SATURS

1. Ievads 3

2. Attīstība no 2000. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim 3

2.1. Grozījumi tiesību aktos 3

2.2. Informācijas publicēšana Oficiālajā Vēstnesī 4

2.3. Komitejas sanāksmes 4

2.4. Starptautiskais konteksts 5

2.4.1. UNESCO un UNIDROIT konvenciju ratificēšana 5

2.4.2. PMO/ UNESCO izvešanas atļaujas paraugs 5

2.5. Eiropas konteksts 5

3. Regulas īstenošana laikposmā no 2000. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim 6

3.1. Statistikas dati par īstenošanu dalībvalstīs 6

3.1.1. Standarta izvešanas atļaujas izmantošana saskaņā ar īstenošanas regulas 2. panta 1. punktu 6

3.1.2. Īpašās atklātās atļaujas izmantošana saskaņā ar īstenošanas regulas 2. panta 2. punktu 6

3.1.3. Vispārējās atklātās atļaujas izmantošana saskaņā ar īstenošanas regulas 2. panta 3. punktu 7

3.1.4. Atteikums izsniegt standarta atļauju 7

3.1.5. Sūtījumi, par kuriem konstatēts, ka tie neatbilst noteikumiem 7

3.2. Muitas iestāžu kontroles stratēģija 7

3.3. Kompetento muitas iestāžu skaita ierobežojums 8

3.4. Administratīvā sadarbība 8

3.5. Elektronisku sistēmu izmantošana 8

3.6. Dalībvalstu ierosinājumi 8

3.6.1. Konkrētu kultūras priekšmetu kategoriju robežvērtību grozīšana 9

3.6.2. Rīks ātras informācijas apmaiņas nodrošināšanai 9

4. Secinājumi 9

5. Pielikumi 10

5.1. 1. pielikums. Standarta izvešanas atļaujas 11

5.2. 2. pielikums. Standarta izvešanas atļaujas laikposmā no 2003. līdz 2010. gadam — attīstība 13

5.3. 3. pielikums. Īpašās atklātās atļaujas 14

5.4. 4. pielikums. Personas/organizācijas, kam izsniegtas īpašās atklātās atļaujas 16

5.5. 5. pielikums. Vispārējās atklātās atļaujas 17

5.6. 6. pielikums. Izvešanas atļauju atteikumi 19

5.7. 7. pielikums. Neatbilstīgi sūtījumi 21

IEVADS

Padomes 2008. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 116/2009[1] (kodificēta versija) (turpmāk — "pamatregula") paredz noteikumus, lai nodrošinātu, ka kultūras priekšmetu izvešanai piemēro vienotu kontroli uz Eiropas Savienības (turpmāk —"Savienība") ārējām robežām. Regulā ietvertās kultūras priekšmetu kategorijas ir uzskaitītas tās I pielikumā.

Lai izvestu kultūras priekšmetus no Savienības muitas teritorijas, ir jāuzrāda izvešanas atļauja. Šādu atļauju izdod tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā kultūras priekšmets likumīgi atrodas. Konkrētām kultūras priekšmetu kategorijām izvešanas atļauja ir vajadzīga tikai tādā gadījumā, ja priekšmeta vērtība sasniedz attiecīgo regulas I pielikumā noteikto finanšu robežvērtību. Vajadzības gadījumā iestāde, kas atbildīga par izvešanas atļaujas izsniegšanu, apspriežas ar kompetento iestādi attiecīgā priekšmeta izcelsmes dalībvalstī. Muitas kontrole nodrošina, ka no Savienības muitas teritorijas var izvest tikai tos kultūras priekšmetus, kam ir derīga izvešanas atļauja.

Pamatregulas īstenošanai vajadzīgie noteikumi ir paredzēti Komisijas 1993. gada 30. marta Regulā (EEK) Nr. 752/93[2]. Šī īstenošanas regula paredz trīs veidu izvešanas atļaujas: standarta atļauju, īpašo atklāto atļauju un vispārējo atklāto atļauju.

Pamatregulas 10. pantā ir paredzēts, ka Komisijai ir regulāri jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs regulas īstenošanu. Pirmo Komisijas ziņojumu iesniedza 2000. gadā[3]. Šis ziņojums attiecas uz laikposmu no 2000. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim un atspoguļo situāciju Savienībā kopumā pirms un pēc paplašināšanās 2004. gada 1. maijā un 2007. gada 1. janvārī.

Šā ziņojuma konstatējumu pamatā ir dalībvalstu pārvalžu sniegtā informācija Komisijas izsūtītajās anketās, kas ietvēra arī datu apkopošanu par izvešanas atļauju izmantošanu laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam.

ATTīSTīBA NO 2000. GADA 1. JANVāRA LīDZ 2010. GADA 31. DECEMBRIM

Grozījumi tiesību aktos

Pārskata periodā sākotnējā pamatregulā (Padomes Regula (EEK) Nr. 3911/92) divas reizes ieviesa grozījumus ar šādiem tiesību aktiem:

- ar Padomes Regulu (EK) Nr. 974/2001[4] noteica vajadzīgos pielāgojumus, lai ņemtu vērā euro ieviešanu 2002. gada 1. janvārī un lai precizētu iepriekš piemērojamo finanšu robežvērtības „nulle” nozīmi, ko saskaņā ar šo regulu aizstāja ar frāzi „neatkarīgi no vērtības”;

- ar Padomes Regulu (EK) Nr. 806/2003[5] 8. panta faktisko formulējumu pielāgoja Padomes Lēmuma 1999/468/EK[6] noteikumiem par „komiteju procedūru”.

Sākotnējo pamatregulu kodifikācijas rezultātā atcēla un aizstāja ar Padomes Regulu (EK) Nr. 116/2009. Kodifikācija apvieno vienā jaunā tiesību aktā visus pamatakta noteikumus un tā turpmākos grozījumus, svītrojot novecojušus noteikumus un saskaņojot izmantoto terminoloģiju, un tādējādi tiek izstrādāts pieejamāks un pārredzamāks tiesību akts.

Pārskata periodā īstenošanas regulā (Komisijas Regula (EEK) Nr. 752/93) vienu reizi ieviesa grozījumus. Ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 656/2004[7] aizstāja standarta izvešanas atļaujas paraugu I pielikumā, lai to saskaņotu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas „Norādījumiem par tirdzniecības dokumentu formu”[8], papildinot to ar paskaidrojumiem, lai šīs atļaujas varētu sagatavot vienotā un pareizā veidā. Ar to arī ieviesa iespēju dalībvalstīm šo veidlapu sagatavot elektroniski.

Arī īstenošanas regulai ir jāpiemēro kodifikācija. Pašlaik notiek attiecīgā procedūra.

Informācijas publicēšana Oficiālajā Vēstnesī

Jaunāko sarakstu ar iestādēm, kas ir kompetentas izsniegt kultūras priekšmetu izvešanas atļaujas, publicēja 2009. gada jūlijā[9] saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu.

Jaunāko sarakstu ar muitas iestādēm, kuru kompetencē ir kultūras priekšmetu izvešanas formalitātes, publicēja 2009. gada jūnijā[10] saskaņā ar pamatregulas 5. panta 2. punktu.

Komitejas sanāksmes

Padomdevēja komiteja kultūras priekšmetu izvešanas un atgriešanas jautājumos pārskata periodā sanāca kopā astoņas reizes. Šī komiteja arī izskata jautājumus, kas saistīti ar Padomes Direktīvas 93/7/EEK par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu[11] piemērošanu.

Starptautiskais konteksts

UNESCO un UNIDROIT konvenciju ratificēšana

Lai gan pārskata periodā ratifikāciju skaits palielinājās, līdz šim tikai 22 dalībvalstis ir ratificējušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk — " UNESCO ") 1970. gada konvenciju[12] un 12 dalībvalstis ir ratificējušas Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (turpmāk —" UNIDROIT ") 1995. gada konvenciju[13].

PMO/ UNESCO izvešanas atļaujas paraugs

Pasaules Muitas organizācija (turpmāk — "PMO") un UNESCO 2005. gadā kopīgi izstrādāja PMO un UNESCO kultūras priekšmetu izvešanas atļaujas paraugu, lai saskaņotu dažādās izvešanas atļaujas, ko izmanto dažādās pasaules vietās, un atvieglotu muitas kontroli, kā arī lai varētu atklāt viltotus dokumentus. Ierosinātās atļaujas pamatā ir Eiropas Savienības standarta izvešanas atļaujas veidlapa.

Eiropas konteksts

ES līmenī ieviestā sistēma, kas attiecas uz kultūras priekšmetu izvešanu un par ko jāsniedz šis ziņojums, papildina citus instrumentus un iniciatīvas, kuru mērķis ir aizsargāt kultūras vērtības.

Komisija ir publicējusi trīs ziņojumus par Padomes Direktīvas 93/7/EEK[14] piemērošanu, proti, 2000., 2005. un 2009. gadā[15]. Pēdējā ziņojumā ir ietverts secinājums, ka jāapsver direktīvas pārskatīšana. Tāpēc Komisija Komitejā kultūras priekšmetu izvešanas un atgriešanas jautājumos izveidoja ad hoc darba grupu, kuras mērķis bija konstatēt problēmas saistībā ar direktīvas piemērošanu un ierosināt risinājumus. Darba grupas pilnvarojuma laiks jau ir beidzies, un tās secinājumi komitejai tiks iesniegti 2011. gadā. Tā kā šīs direktīvas pielikums ir identisks pamatregulas I pielikumam, lēmums par direktīvas grozīšanu varētu tieši ietekmēt arī šo regulu.

Saskaņā ar savu kultūras darba plānu (2008.–2010. gadam) saistībā ar Eiropas kultūras plāna[16] īstenošanu Padome izveidoja Kolekciju mobilitātes darba grupu. Grupa savu galīgo ziņojumu iesniedza 2010. gada jūnijā[17]. Pamatojoties uz šīs grupas darbu, kā arī saistībā ar kultūras darba plānu 2011.–2014. gadam[18] jauna darba grupa izskatīs pieejas un veidus, kā vienkāršot aizdošanu un aizņemšanos, koncentrējot uzmanību uz valsts kompensāciju shēmām.

Padome 2008. gada novembra secinājumos uzsvēra vajadzību novērst un apkarot kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību. Šajā saistībā Komisija ir piešķīrusi līgumu pētījumam par kultūras priekšmetu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu un apkarošanu, kas jāpabeidz līdz 2011. gada beigām.

REGULAS īSTENOšANA LAIKPOSMā NO 2000. GADA 1. JANVāRA LīDZ 2010. GADA 31. DECEMBRIM

Statistikas dati par īstenošanu dalībvalstīs

Standarta izvešanas atļaujas izmantošana saskaņā ar īstenošanas regulas 2. panta 1. punktu

Standarta izvešanas atļauju parasti izmanto katrai izvešanai, kam piemēro pamatregulu. Pārskats par dalībvalstu izdoto standarta izvešanas atļauju skaitu ir sniegts 1. pielikumā .

Ziņojuma 2. pielikumā parādīta situācijas attīstība pārskata periodā saistībā ar izdotajām atļaujām ES 15 dalībvalstīs (2003. gads) un ES 27 dalībvalstīs (2010. gads). Tur ir arī parādīts, kādu daļu no kopējā izdoto atļauju skaita veido dažādas dalībvalstis. Dati atklāj, ka kultūras priekšmetu izvešana no Eiropas Savienības galvenokārt notiek no trim dalībvalstīm, proti, pirmām kārtām no AK — vidēji 45 % laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam —, kam seko Itālija (apmēram 26 %) un Francija (apmēram 15 %).

Kopš paplašināšanās, kas notika 2004. gada 1. maijā, tikai 1 % atļauju no kopējā izvešanas atļauju skaita ir izdotas jaunajās dalībvalstīs. No šīm atļaujām 46 % atļauju izdotas Čehijas Republikā, kas ir vienīgā valsts, kura ziņojusi par būtisku izdoto atļauju skaitu.

Kopējais izdoto standarta izvešanas atļauju skaits palielinājās no 16 117 atļaujām 2000. gadā līdz 21 557 atļaujām 2007. gadā (+34 %) un tad samazinājās līdz 18 176 atļaujām 2010. gadā. Tā kā jaunajās dalībvalstīs izdoto standarta izvešanas atļauju skaits ir ļoti neliels, reģistrēto skaita palielinājumu nevar attiecināt uz paplašināšanos.

Īpašās atklātās atļaujas izmantošana saskaņā ar īstenošanas regulas 2. panta 2. punktu

Īpašā atklātā atļauja attiecas uz konkrēta kultūras priekšmeta atkārtotu pagaidu izvešanu, ko veic konkrēta persona vai organizācija. Pārskats par dalībvalstīs apritē esošo īpašo atklāto atļauju skaitu ir sniegts 3. pielikumā .

Dati parāda, ka tikai septiņas dalībvalstis (Grieķija, Francija, Kipra, Nīderlande, Polija, Slovēnija un Apvienotā Karaliste) ir izmantojušas šo atļaujas veidu, un Polija nepārprotami to izmantojusi visaktīvāk.

To personu vai organizāciju skaits, kam bijusi izsniegta īpašā atklātā atļauja, ir uzrādīts 4. pielikumā .

Vispārējās atklātās atļaujas izmantošana saskaņā ar īstenošanas regulas 2. panta 3. punktu

Vispārējā atklātā atļauja attiecas uz jebkura kultūras priekšmeta, kas ietilpst pastāvīgā muzeja vai citas iestādes kolekcijā, pagaidu izvešanu. Pārskats par dalībvalstīs apritē esošo vispārējo atklāto atļauju skaitu ir sniegts 5. pielikumā .

Dati parāda, ka tikai astoņas dalībvalstis (Bulgārija, Vācija, Grieķija, Francija, Kipra, Polija, Portugāle un Slovēnija) ir izmantojušas šo atļaujas veidu.

Lai gan īpašās un vispārējās atklātās atļaujas dalībvalstīs izmanto ierobežotā skaitā, šīs dalībvalstis ziņo, ka šādas atļaujas ir svarīgs instruments kultūras priekšmetu izvešanas pārvaldībai un kontrolei.

Atteikums izsniegt standarta atļauju

Pārskats par atļauju pieteikumu atteikumiem dalībvalstu kompetentajās iestādēs ir sniegts 6. pielikumā .

Galvenie atļaujas izsniegšanas atteikuma iemesli ir: i) nepilnīga pieteikuma iesniegšana; ii) tiek atklāts, ka izvedamais priekšmets ir attiecīgās dalībvalsts nacionālā bagātība.

Atļauju izsniegšanas atteikumu īpatsvars Savienībā kopumā ir ļoti neliels un atbilst 0,3 % no visām izdotajām atļaujām.

Sūtījumi, par kuriem konstatēts, ka tie neatbilst noteikumiem

To sūtījumu skaits, par kuriem konstatēts, ka tie neatbilst piemērojamiem noteikumiem, ir uzrādīts 7. pielikumā . Šajā 10 gadu laikposmā dalībvalstis ir ziņojušas kopumā par 473 gadījumiem, kas ir ļoti mazs skaits salīdzinājumā ar kopējo izdoto atļauju skaitu.

Dažas dalībvalstis norādīja, ka neatbilstīgus sūtījumus parasti atklāj to muitas iestādes. Atkarībā no gadījuma un no piemērojamiem valsts tiesību aktiem turpmākus pasākumus veica vai nu kompetentās iestādes, vai prokurori. Dažos gadījumos situāciju varēja atrisināt, izdodot izvešanas atļaujas ar atpakaļejošu datumu.

Muitas iestāžu kontroles stratēģija

Liels skaits dalībvalstu norāda, ka kultūras priekšmetu aizsardzība ir svarīgs to politikas aspekts, tādēļ muitas iestāžu ierēdņi tiek apmācīti atklāt kultūras priekšmetu iespējamu nelikumīgu izvešanu.

Dalībvalstis ziņo, ka to muitas dienesti izmanto riska pārvaldību, lai izvēlētos sūtījumus, kam veikt izvešanas kontroli. Tās norāda, ka piemēro augstāku kontroles pakāpi „augsta riska” sūtījumiem.

Dažas dalībvalstis norāda, ka tās pievērš īpašu uzmanību ceļotājiem.

Kompetento muitas iestāžu skaita ierobežojums

Saskaņā ar pamatregulas 5. panta 1. punktu dalībvalstīm ir iespēja ierobežot to muitas iestāžu skaitu, kuru kompetencē ir kultūras priekšmetu izvešanas formalitātes.

Šo iespēju ir izmantojušas deviņas dalībvalstis (Bulgārija, Grieķija, Spānija, Kipra, Luksemburga, Ungārija, Malta, Portugāle un Apvienotā Karaliste). Parasti uzskata, ka tas nodrošina efektīvāku kontroli, kā arī labāku sadarbību ar muzejiem un citām zinātniskām iestādēm, kas atrodas izraudzīto muitas iestāžu tuvumā.

Administratīvā sadarbība

Vairums dalībvalstu ziņo par labu sadarbību starp dažādām iesaistītajām iestādēm (atļauju izsniegšanas iestādes, muitas iestādes, policija) valsts līmenī. Šīs sadarbības pamatā ir regulāras tikšanās, kā arī kopēja apmācība. Dažās dalībvalstīs sadarbību organizē, pamatojoties uz saprašanās memorandu vai līdzīgu vienošanos, kas noslēgta starp attiecīgajām iestādēm.

Itālija informēja, ka atļauju izsniegšanas iestādes ir tieši saistītas ar īpašu policijas vienību darbam ar kultūras priekšmetiem — Comando Carabinieri Tutela Patrimonio Culturale .

Dažas dalībvalstis informēja par nepietiekamu sadarbību ES līmenī. Komitejas kultūras priekšmetu izvešanas un atgriešanas jautājumos darba rezultātā 2003. gadā vienojās par administratīvās sadarbības pamatnostādnēm. Tomēr izrādījās, ka ir grūti šo instrumentu regulāri atjaunināt.

Starptautiskā līmenī sadarbībā ir iesaistījušās tādas struktūras kā Eiropas Policijas birojs (turpmāk — "Eiropols") un Starptautiskā Kriminālpolicijas organizācija (turpmāk — "Interpols").

Elektronisku sistēmu izmantošana

Vairumā dalībvalstu izvešanas atļaujas pieteikumu joprojām nav iespējams nosūtīt, izmantojot elektroniskas veidlapas. Pat tajos gadījumos, kad elektroniskas veidlapas ir pieejamas, faktiskais pieteikums ir jāiesniedz papīra formātā.

Dažas dalībvalstis norādīja, ka izstrādā elektroniskas sistēmas, kurās varētu gan iesniegt pieteikumus, gan izdot kultūras priekšmetu izvešanas atļaujas.

Dalībvalstu ierosinājumi

Konkrētu kultūras priekšmetu kategoriju robežvērtību grozīšana

Pamatregulas 10. pantā ir paredzēta iespēja atjaunināt I pielikumā norādītās finanšu robežvērtības, pamatojoties uz ekonomiskiem un monetāriem rādītājiem.

Komitejas kultūras priekšmetu izvešanas un atgriešanas jautājumos diskusijas liecina, ka nav dalībvalstu vairākuma, kas atbalstītu izmaiņas pašreizējās robežvērtībās, tādēļ Komisija nav paredzējusi iesniegt priekšlikumu par to atjaunināšanu.

Rīks ātras informācijas apmaiņas nodrošināšanai

Vairākas dalībvalstis ir paudušas viedokli, ka varētu uzlabot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju un ka atjauninātai kontaktinformācijai ir jābūt pieejamai uz tīmekli balstītā rīkā.

Reaģējot uz šiem ierosinājumiem, Komisija izlēma CIRCA izveidot īpašu interešu grupu kultūras priekšmetu izvešanas jautājumos. Tas ir ārtīkla rīks, kas pielāgots valsts pārvaldes iestāžu vajadzībām un nodrošina internetā privātu telpu, kurā var veikt informācijas un dokumentu apmaiņu un kurā nodrošina arī citas funkcijas.

Šajā telpā ir izveidota sadaļa, kas ietver valstu iestāžu kontaktinformāciju. Tomēr, kā izrādījies, ir grūti šo informāciju regulāri atjaunināt.

SECINāJUMI

Dalībvalstis nav ziņojušas par būtiskām problēmām saistībā ar pamatregulas un īstenošanas regulas noteikumu izpildi ikdienā. Šķiet, ka 1993. gadā ieviestā sistēma kultūras priekšmetu izvešanas kontrolei uz Savienības ārējām robežām tiek izmantota vairumā dalībvalstu, pat ja tas notiek ļoti atšķirīgā mērā.

Sistēmas darbību varētu uzlabot, izstrādājot mehānismus ciešākai sadarbībai starp dalībvalstīm un Komisiju.

Komisija sekos attīstībai saistībā ar citām iniciatīvām ES un starptautiskā līmenī, kas varētu ietekmēt šā ziņojuma tematu. Komisija pievērsīs īpašu uzmanību secinājumiem, ko izdarīs saistībā ar 2.5. punktā minēto pētījumu par nelikumīgu tirdzniecību. Ja šo iniciatīvu rezultātā tiks konstatēta nepieciešamība ieviest turpmākus sistēmas uzlabojumus, Komisija būs gatava risināt šo jautājumu.

* * *

Komisija aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju pieņemt zināšanai šo ziņojumu.

PIELIKUMI

1. pielikums. Standarta izvešanas atļaujas[19]

Gads |

| 2000 |2001 |2002 |2003 |2004 |2005 |2006 |2007 |2008 |2009 |2010 | | BE | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |n/a |n/a | | BG | | | | | | | |21 |5 |0 |0 | | CZ | | | | |0 |0 |0 |0 |61 |2 |53 | | DK | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |1 |1 |n/a |n/a | | DE | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | EE | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | IE | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | EL | 0 |0 |0 |1 |2 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | ES | 0 |0 |0 |1 |1 |0 |0 |0 |0 |n/a |n/a | | FR | 17 |18 |17 |18 |6 |12 |12 |7 |22 |28 |18 | | IT | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | CY | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | LV | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | LT | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | LU | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |n/a |n/a | | HU | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |n/a |n/a | | MT | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | NL | 0 |0 |0 |0 |0 |1 |0 |0 |0 |0 |3 | | AT | 0 |0 |0 |0 |0 |1 |1 |0 |0 |1 |1 | | PL | | | | |79 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | PT | 0 |1 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | RO | | | | | | | |0 |0 |0 |0 | | SI | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |n/a |n/a | | SK | | | | |0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 | | FI | 0 |0 |0 |0 |7 |6 |2 |0 |1 |0 |1 | | SE | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |2 |1 |0 |3 | | UK | 9 |9 |3 |1 |2 |3 |0 |6 |0 |2 |3 | | | | | | | | | | | | | | | Kopā |26 |28 |20 |21 |97 |23 |15 |37 |91 |33 |82 | |

[pic]

[1] Padomes 2008. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 116/2009 par kultūras priekšmetu izvešanu (kodificēta versija) (OV L 39, 10.2.2009., 1. lpp.). Ar šo regulu aizstāja Padomes 1992. gada 9. decembra Regulu (EEK) Nr. 3911/92 par kultūras preču eksportu (OV L 395, 31.12.1992., 1. lpp.), kuru piemēroja no 1993. gada 30. marta.

[2] Komisijas 1993. gada 30. marta Regula (EEK) Nr. 752/93, ar kuru nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 3911/92 par kultūras preču eksportu (OV L 77, 31.3.1993., 24. lpp.).

[3] Komisijas ziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā tiek īstenota Padomes Regula (EEK) Nr. 3911/92 par kultūras preču eksportu un Padomes Direktīva 93/7/EEK par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu (COM(2000) 325, 25.5.2000.).

[4] Padomes 2001. gada 14. maija Regula (EK) Nr. 974/2001, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 3911/92 par kultūras priekšmetu izvešanu (OV L 137, 19.5.2001., 10. lpp.).

[5] Padomes 2003. gada 14. aprīļa Regula (EK) Nr. 806/2003, ar ko Lēmumam 1999/468/EK pielāgo noteikumus par komitejām, kuras palīdz Komisijai īstenot tai piešķirtās ieviešanas pilnvaras, kas noteiktas Padomes dokumentos, kuri pieņemti atbilstīgi konsultēšanās procedūrai (kvalificēts balsu vairākums) (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.).

[6] Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmums 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.).

[7] Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regula (EK) Nr. 656/2004, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 752/93, ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenot Padomes Regulu (EEK) Nr. 3911/92 par kultūras priekšmetu izvešanu (OV L 104, 8.4.2004., 50. lpp.).

[8] Apvienoto Nāciju Organizācijas „Norādījumi par tirdzniecības dokumentu formu”, Ņujorka un Ženēva, 2002. gads, (ECE/TRADE/270).

[9] OV C 164, 16.7.2009., 6. lpp.

[10] OV C 134, 13.6.2009., 9. lpp.

[11] Padomes 1993. gada 15. marta Direktīva 93/7/EEK par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu (OV L 74, 27.3.1993., 74. lpp.).

[12] UNESCO Konvencija par pasākumiem, kas jāveic, lai aizliegtu un nepieļautu kultūras vērtību nelikumīgu importu, eksportu un nodošanu, Parīze, 1970. gada 14. novembris. Konvenciju ir ratificējušas šādas dalībvalstis: Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Lietuva, Ungārija, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

[13] UNIDROIT Konvencija par zagtiem vai nelikumīgi izvestiem kultūras priekšmetiem, Roma, 1995. gada 24. jūnijs. Konvenciju ir ratificējušas šādas dalībvalstis: Dānija, Grieķija, Spānija, Itālija, Kipra, Lietuva, Ungārija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija un Somija.

[14] Skatīt 11. zemsvītras piezīmi iepriekš.

[15] COM(2000) 325, 25.5.2000., (skatīt 3. zemsvītras piezīmi iepriekš), COM(2005) 675, 21.12.2005., un COM(2009) 408, 30.7.2009.

[16] Padomes 2007. gada 16. novembra Rezolūcija par Eiropas kultūras plānu (OV C 287, 29.11.2007., 1. lpp.).

[17] Galīgais ziņojums un ieteikumi Kultūras lietu komitejai par kolekciju mobilitātes uzlabošanas veidiem, OMC Kolekciju mobilitātes ekspertu darba grupa, 2010. gada jūnijs.

[18] Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumi par kultūras darba plānu 2011.–2014. gadam (OV C 325, 2.12.2010., 1. lpp.).

[19] Šajos datos var būt nelielas atšķirības attiecībā uz dalībvalstīm, kas savus statistikas datus sniedza pa kategorijām, jo viena atļauja varētu ietvert vairāk nekā vienu kategoriju.