<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.11-->
  <head>
    <title>2024-06-202406C111202202210-00-TRA-DOC-LV-CONCL-C-0221-22-202310601-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="19/07/2024 23:02:07" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="CNC" name="TypeDoc"/>
    <meta content="zdLroqYczJrFIQ08N4KYGMvVtgCGy0pvZiFp7v48NOW9exwSg15KW+mI1hO6y0Ap3tjxZIf+LY4LjG0OxPppN4Dq/QtPfowIZzvFnnjFlo5z+PEKdeOPAgEWcxK7tpb7E8sHHKj8WIUNfxPoIqqBeo0YOGZSXMkXNkA4423Xz30=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="vasutil" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="0221" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2022" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="vasutil" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="FAST_document_go_ok" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="CNC_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 15-11-23 11:28:07" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="28d746cb29a24f3f92d4084fb0781079" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0221" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="PV" name="NatureAff"/>
    <meta content="PV" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId24" style="first"/>
      <div id="rId20" style="even">A. M. Collins secinājumi – Lieta C‑221/22 P</div>
      <div id="rId21" style="default">Komisija/Deutsche Telekom</div>
    </div>
    <p class="C36Centre" id="para-1" title="page-1">
      ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA<br/>[ANTHONY MICHAEL COLLINS]
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-2" title="page-1">
      SECINĀJUMI,
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-3" title="page-1">
      sniegti 2023. gada 23. novembrī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">1</a>
</span>)
      
    </p>
    <p class="C38Centregrasgrandespacement" id="para-4" title="page-1">
      Lieta C‑221/22 P
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-5" title="page-1">
      Eiropas Komisija
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-6" title="page-1">
      pret
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-7" title="page-1">
      Deutsche Telekom AG
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-8" title="page-1">
      Apelācijas sūdzība – Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Spriedums, ar ko daļēji atceļ lēmumu un samazina naudas soda summu – Komisijas pienākums maksāt procentus – Nokavējuma procenti – LESD 266. un 340. pants – Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 90. pants
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-9" title="page-2">
      
        <br/>
      
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">I. Ievads</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savienības iestāde pieņem lēmumu, pamatojoties uz kuru uzņēmums tai provizoriski samaksā naudas summu. Tiesa pēc tam minēto lēmumu atzīst par pilnībā vai daļēji spēkā neesošu. Uzņēmums prasa, lai Savienības iestāde atmaksātu minēto summu, kā arī tā dēvētos “nokavējuma procentus”, kas aprēķināti par summu, kuras samaksa atzīta par nepamatotu, sākot no dienas, kad tas samaksājis minēto summu, līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai. Vai Savienības tiesībās ir noteikts, ka Savienības iestādei ir jāizpilda šī prasība? Tāds īsumā ir jautājums, ko Komisija lūdz Tiesai noteikt šajā apelācijas sūdzībā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar LESD 266. panta pirmo daļu. Vai nepieciešamie pasākumi, kas Savienības iestādei var būt jāveic, lai izpildītu Tiesas spriedumu, ietver šajā tiesvedībā pieprasīto “nokavējuma procentu” samaksu? Šis vērtējums ir jāveic kontekstā ar judikatūru, kurā jēdziens “nokavējuma procenti” tiek lietots, lai apzīmētu atšķirīgus juridiskus jēdzienus, kas kalpo dažādiem mērķiem. Šī diskusija reizēm atsauc atmiņā slaveno sarunu starp Oliņu Boliņu un Alisi Lūisa Kerola [Lewis Carroll] stāstā “Alise Aizspogulijā”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-2" href="#t-2">2</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">II. Fakti un tiesvedība</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">A. Apelācijas tiesvedības priekšvēsture</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija 2014. gada 15. oktobrī pieņēma Lēmumu C(2014) 7465 final par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (lieta AT.39523 – Slovak Telekom; turpmāk tekstā – “2014. gada lēmums”). 2014. gada lēmumā tika secināts, ka Deutsche Telekom AG un Slovak Telekom a.s. ir pārkāpušas LESD 102. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 54. pantu. Komisija Deutsche Telekom un Slovak Telekom solidāri uzlika naudas sodu 38 838 000 EUR apmērā un Deutsche Telekom uzlika atsevišķu naudas sodu 31 070 000 EUR apmērā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom 2014. gada 24. decembrī cēla prasību atcelt 2014. gada lēmumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom 2015. gada 16. janvārī provizoriski samaksāja Komisijai 31 070 000 EUR.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2018. gada 13. decembra spriedumu Deutsche Telekom/Komisija (T‑827/14, EU:T:2018:930; turpmāk tekstā – “2018. gada spriedums”) Vispārējā tiesa par 12 039 019 EUR samazināja naudas soda apmēru, attiecībā uz kuru Deutsche Telekom tika atzīta par vienpersoniski atbildīgu. Komisija 2019. gada 19. februārī atmaksāja šo summu Deutsche Telekom.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom 2019. gada 21. februārī iesniedza apelācijas sūdzību par 2018. gada spriedumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom 2019. gada 12. martā lūdza Komisiju samaksāt nokavējuma procentus par 12 039 019 EUR par periodu, sākot no 2015. gada 16. janvāra līdz 2019. gada 19. februārim. Deutsche Telekom, pamatojot savu lūgumu, atsaucās uz 2019. gada 12. februāra spriedumu Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2019. gada 28. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atteicās samaksāt Deutsche Telekom nokavējuma procentus, norādot, ka 2018. gada spriedumā ir prasīts atmaksāt naudas soda samazinājuma nominālvērtību. Piemērojot Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (turpmāk tekstā – “Deleģētā regula Nr. 1268/2012”)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-3" href="#t-3">3</a>
</span>), 90. pantu, Komisija atmaksāja nominālvērtību bez procentiem, jo šai summai attiecīgajā periodā bija negatīvs ienesīgums. Komisija piebilda, ka tā ir iesniegusi apelācijas sūdzību par 2019. gada 12. februāra spriedumu Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesa noraidīja Komisijas apelācijas sūdzību ar 2021. gada 20. janvāra spriedumu Komisija/Printeos (C‑301/19 P, EU:C:2021:39; turpmāk tekstā – “spriedums Printeos”).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2021. gada 25. marta spriedumu Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238) Tiesa noraidīja Deutsche Telekom apelācijas sūdzību par 2018. gada spriedumu, kā rezultātā uzliktā naudas soda samazinājums kļuva galīgs.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">B. Apstrīdētais spriedums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom 2019. gada 9. septembrī Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Prasītāja arī lūdza piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kas Deutsche Telekom radušies tādēļ, ka nebija pieejama tās nepamatoti samaksātā summa. Pakārtoti, prasītāja lūdza, lai Vispārējā tiesa piespriež Komisijai samaksāt nokavējuma procentus par nepamatoti samaksāto summu, sākot no naudas soda provizoriskās samaksas dienas līdz tā atmaksāšanas dienai. Minētie nokavējuma procenti bija jāaprēķina, pamatojoties uz likmi, ko Eiropas Centrālā banka (turpmāk tekstā – “ECB”) piemēro savām kapitāla refinansēšanas operācijām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem, vai arī, pakārtoti, par atsauci izmantojot likmi, ko Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu. Tā arī lūdza Vispārējai tiesai piespriest Komisijai samaksāt nokavējuma procentus no parāda summas, sākot no sprieduma pasludināšanas tiesvedībā, kas norisinājās šajā tiesā, līdz brīdim, kad Komisija šo summu atmaksā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispārējā tiesa 2022. gada 19. janvāra spriedumā Deutsche Telekom/Komisija (T‑610/19, EU:T:2022:15; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) noraidīja prasību par to zaudējumu atlīdzību, kas radušies nepamatoti samaksātās summas nepieejamības dēļ. Deutsche Telekom neesot pierādījusi, ka tā būtu cietusi zaudējumus saistībā ar neiegūto peļņu nespējas ieguldīt minētos līdzekļus savā uzņēmējdarbībā dēļ vai ka šīs summas nepieejamības dēļ tā bijusi spiesta atteikties no kādiem konkrētiem projektiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz prasījumu par zaudējumu atlīdzību saistībā ar Komisijas atteikumu maksāt nokavējuma procentus par nepamatoti samaksāto summu no tās samaksas dienas līdz tās atmaksāšanai Vispārējā tiesa secināja, ka 2014. gada lēmums ir pietiekami būtisks LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpums, kura rezultātā Deutsche Telekom ir radīti zaudējumi. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka LESD 266. panta pirmā daļa ir tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Savienības tiesas veiktā pasākuma atcelšana darbojas ex tunc, tādējādi to atceļot ar atpakaļejošu spēku. Ja Savienības iestādei ir nepamatoti samaksāta naudas summa, rodas tiesības uz šīs summas atmaksu kopā ar nokavējuma procentiem. Nokavējuma procentu mērķis ir pēc vienotas likmes atlīdzināt liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un stimulēt parādnieku pēc iespējas drīzāk izpildīt spriedumu. Tādējādi nokavējuma procentu samaksa ir LESD 266. panta pirmajā daļā paredzētā Komisijas pienākuma atjaunot prasītāja sākotnējo stāvokli pēc naudas soda atcelšanas būtiska sastāvdaļa. Pienākums maksāt nokavējuma procentus nodrošina kompensāciju pēc vienotas likmes par objektīvu kavējumu, kas rodas, pirmkārt, tiesvedības ilguma dēļ; otrkārt, uzņēmuma, kas provizoriski samaksājis naudas sodu, kurš vēlāk tiek atcelts vai samazināts, tiesības uz restitūciju, un, treškārt, Savienības tiesu rīkojumu ex tunc ietekmes dēļ. Vispārējā tiesa atzina, ka pienākums maksāt “nokavējuma procentus” nevar mudināt Komisiju atmaksāt summu, ko tā ir nepamatoti saņēmusi, pirms sprieduma par naudas soda pilnīgu vai daļēju atcelšanu pasludināšanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, ka atbilstīgi Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktam tai bija pienākums atmaksāt tikai “uzkrātos procentus”, kas radušies no summas, kuru tā bija saņēmusi nepamatoti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-4" href="#t-4">4</a>
</span>). Pienākums maksāt “nokavējuma procentus” pastāv neatkarīgi no Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta piemērošanas rezultātā iegūto summu samaksas. Vispārējā tiesa attiecīgi uzskatīja, ka tai nav vajadzības lemt par Deutsche Telekom izvirzīto pamatu attiecībā uz Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta prettiesiskumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijas pienākums maksāt nokavējuma procentus, kas aprēķināti no provizoriskā maksājuma veikšanas dienas, izriet no LESD 266. panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma izpildīt 2018. gada spriedumu. Maksimālais restitūcijas prasības apmērs, kas izriet no naudas soda provizoriskās samaksas, bija noteikts vai to varēja noteikt šā maksājuma dienā, pamatojoties uz objektīviem faktoriem. Maksājamie procenti ir nokavējuma procenti, un neradās jautājums par kompensācijas procentiem. Vispārējā tiesa arī uzskatīja, ka atteikums maksāt nokavējuma procentus atbilst LESD 266. panta otrajā daļā, lasot to kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu, paredzētajiem nosacījumiem, lai atsauktos uz Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai noteiktu nokavējuma procentu likmi, Vispārējā tiesa pēc analoģijas piemēroja Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pantu “Kavējuma procenti”. Komisijai bija pienākums maksāt likmi, ko ECB piemēroja savām kapitāla refinansēšanas saistībām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem, proti, 3,55 % laikposmā no 2015. gada 16. janvāra līdz 2019. gada 19. februārim, un no kuras izriet summa 1 750 522,83 EUR.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot Vispārējā tiesa piebilda, ka no pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas līdz brīdim, kad Komisija pilnībā samaksās parāda summu, tā ir jāpalielina par nokavējuma procentiem, kas aprēķināti pēc likmes, ko ECB piemēro savām kapitāla refinansēšanas operācijām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">C. Apelācijas sūdzība</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija iesniedza šo apelācijas sūdzību 2022. gada 28. martā. Tā lūdza apelācijas sūdzības nodošanu izskatīšanai virspalātā, lai Tiesa varētu pārskatīt pieeju, ko tā bija pieņēmusi spriedumā Printeos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-5" href="#t-5">5</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija izvirza divus apelācijas sūdzības pamatus. Tās pirmais pamats ir par to, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo tajā tika atzīts, ka LESD 266. pantā Komisijai ir noteikts beznosacījuma pienākums maksāt nokavējuma procentus par laikposmu no naudas soda provizoriskās samaksas dienas līdz nepamatoti samaksātās summas atmaksāšanas dienai. Ar otro pamatu tā apgalvoja, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo tajā pēc analoģijas ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktu tika atzīts, ka Komisijai ir pienākums maksāt nokavējuma procentus pēc likmes, ko ECB piemēro savām kapitāla refinansēšanas operācijām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom norāda, ka Tiesai apelācijas sūdzība būtu jānoraida kā nepieņemama un katrā ziņā kā nepamatota.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 12. jūlijā, puses sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">III. Izvērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">A. Pieņemamība</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom uzskata, ka visa apelācijas sūdzība būtu jānoraida kā nepieņemama, jo tā faktiski ir vērsta pret spriedumu Printeos, kas ir kļuvis galīgs. Vispārējā tiesa esot atbilstoši piemērojusi minēto judikatūru un tādējādi neesot varējusi pieļaut tiesību kļūdu. Tā uzskata, ka argumentācija, uz kuru Komisija atsaucas, lai kritizētu spriedumu Printeos, arī neesot pieņemama, jo Vispārējā tiesā tā netika izvirzīta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt Deutsche Telekom apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo Komisija nav norādījusi nevienu pārsūdzētā sprieduma rindkopu, kurā būtu atzīts, ka Komisijas pienākums maksāt nokavējuma procentus pēc būtības ir sods. Nokavējuma procentu piešķiršana nav sods, bet ir kompensācija pēc vienotas likmes par to, ka uzņēmumam ir liegta iespēja izmantot tā līdzekļus. Deutsche Telekom arī apgalvo, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmajā daļā un otrajā pamatā ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā izvirzītie argumenti, un tādēļ tie nav pieņemami. Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā, trešā, ceturtā, piektā un sestā daļa ir nepieņemamas, jo šajā apelācijas sūdzībā šie argumenti šajā tiesvedībā ir izvirzīti pirmo reizi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija atbild, ka apelācijas sūdzība ir vērsta pret pārsūdzēto spriedumu, nevis spriedumu Printeos. Vairāki apsvērumi, kas ir izklāstīti pārsūdzētajā spriedumā, nav ietverti spriedumā Printeos. Attiecībā uz pirmo apelācijas sūdzības pamatu Komisijas apstrīd konstatējumu, ka tai ir pienākums maksāt nokavējuma procentus, kā tas ir noteikts pārsūdzētajā spriedumā. Turklāt Komisija apgalvo, ka pat tad, ja pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā un otrajā apelācijas sūdzības pamatā ir atkārtoti argumenti, ko tā izvirzīja Vispārējā tiesā, tai ir tiesības to darīt, apstrīdot Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu. Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā ir attīstīti argumenti, ko tā bija izvirzījusi Vispārējā tiesā, un apstrīdēti dažādi pārsūdzētajā spriedumā izdarītie secinājumi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 170. panta pirmo daļu apelācijas sūdzība nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Apstrīdot Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu apelācijas instancē, var tikt atkārtoti izskatīti pirmajā instancē izskatītie tiesību jautājumi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-6" href="#t-6">6</a>
</span>). Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kurus tas izvirzījis pirmajā instancē, apelācijas sūdzība daļēji zaudētu savu mērķi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-7" href="#t-7">7</a>
</span>). Ja apelācijas sūdzības iesniedzējai tiek liegts to darīt, tas arī grauj iedibināto noteikumu, saskaņā ar kuru Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā ir tikai tiesiski konstatējumi, kas izdarīti attiecībā uz pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-8" href="#t-8">8</a>
</span>). Tiesa ir vairākkārt nolēmusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, izvirzot pamatus, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma, un censties kritizēt tā pareizību no tiesību viedokļa  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-9" href="#t-9">9</a>
</span>). Savienības tiesu judikatūras, tostarp sprieduma Printeos, interpretācija un piemērošana pārsūdzētajā spriedumā rada tiesību jautājumus, ko ir iespējams apstrīdēt. Tādējādi ierosinu Tiesai noraidīt Deutsche Telekom iebildumus pret visas apelācijas sūdzības pieņemamību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka, neņemot vērā nokavējuma procentu soda raksturu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzdodot Komisijai samaksāt šos procentus. Komisijas apgalvojums ir nevis tas, ka Vispārējā tiesa savā vērtējumā esot pieļāvusi pozitīvu kļūdu, bet gan tas, ka savā juridiskajā analīzē tā neesot ņēmusi vērā būtisku apsvērumu. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Komisija nav norādījusi pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros ir noteikts, ka nokavējuma procentiem ir soda raksturs. Komisijas izvirzītajam jautājumam ir acīmredzami tiesisks raksturs. Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt Deutsche Telekom iebildumus pret pirmā apelācijas sūdzības pamata pieņemamību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šie apsvērumi, manuprāt, ir pietiekami, lai atbildētu uz Deutsche Telekom iebildumiem (i) pret apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmās daļas un otrā pamata pieņemamību, pamatojoties uz to, ka tajos ir atkārtoti Vispārējā tiesā izvirzītie argumenti, un (ii) pret pirmā pamata otrās, trešās, ceturtās, piektās un sestās daļas pieņemamību, pamatojoties uz to, ka tie apelācijas sūdzībā ir izvirzīti pirmo reizi. Lai kliedētu šaubas, uzskatu, ka dažādie argumenti, kas ietverti pirmā apelācijas sūdzības pamata otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā, ir tiesību jautājumi, kuri izriet no pārsūdzētā sprieduma un kurus Komisija ir tiesīga izvirzīt Tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecīgi ierosinu Tiesai noraidīt Deutsche Telekom iebildumu pret apelācijas sūdzības pieņemamību un pieņemt to pilnībā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">B. Lietas būtība</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">1. Tiesību kļūdas, nosakot pienākumu maksāt nokavējuma procentus no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumenti</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmajam apelācijas sūdzības pamatam ir sešas daļas. Ar pirmo daļu tiek apgalvots, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo ar to Komisijai ir piespriests samaksāt nokavējuma procentus par 12 039 019 EUR, sākot no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas līdz 2018. gada sprieduma pasludināšanas dienai. Komisija esot atmaksājusi pamatsummu, ko tā bija parādā Deutsche Telekom 2018. gada sprieduma rezultātā. Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta, par kura tiesiskumu Vispārējā tiesa nav lēmusi, piemērošana provizoriski iekasētajai naudas soda summai esot radījusi negatīvus procentus. Komisija šos zaudējumus nesot pārnesusi uz Deutsche Telekom.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums ir pretrunā judikatūrai, kas datējama ar laiku pirms sprieduma Printeos. No judikatūras, kas attiecas uz nepamatoti iekasētiem maksājumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-10" href="#t-10">10</a>
</span>), nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-11" href="#t-11">11</a>
</span>) un antidempinga maksājumu atmaksāšanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-12" href="#t-12">12</a>
</span>), izriet, ka apstākļos, kas ir salīdzināmi ar šajā apelācijas sūdzībā aplūkotajiem, Komisijai esot jāmaksā kompensācijas, nevis nokavējuma procenti, lai izvairītos no nepamatotas iedzīvošanās. Judikatūrā, kas reglamentē par konkurences tiesību pārkāpumiem uzlikto naudas sodu atmaksāšanu, esot izdarīts tāds pats secinājums  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-13" href="#t-13">13</a>
</span>). Lai gan spriedumā Guardian Europe  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-14" href="#t-14">14</a>
</span>) ir minēti “nokavējuma procenti”, Komisija attiecīgo naudas sodu kopā ar uzkrātajiem procentiem atmaksāja saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu, tādējādi jautājums par nokavējuma procentiem neradās. Tiesas spriedums IPK  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-15" href="#t-15">15</a>
</span>) attiecās uz nokavējuma procentu samaksu, sākot no dienas, kad Vispārējā tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru tika atcelts lēmums atcelt finansiālās palīdzības piešķiršanu, tādējādi atjaunojot lēmumu par šīs palīdzības samaksu. Minētā lieta neattiecās uz nokavējuma procentu samaksu no naudas soda provizoriskās iekasēšanas līdz tā nolēmuma pasludināšanai, ar kuru pilnībā vai daļēji tiek atcelts lēmums par tā uzlikšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija piekrīt, ka LESD 266. panta pirmā daļa tai uzliek pienākumu atmaksāt provizoriski iekasēto naudas sodu kopā ar procentiem, kas uzkrāti, piemērojot Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu, lai novērstu nepamatotu Eiropas Savienības iedzīvošanos. Pārsūdzētajā spriedumā esot sajaukti nokavējuma procenti, kas pēc būtības ir sankcija, un kompensācijas procenti. Komisijas pienākums maksāt nokavējuma procentus par provizoriski iekasētajiem naudas sodiem pašreizējos ekonomiskajos apstākļos novestu pie attiecīgo uzņēmumu nepamatotas iedzīvošanās.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar pirmā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav ņemts vērā Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkts. Lai Vispārējā tiesa šo noteikumu nepiemērotu, tai esot bijis jālemj, ka tas ir pretrunā LESD 266. pantam. Vispārējās tiesas sprieduma ietekmē Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkts zaudējot savu mērķi, jo procentu summa, ko tā piemērošana varētu radīt, praksē nekad nepārsniegtu summu, kas rodas, piemērojot nokavējuma procentu likmi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar pirmā apelācijas sūdzības pamata ceturto daļu šīs lietas faktiskie apstākļi neatbilstot nosacījumiem, lai atsauktos uz Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Tā kā naudas soda provizoriskais maksājums bija likumīgs, Komisijai laikā, kad tā saņēma šo summu, neesot bijis pienākums maksāt nokavējuma procentus. Tādējādi tā nevarēja izdarīt pietiekami smagu tiesiskuma pārkāpumu. Tā kā tiesvedības ilgums izraisīja noteiktu kavēšanos un Komisija nevarēja ietekmēt šo faktoru, tā nevarot būt atbildīga par pietiekami nopietnu tiesību normas pārkāpumu. Turklāt Komisija apgalvo, ka Deutsche Telekom nav pierādījusi, ka tai ir radīti zaudējumi, kas būtu aprēķināmi kā līdzvērtīgi procentu likmei, kuru ECB piemēroja savām kapitāla refinansēšanas saistībām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar pirmā apelācijas sūdzības pamata piekto daļu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda, uzskatot, ka saskaņā ar 2018. gada sprieduma ex tunc sekām tai bija jāmaksā nokavējuma procenti, sākot no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas. Saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisijas lēmumi tiekot uzskatīti par likumīgiem, kamēr nav konstatēts pretējais  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-16" href="#t-16">16</a>
</span>). Tā kā Savienības tiesās celtajām prasībām nav apturoša spēka, 2014. gada lēmums bija izpildāms, līdz Vispārējā tiesa to atcēla. Tāpēc pienākums atmaksāt naudas sodu nevarēja rasties pirms 2018. gada sprieduma pasludināšanas. Turklāt pirms minētā sprieduma pieņemšanas neviena summa, ko Komisija varētu būt parādā Deutsche Telekom, nebija nedz noteikta, nedz nosakāma, pamatojoties uz objektīviem faktoriem. Tam, ka varēja tikt noteikta maksimālā summa, nav nozīmes.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pretēji tam, ko apgalvo Deutsche Telekom, ja uzņēmums nav iesniedzis bankas garantiju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (turpmāk tekstā – “Finanšu regula”)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-17" href="#t-17">17</a>
</span>) 78. un turpmākajiem pantiem, Komisijai esot pienākums izpildīt lēmumu, provizoriski iekasējot naudas sodu. Ja Komisija to nedarītu, tā riskētu ar to, ka, visiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem esot izsmeltiem, tā nevarēs iekasēt naudas sodu, piemēram, gadījumā, ja uzņēmums pa to laiku bankrotē, tādējādi neaizsargājot Savienības finanšu intereses.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija norāda, ka uzņēmumiem ir iespēja izvēlēties vai nu iesniegt bankas garantiju un paturēt maksājamās summas tiesvedības laikā, vai arī provizoriski samaksāt naudas sodu. Pēdējā minētajā gadījumā uzņēmums saņem tādus procentus, kādus rada Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta piemērošana, kuru samaksa ir paredzēta, lai nodrošinātu pienācīgu kompensāciju par nepamatoti samaksātās summas nepieejamību un tās vērtības samazināšanos. Uzņēmums, kas apgalvo, ka tam ir radīti papildu zaudējumi tādēļ, ka tas ir veicis nepamatotu maksājumu, var arī celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 340. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums noved pie absurdiem rezultātiem. Pirmkārt, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju noteikt naudas soda apmēru, Savienības tiesas aizstājot Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu. Tā kā nav iespējams iepriekš zināt, vai Savienības tiesas izmantos šo jurisdikciju un, ja tā, tad kādu summu tās noteiks kā naudas sodu, no Komisijas nevarot prasīt samaksāt nokavējuma procentus par periodiem pirms šīs jurisdikcijas izmantošanas. Otrkārt, ja Komisija pieņem jaunu lēmumu par identiska naudas soda uzlikšanu pēc tam, kad Savienības tiesas ir atcēlušas sākotnējo lēmumu tā aprēķinā pieļautu kļūdu dēļ, Komisijas pienākums maksāt nokavējuma procentus esot līdzvērtīgs šā naudas soda samazinājumam. Treškārt, lietas, kurās Vispārējā tiesa un Tiesa ir nonākušas pie atšķirīgiem secinājumiem par naudas sodu likumību, radot ievērojamu nenoteiktību attiecībā uz to kvantitatīvo noteikšanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-18" href="#t-18">18</a>
</span>). No šiem apsvērumiem izrietot, ka pirms galīgā sprieduma pasludināšanas nav iespējams noteikt summu, kuru Komisijai galu galā varētu nākties atmaksāt uzņēmumam, kas ir provizoriski samaksājis naudas sodu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar pirmā apelācijas sūdzības pamata sesto daļu Komisija apgalvo, ka prasība maksāt nokavējuma procentus, sākot no dienas, kad tika provizoriski iekasēts naudas sods, mazina to preventīvo iedarbību. Komisija, nosakot naudas sodus, nevar paredzēt ne tiesvedības ilgumu, ne iznākumu. Tādējādi no sprieduma Printeos un pārsūdzētā sprieduma izrietošā principa piemērošana var radīt nesamērīgas un nevēlamas sekas, kā to apliecina lieta Intel  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-19" href="#t-19">19</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom lūdz Tiesu noraidīt pirmo apelācijas sūdzības pamatu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu Deutsche Telekom norāda, ka judikatūra neparedz, ka ir jākonstatē kavēšanās izpildīt pastāvošu parādu, lai no Savienības iestādes prasītu samaksāt nokavējuma procentus. Komisija atteicās maksāt procentus, kad tā atmaksāja atcelto naudas soda daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom uzskata, ka judikatūra, kas citēta, lai pamatotu apelācijas pirmā pamata otro daļu, attiecas uz citām situācijām, kas atšķiras no šajā lietā aplūkotajām, un tādējādi nepastāv pretruna starp minēto judikatūru un spriedumu Printeos. Judikatūra neatbalsta Komisijas nostāju, ka tā var atturēties no procentu maksāšanas, ja provizoriski iekasēts naudas sods nenes nekādus procentus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa būtu jānoraida, jo Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkts neietekmē pienākumu maksāt nokavējuma procentus saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu. Deutsche Telekom norāda, ka Komisijai ir pienākums samaksāt nokavējuma procentus vai procentus, kas uzkrāti, piemērojot Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu, atkarībā no tā, kuri ir lielāki. Ja Tiesa šo tiesību normu interpretētu tādējādi, ka tā izslēdz pienākumu maksāt procentus saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu, Deutsche Telekom atsaucas uz iebildumu par prettiesiskumu, ko tā bija izvirzījusi pirmajā instancē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbildot uz apelācijas sūdzības pirmā pamata ceturto daļu, Deutsche Telekom apgalvo, ka atteikums samaksāt jebkādus procentus esot pietiekami būtisks LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpums, kas tai ir radījis kaitējumu. Tādējādi Deutsche Telekom, ja tā vēlētos saņemt atlīdzību par šo kaitējumu, būtu jāceļ prasība par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 266. panta otro daļu un 340. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmā apelācijas sūdzības pamata piektā daļa būtu jānoraida, jo, lai gan Komisijas lēmumiem ir spēkā esamības prezumpcija un tie ir izpildāmi, tai nav pienākuma provizoriski iekasēt naudas sodus. Finanšu regulā paredzētā prasība Komisijai atgūt prasījumus neattiecas uz naudas sodiem. Tāpat arī uzņēmumiem nebūtu ekskluzīvi jāuzņemas tiesvedības riski konkurences tiesību jomā. Izskatot prasības pamatus prasībā par lēmuma par naudas soda uzlikšanu atcelšanu, ir iespējams noteikt maksimālo summu, kas Komisijai varētu būt jāmaksā. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā esot pareizi atzīts, ka daļējas atcelšanas sekas ex tunc uzliek Komisijai pienākumu samaksāt nokavējuma procentus par nepamatoti samaksāto summu, sākot no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai gan Deutsche Telekom atzīst, ka naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpšanu preventīvā iedarbība ir leģitīms mērķis, attiecībā uz pirmā apelācijas sūdzības pamata sesto daļu tā atkārtoti norāda, ka Komisijai nav pienākuma provizoriski iekasēt naudas sodus. Pienākums maksāt nokavējuma procentus, sākot no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas, ir sekas Komisijas lēmumam iekasēt naudas sodu, pirms ir izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Ja Komisija naudas soda iekasēšanu atliktu līdz šim laikam, naudas soda preventīvā iedarbība saglabātos tiktāl, ciktāl attiecīgajam uzņēmumam būtu jāuztur pietiekamas finanšu rezerves uz laiku, kamēr turpinās tā uzsāktā tiesvedība. Visbeidzot, pārsūdzētajā spriedumā izklāstīto principu sekas attiecībā uz Intel neesot būtiskas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Juridiskā analīze</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">LESD 266. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka Savienības iestādei, kuras pieņemts akts ir pasludināts par spēkā neesošu, ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai pildītu attiecīgo spriedumu. Man ir trīs apsvērumi par šo noteikumu. Pirmkārt, uzskatu, ka pienākums veikt šādus pasākumus ir atkarīgs no sprieduma esamības. Ir būtiski atšķirt sprieduma esamību no tā sekām. Juridiski un faktiski sprieduma, ar kuru pasludina akta atcelšanu, pastāvēšana sākas no tā pasludināšanas brīža. No šā brīža spriedums izraisa šī akta izslēgšanu no Savienības tiesību sistēmas, sākot no dienas, kad šis akts stājās spēkā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-20" href="#t-20">20</a>
</span>). Ir acīmredzams, ka nav iespējams izpildīt spriedumu, pirms tas ir pasludināts. Turklāt Savienības iestāde nevar sākt apzināties pasākumus, kas tai varētu būt jāveic, lai panāktu atbilstību, kamēr tā nezina, kas tai ir jāizpilda. 2014. gada lēmums tā pieņemšanas brīdī bija likumīgs. Drīz pēc tam un saskaņā ar to Deutsche Telekom provizoriski samaksāja Komisijai visu naudas sodu. Pēc 2018. gada sprieduma pasludināšanas izrādījās, ka Deutsche Telekom ir nepamatoti samaksājusi daļu no šīs summas, kuras apmēru pirms šā notikuma iestāšanās nebija iespējams novērtēt.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ja sprieduma esamība ir priekšnoteikums jebkādai prasībai veikt pasākumus, kas nepieciešami tā izpildei, no tā izriet, ka Komisija nevarēja rīkoties pretēji LESD 266. panta pirmajai daļai pirms 2018. gada sprieduma pasludināšanas. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 111. punktā izdarītais secinājums, ka Komisija pirms 2018. gada sprieduma pasludināšanas bija pārkāpusi LESD 266. panta pirmo daļu, kā dēļ tai bija jāmaksā Deutsche Telekom nokavējuma procenti, ir juridiski un loģiski nepamatots.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Mans otrais apsvērums ir tāds, ka LESD 266. panta pirmajā daļā nav definēti pasākumi, kas nepieciešami, lai panāktu sprieduma izpildi, un kas, pirmkārt, ir jānosaka attiecīgajai iestādei un, strīda gadījumā, – Savienības tiesām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-21" href="#t-21">21</a>
</span>). Šo pienākumu var izpildīt dažādos veidos, tostarp pieņemot jaunu pasākumu, atturoties no kāda pasākuma pieņemšanas vai, kā šajā gadījumā, veicot naudas maksājumu vai atmaksu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-22" href="#t-22">22</a>
</span>). Ja pasākums pirms tā pilnīgas vai daļējas atcelšanas ir izpildīts, pat provizoriski, LESD 266. panta pirmajā daļā paredzētie nepieciešamie pasākumi ietver pienākumu, ciktāl iespējams, atjaunot prasītājam tādu stāvokli, kāds tas bija, pirms tika pieņemts pasākums, kas atzīts par spēkā neesošu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-23" href="#t-23">23</a>
</span>). Šādiem pasākumiem loģiski ir jāietver Komisijas pienākums nodrošināt, ka persona, kas ir nepamatoti samaksājusi naudu, pēc tās atgriešanas atgūst to pašu vērtību naudas izteiksmē. Šis pienākums pastāv neatkarīgi no jebkādas prasības par zaudējumu atlīdzību, kuras pastāvēšana ir tieši atzīta LESD 266. panta otrajā daļā. LESD 266. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums ir arī atšķirīgs no jebkura pienākuma, kas varētu rasties, atmaksāt jebkādu nepamatotu iedzīvošanos, kas varētu rasties Savienības iestādei tādēļ, ka tās rīcībā ir nepamatoti samaksāti naudas līdzekļi. Tāpēc piekrītu Deutsche Telekom apgalvojumam, ka pienākums veikt pilnīgu restitūciju nav atkarīgs no Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktā noteiktā mehānisma piemērošanas, kas turklāt šķiet paredzēts, lai ņemtu vērā jebkādu Savienības iestāžu nepamatotu iedzīvošanos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-24" href="#t-24">24</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Mans trešais novērojums ir tāds, ka LESD 266. panta pirmajā daļā Savienības iestādēm ir noteikts tiešs pienākums pilnībā izpildīt Savienības tiesu spriedumus. Tās mērķis nav sodīt Savienības iestādes. LESD 266. panta pirmā daļa neparedz juridisku pamatu pasākumiem, kas Savienības iestādei liktu maksāt pārmērīgas vai soda procentu likmes. LESD 266. panta otrā daļa apstiprina šo apsvērumu, jo tā tieši paredz uzņēmuma tiesības atsaukties uz Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību neatkarīgi no tā, cik lielā mērā Savienības iestāde ir izpildījusi LESD 266. panta pirmo daļu. Tādējādi Līgumos ir skaidri nošķirtas tiesības pieprasīt Savienības iestādēm veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Savienības tiesu spriedumus, un tiesības uz kompensāciju par šo iestāžu nodarīto kaitējumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-25" href="#t-25">25</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispārējā tiesa noraidīja Deutsche Telekom prasību par to zaudējumu atlīdzību, kas tai esot radīti, jo tai tika liegta iespēja izmantot provizoriski samaksātos naudas līdzekļus. Pret šo spriedumu nav iesniegta pretapelācijas sūdzība. Gan šā iemesla, gan šo secinājumu 47. un 48. punktā minēto iemeslu dēļ, tā kā Komisija pirms 2018. gada sprieduma pasludināšanas nebija pārkāpusi LESD 266. panta pirmo daļu, nav pamata izskatīt jautājumu par kompensāciju saskaņā ar LESD 266. panta otro daļu, to lasot kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Paliek atklāts jautājums par to, vai saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu Komisijai vai būt jāmaksā nokavējuma procenti par nepamatoti samaksātu summu, sākot no tās samaksas brīža līdz sprieduma pasludināšanai, ar kuru ir atcelts juridiskais pamatojums, kas bija par pamatu šīs summas samaksai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līgumos nav minēti nokavējuma procenti. Ciktāl Savienības tiesību aktos šis jēdziens ir minēts Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta virsrakstā, termins “default interest” angļu valodas tekstā ir izteikts kā “Intérêts moratoires” franču valodas versijā, “Intereses moratorios” tulkojumā spāņu valodā, “Juros de mora” portugāļu valodas versijā un “Interessi di mora” itāļu valodas versijā. Šie izteicieni ir atvasināti no latīņu valodas vārda “mora”, kas nozīmē “kavēšanās”. Saskaņā ar romiešu tiesībām “mora debitoris” bija piemērojami, ja parādnieks neizpildīja skaidri noteiktu pienākumu noteiktā termiņā; citiem vārdiem sakot, tie bija paredzēti kā stimuls savlaicīgai saistību izpildei un līdz ar to kā sods par to, ka netiek izpildīts prasījums samaksāt naudas summu, kas bija nosakāma šā pieprasījuma izteikšanas brīdī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pants atspoguļo šo izcelsmi. Tās 83. panta 1. punkts nosaka, ka “[..] par jebkuru debitoru parādu, kas nav atmaksāts termiņā, kurš minēts 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā, jāmaksā procenti saskaņā ar šī panta 2. un 3. punktu”. Saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 80. panta 3. punktu ar parādzīmi parādnieku informē, ka Savienība ir konstatējusi debitoru parādu un ka tad, ja parāda atmaksa tiek veikta pirms termiņa, nokavējuma procenti netiek aprēķināti. Parādzīmē parādnieks arī tiek informēts, ka tad, ja parāda atmaksa nav izdarīta noteiktajā termiņā, par parādu jāmaksā procenti atbilstoši likmei, kas minēta Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pantā, proti, likmei, ko ECB piemēro savām kapitāla refinansēšanas darbībām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem. No tā izriet, ka nokavējuma procenti ir maksājami, ja Savienības iestāde ir noteikusi parādniekam termiņu, līdz kuram tam ir jāsamaksā parāda summa, un parādnieks to nav samaksājis līdz minētajam termiņam. Par parādzīmē norādītās summas samaksu pirms minētā termiņa beigām nav jāmaksā nokavējuma procenti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šie noteikumi atbilst jēdziena “kavējuma procenti” burtiskai interpretācijai, saskaņā ar kuru šādi procenti ir jāmaksā, ja parādnieks nepilda pienākumu samaksāt summu noteiktā termiņā. Tā kā Komisija nav nepildījusi pienākumu atmaksāt Deutsche Telekom nepamatoti samaksāto summu, šādu procentu maksājums nešķiet nepieciešams pasākums, lai izpildītu Savienības tiesas spriedumu LESD 266. panta pirmās daļas izpratnē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir autoritatīvi norādīts, ka dalībvalstu tiesību sistēmās nav atzīts vispārējs princips, saskaņā ar kuru nokavējuma procenti tiek aprēķināti no zaudējumu rašanās dienas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-26" href="#t-26">26</a>
</span>). Vai dalībvalstu tiesībās ir paredzēta prasība maksāt nokavējuma procentus apstākļos, kad tiesas nolēmuma rezultātā ir konstatēts, ka daļa summas vai visa summa valsts pārvaldes iestādei ir samaksāta nepamatoti? Kā saprotu, apstākļos, kas ir analoģiski šajā apelācijas sūdzībā aplūkotajiem, saskaņā ar Vācijas, Īrijas, Austrijas un Somijas tiesībām šis jautājums nerodas, jo naudas sodi par konkurences tiesību pārkāpumiem netiek piemēroti, kamēr nav izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Vienpadsmit dalībvalstis  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-27" href="#t-27">27</a>
</span>), šķiet, uzliek valsts pārvaldei pienākumu no iekasēšanas dienas maksāt procentus par likumīgi iekasētiem, bet vēlāk par nepamatoti samaksātiem atzītiem naudas līdzekļiem. Šā pienākuma mērķis ir kompensēt šo līdzekļu nepieejamību un/vai novērst nepamatotu iedzīvošanos. Tas nav attiecināms uz jebkādu kavēšanos atmaksāšanas procesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-28" href="#t-28">28</a>
</span>). Šādi procenti attiecīgi nav nokavējuma procenti, kā šo terminu parasti saprot. Ja valsts iestāde kavējas atmaksāt nepamatoti samaksātās summas, četras dalībvalstis, šķiet, uzliek īpašu pienākumu maksāt nokavējuma procentus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-29" href="#t-29">29</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tagad izvērtēšu Tiesas judikatūru šajā jautājumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Agrīnajā judikatūrā tika nošķirti procenti, kas saistīti ar kavētu parāda samaksu, vēlāk apzīmēti kā nokavējuma procenti, attiecībā uz kuriem bija jāpaziņo par parāda samaksas termiņu, un kompensācijas procenti, kas maksājami par zaudējumiem, kuri radušies nelikumīgas darbības rezultātā, un saistībā ar kuriem šāds paziņojums nebija jāsniedz  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-30" href="#t-30">30</a>
</span>). Vēlākā judikatūra apstiprināja, ka nokavējuma procenti ir maksājami tikai tādēļ, ka ir kavēta pienākuma samaksāt vai atmaksāt naudas summu izpilde  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-31" href="#t-31">31</a>
</span>). Tādējādi nokavējuma procentus sāka skaitīt no sprieduma, ar kuru konstatēts, ka Savienības iestādei ir parāds, pasludināšanas dienas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-32" href="#t-32">32</a>
</span>). Ja Komisija vēlāk atmaksāja naudas summas, kas tika atzītas par nepamatoti samaksātām, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka procentu likmei, ko Komisija piemēroja, ir cits mērķis nekā nokavējuma procentu likmei, jo pirmajai likmei mērķis ir novērst Kopienas nepamatotu iedzīvošanos, bet otrajai likmei mērķis ir ierobežot jebkādu nepamatotu kavēšanos šo summu atmaksāšanā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-33" href="#t-33">33</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedums Corus iezīmēja atkāpšanos no šīs judikatūras pēc formas, bet ne pēc būtības. Komisija atteicās maksāt procentus par summu, ko tā bija atmaksājusi Corus sakarā ar naudas soda par konkurences tiesību pārkāpumu daļēju atcelšanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-34" href="#t-34">34</a>
</span>). Corus Pirmās instances tiesā cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, cita starpā lūdzot piedzīt procentus kā kompensāciju par to, kas bija zaudēta iespēja izmantot Komisijai provizoriski samaksāto naudas summu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-35" href="#t-35">35</a>
</span>). Nodēvējot šo prasījumu par tādu, kas attiecas uz “kavējuma procentiem”, Pirmās instances tiesa to apmierināja, atsaucoties uz vajadzību kompensēt naudas vērtības samazināšanos un novērst Savienības nepamatotu iedzīvošanos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-36" href="#t-36">36</a>
</span>). Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Corus pienākas summa, kas ir vienāda ar procentiem, kurus Komisija aprēķināja kā nepamatoti samaksātā naudas soda summu, kas būtu iegūta no tās provizoriskās iekasēšanas dienas līdz tās atmaksāšanas dienai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-37" href="#t-37">37</a>
</span>). Tādējādi ar jēdziena “kavējuma procenti” lietošanu tika aizēnots fakts, ka Pirmās instances tiesa procentus piesprieda, pamatojoties uz restitūcijas un nepamatotas iedzīvošanās jēdzieniem, kas var būt būtiski attiecībā uz pasākumiem, kuri veikti, lai izpildītu Savienības tiesas spriedumu. Pirmās instances tiesa cita prasījuma ietvaros piesprieda faktiski nokavējuma procentus, kas aprēķināti no dienas, kad Komisija bija atmaksājusi naudas soda pamatsummu, līdz sprieduma Corus pasludināšanas dienai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-38" href="#t-38">38</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">IPK International lieta radās, sekmīgi apstrīdot Komisijas lēmumu atcelt noteiktu finansiālo palīdzību, ko tā sākotnēji bija piešķīrusi IPK. Pēc minētā lēmuma atcelšanas Komisija samaksāja prasītājam gan no tā atgūtās summas, gan summas, kuras tā nebija tam samaksājusi, kā arī kompensācijas procentus.  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-39" href="#t-39">39</a>
</span>) IPK cēla jaunu prasību, lai atceltu Komisijas atteikumu maksāt nokavējuma procentus. Vispārējā tiesa secināja, ka “neatkarīgi no to precīzā nosaukuma” procenti vienmēr ir jāaprēķina kā nokavējuma procenti, proti, pamatojoties uz ECB galvenajām refinansēšanas operācijām noteikto procentu likmi, pieskaitot divus procentpunktus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-40" href="#t-40">40</a>
</span>). Vispārējā tiesa piesprieda Komisijai samaksāt nokavējuma procentus, sākot no sprieduma, ar kuru tika atcelts atteikums samaksāt šos procentus, pasludināšanas dienas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-41" href="#t-41">41</a>
</span>). Tāpat kā spriedumā Corus, Vispārējā tiesa, piespriežot samaksāt procentus par tās spriedumā piespriestajām summām, nošķīra procentus, kurus tā atteicās nosaukt, no nokavējuma procentiem, kā šis termins līdz šim bija aprakstīts Tiesas judikatūrā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija pārsūdzēja Vispārējās tiesas spriedumu. Savos secinājumos ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] nošķīra kompensācijas procentus un nokavējuma procentus saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību un atzina, ka pienākums maksāt nokavējuma procentus nevar rasties pirms tā sprieduma pasludināšanas, kurā noteikts pienākums atlīdzināt zaudējumus. Viņš nepiemēroja šo pieeju prasījumiem par nepamatoti samaksātās naudas atmaksāšanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-42" href="#t-42">42</a>
</span>). Šādi rīkojoties, viņš spriedumu Corus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-43" href="#t-43">43</a>
</span>) interpretēja tā, it kā pirmās instances tiesa būtu piespriedusi samaksāt nokavējuma procentus, lai gan, kā paskaidrots šo secinājumu 59. punktā, tā faktiski bija piespriedusi samaksāt procentus, kas, objektīvi vērtējot, bija procenti, kuru mērķis bija veikt restitūciju un novērst nepamatotu iedzīvošanos. Sadaļā “No judikatūras gūtās atziņas” ģenerāladvokāts Ī. Bots uzskatīja, ka kompensācijas un nokavējuma procentiem “funkcionāli vienmēr ir viena un tā pati funkcija, proti, kompensēt kreditora, kuram liegta iespēja izmantot savu prasījumu, ciesto zaudējumu”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-44" href="#t-44">44</a>
</span>). Viņš piebilda, ka “'kompensācijas procenti [..] kompensē laika ritumu līdz zaudējumu apmēra novērtējumam tiesā neatkarīgi no jebkāda kavējuma, kurā ir vainojams debitors, savukārt nokavējuma procenti iepriekš noteiktā veidā atlīdzina prasījuma naudas summas samaksas kavējuma sekas, ļaujot kreditoram aptuveni saņemt to, ko viņš būtu guvis, ja līdzekļus būtu noguldījis”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-45" href="#t-45">45</a>
</span>). Ģenerāladvokāts Ī. Bots uzskatīja, ka tiesības uz šādiem nokavējuma procentiem izriet no LESD 266. panta pirmās daļas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-46" href="#t-46">46</a>
</span>). Tomēr no judikatūras viņš secināja, ka Savienības tiesas galvenajām rūpēm tiesību akta atcelšanas gadījumā “ir jābūt iespējami stingrai restitutio in integrum principa piemērošanai, kurš ietver atgriešanos pie status quo ante, nodrošinot, ka katrs atjauno savu sākotnējo stāvokli bez zaudējumiem un ieguvumiem”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-47" href="#t-47">47</a>
</span>). Tieši šis pēdējais apsvērums pamato LESD 266. panta pirmajā daļā paredzētos pienākumus ar restitūcijas jēdzienu, nevis ar nepieciešamību ātri izpildīt finansiālās saistības. Ģenerāladvokāts Ī. Bots pat kritizēja šo spriedumu par to, ka tajā ir nošķirti kompensācijas procenti un nokavējuma procenti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-48" href="#t-48">48</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kodolīgāku argumentāciju Tiesa pieņēma spriedumā IPK International  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-49" href="#t-49">49</a>
</span>). Tā nosprieda, ka “'nokavējuma procentu samaksa ir sprieduma, ar kuru atceļ tiesību aktu, izpildes pasākums [..], ciktāl ar to ir paredzēts pēc vienotas likmes atlīdzināt liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un stimulēt parādnieku pēc iespējas drīzāk izpildīt spriedumu, ar ko atceļ tiesību aktu”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-50" href="#t-50">50</a>
</span>). Tā uzskatīja, ka Vispārējā tiesa bija pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Komisijai ir jāmaksā kompensācijas procenti, ja saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu sprieduma izpildei ir nepieciešams piešķirt nokavējuma procentus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-51" href="#t-51">51</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Cik man zināms, Tiesas spriedums IPK International bija pirmā reize, kad Tiesa nolēma, ka nokavējuma procenti ir paredzēti, lai pēc vienotas likmes atlīdzinātu liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus. Spriedumā nav ne pamatojuma, ne paskaidrojuma nonākšanai pie šī secinājuma. Tas var būt izrietošs no ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumu 77. punkta, kurā arī nav norādīts avots, ne sniegts pamatojums tā atbalstam. Lai gan Tiesa piebilda, ka nokavējuma procentu mērķis ir arī mudināt parādnieku pēc iespējas ātrāk izpildīt atceļošo spriedumu, tā pirmoreiz nosprieda, ka procenti var būt maksājami par laikposmu pirms izpildāmā sprieduma pasludināšanas. Nav uzreiz acīmredzams, kā leģitīmais mērķis veicināt maksājumu pieprasījumu izpildi tiek sasniegts, nosakot pienākumu maksāt nokavējuma procentus par laikposmu, kas ir pirms sprieduma pasludināšanas, pretstatā pienākumam maksāt nokavējuma procentus, sākot no sprieduma pasludināšanas dienas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-52" href="#t-52">52</a>
</span>). Kā norādīts šo secinājumu 48. un 49. punktā, LESD 266. pantā nav nekā tāda, kas pamatotu šo apgalvojumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā Wortmann Tiesa atturējās atbalstīt argumentu, ka pēc tam, kad Savienības tiesas ir atcēlušas regulu, valsts iestādēm ir jāmaksā nokavējuma procenti par antidempinga maksājumiem, ko tās ir nepamatoti iekasējušas saskaņā ar attiecīgo regulu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-53" href="#t-53">53</a>
</span>). Tā vietā tā nosprieda, ka “šo maksājumu summai, ko attiecīgajam uzņēmumam atmaksājusi valsts kompetentā iestāde, ir pieskaitāmi tai atbilstošie procenti”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-54" href="#t-54">54</a>
</span>). Arī ģenerāladvokāts M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona] ir paudis viedokli, ka spriedums IPK International ir jāinterpretē, ņemot vērā šā strīda kontekstā pastāvošās īpatnības, un tādējādi nevar secināt, ka Tiesa būtu vēlējusies mainīt savu judikatūru attiecībā uz nokavējuma procentu definīciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-55" href="#t-55">55</a>
</span>). Viņš arī norādīja, ka, lai gan judikatūrā ir noteikts Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru summas, kas nepamatoti samaksātas, pārkāpjot Savienības tiesības, ir jāatmaksā kopā ar procentiem, sākot no šīs nepamatotās samaksas dienas, no tā neizriet, ka nokavējuma procenti ir maksājami no šīs dienas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-56" href="#t-56">56</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apstrīdētajā spriedumā ir atsauce arī uz Tiesas spriedumu Guardian Europe. Guardian Europe 2014. gada novembrī guva panākumus savā prasībā samazināt naudas sodu, ko Komisija tam bija uzlikusi 2007. gadā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-57" href="#t-57">57</a>
</span>). Komisija 2014. gada decembrī, piemērojot Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu, atmaksāja to naudas soda daļu, kas tika atcelta, kopā ar procentiem 988 620 EUR apmērā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-58" href="#t-58">58</a>
</span>). Pēc tam Guardian Europe uzsāka tiesvedību pret Eiropas Savienību, prasot atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies tiesvedības ilguma dēļ. Minētā prasība par zaudējumu atlīdzību tika atzīta par pieņemamu, jo tajā netika apstrīdēts 2014. gada decembra lēmums, kas bija kļuvis galīgs  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-59" href="#t-59">59</a>
</span>). Vispārējā tiesa piesprieda atlīdzināt materiālos zaudējumus 654 523,43 EUR apmērā, kam pieskaitīti tās tā dēvētie “kompensācijas procenti” pēc gada inflācijas likmes Guardian Europe darījumdarbības dalībvalstī līdz tās sprieduma pasludināšanas dienai. Tā arī piesprieda nokavējuma procentus par šo summu no šā sprieduma pasludināšanas dienas līdz maksājuma saņemšanai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-60" href="#t-60">60</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzībā Eiropas Savienība apgalvoja, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot tās iebildumu par prasības nepieņemamību. Lai gan Tiesa piekrita Vispārējās tiesas konstatējumam šajā jautājumā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-61" href="#t-61">61</a>
</span>), šķiet, ka tā ir nepareizi interpretējusi Vispārējās tiesas spriedumu, jo tā ir norādījusi, ka 988 620 EUR ir “nokavējuma procenti”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-62" href="#t-62">62</a>
</span>), lai gan patiesībā tie atbilst “uzkrātajiem procentiem”, ko Komisija bija samaksājusi saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-63" href="#t-63">63</a>
</span>). Tiesa galu galā secināja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piespriežot atlīdzību Guardian Europe, un noraidīja prasību par zaudējumu atlīdzību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-64" href="#t-64">64</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">67.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedums Printeos, uz kuru pamatojas pārsūdzētais spriedums, šķiet, ir jaunākais nozīmīgais judikatūras atkārtojums. Komisija par konkurences noteikumu pārkāpumu uzlika Printeos naudas sodu, ko šis uzņēmums provizoriski samaksāja  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-65" href="#t-65">65</a>
</span>). Pēc minētā lēmuma atcelšanas Komisija atmaksāja visu naudas soda summu bez procentiem, jo fonds, kurā tā bija ieguldījusi naudas sodu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-66" href="#t-66">66</a>
</span>), bija nesis negatīvu ienesīgumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-67" href="#t-67">67</a>
</span>). Printeos cēla prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 266. panta otro daļu, to lasot kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-68" href="#t-68">68</a>
</span>). Tiesas sēdē Printeos apgalvoja, ka tā pieteikums par kompensācijas procentu samaksu ir jāsaprot kā pieteikums par nokavējuma procentu samaksu. Neraugoties uz to, ka tas papildus norādīja, ka nevēlas apgalvot, ka LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpums ir galvenais juridiskais pamats tā prasībai par kompensāciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-69" href="#t-69">69</a>
</span>), Vispārējā tiesa savu analīzi pamatoja ar šo tiesību normu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-70" href="#t-70">70</a>
</span>). Pamatojoties uz Tiesas spriedumu un ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumiem lietā IPK International  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-71" href="#t-71">71</a>
</span>), Vispārējā tiesa secināja, ka saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu Komisijai ir pienākums atmaksāt naudas soda pamatsummu kopā ar nokavējuma procentiem kā kompensāciju pēc vienotas likmes par zaudēto iespēju izmantot šo summu no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas līdz pamatsummas atmaksāšanas dienai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-72" href="#t-72">72</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">68.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā Printeos tika konstatēts, ka saskaņā ar principu iura novit curia Vispārējā tiesa bija tiesīga prasītos procentus kvalificēt kā nokavējuma procentus, nevis kā kompensācijas procentus, kā tas bija prasītāja sākotnējā prasībā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-73" href="#t-73">73</a>
</span>). Attiecībā uz būtību Tiesa nošķīra nokavējuma procentus un kompensācijas procentus. Nokavējuma procenti ir paredzēti, lai pēc vienotas likmes atlīdzinātu liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un stimulētu parādnieku pēc iespējas ātrāk samaksāt  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-74" href="#t-74">74</a>
</span>), savukārt kompensācijas procenti ir paredzēti, lai kompensētu laiku, kas pagājis līdz zaudējumu apmēra novērtējumam tiesā, neatkarīgi no jebkāda kavējuma, kurā ir vainojams parādnieks  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-75" href="#t-75">75</a>
</span>). Tādējādi Tiesa secināja, ka Vispārējā tiesa, piespriežot Komisijai samaksāt nokavējuma procentus, nav pieļāvusi tiesību kļūdu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-76" href="#t-76">76</a>
</span>). Tā kā lieta attiecās uz fiksētas summas, proti, Printeos uzliktā naudas soda, kas tika atcelts, atmaksu, neradās jautājums par kompensācijas procentiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-77" href="#t-77">77</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">69.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Man ir šādi četri apsvērumi par spriedumu Printeos.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">70.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, Tiesas veiktā jēdziena “kompensācijas procenti” interpretācija, atsaucoties uz LESD 266. panta otro daļu, to lasot kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu, ietverot tikai kompensāciju par naudas līdzekļu zaudēšanu laika rituma dēļ, ir pārāk šaura. Tādas kompensācijas piešķiršanu, kas izriet no nepamatotas naudas summas samaksas, var pamatot dažādi iemesli, tostarp konkrētas uzņēmējdarbības iespējas zaudēšana šo līdzekļu nepieejamības dēļ, – šo argumentu Deutsche Telekom neizdevās pierādīt, pamatojoties uz Vispārējai tiesai iesniegtajiem faktiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-78" href="#t-78">78</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">71.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, Tiesa atsaucās uz spriedumu IPK International  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-79" href="#t-79">79</a>
</span>), lai pamatotu apgalvojumu, ka nokavējuma procenti ir paredzēti, lai pēc vienotas likmes atlīdzinātu liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus. Kā norādīts šo secinājumu 63. punktā, šis apgalvojums, šķiet, izriet no ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumiem minētajā lietā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-80" href="#t-80">80</a>
</span>), kuros nebija ne kāda avota, ne sniegta skaidrojuma tā pamatošanai. Komentētāji ir kritizējuši minēto judikatūru kā tādu, kas, mainot nokavējuma procentu definīciju, padara neskaidru atšķirību starp nokavējuma procentiem un kompensācijas procentiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-81" href="#t-81">81</a>
</span>). Līdzīgā garā tika izteikts arī viedoklis, ka šajā judikatūrā ir sajaukta atšķirība starp nokavējuma procentiem un kompensācijas procentiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-82" href="#t-82">82</a>
</span>). Nokavējuma procenti ir stimuls ātri nokārtot parādu un tiek aprēķināti no tā sprieduma dienas, ar kuru noteikta kompensācijas summa, līdz tās samaksai, savukārt kompensācijas procentos ņem vērā laikposmu pirms sprieduma dienas, jo to mērķis ir kompensēt zaudējumus, ko izraisījis liegums izmantot naudas līdzekļus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-83" href="#t-83">83</a>
</span>). Manuprāt, šie apsvērumi sniedz pārliecinošu skaidrojumu tam, ka pastāv atšķirība starp nokavējuma procentiem un kompensācijas procentiem, kas pilnīgi iztrūkst judikatūrā, uz kuru vērsta šī kritika.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">72.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, atbildot uz kritiku, ka pienākums maksāt nokavējuma procentus nav stimuls izpildīt spriedumu, jo šie procenti tiek aprēķināti, sākot no naudas soda provizoriskās samaksas dienas, Tiesa norādīja, ka šis stimuls ir tikai viens no diviem nokavējuma procentu samaksas mērķiem, jo otrs mērķis ir nodrošināt kompensāciju pēc vienotas likmes par liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-84" href="#t-84">84</a>
</span>). Šajā atbildē atkal ir vienkārši sajaukti kompensācijas un nokavējuma procentu jēdzieni, nesniedzot nekādu pamatojumu vai paskaidrojumu, kādēļ tā tiek darīts  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-85" href="#t-85">85</a>
</span>). Kompensācijas procentu mērķis ir nodrošināt kompensāciju. Nokavējuma procentu mērķis ir nodrošināt, lai tiktu ātri samaksāti parādi, kuru samaksas termiņš ir iestājies. Nav iespējams ignorēt atšķirību, kas pastāv starp šiem diviem jēdzieniem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">73.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtkārt, Tiesa piebilda, ka pienākums maksāt nokavējuma procentus, sākot no naudas soda provizoriskās samaksas dienas, “ir stimuls attiecīgajai iestādei īpaši uzmanīgi pieņemt šādus lēmumus”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-86" href="#t-86">86</a>
</span>). Šajā atbildē nav ņemta vērā kritika, ka pienākums maksāt nokavējuma procentus par laikposmu pirms sprieduma pasludināšanas nevar būt stimuls pēc iespējas ātrāk izpildīt spriedumu, kas ir būtiska nokavējuma procentu pazīme. Tiesa norāda, ka riskam, ka var nākties maksāt nokavējuma procentus, vajadzētu likt Komisijai būt īpaši uzmanīgai, lai izvairītos no nelikumīgas rīcības, kad tā uzliek naudas sodus. Savienības iestādēm, tostarp Tiesai, ir vispārējs pienākums nepieļaut nelikumības. Ja tas notiek, Līgumos ir paredzēts, ka atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir restitūcija atbilstoši LESD 266. panta pirmās daļas piemērošanai un radīta kaitējuma atlīdzināšana atbilstoši LESD 266. panta otrajai daļai kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">74.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atsaucoties uz Tiesas judikatūru pēc sprieduma Printeos, šķiet, ka tas, kas tiek dēvēts par “nokavējuma procentiem”, kuri tiek aprēķināti no nepamatoti veiktā maksājuma dienas līdz tā atmaksai, ir paredzēts vienlaikus, a) lai atlīdzinātu pēc vienotas likmes liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus, b) stimulētu ES iestādes izpildīt spriedumu un c) stimulētu īpaši uzmanīgi pieņemt šādus lēmumus. Šajos secinājumos ir norādīts, ka “nokavējuma procenti” nav ne restitūcijas procenti, kuru samaksu paredz LESD 266. panta pirmā daļa, ne arī kompensācijas procenti, kas ir iespējami saskaņā ar LESD 266. panta otro daļu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-87" href="#t-87">87</a>
</span>). Līgumos nav ietverts juridiskais pamats prasībai maksāt procentus, kas, šķiet, ir apsvērti spriedumā Printeos. Izņemot gadījumus, kad tie tiek iekasēti par laikposmu pēc sprieduma pasludināšanas, šādi “nokavējuma procenti” nevar būt stimuls izpildīt spriedumu, pirms tas ir pasludināts, kas turklāt ir LESD 266. panta pirmās daļas piemērošanas priekšnoteikums. Apgalvojums, ka šādi “nokavējuma procenti” ir stimuls ievērot tiesību aktus, ne tikai ievieš savdabīgu koncepciju, ka Tiesa veic sava veida disciplinējošu funkciju, lai atgādinātu Savienības iestādēm par to pienākumu izpildi, bet arī ievieš soda elementu, kam LESD 266. panta pirmajā daļā nav nekāda juridiska pamata. Visbeidzot, Līgumos nav noteikts pienākums maksāt procentus pēc vienotas likmes. Prasība maksāt procentus ir jāizvērtē, ņemot vērā vienu vai vairākus – atkarībā no apstākļiem – no četriem juridiskajiem pienākumiem, uz kuriem puse var atsaukties šajā nolūkā, proti, veikt restitūciju, samaksāt kompensāciju, atlīdzināt jebkādu nepamatotu iedzīvošanos un nekavējoties samaksāt jebkuras šādas summas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">75.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Nesen pasludinātajā spriedumā Gräfendorfer Tiesa konstatēja, ka ikvienai personai, kurai valsts iestāde, pārkāpjot Savienības tiesības, uzliek pienākumu maksāt nodokli, nodevu vai citu maksājumu, saskaņā ar Savienības tiesībām ir tiesības saņemt no attiecīgās dalībvalsts attiecīgās naudas summas atmaksu kopā ar procentiem, kas kompensē šīs summas nepieejamību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-88" href="#t-88">88</a>
</span>). No minētā sprieduma izriet, ka zaudējumi, kas radušies nepamatoti samaksāto summu nepieejamības dēļ, var tikt kompensēti, atsaucoties uz prasību veikt restitūciju un/vai maksāt kompensāciju. Nekas šajā spriedumā neatbalsta ideju, ka Savienības tiesībās ir noteikts, ka valsts iestādēm ir pienākums maksāt nokavējuma procentus par naudas summu, kas samaksāta, pārkāpjot Savienības tiesības, kuri aprēķināti no tās samaksas dienas. Tiesas pieejas spriedumā Gräfendorfer rezultātā ir izveidojusies diezgan neparasta situācija, kurā Savienības iestādei, attiecībā uz kuru atzīts, ka tai ir nepamatoti samaksāta nauda, ir jāmaksā nokavējuma procenti, kas aprēķināti no naudas saņemšanas dienas līdz tās atmaksai, savukārt valsts iestādei, kas līdzīgos apstākļos saņem naudas līdzekļus, ir vienkārši jākompensē nepamatoti samaksāto summu nepieejamība. Šādai atšķirīgai attieksmei nav pamatojuma, un nebūt nav skaidrs, kā to varētu attaisnot.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">76.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tas, ka pastāv leģitīmas viedokļu atšķirības par Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, ir ierasta pārsūdzības procedūras Tiesā iezīme  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-89" href="#t-89">89</a>
</span>). Uzlikt Komisijai pienākumu maksāt nokavējuma procentus, ja tā nav kavējusies izpildīt spriedumu, šķiet īpaši nepiemēroti, ja tiesvedība Savienības tiesās turpinās ievērojamu laika posmu, kuru Komisija nevar ietekmēt  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-90" href="#t-90">90</a>
</span>). Pilnīguma labad vēlos piebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo Deutsche Telekom, saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem Komisija nevar atlikt naudas soda iekasēšanu līdz brīdim, kad tiks pabeigta tiesvedība Savienības tiesās  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-91" href="#t-91">91</a>
</span>). Saskaņā ar Finanšu regulas 78. panta 2. punktu gan pašu resursi, kas nodoti Komisijai, gan jebkurš debitoru parāds tiek konstatēti ar iekasēšanas rīkojumu. Turklāt Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja Tiesā ir ierosināta lieta pret Komisijas lēmumu uzlikt naudassodu, parādniekam vai nu provizoriski ir jāiemaksā attiecīgās summas, vai jāiesniedz bankas garantija. Neviena no šīm tiesību normām neļauj Komisijai atlikt naudas soda iekasēšanu līdz tiesvedības iznākumam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">77.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Rezumējot, ja tiek konstatēts, ka uzņēmums ir veicis nepamatotu maksājumu Savienības iestādei, tad summa, kas šai iestādei saskaņā ar likumu ir jāatmaksā šim uzņēmumam, tiek aprēķināta, ņemot vērā šādas četras prasības:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">jānodrošina, ka uzņēmums saņem tieši tādu pašu vērtību naudas izteiksmē, kāda ir tā samaksātā summa (restitutio in integrum), ievērojot LESD 266. panta pirmo daļu;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">jāsamaksā uzņēmumam kompensācija par jebkādiem zaudējumiem, kas tam radušies sakarā ar to, ka tā nauda nav bijusi pieejama, saskaņā ar LESD 266. panta otro daļu kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu jāatlīdzina jebkāda nepamatota iedzīvošanās, ko Savienības iestāde varētu būt saņēmusi;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">tiklīdz šīs summas ir noteiktas, tās tiek nekavējoties atmaksātas, lai izvairītos no Savienības iestādes savu pienākumu neizpildes, ko regulē LESD 266. panta pirmā daļa.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">78.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā šos secinājumus, izvērtēšu pirmo apelācijas sūdzības pamatu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">79.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Nokavējuma procentu mērķis ir stimulēt parādnieku nekavējoties izpildīt Savienības tiesas spriedumu. Komisija 2019. gada februārī izpildīja 2018. gada decembrī pasludināto spriedumu, atmaksājot to naudas soda daļu, kas tika atcelta. No tā izriet, ka vienīgie nokavējuma procenti, kas Komisijai varētu būt jāmaksā, ir attiecināmi uz laikposmu starp šiem diviem datumiem. Ciktāl pārsūdzētajā spriedumā tika noteikts pienākums maksāt nokavējuma procentus par laikposmu pirms 2018. gada sprieduma pasludināšanas dienas, tajā tika pieļauta tiesību kļūda. Šis secinājums neskar ne Komisijas pienākumu ievērot restitutio in integrum principu, kas ietver pienākumu atmaksāt summu, ņemot vērā naudas vērtības samazināšanos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-92" href="#t-92">92</a>
</span>), ne Deutsche Telekom tiesības pieprasīt kompensāciju par jebkādu kaitējumu, kas tai varētu būt nodarīts naudas soda provizoriskās iekasēšanas rezultātā (šīs tiesības tā izmantoja), ne arī argumentus, kas varētu būt pamatoti ar Komisijas nepamatotu iedzīvošanos. Tāpēc informēju Tiesu, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir pamatota.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">80.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz argumentu, ka pārsūdzētais spriedums ir pretrunā judikatūrai, kas tika pieņemta pirms sprieduma Printeos, vēlos norādīt, ka agrīnajā judikatūrā bija skaidri nošķirti nokavējuma procenti un kompensācijas procenti. Ar spriedumu Corus tika aizsākts process, kurā sākotnēji terminu “nokavējuma procenti” sāka lietot, lai apzīmētu ko tādu, kas tas nebija, pirms spriedums IPK International padarīja neskaidru atšķirību starp nokavējuma procentiem un kompensācijas procentiem, līdz tā izzuda. Var piebilst, kā pareizi norāda Komisija, ka Tiesas spriedums Guardian Europe neapstiprina apgalvojumu, ka Komisijai ir pienākums maksāt nokavējuma procentus, jo minētajā lietā tā bija samaksājusi procentus saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu, un par to Tiesa Komisiju nekritizēja. Tāpēc izsaku Tiesai ierosinājumu, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir pamatota.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">81.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā bija jāizskata Deutsche Telekom iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktu, jo minētā tiesību norma ir paredzēta, lai atbilstu šīs lietas apstākļiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-93" href="#t-93">93</a>
</span>). Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkts neietekmē pienākumus, ko LESD 266. panta pirmā daļa uzliek Komisijai, jo šī tiesību norma nav paredzēta, lai nodrošinātu minētās Līguma normas ievērošanu, un faktiski tā arī nevar to nodrošināt. Tāpēc iesaku Tiesai noraidīt pirmā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">82.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šo secinājumu 47.–50. un 69.–74. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tas, ka Komisija ir saņēmusi naudas soda provizorisko maksājumu, nebija tiesību pārkāpums, kas būtu pietiekami būtisks pēc sava rakstura vai citādi un ko būtu bijis iespējams konstatēt pirms 2018. gada sprieduma pasludināšanas. Tādēļ tai nebija pienākuma maksāt Deutsche Telekom nokavējuma procentus par laikposmu pirms šā notikuma. Pamatojoties uz to vien un neizvērtējot pārējos Komisijas izvirzītos argumentus, informēju Tiesu, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata ceturtā daļa ir pamatota.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">83.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar apelācijas sūdzības pirmā pamata piekto daļu tiek apgalvots, ka no 2018. gada sprieduma ex tunc sekām neizriet, ka Komisijai būtu jāmaksā nokavējuma procenti, sākot no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas. Saskaņā ar LESD 299. pantu Komisijas lēmumi, ar ko uzņēmumiem uzliek naudas saistības, ir izpildāmi tūlītēji. Saskaņā ar ex tunc sekām, ko radīja 2018. gada spriedums par naudas soda summas samazināšanu, Komisijai bija jāatlīdzina Deutsche Telekom summa, kas tika atzīta par tādu, kuru Komisija ir nelikumīgi iekasējusi. Veicot šo atmaksāšanu, saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu Komisijai bija jāņem vērā naudas vērtības samazināšanās, kas radusies laikposmā no provizoriskās iekasēšanas dienas līdz 2018. gada sprieduma pasludināšanas dienai. Šis pienākums neietver Komisijas pienākumu samaksāt Deutsche Telekom nokavējuma procentus, kas aprēķināti no provizoriskā maksājuma dienas līdz 2018. gada sprieduma pasludināšanas dienai. Attiecīgi iesaku Tiesai apmierināt apelācijas sūdzības pirmā pamata piekto daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">84.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Judikatūrā ir konstatēts, ka Komisijai ir tiesības pieņemt politiku, lai nodrošinātu, ka sankcijām, ko tā piemēro par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, ir preventīva iedarbība  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-94" href="#t-94">94</a>
</span>). Šāda politika nevar ietekmēt Komisijas pienākumu maksāt nokavējuma procentus, ja tā nekavējoties neizpilda spriedumu. Tāpēc iesaku Tiesai noraidīt pirmā apelācijas sūdzības pamata sesto daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">85.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesaku Tiesai apmierināt pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo, otro, ceturto un piekto daļu un noraidīt atlikušās pirmā pamata daļas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2. Tiesību kļūda, nosakot maksājamo nokavējuma procentu likmi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pušu argumenti</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">86.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija izvirza četrus argumentus, lai pamatotu savu otro apelācijas sūdzības pamatu, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa ir pēc analoģijas piemērojusi Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktu, nospriežot, ka maksājamie nokavējuma procenti ir jāaprēķina pēc likmes, ko ECB piemēro savām kapitāla refinansēšanas saistībām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">87.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunkts reglamentējot nokavējuma procentu maksājumus, ko debitori veic, ja tie kavē maksājumus Komisijai, pamatojoties uz parādzīmi, kurā jābūt norādītai noteiktai informācijai. Nokavējuma procenti pēc būtības esot tādi, ka tos nevar iekasēt, kamēr nepastāv pienākums samaksāt pamatsummu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">88.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, Tiesas spriedumā Guardian Europe  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-95" href="#t-95">95</a>
</span>) atsauce uz kavējuma procentiem esot kļūdaina, jo attiecīgajā lietā esot runa par “uzkrāto procentu” maksājumu, kas aprēķināts saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu, – procedūru, ko Tiesa ir apstiprinājusi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">89.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, pārsūdzētajā spriedumā esot kļūdaini interpretēts spriedums Printeos, kurā pēc Printeos lūguma Tiesa piesprieda procentus pēc likmes, ko ECB piemēro savām kapitāla refinansēšanas saistībām, to palielinot to par diviem procentpunktiem. Ne Vispārējā tiesa, ne Tiesa neesot piespriedusi nokavējuma procentus atbilstoši Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktajai likmei no naudas soda provizoriskās iekasēšanas dienas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">90.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 135. punktā esot pieļauta tiesību kļūda, jo tajā esot izmantota analoģija starp Deutsche Telekom situāciju, kurā tā atrastos, ja tā nebūtu samaksājusi naudas sodu, un Komisijas situāciju pēc 2018. gada sprieduma pasludināšanas. Šīs situācijas neesot salīdzināmas. Lai gan Deutsche Telekom bija jāmaksā naudas sods saskaņā ar 2014. gada lēmumu, kas tika uzskatīts par spēkā esošu līdz tā daļējai atcelšanai ar 2018. gada spriedumu, Komisijai neesot bijis pienākuma atmaksāt daļu no naudas soda, kas provizoriski iekasēts pirms minētā sprieduma pasludināšanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">91.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ja Tiesa noraidītu šos argumentus, Komisija uzskata, ka nokavējuma procenti būtu jāaprēķina, ņemot vērā likmi, ko ECB piemēroja savām kapitāla refinansēšanas saistībām, to palielinot par pusotru procentpunktu, saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 4. punktu, kas ir piemērojams, ja debitors neiesniedz bankas garantiju līdz attiecīgajam termiņam. Turpmāk pakārtoti Komisija lūdz Tiesu noteikt atbilstošu procentu likmi, kas būtu jānosaka zemāka par nokavējuma procentu likmi, jo tā pēc būtības ir soda procentu likme.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">92.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom norāda, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida, jo spriedumā Printeos ir nepārprotami noteikts, ka Komisijai ir jāmaksā nokavējuma procenti atbilstoši likmei, ko ECB piemēroja savām kapitāla refinansēšanas saistībām, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem, saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Vispārējai tiesai, pieņemot pārsūdzēto spriedumu, šajā ziņā nebija rīcības brīvības. Tiesas spriedumā Guardian Europe esot runa par “nokavējuma procentiem”, nevis par “uzkrātajiem procentiem”, piemērojot Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">93.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Deutsche Telekom arī apgalvo, ka noklusējuma procentu likmi, kas paredzēta Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 4. punktā, nevar piemērot pēc analoģijas, jo bankas garantijas neiesniegšana nav salīdzināma ar pienākumu maksāt nokavējuma procentus par nepamatoti samaksātiem naudas līdzekļiem. Tas ir tāpēc, ka uzņēmums, kas iesniedz bankas garantiju, nevis provizoriski samaksā naudas sodu, bet cieš ievērojamas ar to saistītas izmaksas, ko tas nevar atgūt no Komisijas pat tad, ja Savienības tiesas pēc tam atceļ vai samazina naudas sodu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">94.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ja Tiesa apmierinās pirmo apelācijas sūdzības pamatu, ieteiktu atzīt par pamatotu arī otro apelācijas sūdzības pamatu, jo šajā lietā nevar tikt piemēroti nokavējuma procenti šo secinājumu 47.–50. un 69.–74. punktā izklāstīto iemeslu dēļ. Katrā ziņā, lai gan Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta nokavējuma procentu likme, to ir paredzēts piemērot apstākļos, kādu šajā lietā nav. No Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 1. punkta, to lasot kopsakarā ar minētās regulas 80. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu, skaidri izriet, ka nokavējuma procenti ir maksājami tikai tad, kad beidzies termiņš, ko Komisija nosaka parāda samaksai. To nevar pēc analoģijas piemērot, aprēķinot procentus par summām, kas jāmaksā pirms Savienības tiesas sprieduma, ar kuru ir konstatēta gan parāda esamība, gan tā apmērs. Tādējādi Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajai nokavējuma procentu likmei nav nozīmes attiecībā uz procentu likmi, kas varētu tikt iekasēta par šādu summu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">95.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesaku Tiesai apmierināt otro apelācijas sūdzības pamatu un attiecīgi atcelt pārsūdzēto spriedumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">IV. Prasība Vispārējā tiesā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">96.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu, ja Vispārējās tiesas nolēmums tiek atcelts, Tiesa var pati pieņemt galīgo nolēmumu lietā, ja to pieļauj tiesvedības stadija.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">97.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā šo secinājumu 79.–85. un 94.–95. punktā izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai noraidīt pārsūdzētajā spriedumā ietverto prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest zaudējumu atlīdzību nokavējuma procentu veidā par vēlāk atceltā naudas soda summu, kas aprēķināti no provizoriskās iekasēšanas dienas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">V. Tiesāšanās izdevumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">98.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa pasludina galīgo spriedumu lietā, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">99.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">100.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējā lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">101.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jautājumi, ko Komisija izvirza šajā apelācijas sūdzībā, ir aktuāli vairākās Vispārējā tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-96" href="#t-96">96</a>
</span>) un Tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-97" href="#t-97">97</a>
</span>) izskatāmās lietās, un spriedums, ko Tiesa pasludinās šajā apelācijas sūdzībā, visticamāk, būs izšķirošais. Tādējādi ir nejaušība, ka Deutsche Telekom uzņēmās legitimus contradictor lomu, kurā tās pārstāvji ir labi sevi attaisnojuši. Šajos apstākļos uzskatu, ka būtu nesamērīgi noteikt vienam uzņēmumam atbildību par visiem tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā lietā, kura var kļūt par sava veida “pārbaudījuma” lietu. Ņemot vērā to, ka pašreizējais tiesību stāvoklis, šķiet, ir padarījis jautājumus, kas ir jāizlemj šajā satelītprocesā, nevajadzīgi sarežģītus, uzskatu, ka bija pamatoti, ka Deutsche Telekom ierosināja tiesvedību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un ka Komisija pārsūdzēja Vispārējās tiesas spriedumu, ar ko tika apmierināts šis prasījums, Tiesā. Attiecīgi ierosinu Tiesai piespriest katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus visā tiesvedībā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">VI. Secinājumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">102.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-134" title="page-31">
      1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 19. janvāra spriedumu Deutsche Telekom/Komisija (T‑610/19, EU:T:2022:15);
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-135" title="page-31">
      2) noraidīt prasību lietā T‑610/19, Deutsche Telekom/Komisija;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-136" title="page-31">
      3) piespriest Deutsche Telekom AG un Eiropas Komisijai segt katrai savus tiesāšanās izdevumus lietā T‑610/19 Deutsche Telekom/Komisija un lietā C‑221/22 P Komisija/Deutsche Telekom.
    </p>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">1</a>
</span>) Oriģinālvaloda – angļu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-2" href="#c-2">2</a>
</span>) Oliņš Boliņš: “Kad es lietoju kādu vārdu, šī vārda nozīme ir tāda, kādu es tam izvēlos, ne vairāk un ne mazāk”; Alise: “Jautājums ir par to, vai tu vari likt vārdiem nozīmēt tik daudz dažādu lietu”: L. Carroll, Through the Looking‑Glass and What Alice Found There (Alise Aizspogulijā un ko viņa tur redzēja), Oxford Companions, 1986. Oxford Companion to English Literature (5. izdevums), VI nodaļa.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-3" href="#c-3">3</a>
</span>) OV 2012, L 362, 1. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-4" href="#c-4">4</a>
</span>) Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta a) apakšpunkts nosaka, ka, “ja visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir izsmelti un naudassods vai sods ir atcelts vai samazināts [..], nepamatoti iekasētās summas kopā ar uzkrātajiem procentiem atmaksā attiecīgajai trešai personai. Ja par attiecīgo periodu kopējais ienesīgums ir bijis negatīvs, atmaksā nepareizi iekasēto summu nominālo vērtību”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-5" href="#c-5">5</a>
</span>) Komisija norādīja, ka šo spriedumu ir pasludinājusi piecu tiesnešu palāta bez tiesas sēdes vai ģenerāladvokāta secinājumiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-6" href="#c-6">6</a>
</span>) Spriedums, 2023. gada 22. jūnijs, Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia‑Kosakowo/Komisija (C‑163/22 P, EU:C:2023:515, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-7" href="#c-7">7</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, DK/EĀDD (C‑851/19 P, EU:C:2021:607, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-8" href="#c-8">8</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona (C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Tieši to pašu Deutsche Telekom norāda savā iebildumā pret pirmā apelācijas sūdzības pamata otrās, trešās, ceturtās, piektās un sestās daļas pieņemamību.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-9" href="#c-9">9</a>
</span>) Spriedums, 2020. gada 26. februāris, EĀDD/Alba Aguilera u.c. (C‑427/18 P, EU:C:2020:109, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-10" href="#c-10">10</a>
</span>) Spriedums, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-11" href="#c-11">11</a>
</span>) Spriedumi, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar (C‑349/17, EU:C:2019:172), un 1995. gada 8. jūnijs, Siemens/Komisija (T‑459/93, EU:T:1995:100).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-12" href="#c-12">12</a>
</span>) Spriedums, 2017. gada 18. janvāris, Wortmann (C‑365/15, EU:C:2017:19).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-13" href="#c-13">13</a>
</span>) Spriedums, 2001. gada 10. oktobris, Corus UK/Komisija (T‑171/99, EU:T:2001:249, turpmāk tekstā – “spriedums Corus”).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-14" href="#c-14">14</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums Guardian Europe”).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-15" href="#c-15">15</a>
</span>) Spriedums, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2015:83, turpmāk tekstā – “spriedums IPK International”).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-16" href="#c-16">16</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 27. marts, Komisija/Vācija (C‑620/16, EU:C:2019:256, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-17" href="#c-17">17</a>
</span>) OV 2012, L 298, 1. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-18" href="#c-18">18</a>
</span>) Skat., piemēram, lietu Intel (spriedums, 2014. gada 12. jūnijs, Intel/Komisija, T‑286/09, EU:T:2014:547; apelācijas tiesvedībā – spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632; pēc lietas nodošanas atpakaļ, ko veic Tiesā – spriedums, 2022. gada 26. janvāris, Intel Corporation/Komisija, T‑286/09 RENV, EU:T:2022:19).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-19" href="#c-19">19</a>
</span>) Komisija uzskata, ka lietā Intel maksājamie nokavējuma procenti pārsniegtu pusi no sākotnējā naudas soda summas.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-20" href="#c-20">20</a>
</span>) Spriedums, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija (97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 30. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-21" href="#c-21">21</a>
</span>) Spriedums, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c. (C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 52. un 53. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-22" href="#c-22">22</a>
</span>) Iestādei ir jāveic attiecīgais maksājums vai atlīdzinājums, ja atceltais pasākums ir atteikums kādam maksāt naudas summu (piemēram, subsīdiju) vai ja tas ir pienākuma uzlikšana kādam maksāt naudas summu (piemēram, naudas sodu, nodokli vai nodevu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-23" href="#c-23">23</a>
</span>) Spriedums, 2001. gada 10. oktobris, Corus UK/Komisija (T‑171/99, EU:T:2001:249, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-24" href="#c-24">24</a>
</span>) Ja naudas vērtība paliek nemainīga un attiecīgi, to atmaksājot, nav nepieciešams pieskaitīt nekādu papildu summu, šīs naudas turētājs tomēr varētu nepamatoti iedzīvoties no tā, ka tā valdījumā ir šī summa.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-25" href="#c-25">25</a>
</span>) Spriedumi, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome (C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 32. punkts), un 2021. gada 28. oktobris, Vialto Consulting/Komisija (C‑650/19 P, EU:C:2021:879, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-26" href="#c-26">26</a>
</span>) Ģenerāladvokāta F. Dž. Mančīni [F. G. Mancini] secinājumi lietā Pauls Agriculture /Padome un Komisija (256/81, EU:C:1983:91, 8. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-27" href="#c-27">27</a>
</span>) Beļģija, Bulgārija, Īrija (lietās, kas nav saistītas ar konkurences naudas sodiem), Spānija, Francija, Grieķija, Itālija, Ungārija, Nīderlande, Rumānija un Somija.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-28" href="#c-28">28</a>
</span>) Izņēmums ir Ungārija, kur valsts pārvalde maksā vienāda apmēra procentus par nepamatoti samaksāto summu neatkarīgi no tā, vai tā to atmaksā laikus.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-29" href="#c-29">29</a>
</span>) Beļģija, Spānija, Itālija un Austrija (jomās, kas nav konkurences tiesības).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-30" href="#c-30">30</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1960. gada 15. jūlijs, Campolongo/Augstā iestāde (27/59 un 39/59, EU:C:1960:35, 407. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-31" href="#c-31">31</a>
</span>) Skat. spriedumu, 1995. gada 8. jūnijs, Siemens/Komisija (T‑459/93, EU:T:1995:100, 101. punkts), kurā Tiesa konstatēja, ka pienākums atgūt nesaderīgo atbalstu ietver kompensācijas procentus, kas ir līdzvērtīgi finansiālajai priekšrocībai, kuru uzņēmums ir guvis no līdzekļu pieejamības, bet neietver nokavējuma procentus, kas ir pienākuma nekavējoties atmaksāt nelikumīgo atbalstu sekas.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-32" href="#c-32">32</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 4. oktobris, Dumortier u.c./Padome (64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79, EU:C:1979:223, 25. punkts), un ģenerāladvokāta F. Dž. Mančīni secinājumus lietā Pauls Agriculture/Padome un Komisija (256/81, EU:C:1983:91, 8. punkts), kuriem sekoja spriedums, 1983. gada 18. maijs, Pauls Agriculture/Padome un Komisija (256/81, EU:C:1983:138, 17. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1990. gada 26. jūnijs, Sofrimport/Komisija (C‑152/88, EU:C:1990:259, 32. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-33" href="#c-33">33</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1960. gada 15. jūlijs, Campolongo/Augstā iestāde (27/59 un 39/59, EU:C:1960:35, 407. punkts), 2005. gada 15. jūnijs, Tokai Carbon u.c./Komisija (T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03, EU:T:2005:220, 414. punkts), un 2008. gada 8. oktobris, SGL Carbon/Komisija (T‑68/04, EU:T:2008:414, 152. punkts). Pēdējos minētajos spriedumos Pirmās instances tiesa noraidīja prasītāju mēģinājumus atsaukties uz kompensācijas procentu jēdzienu, lai apstrīdētu to, ka no viņiem ir piedzīti nokavējuma procenti par kavētu naudas sodu samaksu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-34" href="#c-34">34</a>
</span>) Tās 1999. gada 11. marta spriedumā British Steel/Komisija (T‑151/94, EU:T:1999:52).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-35" href="#c-35">35</a>
</span>) Spriedums, 2001. gada 10. oktobris, Corus UK/Komisija (T‑171/99, EU:T:2001:249, 16.–18. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-36" href="#c-36">36</a>
</span>) Turpat, 53.–55. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-37" href="#c-37">37</a>
</span>) Turpat, 60.–62. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-38" href="#c-38">38</a>
</span>) Turpat, 64. punkts. Pirmās instances tiesa noteica, ka šie procenti ir 5,75 % gadā, kas atbilst procentu likmei, kuru ECB piemēro kapitāla refinansēšanas operācijām, to palielinot par diviem procentpunktiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-39" href="#c-39">39</a>
</span>) Spriedums, 2013. gada 10. aprīlis, IPK International/Komisija (T‑671/11, EU:T:2013:163, 3. un 10. punkts). Kompensācijas procenti tika piemēroti pamatsummai no dienas, kad līdzekļi nebija pieejami IPK, līdz dienai, kad Komisija bija samaksājusi pamatsummu ar procentiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-40" href="#c-40">40</a>
</span>) Turpat, 36. un 37. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-41" href="#c-41">41</a>
</span>) Turpat, 41. punkts. Attiecībā uz šo jautājumu Vispārējās tiesas spriedums šķiet pareizs.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-42" href="#c-42">42</a>
</span>) Ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumi lietā Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2014:2170, 42.–77. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-43" href="#c-43">43</a>
</span>) Spriedums, 2001. gada 10. oktobris, Corus UK/Komisija (T‑171/99, EU:T:2001:249).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-44" href="#c-44">44</a>
</span>) Ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumi lietā Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2014:2170, 77. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-45" href="#c-45">45</a>
</span>) Turpat.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-46" href="#c-46">46</a>
</span>) Turpat, 78. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-47" href="#c-47">47</a>
</span>) Turpat, 79. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-48" href="#c-48">48</a>
</span>) Turpat, 90. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-49" href="#c-49">49</a>
</span>) Spriedums, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2015:83).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-50" href="#c-50">50</a>
</span>) Turpat, 30. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-51" href="#c-51">51</a>
</span>) Turpat, 38. punkts. Pārsūdzētajā spriedumā formāli bija norādīts, ka Komisijai bija jāmaksā kompensācijas procenti no atceļošā sprieduma pieņemšanas dienas līdz atmaksāšanas dienai, lai gan tajā tika piemērota likme, kas ir identiska nokavējuma procentiem; skat. šo secinājumu 60. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-52" href="#c-52">52</a>
</span>) Pilnīguma labad vēlos piebilst, ka tas pats attiecas arī uz prasību par zaudējumu atlīdzību. Lai gan būtu neloģiski noteikt pienākumu maksāt nokavējuma procentus, pirms Savienības tiesas ir konstatējušas zaudējumu esamību, varētu būt saprātīgi noteikt šādu pienākumu, tiklīdz spriedumā tas ir konstatēts un Savienības iestāde pēc tam nav nekavējoties samaksājusi kompensāciju.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-53" href="#c-53">53</a>
</span>) Spriedums, 2017. gada 18. janvāris, Wortmann (C‑365/15, EU:C:2017:19, 14., 15. un 35. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-54" href="#c-54">54</a>
</span>) Turpat, 38. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-55" href="#c-55">55</a>
</span>) Ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas secinājumi lietā Wortmann (C‑365/15, EU:C:2016:663, 71. un 72. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-56" href="#c-56">56</a>
</span>) Turpat, 59. un 74. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-57" href="#c-57">57</a>
</span>) Spriedums, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-58" href="#c-58">58</a>
</span>) Spriedums, 2017. gada 7. jūnijs, Guardian Europe/Eiropas Savienība (T‑673/15, EU:T:2017:377, 51., 54. un 55. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-59" href="#c-59">59</a>
</span>) Turpat, 64. un 65. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-60" href="#c-60">60</a>
</span>) Turpat, 168.–172. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-61" href="#c-61">61</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 65. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-62" href="#c-62">62</a>
</span>) Turpat, 57. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-63" href="#c-63">63</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2017. gada 7. jūnijs, Guardian Europe/Eiropas Savienība (T‑673/15, EU:T:2017:377, 51., 54. un 55. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-64" href="#c-64">64</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 149. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-65" href="#c-65">65</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 12. februāris, Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81, 1. un 15. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-66" href="#c-66">66</a>
</span>) Atbilstoši Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punktam.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-67" href="#c-67">67</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 12. februāris, Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81, 18., 23. un 26. punkts). Atsauces periodā Printeos uzņēmējdarbības dalībvalstī inflācijas līmenis bija 0 % (turpat, 44. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-68" href="#c-68">68</a>
</span>) Turpat, 36. un 37. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-69" href="#c-69">69</a>
</span>) Turpat, 32. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-70" href="#c-70">70</a>
</span>) Turpat, 53. punkts un turpmākie punkti.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-71" href="#c-71">71</a>
</span>) Spriedums, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2015:83), un ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumi lietā Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2014:2170).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-72" href="#c-72">72</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 12. februāris, Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81, 33., 56. un 67. punkts). Jāatzīmē, ka Printeos bija noteicis šo atsauces periodu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-73" href="#c-73">73</a>
</span>) Turpat, 54. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-74" href="#c-74">74</a>
</span>) Turpat, 55. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-75" href="#c-75">75</a>
</span>) Turpat, 56. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-76" href="#c-76">76</a>
</span>) Turpat, 68., 69. un 104. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-77" href="#c-77">77</a>
</span>) Turpat, 78. un 79. punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-78" href="#c-78">78</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 19. janvāris, Deutsche Telekom/Komisija (T‑610/19, EU:T:2022:15, 39.–52. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-79" href="#c-79">79</a>
</span>) Spriedums, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2015:83, 30. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-80" href="#c-80">80</a>
</span>) Ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumi lietā Komisija/IPK International (C‑336/13 P, EU:C:2014:2170, 77. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-81" href="#c-81">81</a>
</span>) P. Cano Gámiz, “The EC’s obligation to pay default interest following Printeos and Deutsche Telekom”, European Competition Law Review, 2022, 43. sēj. (10), 480\.–484. lpp. T. Buytaert, “Obligation for EU institutions to pay default interest on repaid fines: Case C‑301/19 P Printeos”, Journal of European Competition Law &amp; Practice, 2022, 13. sēj.(5), 353. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-82" href="#c-82">82</a>
</span>) G. Banha Coelho, “Printeos: Obligation to pay default interest when repaying a fine after annulment”, Journal of European Competition Law &amp; Practice, 2019, 10. sēj. (9), 552., 553. un 554. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-83" href="#c-83">83</a>
</span>) Turpat. Tāpat saskaņā ar J. Miguet viedokli nokavējuma procentu samaksa ir neizbēgami saistīta ar parādnieka kavēšanos samaksāt parādu (sk. J. Miguet, “Intérêts moratoires”, JurisClasseur Procédure civile, 2022, Fasc. 800‑90). Līdzīgi apsvērumi ir pausti A. van Casteren, “Article 215(2) EC and the Question of Interest”, no T. Heukels un A. McDonnell, The Action for Damages in Community Law, Kluwer Law International, Hāga, 1997, 207. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-84" href="#c-84">84</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos (C‑301/19 P, EU:C:2021:39, 84. un 85. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-85" href="#c-85">85</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 60.–63. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-86" href="#c-86">86</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos (C‑301/19 P, EU:C:2021:39, 86. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-87" href="#c-87">87</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 47.–50. un 77. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-88" href="#c-88">88</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Gräfendorfer Geflügel- und Tiefkühlfeinkost Produktions u.c. (C‑415/20, C‑419/20 un C‑427/20, EU:C:2022:306, 51. un 52. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-89" href="#c-89">89</a>
</span>) Nav neierasti, ka Vispārējā tiesa uzskata, ka Savienības iestāžu pieņemts akts ir prettiesisks, bet Tiesa nonāk pie pretēja secinājuma.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-90" href="#c-90">90</a>
</span>) Šis arguments ir vēl pārliecinošāks, ja Tiesa nolemj nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, un tas var ievērojami pagarināt tiesvedības ilgumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-91" href="#c-91">91</a>
</span>) Skat. Finanšu regulas 78. un turpmākos pantus un Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-92" href="#c-92">92</a>
</span>) Lai gan inflācijas likme parasti ir pozitīva, dažkārt tā var būt nulle (kā atsauces perioda gadījumā spriedumā, 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos, C‑301/19 P, EU:C:2021:39) un izņēmuma kārtā arī negatīva.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-93" href="#c-93">93</a>
</span>) Sk. pārsūdzētā sprieduma 105. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-94" href="#c-94">94</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1983. gada 7. jūnijs, Musique diffusion française u.c./Komisija (no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 106. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-95" href="#c-95">95</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 56. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-96" href="#c-96">96</a>
</span>) Saprotu, ka Vispārējā tiesā tiek izskatītas vismaz astoņas prasības, kas attiecas uz tiem pašiem tiesību jautājumiem, kuri ir izvirzīti šajā apelācijas sūdzībā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-97" href="#c-97">97</a>
</span>) Kā saprotu, Tiesā tiek izskatīta vismaz viena apelācijas sūdzība, kas saistīta ar tādiem pašiem tiesību jautājumus, kādi rodas šajā apelācijas sūdzībā.</p>
</body>
</html>
