1.

Kādas īpašas prasības Savienības tiesībās izvirzītas valsts iestādēm, īstenojot kriminālprocesu, kurā iesaistītas neaizsargātas personas? Šī ir galvenā problemātika, kas caurvij piecpadsmit iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus šajā lietā.

2.

Šie jautājumi attiecas uz Direktīvu 2013/48 ( 2 ) par tiesībām uz advokāta palīdzību un Direktīvu 2016/1919 ( 3 ), kas pastiprina šīs tiesības, uzliekot dalībvalstīm pienākumu nodrošināt juridisko palīdzību. Direktīvas 2013/48 13. pants, kā arī Direktīvas 2016/1919 9. pants nosaka dalībvalstu pienākumu ņemt vērā neaizsargātu personu īpašās vajadzības.

3.

Tā kā pamatlietā iesaistītā galvenā persona cieš no garīgās slimības un tādējādi ir neaizsargāta persona, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi konkrēti pienākumi šajā kontekstā rodas valsts iestādēm, kas īsteno kriminālprocesu.

4.

Lai gan Tiesa jau ir pievērsusies Direktīvai 2013/48, tā iepriekš nav interpretējusi Direktīvu 2016/1919, izņemot vienu netiešu norādi ( 4 ) un vēl dažas ģenerāladvokātu norādes ( 5 ).

5.

K.P. ir apsūdzētais kriminālprocesā, pirmkārt, par 8,50 gramu marihuānas un 33,83 gramu amfetamīna glabāšanu un, otrkārt, par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola iedarbībai līdzīgas vielas ietekmē un amfetamīna esamību asinīs. Turpmāk skaidrots, kā radušās šīs apsūdzības.

6.

Kā norāda iesniedzējtiesa, 2022. gada 21. jūlijā īsi pirms pusnakts policijas darbinieki pamanīja transportlīdzekli, kas pārvietojās pa ielu neierastā veidā un no kura bija dzirdamas dīvainas skaņas. Viņi tuvojās transportlīdzeklim, kuru vadīja K.P., un pēc sarunas ar viņu devās prom.

7.

Nedaudz vēlāk tie paši policijas darbinieki saņēma radio informāciju par divu transportlīdzekļu sadursmi, un, uzskatot, ka K.P. transportlīdzeklis atbilst viena no sadursmē iesaistīto transportlīdzekļu aprakstam, viņi atgriezās vietā, kur pirmoreiz viņu bija sastapuši. K.P. neatradās transportlīdzeklī, šķita nervozs un runāja neskaidri. Policijas darbinieki viņu nopratināja un lūdza nodot visus priekšmetus, kas varētu būt aizliegti.

8.

K.P. apgalvoja, ka viņš nav vadījis transportlīdzekli, un nodeva policijai viņa rīcībā esošos plastmasas maisiņus, kuros atradās balts pulveris un kaltēta zaļa viela. Viņam tika uzlikti roku dzelži; viņš tika apcietināts (2022. gada 22. jūlijā plkst. 00:05) un pēc tam tika nogādāts slimnīcā, kur tika paņemts viņa asins paraugs narkotisko vielu esamības asinīs pārbaudei.

9.

Pēc tam, kad vielas bija pārbaudītas un tika konstatēts, ka tās ir kaņepes un amfetamīns, 2022. gada 22. jūlijā plkst. 12.15 K.P. tika apsūdzēts par nelikumīgu vielu glabāšanu. Viņš tika informēts par tiesībām saņemt advokāta pēc savas izvēles palīdzību un par iespēju lūgt juridisko palīdzību gadījumā, ja viņa ekonomiskais stāvoklis tam atbilst. Viņš arī tika informēts par tiesībām tikt uzklausītam, tiesībām klusēt un tiesībām neatbildēt uz jautājumiem.

10.

K.P. neatteicās no tiesībām saņemt advokāta palīdzību, kā arī nelūdza, lai viņam tiktu iecelts advokāts. Protokolā nav nevienas norādes uz to, ka šīs nopratināšanas laikā policijas darbinieks būtu mēģinājis pārbaudīt, vai aizdomās turētais atrodas narkotisko vielu ietekmē un vai viņš spēj saprast un atcerēties notikušo.

11.

K.P. neatzina savu vainu viņam inkriminētā nodarījuma izdarīšanā. Viņš atteicās sniegt paskaidrojumus, parakstīt protokolu un iepazīties ar lietas materiāliem izmeklēšanas beigās. Nopratināšana netika ierakstīta audiovizuālā ieraksta veidā. Viņa aizstāvis nopratināšanā nepiedalījās. Izmeklēšanas iestāde nelūdza tiesai iecelt valsts nodrošinātu aizstāvi. K.P. tika atbrīvots no apcietinājuma 2022. gada 22. jūlijā, plkst. 12.31.

12.

Policija 2022. gada augustā un septembrī iztaujāja psihiatru par K.P. garīgo veselību, kā arī prokurors saņēma K.P. medicīnisko dokumentāciju no psihiatriskās slimnīcas, kurā viņš bija ievietots.

13.

Pēc asins pārbaužu rezultātu saņemšanas 2022. gada 7. augustā K.P. tika apsūdzēts par transportlīdzekļa vadīšanu narkotisko vielu ietekmē. Šī informācija K.P. tika paziņota 2022. gada 14. oktobrī, kad viņš atradās psihiatriskajā slimnīcā un tika turpat nopratināts.

14.

Līdzīgi kā 2022. gada 22. jūlija nopratināšana, arī šī nopratināšana notika bez advokāta klātbūtnes, kā arī prokurors nepieprasīja tiesai iecelt K.P. advokātu, un netika veikts nopratināšanas audiovizuālais ieraksts. Tāpat K.P. tika informēts par tiesībām saņemt advokāta palīdzību, par tiesībām lūgt juridisko palīdzību, ja viņa ekonomiskais stāvoklis tam atbilst, par tiesībām tikt uzklausītam, klusēt un neatbildēt uz jautājumiem. K.P. pieprasīja iepazīties ar savu lietu un apsūdzības pamatojumu, un visa šī informācija 2022. gada 27. oktobrī tika rakstiski nosūtīta viņa mātei.

15.

Prokurors 2022. gada 15. decembrī iesniedza apsūdzību pret K.P. Sąd Rejonowy we Włocławku (Rajona tiesa Vloclavekā, Polija). K.P. izraudzījās pats savu advokātu.

16.

Ar 2023. gada 28. februāra lēmumu iesniedzējtiesa uzdeva Vloclavekas rajona prokuratūras prokuroram paplašināt izmeklēšanu, nopratinot K.P. aizstāvja klātbūtnē un saņemot ekspertu psihiatru atzinumus par K.P. garīgās veselības stāvokli noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas laikā un tiesvedības laikā.

17.

Prokurors 2023. gada 3. martā iesniedza sūdzību par šo lēmumu, norādot, ka pierādījumi nav jāpapildina un ka jau iegūtā medicīniskā dokumentācija nesniedz pamatu tam, lai eksperti veiktu K.P. pārbaudi ar mērķi izvērtēt viņa garīgo veselību. Sąd Okręgowy we Włocławku (Vloclavekas apgabaltiesa) 2023. gada 29. martā apmierināja prokurora sūdzību un nodeva lietu atpakaļ iesniedzējtiesai.

18.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīva 2016/1919 un Direktīva 2013/48 nav pareizi un visaptveroši transponētas Polijas tiesību sistēmā, kā rezultātā ir pārkāptas K.P. kā neaizsargātas personas tiesības, kā tas paredzēts Savienības tiesībās.

19.

Ņemot vērā šos faktus, iesniedzējtiesa (Sąd Rejonowy we Włocławku (Rajona tiesa Vloclavekā, Polija)) uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus sniedza Vroclavekas rajona prokurors, Čehijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

21.

Tiesas sēde nenotika.

22.

Direktīvas 2013/48 3. panta 1.–3. punkts nosaka tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta palīdzību tādā laikā un tādā veidā, lai attiecīgās personas varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

2.   Aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību bez nepamatotas kavēšanās. Katrā ziņā aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību no jebkura šāda agrākā brīža:

3.   Tiesības uz advokāta palīdzību ietver to, ka:

23.

Direktīvas 2013/48 12. pantā “Tiesību aizsardzības līdzekļi” ir noteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā, kā arī pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības saskaņā ar šo direktīvu.

2.   Neskarot valstu noteikumus un sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieņemamību, dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesā, izvērtējot liecības, ko snieguši aizdomās turētie vai apsūdzētie, vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot to tiesības uz advokāta pieejamību, vai gadījumos, kad saskaņā ar 3. panta 6. punktu tikusi atļauta atkāpe no šīm tiesībām, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums.”

24.

Visbeidzot, Direktīvas 2013/48 13. pantā “Neaizsargātas personas” ir paredzēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka šīs direktīvas piemērošanā tiek ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto un neaizsargātu apsūdzēto īpašās vajadzības.”

25.

Direktīva 2016/1919 reglamentē juridiskās palīdzības piešķiršana aizdomās turētajiem, apsūdzētajām personām vai pieprasītajām personām, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi ( 6 ). Direktīvas 2. panta 1. punktā tās piemērošanas joma ir definēta šādi:

“Šo direktīvu piemēro kriminālprocesā aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, kuriem ir tiesības uz advokāta pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES un kuriem:

26.

Direktīvas 2016/1919 3. pantā juridiskā palīdzība definēta kā “dalībvalsts finansējums advokāta palīdzībai, kas nodrošina tiesību uz advokāta pieejamību īstenošanu”.

27.

Direktīvas 2016/1919 4. pantā reglamentēti šādi nosacījumi juridiskās palīdzības piešķiršanai kriminālprocesā:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, kam trūkst līdzekļu, lai apmaksātu advokāta palīdzību, ir tiesības uz juridisko palīdzību, kad tas nepieciešams tiesiskuma interesēs.

2.   Lai izlemtu, vai jāpiešķir juridiskā palīdzība saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis var izmantot mantiskā stāvokļa vai pamatotības pārbaudi vai abas.

3.   Izmantojot mantiskā stāvokļa pārbaudi, dalībvalsts ņem vērā visus attiecīgos un objektīvos faktorus, piemēram, personas ienākumus, kapitālu un ģimenes stāvokli, kā arī izmaksas par advokāta palīdzību un dzīves līmeni minētajā dalībvalstī, lai noteiktu, vai saskaņā ar piemērojamiem kritērijiem minētajā dalībvalstī aizdomās turētajam vai apsūdzētajam trūkst līdzekļu advokāta palīdzības apmaksāšanai.

4.   Izmantojot pamatotības pārbaudi, dalībvalsts ņem vērā noziedzīga nodarījuma smagumu, lietas sarežģītību un soda, ko varētu uzlikt konkrētā lietā, smagumu, lai noteiktu, vai tiesiskuma interesēs nepieciešams piešķirt juridisko palīdzību. Jebkurā gadījumā pamatotības pārbaudi uzskata par izturētu šādās situācijās:

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskā palīdzība tiek piešķirta bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais – pirms nopratināšanas, ko veic policija, cita tiesībaizsardzības iestāde vai tiesu iestāde, vai pirms tiek veiktas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbības.

6.   Juridisko palīdzību piešķir vienīgi tā kriminālprocesa nolūkos, kurā attiecīgā persona ir turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.”

28.

Saskaņā ar Direktīvas 2016/1919 8. pantu dalībvalstis “nodrošina, ka aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem un pieprasītajām personām ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā”.

29.

Visbeidzot, Direktīvas 2016/1919 9. pantā “Neaizsargātas personas” paredzēts, ka dalībvalstis “nodrošina, ka, īstenojot šo direktīvu, tiek ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto, apsūdzēto un pieprasīto personu īpašās vajadzības”.

30.

Iesniedzējtiesas uzdotie piecpadsmit jautājumi attiecas uz dažādiem kriminālprocesa aspektiem gadījumos, kad tas skar neaizsargātu personu. Šo jautājumu analīzes nolūkā sakārtošu tos piecās tēmās, katrā no tām aplūkojot ne tikai jautājuma būtību, bet arī dažu tiesvedības dalībnieku izvirzītās iebildes par nepieņemamību.

31.

Pirmie četrpadsmit jautājumi attiecas uz četrām tēmām, kuras reglamentē Direktīva 2013/48 un Direktīva 2016/1919: neaizsargātība, efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās un tieša ietekme. Piecpadsmitais jautājums attiecas uz prokurora neatkarību, un šis jautājums neietilpst abu direktīvu piemērošanas jomā. Pēc īsas abu direktīvu piemērojamības analīzes (A sadaļa) pievērsīšos pēc kārtas katram no pieciem jautājumiem (B līdz F sadaļa).

32.

Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punktā noteikts, ka šo direktīvu piemēro “[aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā] no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir viņiem darījušas zināmu, ka viņi tiek turēti aizdomās vai ir apsūdzēti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir atņemta brīvība”. Tiesa ir precizējusi, ka tas ietver paziņošanu jebkādā formā; tādējādi nav nozīmes, ar kādiem līdzekļiem šāda informācija nonāk pie attiecīgās personas ( 7 ).

33.

Ņemot vērā iepriekš 7.–9. punktā izklāstīto, ir skaidrs, ka Direktīva 2013/48 K.P. bija piemērojama no brīža, kad policijas darbinieki viņam pieprasīja nodot jebkādas aizliegtas vielas, uzlika viņam roku dzelžus un aizturēja viņu ( 8 ).

34.

Turklāt Direktīvas 2016/1919 2. panta 1. punktā ir precizēts, ka to piemēro personām, kurām saskaņā ar Direktīvu 2013/48 ir tiesības uz advokāta pieejamību un kurām ir atņemta brīvība vai kurām pienākas advokāta palīdzība saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem.

35.

Tādējādi tas, vai Direktīva 2016/1919 ir piemērojama K.P., ir atkarīgs no tā, vai viņam saskaņā ar Direktīvu 2013/48 ir tiesības uz advokāta palīdzību.

36.

Saskaņā ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punktu aizdomās turētie vai apsūdzētie “var saņemt advokāta palīdzību bez nepamatotas kavēšanās”. Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu tas tā ir jebkurā gadījumā “pirms viņus nopratina policija vai cita tiesību aizsardzības vai tiesu iestāde”. Vienlaikus Direktīvas 2016/1919 4. panta 5. punktā ir noteikts, ka juridiskā palīdzība tiek piešķirta “bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais – pirms nopratināšanas, ko veic policija”.

37.

Secinu, ka saskaņā ar Direktīvu 2013/48 K.P. bija jāsaņem advokāta palīdzība ( 9 ), un tādējādi viņa gadījums ietilpst Direktīvas 2016/1919 piemērošanas jomā ( 10 ).

38.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai personas neaizsargātība liedz iestādēm kriminālprocesā nopratināt šo personu bez aizstāvja klātbūtnes un bez juridiskās palīdzības piešķiršanas, ja ir izpildīti ar to saistītie nosacījumi.

39.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai situācijās, kad attiecīgā persona tiek apsūdzēta par noziedzīgu nodarījumu, par kuru ir piespriests brīvības atņemšanas sods, personas neaizsargātības nenoteikšanas apstākļi ir skaidri jānorāda lēmumā, kas ir nosacījums nopratināšanas veikšanai bez aizstāvja klātbūtnes.

40.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai ar Direktīvu 2016/1919 un Direktīvu 2013/48 tiek ieviesta neaizsargātības prezumpcija, kas dalībvalstu iestādēm jāievēro kriminālprocesā.

41.

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādus pienākumus valsts iestādēm nosaka Direktīva 2013/48 un Direktīva 2016/1919 attiecībā uz neaizsargātības atzīšanu, kā arī izrietošajām personas tiesībām kriminālprocesā.

42.

Ar devīto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai kompetentajām iestādēm nekavējoties jānosaka un jāatzīst aizdomās turētā neaizsargātība kriminālprocesā, jāsniedz viņam juridiskā palīdzība un jāatturas no personas nopratināšanas, kamēr šī palīdzība nav piešķirta.

43.

Visbeidzot, ar desmito jautājumu, ja atbilde uz devīto jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa jautā, vai dalībvalstīm valsts tiesību aktos jāparedz detalizēti pamati un kritēriji jebkurām atkāpēm attiecībā uz prasību tūlītēji noteikt un atzīt neaizsargātību un sniegt juridisko palīdzību. Turklāt tā jautā, vai šādām atkāpēm jābūt samērīgām, ierobežotām laikā un jāatbilst lietas taisnīgas izskatīšanas principam, saistībā ar kuru attiecīgajai pusei jābūt tiesībām lūgt pārbaudi tiesā.

44.

Šo jautājumu kopsaucējs ir neaizsargātības jēdziens un valsts iestāžu pienākums to savlaicīgi noteikt un izvērtēt atbilstošās sekas. Turpinājumā aplūkošu jautājumu par to, kas ir neaizsargāta persona (1. apakšiedaļa), un interpretēšu abas direktīvas un tajās noteiktos pienākumus, kas attiecas uz valsts iestādēm, ja aizdomās turētais vai apsūdzētais ir neaizsargāta persona (2. apakšiedaļa).

45.

Padome 2009. gadā aicināja ievērot pakāpenisku pieeju dažādu procesuālo tiesību reglamentēšanai kriminālprocesā, tostarp īpašus aizsargpasākumus aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, kas ir neaizsargātas ( 11 ). Tomēr līdz šim šis likumdošanas mērķis attiecībā uz neaizsargātām personām ( 12 ) ir sasniegts tikai attiecībā uz bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā ( 13 ).

46.

Tā kā nav citu Savienības tiesību aktu, kas plašāk definētu neaizsargātību kriminālprocesā ( 14 ), Komisija ir publicējusi Ieteikumu par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā ( 15 ).

47.

Minētajā dokumentā neaizsargātas personas ir definētas kā personas, “kuras nespēj izprast kriminālprocesu un tajā efektīvi piedalīties sava vecuma, garīgā vai fiziskā stāvokļa vai invaliditātes dēļ” ( 16 ).

48.

Turklāt ar Komisijas ieteikumu tiek ieviesta neaizsargātības prezumpcija, kurā ierosināts, ka: “Dalībvalstīm būtu jāparedz neaizsargātības prezumpcija, jo īpaši attiecībā uz personām ar smagiem psiholoģiskiem, garīgiem, fiziskiem vai maņu traucējumiem, garīgu slimību vai kognitīviem traucējumiem, kas šīm personām traucē izprast kriminālprocesu un tajā efektīvi piedalīties” ( 17 ).

49.

Garīgās slimības vai garīgi traucējumi parasti ir grūtāk nosakāmi nekā tāda neaizsargātība, kā, piemēram, mazgadība, un literatūrā kritiski tiek vērtēts Komisijas lēmums turpināt direktīvas izstrādi tikai attiecībā uz bērniem, vienlaikus ierobežojot neaizsargātu pieaugušo aizsardzību ar vienkāršu ieteikumu ( 18 ).

50.

Komisijas ieteikums ir nesaistošs tiesību akts, kuram nav juridiskā spēka, kāds nepieciešams, lai noteiktu galīgus pienākumus valsts iestādēm kriminālprocesā.

51.

Lai gan Tiesa spriedumā Grimaldi ( 19 ) nolēma, ka valsts tiesām jāņem vērā ieteikumi, šis konstatējums nenozīmē, ka ieteikumi ir juridiski saistoši. Tiesa tikai uzskatīja, ka ieteikumus nevar neņemt vērā, interpretējot citas Savienības tiesību normas, bet tā nenorādīja, ka tie radītu jebkādus pienākumus attiecībā uz rezultātu. Tādējādi ieteikumi neuzliek valsts tiesām pienākumu veikt atbilstīgu interpretāciju.

52.

Tas, ka Padome aicināja dalībvalstis “ņemt vērā” Komisijas ieteikumu” ( 20 ), nemaina faktu, ka ieteikums nav saistošs. Patiesībā tikai viena dalībvalsts ir paziņojusi Komisijai par pasākumiem, kas vajadzīgi minētā ieteikuma īstenošanai ( 21 ).

53.

Tādējādi ne neaizsargātas personas definīcija, ne pieņēmums par personu ar noteiktiem traucējumiem vai slimībām neaizsargātību, kā piedāvāts Komisijas ieteikumā (skat. šo secinājumu 47. un 48. punktu), dalībvalstīm nav saistošs.

54.

Tā kā Savienības tiesībās nav konkrētāku noteikumu par Komisijas ieteikumu, mūsu rīcībā ir tikai atbilstošie Direktīvas 2013/48 13. panta ( 22 ) un Direktīvas 2016/1919 9. panta noteikumi ( 23 ), kuros noteikts, ka dalībvalstis “nodrošina, ka direktīvas piemērošanā tiek ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto un neaizsargātu apsūdzēto īpašās vajadzības” ( 24 ).

55.

Tiesa, interpretējot Direktīvas 2013/48 13. pantu, ir nospriedusi, ka garīgi slimās personas ( 25 ) jāuzskata par neaizsargātām personām. Tas tā ir neatkarīgi no tā, ka attiecīgajā direktīvā nav skaidri norādītas neaizsargāto personu kategorijas ( 26 ).

56.

Šo pieeju apstiprina Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra. Tajā ir atzīts, ka dalība kriminālprocesā ir efektīva, ja “apsūdzētajam ir plaša izpratne par tiesas procesa būtību un to, kas viņam vai viņai draud, tostarp par iespējamā soda nozīmīgumu” ( 27 ).

57.

Turklāt, vērtējot kriminālprocesa vispārējo taisnīgumu, ECT ir izveidojusi atbilstošu faktoru sarakstu, no kuriem pirmais faktors ir tas, “vai prasītājs ir vai nav īpaši neaizsargāts, piemēram, vecuma vai garīgo spēju dēļ” ( 28 ).

58.

Visbeidzot, ECT arī ir atzinusi, ka pieaugušais ir uzskatāms par īpaši neaizsargātu personu hroniskas alkohola lietošanas un/vai akūtas alkohola intoksikācijas, fiziskas invaliditātes vai medicīniskas slimības, piederības sociāli nelabvēlīgai grupai un garīgās veselības traucējumu gadījumā ( 29 ).

59.

Kopumā, nepastāvot vajadzībai sniegt visaptverošu neaizsargātās personas definīciju šīs lietas mērķiem, var nepārprotami secināt, ka personas ar garīgās veselības traucējumiem, kāds ir K.P., saskaņā ar Savienības tiesībām ir uzskatāmas par neaizsargātām aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām.

60.

Tagad pievērsīšos pienākumiem, kādus abas attiecīgās direktīvas nosaka valsts iestādēm saistībā ar izturēšanos pret neaizsargātām personām kriminālprocesa pirmstiesas stadijā un ar neaizsargāto personu saistītajām tiesībām.

61.

Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2016/1919 9. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nosaka kompetento iestāžu pienākumu veikt neaizsargātības novērtējumu gadījumā, ja tām kļūst zināmi fakti, kas liecina par noteiktiem garīgās veselības traucējumiem vai slimību. Komisija uzskata, ka citāda interpretācija liegtu šai tiesību normai tās lietderīgo iedarbību. Komisija šo interpretāciju paplašina arī, nosakot, ka juridisko palīdzību neaizsargātām personām nevar atteikt, pirms nav veikta attiecīgās personas garīgās veselības stāvokļa pārbaude.

62.

Līdzīgi arī Polijas valdība apgalvo, ka Polijas tiesību aktos ir paredzēts, ka kompetentajām iestādēm jāpiešķir juridiskā palīdzība visos gadījumos, kad tām kļūst zināms, ka attiecīgā persona varētu būt neaizsargāta. Tomēr atšķirībā no Komisijas šī valdība neatzīst Komisijas ieteikumam līdzīgu neaizsargātības prezumpciju.

63.

Piekrītu Polijas valdības viedoklim, saskaņā ar kuru, kā jau skaidroju iepriekš ( 30 ), Komisijas ieteikums dalībvalstīm to tiesību sistēmās noteiktās situācijās paredzēt neaizsargātības prezumpciju nav juridiski saistošs. Šajā ziņā uzskatu arī, ka personas neaizsargātības noteikšanas kārtība šobrīd joprojām ir dalībvalstu kompetencē.

64.

Tomēr Komisija pamatoti apgalvo, ka Direktīvas 2016/1919 9. pants – un arī Direktīvas 2013/48 13. pants – zaudētu jēgu, ja valsts iestādēm netiktu uzlikts pienākums atzīt aizdomās turētā vai apsūdzētā neaizsargātību un pienācīgi rīkoties. Valsts tiesām jāinterpretē valsts tiesību akti tā, lai Savienības tiesības nezaudētu jēgu.

65.

Direktīvas 2016/1919 9. pants un Direktīvas 2013/48 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nosaka kompetento iestāžu pienākumu rūpīgi pievērst uzmanību iespējai, ka aizdomās turētā vai apsūdzētā persona varētu būt neaizsargāta persona, jo tai ir grūtības izprast tiesvedības procesu vai piedalīties tajā ( 31 ). Šim pienākumam ir tieša iedarbība. Ja rodas aizdomas par personas neaizsargātību, iestādēm īpaši jārūpējas par to, lai tiktu aizsargātas Direktīvā 2013/48 un Direktīvā 2016/1919 paredzētās tiesības.

66.

Attiecībā uz tiesībām uz advokāta palīdzību, saskaņā ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta nosacījumiem K.P., pat ja viņš nebūtu neaizsargāta persona, būtu jāsaņem advokāta palīdzība policijas nopratināšanas laikā un pavisam noteikti šāda palīdzība būtu jāsaņem bez nepamatotas kavēšanās pēc brīvības atņemšanas. Vēl jo svarīgāk ir ievērot šīs tiesības, ja persona ir neaizsargāta.

67.

Tādējādi secinu, ka Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punktam kopsakarā ar tās 13. pantu ir tieša iedarbība un tas jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajām iestādēm, kurām ir zināms par aizdomās turētās vai apsūdzētās personas iespējamu neaizsargātību, jānodrošina šai personai advokāta palīdzība.

68.

Analoģiska interpretācija šķiet pārliecinoša arī attiecībā uz juridiskās palīdzības piešķiršanu ( 32 ).

69.

Situācijās, kurās ir piemērojama Direktīva 2016/1919, juridisko palīdzību var piešķirt, veicot vai nu mantiskā stāvokļa pārbaudi ( 33 ), vai arī pamatotības pārbaudi ( 34 ), vai arī abu veidu pārbaudes. Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, kam trūkst līdzekļu, lai apmaksātu advokāta palīdzību, ir tiesības uz juridisko palīdzību, kad tas nepieciešams tiesiskuma interesēs”.

70.

Piekrītu visiem šī procesa dalībniekiem, ka, tiklīdz tiek noteikta aizdomās turētās vai apsūdzētās personas neaizsargātība, attiecīgās personas efektīva dalība tiesvedībā varētu būt apdraudēta, ja netiktu nodrošināta juridiskā palīdzība. Tas atbilst Direktīvas 2016/1919 4. panta 5. punktam, kas nosaka dalībvalstu pienākumu pienākums nodrošināt, ka juridiskā palīdzība tiek piešķirta bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais – pirms pirmās nopratināšanas, ko veic policija.

71.

Vēl jo vairāk tas attiecas uz tādu situāciju kā pamatlietā, kur paredzētais sods ir brīvības atņemšana ( 35 ).

72.

Tādēļ secinu, ka Direktīvas 2016/1919 2. panta 1. punktam kopsakarā ar 4. panta 1. un 5. punktu un 9. pantam ir tieša iedarbība un tie jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajām iestādēm, kurām ir zināms par aizdomās turētā vai apsūdzētā iespējamu neaizsargātību, jāpiešķir attiecīgajai personai juridiskā palīdzība. Tas ir īpaši svarīgi situācijās, kad sods par iespējamo pārkāpumu ir brīvības atņemšana.

73.

Savienības tiesības to pašreizējā stāvoklī nenosaka dalībvalstu pienākumu ieviest neaizsargātības prezumpciju. Precīza kārtība un procedūras personas neaizsargātības noteikšanai tiek paredzētas valsts tiesībās.

74.

Direktīvas 2016/1919 9. pants un Direktīvas 2013/48 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nosaka kompetento iestāžu pienākumu rūpīgi pievērst uzmanību iespējamībai, ka aizdomās turētā vai apsūdzētā persona varētu būt neaizsargāta, jo tai ir grūtības izprast tiesvedības procesu vai piedalīties tajā. Šim pienākumam ir tieša iedarbība. Ja rodas aizdomas par neaizsargātību, iestādēm ir īpaši jārūpējas par to, lai tiktu aizsargātas Direktīvā 2013/48 un Direktīvā 2016/1919 paredzētās tiesības.

75.

Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punktam kopsakarā ar 13. pantu ir tieša iedarbība un tas jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajām iestādēm, kurām ir zināms par aizdomās turētā vai apsūdzētā iespējamu neaizsargātību, jānodrošina šai personai advokāta palīdzība.

76.

Direktīvas 2016/1919 2. panta 1. punktam kopsakarā ar 4. panta 1. un 5. punktu un 9. pantu, ir tieša iedarbība un tas jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajām iestādēm, kurām ir zināms par aizdomās turētās vai apsūdzētās personas iespējamo neaizsargātību, šai personai jāpiešķir juridiskā palīdzība. Tas ir īpaši svarīgi situācijās, kad sods par iespējamo pārkāpumu ir brīvības atņemšana.

77.

Ar otro un desmito jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka, pirmkārt, lēmums iztaujāt neaizsargātu personu bez advokāta klātbūtnes un, otrkārt, lēmums tūlīt nenoteikt un neatzīt neaizsargātu personu ir pakļauts pārbaudei tiesā.

78.

Gan Direktīvas 2013/48 12. pantā, gan Direktīvas 2016/1919 8. pantā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums nodrošināt, ka aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām ir pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības, kas paredzētas abās direktīvās.

79.

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli ietver tiesības vērsties tiesā, kas ir tiesīga izvērtēt un novērst tiesību pārkāpumu, pamatojoties uz Savienības tiesībām. Tiesa to ir atzinusi jau spriedumā Johnston ( 36 ), un tāda pati prasība šobrīd izriet no Hartas 47. panta.

80.

Tomēr attiecīgajās direktīvās nav precizētas sekas, kas iestājas, ja tiesa konstatē, ka ir pārkāptas tiesības uz advokāta palīdzību vai tiesības uz juridisko palīdzību. Tās atstāj šo izvēli dalībvalstu ziņā, pieprasot tikai, lai izvēlētais tiesību aizsardzības līdzeklis būtu efektīvs.

81.

Konkrētāk, tajās nekas nav teikts par to, vai pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot šādas tiesības, jānoraida. Tāda, manuprāt, ir iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma būtība, – noskaidrot, vai noteiktas iestāžu veiktās darbības izmeklēšanas procesā ir pakļautas pārbaudei tiesā.

82.

Lietas dalībnieki, it īpaši prokurors, rakstveida apsvērumos Tiesai lielā mērā uzsver to, ka abās iepriekšminētajās tiesību normās nav noteikuma, ka valsts tiesai būtu jāatzīst par nepieņemamiem pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot abas direktīvas, un šis jautājums Savienības tiesībās nekādi nav reglamentēts.

83.

Pamatojoties uz viedokli, ko paudu lietā M.S. u.c. ( 37 ), es piekrītu rajona prokuratūras argumentācijai – attiecīgie Savienības tiesību akti šobrīd nereglamentē pierādījumu pieņemamību valsts kriminālprocesā. Jautājums par pierādījumu pieņemamību šobrīd ir valsts tiesību jautājums ( 38 ).

84.

Tomēr gadījumos, kad ir piemērojamas Savienības tiesības, attiecīgās valsts tiesību normas nedrīkst būt pretrunā Hartas 47. un 48. pantam ( 39 ).

85.

Manuprāt, Hartas 47. un 48. pantā nostiprināto pamattiesību ievērošana prasa, lai tiesvedības procesā valsts tiesām būtu nepieciešamā elastība lietas izskatīšanas vispārējā taisnīguma izvērtēšanai. Ja valsts tiesas uzskata, ka pierādījumi jāizslēdz, jo tie ir iegūti, pārkāpjot procesuālās tiesības, kas ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums, tām vajadzētu būt iespējai brīvi izslēgt šādus pierādījumus. Citiem vārdiem sakot, Savienības tiesības nereglamentē pierādījumu pieņemamību, tomēr tās liedz valsts tiesību normās ierobežot tiesu iespējas brīvi izvērtēt pierādījumus un izdarīt jebkādus secinājumus, kurus tās, pamatojoties uz šādu izvērtējumu, uzskata par nepieciešamiem ( 40 ).

86.

Līdzīgu pieeju ir pieņēmusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas uzskatīja, ka ECHR nereglamentē pierādījumu pieņemamību ( 41 ), jo tā tikai novērtē, vai ir apdraudēts lietas izskatīšanas procesa vispārējais taisnīgums ( 42 ).

87.

Visbeidzot, efektīvas tiesiskās aizsardzības princips prasa, lai ikviens Savienības tiesību aktos paredzēts tiesību pārkāpums varētu tikt pārbaudīts tiesā. Tomēr Direktīvas 2013/48 12. pantā un Direktīvas 2016/1919 8. pantā nav precizēti atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi; šī izvēle ir atstāta dalībvalstu ziņā, pieprasot tikai, lai izraudzītais tiesiskās aizsardzības līdzeklis būtu efektīvs. Hartas 47. un 48. pantā nostiprināto pamattiesību ievērošana prasa, lai tiesvedības procesā valsts tiesām būtu nepieciešamā elastība lietas izskatīšanas vispārējā taisnīguma izvērtēšanai. Ja valsts tiesas uzskata, ka pierādījumi jāizslēdz, jo tie iegūti, pārkāpjot procesuālās tiesības, kas ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums, tām vajadzētu būt iespējai brīvi izslēgt šādus pierādījumus.

88.

Ar divpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai aizdomās turētā nopratināšana, ko veic policijas darbinieks vai cita persona, kura ir pilnvarota veikt izmeklēšanas darbības, psihiatriskās slimnīcas apstākļos, neņemot vērā nenoteiktības stāvokli, īpaši ierobežotas vārda brīvības un īpašas garīgās neaizsargātības apstākļos, kā arī bez advokāta klātbūtnes, ir uzskatāma par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos Hartas 4. panta izpratnē.

89.

Saskaņā ar Reglamenta 94. pantu iesniedzējtiesai jānorāda lietas faktiskie apstākļi un tiesiskais regulējums, uz ko attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, ar kuriem ir pamatoti šie jautājumi ( 43 ).

90.

Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu paskaidroja, ka 2022. gada 14. oktobrī, kad policija nopratināja K.P., viņš atradās psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr nav sīkākas informācijas par šo nopratināšanu, kas ļautu Tiesai sniegt norādes par iespējamu necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu.

91.

Tādēļ, tā kā trūkst pietiekamas informācijas, uzskatu, ka Tiesai divpadsmitais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

92.

Tomēr pilnības labad Tiesa varētu norādīt valsts tiesai atbilstošus parametrus, kurus tā varētu izmantot, lai noskaidrotu faktus un lemtu par iespējamu necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu.

93.

Spriedumā Jawo ( 44 ) Tiesa lēma, ka Hartas 4. pantam un ECPAK 3. pantam ir vienāda darbības joma un nozīme. Tātad ir lietderīgi atsaukties uz ECT judikatūru ( 45 ).

94.

Lai noteiktu, vai pastāv necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās pret neaizsargātu personu kriminālprocesā, ECT spriedumā Khlaifia u.c. pret Itāliju atzina, ka novērtējums, vai izturēšanās ir necilvēcīga un pazemojoša, ir “relatīvs un atkarīgs no visiem lietas apstākļiem, galvenokārt no izturēšanās ilguma, tās fiziskās vai garīgās ietekmes un atsevišķos gadījumos no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa” ( 46 ).

95.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir sniegusi piemērus apstākļiem, ko tā varētu ņemt vērā, nosakot izturēšanās ietekmi katrā atsevišķā gadījumā. Šādi piemēri ietvēra ļaunprātīgas izturēšanās mērķi, kā arī nolūku vai motivāciju; kontekstu, kādā notika ļaunprātīga izturēšanās, piemēram, paaugstinātas spriedzes un emociju gaisotni; to, vai cietušais atrodas neaizsargātā situācijā, kā tas parasti ir attiecībā uz personām, kurām ir atņemta brīvība ( 47 ).

96.

Ar pārliecību var secināt, ka tas vien, ka K.P. tika nopratināts bez advokāta klātbūtnes, atrodoties psihiatriskajā slimnīcā, pats par sevi nav uzskatāms par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos, ja to vērtē, ņemot vērā iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

97.

Tomēr faktu izvērtējums un jebkāds konstatējums par iespējamu Hartas 4. panta pārkāpumu jāveic valsts tiesai.

98.

Iesniedzējtiesa ar tās ceturto, piekto, sesto, astoto, vienpadsmito, trīspadsmito un četrpadsmito jautājumu jautā par sekām, kas izriet no aplūkojamo direktīvu attiecīgo noteikumu tiešās iedarbības.

99.

Prokurors, Polijas valdība un Komisija apgalvo, ka 14. jautājumam par prokurora pienākumiem kriminālprocesa pirmstiesas stadijā nav nozīmes iesniedzējtiesā izskatāmās lietas izlemšanā un tādējādi tas ir nepieņemams.

100.

Es tam nepiekrītu. Iesniedzējtiesai ir svarīgi noskaidrot, vai prokurora rīcība pirmstiesas stadijā atbilda Savienības tiesībām, lai pienācīgi izvērtētu un, iespējams, izslēgtu tās rīcībā esošos pierādījumus. Tāpēc uzskatu, ka 14. jautājums ir pieņemams.

101.

Jāpiebilst, ka prokurors savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka no Savienības tiesību viedokļa apstrīdētās valsts tiesību normas nav problemātiskas, bet gan tiesvedības dalībnieki ir pieļāvuši kļūdas un bezdarbību attiecībā uz K.P.

102.

Tā kā tas galu galā jāpārbauda iesniedzējtiesai, turpmāk aprobežošos ar to, ka rezumēšu sekas situācijai, kad atbilstošās Savienības tiesības, kā tās ir interpretējusi Tiesa, atšķiras no valsts tiesībām, kā tās saprot iesniedzējtiesa.

103.

Tiesa savā judikatūrā jau vairākkārt ir izskaidrojusi tiešās iedarbības sekas. Līdzīgi kā lietā M.S. u.c. ( 48 ) tādējādi aprobežošos ar to, ka atkārtošu tikai svarīgākās sekas, kas attiecas uz izskatāmo lietu.

104.

Saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu un LESD 267. panta pirmo daļu Tiesas kompetencē ir interpretēt vienīgi Savienības tiesības, savukārt tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus ( 49 ).

105.

Atbilstoši šādam striktam Tiesas un valsts tiesu kompetenču sadalījumam Tiesa nav kompetenta lemt par valsts tiesību saderību ar Savienības tiesībām ( 50 ). Secinājumi par piemērojamajām valsts tiesībām ir jāizdara iesniedzējtiesai pēc Tiesas atbildes saņemšanas ( 51 ).

106.

Turpmāk aplūkošu iespējamā valsts tiesas konstatējuma par valsts tiesību nesaderību ar Savienības tiesībām sekas.

107.

Ja valsts tiesa var interpretēt spēkā esošos valsts tiesību aktus atbilstoši Savienības tiesībām, kā tās interpretējusi Tiesa, tai tas ir jādara ( 52 ). Šādai atbilstošai valsts tiesību aktu un to piemērošanas interpretācijai būtu jānoved iesniedzējtiesa pie tāda paša rezultāta, kāds noteikts piemērojamajās Savienības tiesībās. Šajā lietā tas nozīmē, ka neaizsargātai personai jābūt tiesībām uz to, ka kompetentās iestādes nosaka tās neaizsargātību neatkarīgi no tā, vai šī persona tiek iztaujāta advokāta klātbūtnē vai, ja tai nav advokāta, ka tai tiek nodrošināta juridiskā palīdzība.

108.

Ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstoši Savienības tiesību prasībām, ir spēkā tiešās iedarbības princips. Saskaņā ar šo principu privātpersonas var atsaukties uz savām no Savienības tiesībām izrietošajām tiesībām, tieši atsaucoties uz Savienības tiesību normām valsts tiesās, un valsts tiesām jāatzīst šīs tiesības, tieši piemērojot atbilstošās Savienības tiesības ( 53 ).

109.

Ja šīs tiesības ir pretrunā valsts tiesību normām, Savienības tiesības ļauj valsts tiesām nepiemērot šādas pretrunīgas valsts tiesību normas. Šis pilnvarojums izriet no Savienības konstitucionālā tiešas iedarbības principa un Savienības tiesību pārākuma principa kopējās iedarbības ( 54 ).

110.

Īsumā, iesniedzējtiesai būtu jāmēģina novērst visus iespējamos šķēršļus šādu tiesību atzīšanai, pamatojoties uz Savienības tiesībām, interpretējot atbilstošās valsts tiesību normas atbilstīgi. Ja atbilstīga interpretācija izrādās neiespējama, iesniedzējtiesai nav jāpiemēro pretrunā esošās valsts tiesību normas un jānodrošina Savienības tiesībās noteikto tiesību aizsardzība.

111.

Visbeidzot, Savienības tiesību normu pilnīga iedarbība jānodrošina ne tikai valsts tiesām, bet arī valsts administratīvajām iestādēm ( 55 ), kā arī visām citām valsts iestādēm ( 56 ). Tādējādi Savienības tiesību atbilstīga interpretācija, tiešā iedarbība un pārākums ir saistošs visām valsts iestādēm, kurām arī ir pienākums atzīt Savienības tiesību aktos paredzētās tiesības.

112.

Tas nozīmē, ka kriminālprocesa pirmstiesas stadijā prokuroram un policijai jāatzīst neaizsargātu personu tiesības un ar tām saistītie pienākumi, kas tieši izriet no attiecīgajām direktīvām. Tām jāinterpretē valsts tiesības atbilstoši šajās direktīvās paredzētajiem rezultātiem. Pakārtoti tām ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normas, lai nodrošinātu šajās direktīvās prasīto neaizsargāto personu aizsardzību. Tas ietver jebkādu valsts tiesību normu, kas liegtu prokuroram, kurš nodarbojas ar lietas izskatīšanu, pilnībā piemērot Savienības tiesības, piemēram, saistošus rīkojumus, ko izdod augstākstāvoša prokuratūra vai jebkura cita struktūra.

113.

Ja prokurors vai cita struktūra, kas ir atbildīga par kriminālprocesu, nenodrošina Savienības tiesību pilnīgu ievērošanu (vai nu neinterpretējot valsts tiesību normas tā, lai tās atbilstu Savienības tiesībām, vai arī piemērojot valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Savienības tiesībām), tiesai, kura izskata krimināllietu, jāatzīst, ka šīs valsts iestādes nav izpildījušas savus Savienības tiesībās paredzētos pienākumus.

114.

Ar 15. jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai LES 2. pants, LES 19. panta 1. punkts, tiesiskuma princips, tiesu neatkarības princips un Hartas 47. pants prasa, lai prokurors būtu neatkarīgs.

115.

Prokurors, Polijas valdība un Komisija pauž šaubas par šī jautājuma pieņemamību.

116.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem, kurus valsts tiesa ir uzdevusi “atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas būtiskuma prezumpcija” ( 57 ). Tomēr, ja Tiesa uzskata, ka atbilde uz uzdotajiem jautājumiem nav vajadzīga, lai iesniedzējtiesa varētu sniegt spriedumu lietā, kuru tā izskata, tā atsakās no savas jurisdikcijas ( 58 ).

117.

Manuprāt, jautājumam par vispārējo prokuratūras organizāciju Polijā nav tiešas nozīmes iesniedzējtiesas izskatāmajā kriminālprocesā. Neatkarīgi no tā, vai prokurors ir neatkarīgs no izpildvaras, viņam kriminālprocesā ir pienākums nodrošināt neaizsargāto personu tiesības, kas tām piešķirtas saskaņā ar Savienības tiesībām ( 59 ).

118.

Ierosinu Tiesai 15. jautājumu atzīt par nepieņemamu.

119.

Ņemot vērā visus minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Rejonowy we Włocławku (Vloclavekas rajona tiesa, Polija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: