[Parlamenta] priekšsēdētāja paziņoja, ka viņa 2000. gada 26. aprīlī no Francijas iestādēm ir saņēmusi Vedrīna [Védrine], Francijas ārlietu ministra, un Moskoviči [Moscovici], Valsts ministra Eiropas lietu jautājumos, vēstuli, kas datēta ar 2000. gada 20. aprīli, kam pievienoti dokumenti par [apelācijas sūdzības iesniedzēja] parlamentārā mandāta atņemšanu. Viņa paziņoja, ka atbilstīgi [Eiropas Parlamenta Reglamenta] 7. panta 4. punkta otrai daļai viņa šo lietu nodotu Juridiskajai komisijai [..].

Priekšsēdētājas kundze,

2000. gada 16. maija sanāksmē Juridiskā komisija un Iekšējā tirgus komisija atgriezās pie Žana Mārī Lepēna jautājuma izskatīšanas. Komisija apzinās, ka Francijas Republikas premjerministra dekrēts, kas tika paziņots Lepēnam 2000. gada 5. aprīlī un publicēts Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī (Journal officiel de la République franaisé) 2000. gada 22. aprīlī, tagad ir kļuvis izpildāms. Tomēr komisija uzsver, kā tas ir arī norādīts vēstulē, ar kuru par dekrētu tika paziņots ieinteresētajai personai, ka tai ir tiesības celt prasību Valsts padomē [Conseil d'État) un šo prasību var papildināt ar pieteikumu apturēt dekrēta izpildi.

Ievērojot vakar pieņemto lēmumu nerekomendēt Eiropas Parlamentam šobrīd formāli pieņemt zināšanai dekrētu par Lepēnu, komisija izvērtēja iespējamos tālākos soļus. Apstiprinot šādu lēmumu, Tapī [Tapié] lieta tika izvirzīta kā vadošais precedents, kā rezultātā Eiropas Parlaments formāli pieņems zināšanai dekrētu, ar kuru atņem [deputāta mandātu] tikai pēc tam, kad būs notecējis prasības celšanas termiņš Valsts padomē vai attiecīgā gadījumā pēc tās sprieduma.

Atbilstoši Juridiskās komisijas un Iekšējā tirgus komisijas ieteikumiem šķiet pareizi, ka sakarā ar mandāta atņemšanas neatgriezenisko raksturu [..] Eiropas Parlaments formāli [pieņems] zināšanai 2000. gada 31. marta dekrētu tikai pēc tam, kad būs notecējis prasības celšanas termiņš Valsts padomē vai attiecīgā gadījumā pēc tās sprieduma.

Mēs sagaidām, ka Eiropas Parlaments rīkosies atbilstoši Kopienu tiesībām un ar balsojumu, cik vien ātri iespējams, pieņems zināšanai Lepēna mandāta atņemšanu, neizpildes gadījumā paturot tiesības celt prasību tiesā.

Es Jums daru zināmu to, ka 2000. gada 19. oktobrī es saņēmu Francijas Republikas kompetentās iestādes oficiālu paziņojumu par Valsts padomes 2000. gada 6. oktobra spriedumu, ar kuru ir noraidīta prasība, ko Žans Marī Lepēns cēla pret Francijas premjerministra 2000. gada 31. marta dekrētu, ar kuru paredz pārtraukt viņa Eiropas Parlamenta deputāta mandātu.

Es Jūs informēju arī par to, ka esmu saņēmusi Lepēna apžēlošanas lūguma Francijas Republikas prezidentam Žakam Širakam [Jacques Chirac] kopiju, ko viņa labā ir iesnieguši Šarls de Golls [Charles de Gaulle], Karls Langs [Carl Lang], Žans Klods Martiness [Jean-Claude Martinez] un Bruno Golnišs [Bruno Gollnisch].

Priekšsēdētājas kundze, Juridiskā un Iekšējā tirgus komisija pēc apspriedēm sanāksmēs, kas notika šī gada 15. un 16. maijā, vienojās ieteikt apturēt paziņojuma sniegšanu plenārsēdē par Eiropas Parlamenta konstatāciju par mandāta atņemšanu Žanam Marī Lepēnam. Es uzsveru, ka Juridiskā komisija ieteica apturēt šī paziņojuma sniegšanu līdz laikam, kamēr būs notecējis termiņš Lepēna prasības celšanai Francijas Valsts padomē vai pēc tās sprieduma. Es šeit citēšu 17. maija vēstules tekstu, kuru Jūs pati, priekšsēdētājas kundze, nolasījāt Eiropas Parlamentā.

Valsts padome — kā Jūs minējāt — noraidīja šo prasību un mūs attiecīgi informēja par šo noraidījumu. Tā rezultātā vairs nav pamata atlikt šī paziņojuma sniegšanu Eiropas Parlamentā, kas ir obligāts saskaņā ar primārajiem tiesību aktiem, konkrēti — [1976. gada akta] 12. panta 2. punktu.

Apžēlošanas lūgums, kuru Jūs, priekšsēdētājas kundze, pieminējāt, šo stāvokli nekādā ziņā nemaina, jo tas neattiecas uz prasību tiesā. Kā uz to norāda pats šī lūguma nosaukums, tas ir publiskas iestādes lēmums, kas neskar Francijas valdības dekrētu, kurš, saskaņā ar Juridiskās komisijas rekomendāciju, ir jāpaziņo plenārsēdē.

Saskaņā ar [1976. gada akta] 12. panta 2. punktu Eiropas Parlaments pieņem zināšanai Francijas valdības paziņojumu, ar ko konstatēta mandāta atņemšana Žanam Mārī Lepēnam.

77.Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai tādi pasākumi, kas rada juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, grozot tā tiesisko stāvokli, ir akti, kuru atcelšanai var celt prasību EKL 230. panta ietvaros (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 /BM/Komisija, Recueil, - 2639. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 4. marta spriedums lietā T-87796 Assicurazioni Generali un Unicredito/Komis'ija, Recueil,II-203. lpp., 37. punkts). Tādējādi prasību atcelt tiesību aktu var celt par visiem iestāžu pieņemtajiem aktiem, neņemot vērā to būtību vai formu, ja tie paredz radīt tiesisku iedarbību (Tiesas 1971. gada 31. marta spriedums lietā 22/70 Komisija/Padome, Recueil, 263. lpp., 42. punkts).78.Šajā gadījumā apstrīdētais akts ir Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas paziņojums 2000. gada 23. oktobra plenārsēdē, atbilstoši kuram saskaņā ar [1976. gada akta] 12. panta 2. punktu Eiropas Parlaments pieņem zināšanai Francijas valdības paziņojumu, ar ko konstatēta mandāta atņemšana [prasītājam].79.Tāpēc ir jāizvērtē, vai šis paziņojums rada juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, īpašā veidā grozot tā tiesisko stāvokli.80.Šajā sakarā ir jāatgādina juridiskais konteksts, kādā tika pieņemts iepriekšminētais paziņojums.81.Ir zināms, ka faktu rašanās brīdī nekāda vienota vēlēšanu procedūra Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām nebija stājusies spēkā.82.Tā rezultātā saskaņā ar 1976. gada akta 7. panta 2. punktu vēlēšanu procedūra šīm vēlēšanām joprojām noritēja saskaņā ar katras dalībvalsts noteikumiem.83.Tādējādi it īpaši no 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību normām Eiropas Parlamenta deputāta vieta var kļūt vakanta.84.Piemērojot 1976. gada aktu, Francijas Republika tostarp pieņēma 1977. gada likumu. Šī likuma 2. pants paredz, ka Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanas regulē Vēlēšanu kodeksa 1. grāmatas 1. daļa un turpmāko sadaļu noteikumi. Šī paša likuma 5. pants, kas atrodas III sadaļā [ar nosaukumu] Nosacījumi tiesībām tikt ievēlētam un neiespējamībai tikt ievēlētam, nesavienojamība, tostarp paredz, ka vēlēšanu kodeksa panti LO 127.-LO 130-1. ir piemērojami [Eiropas Parlamenta deputātu] vēlēšanām [..] un ka mandāts tiek zaudēts, ja tā laikā rodas iemesli, kas nepieļauj iespēju tikt ievēlētam [..], un ka to konstatē ar dekrētu.85.1976. gada 12. panta 2. punkts izšķir divas hipotēzes attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputāta vietas vakanci.86.Pirmo hipotēzi paredz šo noteikumu pirmā daļa un aptver gadījumus, kuros vieta kļūst vakanta saskaņā ar [..] dalībvalsts tiesību normām. Otrā hipotēze, kura paredzēta šo pašu noteikumu otrajā daļā, ir piemērojama visos pārējos gadījumos.87.Šajā sakarā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, pirmā hipotēze neaprobežojas ar [amata] nesavienojamības gadījumiem, ko paredz 1976. gada akta 6. pants, bet ietver arī gadījumus, kad nav iespējams tikt ievēlētam. Patiesi, 1976. gada akta 6. panta 3. punkts norāda, ka Eiropas Parlamenta deputātus, uz kuriem attiecas 1. un 2. punkts, aizstāj saskaņā ar 12. pantu. Tomēr no šīs atsauces nevar secināt, ka šis pants attiecas vienīgi uz 6. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem [amatu] nesavienojamības gadījumiem. Turklāt ir jāatzīst, ka šis 12. pants nekur neatsaucas uz [amatu] nesavienojamības jēdzienu, bet izmanto daudz plašāku [vietas] vakances jēdzienu.88.1976. gada akta 12. panta 2. punktā paredzētajā pirmajā hipotēzē Eiropas Parlamenta loma ir ierobežota ar pieņemšanu zināšanai par to, ka attiecīgās personas vieta kļūst vakanta. Otrās hipotēzes gadījumā, kas, piemēram, aptver gadījumus, kad atkāpjas kāds deputāts, Eiropas Parlaments konstatē, ka ir vakance, un par to informē attiecīgo dalībvalsti.89.Tā kā šajā gadījumā apstrīdētais akts tika pieņemts, piemērojot 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmo daļu, ir jānosaka šajā regulējumā paredzētās pieņemšanas zināšanai procedūras ietvari.90.Šajā sakarā ir jāuzsver, ka pieņemšanas zināšanai procedūra ir saistīta nevis ar attiecīgās personas mandāta atņemšanu, bet gan ar vienkāršu faktu, ka šīs personas vieta kļūst vakanta, piemērojot dalībvalstī spēkā esošus noteikumus. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Parlamenta loma nekādā veidā neietver mandāta atņemšanas īstenošanu, kā to apgalvo prasītājs, bet gan aprobežojas ar konstatācijas, ko jau ir veikušas valsts iestādes, pieņemšanu zināšanai par to, ka vieta kļūst vakanta, proti, par iepriekš pastāvošu tiesisku stāvokli, kas izriet vienīgi no šo iestāžu lēmuma.91.Eiropas Parlamenta pārbaudes pilnvaras šajā kontekstā ir īpaši ierobežotas. Tās pēc būtības ir ierobežotas ar attiecīgās personas vietas vakances esamības faktisko kontroli. Pretēji tam, kā to apgalvo prasītājs, Eiropas Parlamentam nepiekrīt pārbaudīt, vai ir ievērots process, ko paredz piemērojamās valsts tiesības vai attiecīgās personas pamattiesības. Šī kompetence faktiski piekrīt vienīgi kompetentajām valsts tiesām — vai attiecīgā gadījumā — Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Turklāt minētajā sakarā ir jāatgādina, ka šajā lietā prasītājs aizstāvēja savas tiesības kā Francijas Valsts padomē, tā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tāpat ir jāatzīmē, ka pats Eiropas Parlaments nekad savos rakstveida apsvērumos vai tiesas sēdē nav pastāvējis uz to, ka tam būtu tik plaša pārbaudes kompetence, kā to apgalvoja prasītājs.92.Jāpapildina, ka šāda plaša Eiropas Parlamenta pārbaudes kompetence 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmās daļas ietvaros sniegtu šai iestādei iespēju apšaubīt pašu valsts iestādes pasludinātas [mandāta] atņemšanas likumību un atteikties pieņemt zināšanai to, ka vieta kļūst vakanta, gadījumā, ja šis Parlaments uzskatītu, ka pastāv nelikumība. Vienīgi Reglamenta 8. panta 9. punkts paredz iespēju Eiropas Parlamentam vakanto deputāta vietu neizsludināt un tikai tādos gadījumos, ja tas ir aicināts konstatēt šādu vakanci un kad ir notikusi būtiska kļūda vai maldība. Tas būtu paradoksāli, ja Eiropas Parlamentam būtu plašākas izvērtēšanas iespējas gadījumā, kad tam atbilstoši valsts iestāžu konstatējumam ir vienkārši jāpieņem zināšanai tas, ka vieta kļūst vakanta, nekā gadījumā, ja tam pašam vajadzētu konstatēt, ka vieta kļūst vakanta.93.Šie secinājumi nekādā veidā nav pretrunā [Eiropas Parlamenta] Reglamenta 7. panta 4. punkta [otrās] daļas redakcijai. Kā to pamatoti uzsvēra Eiropas Parlaments un Francijas Republika, šis noteikums ir piemērojams pat pirms tiesību zaudēšanas (en amont mme de la déchéance) un tādējādi vakantajai vietai. Šie noteikumi paredz, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs nodod šo jautājumu atbildīgajai komisijai tad, kad attiecīgās dalībvalstu iestādes uzsāk procedūru, kas var beigties ar [Eiropas Parlamenta deputāta] pilnvaru atņemšanu. Pēc tam, kad šī procedūra ir pabeigta un kad attiecīgās personas vietas vakanci ir konstatējušas kompetentās valsts iestādes, Eiropas Parlamentam saskaņā ar 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmajā daļā noteikto piekrīt vienīgi pieņemt zināšanai šo vakanci. Jebkurā gadījumā Reglamenta noteikumi saskaņā ar tiesību normu hierarhijas principu nevar atkāpties no 1976. gada akta noteikumiem un piešķirt Eiropas Parlamentam plašākas kompetences robežas par tām, kas šim Parlamentam ir piešķirtas.94.Šos secinājumus neapgāž fakts, ka līdz 2000. gada 23. oktobrim prasītājs joprojām piedalījās Eiropas Parlamenta darbā un saņēma pabalstu uz šī Parlamenta rēķina un ka līdz 2000. gada 24. oktobrim Francijas iestādes viņam maksāja algu. Starp lietas dalībniekiem nepastāv strīds par to, ka 2000. gada 31. marta dekrēts bija izpildāms. Fakts, ka Eiropas Parlaments nepieņēma zināšanai šo dekrētu laikā, kad par to paziņoja Francijas iestādes, bet gan vēlāk, un fakts, ka tādēļ prasītājam radās zināmas praktiskas sekas, negroza juridisko iedarbību, kādu, piemērojot 1976. gada akta 12. panta 2. punktu, rada šis paziņojums.95.Tāpat prasītāja argumenti, atbilstoši kuriem, pirmkārt, 1977. gada likuma 5. pants aizskar Eiropas Parlamenta neatkarību un rada nepieļaujamu iejaukšanos tā darbībā un, otrkārt, pastāv vispārīgais princips, atbilstoši kuram par [mandāta] atņemšanu ir jāpaziņo attiecīgajai parlamentārajai asamblejai, nav pamatoti. Kā jau tika uzsvērts iepriekš 83. punktā, no 1976. gada akta 12. panta 2. punkta pirmās daļas tieši izriet, ka Eiropas Parlamenta deputāta amata vieta var kļūt vakanta saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību normām. Tā kā nekāda vienota vēlēšanu procedūra faktu rašanās brīdī nebija pieņemta, šī norma un līdz ar to 1977. gada likums bija pilnīgi piemērojami. Neraugoties uz izmaiņām Eiropas Parlamenta pilnvarās, jaunās pilnvaras, nepastāvot tāda paša ranga tiešam atceļošam aktam, nevar izraisīt tādu primāro tiesību aktu nepie-mērojamību, kāds ir 1976. gada akts.96.Pamatojoties uz to pašu pamatu, prasītāja argumentam par Kopienu tiesību pārākumu trūkst jebkādas atbilstības. Šajā lietā faktiski nepastāv ne pretrunas, ne kolīzijas starp valsts un Kopienu tiesībām.97.No visiem iepriekšminētajiem apsvērumiem izriet, ka pasākums, kas šajā lietā radīja juridiski saistošu iedarbību, kura ietekmē prasītāja intereses, ir 2000. gada 31. marta dekrēts. Apstrīdētā akta mērķis nebija radīt savu, no šī dekrēta nošķirtu tiesisku iedarbību.98.Tādēļ ir jāsecina, ka apstrīdētais akts nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets EKL 230. panta nozīmē. Tādēļ šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama bez vajadzības izvērtēt citus pamatus un argumentus attiecībā uz pieņemamību.

1)apelācijas sūdzību noraidīt;2)apelācijas sūdzības iesniedzējs atlīdzina tiesāšanās izdevumus.