VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2024. gada 25. septembrī ( *1 )

Enerģētika – Elektroenerģijas iekšējais tirgus – Jaudas aprēķināšanas reģions – CORE reģions – ACER pieņemta pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības izmaksu dalīšanas metodika – Pienākums norādīt pamatojumu – Leģitīmo loka plūsmu pielaides robežvērtības noteikšana – Regulas (ES) 2019/943 16. panta 13. punkts

Lietā T‑482/21

TenneT TSO GmbH , Baireita [Bayreuth] (Vācija),

TenneT TSO BV , Arnema [Arnhem] (Nīderlande),

ko pārstāv D. Uwer, J. Meinzenbach, P. Rieger, R. Klein un S. Westphal, advokāti,

prasītājas,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv J. Möller un N. Scheffel, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER), ko pārstāv P. Martinet, E. Tremmel un Z. Vujasinovic, pārstāvji, kam palīdz P. Goffinet, L. Bersou un M. Shehu, advokāti,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs F. Šalīns [F. Schalin], tiesneši P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl], I. Nemms [I. Nõmm], G. Šteinfate [G. Steinfatt] un D. Kukovecs [D. Kukovec] (referents),

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu,

pēc 2023. gada 12. un 13. jūnija tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Ar šo prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas TenneT TSO GmbH un TenneT TSO BV lūdz atcelt Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) Apelācijas valdes 2021. gada 28. maija lēmumu, ar kuru apstiprināts ACER2020. gada 30. novembra Lēmums Nr. 30/2020 par elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru (turpmāk tekstā – “PSO”) priekšlikumu tā sauktās “CORE” jaudas aprēķināšanai reģionā, kurā ietilpst Beļģija, Čehija, Vācija, Francija, Horvātija, Luksemburga, Ungārija, Nīderlande, Austrija, Polija, Rumānija, Slovēnija un Slovākija (turpmāk tekstā – “CORE reģions”), attiecībā uz pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības izmaksu dalīšanas metodiku un noraidīta to apelācijas sūdzība lietā A‑001‑2021 (konsolidēta) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

Tiesvedības priekšvēsture

2

Abas prasītājas ir PSO, kuras ekspluatē elektroenerģijas pārvades tīklu attiecīgi daļā Vācijas un Nīderlandē.

3

Atbilstoši Komisijas Regulas (ES) 2015/1222 (2015. gada 24. jūlijs), ar ko izveido jaudas piešķiršanas un pārslodzes vadības vadlīnijas (OV 2015, L 197, 24. lpp.), 74. panta 1. punktam ne vēlāk kā sešpadsmit mēnešus pēc tam, kad pieņemts lēmums par jaudas aprēķināšanas reģioniem, visi PSO katrā jaudas aprēķināšanas reģionā izstrādā priekšlikumu par kopīgu koordinētas pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības izmaksu dalīšanas metodiku (turpmāk tekstā – “izmaksu dalīšanas metodika”).

4

2016. gada 17. novembrīACER atbilstoši Regulas 2015/1222 15. pantam pieņēma Lēmumu Nr. 06/2016 par reģionu noteikšanu jaudas aprēķināšanai. Šī lēmuma 1. pantā un I pielikumā ir uzskaitītas CORE reģionā ietilpstošo dalībvalstu teritorijas.

5

CORE reģiona PSO izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikums bija jāiesniedz sešpadsmit mēnešu laikā pēc šī lēmuma pieņemšanas, t.i., vēlākais, līdz 2018. gada 17. maijam.

6

Tomēr CORE reģiona PSO izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikumu šī sprieduma 5. punktā minētajā termiņā neiesniedza. Atbilstoši Regulas 2015/1222 9. panta 4. punktam šie PSO paziņoja valsts regulatīvajām iestādēm (turpmāk tekstā – “VRI”) un ACER, ka tiem nepieciešams vairāk laika šī priekšlikuma izstrādei. ACER par to informēja Eiropas Komisiju, kura apspriedās ar PSO, VRI, kā arī ACER, lai palīdzētu minētajiem PSO izstrādāt šo priekšlikumu un iesniegt to apstiprināšanai iespējami ātrāk.

7

2019. gada 27. martā atbilstoši Regulas 2015/1222 9. panta 7. punkta h) apakšpunktam CORE reģiona PSO iesniedza visām šī reģiona VRI izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikumu, un tam bija pievienots skaidrojošs dokuments. Saskaņā ar minētās regulas 9. panta 10. punktu šīm VRI bija seši mēneši, lai pieņemtu lēmumu par šo priekšlikumu.

8

2019. gada 26. septembrī pēc šo VRI lūguma ACER nolēma termiņu, kas tām bija noteikts minētā priekšlikuma apstiprināšanai, pagarināt par sešiem mēnešiem, t.i., līdz 2020. gada 27. martam.

9

2020. gada 27. martāCORE reģiona energoregulatoru foruma priekšsēdētājs visu šī reģiona VRI vārdā paziņoja, ka tās līdz šai dienai nav varējušas pieņemt lēmumu par iesniegto priekšlikumu, jo tas tiek uzskatīts par ļoti nepilnīgu tādā mērā, ka VRI nevar nedz to apstiprināt, nedz lūgt tajā izdarīt grozījumus.

10

Tajā pašā dienā, tā kā CORE reģiona VRI nebija panākušas vienošanos par PSO iesniegto izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikumu, ACER atzina savu kompetenci pieņemt lēmumu par šo priekšlikumu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/942 (2019. gada 5. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (OV 2019, L 158, 22. lpp.), 5. panta 3. punktam un 6. panta 10. punktam, kā arī Regulas 2015/1222 9. panta 11. punktam. Saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu ACER bija jāpieņem šāds lēmums sešu mēnešu laikā atbilstoši Regulas 2019/942 6. panta 12. punkta a) apakšpunktam.

11

Pēc ilga sadarbības, apspriešanās un diskusiju laikposma starp ACER, visām CORE reģiona VRI un visiem šī reģiona PSO par šo PSO iesniegto izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikumu un par grozījumiem, kas šajā priekšlikumā izdarīti vairākās sanāksmēs un balsošanas kārtās, ACER Regulatoru valde, kuras sastāvā ir VRI pārstāvji, 2020. gada 18. novembrī saskaņā ar Regulas 2019/942 22. panta 5. punkta a) apakšpunktu sniedza labvēlīgu atzinumu par minēto priekšlikumu.

12

2020. gada 30. novembrīACER ar Lēmumu Nr. 30/2020 pieņēma izmaksu dalīšanas metodiku (“Common methodology for redispatching and countertrading cost sharing for the Core CCR in accordance with Article 74 of Commission Regulation (EU) 2015/1222 of 24 July 2015”), kas ietverta pēdējā minētā lēmuma I pielikumā (turpmāk tekstā – “apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika”).

13

2021. gada 29. janvārī prasītājas atbilstoši Regulas 2019/942 28. pantam ACER Apelācijas valdē iesniedza apelācijas sūdzību par Lēmumu Nr. 30/2020. Arī citi CORE reģiona PSO un VRI iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu. 2021. gada 18. februārī Apelācijas valde konsolidēja visas šīs apelācijas sūdzības.

14

2021. gada 28. maijā Apelācijas valde pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā apstiprināja Lēmumu Nr. 30/2020 un pilnībā noraidīja pret to celtās apelācijas sūdzības.

Lietas dalībnieku prasījumi

15

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

atcelt apstrīdēto lēmumu;

–

piespriest ACER atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16

ACER prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

noraidīt prasību;

–

piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17

Vācijas Federatīvā Republika, kas iestājusies lietā prasītāju prasījumu atbalstam, lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

Juridiskais pamatojums

18

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza trīs pamatus.

19

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka, nosakot apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumu, esot pieļauta tiesību kļūda, ar otro – ka plūsmu sadales metode esot prettiesiska un ar trešo – ka leģitīmajām loka plūsmām esot kļūdaini noteikta pielaides robežvērtība (turpmāk tekstā – “pielaides robežvērtība”).

20

ACER lūdz noraidīt visus prasītāju izvirzītos pamatus kā nepamatotus.

21

Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt ACER izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās rakstu un tā pielikumu.

Par Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās raksta un tā pielikuma pieņemamību

22

ACER apgalvo, ka Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās raksts un tā pielikums esot jāatzīst par nepieņemamiem.

23

Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās rakstā esot ietverti tikai atsevišķi vispārīga rakstura apgalvojumi. Vienīgā vispārīgā atsauce uz minētā iestāšanā raksta pielikumu, kurā ietverta argumentācija, kas pamato Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanos citā lietā, neesot tiesiska un nevarot kompensēt jebkādas juridiskas argumentācijas trūkumu iestāšanās rakstā šajā lietā.

24

Tiesas sēdē Vācijas Federatīvā Republika tika aicināta izteikties par tās iestāšanās raksta pieņemamību.

25

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu prasības pieteikumā jāietver strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai prasības pieteikums būtu pieņemams, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem balstīta prasība, vismaz kopsavilkuma veidā, bet saskaņoti un saprotami jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai, attiecīgā gadījumā, lemt par prasību, nepieprasot papildu informāciju. Lai arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma tekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz konkrētiem tam pievienotiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt to galveno juridisko argumentu trūkumu, kuriem atbilstoši iepriekš minētajām tiesību normām jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma meklēt un identificēt pielikumos pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri ir prasības pamatojumā, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanai un tehniskos nolūkos (skat. spriedumu, 2022. gada 1. jūnijs, Algebris (UK) un Anchorage Capital Group/Komisija, T‑570/17, EU:T:2022:314, 299. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šī sprieduma 25. punktā minētā judikatūra pēc analoģijas piemērojama iestāšanās rakstam (skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Fresh Del Monte Produce/Komisija,T‑587/08, EU:T:2013:129, 541. punkts un tajā minētā judikatūra), attiecībā uz kuru Reglamenta 145. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka tajā jāietver pamati un argumenti, kurus izvirzījusi persona, kas iestājusies lietā.

27

Vispirms – šajā gadījumā jākonstatē, ka Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās rakstā ietverti atsevišķi apsvērumi par prasītāju izvirzīto pirmo un trešo pamatu. Jāatzīmē arī, ka minētajā rakstā Vācijas Federatīvā Republika atbalsta visus prasītāju pamatus. Turpinājumā – jākonstatē, ka Vācijas Federatīvā Republika iestāšanās raksta pielikumā šajā lietā pievienojusi iestāšanās rakstu, kuru tā iesniegusi lietā BNetzA/ACER (T‑485/21), kuras priekšmets arī ir apstrīdētā lēmuma, uz ko tā vispārīgi atsaucas, atcelšana. Visbeidzot – jānorāda, ka Vācijas Federatīvā Republika iestāšanās rakstā šajā lietā formulējusi atsevišķus apsvērumus par iespējami diskriminējošu attieksmi pret lielajām tirdzniecības zonām pretstatā mazākām, kā arī par aizliegumu, dalot izmaksas starp dažādiem elektroenerģijas plūsmu veidiem, ņemt vērā atslogojošās plūsmas, un par loka plūsmu prioritizāciju pār iekšējām plūsmām, nosakot tīkla pārslodžu cēloņus.

28

Pirmkārt, jānoraida Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru tai tika atļauts iestāties lietā.

29

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šajā gadījumā runa ir nevis par Vācijas Federatīvās Republikas kā personas, kas iestājusies lietā, statusa apšaubīšanu, bet gan par tās iestāšanās raksta pieņemamību.

30

Otrkārt, nav iedarbīgs arī Vācijas Federatīvās Republikas arguments, ka iestāšanās raksta iesniegšana ir nevis personas, kas iestājusies lietā, pienākums, bet gan iespēja.

31

Proti, tā kā Vācijas Federatīvā Republika izvēlējusies iesniegt iestāšanās rakstu, jāpārbauda, vai minētais raksts atbilst tam piemērojamajām formas prasībām, kuras atgādinātas šī sprieduma 25. un 26. punktā.

32

Treškārt, atbilstoši šī sprieduma 25. punktā minētajai judikatūrai, kas pēc analoģijas piemērojama iestāšanās rakstam, vispārīga atsauce uz iestāšanās rakstu, kas iesniegts lietā BNetzA/ACER (T‑485/21) un pievienots iestāšanās rakstam šajā lietā, nav pieļaujama, un tālab to nevar ņemt vērā, lai kompensētu to galveno juridisko argumentu iespējamu trūkumu, kuriem atbilstoši šī sprieduma 25. un 26. punktā minētajai judikatūru jābūt ietvertiem iestāšanās rakstā.

33

Ceturtkārt, attiecībā uz apsvērumiem par iespējamu diskriminējošu attieksmi pret lielajām tirdzniecības zonām pretstatā mazākām jānorāda, ka neatkarīgi no tā, ka prasītājas šajā lietā nav izvirzījušas šādu pamatu, šie apsvērumi neļauj nedz ACER sagatavot savu aizstāvību, nedz Vispārējai tiesai tos pārbaudīt.

34

Proti, iestāšanās raksta 4. punktā Vācijas Federatīvā Republika apgalvo turpmāk izklāstīto:

“Ar apstrīdēto lēmumu atbildētāja nostāda nelabvēlīgākā situācijā lielākās tirdzniecības zonas (it īpaši Francijas un Vācijas zonas) par labu mazākajām tirdzniecības zonām, kuras rada mazāk loka plūsmas, kaut vai tikai fizisku iemeslu dēļ. Neņemot vērā fiziskās un ģeogrāfiskās īpašības, atbildētāja nosaka vienotu pielaides robežvērtību leģitīmajām loka plūsmām. Kā tas vienmēr ir vienlīdzības principa gadījumā, tas ir pārkāpts ne tikai tad, ja vienādas situācijas tiek risinātas atšķirīgi, bet arī tad, ja atšķirīgas situācijas tiek risinātas vienādi. Vienlīdzīga attieksme (visplašākā iespējamā) izlīdzina leģitīmo un nenovēršamo loka plūsmu atšķirības starp dažādiem tīkla elementiem un dažādām tirdzniecības zonām.”

35

Taisnība – atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gan vispārējais diskriminācijas aizlieguma, gan vienlīdzīgas attieksmes princips liedz vienādas situācijas risināt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Tomēr šajā gadījumā apgalvojums vien, ka esot pieļauta diskriminējoša attieksme pret lielajām tirdzniecības zonām pretstatā mazākām, nesniedzot nekādu norādi, cik lielā mērā šīs tirdzniecības zonas atšķiras vai ka trūkstot pamatojuma iespējamai vienlīdzīgai attieksmei, kas tām piemērota, liedz Vispārējai tiesai lemt par šādu pamatu.

37

Šādos apstākļos neatkarīgi no tā, vai persona, kas iestājusies lietā, var izvirzīt pamatus, kuri atšķiras no tiem, ko izvirzījis galvenais lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta, jāsecina, ka pamats par iespējamu diskriminējošo attieksmi pret dažādām tirdzniecības zonām ir nepieņemams, jo nav sniegts pietiekams izklāsts, kas ļautu Vispārējai tiesai par to lemt.

38

Piektkārt, attiecībā uz apsvērumiem par kompensācijas aizliegumu starp pārslogotajām plūsmām un atslogojošām plūsmām, no vienas puses, un, par kļūdainu loka plūsmu sodīšanu pretstatā iekšējām plūsmām, no otras puses, jānorāda, ka neatkarīgi no tā, ka prasītājas šajā gadījuma nav izvirzījušas šādu pamatu, šie apsvērumi neļauj nedz ACER sagatavot savu aizstāvību, nedz Vispārējai tiesai tos pārbaudīt.

39

Proti, Vācijas Federatīvā Republika sava iestāšanās raksta 5. punktā norāda:

“Bez tam šī metodika izmaksu dalīšanā starp dažādiem elektroenerģijas plūsmu veidiem liedz ņemt vērā atslogojošās plūsmas, un, nosakot tīkla pārslodžu cēloņus, tā prioritizē loka plūsmas pār iekšējām plūsmām. Šie divi aspekti ir pretrunā Regulas 2019/943 tiesiskajam mērķim – pēc iespējas ierobežot pārslodzes tirdzniecības zonās un palielināt pārrobežu apmaiņu.”

40

Tomēr apgalvojums vien, ka aizliegums izmaksu dalīšanā ņemt vērā atslogojošās plūsmas un loka plūsmu sodīšana pretstatā iekšējām plūsmām esot “pretrunā Regulas 2019/943 tiesiskajam mērķim – pēc iespējas ierobežot pārslodzes tirdzniecības zonās un palielināt pārrobežu apmaiņu” –, neizvirzot nekādus juridiskos argumentus, liedz Vispārējai tiesai lemt par šādu pamatu.

41

Šādos apstākļos neatkarīgi no tā, vai persona, kas iestājusies lietā, var izvirzīt pamatus, kas atšķiras no tiem, kurus izvirzījis galvenais lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta, jāsecina, ka pamati, ar kuriem tiek apgalvots aizliegums izmaksu dalīšanā starp dažādiem elektroenerģijas plūsmu veidiem ņemt vērā atslogojošās plūsmas un loka plūsmu prioritizācija pār iekšējām plūsmām, nosakot tīkla pārslodžu cēloņus, ir nepieņemami, jo nav sniegts izklāsts, kas Vispārējai tiesai ļautu lemt par šiem pamatiem.

42

Sestkārt, savukārt, runājot par Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumiem attiecībā uz prasītāju izvirzīto pirmo un trešo pamatu – taisnība, ka tie ir ļoti īsi, bet, ja tos lasa, ņemot vērā prasītāju izvirzītos argumentus, Vispārējā tiesa var tos juridiski izvērtēt.

43

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās raksts ir pieņemams tikai daļēji, jo šī sprieduma 36. un 40. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tas liedz Vispārējai tiesai lemt par argumentāciju, kura attiecas, pirmām kārtām, uz diskriminējošu attieksmi pret dažādām tirdzniecības zonām, otrām kārtām, uz iespējamu kompensācijas aizliegumu starp pārslogotajām plūsmām un atslogojošajām plūsmu un, trešām kārtām, uz iespējamu kļūdainu loka plūsmu sodīšanu pretstatā iekšējām plūsmām.

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumu

44

Ar pirmo pamatu prasītājas, kuras šajā ziņā atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka, apstiprinādama apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumu, ACER Apelācijas valde esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

45

Pirmkārt, visu pārvades tīkla elementu ar 220 kilovoltu (kV) vai lielāku spriegumu iekļaušana apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumā neesot saderīga ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/943 (2019. gada 5. jūnijs) par elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 2019, L 158, 54. lpp.) 16. panta 13. punktu un Regulas 2015/1222 74. panta 2. punktu, kā tas izrietot no šo tiesību normu formulējuma, sistēmas un mērķa.

46

Prasītāju ieskatā Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta mērķis ir sadalīt ar pārslodzēm saistīto korektīvo pasākumu izmaksas “starp divām tirdzniecības zonām”. Saskaņā ar “pārslodzes” un “kritisko tīkla elementu” definīcijām, kuras ietvertas Regulas 2019/943 2. panta 4. un 69. punktā, Regulas 2019/943 16. panta 13. punkts attiecoties tikai uz tādu korektīvo pasākumu izmaksu sadali, kuri saistīti ar kritiskajiem tīkla elementiem, izslēdzot citus tīkla elementus, kuri netiek uzskatīti par tādiem, kas var ietekmēt elektroenerģijas apmaiņas jaudu.

47

Regulas 2015/1222 74. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “pasākumi ar pārrobežu nozīmi” arī attiecas tikai uz korektīvajiem pasākumiem, kuri saistīti ar kritiskajiem tīkla elementiem, izslēdzot iekšējos korektīvos pasākumus. To apstiprinot minētās regulas 10. apsvērums un Regulas 2015/1222 74. panta vispārējā sistēma, kas attiecoties uz jaudas sadales procesu.

48

Otrkārt, nekāds juridiskais pamats neļaujot šādi paplašināt apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumu. Konkrēti – šo plašo tvērumu nevar pamatot ar apsvērumiem saistībā ar principu “piesārņotājs maksā” vai iespējamiem stimuliem, kurus rada šāda tvēruma noteikšana.

49

Treškārt, tvēruma paplašināšanu, attiecinot to uz visiem pārvades tīkla elementiem, nevar pamatot arī ar darbības drošības apsvērumiem.

50

Vācijas Federatīvā Republika atbalsta prasītāju izvirzītos argumentus kopumā, vienlaikus izvirzot argumentus, kas attiecas uz Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta formulējumu, kā arī likumdošanas ģenēzi.

51

ACER apstrīd prasītāju argumentus, kurus atbalsta Vācijas Federatīvā Republika.

Ievada apsvērumi

52

Iesākumā, pirmām kārtām, jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 89.–379. punktā (“First Consolidated Plea – Excessive scope of the RDCTCS and unlawful determination of XNEs”), 1078.–1105. punktā (“Eighth Consolidated Plea – Polluter Pays Principle”), kā arī 1126.–1191. punktā (203.–212. lpp.) (“Fourteenth Consolidated Plea – ACER exceeded its competence and infringed the principle of conferral”) Apelācijas valde būtībā noraidīja argumentus par apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvēruma prettiesiskumu.

53

Kā būtībā izriet no apstrīdētā lēmuma 196.–210. punkta, tas ir daļēji balstīts uz Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta interpretāciju, jo šī tiesību norma atspoguļo principu “piesārņotājs maksā”. Šajā tiesību normā paredzēts arī pienākums noteikt to fizisko plūsmu izcelsmi, kuras rada starpzonu pārslodzi, bet tas jādara, neierobežojot korektīvo pasākumu, kas veikti saistībā ar pārslodzēm starpsavienojumos, izmaksu dalīšanu.

54

Tāpat, kā būtībā izriet no apstrīdētā lēmuma 173.–180. punkta, Apelācijas valde uzskatīja, ka apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika atbilst Regulas 2015/1222 74. panta 2. punktam, jo darbībām tīkla elementos, kas ietilpst apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumā, ir pārrobežu nozīme.

55

Otrām kārtām, lai izskatītu pirmo pamatu, jānosaka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas juridiskais pamats, mērķis un tvērums, kā to apstiprina apstrīdētais lēmums.

56

Pirmkārt, attiecībā uz apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas juridisko pamatu un priekšmetu jānorāda, ka tā tika pieņemta atbilstoši Regulas 2015/1222 74. pantam un šīs tiesību normas 2. punktā paredzēta korektīvo pasākumu ar pārrobežu nozīmi izmaksu dalīšanas risinājumu pieņemšana. Minētās metodikas mērķis tādējādi ir sadalīt starp PSO izmaksas, kas rodas, aktivizējot dārgus korektīvos pasākumus, proti, pārdispečēšanu un kompensācijas tirdzniecību.

57

Šajā ziņā Regulas 2015/1222 2. panta 13. punktā “korektīvie pasākumi” ir definēti kā “ikviens pasākums, ko manuāli vai automātiski piemēro viens vai vairāki PSO, lai uzturētu darbības drošību”.

58

Regulas 2019/943 2. panta 26. punktā pārdispečēšana ir definēta kā pasākums, tostarp samazināšana, ko aktivizē viens vai vairāki PSO vai sadales sistēmu operatori, mainot ražošanas paraugu, slodzes paraugu vai abus minētos, lai izmainītu fiziskās plūsmas elektrosistēmā un mazinātu fizisku pārslodzi vai kā citādi nodrošinātu sistēmas drošību.

59

Regulas 2019/943 2. panta 27. punktā kompensācijas tirdzniecība ir definēta kā starpzonu apmaiņa, ko ierosina sistēmu operatori starp divām tirdzniecības zonām, lai mazinātu fizisku pārslodzi.

60

Savukārt pārslodze, kas ir darbības drošības risks, kuram nepieciešams korektīvs pasākums, Regulas 2019/943 2. panta 4. punktā definēta kā “situācija, kad visus tirgus dalībnieku pieprasījumus tirdzniecībai starp tīkla zonām nevar pieņemt, jo tie būtiski ietekmētu fiziskās plūsmas tīkla elementos, kuri šīs plūsmas nevar pārvadīt”.

61

Pārslodzi izraisa fiziskas plūsmas. Pastāv vairāki fizisko plūsmu veidi, kas definēti apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā. Tostarp apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā piešķirtās plūsmas ir definētas kā “fiziskas plūsmas tīkla elementā, kuru avots un uztvērējs atrodas dažādās tirdzniecības zonās”. Iekšējās plūsmas apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 2. panta 2. punkta o) apakšpunktā ir definētas kā “fiziskas plūsmas tīkla elementā, kuru avots un uztvērējs, kā arī viss tīkla elements atrodas vienā un tajā pašā tirdzniecības zonā”. Saskaņā ar apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 2. panta 2. punkta p) apakšpunktu loka plūsma ir “fiziska plūsma tīkla elementā, kuras avots un uztvērējs atrodas tajā pašā zonā, un tīkla elements vai tā daļa atrodas citā zonā”.

62

Jānorāda arī, ka Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēts, ka to korektīvo pasākumu izmaksas, kuru mērķis ir atvieglot pārslodzes starp divām tirdzniecības zonām, sadala atkarībā no plūsmu, kas radušās no iekšējiem darījumiem kādā zonā, devuma šajā pārslodzē. Proti, tajā noteikts, ka, “sadalot korektīvo pasākumu izmaksas starp pārvades sistēmu operatoriem, regulatīvās iestādes analizē, cik lielā mērā no tirdzniecības zonu iekšējiem darījumiem izrietošās plūsmas palielina starp divām tirdzniecības zonām konstatēto pārslodzi, un, pamatojoties uz radītās pārslodzes īpatsvaru, sadala izmaksas starp tirdzniecības zonu pārvades sistēmu operatoriem, kuri radījuši šādas plūsmas, izņemot izmaksas, kas rodas no tirdzniecības zonu iekšējo darījumu plūsmām un kas ir zem līmeņa, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes tirdzniecības zonā”.

63

Šajā ziņā Regulas 2019/943 2. panta 65. punktā tirdzniecības zona ir definēta kā “lielākā ģeogrāfiskā teritorija, kurā tirgus dalībnieki var veikt elektroenerģijas apmaiņu bez jaudas sadales”. Pašlaik CORE reģiona teritorijas vairumā gadījumu atbilst dalībvalstu teritorijām.

64

Otrkārt, kā izriet no apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 5. panta 1. punkta, lai sadalītu korektīvo pasākumu izmaksas, jānosaka tīkla elements, kurā reāli tiek veikts katrs korektīvais pasākums.

65

Kā uzsvērts apstrīdētā lēmuma 106.–110. punktā, apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērums attiecas ne tikai uz tīkla starpzonu elementiem (starpsavienojumiem), bet arī uz visiem iekšējā tīkla elementiem ar 220 kV vai lielāku spriegumu.

66

Proti, apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 3. panta 4. punktā paredzēts, ka visiem “tīkla elementiem ar pārrobežu nozīmi” var veikt “izmaksu dalīšanu”.

67

Pirmām kārtām, attiecībā uz tīkla elementiem ar pārrobežu nozīmi apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 2. panta 2. punkta j) apakšpunktā šie elementi ir definēti kā “tīkla elementi, kas identificēti kā tādi, kam ir pārrobežu nozīme un kuros darbības drošības pārkāpumi jārisina koordinēti”.

68

Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 106.–110. punkta izriet un starp lietas dalībniekiem vispār nav strīda, ka jēdziens “tīkla elementi ar pārrobežu nozīmi” jāsaprot tādā pašā nozīmē kā jēdziens, kas definēts CORE reģiona koordinētas pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības metodikas, kura pieņemta ar ACER2020. gada 4. decembra Lēmumu Nr. 35/2020 par CORE reģiona koordinētas pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības metodiku (turpmāk tekstā – “RDCT metodika”), 5. pantā atbilstoši Regulas 2015/1222 35. panta 1. punktam un CORE reģiona reģionālās darbības drošības koordinācijas metodikas, kura pieņemta ar ACER2020. gada 4. decembra Lēmumu Nr. 33/2020 par CORE reģiona reģionālās darbības drošības koordinācijas metodiku (turpmāk tekstā – “ROSC metodika”), 5. pantā atbilstoši Komisijas Regulas (ES) 2017/1485 (2017. gada 2. augusts), ar ko izveido elektroenerģijas pārvades sistēmas darbības vadlīnijas (OV 2017, L 220, 1. lpp.) 76. panta 1. punktam.

69

Tādējādi jēdziens “tīkla elementi ar pārrobežu nozīmi”, pirmkārt, attiecas uz visiem kritiskajiem tīkla elementiem atbilstoši kopīgās nākamās dienas un tekošās dienas jaudas aprēķināšanas metodikas, kas pieņemta ar ACER2019. gada 21. februāra Lēmumu Nr. 02/2019 par CORE reģiona PSO priekšlikumiem attiecībā uz kopīgo nākamās dienas un tekošās dienas jaudas aprēķināšanas metodiku (turpmāk tekstā – “CCM metodika”), 5. panta 1. punktam un 7. pantam, proti, šobrīd uz PSO noteiktiem starpsavienojumiem un iekšējiem tīkla elementiem, kuriem elektroenerģijas pārvades sadales faktors, kā definēts Komisijas Regulas (ES) Nr. 543/2013 (2013. gada 14. jūnijs) par datu iesniegšanu un publicēšanu elektroenerģijas tirgos un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 714/2009 I pielikuma grozīšanu (OV 2013, L 163, 1. lpp.) 2. panta 22. punktā, ir vienāds vai lielāks par 5 %, un, otrkārt, principā uz visiem iekšējiem tīkla elementiem ar 220 kV vai lielāku spriegumu.

70

Atbilstoši Regulas 2019/943 2. panta 69. punktā ietvertajai definīcijai tīkla kritiskais elements ir “tīkla elements tirdzniecības zonā vai starp tirdzniecības zonām, ko ņem vērā [starpzonu apmaiņas] jaudas aprēķina procesā un kas ierobežo elektroenerģijas daudzumu, ar ko var veikt apmaiņu [starp tām]”.

71

Tādējādi kritiskie tīkla elementi ir vai nu starpsavienojumi, vai iekšējie elementi, kuru elektroenerģijas pārvades sadales faktors ir vienāds ar vai lielāks par 5 %. Saskaņā ar apstrīdēto izmaksu dalīšanas metodiku tīkla elementi ar pārrobežu nozīmi, kā arī iekšējie tīkla elementi ar 220 kV vai lielāku spriegumu visi ir kritiski tīkla elementi.

72

Otrām kārtām, attiecībā uz jēdzienu “pārdispečēšana un kompensācijas tirdzniecība ar pārrobežu nozīmi” jānorāda, ka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 3. panta 1. punktā precizēts, ka tas attiecas uz pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības ar pārrobežu nozīmi darījumiem, kas identificēti RDCT metodikā un ROSC metodikā.

73

No tā izriet – un to ir apstiprinājuši lietas dalībnieki –, ka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas izpratnē pārdispečēšana un kompensācijas tirdzniecība ar pārrobežu nozīmi principā ir visi pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības darījumi, kuru mērķis ir atvieglot pārslodzi tīkla elementos ar pārrobežu nozīmi.

Tvēruma analīze

– Par apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvēruma paplašināšanu

74

Prasītāju ieskatā no dalīšanas jāizslēdz korektīvo pasākumu izmaksas, kas attiecas uz iekšējiem tīkla elementiem, kuri nav kritiskie tīkla elementi.

75

Konkrēti – prasītājas apgalvo, ka būtu jāizslēdz izmaksas, kas attiecas uz nekritiskajiem tīkla elementiem, ņemot vērā, ka pārslodzes šajos elementos esot “iekšējas” un tās neietilpst “starpzonu” pārslodžu definīcijā.

76

Tāpēc jāpārbauda, vai prasītājas pamatoti apgalvo, ka korektīvo pasākumu izmaksu dalīšana būtu jāattiecina tikai uz kritiskajiem tīkla elementiem, kādi izriet no CCM metodikas, jo saskaņā ar Regulas 2019/943 2. panta 69. punktu runa ir par elementiem, kuri “ierobežo elektroenerģijas daudzumu, ar ko var veikt apmaiņu”. Līdz ar to vienīgi šo elementu pārslodze esot starpzonu pārslodze Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta izpratnē.

77

Pirmām kārtām, jāpārbauda, vai kritiskie tīkla elementi ir vienīgie, kuriem ir pārrobežu nozīme Regulas 2015/1222 74. panta 2. punkta izpratnē.

78

Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2015/1222 74. panta 2. punktu apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā “iekļauj izmaksu dalīšanas risinājumus pārrobežu mēroga darbībām”. Bez tam šīs pašas regulas 74. panta 4. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā nosaka, “kuras izmaksas, kas radušās, izmantojot pārdispečēšanu vai kompensācijas tirdzniecību nolūkā garantēt starpzonu apmaiņas jaudu, ir attiecināmas uz izmaksu dalīšanu starp visiem jaudas aprēķināšanas reģiona PSO saskaņā ar jaudas aprēķināšanas metodiku”, un šajā gadījumā tas ir CORE reģions.

79

Tādējādi, lai noteiktu, vai apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika, kas apstiprināta ar apstrīdēto lēmumu, ir saderīga ar Regulas 2015/1222 74. panta 2. punktu, jāpārbauda, cik lielā mērā korektīvo pasākumu, kuru izmaksas domāts dalīt, mērķis ir nodrošināt starpzonu apmaiņas jaudas stabilitāti.

80

Taču jāatgādina – kā izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 714/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un par Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu (OV 2009, L 211, 15. lpp.), kas vēlāk aizstāta ar Regulu 2019/943, 18. panta 5. punkta –, ka Regula 2015/1222 ir Regulas 2019/943 īstenošanas akts. Tātad tā ir hierarhiski augstāka juridiska norma, kas pieņemta pēc Regulas 2015/1222 pieņemšanas. Tomēr, izņemot gadījumus, kad to nozīme ir skaidra un nepārprotama un tādējādi nav nepieciešama interpretācija, īstenošanas regulas tiesību normas, ja iespējams, jāinterpretē atbilstoši pamatregulas tiesību normām (spriedums, 2017. gada 28. februāris, Canadian Solar Emea u.c./Padome, T‑162/14, nav publicēts, EU:T:2017:124, 150. punkts). Tāpēc Regulas 2015/1222 74. pants jāinterpretē atbilstoši Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam.

81

Šajā ziņā jāuzsver, ka Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā nav definēti nedz tīkla elementi, kuros jāveic korektīvie pasākumi starpzonu pārslodžu risināšanai, nedz tīkla elementi, attiecībā uz kuriem jāsadala izmaksas par korektīvajiem pasākumiem starpzonu pārslodžu risināšanai.

82

Tāpat Regulas 2019/943 2. panta 4. punktā nav arī precizēti tīkla elementi, kuros rodas fiziskās pārslodzes, tostarp pārslodzes, kas saistītas ar starpzonu apmaiņu.

83

Tomēr Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā ir paredzētas izmaksas par korektīvajiem pasākumiem, kurus PSO aktivizē starpzonu apmaiņas nodrošināšanai, un pēc tam noteikts, ka minētās izmaksas jāsadala starp PSO atkarībā no tā, cik lielā mērā plūsmas, kuras rada iekšējie darījumi, palielinājušas starp divām zonām konstatēto pārslodzi.

84

Tāpēc saskaņā ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta mērķi jānosaka, kādas pārslodzes jārisina koordinēti, lai nodrošinātu starpzonu apmaiņu, kas atbilstoši šī sprieduma 79. un 80. punktam ļaus pēc tam noteikt, vai apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā paredzēto korektīvo pasākumu mērķis ir nodrošināt starpzonu apmaiņas jaudas stabilitāti Regulas 2015/1222 74. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

85

Otrām kārtām, jāuzsver – lai veiktu šādu analīzi, kuras mērķis ir noteikt, kādi korektīvie pasākumi ļauj nodrošināt starpzonu apmaiņu un tādējādi uz tiem attiecas izmaksu dalīšana, jāizskaidro korektīvo pasākumu loma starpzonu jaudas aprēķināšanas procesā, kā paredzēts CCM metodikā, kā arī reģionālās darbības drošības novērtēšanas procesā, kā noteikts ROSC metodikā atbilstoši Regulas 2017/1485 76. panta 1. punkta b) apakšpunktam (turpmāk tekstā – “CROSA process”).

86

Pirmkārt, jānorāda, ka starpzonu jaudas aprēķināšanas process sākas divas dienas pirms elektroenerģijas piegādes un tiek izmantots, lai noteiktu enerģijas daudzumu, ko var apmainīt starp zonām, ievērojot darbības drošības robežas.

87

Jaudas aprēķināšanas process tiek veikts tikai kritiskajos tīkla elementos. No vienas puses, PSO, lai ievērotu darbības drošības robežas, pirms tirgus atvēršanas var ierobežot enerģijas daudzumu, ar kuru dalībnieki var apmainīties. No otras puses, šajā procesā tiek izmantoti arī korektīvie pasākumi, piemēram, pārdispečēšana un kompensācijas tirdzniecība. Šos korektīvos pasākumus, kurus atbilstoši Regulas 2019/943 16. panta 4. punktam var aktivizēt, lai maksimāli palielinātu pieejamo starpzonu apmaiņas jaudu, PSO ņem vērā, bet tie vēl netiek aktivizēti.

88

Proti, aprēķinot starpzonu apmaiņas jaudu, nekādi korektīvie pasākumi netiek aktivizēti un nekādas izmaksas nerodas.

89

Otrkārt, jāatzīmē, ka dārgi korektīvie pasākumi saistībā ar pārdispečēšanu un kompensācijas tirdzniecību, kuri ir šīs strīda priekšmets, rodas tikai CROSA procesā, kas ir cieši saistīts ar starpzonu apmaiņas jaudas aprēķināšanu.

90

Atbilstoši Regulas 2017/1485 76. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktam, kurā reglamentēta korektīvo pasākumu ar pārrobežu nozīmi koordinēta sagatavošana, un kā izriet no ROSC metodikas 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta, CROSA procesa mērķis ir koordinēt, apstiprināt un īstenot korektīvus pasākumus ar pārrobežu nozīmi. Kā izriet no minētās ROSC metodikas 5. un 9. panta, korektīvie pasākumi ar pārrobežu nozīmi ir visi pasākumi, ar kuriem vismaz dažkārt var novērst strāvas robežu pārkāpumus tīkla elementos ar pārrobežu nozīmi, t.i., principā visos kritiskajos tīkla elementos, kas tiek ņemti vērā, lai aprēķinātu starpzonu apmaiņas jaudu, un visos citos tīkla elementos ar 220 kV vai lielāku spriegumu.

91

Tāpat saskaņā ar ROSC metodikas 12. apsvērumu un 5. panta 1. punktu CROSA process pēc tam, kad ir zināmi tirgus rezultāti un starpzonu apmaiņas jaudas sadale, principā nodrošina visu tīkla elementu ar 220 kV vai lielāku spriegumu darbības drošību. Tajā brīdī PSO rīcībā ir detalizēta informācija par enerģiju, kas tiks ievadīta vai izvadīta no tīkla.

92

CROSA process sākas ar vietējo darbības drošības novērtējumu, ko katrs PSO savā sistēmā veic atbilstoši ROSC metodikas 13. pantam un 14. panta 1. punktam, un katrs PSO tālab izveido individuālu tīkla modeli.

93

Pēc tam atbilstoši ROSC metodikas 18. pantam individuālie tīkla modeļi tiek nodoti reģionālajiem koordinatoriem un tie tos apvieno, lai izveidotu kopēju tīkla modeli visām dienas stundām, kurā saskaņā ar Regulas 2015/1222 2. panta 2. punktu ietverta “Savienības mēroga datu kopa [..], kas ietver elektroenerģijas sistēmas [..] raksturlielumus”.

94

Ja plūsma tīkla elementā pārsniedz maksimālo plūsmu, nepieciešams sagatavot un īstenot korektīvo pasākumu, lai ievērotu darbības drošības robežas.

95

Kā izriet no ROSC metodikas 10. apsvēruma, CROSA procesā ir paredzēta korektīvo pasākumu optimizācija.

96

Konkrētāk – šī ROSC metodikas 2. panta 1. punkta p) apakšpunktā aprakstītā optimizācija CROSA procesā paredz, ka katrā atkārtojumā konkrēti jānosaka, kura pārslodze kurā tīkla elementā – kritiskā vai nekritiskā – jārisina koordinēti.

97

Tādējādi atbilstoši Regulas 2017/1485 76. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktam katrai stundai kopējā tīkla modelī no visiem PSO pieejamajiem korektīvajiem pasākumiem tiek noteikts visiedarbīgākais un ekonomiski visefektīvākais pasākums, ar kuru atbilstoši ROSC metodikas 20., 23. un 24. pantam, kā arī 27. panta 1. punktam var atrisināt visas pārslodzes visos starpsavienojumos un kopējā tīkla modelī visos iekšējos tīkla elementos ar 220 kV vai lielāku spriegumu, neradot jaunas pārslodzes.

98

Trešām kārtām, ņemot vērā iepriekš minēto un kā norāda prasītājas, jāanalizē, vai apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumā būtu jāiekļauj tikai izmaksas, ko radījuši korektīvie pasākumi kritiskajos tīkla elementos (un tālab tikai starpsavienojumos vai tikai iekšējos tīkla elementos ar 5 % vai lielāku elektroenerģijas pārvades sadales faktoru). Šajā nolūkā, kā norādīts šī sprieduma 84. punktā, jānosaka, kuras pārslodzes jārisina koordinēti, lai nodrošinātu starpzonu apmaiņu.

99

Šajā ziņā, pirmkārt, tas vien, ka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumā tiek iekļautas izmaksas, ko rada pārslodzes tīkla elementos ar 220 kV vai lielāku spriegumu, nevarot būt pretrunā Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam, jo šī tiesību norma nozīmē vienīgi to, ka jānosaka, kuras pārslodzes jārisina koordinēti, lai nodrošinātu starpzonu apmaiņu.

100

Otrkārt, PSO var izmantot maksimums 30 % no katra kritiskā tīkla elementa jaudas, lai tajā atrisinātu pārslodzes, ar nosacījumu, kā paredzēts Regulas 2019/943 16. panta 8. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā, ka 70 % minētās jaudas paliek starpzonu apmaiņai saskaņā ar Regulas 2019/943 16. panta 1. un 8. punktu.

101

Tomēr tas, ka pārslodzes var risināt, izmantojot līdz 30 % no tīkla elementu apakšgrupas jaudas, nenozīmē, ka jādala tikai to korektīvo pasākumu izmaksas, kuri veikti šajā elementu apakšgrupā.

102

Treškārt, jāatzīmē, ka katra kritiskā tīkla elementa minimālās 70 % jaudas stabilitāte tiek nodrošināta visefektīvākajā veidā, optimizējot korektīvos pasākumus, kas aktivizēti visos tīkla elementos ar 220 kV vai lielāku spriegumu. Tādējādi, optimizējot korektīvos pasākumus visos šajos elementos, tiek sasniegti Regulas 2019/943 mērķi, tostarp tirgus signālu došana lielākai efektivitātei un piegādes drošībai atbilstoši Regulas 2019/943 1. panta a) punktam.

103

Kā izriet no Regulas 2019/943 16. panta 4. punkta, šī optimizācija palīdz samazināt korektīvo pasākumu izmaksas, tādējādi ļaujot ierobežot starpzonu apmaiņas jaudas samazināšanos.

104

Ceturtkārt, ja PSO aktivizētie korektīvie pasākumi iekšējos elementos, kuri nav kritiskie tīkla elementi, ir daļa no optimālā risinājuma, kas nepieciešams, lai atrisinātu arī pārslodzes kritiskajos tīkla elementos, pirmo elementu izmaksas jāsadala starp PSO tādā pašā veidā kā izmaksas, kuras saistītas ar otrajiem elementiem. Tāpēc tīkla elementu ar 220 kV vai lielāku spriegumu neiekļaušana izmaksu dalīšanas metodikas tvērumā radītu nepamatotu ierobežojumu, it īpaši ņemot vērā Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu, kurā noteikts, ka visas to korektīvo pasākumu izmaksas, kas aktivizēti starpzonas pārslodzes atrisināšanai, ir jāsadala, izņemot izmaksas saistībā ar plūsmām, kuras palielinājušas starp divām tirdzniecības zonām konstatēto slodzi, kas nepārsniedz pielaides robežvērtību.

105

Ja izmaksu dalīšana attiektos tikai uz kritiskajiem tīkla elementiem, tā kļūtu riskanta, jo ar pārslodžu risināšanu saistītās izmaksas tiktu sadalītas atšķirīgi atkarībā no tā, kurā elementā korektīvais pasākums tiktu aktivizēts. Kā pamatoti norāda ACER, tas izraisītu diskrimināciju starp dažādiem tīkla elementiem un līdz ar to starp PSO, kuriem pieder šie elementi, un tas nav paredzēts aplūkotajā tiesiskajā regulējumā.

106

Tālab plūsmas, kuras rada iekšējie darījumi un kuras palielina starp divām tirdzniecības zonām konstatēto pārslodzi, kā aprakstītas Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā, un kuras samazina starpzonu apmaiņas jaudu kritiskajos tīkla elementos, dalot izmaksas, nevar aplūkot atšķirīgi, ja šīs plūsmas norisinās nekritiskajos tīkla elementos. Šajās divās elementu grupās aktivizētie korektīvie pasākumi tiek optimizēti, lai risinātu pārslodžu problēmas.

107

Piektkārt, kā ACER norāda atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem, nekritiskajos tīkla elementos aktivizēti korektīvie pasākumi dažkārt var atrisināt pārslodzes kritiskajos tīkla elementos.

108

Tāpēc, ja šie korektīvie pasākumi var palīdzēt atrisināt šādas pārslodzes kritiskajos tīkla elementos, to izmaksas jāsadala saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”. Bet, ja ar tiem kādā konkrētā brīdī nevar atrisināt pārslodzi kritiskajos tīkla elementos, tas nenozīmē, ka elementi, kuros aktivizēti korektīvie pasākumi, vairs nav saistīti ar starpzonu apmaiņu. Proti, no vienas puses, šie korektīvie pasākumi tomēr ir izvēlēti CROSA procesā, ņemot vērā citas pārslodzes un korektīvos pasākumus, lai rastu optimālu risinājumu reģionālā līmenī. No otras puses, šai pārslodzei, ciktāl to izraisa pārrobežu plūsma, proti, loka plūsma, ir pārrobežu nozīme.

109

Turklāt, kā paredzēts Regulas 2019/943 35. apsvērumā, pārvadot elektroenerģijas pārrobežu plūsmas savos elektrotīklos, rodas izmaksas, par kurām atvērtā, konkurenciālā tirgū PSO būtu jāsaņem kompensācija no to pārvades sistēmu operatoriem, kuri rada šīs pārrobežu elektroenerģijas plūsmas, un no to sistēmu operatoriem, kur šīs plūsmas tiek saņemtas.

110

Tādējādi korektīvajiem pasākumiem visos tīkla elementos, kuri iekļauti CROSA procesā, saskaņā ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu potenciāli ir nozīme starpzonu apmaiņā, un tas ir neatkarīgi no to elektroenerģijas pārvades sadales faktora, jo tas ir jēdziens, kas pārņemts CCM metodikā, kurā nevar noteikt izmaksu dalīšanu saskaņā ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu.

111

Katrā ziņā jānorāda – ja PSO konstatē, ka nekritisks tīkla elements ar 220 kV vai lielāku spriegumu nekad nevar būt lietderīgs, lai nodrošinātu reģionālo drošību un piešķirtās starpzonu apmaiņas jaudas stabilitāti, tie atbilstoši ROSC metodikas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 7. panta 3. punkta b) apakšpunktam var to izslēgt no CROSA procesa un līdz ar to no izmaksu dalīšanas.

112

Sestkārt, attiecībā uz Regulas 2015/1222 12. apsvērumu, kurā paredzēta koordinācija starp pārrobežu un iekšējiem korektīvajiem pasākumiem, jāuzsver, ka visiem korektīvajiem pasākumiem CROSA procesā ir pārrobežu nozīme, bet visi pārējie korektīvie pasākumi ir iekšēji. Tādējādi CROSA process nodrošina iekšējo korektīvo pasākumu koordināciju un arī “iekšējo” tīkla elementu drošību.

113

Ja CROSA procesā netiktu veikti koordinēti risinājumi, pastāvētu darbības drošības pārkāpuma risks, kas apdraudētu starpzonu apmaiņu. Proti, jāuzsver, ka tīkla darbība ir būtisks nosacījums energoapgādes drošībai, jo saskaņā ar Regulas 2015/1222 2. apsvērumu elektroenerģiju Savienības pilsoņiem var piegādāt tikai ar tīkla starpniecību.

114

Tādējādi “starpzonu” pārslodzes ir visas pārslodzes, kuras šobrīd CORE reģionā tiek koordinēti risinātas CROSA procesā. Tāpēc izmaksām saistībā ar šiem koordinētajiem risinājumiem jāpiemēro princips “piesārņotājs maksā”.

115

Jāuzsver, ka koordinācija un izmaksu dalīšana nav atkarīgas no tā, vai kādā tīkla elementā noteiktā brīdī notiek īpaša apmaiņa vai ir piešķirta plūsma, jo visos kritiskajos un nekritiskajos tīkla elementos ar 220 kV vai lielāku spriegumu visi aktivizētie korektīvie pasākumi potenciāli sekmē starpzonu apmaiņu, lai gan to konkrētais devums apmaiņas sekmēšanā var atšķirties, it īpaši atkarībā no tīkla topoloģijas, tirgus apstākļiem un īpašām ražošanas un patēriņa programmām. Tāpēc tīkla elementus ar 220 kV vai lielāku spriegumu nevar uzreiz izslēgt no apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvēruma.

116

Septītkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 167. punkta, un lietas dalībnieki to nav apstrīdējuši, tīkla elementi ar 220 kV vai lielāku spriegumu tika uzskatīti par elementiem ar pārrobežu ietekmi, ciktāl šie elementi nebija strukturāli pārslogoti, trūkstot enerģijas apmaiņai. Bez tam, kā izriet no minētā punkta, visi CORE reģiona PSO ROSC metodikas paskaidrojumā atzina, ka šie elementi ir vispiemērotākie CROSA procesam.

117

Šajā ziņā no ROSC metodikas paskaidrojuma 8. lappuses, par kuru lietas dalībniekiem turklāt bija iespēja izteikties tiesas sēdē, izriet, ka PSO uzskatīja, ka CROSA procesam visbūtiskākie tīkla elementi ir tīkla elementi ar 220 kV un 380 kV spriegumu, “ņemot vērā, ka šie elementi [tika] izmantoti, lai sekmētu enerģijas apmaiņu starp tirdzniecības zonām Eiropas energosistēmā”.

118

ROSC metodikas paskaidrojumā PSO paskaidroja, ka tīkla elementi ar 220 kV vai lielāku spriegumu sekmē elektroenerģijas apmaiņu starp tirdzniecības zonām Eiropas energosistēmā. Tomēr PSO nav noteikuši, kādi elementi būtu jāņem vērā, dalot korektīvo pasākumu izmaksas.

119

Turklāt 220 kV spriegums CORE reģionā tika izvēlēts tā īpaši blīvā tīklojuma dēļ, lai gan, kā noskaidrots tiesas sēdē, Regulas 2019/943 16. panta 13. punkts neliedza izvēlēties citus risinājumus.

120

Bez tam starp lietas dalībniekiem nav strīda, ka izmaksu dalīšana šajā kontekstā ir nepieciešama, lai izveidotu integrētu elektroenerģijas tirgu Eiropas līmenī.

121

A fortiori apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērums nav definēts ģeogrāfiski un to nevar ierobežot tikai ar tīkla elementiem, kas atrodas uz robežas starp divām tirdzniecības zonām vai pat ar starpsavienojumiem, kuri savieno dalībvalstu tīklus. Bet, kā konstatēts šī sprieduma 84. punktā, Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēts, ka jānosaka, kuras pārslodzes jārisina koordinēti, lai nodrošinātu starpzonu apmaiņu.

122

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas kļūdaini apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam, jo izmaksu dalīšana attiecoties tikai uz kritiskajiem tīkla elementiem.

123

CORE reģionā visas pārslodzes, kas tiek risinātas ar korektīviem pasākumiem, kuri aktivizēti saskaņā ar ROSC metodiku, kā noteikts Lēmumā Nr. 33/2020 un apstiprināts ar apstrīdēto lēmumu, atbilst “starpzonu pārslodzei”, kas minēta Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā.

124

Tāpat jākonstatē, ka CORE reģionā visi korektīvie pasākumi, kuri aktivizēti saskaņā ar ROSC metodiku, kā noteikts Lēmumā Nr. 33/2020, palīdz nodrošināt starpzonu apmaiņas jaudas stabilitāti atbilstoši Regulas 2015/1222 74. panta 4. punkta b) apakšpunktam.

125

Tālab nevar arī uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums būtu pretrunā Regulas 2015/1222 74. pantam, kas interpretēts saskaņā ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu. Līdz ar to Apelācijas valde ir pamatoti noraidījusi apelācijas sūdzību, kura bija iesniegta par apstrīdēto izmaksu dalīšanas metodiku.

126

Šo secinājumu nevar atspēkot ar argumentiem, kurus prasītājas izvirzījušas pret apstrīdēto lēmumu.

127

Pirmkārt, taisnība, kā apgalvo prasītājas, ka PSO ir juridisks pienākums nodrošināt darbības drošību neatkarīgi no iespējamās izmaksu dalīšanas. Tomēr jākonstatē, ka pārslodžu risināšana visos elementos ar 220 kV vai lielāku spriegumu noteikti nozīmē koordināciju starp visiem PSO un ar to saistītās izmaksas tiek sadalītas starp tiem, lai kompensētu PSO par visām to darbībām, kuras nepieciešamas, lai nodrošinātu starpzonu apmaiņu.

128

Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, ka pārslodze nekritiskajā tikla elementā ir “tikai iekšēja” pārslodze, kuras izmaksas nav jādala, pamatojoties uz Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu, jāuzsver, ka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas piemērošanas kontekstā vienīgais gadījums, kad izmaksas, kas attiecas uz nekritiskajiem tīkla elementiem, tiek sadalītas saskaņā ar šo tiesību normu, ir tad, ja pārslodzi šajos elementos rada loka plūsmas, kas pārsniedz Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā minēto pielaides robežvērtību, kā aprakstīts šī sprieduma 61. punktā.

129

Saskaņā ar apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 6. apsvērumu loka plūsmas, kuras pārsniedz pielaides robežvērtību, ir galvenais pārslodžu faktors, kam tiek piemērota izmaksu dalīšana. Tas izriet no konstatējuma, ka pārslodzes, ko izraisa iekšējās plūsmas, sedz pārslogotā tīkla elementa īpašnieks, bet, kā izriet no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta, izmaksas, kuras rodas no plūsmām, ko rada iekšējie darījumi, un kuras palielina starp divām tirdzniecības zonām novēroto pārslodzi, proporcionāli jāsadala starp PSO.

130

Taču loka plūsma ir “pārrobežu plūsma” Regulas 2019/943 2. panta 3. punkta izpratnē, proti, “fiziska elektroenerģijas plūsma dalībvalsts pārvades tīklā, ko izraisa ārpus minētās dalībvalsts esošu ražotāju, lietotāju vai abu darbības ietekme uz tās pārvades tīklu”, kura neiekļaujas tikai kritiskajos tīkla elementos.

131

Tālab pārslodzi, ko rada tāda pārrobežu plūsma kā loka plūsma, nevar kvalificēt kā “tikai iekšēju” pārslodzi, kas būtu izslēgta no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta tvēruma.

132

Turklāt, ja pārslodzi nekritiskajā tīkla elementā rada tikai iekšējās plūsmas, šīs pārslodzes risināšanai izmantoto korektīvo pasākumu izmaksas katrā ziņā segs minētā tīkla elementa īpašnieks atbilstoši Regulas 2017/1485 76. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktam. Tādējādi pretēji prasītāju apgalvotajam, princips “piesārņotājs maksā” joprojām ir izņēmums no noteikumiem, jo šis princips de facto piemērojams tikai loka plūsmām, kuras pārsniedz pielaides robežvērtību, savukārt princips “īpašnieks maksā” piemērojams citām plūsmām, piemēram, loka plūsmām, kuras nepārsniedz pielaides robežvērtību, un iekšējām plūsmām.

133

Bez tam pārslodze, kura nav “starpzonu” pārslodze Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta izpratnē, ir tā, kas rodas tīkla elementos, uz kuriem neattiecas reģionālā darbības drošības koordinēšana, vai nu tāpēc, ka tā ir nolēmuši PSO, vai arī tāpēc, ka tie ir elementi, uz kuriem jau no paša sākuma neattiecās korektīvo pasākumu koordinēšana, proti, tīkla elementi ar zemāku spriegumu par 220 kV.

134

Treškārt, jānorāda, ka vienīgais izņēmums no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta noteikumiem, saskaņā ar kuriem jāsadala to korektīvo pasākumu izmaksas, kas saistīti ar plūsmām, kuras rada iekšējie darījumi un kuras palielina starp divām tirdzniecības zonām konstatēto pārslodzi, ir izņēmums saistībā ar minētajām plūsmām, kuras nepārsniedz pielaides robežvērtību un kuru izmaksas sedz pārslogotā tīkla elementa īpašnieks.

135

Šajā ziņā jānorāda, ka pretēji prasītāju apgalvotajam, likumdevējs nav vēlējies izslēgt kādu tīkla elementu grupu no izmaksu dalīšanas, jo Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā tas ir paredzējis to izmaksu dalīšanu, kuras rodas koordinētu starpzonu pārslodžu risinājumu dēļ.

136

Tāpat tam, ka Regulas 2017/1485 76. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā ir paredzēta iespēja pieņemt citas metodikas attiecībā uz izmaksu dalīšanu saistībā ar dažādiem minētās regulas 22. pantā noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem, kas attiecīgā gadījumā papildina kopējo metodiku, kura izstrādāta atbilstoši Regulas 2015/1222 74. pantam, nav nozīmes Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta, kas turklāt ir augstāka ranga norma, interpretācijā.

137

Ceturtkārt, jānoraida prasītāju arguments, ka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērums, kā apstiprināts apstrīdētajā lēmumā, esot pretrunā LESD 291. pantam vai ka tai trūkstot juridiskā pamata, jo ACER esot paplašinājusi tiesību aktos paredzēto tvērumu.

138

Konkrēti – korektīvie pasākumi, kas tiek koordinēti tīkla elementos ar 220 kV vai lielāku spriegumu, atbilstoši Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam sekmē starpzonu apmaiņu, palīdz novērst starpzonu apmaiņas jaudas ierobežošanu un nodrošina minētās jaudas stabilitāti.

139

Tāpat un ņemot vērā, ka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērums atbilst Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam, ACER nevar pārmest, ka tā, pamatodamās uz principu “piesārņotājs maksā”, paplašinājusi tās tvērumu, pārsniedzot Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu.

140

Piektkārt, nevar atbalstīt arī Vācijas Federatīvās Republikas tiesas sēdē izvirzīto argumentu par Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta likumdošanas ģenēzi, ka likumdevējs esot vēlējies no izmaksu dalīšanas starp PSO izslēgt to korektīvo pasākumu izmaksas, kuri veikti iekšzonās esošajos elementos, šīs normas izstrādē atteikdamies grozīt tās formulējumu un aizstāt “starp divām tirdzniecības zonām konstatēto pārslodzi” ar “starp tirdzniecības zonām un tirdzniecības zonās konstatēto pārslodzi”.

141

Šajā ziņā neatkarīgi no tā, vai Vācijas Federatīvā Republika var pamatoties uz dokumentiem par leģislatīvo trialogu likumdevēja gribas pierādīšanai, kad tas pieņēma Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu, pietiek konstatēt, ka apgalvotais atteikums nepārprotami iekļaut iekšzonas pārslodzes nebūtu noteicošais, noskaidrojot, kādi elementi jāņem vērā, lai novērtētu palielinājumu pārslodzē “starp divām zonām”.

142

Kā izriet no šī sprieduma 81.–84. un 135. punkta, Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā nav definēti tīkla elementi, par kuriem ir jādala to korektīvo pasākumu izmaksas, kuru mērķis ir atrisināt starpzonu pārslodzi, un tas nenozīmē, ka likumdevējs būtu vēlējies kādu tīkla elementu grupu izslēgt no izmaksu dalīšanas.

143

Tāpēc jānoraida prasītāju argumenti, ka iekšējie tīkla elementi, kas nav “kritiski”, būtu jāizslēdz no apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas, pamatojoties uz Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu un Regulas 2015/1222 74. pantu.

– Par stimuliem, kas izriet no nekritisko tīkla elementu iekļaušanas apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumā

144

Attiecībā uz prasītāju argumentu par, iespējams, kļūdainajiem stimuliem, ko radot tīkla elementu ar 220 kV vai lielāku spriegumu iekļaušana apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas tvērumā, jāatgādina, ka Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā PSO ir paredzēts pienākums segt to korektīvo pasākumu izmaksas, kas saistīti ar plūsmām, kuras rada iekšējie darījumi un kuras palielina starp divām tirdzniecības zonām konstatēto pārslodzi, kas nepārsniedz pielaides robežvērtību. Tas stimulē PSO attīstīt savu tīklu, lai varētu uzņemt šādas plūsmas, ja tās nepārsniedz pielaides robežvērtību, kas atbilst tirdzniecības zonā sagaidāmās loka plūsmas robežvērtībai bez strukturālas pārslodzes.

145

Savukārt atbilstošajā tiesiskajā regulējumā PSO nav noteikts pienākums attīstīt savus tīklus, lai uzņemtu loka plūsmas, kuras pārsniedz šī sprieduma 144. punktā minēto pielaides robežvērtību. Proti, šīs plūsmas pēc to būtības ir neparedzētas un neparedzamas, un tie PSO, kuri uzņem šīs plūsmas, nevar tās ietekmēt.

146

Šajā ziņā, kā norādīts Regulas 2019/943 27. apsvērumā, jāatzīst, ka loka plūsmu un iekšējo pārslodžu ietekmes uz starpzonu apmaiņu samazināšana ir viens no galvenajiem Eiropas likumdevēja mērķiem, izstrādājot šo tiesisko regulējumu.

147

Tāpat no Komisijas 2016. gada 30. novembra ietekmes novērtējuma tiesību aktu kopuma “Enerģētika” (SWD(2016) 410) izstrādes kontekstā 59. lappuses izriet, ka loka plūsmas var samazināt starpzonu apmaiņas jaudu un novest pie dārgas pārdispečēšanas ārpus tirgus, kā arī būtiskiem cenu izkropļojumiem un dot investīciju signālus blakus esošajās zonās. Tas izraisa ievērojamu labklājības zudumu.

148

Turklāt tīkla nekritisko elementu izslēgšana novestu pie tā, ka PSO, kas radītu loka plūsmas, nebūtu motivēts pietiekami investēt savā tīklā, jo tam nebūtu jāsedz visas izmaksas par korektīvajiem pasākumiem, kuri nepieciešami tā izraisīto pārslodžu atrisināšanai. Proti, tikai šis PSO, kurš pārzina un atbild par savu tīklu, var veikt citus nepieciešamos pasākumus, piemēram, mainīt zonas konfigurāciju vai investēt savā tīklā. Šajā kontekstā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2019/943 35. panta 5. punktu katrs PSO ir atbildīgs par savu tīklu un tālab tā iekšējās problēmas nebūtu jārisina blakus esošajiem PSO.

149

Bez tam, ja katrs no abiem atbildīgajiem un blakus esošajiem PSO tiktu stimulēts investēt savā tīklā, lai uzņemtu vai samazinātu loka plūsmas, tas, kā ACER pamatoti norādījusi iebildumu raksta 110.–115. punktā, nepastāvot koordinācijai starp šiem diviem PSO, novestu pie pārmērīgām investīcijām un nepareizas resursu sadales.

150

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jānorāda, ka prasītājas būtībā lūdz tās atbrīvot no izmaksām, ko tās ar savām loka plūsmām, kuras pārsniedz pielaides robežvērtību, rada citiem PSO to nekritiskajos tīkla elementos, pat ja šajos elementos veiktie korektīvie pasākumi palīdz nodrošināt starpzonu apmaiņu.

151

Šāda pieeja esot pretrunā arī energoapgādes solidaritātes principam, kā to interpretējusi Tiesa.

152

Energoapgādes solidaritātes princips ietver tiesības un pienākumus gan Savienībai, gan dalībvalstīm, jo Savienībai ir solidaritātes pienākums pret dalībvalstīm un dalībvalstīm ir solidaritātes pienākums gan vienai pret otru, gan pret Savienības kopējām interesēm un tās īstenoto politiku (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Vācija/Polija, C‑848/19 P, EU:C:2021:598, 49. punkts).

153

Šādos apstākļos minētajam energoapgādes solidaritātes principam esot pretrunā ļaut PSO, kas rada loka plūsmas caur citām tirdzniecības zonām, izvairīties no to korektīvo pasākumu izmaksām, kuri aktivizēti kopējās interesēs, lai optimizētu starpzonu apmaiņas jaudu, vienlaikus nodrošinot pēc iespējas efektīvāku tīkla drošību, no kā labumu gūst visi PSO un līdz ar to arī elektroenerģijas patērētāji.

154

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats jānoraida.

Par otro pamatu, kas attiecas uz plūsmu sadali

155

Ar otro pamatu prasītājas apgalvo, ka plūsmu sadalīšanas metode, kas izmantota apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā, kāda apstiprināta apstrīdētajā lēmumā, esot prettiesiska.

156

Otrajam pamatam ir divas daļas.

157

Pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka izmantotā plūsmu sadales metode, t.i., metode, ar kuru plūsmas izseko pēc krāsām (turpmāk tekstā – “PFC metode”), neesot piemērota, un tās izmantošana noved pie kļūdainiem rezultātiem.

158

Otrajā daļā prasītājas kritizē konkrēti attieksmi pret tīkla elementiem, kuri vada līdzstrāvu.

Par pirmo daļu, kas attiecas uz PFC metodes neatbilstību

159

Otrā pamata pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka PFC metode neesot piemērota plūsmu sadalei, jo tā sniedzot kļūdainus rezultātus.

160

Šajā ziņā prasītājas izvirza vairākus iebildumus, kas sadalīti četrās grupās.

161

Ar pirmo iebildumu grupu prasītājas norāda, ka PFC metode, ņemot vērā tās koncepciju, neesot piemērota, lai pareizi sadalītu plūsmas.

162

Ar otro iebildumu grupu tās Apelācijas valdei pārmet, ka tā neesot efektīvi izvērtējusi argumentus, kurus tās bija izvirzījušas pret Lēmumu Nr. 30/2020.

163

Ar trešo iebildumu grupu prasītājas norāda, ka PFC metode vairākos aspektos radot nereālus rezultātus.

164

Ar ceturto iebildumu grupu prasītājas apgalvo, ka PFC metode tās koncepcijas dēļ neatbilstot izvirzītajiem juridiskajiem kritērijiem.

165

ACER apstrīd prasītāju argumentus.

– Ievada apsvērumi

166

Plūsmu sadale ir nepieciešams solis korektīvo pasākumu izmaksu dalīšanā.

167

Plūsmu sadales būtiskums ir tajā, ka tā nodrošina vēlāk izmaksu dalīšanai nepieciešamos ievaddatus. Tādējādi, ja plūsmas tiek sadalītas kļūdaini, tas noteikti ietekmē izmaksu dalīšanas rezultātus.

168

Plūsmu sadales mērķis ir identificēt tās plūsmas, kuras rada pārslodzes tīkla elementos.

169

Proti, saskaņā ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu jānosaka plūsmas, kuras palielina pārslodzi starp tirdzniecības zonām.

170

Dažādu “plūsmu”, piemēram, iekšējo plūsmu vai loka plūsmu, kuras tiek identificētas izmaksu dalīšanas nolūkos, izcelsme un galamērķis atšķiras no to “daļu” izcelsmes un galamērķa, kuras aprēķinātas no kopējās fiziskās plūsmas, ko vienīgo var izmērīt.

171

Tādējādi plūsmu sadale ir process, kurā, pirmām kārtām, kopējā plūsma tiek sadalīta daļās un, otrām kārtām, tiek aprēķināts šo daļu īpatsvars.

172

Lai šādi sadalītu plūsmas, apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikā tiek izmantota PFC metode. Kā izriet no 2019. gada 22. februāra skaidrojošā dokumenta, kas pievienots 2019. gada 27. marta izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikumam, šī metodika tika izstrādāta ar galveno mērķi saglabāt atbilstību Eiropas zonālajam tirgus modelim un vienlaikus nodrošināt pilnīgu elektroenerģijas plūsmu nodalīšanu katram elektroenerģijas tīkla elementam.

173

Šajā kontekstā prasītājas izvirza vairākus iebildumus pret apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to noraidīti to Apelācijas valdē izvirzītie argumenti.

– Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

174

Otrā pamata pirmajā daļā prasītājas kritizē PFC metodi saistībā ar tīkla elementiem, kuri vada maiņstrāvu.

175

Ar iebildumiem, kas izvirzīti pret apstrīdēto lēmumu, prasītājas tostarp kritizē, ka Apelācijas valde nav veikusi uzticamu to argumentu pārbaudi, kuri izvirzīti pret pūsmas sadalei izmantoto PFC metodi.

176

Atbilstoši judikatūrai saistībā ar sarežģītiem tehniskiem un ekonomiskiem vērtējumiem, kas ietverti kādā ACER lēmumā, Apelācijas valde nevar veikt tikai pārbaudi par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, bet, pamatojoties uz savu locekļu ekspertzināšanām, tai jāpārbauda, vai ar tai izvirzītajiem argumentiem var pierādīt, ka apsvērumos, ar kuriem pamatots šis lēmums, pieļautas kļūdas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. novembris, Aquind/ACER, T‑735/18, EU:T:2020:542, 69. punkts).

177

Šajā ziņā jāatgādina, ka Apelācijas valdes sastāvs atbilst būtiskajām prasībām, lai veiktu ACER lēmumu pilnīgu pārbaudi. Tās locekļiem ir jābūt iepriekšējai pieredzei enerģētikas nozarē, jo tiem ir vai ir vajadzīgas nepieciešamās tehniskās zināšanas, lai apelācijas sūdzības izskatītu padziļināti. Proti, Savienības likumdevējs vēlējās piešķirt Apelācijas valdei nepieciešamās ekspertzināšanas, lai tā pati varētu izvērtēt sarežģītus tehniskus un ekonomiskus faktus enerģētikas jomā (spriedums, 2023. gada 9. marts, ACER/Aquind, C‑46/21 P, EU:C:2023:182, 63. un 64. punkts).

178

Tomēr, lai noskaidrotu, vai Apelācijas valde šajā gadījumā pārbaudi ir veikusi ar noteikto intensitāti atbilstoši šī sprieduma 176. punktā minētajai judikatūrai, nepieciešams, lai Vispārējā tiesa, it īpaši ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā sniegto pamatojumu, varētu veikt šādu pārbaudi. Šajā kontekstā Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes jāizvirza pamats par apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu attiecībā uz to apstrīdētā lēmuma daļu, kura veltīta plūsmu sadalē izmantotajai PFC metodei.

179

Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība uzskatāma par būtisku formas prasību pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var izvirzīt vai kas tai pat jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2023. gada 9. marts, Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija, C‑682/20 P, EU:C:2023:170, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

180

Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa 2023. gada 5. maija procesa organizatorisko pasākumu kontekstā lietas dalībniekus expressis verbis aicināja paust viedokli par “tās apstrīdētā lēmuma daļas pamatojuma pietiekamību, kura veltīta prasītāju kritikas par PFC metodi pārbaudei”.

181

Turklāt jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatošanas pienākuma apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un konteksta, kurā tas pieņemts. Pamatojumam skaidri un nepārprotami jāatklāj iestādes, kura sagatavojusi aktu, argumentācija nolūkā ļaut, pirmām kārtām, ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt vai lēmums ir pamatots un, otrām kārtām, Savienības tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2011. gada 30. novembris, Sniace/Komisija, T‑238/09, nav publicēts, EU:T:2011:705, 37. punkts).

182

Konkrēti – akta autoram nav jāpauž nostāja par visiem argumentiem, ko tam izvirzījušas ieinteresētās personas. Pietiek, ka tas izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme šī akta sistēmā (skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

183

Tāpat pamatojuma pietiekamība jāizvērtē, ņemot vērā arī akta adresātu iespējamās intereses saņemt skaidrojumus. Tādēļ nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas pieņemts ieinteresētajai personai zināmā kontekstā, kas tai dod iespēju izprast attiecībā uz to veiktā pasākuma apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

184

Vēl jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kura jānošķir no pamatojuma pamatotības, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Proti, lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat ar kļūdainu pamatu izklāstu. No tā izriet, ka iebildumiem un argumentiem, kuru mērķis ir apstrīdēt strīdīgā akta pamatotību, nav nozīmes saistībā ar pamatu, kas balstīts uz pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c., C‑167/19 P un C‑171/19 P, EU:C:2022:176, 77. punkts, un 2020. gada 13. maijs, Koenig & Bauer/EUIPO (we’re on it), T‑156/19, nav publicēts, EU:T:2020:200, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

185

Ņemot vērā, ka šajā gadījumā Apelācijas valdei atbilstoši šī sprieduma 176. un 177. punktā atgādinātajai judikatūrai bija jāveic Lēmuma Nr. 30/2020 pilnīga pārbaude, tostarp jāpārbauda tajā ietvertie vērtējumi par sarežģītiem tehniskiem un ekonomiskiem faktiem enerģētikas jomā, nevis tikai jāpārbauda acīmredzama kļūda vērtējumā, tās sniegtajam pamatojumam bija jāļauj, pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma adresātam aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai minētais lēmums ir pamatots, un, otrām kārtām, Savienības Tiesai veikt pārbaudi.

186

Proti, tā kā trūkst pietiekama pamatojuma, prasītājas, kā arī Vispārējā tiesa nevarot pārbaudīt, vai Apelācijas valde patiešām ir pārbaudījusi tai izvirzītos argumentus atbilstoši šī sprieduma 176. un 177. punktā atgādinātajām prasībām.

187

Ņemot vērā šos apsvērumus, jāizvērtē Vispārējās tiesas pēc savas ierosmes izvirzītais pamats par apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz plūsmu sadalei izmantoto PFC metodi.

188

Apelācijas valdei iesniegtajā apelācijas sūdzībā prasītājas detalizēti izklāstīja savu kritiku par Lēmumu Nr. 30/2020. Tās norādīja uz vairākām PFC metodes koncepcijā pieļautām kļūdām, kā rezultātā tā noveda pie kļūdainiem rezultātiem.

189

Konkrēti – prasītājas kritizēja PFC metodi, jo tajā nebija ņemti vērā fiziskie apstākļi. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar tiesisko regulējumu tika prasīta uzticama pieeja fiziskajiem apstākļiem. Proti, tikai fiziska elektroenerģijas plūsma var izraisīt pārslodzi un tālab saskaņā ar izmaksu dalīšanas metodiku var sadalīt tikai to korektīvo pasākumu radītās izmaksas, kuri veikti plūsmās, kuras faktiski palielina pārslodzes. Tomēr prasītājas apgalvo, ka atbilstoši “Kirhofa likumam par mazāko pretestību” elektroenerģijas apmaiņa notiek īsākajā savienojumā starp ražošanas punktu un patēriņa punktu neatkarīgi no tirdzniecības zonu robežām un neatkarīgi no līgumiskās elektroenerģijas apmaiņas. Tomēr PFC metode ignorē šo zinātnisko faktu, un elektroenerģijas apmaiņa starp ražošanas punktu un patēriņa punktu dažādās zonās tiek pieļauta tikai tad, ja, ņemot vērā visas konsolidētās līgumiskās pārrobežu apmaiņas, tirdzniecības zonai, kurā atrodas ražošanas punkts, ir pozitīvs neto stāvoklis un ja, ņemot vērā visas konsolidētās līgumiskās pārrobežu apmaiņas, tirdzniecības zonai, kurā atrodas patēriņa punkts, ir negatīvs neto stāvoklis. Tādējādi atkarībā no attiecīgo tirdzniecības zonu neto pozīcijas, PFC metode pārrobežu plūsmas vietā noteiktu iekšējās un loka plūsmas. Tāpēc PFC metodei, abstrahējoties no “dabas likumiem”, esot tendence noteikt loka plūsmas, kuras faktiski nepastāv. Visbeidzot – PFC metode neesot pamatota arī ar apsvērumiem, kas saistīti ar Savienības elektroenerģijas tirgus zonālo konfigurāciju.

190

Atbilstoši apstrīdētā lēmuma satura rādītājam ar plūsmu sadali saistītie jautājumi, kurus prasītājas izvirzīja Apelācijas valdē, ir aplūkoti apstrīdētā lēmuma 407.–587. punktā (61.–87. lpp.) “trešā konsolidētā pamata” kontekstā. “Trešā konsolidētā pamata” kontekstā apstrīdētā lēmuma 407.–551. punkts (61.–81. lpp.) attiecas uz tīkla elementiem, kuri vada maiņstrāvu un ir šī pamata pirmās daļas priekšmets, savukārt apstrīdētā lēmuma 552.–587. punkts (82.–87. lpp.) attiecas uz tīkla elementiem, kuri vada līdzstrāvu un ir šī pamata otrās daļas priekšmets.

191

Savukārt apstrīdētā lēmuma 588.–631. punkts atbilstoši tā satura rādītājam attiecas uz “ceturto konsolidēto pamatu” par loka plūsmu un iekšējo plūsmu, kas nāk no tirdzniecības zonām importētājām, pārvērtēšanu, ko, kā izriet no atbilstošajiem apstrīdētā lēmuma punktiem, izvirzīja nevis prasītājas šajā lietā, bet gan prasītāja lietā Polskie sieci elektroenergetyczne/ACER (T‑484/21). Šādos apstākļos, lai pārbaudītu, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, nav jāņem vērā apstrīdētā lēmuma 588.–631. punkts, ja vien šajos punktos nav atsauces uz apstrīdētā lēmuma 407.–551. punktu.

192

Tomēr jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 407.–551. punktā izklāstītā argumentācija, neraugoties uz tās apjomu, nesniedz pamatojumu atbilstoši šī sprieduma 181.–183. punktā atgādinātajām prasībām.

193

Pirmkārt, tas, ka “trešā konsolidētā pamata” pārbaude apstrīdētajā lēmumā veikta aptuveni 150 punktos, pats par sevi nepierāda rūpīgu un detalizētu prasītāju argumentu pārbaudi Apelācijas valdē. Šīs apstrīdētā lēmuma daļas apjoms lielā mērā ir saistīts ar veidu, kādā tā uzrakstīta, proti – viena un tā pati tēma aplūkota vairākas reizes, ņemot vērā dažādas tiesību normas vai izvirzītos faktiskos apstākļus, un tas noved pie daudz atsaucēm un atkārtojumiem.

194

Otrkārt, jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Apelācijas valde vairākas reizes ir vienīgi izteikusi vispārīga rakstura apgalvojumus, faktiski neatbildot uz prasītāju argumentiem, un pēc tam pārbaudes laikā balstījusies uz šiem pašiem apgalvojumiem. Tādējādi Apelācijas valde rada šķietamu iespaidu par detalizētu argumentāciju, tomēr patiesībā tā neatbild uz prasītāju argumentiem.

195

Treškārt, runājot konkrēti par prasītāju iebildumu, ka PFC metodē netiek ņemti vērā dabas likumi un tādējādi tiek noteiktas loka plūsmas, kuras faktiski nepastāv, Apelācijas valdes argumentācijas būtība ir izklāstīta apstrīdētā lēmuma 421.–461. punktā, un ACER atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu to ir apstiprinājusi.

196

Tomēr jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 421.–432. punktā (65. un 66. lpp.), kas iekļaujas 3.2. apakšnodaļā “Plūsmu sadale [apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā]”, atbildē uz prasītāju iebildumiem [konkrēti] 424. punktā (65. lpp.) tikai konstatēts, ka “pastāv vairākas plūsmas sadales metodes”.

197

Apstrīdētā lēmuma 433.–451. punktā (66.–69. lpp.), kas iekļaujas 3.3. apakšnodaļā “PFC metode ignorē elektroenerģijas attālumu, rada fiktīvas plūsmas un tādējādi šķēršļus saprātīgai izmaksu dalīšanai”, atbildē uz prasītāju iebildumiem pausti tikai atsevišķi vispārīgi un abstrakti apgalvojumi, patiesībā neatbildot uz prasītāju argumentiem.

198

Apstrīdētā lēmuma 437. punktā (67. lpp.) vienīgi noteikts, ka “3.1. un 3.2. daļa pierāda, ka tehniskā ziņā līdzās pastāv vairākas piemērotas plūsmu sadales metodes”.

199

Tomēr jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma “3.1. un 3.2. daļas” pārbaudē tikai secināts, ka pastāv vairākas plūsmu sadales metodes. Savukārt Apelācijas valde nav izdarījusi nekādus secinājumus par šo dažādo metožu “piemērotību”.

200

No apstrīdētā lēmuma 439. punkta (67. lpp.) izriet, ka Apelācijas valde uzskatīja, ka ražošanas izmaiņu sadalīšanas atslēgu izmantošana nepadara fiktīvu PFC metodi vai tās daļas. Bez tam ražošanas izmaiņu sadalīšanas atslēgu izmantošana ir raksturīga jaudas aprēķināšanas metodēm.

201

Tomēr, no vienas puses, jānorāda, ka prasītājas saistībā ar citu Apelācijas valdei izvirzītu iebildumu apgalvoja, ka ražošanas izmaiņu sadalīšanas atslēgas tieši tādēļ, ka tās bija izstrādātas jaudas aprēķināšanai, nebija piemērotas izmantošanai plūsmu sadales kontekstā. No otras puses, atsauce uz ražošanas izmaiņu sadalīšanas atslēgu izmantošanu nav atbilde uz prasītāju argumentiem, ka PFC metodē esot pieļauta kļūda koncepcijā, jo tajā ab initio nav ņemts vērā elektroenerģijas attālums.

202

Apstrīdētā lēmuma 447. punktā (68. lpp.) Apelācijas valde secina, ka tā “neuzskata, ka PFC metode balstīta uz fiktīvām plūsmām”.

203

Tomēr iepriekšējie punkti neļauj izprast iemeslus, kāpēc Apelācijas valde noraidīja prasītāju kritiku, ka PFC metode noveda pie tā, ka tika noteiktas loka plūsmas, kuras faktiski nepastāvēja.

204

Apstrīdētā lēmuma 451. punktā (69. lpp.) Apelācijas valde secina, ka “[Full Line Decomposition (FLD)] metode nav piemērota plūsmu sadales metode”.

205

Tomēr, ciktāl tiek apstrīdēta PFC metode, Apelāciju valdes arguments, kas balstīts uz iespējamu FLD metodes nepiemērotību tirgus sadalīšanai tirdzniecības zonās, nav atbilde uz prasītāju argumentu, ar kuru tiek kritizēta PFC metode.

206

Pat ja tiktu atzīts, ka argumentācija par FLD metodi jāsaprot kā netieša atbilde uz prasītāju izvirzītajiem iebildumiem pret PFC metodi, no šīs argumentācijas neizriet iemesli, kāpēc Apelācijas valde noraidīja prasītāju izvirzītos iebildumus.

207

Proti, apstrīdētā lēmuma 449. punktā (68. lpp.) norādīts, ka “elektroenerģijas attālumu [..] var pilnībā piemērot tikai mezgla tirgus modelim”, “taču, ja tiktu piemērots mezgla tirgus modelis, nepastāvētu nedz [..] [loka plūsmas], nedz [..] nepieciešamība sadalīt plūsmas”.

208

Taču, no vienas puses, apgalvotā neiespējamība “pilnībā” ņemt vērā elektroenerģijas attālumu nenozīmē, ka nebūtu jāņem vērā elektroenerģijas attālums, lai panāktu pareizu plūsmu sadali, vai ka PFC metodē būtu pienācīgi ņemts vērā elektroenerģijas attālums.

209

No otras puses, no šī sprieduma 207. punktā minētā apgalvojuma arī neizriet, ka tas, ka prasītāju kritizētajā PFC metodē netiek ņemts vērā elektroenerģijas attālums, būtu raksturīgi zonālam modelim, uz kura balstīts Savienības elektroenerģijas tirgus, un ka šis zonālais modelis liegtu ņemt vērā elektroenerģijas attālumu.

210

Apstrīdētā lēmuma 452.–462. punktā (69. un 70. lpp.), 3.4. apakšnodaļā “PFC metode ir pretrunā [Regulas 2019/943] 16. panta 13. punktam [un principam “piesārņotājs maksā”]”, arī nav elementu, kas ļautu izprast iemeslus, kāpēc tika noraidīti prasītāju iebildumi.

211

Apstrīdētā lēmuma 460. punktā (70. lpp.) Apelācijas valde secināja, ka “PFC metode nav nedz patvaļīga, nedz balstīta uz nepareiziem pieņēmumiem. Tā pareizi sadala fiziskās plūsmas”.

212

Tomēr iepriekšējie punkti neļauj izprast iemeslus, kāpēc Apelācijas valde noraidīja prasītāju kritiku, ka PFC metode noved pie tā, ka tiek noteiktas loka plūsmas, kuras faktiski nepastāv.

213

Iepriekšējos punktos ietverti tikai apgalvojumi, kuri nav pamatoti, un atsauces uz iepriekš izdarītajiem secinājumiem, kuri paši nav balstīti uz patiesu argumentāciju.

214

Tādējādi, runājot par atbildi uz prasītāju iebildumiem, apstrīdētā lēmuma 456. punktā (69. lpp.) tikai konstatēts, ka “no tā, kas izskaidrots 3.3. daļas kontekstā, izriet, ka PFC metode pareizi nosaka fizisko plūsmu slāņus [un ka tā] nav balstīta uz fiktīvām plūsmām”. Bet pārējos punktos, kas ir pirms apstrīdētā lēmuma 460. punktā izdarītā secinājuma, nav ietverts nekas tāds, kas konkrēti attiektos uz prasītāju iebildumiem.

215

Ceturtkārt, vēl jānorāda, ka pārējie apstrīdētajā lēmumā izmantotā pamatojuma punkti nenovērš trūkumus apstrīdētā lēmuma 421.–461. punktā izklāstītajā argumentācijā. Tas it īpaši attiecas uz apstrīdētā lēmuma 513.–551. punktu (76.–81. lpp.) par ražošanas izmaiņu sadalīšanas atslēgu izmantošanu, kas nav tieša atbilde uz prasītāju iebildumiem, ka PFC metode, neievērodama “dabas likumus”, novedot pie loka plūsmu noteikšanas, kuras faktiski nepastāv. Turklāt šajā tiesvedībā ACER, tostarp atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, arī neprecizēja, kādi apstrīdētā lēmuma elementi ļautu novērst trūkumus tā pamatojumā.

216

Piektkārt, saskaņā ar šī sprieduma 181.–183. punktā minēto judikatūru pienākums norādīt akta pamatojumu tiek pielāgots atkarībā no konteksta un adresāta.

217

Taisnība – tēma, kas ir prasītāju iebildumu priekšmets, ir ļoti sarežģīta un tehniska. Bez tam prasītājām, kā tās pašas apgalvo, ir plašas ekspertzināšanas šajā jomā.

218

Tomēr šajā gadījumā jākonstatē, ka prasītājas visas tās procedūras laikā, kura noveda pie apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir izvirzījušas tos pašus argumentus, kas noraidīti vispirms ar Lēmumu Nr. 30/2020 un pēc tam ar apstrīdēto lēmumu. Tāpēc, tā kā nav norādīts pamatojums, kas ļautu prasītājām izprast iemeslus, kāpēc Apelācijas valde noraidīja to iebildumus, tās Vispārējā tiesā atkārtoja to pašu PFC metodes kritiku, kuru tās bija izklāstījušas minētajā valdē.

219

Tādējādi jākonstatē, ka, pat ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā aplūkotās tēmas raksturu un prasītāju ekspertzināšanas, norādītais pamatojums neatbilst šī sprieduma 181.–183. punktā atgādinātajām prasībām.

220

Sestkārt, saskaņā ar šī sprieduma 182. punktā minēto judikatūru akta autoram nav jāpauž viedoklis par visiem argumentiem, ko tam izvirzījušas ieinteresētās personas, jo tas var izklāstīt tikai faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme šī akta sistēmā.

221

Šajā ziņā jānorāda, kā konstatēts šī sprieduma 166. un 167. punktā, ka plūsmu sadale ir nepieciešams un svarīgs solis korektīvo pasākumu izmaksu dalīšanā, jo tā nodrošina vēlāk izmaksu dalīšanai nepieciešamos ievaddatus. Turklāt prasītāju kritika attiecas uz pašu PFC metodes koncepciju. Šī kritika ir būtiska prasītāju argumentācijā pret Lēmumā Nr. 30/2020 pieņemto plūsmu sadales metodi, un, ja tā būtu pamatota, tā izraisītu secinājumu, ka apstrīdētais lēmums jāatceļ, jo ar to šajā ziņā apstiprināts Lēmums Nr. 30/2020.

222

Šādos apstākļos prasītāju argumenti attiecās uz apstrīdētā lēmuma būtiskajiem elementiem, un tālab Apelācijas valdei bija uz tiem jāatbild, lai izpildītu savu pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši šī sprieduma 181.–183. punktā atgādinātajām prasībām.

223

No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz PFC metodi, kas izmantota plūsmu sadalei, ir nepilnīgs un nepietiekams un tādējādi tas neļauj prasītājām uzzināt šī lēmuma pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt pārbaudi.

224

Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpti būtiski procedūras noteikumi LESD 263. panta izpratnē, un tāpēc apstrīdētais lēmums jāatceļ, jo Apelācijas valde tajā bez pietiekama pamatojuma apstiprinājusi plūsmu sadales metodi, kuru ACER izmantojusi Lēmumā Nr. 30/2020.

Par otro daļu, kas attiecas uz attieksmi pret tīkla elementiem, kuri vada līdzstrāvu

225

Tā kā apstrīdētais lēmums jāatceļ, jo tajā Apelācijas valde bez pietiekama pamatojuma apstiprinājusi ACER Lēmumā Nr. 30/2020 (skat. šī sprieduma 224. punktu) pieņemto plūsmu sadales metodi, un tā kā ar šo pašu plūsmu sadales metodi ir saistīta attieksme pret elektroenerģijas tīkla elementiem, kuri vada līdzstrāvu, pareizas tiesvedības labad nav nepieciešams pārbaudīt otrā pamata otro daļu.

Par trešo pamatu, kas attiecas uz pielaides robežvērtības noteikšanu

226

Ar trešo pamatu prasītājas, kuras atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka loka plūsmu kopējā pielaides robežvērtība, kas noteikta 10 % apmērā un apstiprināta ar apstrīdēto lēmumu, esot prettiesiska.

227

Pirmkārt, prasītājas norāda, ka ACER nesot ņēmusi vērā faktu, ka princips “piesārņotājs maksā” piemērojams tikai loka plūsmām, kuras pārsniedz pielaides robežvērtību, un tāpēc ar to nevar pamatot paaugstinātu pielaides robežvērtību.

228

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka loka plūsmu pielaides robežvērtība neesot “pamatīgas tehniskās analīzes” rezultāts.

229

Treškārt, prasītājas apgalvo, ka ACER neesot bijusi kompetenta noteikt “pašas” pagaidu loka plūsmu pielaides robežvērtību.

230

Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka ACER, noteikdama loka plūsmu pielaides robežvērtību 10 % apmērā, neesot ievērojusi Regulas 2019/943 16. panta 8. punktu.

231

Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka ACER esot kļūdaini piemērojusi samērīguma principu.

232

Sestkārt, prasītājas apgalvo, ka pielaides robežvērtība neesot noteikta tirdzniecības zonu robežās, kā paredzēts Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā.

233

Vācijas Federatīvā Republika atbalsta prasītāju argumentus.

234

ACER apstrīd prasītāju argumentus, kurus atbalsta Vācijas Federatīvā Republika.

235

Nav strīda, ka pat tad, ja nav strukturālas pārslodzes, loka plūsmas ir nenovēršamas savstarpēji savienotā elektroenerģijas tīklā, kurš ir ļoti sazarots un darbojas saskaņā ar zonālu modeli.

236

Tādēļ mērķis pielaides robežvērtības noteikšanai loka plūsmām ir izslēgt šādas plūsmas no to izmaksu dalīšanas, kuras rada pārdispečēšana un kompensācijas tirdzniecība.

237

Attiecībā uz pielaides robežvērtības noteikšanu Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā noteikts:

“Sadalot korektīvo pasākumu izmaksas starp [PSO], [VRI] [..] sadala izmaksas [..], izņemot izmaksas, kas rodas no tirdzniecības zonu iekšējo darījumu plūsmām un kas ir zem līmeņa, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes tirdzniecības zonā.

Minēto līmeni kopīgi analizē un nosaka visi [PSO] [apmaiņas] jaudas aprēķināšanas reģionā katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai, un šis līmenis ir jāapstiprina visām [VRI] jaudas aprēķināšanas reģionā.”

238

Pirmkārt, no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta izriet, ka pielaides robežvērtība paredz modelēt, kāda loka plūsmu robežvērtība sagaidāma, ja nav strukturālās pārslodzes.

239

“Strukturālā pārslodze” Regulas 2019/943 2. panta 6. punktā ir definēta kā “pārslodze pārvades sistēmā, kas ir nepārprotami nosakāma, ir paredzama, laika gaitā ģeogrāfiski stabila un bieži atkārtojas normālos elektroenerģijas sistēmas apstākļos”.

240

Otrkārt, no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta otrās daļas izriet, ka pirms pielaides robežvērtības noteikšanas jāveic analīze, un to veic PSO.

241

Treškārt, no šīs pašas tiesību normas izriet, ka pielaides robežvērtība jāanalizē un jānosaka “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”.

242

Šajā gadījumā nav strīda, ka PSO nav veikuši nepieciešamo analīzi.

243

Nav arī strīda, ka ACER nav veikusi šo analīzi.

244

Šajā ziņā no Lēmuma Nr. 30/2020 112. punkta izriet – tā kā trūka PSO analizētas un noteiktas pielaides robežvērtības, ko VRI būtu apstiprinājušas atbilstoši Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam, ACER apsvēra, vai tā pati var veikt šo analīzi, un secināja, ka tas nav iespējams resursu, pieejamā laika un nepieciešamo ekspertzināšanu ierobežojumu dēļ.

245

Turklāt no apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 8. apsvēruma un Lēmuma Nr. 30/2020 110.–114. punkta izriet, ka šādā situācijā ACER uzskatīja, ka tai pašai ir tiesības provizoriski noteikt pielaides robežvērtību.

246

Bez tam no Lēmuma Nr. 30/2020 115.–122. punkta izriet, ka ACER ir noteikusi provizorisku pielaides robežvērtību visam CORE reģionam vienveidīgi 10 % apmērā no katra attiecīgā tīkla elementa maksimālās jaudas un pēc tam šo līmeni sadalījusi vienādi starp visām tirdzniecības zonām, kuras attiecīgajā tīkla elementā rada loka plūsmas.

247

To iemeslu dēļ, kuri izklāstīti apstrīdētā lēmuma 909.–1077. punktā (137.–164. lpp.), 1210.–1221. punktā (187.–189. lpp.) un 1192.–1226. punktā (212.–218. lpp.), Apelācijas valde tajā kā nepamatotu noraidīja kritiku par šo ACER noteikto provizorisko pielaides robežvērtību.

248

Šajā ziņā konkrēti no apstrīdētā lēmuma 924.–946. punkta (140.–144. lpp.), 1217.–1221. punkta (187.–189. lpp.) un 1199.–1226. punkta (213.–218. lpp.) izriet, ka ACER uzskatīja, ka tai pašai jānosaka pielaides robežvērtība, jo šādas robežvērtības noteikšana tās ieskatā bija nepieciešama, lai varētu pieņemt izmaksu dalīšanas metodiku.

249

Turklāt no šiem pašiem apstrīdētā lēmuma punktiem izriet, ka ACER veiktā pielaides robežvērtības noteikšana esot balstīta uz “rūpīgu analīzi”.

250

No šiem apstrīdētā lēmuma elementiem arī izriet, ka Apelācijas valde uzskatīja –lai izvairītos no strupceļa situācijas, ACER bija atļauts vai pat pienākums pašai noteikt provizorisku pielaides robežvērtību bez Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzētās analīzes.

251

Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā uzsvērts, ka ACER noteiktā pielaides robežvērtība ir provizoriska. Proti, no minētā lēmuma 943. punkta (143. lpp.) izriet, ka PSO jebkurā brīdī joprojām var veikt nepieciešamo analīzi un VRI – aizstāt apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikā noteikto provizorisko pielaides robežvērtību ar galīgu pielaides robežvērtību.

252

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāpārbauda, vai Apelācijas valde, nepieļaudama tiesību kļūdu, varēja apstrīdētajā lēmumā atzīt, ka ACER veiktā pielaides robežvērtības noteikšana apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā atbilda no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta izrietošajām prasībām. Ja tas tā nav, tad – kā norādījusi Apelācijas valde – jāpārbauda, vai ACER šīs lietas īpašajā situācijā tomēr varēja balstīties uz netiešu kompetenci, kas tai ļauj noteikt pielaides robežvērtību citādi, nekā paredzēts šajā tiesību normā.

Par to prasību ievērošanu, kuras izriet no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta

253

Saskaņā ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu pielaides robežvērtība tiek analizēta un noteikta “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai” un tai ir jāatbilst “līmenim, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes”.

254

Pirmkārt, jāpārbauda, vai apstrīdētajā lēmumā apstiprinātā metode, lai noteiktu pielaides robežvērtību, kuru ACER izmantoja apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā, atbilst prasībai, ka šī robežvērtība jāanalizē un jānosaka “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”.

255

Šajā ziņā no apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 7. panta 3. un 4. punkta izriet, ka pielaides robežvērtību nosaka divos posmos.

256

Pirmajā posmā katram tīkla elementam ar pārrobežu nozīmi visā CORE reģionā piemēro kopēju pielaides robežvērtību. Šo kopējo pielaides robežvērtību nosaka 10 % apmērā no attiecīgā tīkla elementa maksimālās jaudas.

257

Otrajā posmā kopējo pielaides robežvērtību katram attiecīgajam tīkla elementam dala vienādi ar to CORE reģiona tirdzniecības zonu skaitu, no kurām caur šo tīkla elementu nāk loka plūsmas. Ja kādā tirdzniecības zonā tai piešķirtā pielaides robežvērtības daļa netiek izmantota pilnībā, tad neizmantotā daļa pēc tam tiek vienādi sadalīta starp atlikušajām tirdzniecības zonām.

258

No tā izriet, ka pielaides robežvērtība katram tīkla elementam ar pārrobežu nozīmi atbilst 10 % no tā maksimālās jaudas, dalot to vienādi ar to tirdzniecības zonu skaitu CORE reģionā, no kurām caur šo tīkla elementu nāk loka plūsmas.

259

Taisnība – kā apgalvo ACER –, ka šāda sadale rada individuālu pielaides robežvērtību katrai tirdzniecības zonai, un tālab šī pielaides robežvērtības noteikšana nozīmē, ka zināmā mērā notiek “individualizācija”, jo šī robežvērtība tiek noteikta atkarībā no katra attiecīgā tīkla elementa maksimālās jaudas un to tirdzniecības zonu skaita, no kurām caur šiem tīkla elementiem nāk loka plūsmas.

260

Tomēr jākonstatē, ka uz šī sprieduma 259. punktā minēto “individualizācij[u]” neattiecas Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta otrajā daļā noteiktais “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”.

261

Proti, lietas dalībnieki neapstrīd, ka loka plūsmu robežvērtība mainās atkarībā no tirdzniecības zonu iezīmēm, piemēram, izmēra, tīklojuma apjoma, tās elektroenerģijas ievades, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem, proporcijas, un attiecīgās tirdzniecības zonas robežu skaita. Tādējādi loka plūsmu robežvērtība dažādās tirdzniecības zonās katrai “robežai” Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta izpratnē vai pat elementos, ko ietekmē pārslodzes starp divām zonām, var atšķirties. Tādēļ Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta otrajā daļā paredzēts, ka pielaides robežvērtību nosaka atkarībā no attiecīgo tirdzniecības zonu un to dažādo robežu iezīmēm.

262

Taču ACER veiktā pielaides robežvērtības noteikšana pirmajā posmā balstās uz vienotu pielaides robežvērtību visām tirdzniecības zonām CORE reģionā, un līdz ar to nekādi netiek ņemtas vērā šo zonu un to robežu īpašās iezīmes.

263

Turklāt otrajā posmā veiktajā “individualizācijā” nav ņemtas vērā dažādo tirdzniecības zonu iezīmes, bet tā balstās vienīgi uz to tirdzniecības zonu skaitu, no kurām caur attiecīgajiem tīkla elementiem nāk loka plūsmas. Tāda pati argumentācija tiek piemērota, ja tirdzniecības zonā neizmantotā pielaides robežvērtības daļa tiek vēlāk sadalīta starp citām tirdzniecības zonām.

264

No tā izriet, ka ACER noteiktā pielaides robežvērtība neatbilst Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta otrajā daļā paredzētajai prasībai, ka pielaides robežvērtība jānosaka “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”.

265

Otrkārt, attiecībā uz prasību, ka pielaides robežvērtībai jāatbilst “līmenim, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes”, nav strīda, ka analīze, kura parasti tiek prasīta, lai noteiktu sagaidāmo loka plūsmu līmeni bez strukturālās pārslodzes, un kura paredzēta Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta pirmajā daļā, šajā gadījumā nav veikta.

266

Tā kā šāda analīze nav veikta, ACER noteiktā pielaides robežvērtība nevarēja atbilst prasībai, ka šim līmenim jāatbilst sagaidāmajam loka plūsmu līmenim bez strukturālās pārslodzes.

267

Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 958. punkta (145. lpp.) un 1221. punkta (189. lpp.) izriet, ka ACER uzskatīja, ka tās noteiktā pielaides robežvērtība atbilst situācijai bez strukturālās pārslodzes.

268

Proti, no Lēmuma Nr. 30/2020 115. punkta un iebildumu raksta 223. punkta izriet, ka ACER aptaujājusi PSO saistībā ar sagaidāmo loka plūsmu līmeni bez strukturālās pārslodzes. Atsevišķi PSO norādīja vērtības 3 %, 5 % un 10 % robežās, savukārt citi neatbildēja vai norādīja augstākas robežas nekā 10 %. Šādos apstākļos un pieņemot, ka PSO pašu intereses ietekmēja to atbildes, ACER, kā izriet arī no Lēmuma Nr. 30/2020 115. punkta, pielaides robežvērtību noteica 10 % apmērā no attiecīgā tīkla elementa maksimālās jaudas kā “vidējo” saskaņā ar sniegtajiem atzinumiem.

269

No tā izriet, ka attiecīgā tīkla elementa maksimālās jaudas noteikšana 10 % apmērā kā kopīga pielaides robežvērtība visām CORE reģiona tirdzniecības zonām un kā pirmais posms pielaides robežvērtības noteikšanā katram attiecīgajam tīkla elementam nav pamatots ar analīzi attiecībā uz pielaides robežvērtību bez strukturālas pārslodzes, kā paredzēts Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta pirmajā daļā, bet gan ir kompromisa rezultāts, ņemot vērā attiecīgo PSO paustos dažādos viedokļus.

270

Proti, kā apstrīdētā lēmuma 930. punktā (141. lpp.) atzīst ACER, Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta pirmajā daļā paredzētā analīze konkrēti ir analīze par investīcijām tīklā un iespējamu tirdzniecības zonu konfigurācijas maiņu, lai novērstu strukturālās pārslodzes. ACER atzīst, ka tā nav veikusi šādu analīzi.

271

Šādos apstākļos ACER arguments, ka tās pielaides robežvērtības noteikšanas pamatā esot “rūpīga analīze”, ir neefektīvs, jo katrā ziņā šī analīze nebija tā, kas paredzēta Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā.

272

No tā izriet, ka ACER noteiktā pielaides robežvērtība nesaskan ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā noteiktajām prasībām, ka pielaides robežvērtībai jāatbilst “līmenim, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes”, un tā jānosaka “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”.

Par nosacījumiem netiešas kompetences atzīšanai

273

No iepriekš minētajiem vērtējumiem izriet, ka pielaides robežvērtības noteikšana, ko ACER veikusi apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikā, neatbilst Regulas 2019/943 16. panta 13. punktam.

274

Šādos apstākļos jautājumam, vai ACER kompetencē principā bija pašai noteikt pielaides robežvērtību, pamatojoties uz Regulas 2019/942 6. panta 10. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 924. punkta (140. lpp.), nav nozīmes. Šī tiesību norma katrā ziņā neļauj ACER noteikt tādu pielaides robežvērtību, kura neatbilst Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta prasībām.

275

Tālab jāpārbauda, vai, neraugoties uz to, ka ACER veiktā pielaides robežvērtības noteikšana neatbilda Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta prasībām, ACER īpašajā situācijā, kādā tā atradās, bija netieša kompetence noteikt pielaides robežvērtību citādi nekā paredzēts šajā tiesību normā.

276

Proti, kompetenci noteikt pielaides robežvērtību ACER pamato ar savas rīcības nepieciešamību. Tā kā trūka analīzes par sagaidāmo pielaides robežvērtību bez strukturālās pārslodzes, kura bija jāveic PSO, ACER, lai izvairītos no strupceļa situācijas, bija atļauts pašai apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā provizoriski noteikt pielaides robežvērtību.

277

Pirmām kārtām, ņemot vērā tiesiskuma principu, vispār nevar pieļaut, ka tāda Savienības aģentūra kā ACER varētu atkāpties no piemērojamā tiesiskā regulējuma. No tā izriet, ka ACER principā nevarēja atkāpties no Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta.

278

Otrām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2019/942 6. panta 12. punkta b) apakšpunktu ACER var “sniegt starpposma lēmumu, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargāta [..] darbības drošība”. Tomēr jākonstatē, ka šajā gadījuma ACER, lai noteiktu pielaides robežvērtību, nav balstījusies uz šo tiesību normu. Katrā ziņā izmaksu dalīšanas metodikas pieņemšanu nevar arī uzskatīt par nepieciešamu, lai “nodrošinātu, ka tiek aizsargāta piegādes drošība vai darbības drošība” Regulas 2019/942 6. panta 12. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Proti, šīs metodikas mērķis ir korektīvo pasākumu izmaksu dalīšana un tā neparedz noteikt korektīvos pasākumus, kas jāveic, lai nodrošinātu piegādes drošību vai darbības drošību.

279

Turklāt šīs tiesību normas un līdz ar to iespējas skaidri noteiktos apstākļos pieņemt starpposma lēmumus pastāvēšana liedz ACER atzīt netiešu kompetenci kaut vai provizoriski izmaksu dalīšanas metodikā noteikt pielaides robežvērtību citādi, nekā paredzēts Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā.

280

Trešām kārtām, saskaņā ar judikatūru tikai atsaukšanās uz interesēm, kas saistītas ar efektivitāti, nav pietiekama, lai radītu kompetenci Savienības aģentūrai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. oktobris, E‑Control/ACER, T‑332/17, nav publicēts, EU:T:2019:761, 69. punkts). Tādējādi tikai atsaukšanās uz interesēm, kas saistītas ar efektivitāti, nav pietiekama, lai ļautu Savienības aģentūrai atkāpties no piemērojamā tiesiskā regulējuma.

281

Tomēr nevar izslēgt, ka intereses, kas saistītas ar efektivitāti, ar nosacījumu, ka tās atbilst reālai nepieciešamībai, lai nodrošinātu Līgumu vai attiecīgās regulas tiesību normu lietderīgo iedarbību, var pamatot netiešu lēmumu pieņemšanas pilnvaru esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. oktobris, E‑Control/ACER, T‑332/17, nav publicēts, EU:T:2019:761, 69. punkts).

282

Tādējādi jāpārbauda, vai šajā gadījumā bija izpildīti nosacījumi, lai atbilstoši šai judikatūrai atzītu netiešu kompetenci ACER.

Par netiešas kompetences atzīšanu ACER

283

Atbilstoši šī sprieduma 281. punktā minētajai judikatūrai, lai pārbaudītu, vai ACER varēja būt netieša kompetence, jāpārbauda, vai šādas kompetences atzīšana tai atbilst reālai nepieciešamībai, lai nodrošinātu aplūkoto tiesību normu lietderīgo iedarbību.

284

Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 924.–946. punkta (140.–144. lpp.) un 1206.–1220. punkta (214.–216. lpp.) izriet, ka ACER apgalvoja – lai gan trūka parasti prasītās analīzes, nepieciešamība pieņemt izmaksu dalīšanas metodiku noteiktajā termiņā tai lika pašai noteikt pielaides robežvērtību.

285

Pirmkārt, attiecībā uz nepieciešamību saistībā ar laika grafiku, jākonstatē – ir taisnība, ka ACER principā bija jāpieņem izmaksu dalīšanas metodika Regulas 2019/942 6. panta 12. punkta a) apakšpunktā un Regulas 2015/1222 9. panta 11. punktā paredzētajā termiņā, t.i., sešu mēnešu laikā, skaitot no 2020. gada 27. marta.

286

Taču jānorāda, ka Savienības tiesībās nav paredzētas nekādas sankcijas par Regulas 2019/942 6. panta 12. punkta a) apakšpunktā un Regulas 2015/1222 9. panta 11. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa pārsniegšanu. Tātad runa ir nevis par imperatīvu termiņu, bet gan par orientējošu termiņu.

287

Tomēr saskaņā ar judikatūru, lai arī šāds orientējošs termiņš ir noteikts un Savienības struktūrai, uz kuru attiecas šis termiņš, jācenšas to ievērot, tai var būt nepieciešams ilgāks laiks, it īpaši uzdevuma sarežģītības dēļ un ņemot vērā, ka tiek aizskartas dalībvalsts intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 15. janvāris, Spānija/Komisija, T‑54/11, EU:T:2013:10, 27. punkts).

288

Tāpēc ACER argumentācijas izejas punkts ir kļūdains, jo tai izmaksu dalīšanas metodika nebija obligāti jāpieņem noteiktajā termiņā, proti, līdz 2020. gada 28. septembrim.

289

Turklāt ir skaidrs, ka “līmeņa, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes”, analīze ir sarežģīta un tai nepieciešams ievērojams laiks.

290

Tālab ACER principā varēja dot PSO pietiekami daudz laika, lai veiktu nepieciešamo analīzi un tai netiktu pārmesta Regulas 2019/942 6. panta 12. punkta a) apakšpunktā un Regulas 2015/1222 9. panta 11. punktā paredzētā termiņa neievērošana.

291

Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka pienākums noteikt pielaides robežvērtību, veicot Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi, stājās spēkā tikai 2020. gada 1. janvārī.

292

Taču brīdī, kad CORE reģiona PSO visām minētā reģiona VRI iesniedza apstiprināšanai savu izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikumu, t.i., 2019. gada 27. martā, Regula 2019/943 vēl nebija pieņemta.

293

Šajā ziņā jākonstatē, ka nedz Lēmumā Nr. 30/2020, nedz apstrīdētajā lēmumā nav aplūkotas iespējamās sekas izmaksu dalīšanas metodikas pieņemšanas grafika neievērošanai, jo pienākums noteikt pielaides robežvērtību un līdz ar to veikt atbilstošu analīzi stājās spēkā tikai 2020. gada 1. janvārī.

294

Tādējādi Apelācijas valdes atzinums apstrīdētajā lēmumā, ka apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika ACER bija jāpieņem, ievērojot tai noteikto termiņu bez iespējas sagaidīt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi, izriet no tiesiskā regulējuma interpretācijas, kurā nav ņemts vērā nedz termiņa, kas ACER jāievēro, orientējošais raksturs, nedz spēkā esošā tiesiskā regulējuma grozījumi.

295

Tāpēc tikai atsaukšanās uz orientējošu termiņu, lai ACER varētu pieņemt izmaksu dalīšanas metodiku, nav pietiekama, lai pierādītu reālu nepieciešamību nodrošināt aplūkoto tiesību normu lietderīgo iedarbību.

296

Otrkārt, ACER savu rīcības nepieciešamību pamatoja ar PSO bezdarbību. Proti, no apstrīdētā lēmuma 955. punkta (145. lpp.) izriet, ka ACER apgalvoja, ka PSO “gandrīz trīs gadus” nespēja veikt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā prasīto analīzi.

297

Šajā ziņā jāatgādina, ka pienākums noteikt pielaides robežvērtību, veicot Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi, stājās spēkā tikai 2020. gada 1. janvārī.

298

Turklāt jākonstatē, ka pretēji ACER apgalvotajam apstrīdētā lēmuma 926. punktā (140. lpp.), PSO 2019. gada 22. februāra skaidrojošajā dokumentā, kas pievienots 2019. gada 27. marta izmaksu dalīšanas metodikas priekšlikumam, neuzskatīja par obligātu noteikt pielaides robežvērtību, bet drīzāk to uztvēra kā tiem dotu iespēju.

299

Pat atzīstot, ka nepieciešamību noteikt pielaides robežvērtību PSO atzina pirms Regulas 2019/943 pieņemšanas, Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā faktiski ir precizēts veids, kādā jānosaka pielaides robežvērtība, proti, veicot analīzi par “[loka plūsmu] līmeni, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes” un “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”.

300

Taču ACER neapgalvo, ka pirms Regulas 2019/943 stāšanās spēkā bija skaidrs, ka pielaides robežvērtība bija jānosaka šādā veidā.

301

Šādos apstākļos ACER nevarēja leģitīmi pārmest PSO, ka tie “gandrīz trīs gadus” nespēja veikt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā prasīto analīzi.

302

Šo secinājumu neatspēko arī dokumenti, kurus ACER iesniedza tiesas sēdē, lai pierādītu, ka CORE reģiona PSO un VRI joprojām apsprieda, kā būtu jāveic Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā prasītā analīze.

303

Neatkarīgi no tā, vai šie dokumenti ir pieņemami, jākonstatē, ka notiekošajām sarunām, uz kurām atsaucas ACER, šajā gadījumā nav nozīmes.

304

Proti, saskaņā ar judikatūru lēmuma tiesiskums jāvērtē, ņemot vērā tikai tos faktiskos un tiesiskos apstākļus, kuri pastāvēja tā pieņemšanas brīdī (skat. spriedumu, 2022. gada 27. aprīlis, Roos u.c./Parlaments, T‑710/21, T‑722/21 un T‑723/21, EU:T:2022:262, 211. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi ACER norādītos apstākļus, kuri radušies pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nevar ņemt vērā, lai novērtētu šī lēmuma tiesiskumu.

305

Treškārt, ACER savas rīcības nepieciešamību pamatoja ar faktu, ka PSO neievēroja tiem noteikto termiņu. Šajā ziņā ACER norāda, ka tā bija noteikusi PSO četru mēnešu termiņu, skaitot no 2020. gada 18. aprīļa līdz 20. augustam, lai tie veiktu Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi, un piebilst, ka tie šo termiņu neievēroja.

306

Tomēr, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 930. punkta (141. lpp.), 954. punkta (145. lpp.) un 1131. punkta (202. lpp.), ACER pati uzskatīja, ka Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzētā analīze ir sarežģīta un tai nepieciešams ievērojams laiks.

307

Turklāt ACER nav pierādījusi, ka četru mēnešu termiņā, ko tā bija noteikusi PSO, tā vienā vai otrā veidā atviegloja pēdējo minēto darbu, lai tie veiktu Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi.

308

Taču atbilstoši Regulas 2019/942 6. panta 11. punktam, kurā atspoguļots LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips, ACER, kad tā sagatavo lēmumu, pamatojoties uz minētās regulas 6. panta 10. punktu, jākonsultējas ar VRI un PSO.

309

Saskaņā ar lojālas sadarbības principu un ņemot vērā Savienības likumdevēja skaidro vēlmi padarīt efektīvāku un ātrāku lēmumu pieņemšanu sarežģītos, bet nepieciešamos pārrobežu jautājumos (spriedums, 2022. gada 7. septembris, BNetzA/ACER, T‑631/19, EU:T:2022:509, 46. punkts), ACER bija PSO un VRI jāatvieglo Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā prasītās analīzes veikšana.

310

Šādos apstākļos ACER nevar leģitīmi pārmest PSO, ka tie nespēja noteiktajā termiņā, proti, četru mēnešu laikā, veikt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā prasīto analīzi.

311

Ceturtkārt, nepieciešamību pieņemt apstrīdēto izmaksu dalīšanas metodiku bez iespējas sagaidīt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi ACER pamatoja vēl ar diviem citiem apsvērumiem.

312

No vienas puses, tiesas sēdē ACER apgalvoja, ka pēc apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas pieņemšanas PSO esot bijis jādod pietiekami daudz laika, lai tie varētu sagatavot nepieciešamos mehānismus tās pienācīgai ieviešanai.

313

Tomēr jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas 13. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar RDCT metodikas 37. panta 2. punktu, pirmās minētās metodikas pirmais ieviešanas posms bija paredzēts līdz 2023. gada 4. jūnijam, bet tās pilnīga ieviešana – līdz 2025. gada 4. jūnijam.

314

Tādējādi, ņemot vērā, ka apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas pirmajai daļējai ieviešanai bija jānotiek tikai divus ar pusi gadus pēc tās pieņemšanas un tās pilnīgai ieviešanai – četrus ar pusi gadus pēc minētās pieņemšanas, tikai atsaukšanās uz PSO vajadzību sagatavot nepieciešamos mehānismus šīs metodikas pienācīgai ieviešanai nav pietiekama, lai, ņemot vērā minētajai ieviešanai paredzēto ļoti ilgo laiku, pierādītu reālu nepieciešamību pieņemt šo metodiku bez iespējas sagaidīt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi.

315

No otras puses, no apstrīdētā lēmuma 946. punkta (144. lpp.) izriet, ka ACER uzskata, ka apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika jāievieš vienlaicīgi ar RDCT metodiku un ROSC metodiku.

316

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šajā gadījumā nav jānoskaidro, vai ACER bija atļauts paredzēt vienus un tos pašus datumus apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas, RDCT metodikas un ROSC metodikas ieviešanai, bet drīzāk jānosaka, vai ACER varēja pieņemt apstrīdēto izmaksu dalīšanas metodiku bez iespējas sagaidīt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi.

317

Šādos apstākļos argumentam par apgalvoto nepieciešamību vienlaicīgi ieviest apstrīdēto izmaksu dalīšanas metodiku, RDCT metodiku un ROSC metodiku, nav nozīmes attiecībā uz jautājumu par to, kurā brīdī bija jāpieņem izmaksu dalīšanas metodika.

318

Tāpēc ACER nevarēja arī pamatot savas rīcības nepieciešamību ar apsvērumiem par rūpēm dot PSO pietiekami daudz laika, lai tie varētu sagatavot nepieciešamos mehānismus apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas pienācīgai ieviešanai vienlaikus ar divām citām metodikām.

319

No tā izriet, ka ACER nav pierādījusi, ka bija nepieciešams pieņemt apstrīdēto izmaksu dalīšanas metodiku bez iespējas sagaidīt Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā paredzēto analīzi.

320

Tāpēc ACER nepierādīja, ka bija reāla nepieciešamība, kas pamatotu netiešas kompetences atzīšanu tai, lai nodrošinātu aplūkoto tiesību normu lietderīgo iedarbību.

321

Katrā ziņā jākonstatē, ka ACER veiktā pielaides robežvērtības noteikšana nevar nodrošināt aplūkoto tiesību normu lietderīgo iedarbību.

322

Taisnība – šī pielaides robežvērtības noteikšana ļāva ACER pieņemt apstrīdēto izmaksu dalīšanas metodiku 2020. gada 30. novembrī, proti, neilgi pēc tai šajā nolūkā noteiktā termiņa, kurš beidzās 2020. gada 27. septembrī. Tomēr tas nav ļāvis nodrošināt aplūkoto materiālo tiesību normu lietderīgo iedarbību.

323

Proti, saskaņā ar Regulas 2015/1222 74. panta 6. punkta a) apakšpunktu apstrīdētajai izmaksu dalīšanas metodikai jāietver stimuli veikt efektīvas investīcijas pārslodžu pārvaldībā. Turklāt atbilstoši Regulas 2019/943 34. apsvērumam minētajai pārvaldībai būtu jādod pareizi ekonomiskie signāli PSO un tirgus dalībniekiem.

324

Tomēr, kā konstatēts šī sprieduma 272. punktā, ACER noteiktā pielaides robežvērtība, kas apstiprināta apstrīdētajā lēmumā, nesaskan ar Regulas 2019/943 16. panta 13. punktā noteiktajām prasībām, ka pielaides robežvērtībai jāatbilst “līmenim, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes” un ka tā jānosaka “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”.

325

Šādos apstākļos apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika, ņemot vērā šādi noteikto pielaides robežvērtību, nevar dot “pareizus ekonomiskos signālus” investīcijām tīklos, kad tiek dalītas korektīvo pasākumu izmaksas.

326

Bez tam arī jākonstatē, ka intereses ievērot noteikto termiņu un intereses ievērot Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu līdzsvarošana, ko acīmredzot veica ACER, nepamato attiecīgajam tiesiskajam regulējumam neatbilstošas pielaides robežvērtības noteikšanu.

327

Proti, kā uzsvērts šī sprieduma 286. punktā, termiņš, kas ACER bija noteikts, lai pieņemtu izmaksu dalīšanas metodiku, bija tikai orientējošs, un tālab, veicot līdzsvarošanu, vēlme ievērot šo termiņu nevar būt svarīgāka par Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta prasību ievērošanu.

328

Šo secinājumu nevar atspēkot ar ACER argumentu, ka pielaides robežvērtību tā noteikusi tikai provizoriski. Proti, minētās noteikšanas provizoriskais raksturs nekādi neļauj mazināt ACER un Apelācijas valdes pieļauto attiecīgā tiesiskā regulējuma pārkāpumu.

329

Tomēr apstāklis, ka pielaides robežvērtības noteikšanas provizoriskais raksturs pastāv tikai de jure, nenovērš faktu, ka ACER neievēroja atbilstošo tiesisko regulējumu.

330

Tāpēc ACER nevar pamatot savu rīcību, saskaņā ar kuru līdzsvarošanas procesā prioritāte tiek piešķirta interesēm ievērot termiņu, nevis interesēm ievērot Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta prasības, atsaukdamās, ka no tā izrietošā iejaukšanās tiesiskajā regulējumā, nosakot šim regulējumam neatbilstošu pielaides robežvērtību, ir provizoriska. Tālab ACER, nosakot pielaides robežvērtību, nevarēja balstīties uz netiešu kompetenci.

331

Ņemot vērā iepriekš minētos vērtējumus, jāsecina, ka ACER, apstrīdētajā izmaksu dalīšanas metodikā noteikdama pielaides robežvērtību, kā apstiprināts apstrīdētajā lēmumā, nav ievērojusi Regulas 2019/943 16. panta 13. punktu, jo šī robežvērtība nesaskan nedz ar kritēriju, ka pielaides robežvērtībai jāatbilst “līmenim, kādu varētu sagaidīt bez strukturālas pārslodzes”, nedz ar kritēriju, ka tā jānosaka “katrai atsevišķai tirdzniecības zonas robežai”. Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka ACER nebija arī tiesību noteikt pielaides robežvērtību citādi, lai ievērotu tai noteikto termiņu apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas pieņemšanai.

332

Šādos apstākļos trešais pamats jāapmierina, neizvērtējot pārējos iebildumus, kurus prasītājas izvirzījušas tā pamatojumam.

333

Ciktāl no otrā pamata pirmās daļas pārbaudes izriet, ka apstrīdētajā lēmumā pieļauts būtisku procedūras noteikumu pārkāpums LESD 263. panta izpratnē un trešais pamats attiecas uz apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas galveno elementu, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, Vispārējā tiesa nevar apstrīdēto lēmumu atcelt tikai daļēji.

334

Tāpēc prasītāju prasība, pamatojoties uz otrā pamata pirmo daļu un trešo pamatu, jāapmierina, un apstrīdētais lēmums, ciktāl ar to apstiprināts Lēmums Nr. 30/2020 un noraidīta prasītājas apelācijas sūdzība lietā A‑001‑2021 (konsolidēta), jāatceļ.

Par iespējamu apstrīdētā lēmuma atstāšanu spēkā

335

Saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Vispārējā tiesa, ja uzskata par nepieciešamu, var noteikt, kuras no atceltā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām.

336

Atbildot uz Vispārējās tiesas noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, lietas dalībnieki pauda savu viedokli šajā ziņā.

337

Šajā gadījumā ACER apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma un līdz ar to apstrīdētās izmaksu dalīšanas metodikas atcelšanai būšot nopietnas sekas. PSO būšot jāsedz visas izmaksas par visiem korektīvajiem pasākumiem, kas aktivizēti to tīkla elementos, pat ja šie pasākumi bijuši nepieciešami to loka plūsmu dēļ, kuras nāk no citām tirdzniecības zonām. Šādas situācijas sekas, iespējams, būšot tādas, ka PSO tikšot stimulēti ierobežot starpsavienojumu jaudu, un tas nozīmētu lielākas elektroenerģijas izmaksas.

338

Atbilstoši judikatūrai, ņemot vērā iemeslus, kas attiecas uz tiesisko drošību, akta sekas var atstāt spēkā tostarp tad, ja tā atcelšanas tūlītēja ietekme izraisītu nopietnu nelabvēlīgu ietekmi uz iesaistītajām personām un ja apstrīdētā akta likumība ir apstrīdēta nevis tā mērķa vai satura dēļ, bet tā autora kompetences neesamības dēļ vai tāpēc, ka noticis būtisku procedūras noteikumu pārkāpums (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 175. punkts un tajā minētā judikatūra).

339

Šajā ziņā, pirmkārt, jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana tostarp ir balstīta uz materiālo tiesību normu pārkāpumu, proti, Regulas 2019/943 16. panta 13. punkta otrās daļas pārkāpumu, nevis tikai uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu.

340

Otrkārt, ACER argumentācija ir balstīta uz pieņēmumu, ka apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika jau ir piemērojama.

341

Tomēr no lietas dalībnieku atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka apstrīdētā izmaksu dalīšanas metodika, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, netiks piemērota pilnībā pirms 2025. gada 4. jūnija un kavēšanās dēļ šī piemērošana var tikt atlikta vēl vairāk.

342

Šādos apstākļos nav jāierobežo apstrīdētā lēmuma atcelšanas sekas.

Par tiesāšanās izdevumiem

343

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

344

Tā kā ACER spriedums ir nelabvēlīgs un prasītājas ir lūgušas piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ACER jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

345

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Vācijas Federatīvā Republika tādējādi savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

 

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

 

1)

Atcelt Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) Apelācijas valdes 2021. gada 28. maija lēmumu lietā A‑001‑2021 (konsolidēta), ciktāl ar to apstiprināts ACER2020. gada 30. novembra Lēmums Nr. 30/2020 par elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru priekšlikumu tā sauktās “CORE” jaudas aprēķināšanai reģionā, kurā ietilpst Beļģija, Čehija, Vācija, Francija, Horvātija, Luksemburga, Ungārija, Nīderlande, Austrija, Polija, Rumānija, Slovēnija un Slovākija, attiecībā uz pārdispečēšanas un kompensācijas tirdzniecības izmaksu dalīšanas metodiku un noraidīta prasītāju apelācijas sūdzība minētajā lietā.

 

2)

ACER sedz savus un atlīdzina TenneT TSO GmbH un TenneT TSO BV tiesāšanās izdevumus.

 

3)

Vācijas Federatīvā Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

 

Schalin

Škvařilová‑Pelzl

Nõmm

Steinfatt

Kukovec

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 25. septembrī.

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.