Cīrihes klubs, kas ir pirmais Eiropas mēroga nolīguma posms. Šis nolīgums pastāvēja no 1984. gada 1. janvāra līdz 1996. gada 9. janvārim un bija saistīts ar kvotu noteikšanu attiecībā uz katru valsti (Vācija, Austrija, Benilukss, Francija, Itālija un Spānija), klientu sadali, cenām un apmaiņu ar konfidenciālu komercinformāciju. Tā dalībnieki bija Tréfileurope, Nedri, WDI, DWK un Redaelli, kura, vismaz sākot no 1993. un 1995. gada, pārstāvēja vairākus Itālijas uzņēmumus, kuriem turpmāk 1992. gadā pievienojās Emesa un 1993. gadā – Tycsa.

Plāns, kuru ir akceptējušas DWK, WDI, Tréfileurope, Tycsa, Emesa, Fundia, Austria Draht, Redaelli, CB, ITC, Itas, SLM, Trame, Proderac, Fapricela, Socitrel, Galycas un Trefilerías Quijano (ne visas vienlaicīgi), ir ticis izstrādāts un īstenots attiecībā vismaz uz astoņpadsmit gadu laikposmu, izmantojot koluzīvu vienošanos, konkrētu nolīgumu un/vai saskaņotu darbību kopumu. Tā vienotais un kopīgais mērķis ir ierobežot konkurenci starp dalībniekiem, minētā mērķa sasniegšanai izmantojot līdzīgus mehānismus (skat. 9.3.1. iedaļu). Pat ja kāda vienošanās radītu problēmas, pārējās turpinātu funkcionēt parastā kārtībā. (apstrīdētā lēmuma preambulas 612. apsvērums)

(474)Attiecībā uz SLM vairāki netieši pierādījumi liecina, ka tā zināja par Itālijas nolīgumu kopš 1995. gada 18. decembra, kad tika nolemts informēt citu starpā arī SLM par jaunām cenām, kas bija piemērojamas 1996. gadā [..]. Tāpat 1996. gada 17. decembra sanāksmē [..] tika izplatīta tabula, kurā ir norādīts tonnu sadalījums pa klientiem un nosaukti galvenie piegādātāji zināmam klientu skaitam Itālijas tirgū 1997. gadā. Lai gan kolonnas attiecībā uz SLM palika neaizpildītas, uzņēmuma ņemšana vērā tabulā ir norāde uz to, ka diskusijas starp pusēm bija notikušas vai vismaz bija ieplānotas. Tās gadījums no jauna tika apspriests 1997. gada 17. un 27. janvāra sanāksmēs. Pirmais pierādītais gadījums, ka SLM tika piešķirta kvota, notika 1997. gada 10. februāra sanāksmē, kuru Komisija līdz ar to uzskata par SLM iesaistīšanās Itālijas vienošanās darbībās sākuma datumu. Proti, ITC [..] rokrakstā sagatavotajās piezīmēs, kas izdarītas šīs sanāksmes laikā, ir atrodams saraksts ar daudzumiem, kas piegādāti (jāpiegādā) noteiktiem klientiem starp SLM, no vienas puses, un Redaelli, CB, Tycsa, ITC [..], no otras puses. ITC piezīmēs ir skaidri norādīts, ka CB un ITC bija ieguvušas informāciju par SLM veiktajiem pārdevumiem no [SLM pārstāvja]. SLM gadījums tika apspriests arī 1997. gada 7. aprīlī. Turklāt pastāv precīzi pierādījumi par SLM piedalīšanos vairāk nekā simts sanāksmēs saistībā ar Itālijas tirgu laikposmā no 1997. gada 15. aprīļa līdz 2002. gada septembrim. Tad, kad tā nepiedalījās, tās situāciju apsprieda citi Itālijas kluba locekļi, kas liecina par tās ieguldījumu un tās ilgstošu dalību Itālijas klubā.(475)SLM pati apstiprina savu dalību Itālijas klubā no 1999. gada beigām līdz 2002. gadam ar [divu SLM pārstāvju] starpniecību un atzīst, ka 2001. gadā uzņēmuma vadība arī piedalījās dažās Eiropas ražotāju sanāksmēs viesnīcā Villa Malpensa. Visbeidzot SLM tāpat paziņo, ka Redaelli mītnē 1998. gada beigās vai 1999. gada sākumā notikušās sanāksmes laikā tā tika aicināta piedalīties periodiskās sanāksmēs vai apspriest ražošanas limitus. Tā sākumā bija atteikusies, bet vēlāk nolēma tajās piedalīties.(476)Tomēr SLM apstrīd Komisijas izdarītos secinājumus attiecībā uz dalības aizliegtās vienošanās darbībās sākuma datumu, apgalvojot, ka Itālijas klubā tā piedalījās tikai no 1999. gada beigām. Pirmkārt, SLM apgalvo, ka tā nebija klāt 1997. gada 10. februāra sanāksmē. Komisija tomēr atzīmē, ka tās rīcībā esošie dokumentārie pierādījumi attiecībā uz 1997. gada 10. februāra sanāksmi (ITC rokrakstā sagatavotās piezīmes) liecina par detalizētu kvotu iedalīšanu noteiktiem klientiem, tostarp SLM. Kā paskaidrots iepriekš, [attiecīgos] datus bija paziņojis [..] pats SLM pārstāvis [..], kas liecina par to, ka SLM bija dalījies ar savu informāciju pirms sanāksmes. Līdz ar to nevar piekrist tās apgalvojumam, ka tā nebija klāt minētajā sanāksmē.(477)Lai gan 1997. gada 4. martā SLM pauda šaubas par tās pozīciju nākotnē aizliegtās vienošanās ietvaros, tā turpināja piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs, sākot no nākamā mēneša, proti, no 1997. gada 15. aprīļa sanāksmes, kuras laikā tika noteiktas izejmateriālu cenas un pārdošanas cenas attiecībā uz Franciju, Spāniju un Vāciju un notika diskusijas par Redaelli veiktajiem pārdevumiem par labu noteiktiem klientiem, kā arī par SLM un CB piedāvājumiem klientiem. Proti, SLM turpināja regulāri piedalīties Itālijas kluba sanāksmēs un apspriedās ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem līdz dienai, kad Komisija veica savas pārbaudes. Pretēji tam, ko apgalvo SLM, tās šaubas noteikti nevar tikt interpretētas kā tās dalības aizliegtās vienošanās darbībās pārtraukšana.(478)Lai gan atbilstoši Redaelli norādītajam SLM nebija pievienojusies nolīgumam par Itālijas tirgus sadali no paša sākuma, ITC, Tréfileurope un CB apstiprina SLM dalību Itālijas kluba sanāksmēs. Tā kā SLM bija zinājusi par Itālijas nolīgumu no paša sākuma (locekļu lēmums informēt SLM), Komisija, pamatojoties uz dokumentārajiem pierādījumiem [..], secina, ka SLM turpināta dalība sākās 1997. gada 10. februārī un beidzās 2002. gada 19. septembrī.

(649)Runājot par SLM, papildus dalībai Itālijas klubā kopš 1997. gada 10. februāra [..] tā arī piedalījās apspriedēs par Eiropas kluba paplašināšanos no 2000. gada 11. septembra [..]. SLM neapstrīd savu klātbūtni minētajā 2000. gada 11. septembra sanāksmē. Tomēr pat pirms šī datuma SLM zināja vai tai bija jāzina, ka Itālijas klubs, kurā tā piedalījusies, veidoja neatņemamu sastāvdaļu no plašākas sistēmas, kas aptvēra arī Eiropas mēroga daļu. Pirmkārt, Komisijas rīcībā ir pierādījumi tam, ka SLM agrīnā tās dalības Itālijas klubā stadijā tikās ar uzņēmumiem, kuri bija piedalījušies citos klubos, tādiem kā DWK, Tréfileurope (daļa, kas attiecas uz Eiropas mēroga vienošanos) un Tycsa (daļa, kas attiecas uz Eiropas mēroga vienošanos un Spānijas klubu), un ka tā apspriedās ar tiem par nosacījumiem, kas piemērojami Eiropas tirgum. Piemēram, savā 1997. gada 15. aprīļa sanāksmē tie iztirzāja jautājumu par cenām vairākās Eiropas valstīs (Francija, Spānija un Vācija), kā arī importu un eksportu [..]. Vēlāk, 1999. gada 29. novembrī [..], SLM rīkoja sanāksmi ar Redaelli, Austria Draht, Tréfileurope, Tycsa un DWK, kuras laikā ir tikušas apspriestas ne tikai cenas, ko Spānijai un Portugālei piemēro divi uzņēmumi, kuri piedalās Spānijas klubā, proti, Emesa un Fapricela, bet arī Addtek – vislielākais klients Skandināvijas tirgū, kurš bija Skandināvijas kluba uzmanības centrā [..]. Tāpat SLM piedalījās 2000. gada 18. janvāra apspriedē par situāciju un problēmām Eiropas tirgū (ar Redaelli, ITC, Itas, AFT/Tréfileurope Italia, CB, Nedri, Tycsa un Tréfileurope). 2000. gada 21. februārī SLM tikās ar Redaelli, ITC, Itas, Tréfileurope Italia, CB, Tréfileurope, DWK un Tycsa (ar šo pēdējo tā sazinājās pa telefonu) un apsprieda cita starpā [pārdošanas] apjomu Spānijā un cenu pieaugumu Vācijā [..]. 2000. gada 13. marta sanāksmes laikā starp SLM, Redaelli, ITC, Itas, CB, Tréfileurope Italia, DWK, Tycsa un Trame tika apspriesta situācija Nīderlandē un Šveicē. 2000. gada 15. maijā – klātesot SLM, ITC, Itas, Tréfileurope Italia, CB, SLM, Trame un DWK – Tréfileurope paziņoja, ka Eiropas klubs un Itālijas klubs abi esot krīzes stāvoklī. Visbeidzot, 2000. gada 12. jūnijā SLM piedalījās sanāksmē ar Redaelli, ITC, Itas, Tréfileurope Italia, CB, Trame, Tycsa un DWK, kuras laikā tika norādīts, ka Eiropas klubs sūdzas par Tycsa [..].(650)Līdz ar to ir saņemti pietiekami pierādījumi par to, ka vismaz kopš 1999. gada 29. novembra SLM zināja vai tai bija jāzina, ka, piedaloties Itālijas klubā, tā veidoja daļu no globālākas sistēmas, kas ietver dažādus līmeņus un kuras mērķis ir stabilizēt PT tirgu, lai novērstu cenu samazināšanos.

(863)SLM apstrīd tās dalību aizliegtās vienošanās darbībās un it īpaši Itālijas klubā pirms 1999. gada beigām. Tās dalība Itālijas klubā, sākot no 1997. gada 10. februāra, tomēr ir skaidri pierādīta, pamatojoties uz dokumentāriem pierādījumiem un vairākiem paziņojumiem ITC, Tréfileurope un CB pieteikumos iecietības programmas piemērošanai [..]. Tāpat SLM apgalvo, ka, neraugoties uz tās piedalīšanos noteiktās Itālijas kluba sanāksmēs, tā bija veikusi agresīvu komercpolitiku, ka tā nebija piekritusi prettiesiskajam nolīgumam un ka tad, kad tā dalījās ar datiem par labu konkurentiem, šie dati – kaut arī ticami – nekad nebija ne reāli, ne patiesi. Šajā ziņā pietiek atkārtot, ka jebkāda tieša vai netieša saziņa starp konkurentiem, kuras mērķis vai sekas ir vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas ir izlēmis vai paredz rīkoties tirgū, ir aizliegta [..]. Tātad ar vienkāršu piedalīšanos sanāksmēs, kuru saturs ir vērsts pret konkurenci, vien pietiek, lai iestātos atbildība. Apstāklim, ka SLM neievēroja aizliegtās vienošanās noteikumus, nav īpašas nozīmes. Proti, krāpšanās ir raksturīgs jebkādas aizliegtās vienošanās elements [..]. Turklāt pati SLM ir atzinusi, ka tās dalības sanāksmēs mērķis esot bijis palielināt tās klientūru un vismaz to saglabāt esošajā līmenī.

(864)SLM turklāt apstrīd faktu, ka tā ir piedalījusies Itālijas ražotāju integrācijā Eiropas klubā laikā no 2000. gada 11. septembra līdz 2002. gada 19. septembrim. Šajā ziņā SLM apgalvo, ka tā esot piedalījusies tikai deviņās no piecdesmit vienas Eiropas kluba sanāksmes ļoti vēlīnā stadijā un vienīgi pēc citu Itālijas ražotāju lūguma. Tāpat SLM norāda, ka tā nekādā ziņā nebija ieinteresēta piedalīties Eiropas klubā, jo tās rīcībā neesot bijuši vajadzīgie sertifikāti attiecībā uz lielāko daļu no iesaistītajām valstīm. Visbeidzot SLM apgalvo, ka tās piedalīšanās Eiropas kluba sanāksmēs esot bijusi nolaidības rezultāts.(865)Komisija konstatē, ka divu gadu laikposmā vien (no 2000. gada 11. septembra līdz 2002. gada 19. septembrim) SLM regulāri piedalījās deviņās Eiropas kluba sanāksmēs [..]. Ir jāatzīmē, ka SLM klātbūtne turklāt bija paredzama vēl divās papildu sanāksmēs (2001. gada 23. un 25. jūlijs). Līdz ar to ir pierādīts, ka SLM ir bijusi Eiropas kluba regulāra dalībniece kopš tā paplašināšanās posma. Šajos apstākļos iemesliem vai interesēm, kuru dēļ SLM iesaistījās aizliegtās vienošanās sanāksmēs, vai apstāklim, ka tās rīcībā neesot bijuši sertifikāti attiecībā uz dažām valstīm vai pat to lielāko daļu, nav nekādas nozīmes. Pat ja SLM rīcībā nav bijuši sertifikāti attiecībā uz visām valstīm, uz kurām attiecās aizliegtā vienošanās, tās dalība sanāksmēs taču varēja būt ietekmējusi tās rīcību, tostarp tās lēmumus pieprasīt sertifikātu [..]. Katrā ziņā Eiropas klubs aptvēra Itāliju un vairākas citas valstis, kurās SLM veica pārdošanu, un līdz ar to SLM noteikti bija ieinteresēta apspriedēs. Visbeidzot Komisija atkārtoti norāda, ka apgalvotā nolaidība neļauj uzņēmumam izvairīties no atbildības par dalību aizliegtās vienošanās darbībās. Līdz ar to Komisija secina, ka SLM ir jāatzīst par atbildīgu par tās dalību Eiropas klubā laikā no 2000. gada 11. septembra līdz 2002. gada 19. septembrim.(866)Katrā ziņā tāpat ir pierādīts, ka kopš 1997. gada 10. februāra SLM piedalījās Itālijas klubā [..]. Tādējādi SLM tiek atzīta par atbildīgu par tās dalību aizliegtās vienošanās darbībās laikā no 1997. gada 10. februāra līdz 2002. gada 19. septembrim.

(867)Sākot no 1999. gada 1. janvāra Ori Martin SA kontrolēja visu SLM kapitālu (2001. gada 31. oktobrī nododot 2 % kapitāla daļu par labu Ori Martin Lux SA).(868)Ņemot vērā, ka laikposmā no 1999. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 19. septembrim Ori Martin piederēja (gandrīz) viss SLM kapitāls, Komisija uzskata, ka Ori Martin īstenoja izšķirošu ietekmi uz SLM.(869)Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Ori Martin neapstrīd Komisijas izvērtētos faktus, bet apgalvo, ka to nevarot uzskatīt par solidāri atbildīgu ar SLM. Konkrēti tā norāda, ka Komisija neesot sniegusi pietiekamus pierādījumus, ka tā ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz SLM. Tā uzskata, ka šāda prezumpcija esot pretrunā personiskās atbildības principam, un norāda, ka Komisija neesot pierādījusi tiešu vai netiešu Ori Martin iesaistīšanos pārkāpumā.(870)Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai [..] Komisija var prezumēt, ka mātesuzņēmumi īsteno izšķirošu ietekmi uz to meitasuzņēmumu, kura kapitāls tai pieder pilnībā. Ja tiek piemērota šāda prezumpcija, mātesuzņēmumam ir jāatspēko prezumpcija, sniedzot pierādījumus tam, ka tā meitasuzņēmums pieņēma patstāvīgus lēmumus par savu rīcību tirgū. Apstāklis, ka mātesuzņēmums nevar sniegt pietiekamus pierādījumus, apstiprina prezumpciju un ir pietiekams pamats atbildības noteikšanai.(871)Apgalvojumam par to, ka mātesuzņēmums nebija tieši iesaistīts pret konkurenci vērstā rīcībā un ka tas par šo rīcību it kā neko nebija zinājis, nav nozīmes. Pretēji šim apgalvojumam mātesuzņēmuma atbildība par tā meitasuzņēmuma izdarīto pārkāpumu izriet no apstākļa, ka abas vienības veido vienkāršu uzņēmumu Kopienu tiesību normu konkurences jomā vajadzībām, nevis no pierādījumiem par mātesuzņēmuma dalību pārkāpumā vai zināšanu par pārkāpumu.(872)Visbeidzot saistībā ar personiskās atbildības principu Komisija konstatē, ka [LESD] 101. pants ir adresēts uzņēmumiem, kas var ietvert vairākas juridiskas personas. Šajā kontekstā personiskās atbildības princips nav pārkāpts, jo dažādas juridiskas personas tiek atzītas par atbildīgām, pamatojoties uz apstākļiem, kas attiecas uz to pašu lomu un to rīcību viena un tā paša uzņēmuma ietvaros. Meitasuzņēmumu gadījumā atbildība tiek noteikta, pamatojoties uz to, ka tie faktiski īsteno kontroli pār meitasuzņēmumu, kas pēc būtības iesaistīti attiecīgajos faktos (skat. 13. iedaļu), komercpolitiku.(873)Ori Martin turklāt apgalvo, ka tā neesot īstenojusi izšķirošu ietekmi uz SLM, kura vienmēr autonomā veidā esot veikusi savas darbības PT nozarē. To apstiprinot fakts, ka SLM neesot bijis nekāda pienākuma sniegt atskaites Ori Martin, kura turklāt esot bijusi finansiālā holdinga sabiedrība un tātad neesot pieņēmusi lēmumus par tās komercpolitiku.(874)Komisija norāda, ka tas vien, ka kāds uzņēmums ir finansiālā holdinga sabiedrība, neizslēdz faktu, ka tas īsteno izšķirošu ietekmi uz saviem meitasuzņēmumiem. Tāpat Ori Martin bija intereses un loma saistībā ar tās meitasuzņēmumu SLM kā tā akcionāram – lai aizsargātu savas finansiālās īpašuma intereses. Visbeidzot, kamēr Ori Martin apgalvo, ka tā neesot darbojusies nozarē, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, Komisija konstatē, ka tās meitasuzņēmums Ori Martin SpA pats darbojās tērauda nozarē un ka SLM komercdarbības tātad bija saistītas ar grupas biznesu. Šajos apstākļos Ori Martin nevar tikt kvalificēta kā vienkārša holdinga sabiedrība, un katrā ziņā tā nevar izvairīties no atbildības.(875)Tādēļ SLM un Ori Martin ir šī lēmuma adresātes. SLM tiek atzīta par atbildīgu par laikposmu no 1997. gada 10. februāra līdz 2002. gada 19. septembrim. Ori Martin tiek atzīta par solidāri atbildīgu par SLM pārkāpjošo rīcību attiecībā uz laikposmu no 1999. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 19. septembrim.

izmantotā pārdevumu vērtība ir noteikta EUR 15,86 miljonu apmērā (pirmā lēmuma par grozījumiem preambulas 5. apsvērums);

(19)Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.(20)Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.(21)Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma [visas pārdevumu vērtības].(22)Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.(23)Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.

SLM piedalījās Itālijas klubā no 1997. gada 10. februāra līdz 2002. gada 19. septembrim (apstrīdētā lēmuma preambulas 866. apsvērums un šā sprieduma 127., 128. un 130. punkts);

[..] Neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [..], lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Komisija var piemērot arī šādu papildu summu citu pārkāpumu gadījumā. Lai izlemtu, kādu pārdošanas apjoma daļu piemērot katram konkrētajam gadījumam, Komisija ņem vērā dažādus faktorus, jo īpaši tos, kas minēti [2006. gada pamatnostādņu] 22. punktā.

Naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē vainu [atbildību] mīkstinošus apstākļus, proti:

ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tas beigs [ir beidzis] pārkāpumu tūlīt pēc Komisijas iejaukšanās. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad noslēgtas slepenas vienošanās vai piekopta slepena prakse (jo īpaši saistībā ar karteļiem),

SLM ilgstoši un regulāri piedalījās un sniedza ieguldījumu darbībās saistībā ar kvotu noteikšanu, klientu sadali, cenu noteikšanu un apmaiņu ar konfidenciālu komercinformāciju vairāk nekā simts Itālijas kluba sanāksmēs laikposmā no 1997. līdz 2002. gadam [..]. Turklāt pretēji SLM apgalvojumiem ITC un Tréfileurope, kā arī CB apstiprina SLM dalību aizliegtās vienošanās darbībās [..]. Tātad SLM loma aizliegtās vienošanās darbībās nevar tikt kvalificēta kā būtiski ierobežota vai kā tikai nenozīmīga un pasīva vērotāja loma.

lielāko daļu no sniegtajiem pierādījumiem veido galvenokārt dati, ko apstiprinājusi vienīgi kompānija, kura tos iesniegusi (apstrīdētā lēmuma preambulas 1018. apsvērums);

(1126)SLM lūdz piešķirt naudas soda samazinājumu par to, ka tā esot paziņojusi to inkriminējošu informāciju savā atbildē uz pirmo Komisijas informācijas pieprasījumu, kas it kā pārsniedzot parasto sadarbību. Tā turklāt apgalvo, ka tai nebija iespējas sniegt vairāk informācijas, jo, pirmkārt, tolaik tā nevarēja noteikt, kādi pierādījumi jau bija Komisijas rīcībā, un, otrkārt, tās loma pārkāpumā bija maznozīmīga. Visbeidzot tā apgalvo, ka Komisija esot izmantojusi tās paziņojumus, lai pastiprinātu savus secinājumus.(1127)Komisija atkārto, ka sniegtajai informācijai, lai tā varētu attaisnot naudas soda samazināšanu atbilstoši Paziņojumam par iecietību, ir jārada būtiska pievienotā vērtība. Tam, ka informācijai ir pašapsūdzošs raksturs, vai apstāklim, ka Komisija atsaucas uz šo informāciju, aprakstot aizliegto vienošanos, tātad nav izšķirošas nozīmes. Ja kāds uzņēmums lūdz iecietību, turklāt ir gaidāms, ka tas sniegs Komisijai visu tā rīcībā esošo informāciju, kurai ir nozīme, un tam ir lielākas izredzes uz iecietības pasākuma piešķiršanu, ja šis uzņēmums rīkojas nekavējoties. Tādējādi apstāklim, ka SLM nebija iespējas sniegt vairāk informācijas, jo tā nezināja, kādi pierādījumi jau bija Komisijas rīcībā, nav nozīmes.(1128)Attiecībā uz SLM ieguldījuma būtisku pievienoto vērtību ir jānorāda, ka tā lūdza naudas soda samazinājumu 2002. gada 30. oktobrī – vienlaicīgi atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu. Savā atbildē SLM atzīst savu piedalīšanos četru veidu sanāksmēs, proti, ESIS [Eurostress Information Service ar mītnes vietu Diseldorfā] sanāksmēs, Itālijas ražotāju sanāksmēs vadības līmenī laikposmā no 1999. līdz 2002. gadam, Eiropas ražotāju sanāksmēs vadības/komercnodaļu līmenī 2001. gadā un Itālijas ražotāju sanāksmēs pārdevēju līmenī laikposmā no 1999. līdz 2002. gadam. Tās sniegtais šo sanāksmju apraksts tomēr izrietēja jau no iepriekš pastāvošajiem pierādījumiem, un tās paziņojumi ir neskaidri.(1129)Tāpat, runājot par Eiropas kluba paplašināšanos, SLM paskaidro, ka 2001. gadā ir tikušas rīkotas sanāksmes starp Eiropas un Itālijas ražotājiem nolūkā sarunāt status quo attiecībā uz Itālijas eksportu uz Eiropas tirgu. Tā paziņoja, ka ir piedalījusies trijās no šīm sanāksmēm, un nosūtīja protokolu par divām sanāksmēm, tostarp par 2001. gada 4. septembra sanāksmi (kurā ir ziņots par mēģinājumu panākt status quo attiecībā uz Itālijas eksportu un par cenu stabilizēšanu), kas vairākkārt ir minēts paziņojumā par iebildumiem. Tomēr vairāki elementi, kas nāk no agrākiem avotiem, sniedz pierādījumu par šo sanāksmi, kā arī par citām sanāksmēm un ir vērsti uz to pašu mērķi. Tādējādi SLM sniegtā informācija nerada būtisku pievienoto vērtību.