1.

Šī lieta ir kā turpinājums spriedumam Teglgaard un Fløjstrupgård ( 2 ).

2.

Minētajā spriedumā Tiesai bija jānosaka, vai saskaņā ar tolaik aplūkoto tiesisko regulējumu lauksaimniekiem maksājamo tiešo maksājumu samazinājumi savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ ( 3 ) ir jāaprēķina, balstoties uz maksājumiem, kas ir piešķirti par to kalendāro gadu, kurā šī neievērošana ir notikusi, vai, balstoties uz maksājumiem, kas ir piešķirti par to gadu, kad minētā neievērošana ir konstatēta ( 4 ). Tiesa nosprieda, ka aprēķinā ir jāizmanto gads, kad neievērošana ir notikusi ( 5 ).

3.

Sprieduma Teglgaard pasludināšanas brīdī minētajā lietā aplūkotie noteikumi jau bija atcelti un aizstāti ar jaunu tiesisko regulējumu, ar kuru tika grozīts attiecīgo tiesību normu formulējums. Šis jaunais tiesiskais regulējums ir tas, kas jāinterpretē šajā lietā, kur uzdotais jautājums ir tāds pats kā jautājums, kas aplūkots spriedumā Teglgaard, bet jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros – vai, aprēķinot tiešo maksājumu samazinājumus, ir jābalstās uz gadu, kad neievērošana ir notikusi, vai uz gadu, kad tā ir konstatēta? Interpretējamās tiesību normas ir Regulas (ES) Nr. 1306/2013 ( 6 ) 97. panta 1. punkts un 99. panta 1. punkts, kā arī Īstenošanas regulas (ES) Nr. 809/2014 ( 7 ) 73. panta 4. punkta ievaddaļa un tā a) apakšpunkts.

4.

Šajā lietā Tiesai tātad būtībā ir jānosaka, vai likumdevējs ar jauno tiesisko regulējumu ir vēlējies mainīt gadu, uz kura pamata ir jāaprēķina samazinājumi un kurš bija paredzēts agrākajā tiesiskajā regulējumā.

5.

Sava izklāsta beigās es ierosināšu Tiesai uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši, proti, ka aprēķins ir jāveic, vienmēr balstoties uz gadu, kad neievērošana ir notikusi.

6.

Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar kuru ir uzdots šis jautājums, ir iesniegusi College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) saistībā ar tiesvedību starp lauksaimnieku un minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit (lauksaimniecības, dabas aizsardzības un pārtikas kvalitātes ministrs, turpmāk tekstā – “ministrs”) par lauksaimniekam pienākošos tiešo maksājumu summas samazinājumu, ko noteicis lauksaimniecības ministrs, savstarpējās atbilstības noteikumu divu neievērošanas gadījumu dēļ.

7.

Savstarpējās atbilstības sistēma tika ieviesta ar Regulu (EK) Nr. 1782/2003 ( 8 ), kā tā ir precizēta Regulā (EK) Nr. 796/2004 ( 9 ) (1. iedaļa). Pēc tam šīs regulas tika atceltas un aizstātas ar attiecīgi Regulu (EK) Nr. 73/2009 ( 10 ) un Regulu (EK) Nr. 1122/2009 ( 11 ) (2. iedaļa). Šīs regulas tika aplūkotas spriedumā Teglgaard.

8.

Būtībā Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta franču valodas redakcijā bija paredzēts, ka savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas gadījumā to tiešo maksājumu kopējo summu, kas jāpiešķir “kalendārajā gadā, kurā konstatēta neatbilstība”, samazina ( 12 ). Savukārt, gandrīz visās šīs tiesību normas pārējo valodu redakcijās bija minēts “gadā, kurā neatbilstība ir notikusi” ( 13 ).

9.

Kopš 2008. gada ar Regulu (EK) Nr. 146/2008 ( 14 ) Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkts tika grozīts šādi:

“Ja konkrētā kalendārā gadā (turpmāk – “attiecīgais kalendāra gads”) kādu laiku nav ievērotas tiesību aktos paredzētās apsaimniekošanas prasības vai labas lauksaimniecības un vides apstākļi un minētās prasības nav ievērotas attiecīgajā kalendāra gadā atbalsta lūgumu iesniegušā lauksaimnieka tiešas darbības vai bezdarbības dēļ, tiešo maksājumu kopsummu, ko piešķir minētajam lauksaimniekam, [..], samazina vai maksājumu atceļ [..].”

10.

Regulas Nr. 796/2004 66. panta 1. punkta pirmajā daļā bija noteikts:

“1.   [..] ja konstatētā neatbilstība radusies lauksaimnieka nolaidības dēļ, samazinājumu piemēro [..] tiešo maksājumu kopsummai, kas piešķirta vai jāpiešķir attiecīgajam lauksaimniekam, ievērojot atbalsta pieteikumus, ko viņš iesniedzis vai vēl iesniegs gadā, kurā konstatēta minētā neatbilstība. [..]”

11.

Kopš 2009. gada 19. janvāra Regulas Nr. 1782/2003, kas grozīta ar Regulu Nr. 146/2008, 6. panta 1. punkts tika aizstāts ar Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punktu, un kopš 2009. gada 30. novembra Regulas Nr. 796/2004 66. panta 1. punkts tika aizstāts ar Regulas Nr. 1122/2009 70. panta 8. punkta a) apakšpunktu.

12.

Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punkta pirmajā daļā bija paredzēts:

“1.   Ja nav ievērotas likumā noteiktās pārvaldības prasības vai labs lauksaimniecības un vides stāvoklis jebkurā laikā konkrētajā kalendārajā gadā (turpmāk – “konkrētais kalendārais gads”) un ja neatbilstības pamatā ir darbība vai bezdarbība, ko var tieši attiecināt uz lauksaimnieku, kas iesniedzis atbalsta pieteikumu konkrētajā kalendārajā gadā, kopējo piešķirto vai piešķiramo tiešo maksājumu summu [..] minētajam lauksaimniekam samazina [..].”

13.

Regulas Nr. 1122/2009 70. panta 8. punkta a) apakšpunktā bija noteikts:

“8.   Lai piemērotu samazinājumus, samazinājuma procentuālo daļu piemēro kopējai summai, ko veido:

14.

Kopš 2013. gada 17. decembra Regulas Nr. 73/2009 tiesību normas savstarpējās atbilstības noteikumu ievērošanas jomā tika aizstātas ar Regulā Nr. 1306/2013 ( 15 ) paredzētajām tiesību normām (1. iedaļa), un kopš 2014. gada 17. jūlija Regulas Nr. 1122/2009 tiesību normas tika aizstātas ar Īstenošanas regulā Nr. 809/2014 paredzētajām tiesību normām (2. iedaļa). Šajā lietā ir jāinterpretē tieši šīs regulas, kas ir daļa no kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas.

15.

Regulas Nr. 1306/2013 53. apsvērums ir formulēts šādi:

“Ar [Regulu Nr. 1782/2003], kuru aizstāja [Regula Nr. 73/2009], izveidoja principu, ka noteikta KLP atbalsta summu pilna samaksa atbalsta saņēmējiem būtu jāsaista ar atbilstību noteikumiem attiecībā uz zemes apsaimniekošanu, lauksaimniecības ražošanu un lauksaimniecisko darbību. [..].”

16.

Šīs regulas 57. apsvērumā ir paredzēts:

“Savstarpējās atbilstības sistēma nozīmē zināmus administratīvos ierobežojumus gan atbalsta saņēmējiem, gan valsts pārvaldes iestādēm, jo jānodrošina uzskaite, jāveic pārbaudes un vajadzības gadījumā jāpiemēro sankcijas. Šīm sankcijām vajadzētu būt samērīgām, iedarbīgām un atturošām. Šādām sankcijām nevajadzētu skart citas sankcijas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Konsekvences nolūkā ir lietderīgi apvienot attiecīgos Savienības noteikumus vienā juridiskajā instrumentā. [..]”

17.

Minētās regulas 91. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Ja 92. pantā minētais atbalsta saņēmējs neievēro 93. pantā noteiktos savstarpējās atbilstības noteikumus, minētajam atbalsta saņēmējam piemēro administratīvu sodu.”

18.

Šīs pašas regulas 97. panta “Administratīvā soda piemērošana” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“1.   Šīs regulas 91. pantā minēto administratīvo sodu piemēro, ja kādā kalendārajā gadā (“attiecīgais kalendārais gads”) kādu brīdi nav ievēroti savstarpējās atbilstības noteikumi un attiecīgā neatbilstība ir tieši attiecināma uz atbalsta saņēmēju, kurš attiecīgajā kalendārajā gadā iesniedza atbalsta pieteikumu vai maksājuma pieprasījumu.”

19.

Regulas Nr. 1306/2013 99. panta “Administratīvā soda aprēķināšana” 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Administratīvo sodu, kas paredzēts 91. pantā, piemēro, samazinot vai nepiešķirot 92. pantā minēto maksājumu kopsummu, kas attiecīgajam atbalsta saņēmējam ir piešķirta vai ir piešķirama saistībā ar atbalsta pieteikumiem, kurus viņš iesniedzis vai iesniegs konstatējuma kalendārajā gadā.

Aprēķinot samazinājumus vai summas, kas netiks piešķirtas, ņem vērā konstatētās neatbilstības nopietnību, apjomu, pastāvīgumu un atkārtošanos, kā arī 2., 3. un 4. punktā izklāstītos kritērijus.”

20.

Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 V sadaļas III nodaļas nosaukums ir “Administratīvo sodu aprēķināšana un piemērošana”. Šīs nodaļas 73. panta “Vispārīgie principi” 4. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“4.   Administratīvo sodu piemēro to [tiešo] maksājumu kopsummai, kas [..] ir piešķirti vai ir jāpiešķir minētajam saņēmējam:

21.

Prasītājs pamatlietā ir lauksaimnieks. 2016. gadā pēc prasītāja saimniecībā veiktas pārbaudes Nederlandse Voedsel- en Warenautoriteit (Nīderlandes Pārtikas un patēriņa preču kontroles iestāde, turpmāk tekstā – “NVWA”) konstatēja divus savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas gadījumus: vienu veselības jomā, kas noticis 2015. gadā, un vienu – dzīvnieku labturības jomā, kas noticis 2016. gadā.

22.

2017. gada 16. februārī pēc sarakstes ar prasītāju NVWA pieņēma lēmumu, ar kuru – savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ – prasītājam tika noteikts samazinājums 5 % apmērā no tiešajiem maksājumiem, kas viņam bija jāpiešķir par 2016. gadu.

23.

Prasītājs apstrīdēja šo lēmumu ar sūdzību, kuru ministrs ar 2017. gada 30. jūnija lēmumu noraidīja kā nepamatotu. Pēc tam prasītājs par minēto lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

24.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ministram ir pamats prasītājam noteikt samazinājumu.

25.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka pirmais neievērošanas gadījums ir noticis 2015. gadā, bet otrais – 2016. gadā. Neievērošanas gadījumi tika konstatēti 2016. gadā. Tātad attiecībā uz pirmo neievērošanas gadījumu, gads, kad tā ir notikusi, neatbilst konstatējuma gadam.

26.

Pēc tam iesniedzējtiesa konstatē, ka attiecībā uz abiem neievērošanas gadījumiem NVWA ir noteikusi atbalsta summas samazinājumu par 3 % saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) Nr. 640/2014 ( 16 ) 39. panta 1. punktu. Ņemot vērā to, ka abi neievērošanas gadījumi tika konstatēti vienā un tajā pašā, proti, 2016. gadā un to, ka uz abiem gadījumiem attiecas dažādas savstarpējās atbilstības jomas, NVWA summēja samazinājumus un noteica maksimālo samazinājumu 5 % apmērā saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 74. pantu. Tādējādi NVWA tiešo maksājumu samazinājumu aprēķināja, balstoties uz gadu, kurā neievērošanas gadījumi tika konstatēti (2016. gadā), nevis uz gadiem, kuros abi neievērošanas gadījumi notika (attiecīgi 2015. un 2016. gadā).

27.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī samazinājuma aprēķināšanas metode atbilst Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punktam un Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta ievaddaļai un tā a) apakšpunktam. Proti, tā uzskata, ka no šīm tiesību normām skaidri izriet, ka tiešo maksājumu samazinājums savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ ir jāaprēķina, balstoties uz tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti par gadu, kurā ir konstatēta šī neievērošana.

28.

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par minēto tiesību normu saderību ar atsevišķiem Savienības tiesību vispārējiem principiem, jo, ja savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas gads un šīs neievērošanas konstatācijas gads nesakrīt, samazinājums tiek aprēķināts, balstoties uz konstatācijas gadu. Konkrētāk, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā sprieduma Teglgaard motīvu daļu, minētās Savienības tiesību normas ir jāuzskata par tādām, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un tiesiskās drošības principiem.

29.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa ar 2019. gada 23. aprīļa nolēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 3. maijā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas [Nr. 1306/2013] 99. panta 1. punkts un Īstenošanas regulas [Nr. 809/2014] 73. panta 4. punkta ievaddaļa un tā a) apakšpunkts ir spēkā, ciktāl atbilstoši tiem, lai noteiktu gadu, attiecībā uz kuru tiek aprēķināts samazinājums par savstarpējās atbilstības neievērošanu, ir jāņem vērā gads, kad ir ticis konstatēts savstarpējās atbilstības noteikumu pārkāpums, ja gads, kad ir izdarīts pārkāpums, neatbilst gadam, kad tas ir ticis konstatēts?”

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Nīderlandes, Dānijas un Vācijas valdības, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome, kā arī Eiropas Komisija. Turklāt šīs ieinteresētās personas, kā arī Zviedrijas valdība atbildēja uz Tiesas 2020. gada 27. aprīļa rakstveida jautājumiem.

31.

Ar prejudiciālo jautājumu šādā formulējumā iesniedzējtiesa Tiesai uzdod jautājumu par Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkta un Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta ievaddaļas un tā a) apakšpunkta spēkā esamību, nevis par šo tiesību normu interpretāciju. Tā uzskata, ka no šīm tiesību normām skaidri izriet, ka maksājumu samazinājums ir jāaprēķina, balstoties uz maksājumiem, kas ir piešķirti par gadu, kurā ir konstatēta savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošana ( 17 ).

32.

Savukārt es nepiekrītu premisai par Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkta un Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta ievaddaļas un tā a) apakšpunkta interpretāciju, uz kuru ir balstīts prejudiciālais jautājums.

33.

Manuprāt, šīs tiesību normas pirmšķietami neļauj skaidri noteikt, vai šajā tiesiskajā regulējumā par pamatu samazinājumu aprēķināšanai ir noteikts gads, kurā ir notikusi [noteikumu] neievērošana, vai šīs neievērošanas konstatācijas gads. Līdz ar to vispirms ir jāatbild uz šo jautājumu šīs lietas ietvaros.

34.

Šajā nolūkā ir jāinterpretē ne tikai prejudiciālajā jautājumā minētās tiesību normas, bet it īpaši Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punkts. Ir jānoskaidro, vai samazinājuma aprēķins drīzāk ir reglamentēts Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punktā, nevis šīs regulas 99. panta 1. punktā un Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta ievaddaļā un tā a) apakšpunktā.

35.

Ņemot to vērā, es uzskatu, kā paskaidrošu turpinājumā, ka attiecīgās tiesību normas attiecas uz gadu, kad neievērošana ir notikusi, kā pamatu samazinājumu aprēķināšanai, kas nozīmē, ka iesniedzējtiesas izvirzītais jautājums par tiesību normu spēkā esamību nemaz nerodas.

36.

Līdz ar to vienīgais jautājums, uz kuru ir jāatbild šajā lietā, ir jautājums par attiecīgo tiesību normu interpretāciju, lai noteiktu, kurš gads ir jāizvēlas par pamatu tiešo maksājumu samazinājuma aprēķināšanai.

37.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nolūkā sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē šādi ( 18 ): vai Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punkts un 99. panta 1. punkts, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta ievaddaļa un tā a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiešo maksājumu samazinājumi savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ ir jāaprēķina, balstoties uz maksājumiem, kas piešķirti par to kalendāro gadu, kurā neievērošana ir notikusi, vai balstoties uz maksājumiem, kas piešķirti par gadu, kurā šī neievērošana ir konstatēta?

38.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, man šķiet, ka ir lietderīgi vispirms izteikt dažus atgādinājumus par samazinājumu sistēmu savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas gadījumā (B daļa). Pēc tam es atgādināšu no sprieduma Teglgaard gūtās atziņas (C daļa), pirms interpretēšu pamatlietā piemērojamās tiesību normas (D daļa).

39.

KLP jomā lauksaimniekiem, lai tiem būtu tiesības uz tiešajiem maksājumiem, ir jāievēro atbilstības nosacījumi. Kamēr viņi saņem šo atbalstu, uz viņiem attiecas arī savstarpējās atbilstības noteikumi ( 19 ), kuru neievērošanas gadījumā tiek piemērotas sankcijas, nosakot kopējās atbalsta summas procentuālu samazinājumu.

40.

Tiešo maksājumu samazinājums savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ notiek divos posmos: samazinājuma aprēķināšana un – pēc tam – samazinājuma attiecināšana.

41.

Lai aprēķinātu samazinājumu, ir jāizvēlas, vai par pamatu aprēķinam tiek izmantots gads, kurā ir notikusi neievērošana, vai gads, kurā ir konstatēta neievērošana, un šai izvēlei var būt būtiska ietekme uz samazinājuma apmēru. Proti, tādi faktiskie apstākļi kā apstrādāto hektāru skaits, kurus ņemot vērā šie maksājumi tiek piešķirti, dažādos gados var stipri mainīties. Šī iemesla dēļ, ja savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošana nav konstatēta tajā pašā gadā, kurā tā ir notikusi, par aprēķina bāzi izmantojot neievērošanas konstatācijas gadu, to maksājumu summa, kuriem ir piemērojams samazinājums, var būt lielāka nekā summa šo noteikumu neievērošanas gadā hektāru skaita pieauguma gadījumā vai, gluži pretēji, tā var būt mazāka hektāru skaita samazināšanās gadījumā ( 20 ).

42.

Spriedumā Teglgaard tika aplūkota tieši šāda situācija, kurā tiešo maksājumu apmērs gadā, kad neievērošana ir notikusi, atšķiras no maksājumu apmēra tās konstatācijas gadā ( 21 ).

43.

Šajā lietā spriedums Teglgaard ir nozīmīgs īpaši divos aspektos.

44.

Pirmkārt, Tiesa saskārās ar jautājumu par interpretāciju, kas ir tāds pats kā jautājums šajā lietā, proti, vai par pamatu tiešo maksājumu samazinājuma aprēķinam ir jāizvēlas gads, kad [neievērošana] ir notikusi, vai gads, kad tā ir konstatēta.

45.

Konkrētāk, runa bija par Regulas Nr. 1782/2003 6. panta 1. punkta interpretāciju. Šīs tiesību normas formulējums nebija skaidrs atšķirību dēļ starp tās dažādajām valodu redakcijām. Būtībā šīs tiesību normas franču valodas redakcijā bija paredzēts, ka vērā ņemamais gads maksājumu samazināšanai ir gads, kurā neatbilstība ir konstatēta. Turpretī gandrīz visās pārējās šīs tiesību normas valodu versijās bija paredzēts, ka šim samazinājumam atbilstošais gads ir gads, kad neatbilstība ir notikusi ( 22 ).

46.

Saskaroties ar šīm divām interpretācijas iespējām, Tiesa izvēlējās gadu, kad neatbilstība ir notikusi. Šajā izvēlē tā it īpaši balstījās, pirmkārt, uz savstarpējās atbilstības noteikumu mērķi un, otrkārt, uz samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principiem.

47.

Tādējādi tā vispirms uzskatīja, ka ir piemēroti aprēķina pamatā izmantot tikai gadu, kad neatbilstība ir notikusi, lai nodrošinātu savstarpējās atbilstības noteikumu mērķa sasniegšanu visos gadījumos.

48.

Šajā ziņā tā norādīja, ka Regulas Nr. 1782/2003 mērķis savstarpējās atbilstības noteikumu ievērošanas jomā bija saistīt tiešā atbalsta samaksu ar tiesiskā regulējuma prasību attiecībā uz labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, kuras veido savstarpējās atbilstības noteikumus, ievērošanu. Šo prasību neievērošanas gadījumā dalībvalstīm esot jāpiemēro tiešo maksājumu summas samazinājumi. Tiesa uzskatīja, ka šo prasību ievērošanas nozīme ir skaidra tikai tad, ja sankciju par to neievērošanu veido šīs neievērošanas gadā piešķiramo tiešo maksājumu samazināšana. Proti, tikai šāda sakarība varot saglabāt saikni starp lauksaimnieka rīcību, kura ir sankciju pamatā, un šo sankciju, jo materiālie apstākļi, uz kuriem pamatojoties tiek piešķirti tiešie maksājumi, katru gadu varot atšķirties ( 23 ).

49.

Pēc tam tā nosprieda, ka tikai tā gada, kad neievērošana ir notikusi, izmantošana aprēķina pamatā ir piemērota, lai visos gadījumos nodrošinātu samērīguma principa ievērošanu. Proti, tā gada ņemšana vērā, kurā ir konstatēta savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošana, lai aprēķinātu tiešo maksājumu samazinājumu, nevarot nodrošināt saikni starp lauksaimnieka rīcību, kas ir pamatā šādai samazināšanai, un šo samazināšanu. Savukārt samērīguma principa ievērošana vienmēr tiekot nodrošināta, ja tiešo maksājumu samazinājums tiek aprēķināts, izmantojot tiešos maksājumus, kas ir piešķirti vai jāpiešķir kalendārajā gadā, kurā notikusi savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošana, jo tad šāda saikne tiek saglabāta ( 24 ).

50.

Visbeidzot, tā gada, kad neievērošana ir notikusi, izmantošana aprēķinā spējot nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principus. Proti, šī gada izmantošana aprēķina pamatā ļaujot novērst risku, ka maksājumu summa, uz kuru attiecas samazinājums, ir lielāka vai mazāka nekā tā gada summa, kurā ir konstatēta savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošana, kas varot, pirmkārt, nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi starp lauksaimniekiem un, otrkārt, attiecīgajam lauksaimniekam padarīt paredzamas finansiālās sekas, kas tam rastos savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ ( 25 ).

51.

Otrkārt, spriedumā Teglgaard Tiesa interpretēja visas tiesību normas par samazinājumu aprēķināšanu, kas bija spēkā pirms šajā lietā aplūkotā tiesiskā regulējuma. Lai gan šo agrāko tiesību normu formulējums laika gaitā ir ticis grozīts ( 26 ), Tiesa tās interpretēja identiski. Šajā ziņā Tiesa skaidri nošķīra samazinājumu aprēķināšanu un attiecināšanu. Tiesa uzskatīja, ka visas agrākās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka samazinājumi ir jāaprēķina, balstoties uz maksājumiem, kas ir piešķirti vai piešķirami par to kalendāro gadu, kurā šī neievērošana ir notikusi, lai gan šādi aprēķināto tiešo maksājumu samazinājumi ir jāattiecina uz maksājumiem, kas ir piešķirti vai piešķirami tajā kalendārajā gadā, kurā savstarpējās atbilstības prasību neievērošana ir konstatēta ( 27 ).

52.

Kā norādīju šo secinājumu ievadā, jautājums, kas tiek uzdots šajā lietā, ir par to, vai šī interpretācija attiecas arī uz jauno tiesisko regulējumu vai arī likumdevēja mērķis tomēr bija mainīt gadu, kurš jāizvēlas par pamatu, aprēķinot samazinājumus.

53.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, es uzskatu, ka vispirms ir lietderīgi sākt ar pamatregulā paredzēto tiesību normu, proti, Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punkta un 99. panta 1. punkta interpretāciju (D iedaļa), pirms tiek interpretēta Īstenošanas regula Nr. 809/2014 (E iedaļa). Tā kā Īstenošanas regula Nr. 809/2014 ir īstenošanas regula, kas pieņemta, pamatojoties uz Regulā Nr. 1306/2013 iekļautu pilnvarojumu, tā ir jāinterpretē saskaņā ar Regulu Nr. 1306/2013 un tajā nevar tikt veikta atkāpe no šīs regulas normām, no kurām tā ir atvasināta ( 28 ).

54.

Regulas Nr. 1306/2013 interpretācijā Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punktam ir īpaša nozīme, jo tieši šo pamatregulas tiesību normu, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1306/2013, Tiesa interpretēja tādējādi, ka tajā par samazinājuma aprēķina bāzi izmanto gadu, kurā ir notikusi neievērošana ( 29 ). Tātad rodas jautājums, ar kuru Regulas Nr. 1306/2013 tiesību normu ir aizstāts Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punkts.

55.

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 1306/2013 nav ietverta Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punktam identiska tiesību norma, bet gan divas tiesību normas, proti, 97. panta 1. punkts un 99. panta 1. punkts, kuri pirmšķietami ir formulēti līdzīgi kā Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punkts ( 30 ).

56.

Turklāt ir jānorāda, ka katrā no šīm abām tiesību normām ir atsauce uz konkrētu, bet atšķirīgu gadu: Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punktā ir atsauce uz konstatācijas gadu, bet šīs pašas regulas 97. panta 1. punktā ir atsauce uz kalendāro gadu, kurā [atbalsta] saņēmējam ir jāievēro savstarpējās atbilstības noteikumi, kas atbilst gadam, kad neievērošana ir notikusi ( 31 ). Rodas jautājums par to, kura no šīm tiesību normām attiecas uz samazinājumu aprēķinu un – vispārīgāk – vai likumdevējs ir vēlējies mainīt gadu, ko izmanto kā aprēķina bāzi, vai tomēr izmantot gadu, kad neievērošana ir notikusi, kā tas bija paredzēts iepriekšējos tiesiskajos regulējumos.

57.

Ieinteresētās personas šajā jautājumā būtībā pauž divus atšķirīgus viedokļus.

58.

No vienas puses, Nīderlandes un Vācijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka likumdevējs ar jauno tiesisko regulējumu ir vēlējies mainīt gadu, kas jāizmanto par pamatu samazinājumu aprēķinam. Tās uzskata, ka agrākais Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punkts par aprēķinu tika aizstāts ar Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punktu. Tā kā pēdējā minētajā tiesību normā ir atsauce uz konstatācijas gadu, tad samazinājums būtu jāaprēķina, pamatojoties uz šo gadu.

59.

No otras puses, Dānijas valdība, Parlaments un Padome uzskata, ka jaunais tiesiskais regulējums būtībā ir identisks agrākajiem tiesiskajiem regulējumiem un ka likumdevējs nav vēlējies mainīt gadu, kas tiek izmantots par pamatu samazinājumu aprēķināšanai. Tie būtībā uzskata, ka Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkts reglamentē nevis samazinājuma aprēķināšanu, bet gan tā attiecināšanu. Tādējādi no šīs tiesību normas, kurā ir atsauce uz konstatācijas gadu, izrietot, ka samazinājums ir jāattiecina uz šajā gadā piešķirtajiem maksājumiem. Savukārt, runājot par samazinājuma aprēķinu, Dānijas valdība uzskata, ka iepriekšējais Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punkts ir aizstāts ar Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punktu un ka tātad samazinājums ir jāaprēķina, pamatojoties uz gadu, kad neievērošana ir notikusi, kā tas ir paredzēts šajā pirmajā minētajā tiesību normā ( 32 ).

60.

Es piekrītu šai pēdējai minētajai interpretācijai konkrēti šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, no atbilstības tabulas izriet, ka tieši ar Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punktu tika aizstāts Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punkts (1. iedaļa). Otrkārt, tikai tā gada, kad neievērošana ir notikusi, izmantošana aprēķina pamatā ir piemērota, lai visos gadījumos nodrošinātu Regulas Nr. 1306/2013 mērķa savstarpējās atbilstības noteikumu ievērošanas jomā sasniegšanu, kā arī samērīguma principa īstenošanu (2. iedaļa). Treškārt, manuprāt, no Regulas Nr. 1306/2013 rašanās vēstures nevar secināt, ka likumdevējs būtu vēlējies šajā jautājumā grozīt noteikumus, kas bija spēkā iepriekš, – varbūt tieši otrādi (3. iedaļa).

61.

Vispirms jānorāda, ka gan Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punktu, gan 99. panta 1. punktu saskaņā ar to formulējumu principā varētu saprast tādējādi, ka tie attiecas uz samazinājumu aprēķinu, un tādējādi varētu uzskatīt, ka tie aizstāj Regulas Nr. 73/2009 23. panta 1. punktu. Proti, nevienā no tiem nav skaidri minēts gads, uz kura pamata ir jāaprēķina samazinājumi. Turpretī tajos abos ir lietots jēdziens ar plašu nozīmi – “piemērot” samazinājumus, kas var nozīmēt “aprēķināšanu”, bet arī “attiecināšanu” ( 33 ).

62.

Ņemot to vērā, es tomēr konstatēju, ka no Regulas Nr. 1307/2013 XI pielikumā ietvertās atbilstības tabulas izriet, ka Regulas Nr. 73/2009 23. pants tika aizstāts ar Regulas Nr. 1306/2013 97. pantu ( 34 ).

63.

Ir jāatgādina, ka savstarpējās atbilstības noteikumi, kas paredzēti Regulā Nr. 73/2009 tika formāli atcelti ar Regulu Nr. 1307/2013, lai gan tie tika aizvietoti ar Regulā Nr. 1306/2013 paredzētajām tiesību normām ( 35 ). Tādējādi Regula Nr. 1306/2013 un Regula Nr. 1307/2013, kas ir daļa no KLP reformas, ir cieši saistītas ( 36 ). Šādā kontekstā tad arī Regulai Nr. 1307/2013 tika pievienots pielikums ar tabulu, kurā norādītas atbilstības starp Regulas Nr. 1306/2013 tiesību normām un Regulas Nr. 73/2009 atceltajām tiesību normām ( 37 ).

64.

Atbilstoši šai tabulai es balstos uz principu, ka gads, uz kura pamata ir jāaprēķina maksājumu samazinājumi, ir noteikts Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punktā, un tas man liek uzdot šādu jautājumu: kāds tad ir Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkta priekšmets?

65.

Tāpat kā Dānijas valdība, Padome un Parlaments es uzskatu, ka šī tiesību norma attiecas uz samazinājumu attiecināšanu.

66.

Attiecībā uz formulējumu vispirms ir jākonstatē liela līdzība starp šo tiesību normu un agrāko tiesību normu, kas attiecās uz samazinājumu attiecināšanu, proti, Regulas Nr. 1122/2009 70. panta 8. punkta a) apakšpunktu. Tādējādi šķiet, ka šo pēdējo minēto tiesību normu likumdevējs Pamatregulā Nr. 1306/2013 ir iekļāvis 99. panta 1. punkta pirmās daļas formā.

67.

Turklāt šo interpretāciju apstiprina iepriekš minētā atbilstības tabula. Proti, no šīs tabulas izriet, ka Regulas Nr. 1306/2013 99. pants atbilst agrākās Regulas Nr. 73/2009 24. pantam. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā pēdējā minētajā pantā ir ietverti punkti, kas ir identiski Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkta otrajai daļai un 2.–4. punktam. Tomēr tajā nav ietverta Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkta pirmajai daļai līdzvērtīga tiesību norma, kas atbalstītu ideju, ka šī tiesību norma atbilst Regulas Nr. 1122/2009 70. panta 8. punkta a) apakšpunktam.

68.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida Nīderlandes un Vācijas valdību, kā arī Komisijas izvirzītais arguments par 99. panta nosaukumu “Administratīvā soda aprēķināšana”, kas nebija ietverts agrākajās regulās. Protams, šis nosaukums varētu norādīt uz to, ka Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkta pirmā daļa attiecas uz samazinājumu aprēķināšanu un ka tādējādi tā attiecas uz gadu, kurš jāņem vērā, lai aprēķinātu samazinājumus. Tomēr ir jākonstatē, pirmkārt, ka turpmāk izklāstītie argumenti neapstiprina šādu interpretāciju. Otrkārt, kā to norāda Padome, 99. panta nosaukumu var izskaidrot ar to, ka gandrīz viss 99. pants, proti, šī panta 1. punkta otrā daļa, kā arī 2.–4. punkts, faktiski attiecas uz samazinājumu aprēķināšanu, it īpaši uz elementiem, kas jāņem vērā, veicot aprēķinu, kā, piemēram, konstatētās neatbilstības nopietnība, apjoms, pastāvīgums un atkārtošanās.

69.

Spriedumā Teglgaard Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 1782/2003 mērķis attiecībā uz savstarpējās atbilstības noteikumu ievērošanu ir saistīt tiešo maksājumu izmaksu ar atbilstību noteikumiem, kas attiecas uz lauksaimniecības zemi, lauksaimniecisko ražošanu un darbību ( 38 ).

70.

Ir skaidrs, ka šis mērķis tika saglabāts Regulā Nr. 1306/2013, kā norādīts tās 53. apsvērumā. Tādējādi šajā apsvērumā ir atgādināts, ka ar agrākajām pamatregulām – Regulu Nr. 1782/2003 un Regulu Nr. 73/2009 – tika izveidots princips, ka atbalsta summa pilna samaksa atbalsta saņēmējiem būtu jāsaista ar atbilstību noteikumiem attiecībā uz zemes apsaimniekošanu, lauksaimniecības ražošanu un lauksaimniecisko darbību.

71.

Manuprāt un atbilstoši tam, ko Tiesa ir nospriedusi spriedumā Teglgaard, no šī mērķa var secināt, ka par pamatu samazinājumu aprēķināšanai ir jāizmanto gads, kad neievērošana ir notikusi, kā paredzēts Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punktā. Proti, tikai šī gada izmantošana aprēķina pamatā ir piemērota, lai visos gadījumos nodrošinātu saikni starp lauksaimnieka rīcību un šo sankciju ( 39 ). Turpretī, konstatācijas gada ņemšana vērā, lai aprēķinātu samazinājumu, neļauj nodrošināt šo saikni sistemātiski. Tas pats attiecas uz samērīguma principu ( 40 ). Turklāt gada, kad neievērošana ir notikusi, izmantošana aprēķinā labāk atbilst tiesiskās drošības un vienlīdzīgas attieksmes principiem ( 41 ).

72.

Lai ilustrētu manu viedokli ar piemēru, atbilstošs, manuprāt, ir ģenerāladvokātes E. Šarpstones minētais piemērs secinājumos lietā Teglgaard ( 42 ): pieņemsim, ka lauksaimnieki A, B un C darbojas identiskās lauku saimniecībās un katram no tiem pirmajā gadā ir tiesības saņemt tiešo atbalstu 10000 EUR apmērā. Katrs no tiem pirmajā gadā pieļauj tieši to pašu savstarpējās atbilstības noteikumu pārkāpumu, taču pārkāpums šajā gadā netiek atklāts.

73.

Otrajā gadā lauksaimnieks A pārtrauc lauksaimniecības darbību un nodod savu saimniecību citam lauksaimniekam. Lauksaimnieks B turpina darboties tajā pašā lauksaimniecībā un pieprasa tādu pašu tiešā atbalsta summu (10000 EUR). Lauksaimnieks C nolemj paplašināt savas saimniecības izmēru un attiecīgi sāk pieprasīt lielāku tiešo atbalstu.

74.

Trešajā gadā tiek atklāti pārkāpumi. Kompetentās valsts iestādes veic pienācīgus neatbilstību “konstatējumus” un pieņem lēmumus samazināt tiešo atbalstu katram lauksaimniekam par 3 %, aprēķinot samazinājumu, pamatojoties uz katram lauksaimniekam pienākošos atbalsta kopējo summu trešajā gadā.

75.

Tā rezultātā lauksaimniekam A (kurš nepieprasa tiešo atbalstu trešajā gadā, jo vairs nenodarbojas ar lauksaimniecību) ir piemērojams tiešo maksājumu samazinājums: 3 % × 0. Viņš paliek nesodīts. Lauksaimniekam B, kurš joprojām apstrādā to pašu lauksaimniecības platību kā pirmajā gadā un par trešo gadu ir tiesīgs saņemt tiešos maksājumus 10000 EUR apmērā, ir piemērojams tiešo maksājumu samazinājums 3 % × 10000 EUR jeb 300 EUR. Viņam uzliktais sods ir tāds pats, kā tas būtu bijis, ja pārkāpuma gads būtu izmantots 3 % atbalsta samazinājuma aprēķināšanai. Lauksaimnieks C ir ievērojami paplašinājis savu saimniecību un trešajā gadā ir tiesīgs saņemt tiešos maksājumus 100000 EUR apmērā. Tā rezultātā viņam piemērotais sods par pirmajā gadā pieļauto neatbilstību ir 3000 EUR liels samazinājums, ko piemēro viņa tiešajiem maksājumiem par trešo gadu.

76.

Var secināt, ka uz konstatācijas gadu balstītas metodoloģijas piemērošanas rezultātā trīs lauksaimniekiem A, B un C tiek piemērotas ievērojami atšķirīgas sankcijas (attiecīgi 0 EUR, 300 EUR un 3000 EUR) attiecībā uz tieši tādu pašu savstarpējās atbilstības noteikumu pārkāpumu pirmajā gadā. Taču šāds rezultāts nav saderīgs ne ar Regulas Nr. 1306/2013 mērķi, ne ar samērīguma principu ( 43 ).

77.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmkārt, ir jānoraida Komisijas izvirzītais arguments par Regulas Nr. 1306/2013 mērķi. Protams, ka administratīvajiem sodiem maksājumu samazinājumu veidā ir jābūt preventīviem un efektīviem, kas izriet no Regulas Nr. 1306/2013 57. apsvēruma. Tomēr šis vispārīgais mērķis, ņemot vērā manis tikko izklāstīto, nevar pamatot to, ka, aprēķinot samazinājumus, tiek izmantots konstatācijas gads. Otrkārt, attiecībā uz Nīderlandes, Vācijas un Zviedrijas valdību izvirzīto argumentu par to, ka praksē kā aprēķina bāzi būtu grūtāk izmantot gadu, kad neievērošana ir notikusi, nevis konstatācijas gadu, ir jāsecina, pat pieņemot, ka šis arguments ir pareizs, ka nevar atsaukties uz šādām administratīvām vai praktiskām grūtībām, lai pamatotu interpretāciju, kas ir pretrunā attiecīgo tiesību normu mērķim ( 44 ).

78.

Tā kā Regula Nr. 1306/2013 tika pieņemta, pirms tika pasludināts spriedums Teglgaard, likumdevējam nebija iespējas skaidri norādīt, vai tas ir vēlējies saglabāt vai mainīt iepriekšējā tiesiskajā regulējumā, kas interpretēts spriedumā Teglgaard, minēto gadu, uz kura pamata ir jāaprēķina tiešo maksājumu samazinājumi. Tomēr neviens ar Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punkta un 99. panta 1. punkta rašanās vēsturi saistīts apstāklis, manuprāt, neļauj uzskatīt, ka likumdevējs būtu vēlējies grozīt tiesisko regulējumu šajā jautājumā.

79.

Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1306/2013 apsvērumiem ir jākonstatē, ka tajos nav minēta samazinājuma aprēķināšanas metode. Tādējādi Regulas Nr. 1306/2013 apsvērumi nesatur nevienu elementu, kas ļautu uzskatīt, ka likumdevējs šajā jautājumā būtu vēlējies grozīt iepriekšējās normas. Gluži pretēji, tāpat kā Dānijas valdība un Eiropas Parlaments es uzskatu, ka Regulas Nr. 1306/2013 57. apsvērumā, šķiet, ir norādīts, ka likumdevējs nav vēlējies grozīt iepriekšējo tiesisko regulējumu. Tā no šī apsvēruma par savstarpējās atbilstības sistēmu izriet, ka Regulas Nr. 1306/2013 mērķis “konsekvences nolūkā ir [..] apvienot attiecīgos Savienības noteikumus vienā juridiskajā instrumentā” ( 45 ), kas norāda uz to, ka likumdevējs nav vēlējies grozīt samazinājumu sistēmu savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas gadījumā.

80.

Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1306/2013 sagatavošanas darbiem ir jānorāda, ka, pat ja no šiem dokumentiem izrietētu likumdevēja vēlme mainīt samazinājumu aprēķināšanas metodi, šāds nodoms, manuprāt, nevarētu būt noteicošs attiecīgo tiesību normu interpretācijā, jo tas vispār nav izteikts pašā tiesiskajā regulējumā, proti, ne Regulas Nr. 1306/2013 tiesību normās, ne attiecīgo noteikumu mērķī ( 46 ).

81.

Ņemot to vērā un jebkurā gadījumā, atšķirībā no Komisijas, es neuzskatu, ka no Regulas Nr. 1306/2013 99. panta sagatavošanas darbiem var secināt, ka likumdevējs ir vēlējies grozīt samazinājumu aprēķināšanas metodi. Ir jāatgādina, ka Komisija uzskata, ka tieši šī tiesību norma, nevis šīs regulas 97. panta 1. punkts ir tā, kas reglamentē gadu, uz kura pamata ir jāaprēķina tiešo maksājumu samazinājumi.

82.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkts likumdošanas procesa laikā, protams, ir ticis grozīts, jo šīs tiesību normas sākotnējā redakcijā Komisijas priekšlikumā bija atsauce uz gadu, kad neievērošana ir notikusi ( 47 ), lai gan šīs tiesību normas galīgajā redakcijā ir atsauce uz konstatācijas gadu. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, sagatavošanas darbos nekas neļauj tomēr secināt, ka likumdevējs ar šo grozījumu, kas tika ieviests trialoga sanāksmēs pēc Komisijas priekšlikuma ( 48 ), būtu vēlējies – salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu – mainīt gadu, kas jāņem vērā samazinājumu aprēķināšanā.

83.

Lai pamatotu savu nostāju, Komisija iesniedza iekšējos dokumentus, kas ļaujot uzskatīt, ka tāds bija tās nodoms, kad tā piedāvāja šo grozījumu: tā uzskatīja, ka uz samazinājumu aprēķinu attiecas Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkts un ka vairs nav jāizmanto gads, kad neievērošana ir notikusi, bet gan konstatācijas gads, jo esot pārāk grūti noteikt gadu, kurā ir notikusi savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošana ( 49 ).

84.

Tomēr kopā ar Parlamentu un Padomi ir jākonstatē, ka neviens Regulas Nr. 1306/2013 (publisko) sagatavošanas darbu elements neļauj konstatēt, ka šie divi likumdevēji būtu bijuši informēti par šo apgalvoto pamatojumu un ka tie tam būtu piekrituši, akceptējot grozījumus ( 50 ). No tā izriet, ka minētais iekšējais dokuments nevar būt interpretācijas avots. Turklāt, kā norāda Parlaments un Padome, Komisijas piedāvāto grozījumu var izskaidrot ar tās vēlmi nodrošināt konsekvenci ar iepriekšējās tiesību normas par attiecināšanu, proti, Regulas Nr. 1122/2009 70. panta 8. punkta a) apakšpunkta saturu.

85.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka likumdevējs nav vēlējies grozīt samazinājumu aprēķina metodi atbilstoši Regulai Nr. 1306/2013.

86.

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 1306/2013 97. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājumu samazinājumi savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošanas dēļ ir jāaprēķina, balstoties uz maksājumiem, kas ir piešķirti vai piešķirami par gadu, kurā šī neievērošana ir notikusi, savukārt šīs regulas 99. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šādi aprēķinātie tiešo maksājumu samazinājumi tiek attiecināti uz maksājumiem, kas piešķirti vai piešķirami par to kalendāro gadu, kurā šī neievērošana ir konstatēta.

87.

Attiecībā uz Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta a) apakšpunktu ir jākonstatē, ka šīs tiesību normas formulējums būtībā ir identisks Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punkta formulējumam. Tādējādi Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta a) apakšpunkts kā īstenošanas regulas tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši Regulas Nr. 1306/2013 99. panta 1. punktam. No tā izriet, ka Īstenošanas regulas Nr. 809/2014 73. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē arī tādējādi, ka tiešo maksājumu samazinājumi tiek attiecināti uz maksājumiem, kas ir piešķirti vai ir jāpiešķir par to kalendāro gadu, kurā savstarpējās atbilstības noteikumu neievērošana ir konstatēta ( 51 ).

88.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdoto jautājumu atbildēt šādi: