KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to kā dalībvalstis īsteno 2008. gada 24. jūlija Pamatlēmumu 2008/675/TI par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā /* COM/2014/0312 final */
SATURS KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā dalībvalstis īsteno
2008. gada 24. jūlija Pamatlēmumu 2008/675/TI par
Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu
vērā jaunā kriminālprocesā 1. Ievads. 3 1.1. Pamatlēmuma mērķis un darbības joma. 3 1.2. Pamattiesību aizsardzības garantijas. 4 1.3. Pamatlēmuma galvenie elementi 4 1.4. Pašreizējā situācija transponēšanas jomā un
neīstenošanas sekas. 5 2. Novērtējums par pamatlēmuma
īstenošanu dalībvalstīs. 6 2.1. Sākotnējais novērtējums par saņemtajiem
transponēšanas tiesību aktiem.. 6 2.2. Novērtējums par atsevišķiem pamatlēmuma galvenajiem
noteikumiem.. 6 2.2.1. Sprieduma
definīcija. 6 2.2.2. Prasības
attiecībā uz ārvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu
vērā. 7 2.2.3. Līdzvērtīgas
tiesiskās sekas. 8 2.2.3.1. Pirmstiesas
izmeklēšanas posms. 9 2.2.3.2. Lietas
izskatīšanas posms. 9 2.2.3.3. Sprieduma
izpildes posms. 10 2.2.4. Pietiekamu
datu iegūšana par iepriekšējiem spriedumiem.. 10 3. Secinājums. 10 KOMISIJAS
ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to,
kā dalībvalstis īsteno 2008. gada 24. jūlija
Pamatlēmumu 2008/675/TI par Eiropas Savienības
dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā
jaunā kriminālprocesā 1.
Ievads 1.1.
Pamatlēmuma
mērķis un darbības joma Eiropas Savienība
patiesā tiesiskuma telpā, kuras pamatprincips ir savstarpēja
uzticība, ir veikusi pasākumus, lai nodrošinātu pilsoņu
aizsardzību pret noziedzību Eiropas Savienībā un vienlaikus
nodrošinātu arī pilsoņu pamattiesību ievērošanu, ja
viņiem upura vai atbildētāja statusā nākas
iesaistīties kriminālprocesā. Eiropas Savienībā
cilvēki var brīvi pārvietoties un apmesties, tāpēc,
lai varētu īstenot ES mērķi, proti, saglabāt un
attīstīt reālu Eiropas tiesiskuma telpu, kā arī novērstu
turpmākus noziegumus, spriedumi, kas par notiesātām
personām pieņemti vienā dalībvalstī, ir
jāņem vērā arī citā dalībvalstī. Ja
attiecīgais likumpārkāpējs ir izdarījis jaunus
noziegumus, tiesvedības taisnīguma saglabāšanas nolūkā
tikpat svarīgi būtu ņemt vērā šo uzvedības
faktoru jaunajā kriminālprocesā. Lai Eiropas
Savienībā nodrošinātu efektīvu kriminālo
tiesvedību, tostarp noziegumu upuru aizsardzību, visās
dalībvalstīs vajadzētu būt spēkā noteikumiem par
to, ka visos kriminālprocesa posmos ir jāņem vērā tas,
vai attiecīgā persona pārkāpusi likumu pirmoreiz vai
arī jau ir bijusi notiesāta citā dalībvalstī. Lai
jaunais kriminālprocess noritētu rezultatīvi,
konkrētāk, lai varētu pieņemt pamatotus lēmumus par pirmstiesas
aizturēšanu vai drošības naudu, kā arī nodrošināt
pilnīgu informāciju sprieduma pieņemšanas posmā, ir
būtiski gūt piekļuvi informācijai par
likumpārkāpēja kriminālo pagātni. Pamatojoties uz
šiem apsvērumiem, 2008. gada 24. jūlijā tika
pieņemts Pamatlēmums 2008/675/TI par Eiropas Savienības
dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā
jaunā kriminālprocesā. Tajā dalībvalstu tiesu
iestādēm ir atļauts ņemt vērā citu
dalībvalstu tiesu pieņemtos galīgos spriedumus
krimināllietās. Pamatlēmumā ir paredzēti
nosacījumi, atbilstīgi kuriem dalībvalsts
kriminālprocesā pret personu ņem vērā spriedumus, kas
attiecībā uz šo pašu personu par citiem faktiem iepriekš
pieņemti citās dalībvalstīs. Jaunajā
kriminālprocesā dalībvalstīm jānodrošina, ka
spriedumus, kas iepriekš pieņemti citā dalībvalstī,
pienācīgi ņem vērā atbilstīgi noteikumiem, kurus
piemēro arī savā valstī pieņemtiem iepriekšējiem
spriedumiem. Attiecībā
uz krimināllietās pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā
ar pamatlēmumu tiek aizstāts 56. pants Eiropas Padomes
1970. gada 28. maija Konvencijā par kriminālspriedumu
starptautisku spēkā esamību[1]
attiecībās starp dalībvalstīm, kas ir šīs konvencijas
līgumslēdzējas puses. Informāciju par iepriekšējiem
spriedumiem var iegūt, izmantojot ES sistēmu no sodāmības
reģistra iegūtas informācijas apmaiņai (ECRIS)[2]. Ziņojuma
mērķis ir sniegt sākotnēju novērtējumu par tiem
valstu transponēšanas tiesību aktiem, kurus Komisija jau
saņēmusi. No
2014. gada 1. decembra, kad beigsies Lisabonas līguma ieviešanas
piecu gadu pārejas periods, Tiesas tiesu vara un Komisijas pilnvaras
sākt pārkāpuma procedūras pilnīgi attieksies uz to ES acquis,
kas pieņemts pirms Lisabonas līguma, par tiesu iestāžu
sadarbību krimināllietās un policijas sadarbību. 1.2.
Pamattiesību
aizsardzības garantijas Kā noteikts pamatlēmuma
1. panta 2. punktā un 12. apsvērumā, tajā
tiek ievērotas pamattiesības un juridiskie pamatprincipi, kas
atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un
atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā
(“Harta”). Tāpēc
atsevišķas dalībvalstis savos īstenošanas tiesību aktos
attiecībā uz iepriekšēju spriedumu ņemšanu vērā
jaunā kriminālprocesā skaidri atsaucas uz Eiropas
Savienības tiesībās noteiktajām pamattiesībām un
juridiskajiem pamatprincipiem. Dažās dalībvalstīs
iepriekšējus spriedumus neņem vērā tad, ja ir pamatots
iemesls pieņemt, ka tādējādi tiktu pārkāpta
citā dalībvalstī notiesātas personas brīvība un
tiesības. Tā vietā dalībvalstis (AT, DE, PL)
īstenošanas tiesību aktā ir skaidri noteikušas, ka
iepriekšējam spriedumam būtu jāatbilst tiesībām uz
taisnīgu tiesu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (“ECK”)
6. panta izpratnē. 1.3.
Pamatlēmuma
galvenie elementi Pamatlēmuma
mērķis ir nodrošināt, lai attiecīgajā valstī
pieņemtiem spriedumiem un citās dalībvalstīs
pasludinātiem spriedumiem būtu līdzīgas tiesiskās
sekas. Atbilstīgi pamatlēmuma 2. pantam spriedums ir “jebkurš
galīgs krimināltiesas nolēmums, ar ko konstatē vainu
noziedzīgā nodarījumā”. Pamatlēmuma
galvenais noteikums ir tā 3. pants. Šā panta pamatā ir
spriedumu vienkāršās asimilācijas princips, un tajā
noteikts, ka ārvalstīs pieņemtu spriedumu tiesiskajām
sekām principā jābūt līdzvērtīgām pašu
valstī pieņemtu spriedumu tiesiskajām sekām
(“līdzvērtīguma princips”), kas paredzētas šīs valsts
tiesību aktos. Tas
nozīmē, ka valstīm ir pienākums ņemt vērā
ārvalstīs pieņemtus spriedumus un tas jādara atbilstīgi
valsts tiesību aktiem (dalībvalstīm ir pienākums ņemt
vērā citā valstī pieņemtu spriedumu tikai tiktāl,
ciktāl ņemtu vērā pašu valstī pieņemtu
spriedumu). Iepriekšēji
spriedumi jāņem vērā pirmstiesas izmeklēšanas
posmā, lietas izskatīšanas posmā, kā arī sprieduma
izpildes laikā (3. panta 2. punkts). Iepriekšēji spriedumi
būtu pienācīgi jāņem vērā īpaši
saistībā ar piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem par: iepriekšēju
apcietinājumu; nodarījuma
kvalifikāciju; soda
veidu un līmeni; nolēmuma
izpildi. Tas, ka jauno
procesu ierosinājusī dalībvalsts ņem vērā
iepriekšējus spriedumus, nenozīmē, ka tā drīkst
iejaukties iepriekš pieņemtos spriedumos vai arī atcelt vai
pārskatīt tos. Attiecībā uz sprieduma pieņemšanu
jaunā kriminālprocesā pamatlēmumā ir paredzēti
šā vispārīgā noteikuma izņēmumi. Ja nodarījums, par kuru
notiek jaunais process, izdarīts, pirms cita dalībvalsts
pieņēmusi vai pilnīgi izpildījusi iepriekšējo
spriedumu, pamatlēmumā dalībvalstīm netiek prasīts
piemērot savus noteikumus par spriedumu pieņemšanu, ja to
piemērošana iepriekš pieņemtiem ārvalstu spriedumiem ierobežotu
tiesnesi jaunā sprieduma pieņemšanā. Dažas
norādes par šo aspektu ir sniegtas arī pamatlēmuma 8. un
9. apsvērumā — lasāmi kopā ar tā
3. panta 5. punktu —, uzsverot soda līmeņa un
likumpārkāpēja personīgo apstākļu
samērīgumu. Jāpiebilst, ka neviena dalībvalsts
īstenošanas pasākumā nav atsaukusies uz pamatlēmuma 8. apsvērumu,
kurā noteikts, ka, ja kriminālprocesa gaitā
dalībvalstī ir pieejama informācija par iepriekšēju
citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, ciktāl
iespējams, pret attiecīgo personu nevajadzētu izturēties
mazāk labvēlīgi kā tad, ja iepriekšējais spriedums
būtu pieņemts attiecīgajā dalībvalstī. Pamatlēmuma
3. panta 1. un 2. punktā ir noteikti vispārīgie
krimināltiesību principi un procedūras, kas paredzētas,
piemēram, kriminālprocesa kodeksos, un attiecas uz citā
valstī pieņemta sprieduma ņemšanu vērā jaunajā
kriminālprocesā. Pamatlēmuma 3. panta 4. un
5. punkta īstenošana būs jāizvērtē, ņemot
vērā valstu krimināltiesību principus un procedūras,
kas attiecas tieši uz spriedumu pieņemšanu (piemēram, summētiem sodiem). 1.4.
Pašreizējā
situācija transponēšanas jomā un neīstenošanas sekas Ziņojuma
izstrādes posmā Komisija bija saņēmusi paziņojumus par
valstu transponēšanas tiesību aktiem no
22 dalībvalstīm: AT, BG, CY, CZ, DE, DK, EE, EL, FI,
FR, HR, HU, IE, LU, LV, NL, PL, RO, SE, SI, SK un UK. No
īstenošanas datuma ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi,
taču sešas dalībvalstis (BE, ES, IT, LT, MT un PT)
vēl nav paziņojušas par pasākumiem, ar ko transponē pamatlēmumā
noteiktos pienākumus. Četras
dalībvalstis informēja Komisiju par valsts procesu attiecīgo
transponēšanas pasākumu sagatavošanai (BE, ES, LT, MT).
Taču neviena no tām nebija pieņēmusi pasākumus vai par
tiem paziņojusi Komisijai līdz 2014. gada aprīlim. Dokumenta
pielikumā ir iekļauta tabula, kurā izklāstīta
pašreizējā situācija pamatlēmuma īstenošanas
jomā. Dalībvalstīm
pamatlēmumi, tāpat kā visi pārējie ES acquis
elementi, ir jāīsteno. Būtībā dalībvalstīm
ir pienākums sasniegt pamatlēmumos paredzēto rezultātu,
taču to īstenošanas veidu un metodi var izvēlēties valstu
iestādes. Pamatlēmumi nerada tiešas sekas. Taču
attiecībā uz pamatlēmumiem, kas pieņemti saistībā
ar bijušā Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu, ir
jāievēro atbilstīgas interpretācijas princips. Lai gan
neīstenošana vienā dalībvalstī nerada tiešas sekas
citās dalībvalstīs, tiesiskuma labad tomēr ir būtiski,
lai vienas dalībvalsts tiesa varētu ņemt vērā citu
dalībvalstu tiesu pieņemtos galīgos spriedumus krimināllietās.
Šīs pieejas pamatinstruments ir ECRIS — decentralizēta
informācijas tehnoloģijas sistēma, kas nodrošina efektīvu
apmaiņu ar informāciju par spriedumiem, kuri par dalībvalstu
valstspiederīgajiem pieņemti citās dalībvalstīs. Līdzvērtīguma
principa pareiza piemērošana, kā arī vajadzība
nodrošināt, lai ārvalstīs pieņemtu spriedumu tiesiskās
sekas sistemātiski būtu līdzvērtīgas
attiecīgajā valstī pieņemtu spriedumu tiesiskajām
sekām, ir būtiski Eiropas tiesiskuma telpas elementi. 2.
Novērtējums par pamatlēmuma īstenošanu
dalībvalstīs 2.1.
Sākotnējais
novērtējums par saņemtajiem transponēšanas tiesību
aktiem Šajā
ziņojumā izvērtēts, cik lielā mērā
dalībvalstis ir veikušas pamatlēmuma ievērošanai vajadzīgos
pasākumus. Izvērtējot šā instrumenta transponēšanas pakāpi
valstu krimināltiesībās, Komisija galveno uzmanību
pievērš pamatlēmuma 3. pantā paredzētajiem
pienākumiem, proti, to, vai ir pienācīgi ieviests
līdzvērtīguma princips un vai valstu kriminālās
tiesvedības sistēmās iepriekšējiem ārvalstīs pieņemtiem
spriedumiem ir paredzētas tādas tiesiskās sekas, kas
iepriekšējiem spriedumiem noteiktas attiecīgās valsts
tiesību aktos. Dalībvalstis
lielākoties ir izvēlējušās līdzīgu pieeju pamatlēmuma
transponēšanai valsts tiesību aktos un
krimināltiesībās. Lielākajai daļai dalībvalstu
bija tikai jāgroza tiesību akts, ar ko tās reglamentē šo
aspektu, savukārt dažas dalībvalstis transponēšanas nolūka
pieņēma atsevišķus īstenošanas likumus. Pamatlēmuma
īstenošanu kavē tas, ka sešas dalībvalstis vēl nav
izpildījušas šajā lēmumā tām noteikto pienākumu. 2.2.
Novērtējums
par atsevišķiem pamatlēmuma galvenajiem noteikumiem 2.2.1.
Sprieduma
definīcija Ne visu
dalībvalstu transponēšanas tiesību aktos “spriedums” ir
oficiāli definēts kā “jebkurš galīgs krimināltiesas
nolēmums, ar ko konstatē vainu noziedzīgā
nodarījumā”. Vairākas dalībvalstis nav skaidri
definējušas, ko tās uzskata par “spriedumu” pamatlēmuma īstenošanas
nolūkā (AT, BG, DK, EL, FR, IE, LU, LV, RO, SE, SI, SK un UK).
Taču šīs dalībvalstis piemēro to
krimināltiesībās noteiktos vispārīgos principus un
definīcijas. Piemēram, Latvija un Rumānija nav skaidri
definējušas iepriekšējus spriedumus un ir tikai atsaukušās uz
“recidīvismu”. “Iepriekšēja
sprieduma” definīcijas neprecīza izmantojuma dēļ var
atšķirties pamatlēmuma piemērošanas joma — proti, galīgie
nolēmumi —, un tādējādi cilvēkiem var netikt
nodrošināta juridiskā noteiktība. Turklāt pamatlēmuma prasība
par to, ka jāņem vērā tikai “galīgie” nolēmumi,
būtu jāinterpretē, ņemot vērā arī
procesuālās tiesības, kas Eiropas Savienībā
garantētas aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem
kriminālprocesā. Attiecinot darbības jomu tikai uz
galīgajiem nolēmumiem, pamatlēmumā tiek pilnīgi
ievērots un atbalstīts nevainīguma prezumpcijas princips, ar ko
tiek garantēta pamattiesību un procesuālo tiesību
aizsardzība kriminālprocesā. Somijas un
Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir skaidri noteikts, ka par
“apstākļiem, kādos ņem vērā iepriekšējus
spriedumus”, ir uzskatāmi tādi lēmumi kā lēmums par
nosacītu soda atlikšanu, rīkojums par sabiedrisko darbu veikšanu,
lēmums par naudas sodiem vai līdzvērtīgām
sankcijām. Dānija,
Horvātija, Latvija, Luksemburga, Slovēnija, Somija un Zviedrija nav
noteikušas papildu prasības par iepriekšēju spriedumu ņemšanu
vērā. Šo dalībvalstu tiesas citā dalībvalstī pieņemtiem
spriedumiem var vienkārši piešķirt tādu pašu nozīmi,
kādu tās piešķir pašu valstī pieņemtiem spriedumiem
(tiesas ieskata princips). Šo pieeju var uzskatīt par “savstarpēju
atzīšanu veicinošu”, jo tā liecina par spēcīgu
uzticēšanos citu dalībvalstu galīgajiem spriedumiem un
sodāmības reģistru sistēmām. 2.2.2.
Prasības
attiecībā uz ārvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu
vērā Lielākajā
daļā dalībvalstu (AT, BG, CZ, CY, EL, FR, HU, NL, PL, RO, SK un
UK) kompetentajām iestādēm ir jāpiemēro prasība
par abpusēju sodāmību (kā prasīts to īstenošanas
tiesību aktos un pasākumos), ja tās atsevišķās
lietās ņem vērā iepriekšējus spriedumus. Tas
nozīmē, ka tiesas var ņemt vērā iepriekšēju
spriedumu tikai tad, ja tas pieņemts par tādu noziegumu, kas ir
atzīts un sodāms arī saskaņā ar attiecīgās
dalībvalsts tiesību aktiem. Abpusējas
sodāmības pārbaude pamatlēmuma īstenošanas
nolūkā ir pamatota, jo tajā valstīm prasīts “ņemt
vērā” citā dalībvalstī pieņemtus spriedumus tikai
tiktāl, ciktāl tās ņem vērā iepriekšējus
pašu valstī pieņemtus spriedumus, un paredzēt tiem līdzvērtīgas
sekas. Tāpēc, ja noteikti nodarījumi, kas ir
iepriekšējā sprieduma pamatā, konkrētā dalībvalstī
nav sodāmi, tiesas nevarēs “paredzēt līdzvērtīgas
tiesiskās sekas”, jo, ja spriedums attiektos uz gadījumu, kas
pilnīgi ir attiecīgās valsts lieta, tiesisku seku nemaz
nebūtu[3]. Ungārijas
tiesību aktā šis aspekts ir formulēts nedaudz citādi: citas
valsts tiesas pieņemti spriedumi vai no tās nolēmuma izrietoši
pasākumi “nedrīkst būt pretrunā Ungārijas tiesību
aktiem”. Nīderlandes tiesību aktā ir izmantots termins
“līdzīgi nodarījumi”. Atbilstīgi šim tiesību aktam
līdzīgs nodarījums var būt nodarījums, kas par
tādu atzīts citas valsts tiesību aktā, “kurš,
iespējams, ir citādi formulēts, taču domāts to pašu
tiesisko interešu aizsardzībai, un tādējādi šis
nodarījums ir iekļaujams vienā kategorijā ar to
Nīderlandes tiesību aktos paredzēto nodarījumu, uz kuru
attiecas noteikums par atkārtotu pārkāpumu”.
Atšķirībā no Nīderlandes atsevišķas dalībvalstis,
piemēram, Francija, izvēlējās pieeju, kuras pamatā ir
juridiskā kvalifikācija. Izvērtējot ar iepriekšēju
spriedumu saistītu abpusējas sodāmības aspektu, fakta kvalifikāciju
nosaka, ņemot vērā Francijas tiesību aktā
definētos nodarījumus, un sodi tiks izvērtēti
atbilstīgi līdzvērtīgiem Francijā piemērotiem
sodiem, kas paredzēti tās tiesību aktos. Saskaņā ar
Slovākijas tiesību aktu abpusēju sodāmību vai
lēmumus, ko krimināllietās pieņēmušas citu
dalībvalstu tiesas, var piemērot vai tiem paredzēt
līdzvērtīgas tiesiskās sekas Slovākijā
vienīgi tad, ja tas ir noteikts starptautiskā līgumā vai
aktā. Dažas
dalībvalstis ir paredzējušas vairāk noteikumu, kas
jāievēro papildus prasībai par abpusēju sodāmību.
Kā piemēru var minēt pienākumu papildus abpusējai
sodāmībai nodrošināt pietiekamu informāciju par
iepriekšējo spriedumu (CY, PL)[4]. Atbilstīgi Polijas
tiesību aktam iepriekšēju spriedumu nevar ņemt vērā
tad, ja uz lietu attiecas atcelšanas pasākums ar amnestijas vai
apžēlošanas spēku (PL). Slovākija
piebilst, ka iepriekšēju spriedumu var ņemt vērā arī
tad, ja valstij ir šāds pienākums atbilstīgi starptautiskam
līgumam, kurā tā ir līgumslēdzēja puse.
Īrijā atbildētājam ir jābūt iespējai
atzīt vai noliegt katru iepriekšējo spriedumu, ja to konfrontē
ar Īrijā vai citā valstī pieņemtiem spriedumiem. Ja
iepriekšējus spriedumus tiesas prāvā ņem vērā
“jebkādā nolūkā”, tie vai nu jāpierāda ar
likumīgiem pierādījumiem, vai arī apsūdzētajai
personai tie skaidri jāatzīst. Ungārijā
ārvalstīs pieņemtus spriedumus var ņemt vērā
pēc tam, kad ir veikta plaša to atzīšanas procedūra.
Noteiktajām papildu prasībām par ārvalstīs
pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā vajadzētu būt
samērīgām ar pamatlēmuma mērķiem. 2.2.3.
Līdzvērtīgas
tiesiskās sekas Šā aspekta juridiskais
konteksts ir apskatīts ziņojuma 1.3. sadaļā
“Pamatlēmuma galvenie elementi”. Noteikums par to, ka tiesiskās
sekas, ko paredz iepriekšējiem ārvalstīs pieņemtiem
spriedumiem, ir līdzvērtīgas tiesiskajām sekām,
ko atbilstīgi valsts tiesību aktiem paredz iepriekšējiem
attiecīgajā valstī pasludinātiem spriedumiem,
labākajā gadījumā ir ievērots nepilnīgi.
Deviņas dalībvalstis nav sniegušas pārliecinošu informāciju
par šā noteikuma ievērošanu. Ņemot vērā saņemtos
paziņojumus, šķiet, ka šīs deviņas dalībvalstis (BG,
CZ, EE, HU, FR, LU, PL, RO un SK) ir likušas uzsvaru tikai uz
līdzvērtīguma principa (3. panta 1. punkts)
piemērošanu, taču nav sniegušas papildu informāciju par tiesisko
seku veidiem, ko tās paredz iepriekšējiem ārvalstīs
pieņemtiem spriedumiem, un par to, kurā procesa posmā
(pirmstiesas izmeklēšanas, lietas izskatīšanas, izpildes) šīs
sekas piemēro attiecīgās valsts kriminālās
tiesvedības sistēmā (3. panta 2. punkts). Lai sekmētu juridiskās
noteiktības principu un savstarpēju uzticību, informācijai
par valstu tiesību sistēmām un sekām, ko paredz
iepriekšējiem spriedumiem, vajadzētu būt pieejamai visām
dalībvalstīm, jo īpaši atbildētājiem. Pēc
sākotnējā izvērtējuma 13 dalībvalstu (AT, CY,
DE, DK, FI, EL, HR, IE, LV, NL, SE, SI un UK) iesniegtajos pamatlēmuma īstenošanas
paziņojumos tika apskatīti visi būtiskie pamatlēmuma elementi
(piemēram, līdzvērtīguma princips un juridisko seku
princips). 2.2.3.1. Pirmstiesas
izmeklēšanas posms Atsevišķās
dalībvalstīs iepriekšējus spriedumus var ņemt
vērā jau kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas
posmā. Horvātijā sodāmības reģistru datus un
citus datus attiecībā uz spriedumiem par noziedzīgiem
nodarījumiem var uzskatīt par visjaunākajiem
pierādījumiem pirms atbildētāja lietas izmeklēšanas,
ko sāk, kad ir pabeigta pierādījumu vākšanas
procedūra. Zviedrijas tiesību aktā ir noteikts, ka
iepriekšēja sodāmība ir būtisks aspekts, kas jāņem
vērā lēmumos par izmeklēšanu pirms sprieduma
pieņemšanas. Grieķija
norādīja, ka tiesas nolēmumu ņem vērā visos
kriminālprocesa posmos, piemēram, arī recidīvisma
konstatēšanas nolūkā, neatkarīgi no tā, vai
attiecīgo nolēmumu pieņēmusi Grieķijas vai citas
valsts tiesa. Dažās
dalībvalstīs iepriekšējs spriedums var ietekmēt lēmumu
par pirmstiesas aizturēšanu — to var uzskatīt par tiesai
piekritīgu pamatojumu drošības naudas noraidīšanai, ja
prasītājs ir apsūdzēts smagā nodarījumā
(IE), savukārt, ja aizdomās turētais ir bijis notiesāts
pēdējo gadu laikā, var tikt pieņemts rīkojums par
pirmstiesas aizturēšanu (AT, EL, NL, SE). Kriminālprocesā
iepriekšēji spriedumi var tikt ņemti vērā, arī
ievērojot lietderības principu [principle of opportunity][5] (SE, SI). Komisija
uzskata, ka tad, ja lēmumos par pirmstiesas aizturēšanu
dalībvalstis kā faktoru ņem vērā iepriekšējus
spriedumus, pamatlēmuma kritēriju un pirmstiesas aizturēšanas
lēmumā piemēroto valsts tiesību aktu kritēriju
saistība būtu stingri jāizvērtē, pamatojoties uz
attiecīgajiem Eiropas Padomes ieteikumiem[6]
un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Lēmums par
pirmstiesas aizturēšanu būtu skaidri jāpamato, ņemot
vērā attiecīgo lietu, un tā iemesls nedrīkst būt
vienīgi tas, ka attiecīgā persona ir iepriekš tiesāta. 2.2.3.2. Lietas
izskatīšanas posms Vairākās
dalībvalstīs iepriekšējus spriedumus ņem vērā
lēmumā par soda/sankciju veidu, līmeni un apmēru (AT, CY,
DE, DK, HR, HU, IE, LV, NL, SE, SI un UK), piemēram, kā
izšķirošo faktoru lēmumā par vainas pakāpi (HR), soda
mērķi (HR) vai arī to, vai pastāv vainu pastiprinoši
apstākļi (DK, LV, UK). Zviedrijā
nedrīkst piemērot nosacītu sodu, ja ir bijusi iepriekšēja
tiesvedība. Dānijas un Zviedrijas tiesību aktos arī tiek
ņemts vērā tas, ka, lai iepriekšēju spriedumu varētu
uzskatīt par vainu pastiprinošu apstākli, nodarījumam, par kuru
attiecīgais spriedums pieņemts, vajadzētu būt
saistītam ar jaunajā procesā izskatīto nodarījumu.
Saskaņā ar Slovēnijas tiesību aktu tiesa,
izvērtējot soda bargumu, īpaši ņem vērā to, vai
iepriekšējā nodarījuma veids ir tāds pats kā
jaunā nodarījuma veids, vai abiem nodarījumiem bijis viens
motīvs un cik ilgs laiks pagājis kopš iepriekšējā sprieduma
izpildes, atcelšanas vai noilguma iestāšanās. Dažkārt
dalībvalstis ņem vērā to, cik ilgs laiks pagājis no
iepriekšējā sprieduma pieņemšanas, izpildes, atcelšanas vai
noilguma iestāšanās (DK, NL, SE, SI). Tiesas arī var ņemt
vērā iepriekšējus spriedumus, pieņemot rīkojumu ar
mērķi nodrošināt apsūdzētā klātbūtni
vai novērst atkārtota pārkāpuma risku, jo īpaši
lēmumos, ar ko paredz aizturēšanu vai alternatīvus
pasākumus apsūdzētā klātbūtnes
nodrošināšanai (SI). Iepriekšējs
spriedums var ietekmēt arī nodarījuma juridisko
klasifikāciju atbilstīgi Kriminālkodeksam (HU, NL, UK),
piemēram, kad tiek izvērtēts nodarījuma smagums (UK). 2.2.3.3. Sprieduma
izpildes posms Atsevišķās
dalībvalstīs iepriekšējus spriedumus ņem vērā
sprieduma izpildes posmā (DE, HR, NL un SE). Piemēram,
iepriekšēji spriedumi var būt ņemti vērā
lēmumā par probāciju (DE, SE), nosacītu pirmstermiņa
atbrīvošanu (DE) vai arī atceļot soda vai brīvības
atņemšanas pasākuma atlikšanu (AT, DE). Dažās valstīs
tiesām ir jāņem vērā iepriekšēji spriedumi,
arī lemjot par to, vai notiesātā persona jāievieto
paaugstinātas drošības līmeņa blokā (SE) vai
vispārējā recidīvistiem paredzētā ēkā
(NL). Bieži ir norādīts, ka tiesas atcels soda vai brīvības
atņemšanas pasākuma atlikšanu, ja attiecīgā persona
izdarīs pārkāpumu operatīvā perioda laikā (DE,
SE). Zviedrijā iepriekšējus spriedumus ņem vērā
arī lēmumos par mūža ieslodzījuma aizstāšanu ar
ieslodzījumu uz noteiktu laiku. 2.2.4.
Pietiekamu
datu iegūšana par iepriekšējiem spriedumiem Atsevišķas
dalībvalstis arī informēja Komisiju par vietējiem likumiem
vai iekšējiem noteikumiem attiecībā uz to valsts
sodāmības reģistru izveidi (EE, HU un LV). Tikai divas
dalībvalstis (EE, IE) ir atsaukušās uz apmaiņu ar
informāciju, kas iegūta no sodāmības reģistra (ECRIS).
Tas varētu būt izskaidrojams ar faktu, ka pamatlēmuma pieņemšanas
laikā ECRIS sistēma vēl nebija ieviesta.
Dalībvalstis sāka izmantot ECRIS 2012. gada
aprīlī, un pašreiz ECRIS sistēmu sodāmības reģistra
informācijas apmaiņai izmanto 25 dalībvalstu
centrālās iestādes. ECRIS veicina pamatlēmuma pienācīgu
īstenošanu. Tomēr jānorāda, ka ne visas centrālās
iestādes pašreiz ir savstarpēji savienotas.
3.
Secinājums
·
Pamatlēmumā ir noteikts galvenais
līdzvērtīguma princips, kas attiecībā uz
ārvalstīs un konkrētajā valstī pieņemtiem
spriedumiem jāievēro jaunā kriminālprocesā.
Lēmumā ir apstiprināts princips, saskaņā ar kuru
citā dalībvalstī pieņemtam spriedumam
dalībvalstīs būtu jāparedz sekas, kas ir līdzvērtīgas
tādu spriedumu sekām, kurus saskaņā ar attiecīgās
valsts tiesību aktiem pieņēmušas to tiesas, neatkarīgi no
tā, vai šīs sekas attiecīgās valsts tiesību aktos tiek
uzskatītas par faktiskām, procesuālām vai
materiālām. Pamatlēmuma 5. apsvērumā ir noteikts,
ka “ar šo pamatlēmumu netiecas saskaņot sekas, kādas dažādu
valstu tiesību sistēmas paredz attiecībā uz
iepriekšēju spriedumu esamību, un pienākums ņemt
vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtus
spriedumus pastāv vienīgi tiktāl, ciktāl iepriekšēju
spriedumu esamību ņem vērā saskaņā ar
attiecīgās valsts tiesību aktiem”. Pamatlēmumam ir
būtiska pievienotā vērtība — Eiropas tiesiskuma
telpā tas veicina savstarpēju uzticību krimināltiesību
un tiesu nolēmumu jomā, jo sekmē tādu tiesisko
kultūru, kurā principā ņem vērā citā
dalībvalstī iepriekš pieņemtus spriedumus. ·
Atzinīgi vērtējot to
22 dalībvalstu centienus, kuras līdz šim ir transponējušas pamatlēmumu,
tomēr jānorāda, ka pamatlēmuma burta un gara
ievērošanas līmenis ir ļoti atšķirīgs. Šķiet, ka
valsts īstenošanas noteikumi, par kuriem paziņojušas
13 dalībvalstis (AT, CY, DE, DK, EL, FI, HR, IE, LV, NL, SE, SI un
UK), kopumā ir apmierinoši. ·
Pārējās deviņas
dalībvalstis, kuras ziņoja Komisijai, nav iesniegušas
pārliecinošu informāciju par iepriekšēju ārvalstīs
pieņemto spriedumu tiesisko seku transponēšanu to
kriminālās tiesvedības sistēmā. Tāpēc
attiecīgo dalībvalstu atbilstības līmeni šajā
jomā nevar novērtēt. ·
Pamatlēmuma netransponēšana vai
daļēja un nepilnīga transponēšana kavē Eiropas
tiesiskuma telpas rezultatīvu darbību un var mazināt ES
pilsoņu tiesisko paļāvību, jo viņi nevar
paļauties uz šo instrumentu, kura mērķis ir samazināt
noziegumos vainīgu personu iespējas izdarīt atkārtotu
pārkāpumu. ·
Tā kā ar pamatlēmumu ir
iespējams palielināt kriminālās tiesvedības
pārvaldības efektivitāti, ieviešot juridiskus instrumentus, ar
ko novērtēt likumpārkāpēja kriminālo pagātni
un tādējādi aizsargāt upurus, ir jāpauž nožēla par
pamatlēmuma novēlotu īstenošanu. ·
Komisija turpinās rūpīgi
uzraudzīt, kā dalībvalstis ievēro visas pamatlēmumā
noteiktās prasības. Komisija īpaši pārbaudīs, vai
dalībvalstis pienācīgi piemēro līdzvērtīguma
principu un vai — principā — ārvalstīs pieņemtu
spriedumu tiesiskās sekas dalībvalstu kriminālās
tiesvedības sistēmās ir līdzvērtīgas attiecīgajā
dalībvalstī pieņemtu spriedumu tiesiskajām sekām. ·
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai visas
dalībvalstis izskatītu šo ziņojumu un sniegtu Komisijai visu
attiecīgo papildu informāciju, un tādējādi
izpildītu Līgumā noteiktos dalībvalstu pienākumus.
Komisija arī mudina tās dalībvalstis, kuras
norādījušas, ka izstrādā attiecīgos tiesību
aktus, pēc iespējas ātri ieviest šos valsts pasākumus un
par tiem paziņot. Komisija aicina visas tās dalībvalstis, kuras
to vēl nav izdarījušas, ātri rīkoties, lai pēc
iespējas pilnīgāk īstenotu pamatlēmumu. Tā
arī aicina tās dalībvalstis, kuras pamatlēmumu transponējušas
nepareizi, pārskatīt savus īstenošanas tiesību aktus un tos
saskaņot ar pamatlēmuma noteikumiem. [1] http://conventions.coe.int/Treaty/Commun/QueVoulezVous.asp?CL=ENG&CM=1&NT=070. Šo konvenciju ir
ratificējušas 11 ES dalībvalstis: AT, BE, BG, CY, DK, EE, LT, LV,
NL, RO un ES. [2] Padomes 2009. gada
26. februāra Pamatlēmums 2009/315/TI par organizatoriskiem
pasākumiem un saturu no sodāmības reģistra iegūtas
informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2009:093:0023:0032:LV:PDF. Padomes 2009. gada
6. aprīļa Lēmums 2009/316/TI par Eiropas
Sodāmības reģistru informācijas sistēmas (ECRIS)
izveidi, piemērojot Pamatlēmuma 2009/315/TI 11. pantu: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2009:093:0033:0048:LV:PDF. [3] Skatīt arī pamatlēmuma
6. apsvērumu. [4] Kipras tiesību aktos
ir precizēts, kas uzskatāms par “pietiekamu informāciju”,
piemēram, pilns vārds un uzvārds, dzimšanas datums un vieta
personai, par kuru pieņemts spriedums; sprieduma datums, tiesas nosaukums
un datums, kurā nolēmums kļuva galīgs; informācija par
nodarījumu, kura dēļ pieņemts spriedums, jo īpaši
nodarījuma datums, nodarījuma nosaukums vai juridiskā
definīcija, kā arī atsauces uz piemērotajām
tiesību normām; informācija par sprieduma saturu un,
svarīgākais, par nodarījumu, visām papildu sankcijām,
drošības pasākumiem un turpmākiem lēmumiem, ar ko groza
lēmumu par sprieduma izpildi. [5] Šis princips ietver
prokurora rīcības brīvību izmeklēt lietu vai
apturēt procedūras. [6] Skatīt arī
Eiropas Padomes Rezolūciju (65) Nr. 11 (kuru 1965. gada
9. aprīlī pieņēma ministru vietnieki): https://wcd.coe.int/com.instranet.InstraServlet?command=com.instranet.CmdBlobGet&InstranetImage=582145&SecMode=1&DocId=626216&Usage=2. Valstu transponēšanas pasākumu
pārskats || Paziņojums saņemts || Transponēšanas datums / stāšanās spēkā || Īstenošanas veids AT || JĀ || 1.1.1975., 1.1.1989.; 1.8.2013., 1.1.2008. || Sodu kodeksa 73. pants; Sodu kodeksa 39. un 53. pants; Sodu izpildes kodeksa 173. pants. BG || JĀ || 27.5.2011. || Jauns 2. punkts Kriminālkodeksa 8. pantā; grozījumu likums tika pieņemts 2011. gada 13. aprīlī. CY || JĀ || 29.7.2011. || Ar Likumu Nr. 111(I)/2011 tiek grozīts Kriminālprocesa likuma 155. pants [Cap.], pievienojot jaunu 80.A pantu. CZ || JĀ || 1.1.2012. || Ar 8. daļu Likumā Nr. 357/2011 tiek grozīts Likums Nr. 269/1994 par Sodāmības reģistru (grozītā versija) un atsevišķi citi likumi. DE || JĀ || 22.10.2009. || Kriminālkodeksa 56.g panta 2. punkta grozījums, kurš ieviests ar 2009. gada 2. oktobra Likumu, ar ko īsteno Pamatlēmumu 2006/783/TI un Pamatlēmumu 2008/675/TI. DK || JĀ || Neattiecas || Kriminālās tiesvedības likuma 84. panta 2. punkts konsolidētajā versijā, kas publicēta ar 2009. gada 29. oktobra Rīkojumu Nr. 1034. EE || JĀ || Neattiecas || Kriminālprocesa kodeksa, Sodu kodeksa un Sodāmības reģistra likuma panti. EL || JĀ || Neattiecas || Kriminālprocesa kodeksa 574. un 577. pants. Kriminālkodeksa 10. pants, 11. panta 2. punkts, 13., 88. un 103. pants, Kriminālprocesa kodeksa 282. pants. FI || JĀ || 15.8.2010. || Kriminālkodeksa (39/1889) 9. pants, 7. nodaļa; Likums par Ziemeļvalstu sadarbību krimināllietās (326/1963); Likums par starptautisko sadarbību konkrētu kriminālsodu izpildē (21/1987). FR || JĀ || 1.7.2010.[1] || Transponēts ar 17. pantu 2010. gada 10. marta Likumā Nr. 2010‑242. HR || JĀ || Neattiecas || Likums par notiesāšanas tiesiskajām sekām, sodāmības reģistriem un reabilitēšanu (Nr. 143/12), Kriminālprocesa likums (NN 152/08, 76/09, 80/11, 121/11, 91/12, 143/12 un 56/13), Kriminālkodekss (NN 125/11 un 144/12) un Likums par cietumsodu izpildi (NN 128/99, 55/00, 59/00, 129/00, 59/01, 67/01, 11/02, 190/03, 76/07, 27/08, 83/09, 18/11, 48/11, 125/11 un 56/13). HU || JĀ || Neattiecas || Likums Nr. 161/2010, ar ko groza dažādus likumus par krimināllietām; Likums Nr. 19/1998 par kriminālprocesu; Likums Nr. 38/1996 par starptautisko tiesisko palīdzību krimināllietās; Likums Nr. 47/2009 par sodāmības reģistru sistēmu, reģistru, kurā iekļauti dalībvalstu tiesu spriedumi Ungārijas pilsoņiem, un krimināllietu datu un policijai pieejamo biometrisko datu reģistrēšanu; Likums Nr. 12/1998 par ceļošanu uz ārvalstīm; Likums Nr. 4/1978 par Kriminālkodeksu. IE || JĀ || Neattiecas || Vispārīgo tiesību princips. LU || JĀ || 24.2.2012. || 2012. gada 24. februāra Likums, ar ko groza Kriminālkodeksa 37. pantu un 2009. gada 6. oktobra Likuma 34. pantu. LV || JĀ || Neattiecas || Krimināllikuma 1., 6., 23., 24., 25., 26., 27., 46., 48., 51., 52., 62. un 63. pants, Kriminālprocesa likuma 1., 2., 5., 25. un 800. pants un Sodu reģistra likuma 1., 2., 3., 4., 5., 14.1., 15. un 19. pants. NL || JĀ || 1.7.2010. || 2010. gada 20. maija Likums par Pamatlēmuma 2008/675/TI īstenošanu. PL || JĀ || Neattiecas || 2011. gada 20. janvāra Likums par Sodu kodeksa, Kriminālprocesa kodeksa un Fiskālā sodu kodeksa grozījumiem. RO || JĀ || 24.7.2009. || Likums Nr. 286/2009 par Kriminālkodeksu. SE || JĀ || Neattiecas || Pašreizējie tiesību akti Sodu kodeksa 26. nodaļa, 3. pants; 29. nodaļa, 4. pants; 30. nodaļa, 4., 5., 7. un 9.–11. pants; 31. nodaļa, 3. pants; 32. nodaļa, 1.–3. pants; Tiesas procesa kodeksa 20. nodaļa, 7. pants; 23. nodaļa, 4.a pants; 24. nodaļa, 1. pants; Likuma par nepilngadīgiem likumpārkāpējiem (1964:167) 16. un 17. pants (Īpaši noteikumi); Likuma par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem (1951:649) 3. pants; Likuma par ierobežojošu rīkojumu (1988:688) 1. pants; Likuma par sporta pasākumu aizliegšanas rīkojumiem (2005:321) 2. pants; Likuma par izmeklēšanu pirms sprieduma pasludināšanas krimināllietās u. c. (1991:2041) 1. pants; Likuma par ārvalstniekiem (2005:716) 8. nodaļa, 8. pants; Ieslodzījuma vietu likuma (2010:610) 2. nodaļa, 4. pants; 6. nodaļa, 7. pants; 10. nodaļa, 1. un 2. pants; 11. nodaļa, 3. pants; Likuma par mūža ieslodzījuma mīkstināšanu (2006:45) 4. pants. SI || JĀ || Neattiecas || KZ‑1 — Kriminālkodekss (KZ‑1, Uradni list RS (UL RS; Slovēnijas Republikas Oficiālais Vēstnesis) Nr. 55/2008 un Nr. 66/2008; ZKP — Kriminālprocesa likums — oficiālā konsolidētā versija (ZKP‑UPB4, UL RS Nr. 32/2007, 2007. gada 10. aprīlis). SK || JĀ || 1.1.2013. || Likums Nr. 334/2012 Sb., ar ko groza Likumu Nr. 330/2007 par sodāmības reģistriem, konkrētu likumu grozītās versijas un konkrētus likumus. UK || JĀ || Anglija/Velsa: 15.8.2010. Skotija: 13.12.2010. Ziemeļīrija: 18.4.2011. || Skotija: 2010. gada Kriminālās tiesvedības un licencēšanas likuma 71. pants. Anglija/Velsa/Ziemeļīrija: 2009. gada Kriminālizmeklētāju un tiesu likuma 144. pants un 17. tabula. [1] 1.4.2012. — ārvalstu lēmumiem par reabilitēšanu.