1.

Vienotais noregulējuma mehānisms (turpmāk tekstā – “VNM”) tika izveidots 2014. gadā ( 2 ). Pirmo reizi tas tika izmantots 2017. gada 6. jūnijā attiecībā uz Banco Popular Español, SA (turpmāk tekstā – “Banco Popular”).

2.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji ir fiziskas un juridiskas personas, kas bija akcionāri vai kam piederēja pirmā līmeņa papildu pašu kapitāla instrumenti vai otrā līmeņa pašu kapitāla instrumenti Banco Popular pirms noregulējuma shēmas ( 3 ) pieņemšanas attiecībā uz to.

3.

Savā prasībā Vispārējā tiesā prasītāji pirmajā instancē (apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā lietā) apstrīdēja noregulējuma shēmu, Eiropas Komisijas apstiprinājumu un ar to saistītos dokumentus, kā arī pieprasīja zaudējumu atlīdzināšanu un kompensāciju. Šī prasība kopā ar vēl piecām citām prasībām tika izraudzīta par pilotlietu Vispārējā tiesā ( 4 ) un noraidīta pēc būtības ar 2022. gada 1. jūnija spriedumu Eleveté Invest Group and Others/Komisija un VNV (T‑523/17, EU:T:2022:313; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).

4.

Vienlaikus tiek izskatīta vēl viena apelācijas sūdzība saistībā ar Banco Popular noregulējumu, proti, lietā C‑535/22 P, Aeris Invest/Komisija un VNV ( 5 ), un iesniegtie argumenti būtiski pārklājas (turpmāk tekstā – “paralēlā apelācijas sūdzība”). Mani secinājumi šajā apelācijas sūdzībā tiek sniegti tajā pašā dienā (turpmāk tekstā – “paralēlie secinājumi”), un šie divi paralēlie secinājumi ir jālasa kopā.

5.

Šajā apelācijas tiesvedībā Tiesas uzdevums nav pārbaudīt noregulējuma shēmu un Komisijas apstiprinājumu (un jebkuru citu pirmajā instancē apstrīdēto dokumentu), bet gan to, kā Vispārējā tiesa ir veikusi savu pārbaudi ( 6 ). Saistībā ar šīm divām apelācijas sūdzībām tas nozīmē, ka, veicot Tiesas pārbaudi, pirmkārt, jāpārliecinās, vai Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi VNM regulas attiecīgās tiesību normas, un, otrkārt, vai Vispārējā tiesa ir pietiekami pārbaudījusi Vienotās noregulējuma valdes (VNV) izstrādāto un Komisijas apstiprināto noregulējuma shēmu.

6.

Tiesa nostiprināja atbilstīgo pārbaudes tiesā standartu savā nesenajā spriedumā Crédit lyonnais ( 7 ). Minētajā lietā Tiesa atzina, ka Savienības tiesas nedrīkst ar savu lēmumu aizstāt Savienības iestādes lēmumu. Tām ir tikai jāpārliecinās, ka šis lēmums nav balstīts uz saturiski nepareiziem faktiem un ka tajā nav pieļauta neviena acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana ( 8 ).

7.

Šo standartu apstiprina Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta prasības. Lai tiesas pārbaude būtu iedarbīga un garantētu tiesības uz aizstāvību, ir svarīgi, “lai ieinteresētā persona varētu uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu, vai nu pati iepazīstoties ar šo lēmumu, vai arī tādējādi, ka pēc šīs personas pieprasījuma tai tiek darīts zināms šī lēmuma pamatojums, neskarot kompetentās tiesas tiesības pieprasīt attiecīgajai iestādei sniegt šo informāciju, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, būdama pilnībā informēta, izlemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā” ( 9 ).

8.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai atstāt spēkā abus pārsūdzētos spriedumus.

9.

Šajā apelācijas sūdzībā būtiskos faktus, kas sīkāk izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 25.–83. punktā, var apkopot šādi.

10.

Banco Popular finansiālā situācija sāka pasliktināties 2016. gadā. 2016. gada 5. decembrī VNV izpildsesijā pieņēma Banco Popular grupas noregulējuma plānu. 2016. gada noregulējuma plānā augstākas prioritātes noregulējuma instruments bija VNM regulas 27. pantā paredzētais iekšējās rekapitalizācijas instruments. Tomēr galīgajā pieņemtajā noregulējumā šis plāns netika izmantots.

11.

2017. gada aprīlī Banco Popular sāka privātas pārdošanas procedūru ar mērķi to pārdot spēcīgam konkurentam, kas atjaunotu tās finansiālo stāvokli. Termiņš, līdz kuram potenciālajiem pircējiem, kurus interesē Banco Popular iegāde, bija jāiesniedz savs piedāvājums, sākotnēji tika noteikts 2017. gada 10. jūnijā un pēc tam pārcelts līdz 2017. gada jūnija beigām. Banco Santander SA (turpmāk tekstā – “Banco Santander”) 2017. gada 16. maija vēstulē informēja Banco Popular, ka tā nevar iesniegt saistošu cenas piedāvājumu privātas pārdošanas procedūrā.

12.

VNV priekšsēdētāja Elke König2017. gada 23. maijā sniedza interviju televīzijas kanālam Bloomberg, kurā viņai citstarp tika uzdots jautājums par Banco Popular situāciju.

13.

2017. gada maijā vairākos ziņu portālos, tostarp Reuters, tika atspoguļotas Banco Popular grūtības. Reuters publicētajā rakstā citstarp bija minēts, ka, atsaucoties uz ES ierēdņa, kurš vēlējās palikt anonīms, sniegto informāciju, kāds no galvenajiem banku uzraugiem Eiropā bija brīdinājis Savienības ierēdņus, ka Banco Popular varētu tikt likvidēta, ja tai neizdosies atrast pircēju. No šī raksta izrietēja, ka minētais ierēdnis ir arī norādījis, ka VNV priekšsēdētāja nesen bija izteikusi “agrīnu brīdinājumu” un paziņojusi, ka VNV īpaši uzmanīgi seko līdzi (Banco Popular) procesam, lai, iespējams, tajā iejauktos. Tajā pašā dienā VNV publicēja paziņojumu presei, kurā apstrīdēja šā raksta saturu.

14.

2017. gada jūnija pirmajās dienās Banco Popular saskarās ar masveida skaidras naudas izņemšanu.

15.

VNV izpildsesijā 2017. gada 3. jūnijā pieņēma Lēmumu SRB/EES/2017/06, kas adresēts Fondo de Reestructuración Ordenada Bancaria (Banku iestāžu pārstrukturēšanas fonds; turpmāk tekstā – “FROB”), par Banco Popular pārdošanu. VNV apstiprināja, ka FROB var nekavējoties sākt Banco Popular pārdošanas procedūru, un norādīja FROB prasības pārdošanai atbilstoši Direktīvas 2014/59 39. pantam ( 10 ). VNV īpaši norādīja, ka FROB ir jāsazinās ar pieciem potenciālajiem pircējiem, kuri tika aicināti iesniegt piedāvājumu iepriekšējā privātajā pārdošanas procedūrā, ko vadīja Banco Popular. No pieciem potenciālajiem pircējiem divi nolēma nepiedalīties pārdošanas procedūrā, un vienu Eiropas Centrālā banka (turpmāk tekstā – “ECB”) izslēdza prudenciālu iemeslu dēļ.

16.

2017. gada 5. jūnijā VNV pieņēma pirmo vērtējumu (turpmāk tekstā – “1. vērtējums”), kura mērķis saskaņā ar VNM regulas 20. panta 5. punkta a) apakšpunktu bija noteikt, vai ir izpildīti noregulējuma procedūras sākšanas nosacījumi. Šo vērtējumu veica Deloitte, kuru VNV nolīga 2017. gada 23. maijā kā neatkarīgu ekspertu.

17.

2017. gada 5. jūnija rītā Banco Popular iesniedza Banco de España (Spānijas Bankai) pirmo pieteikumu par ārkārtas likviditātes palīdzību (turpmāk tekstā – “ELA”) un pēcpusdienā – otru pieteikumu, kurā tika palielināta prasītā summa būtiskas likviditātes kustības dēļ. Pamatojoties uz Spānijas Bankas lūgumu un pēc tajā pašā dienā ECB veiktā vērtējuma attiecībā uz Banco Popular lūgumu par ELA, ECB padome neizteica iebildumus par ārkārtas likviditātes palīdzību Banco Popular laikposmā līdz 2017. gada 8. jūnijam. Banco Popular saņēma daļu šīs ELA, tomēr Spānijas Banka nespēja Banco Popular sniegt pārējo ELA ( 11 ).

18.

ECB 2017. gada 6. jūnijā konstatēja, ka Banco Popular kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga (turpmāk tekstā – “NMMI”) VNM regulas 18. panta 4. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un saskaņā ar VNM regulas 18. panta 1. punkta trešo daļu paziņoja par šo novērtējumu VNV ( 12 ).

19.

Tajā pašā dienā Deloitte iesniedza VNV otro vērtējumu (turpmāk tekstā – “2. vērtējums”) saskaņā ar VNM regulas 20. panta 10. punktu. 2. vērtējuma mērķis bija aprēķināt Banco Popular aktīvu un saistību vērtību, sniegt novērtējumu par attieksmi attiecībā uz akcionāriem un kreditoriem, kāda tā būtu bijusi, ja saistībā ar Banco Popular būtu piemērota parastā maksātnespējas procedūra, kā arī sniegt informāciju, kas ļautu pieņemt lēmumu par pārvedamajām akcijām un īpašumtiesību vērtspapīriem ( 13 ).

20.

FROB2017. gada 7. jūnijā informēja VNV, ka tajā pašā dienā plkst. 3.12 tā bija saņēmusi no Banco Santander saistošu piedāvājumu, kurā tā piedāvāja iegādāties Banco Popular akcijas par 1 EUR. FROB ierosināja VNV pieņemt šo piedāvājumu.

21.

VNV 2017. gada 7. jūnija izpildsesijā piekrita Banco Santander piedāvājumam un pieņēma noregulējuma shēmu. Tika izmantots uzņēmuma pārdošanas instruments ( 14 ), saskaņā ar kuru tika norakstītas visas esošās Banco Popular akcijas (pirmā līmeņa pamata kapitāls) un pirmā līmeņa papildu kapitāla instrumenti. Otrā līmeņa kapitāla instrumenti tika konvertēti jaunās akcijās, kuras pēc tam tika pārvestas Banco Santander un kuru cena bija 1 EUR.

22.

Šī shēma tika iesniegta Komisijai apstiprināšanai plkst. 5.13. Plkst. 6.30 ar lēmumu, kas tika paziņots VNV, Komisija apstiprināja noregulējuma shēmu.

23.

2018. gada 14. jūnijāDeloitte nosūtīja VNV VNM regulas 20. panta 16.–18. punktā paredzēto vērtējumu par atšķirīgu attieksmi, kas tika veikts, lai noteiktu, vai attieksme pret akcionāriem un kreditoriem būtu labvēlīgāka, ja Banco Popular būtu piemērota parastā maksātnespējas procedūra (turpmāk tekstā – “3. vērtējums”)

24.

2020. gada 17. martā VNV pieņēma Lēmumu SRB/EES/2020/52 ( 15 ), kurā noteica, ka akcionāriem un kreditoriem, kurus skar Banco Popular noregulējuma darbības, nav tiesību saņemt kompensāciju no vienotā noregulējuma fonda (turpmāk tekstā – “VNF”) atbilstoši VNM regulas 76. panta 1. punkta e) apakšpunktam ( 16 ).

25.

Prasītāji pirmajā instancē 2017. gada 7. augustā Vispārējā tiesā iesniedza prasību, lūdzot atcelt noregulējuma shēmu un Komisijas apstiprinājumu, prasot atlīdzināt zaudējumus un lūdzot atcelt 2. vērtējumu, kā arī izmaksāt kompensāciju.

26.

2019. gada 12. aprīlī Spānijas Karaliste un Banco Santander saņēma atļauju iestāties lietā Komisijas un VNV atbalstam.

27.

Ar 2021. gada 12. maija rīkojumu Tiesa pieprasīja VNV iesniegt noregulējuma shēmas pilnās versijas, 2. vērtējumu, ECB 2017. gada 6. jūnija novērtējumu, ka Banco Popular ir NMMI, un ECB 2017. gada 18. maija vēstuli Banco Popular. Izskatījusi šos dokumentus, Vispārējā tiesa nolēma, ka tie nav nepieciešami lietas izskatīšanai, un ar 2021. gada 9. jūnija rīkojumu izņēma tos no lietas materiāliem.

28.

Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību kā nepamatotu.

29.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji 2022. gada 11. augustā iesniegtajā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

30.

Komisijas, VNV, Spānijas Karalistes un Banco Santander prasījumi Tiesai ir šādi:

31.

Banco Santander papildu prasījums ir šāds: ja Tiesa apmierinātu apelācijas sūdzību un saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu nolemtu pati lemt par prasību atcelt tiesību aktu, tai būtu:

32.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza četrus apelācijas pamatojumus. Pirmais apelācijas pamatojums attiecas uz to, ka pārsūdzētajā spriedumā ir kļūdaini interpretēts un piemērots VNM regulas 18. pants. Saskaņā ar otro apelācijas pamatojumu tiek apgalvots, ka pārsūdzētajā spriedumā ir kļūdaini interpretēts un piemērots VNM regulas 20. pants. Trešajā apelācijas pamatojumā, balstoties uz LESD 264. pantu, apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz pirmajā instancē apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Visbeidzot, ceturtais apelācijas pamatojums attiecas uz pārsūdzētajā spriedumā pieļautajām kļūdām saistībā ar patstāvīgu prasījumu par Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

33.

Kā minēts iepriekš, uzskatu, ka šī apelācijas sūdzība ir jālasa kopā ar paralēlajiem secinājumiem. Tādējādi šīs apelācijas sūdzības pirmais pamatojums ir analizēts paralēlo secinājumu 20.–48. punktā, savukārt otrā apelācijas pamatojuma piektā un sestā daļa ( 17 ) ir aplūkota minēto secinājumu 49.–86. punktā.

34.

Pārējie apelācijas pamatojumi attiecas, pirmkārt, uz apgalvotajiem VNM regulas 20. panta pārkāpumiem, kurus aplūkošu A sadaļā. Otrkārt, tie attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, kuru analizēšu B sadaļā. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas arī uz Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību, kuru aplūkošu C sadaļā.

35.

Turpmākajā analīzē paskaidrošu iemeslus, kāpēc Tiesai būtu pilnībā jānoraida apelācijas sūdzība.

36.

Otrā apelācijas pamatojuma pirmajās četrās daļās apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas ( 18 ) VNM regulas 20. panta interpretācijā un piemērošanā dažādiem Banco Popular vērtējumiem. Atgādinu, ka Banco Popular noregulējuma procedūra ietvēra trīs vērtējumus ( 19 ).

37.

Kā Tiesa apstiprināja spriedumā Aeris Invest/VNV ( 20 ), VNM regulas 20. pants attiecas uz divu veidu vērtējumiem. Pirmo (provizorisko) vērtējumu reglamentē VNM regulas 20. panta 1.–15. punkts. Otro (galīgo) vērtējumu reglamentē VNM regulas 20. panta 16.–18. punkts, un tas ir jāveic neatkarīgai personai.

38.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka Banco Popular noregulējuma gadījumā 1. un 2. vērtējums ir piederīgs pirmajai kategorijai, savukārt 3. vērtējums ir piederīgs otrajai kategorijai ( 21 ).

39.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka 1. un 2. vērtējums ir objektīvs, piesardzīgs un reālistisks, kā tas ir prasīts VNM regulas 20. panta 1. punktā.

40.

Uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi ( 22 ), ka gan 1., gan 2. novērtējums bija provizoriski, tāpēc tajos ietvertā informācija noteikti bija neskaidra vai tuvināta.

41.

Vispārējā tiesa faktiski sīki izvērtēja 2. vērtējumu attiecībā uz katru aktīvu kategoriju, ņemot vērā tās situācijas steidzamību, kurā Deloitte veica vērtēšanu ( 23 ).

42.

Visbeidzot, manuprāt, Vispārējā tiesa pamatoti atsaucās uz atšķirīgiem mērķiem, kuriem izmantoja 1. un 2. vērtējumu, atšķirīgajiem to sagatavošanas laika posmiem (pieejamās informācijas atšķirībām), un tādējādi pareizi secināja, ka tie nebija pretrunīgi ( 24 ).

43.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa pareizi interpretēja un piemēroja VNM regulas 20. panta 1. punktu.

44.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu ( 25 ), konstatējot, ka saistībā ar 1. un 2. vērtējumu nav pārkāptas VNM regulas 20. panta 5. punkta prasības ( 26 ).

45.

Attiecībā uz VNM regulas 20. panta 5. punkta a) apakšpunktā noteikto mērķi Vispārējā tiesa konstatēja, ka 1. vērtējumā VNV veica šā mērķa analīzi, lai noteiktu, vai ir izpildīti noregulējuma nosacījumi saskaņā ar minētās regulas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu ( 27 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijā nav nekā tāda, kas liktu apšaubīt Vispārējās tiesas analīzes pamatotību.

46.

Vispārējā tiesa arī pamatoti analizēja 2. vērtējuma atbilstību VNM regulas 20. panta 5. punkta b), f) un g) apakšpunktā noteiktajiem mērķiem, ņemot vērā, ka minētajā vērtējumā Deloitte atsaucās uz Direktīvas 2014/59 36. panta 4. punkta b), f) un g) apakšpunktu, kuros būtībā ir noteikti tādi paši mērķi ( 28 ).

47.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji pamatoti apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 298. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini apgalvojusi, ka nav izvirzīts neviens konkrēts arguments attiecībā uz VNM regulas 20. panta 5. punkta c) apakšpunkta mērķi ( 29 ).

48.

Tomēr Vispārējā tiesa pamatoti atsaucās uz VNM regulas 20. panta 10. punktu, saskaņā ar kuru provizoriskais vērtējums “atbilst 4. punkta prasībām un, ciktāl tas konkrētajos apstākļos ir praktiski iespējams, 1., 7. un 9. punkta prasībām”. Šajā normā nav pieminēts 20. panta 5. punkts. Turklāt Vispārējā tiesa arī pamatoti apgalvoja, ka VNM regulas 20. panta 11. punkts ir būtisks, jo tajā norādīts, ka vērtējumu, kas neatbilst 20. panta 5. punktā izklāstītajām prasībām, uzskata par provizorisku vērtējumu, – tieši tāds arī bija 1. un 2. vērtējums.

49.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav kļūdaini interpretējusi VNM regulas 20. panta 5. punktu.

50.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka saistībā ar 2. vērtējumu nav pārkāptas VNM regulas 20. panta 7. un 9. punkta prasības.

51.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka VNM regulas 20. panta 10. punkts, kas attiecas uz provizoriskajiem vērtējumiem, paredz, ka 20. panta 1., 7. un 9. punkts ir jāizpilda, “ciktāl tas konkrētajos apstākļos ir praktiski iespējams” ( 30 ).

52.

Tāpēc, manuprāt, nosacījums “ciktāl tas ir praktiski iespējams” pamatoti ietver iespēju, ka vērtēšana ir veikta, izmantojot konsolidēto bāzi, nevis par katru vienību, kas veido Banco Popular, jo – kā to pamatoti norādījusi Vispārējā tiesa – VNM regulas 20. panta 7. punktā tas nav prasīts ( 31 ).

53.

Vispārējā tiesa arī nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka 2. vērtējums atbilst VNM regulas 20. panta 9. panta prasībām, pat ja tajā nav iekļauts kreditoru sadalījums kategorijās, jo šāda informācija nebija pieejama līdz 3. vērtējuma veikšanai ( 32 ).

54.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu VNM regulas 20. panta 10. un 11. punkta interpretācijā un piemērošanā attiecībā uz 2. vērtējumu. Tie apgalvo: tā kā pēc 2. vērtējuma (kas ir provizorisks saskaņā ar VNM regulas 20. panta 10. punktu) netika veikts galīgais ex post vērtējums (pretēji VNM regulas 20. panta 11. punkta otrajā teikumā noteiktajam), noregulējuma shēma, kas pieņemta, pamatojoties uz šādu provizorisku vērtējumu, nav derīga.

55.

VNV, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, apstiprināja, ka tā neveiks ex post galīgo vērtējumu, jo tam nebūtu praktiskā nolūka, kas noteikts VNM regulas 20. panta 11. punktā ( 33 ).

56.

Vispārējā tiesa atsaucās uz VNM regulas 20. panta 13. punktu, kurā noteikts, ka “provizorisks vērtējums, kas izdarīts saskaņā ar 10. un 11. punktu, der par pamatu tam, lai Valde lemtu par noregulējuma darbībām”, un konstatēja, ka ex post vērtējuma neveikšana neietekmē noregulējuma shēmas likumību ( 34 ). Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja, ka vērtējums, kas tiktu veikts pēc noregulējuma shēmas pieņemšanas un tās apstiprināšanas Komisijā, nevarētu ietekmēt šīs shēmas vai apstiprinājuma likumību ( 35 ).

57.

Ņemot vērā Tiesas konstatējumus spriedumā Aeris Invest/VNV ( 36 ), uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi VNM regulas 20. panta 10. un 11. punktu.

58.

Tādējādi ierosinu Tiesai otrā apelācijas pamatojuma pirmās četras daļas noraidīt kā nepamatotas.

59.

Trešajā apelācijas pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēji vienā rindkopā tikai norāda, ka uztur savus argumentus attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzināšanu.

60.

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda paralēlās apelācijas sūdzības attiecīgos punktus, tie tikai vispārīgi atsaucas uz savu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu un LESD 264. pantu, neprecizējot, kādu kļūdu Vispārējā tiesa, iespējams, ir pieļāvusi ( 37 ).

61.

Saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī no Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda apstrīdētie sprieduma elementi, kuru atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, ar kuriem konkrēti var atbalstīt šo lūgumu ( 38 ).

62.

Tādēļ ierosinu Tiesai atzīt šo apelācijas pamatojumu par acīmredzami nepieņemamu.

63.

Ceturtajā apelācijas pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza divus argumentus. Pirmkārt, tie apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav konstatējusi, ka VNV ir pārkāpusi VNM regulas 88. pantā un LESD 339. pantā noteikto konfidencialitātes pienākumu. Pārkāpums attiecas uz VNV priekšsēdētājas E. König2017. gada 23. maijā sniegto interviju aģentūrai Bloomberg, kas tika publicēta dažādos plašsaziņas līdzekļos, un iespējamo informācijas noplūdi ( 39 ). Tie arī apgalvo, ka VNV un Komisija ir pārkāpušas konfidencialitātes pienākumu, jo tās ieņēma pasīvu nostāju un neveica iekšējo izmeklēšanu saistībā ar apgalvoto informācijas noplūdi Reuters publicētajā rakstā.

64.

Otrkārt, tie apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka to iebildumi pret 2. vērtējumu un no tā izrietošā prasība par zaudējumu atlīdzināšanu nav pieņemami.

65.

Savā pirmajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka informācija par to, ka Banco Popular tiek uzraudzīta, pati par sevi ir konfidenciāla – pretēji Vispārējās tiesas apgalvotajam pārsūdzētā sprieduma 613. punktā.

66.

VNM regulas 116. apsvērumā noteikts, kāda informācija uzskatāma par konfidenciālu: informācija par noregulējuma plānu saturu un sīkāku izklāstu, kā arī par šo plānu izvērtēšanas rezultātiem, kā arī jebkāda informācija, ko sniedz attiecībā uz lēmumu pirms tā pieņemšanas – vai nu par noregulējuma nosacījumu izpildi, vai par konkrēta instrumenta vai darbības izmantošanu noregulējuma laikā.

67.

Vispārējā tiesa pārbaudīja informāciju, ko VNV priekšsēdētāja sniedza intervijā. Konkrēti, viņa norādīja: “Es nekad nerunāju par konkrētām bankām Mūsu radara ekrānos atrodas vairāk nekā viena banka un, protams, Banco Popular gadījumu mēs novērojam, tomēr tas nav vienīgais gadījums, kuru mēs novērojam. ( 40 )”

68.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka izteikumi bija vispārīgi un ka “informācija, saskaņā ar kuru Banco Popular kā kredītiestāde, uz kuru attiecas vienotais uzraudzības mehānisms, tiek “uzraudzīta”, nav konfidenciāla” ( 41 ). Vispārējā tiesa piebilda, ka informācija par to, ka Banco Popular bija pakļauta ECB pārbaudei, jau bija publiskota ( 42 ).

69.

Uzskatu, ka Vispārējā tiesa pamatoti atzina VNV priekšsēdētājas izteikumus par pietiekami vispārīgiem, kuros tādējādi netika izpausta informācija, ka attiecībā uz Banco Popular ir sākts process, kurā tiek noteikts, vai ir izpildīti noregulējuma nosacījumi, – proti, informācija, kas būtu konfidenciāla saskaņā ar VNM regulas 116. apsvērumu.

70.

Attiecībā uz Reuters rakstu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 619.–643. punktā konstatēja, ka nav pierādīts, ka informācijas noplūdi būtu izraisījis VNV darbinieks, un ka VNV bezdarbība un informācijas noplūdes noliegšana nepierāda, ka tā ir atbildīga par šo noplūdi.

71.

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 623. punktā Vispārējā tiesa pamatoti norādīja, ka pirmajā instancē prasītāji “neprecizē, kura šajā pantā iekļautā informācija ir konfidenciāla, ne arī to, cik lielā mērā tās izpaušana būtu uzskatāma par VNV vai Komisijas dienesta noslēpuma prasību pārkāpumu”.

72.

Pārsūdzētā sprieduma 625. punktā Vispārējā tiesa turklāt norādīja, ka VNV publicēja paziņojumu presei, kurā noliedza VNV priekšsēdētājas sniegtās intervijas plašo interpretāciju Reuters rakstā.

73.

Pārsūdzētā sprieduma 628.–632. punktā Vispārējā tiesa arī atsaucās uz citu publiski pieejamu informāciju, kas pierāda, ka Reuters rakstā nav izpausta nekāda konfidenciāla informācija.

74.

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 637. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka prasītāji pirmajā instancē nav iesnieguši nekādus pierādījumus apgalvojumam, ka VNV darbinieks vai Komisijas ierēdnis ir atbildīgi par informācijas noplūdi Reuters.

75.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji arī norāda, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini novērtējusi vairākus faktus, tomēr neapgalvo, ka tie ir sagrozīti. Tas attiecas uz intervijā Bloomberg sniegto faktu salīdzinājumu ar Reuters rakstā ietvertajiem faktiem, kā arī iespējamo informācijas noplūdi Spānijas administratīvajām iestādēm.

76.

Uzskatu šos argumentus par nepieņemamiem, jo Tiesas kompetencē nav nedz faktu konstatēšana, nedz pierādījumu pārbaude, izņemot gadījumus, kad apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un ka šāds sagrozījums ir acīmredzams no Tiesas lietā esošajiem dokumentiem ( 43 ).

77.

Turklāt lietas dalībniekam, kas apgalvo, ka notikusi pierādījumu sagrozīšana, ir precīzi jānorāda elementi, kurus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ, viņaprāt, tā veikusi šo sagrozīšanu ( 44 ).

78.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji vienīgi sīkāk izklāsta faktus, kurus Vispārējā tiesa jau ir izvērtējusi, nepierādot, ka tā būtu sagrozījusi pierādījumus.

79.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa pamatoti secināja, ka VNV un Komisija nav pārkāpušas konfidencialitātes pienākumu, kas tām noteikts saskaņā ar VNV regulas 88. pantu un LESD 339. pantu.

80.

Ja Tiesa konstatētu pretējo, būtu jāizvērtē iespējamā cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un apelācijas sūdzības iesniedzējiem nodarītajiem zaudējumiem.

81.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 653.–674. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini konstatējusi, ka nepastāv cēloņsakarība starp konfidencialitātes pārkāpumu un nepieciešamību piemērot Banco Popular noregulējuma procedūru.

82.

Uzskatu, ka Vispārējā tiesa pamatoti norāda, ka jau pirms 2017. gada 23. maijā notikušās intervijas Banco Popular bija smagas likviditātes problēmas un ka Banco Popular likviditātes krīzi izraisīja vairāki faktori, kuru pamatā bija 2017. gada februārī un aprīlī paziņotie sliktie bankas rezultāti.

83.

Uzskatu, ka Vispārējā tiesa, atsaucoties uz judikatūru par cēloņsakarību, ir pamatoti secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji pirmajā instancē nav pierādījuši pietiekami tiešu saikni starp zaudējumiem un rīcību, par kuru ir celti iebildumi, proti, šai rīcībai ir jābūt galvenajam zaudējumu cēlonim ( 45 ).

84.

Tāpēc uzskatu, ka ceturtā apelācijas pamatojuma pirmā daļa būtu jānoraida.

85.

Attiecībā uz otro argumentu Vispārējā tiesa atsaucās uz VRM regulas 20. panta 15. punktu ( 46 ) un secināja, ka nav iespējams celt atsevišķu prasību, lai apstrīdētu 2. vērtējumu ( 47 ).

86.

Vispārējā tiesa arī konstatēja, ka prasība par zaudējumu atlīdzināšanu nav pieņemama, jo VNV regulā nav paredzēta iespēja prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, turklāt prasītāji pirmajā instancē nebija norādījuši precīzu nodarīto zaudējumu apmēru un precīzu prasītā zaudējumu atlīdzinājuma apmēru. Vispārējā tiesa pamatoja šo konstatējumu, uzsverot, ka prasītāji pirmajā instancē nav savā prasībā ietvēruši nevienu nosacījumu, kas nepieciešams, lai Eiropas Savienībai iestātos ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta izpratnē ( 48 ).

87.

Tāpēc ierosinu Tiesai apstiprināt Vispārējās tiesas konstatējumu attiecībā uz ceturtā apelācijas pamatojuma otro daļu.

88.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai: