–

E. sp. z o.o. vārdā – M. Dziedzic, radca prawny, un R. Kran, doradca podatkowy,

–

Prezydent Miasta Mielca vārdā – A. Dowgier, adwokat, un J. Grabiec, radca prawny,

–

Rzecznik Małych i Średnich Przedsiębiorców vārdā – P. Chrupek, radca prawny,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, A. Kramarczyk-Szaładzińska un M. Rzotkiewicz, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – M. Morales Puerta, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Barcew, C.‑M. Carrega un F. Tomat, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 107. panta 1. punktu un 108. panta 3. punktu, lasot tos kopsakarā ar Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 2. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp E. sp. z. o.o. (turpmāk tekstā – “sabiedrība E”) un Prezydent Miasta Mielca (Melecas pilsētas mērs, Polija; turpmāk tekstā – “Melecas pilsētas mērs”) par pēdējā minētā atteikumu piešķirt šai sabiedrībai atbrīvojumu no nekustamā īpašuma nodokļa.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Līgums par Eiropas Savienības darbību

3

LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts:

4

Saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu:

Direktīva 2012/34/ES

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/34/ES (2012. gada 21. novembris), ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu (OV 2012, L 343, 32. lpp.), 1. pants “Priekšmets un darbības joma” noteic:

6

Šīs direktīvas 3. panta 3. punktā jēdziens “dzelzceļa infrastruktūra” ir definēts kā to vienību kopums, kas ir uzskaitītas I pielikumā. I pielikumā ir dzelzceļa infrastruktūras elementu saraksts, “ja tie veido daļu no pastāvīgā ceļa, ietverot stacijas ceļus, bet neietverot ceļus, kas atrodas dzelzceļa remontdarbnīcās, depo vai lokomotīvju novietnēs, kā arī privātus pievedceļus vai stacijas ceļus”.

Regula  2015/1589

7

Regulas 2015/1589 2. panta 1. punkts noteic:

Polijas tiesības

8

1991. gada 12. janvāra ustawa o podatkach i opłatach lokalnych (Likums par vietējiem nodokļiem un nodevām; 2019. gada Dz. U., 1170. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par vietējiem nodokļiem un nodevām”), 2. panta 1. un 2. punkts paredz:

9

Saskaņā ar šā likuma 2. panta 3. punkta 4. apakšpunktu no nekustamā īpašuma nodokļa ir atbrīvoti zemesgabali, kas tiek izmantoti koplietošanas ceļiem, izņemot zemesgabalus, kas ir saistīti ar saimniecisko darbību, kura nav publisko ceļu uzturēšana un maksas automaģistrāļu apsaimniekošana.

10

Minētā likuma 4. pants noteic:

11

Šā paša likuma 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punkts paredz:

12

2004. gada 30. aprīļa ustawa o postępowaniu w sprawach dotyczących pomocy publicznej (Likums par valsts atbalsta procedūru; 2023. gada Dz. U., 702. pozīcija), 6. panta 2. punkts noteic:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

13

Sabiedrībai E pieder privāts dzelzceļa pievedceļš, kas atrodas uz tai piederošajiem zemesgabaliem, un tai pieder arī daļa no šī pievedceļa infrastruktūras. 2021. gadā šī sabiedrība pauda savu nodomu nodot minēto pievedceļu dzelzceļa pārvadātāja rīcībā, kurš veiktu pārvadājumus minētās sabiedrības vārdā.

14

Tā uzskatīja, ka no nodošanas dienas tā varētu saņemt Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzēto atbrīvojumu no nekustamā īpašuma nodokļa attiecībā uz visiem šiem zemesgabaliem, kā arī zemesgabaliem, kurus tā plānoja iegādāties un kuriem daļēji arī ir privāts dzelzceļa pievedceļš. Šādos apstākļos tā Melecas pilsētas mēram lūdza nodokļu nolēmumu, kas apstiprinātu, ka, sākot no šī datuma, tā varētu saņemt attiecīgo atbrīvojumu no nodokļa.

15

Ar 2021. gada 14. jūnija nodokļu nolēmumu Melecas pilsētas mērs izslēdza iespēju, ka sabiedrība E varētu saņemt minēto atbrīvojumu. Viņš norādīja, ka, lai gan šī sabiedrība formāli atbilst 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzētajiem nosacījumiem, tā nevar saņemt šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu tādēļ, ka tā rezultātā minētajai sabiedrībai tiktu piešķirts valsts atbalsts, par kuru Komisija nav veikusi iepriekšējās kontroles procedūru.

16

Tad sabiedrība E par šo nodokļu nolēmumu cēla prasību Wojewódzki Sąd Administracyjny w Rzeszowie (Žešovas vojevodistes administratīvā tiesa, Polija), kas šo prasību noraidīja ar 2021. gada 19. oktobra spriedumu. Minētā tiesa apstiprināja Melecas pilsētas mēra nostāju, kurš šo atbrīvojumu kvalificēja par “valsts atbalstu”, un konstatēja, ka par šo atbalstu nebija paziņots Komisijai, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu un Regulas 2015/1589 2. pantu.

17

Pēc tam šī sabiedrība iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

18

Minētā tiesa skaidro, ka ar Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktu atbrīvojums no nekustamā īpašuma nodokļa ir paplašināts, to attiecinot arī uz privātiem dzelzceļa pievedceļiem, it īpaši tiem, kuri veido tā saukto “privāto” infrastruktūru, kas citastarp ir raktuvēs, ražotnēs vai spēkstacijās un ir daļa no visas dzelzceļa kravu pārvadājumu sistēmas. Uz šādiem pievedceļiem, kā arī ēkām, kas ietilpst to infrastruktūrā, šis atbrīvojums attiecas ar nosacījumu, ka tie tiek nodoti dzelzceļa pārvadātāju rīcībā. Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka Polijas likumdevējs ir paredzējis mehānismu, lai mudinātu uzņēmumus atjaunot pamestos apkalpes ceļus un efektīvi izmantot dzelzceļa transportu, kurš nerada piesārņojošas emisijas un piedāvā lielāku drošību.

19

Tā uzskata, ka, pat ja tā vispārīgā rakstura dēļ minētais atbrīvojums principā attiecas uz neierobežotu saņēmēju loku, pastāv šaubas par šā 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā izmantoto kritēriju, saskaņā ar kuru attiecīgajai saimnieciskajai vienībai ir jābūt noteikta veida infrastruktūrai, kuru praksē izmanto uzņēmumi, kas darbojas noteiktās nozarēs, proti, tostarp uzņēmumi, kas apsaimnieko raktuves, termoelektrostacijas vai alus darītavas. Šāda kritērija piemērošana, lai gan pirmšķietami objektīva, tādējādi varētu izraisīt “slēptu” selektivitāti.

20

Turklāt iesniedzējtiesa precizē, ka nekustamā īpašuma nodoklis nav saskaņots Savienības līmenī, un tādējādi dalībvalstis saglabā brīvību lemt par savu nodokļu politiku un veidu, kādā tiek noteiktas šī nodokļa likmes. Polijas tiesību sistēmā nekustamā īpašuma nodoklis attiecas uz zemesgabaliem, kas nav lauksaimniecības zeme un meži, uz ēkām vai to daļām, kā arī uz būvēm vai to daļām, kas saistītas ar saimnieciskās darbības veikšanu. Šajā gadījumā runa esot nevis par to, vai Likuma par nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzētais atbrīvojums no nekustamā īpašuma nodokļa ir saderīgs ar Savienības tiesībām, bet gan par to, vai tā piemērošana ir atļauta, ja tas nav paziņots Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, par kura tiešo iedarbību atgādina minētā tiesa.

21

Visbeidzot minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja šis atbrīvojums tiktu piemērots, neievērojot LESD 108. panta 3. punktā paredzēto paziņošanas pienākumu, uzņēmumam, kas ir saņēmis minēto atbrīvojumu, būtu jāatmaksā nelikumīgi saņemtais atbalsts kopā ar procentiem, vai arī šāda atmaksa būtu pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Šajā ziņā tā norāda, ka tikai pēc tam, kad Polijas nodokļu iestādes četrus gadus bija piemērojušas attiecīgo atbrīvojumu, tās sāka atteikt tā piešķiršanu, atsaucoties uz šā pienākuma neizpildi.

22

Šādos apstākļos Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pieņemamību

23

Spānijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams. Proti, Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa attiecoties uz zemesgabaliem, ēkām un būvēm, kas “ietilpst dzelzceļa infrastruktūrā”. Saskaņā ar jēdziena “dzelzceļa infrastruktūra” definīciju, kas ietverta Direktīvas 2012/34 3. panta 3. punktā, lasot to kopsakarā ar I pielikumu, no šī jēdziena esot izslēgti privāti pievedceļi. Tādēļ sabiedrībai E, uz kuras zemesgabaliem ir tikai privāts pievedceļš, neesot tiesību saņemt šo atbrīvojumu. Šādos apstākļos Tiesai uzdotajiem jautājumiem neesot nozīmes strīda pamatlietā atrisināšanā.

24

Turklāt Polijas valdība un Komisija uzskata, ka otrais jautājums ir nepieņemams. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izrietot, ka sabiedrība E nav saņēmusi minēto atbrīvojumu. Tādējādi atbilde uz jautājumu, vai uzņēmumam, kurš ir saņēmis šādu atbrīvojumu, ir jāatmaksā nekustamā īpašuma nodokļa summa, no kuras tas ir atbrīvots, kā arī ar to saistītie procenti, nekādi neietekmētu pamatlietas iznākumu.

25

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata lietu un kura ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šajā gadījumā pirmais jautājums attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta interpretāciju tiesvedībā starp sabiedrību E un Melecas pilsētas mēru par pēdējā minētā atteikumu atļaut šai sabiedrībai saņemt Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa, pamatojoties uz to, ka šī atbrīvojuma piešķiršana esot nelikumīgs valsts atbalsts, jo par to nav paziņots Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Tādējādi šķiet, ka šai interpretācijai ir saikne ar šīs lietas priekšmetu un tā nepieciešama, lai atrisinātu problēmu, kas nav hipotētiska. Turklāt Tiesai ir zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz šo pirmo jautājumu.

28

Vēl jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2012/34 1. panta 1. punktu šajā direktīvā citastarp ir paredzēti dzelzceļa infrastruktūras pārvaldībai piemērojamie noteikumi, kritēriji, kas piemērojami, dalībvalstij izsniedzot, pagarinot vai grozot dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem paredzētās licences, kā arī principi un procedūras dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksas noteikšanai un iekasēšanai, kā arī šīs infrastruktūras jaudas iedalīšanai. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu šo direktīvu piemēro dzelzceļa infrastruktūras izmantošanai iekšzemes un starptautisku dzelzceļa pakalpojumu sniegšanā.

29

No tā izriet, ka minētā direktīva acīmredzami nav piemērojama tādā strīdā kā pamatlietā, kas attiecas uz valsts nodokļu pasākuma, kurā paredzēts atbrīvojums no nekustamā īpašuma nodokļa, iespējamu kvalificēšanu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

30

Tādēļ nav nozīmes tam, ka Direktīvas 2012/34 piemērošanas nolūkā ar šīs direktīvas I pielikumu no jēdziena “dzelzceļa infrastruktūra” minētās direktīvas 3. panta 3. punkta izpratnē ir izslēgti privāti pievedceļi.

31

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

32

Otrais jautājums attiecas uz pienākumiem, kādi esot uzņēmumam – kurš ir saņēmis Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa – gadījumā, ja šis atbrīvojums ietver valsts atbalsta elementus LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tādēļ, ka tas esot piešķirts, neievērojot LESD 108. panta 3. punktā, lasot to kopsakarā ar Regulas 2015/1589 2. pantu, paredzēto paziņošanas pienākumu.

33

Šajā ziņā, kā to dara Polijas valdība un Komisija, jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka sabiedrība E nav saņēmusi minēto atbrīvojumu.

34

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai nav jāsniedz konsultatīvs viedoklis par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 20. oktobris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Cilvēku tirdzniecībā cietušā izraidīšana), C‑66/21, EU:C:2022:809, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Tādēļ otrais jautājums ir nepieņemams.

Par pirmo jautājumu

36

Iesākumā, pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, pasākumam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (skat. it īpaši spriedumu, 2024. gada 7. marts, Fallimento Esperia un GSE, C‑558/22, EU:C:2024:209, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka pirmais jautājums, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa, attiecas uz jēdziena “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju tikai saistībā ar šajā tiesību normā paredzēto nosacījumu par to, ka attiecīgais pasākums rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma skaidri izriet, ka šī tiesa pauž šaubas arī par minētajā tiesību normā paredzēto nosacījumu, ka ar šo pasākumu tā saņēmējiem tiek piešķirta selektīva priekšrocība, jo tas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.

38

Ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu ietvaros Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izlemt izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma ir jānošķir tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Bezirkshauptmannschaft Landeck (Mēģinājums piekļūt mobilajā tālrunī saglabātajiem personas datiem), C‑548/21, EU:C:2024:830, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tādējādi ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 107. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru no nekustamā īpašuma nodokļa ir atbrīvoti dzelzceļa infrastruktūrā ietilpstoši zemesgabali, ēkas un būves, ja tie nodoti dzelzceļa pārvadātāju rīcībā, rada selektīvu priekšrocību šā atbrīvojuma saņēmējiem un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

41

Otrām kārtām, jāatgādina, pirmkārt, ka dalībvalstu intervence Savienības tiesībās nesaskaņotajās jomās, tādās kā tiešo nodokļu joma, nav izslēgta no LESD noteikumu par valsts atbalsta kontroli piemērošanas jomas. Tādējādi dalībvalstīm ir jāatturas no tādu nodokļu pasākumu noteikšanas, kas var būt ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 10. septembris, Komisija/Īrija u.c., C‑465/20 P, EU:C:2024:724, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Otrkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā ir vispārīgi un abstrakti definēti pamatlietā aplūkotā atbrīvojuma saņēmēji, kuriem atbrīvojumu var piešķirt, pamatojoties tikai uz šo tiesību normu. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai pamatlietā aplūkotā atbrīvojuma piešķiršanas kārtības dēļ šis atbrīvojums nodrošina jūtamu priekšrocību tā saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāds, kas galvenokārt dod labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 18. punkts, kā arī 2021. gada 16. septembris, Komisija/Beļģija un Magnetrol International, C‑337/19 P, EU:C:2021:741, 77. punkts).

Par nosacījumu, kas attiecas uz selektīvu priekšrocību

43

Lai noteiktu, vai valsts pasākums var piešķirt selektīvu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizvērtē, vai atbilstoši noteiktam tiesiskajam režīmam šis pasākums var dot priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar citiem, kuri, ņemot vērā minētā režīma mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā un kuriem tādējādi tiek piemērota atšķirīga attieksme, kas būtībā var tikt kvalificēta kā diskriminējoša (spriedums, 2024. gada 10. septembris, Komisija/Īrija u.c., C‑465/20 P, EU:C:2024:724, 75. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Tādējādi, lai tādu nodokļu pasākumu kā pamatlietā aplūkotais kvalificētu par “selektīvu”, vispirms jāidentificē atsauces sistēma, proti, attiecīgajā dalībvalstī piemērojamais “parastais” nodokļu režīms, un tad jāpierāda, ka attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no šīs atsauces sistēmas, jo ar to tiek ieviesta diferenciācija starp uzņēmējiem, kuri – no šīs sistēmas mērķa skatpunkta – atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. Taču jēdziens “valsts atbalsts” neattiecas uz pasākumiem, ar ko ievieš to uzņēmumu diferenciāciju, kuri, ievērojot ar attiecīgo tiesisko režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, un kas tātad a priori ir selektīvi, ja attiecīgā dalībvalsts spēj pēc tam pierādīt, ka šāda diferenciācija ir pamatota, jo tā izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai struktūras (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 36. un 44. punkts, kā arī 2024. gada 10. septembris, Komisija/Īrija u.c., C‑465/20 P, EU:C:2024:724, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā kontekstā atsauces sistēmas noteikšanai ir īpaši liela nozīme nodokļu pasākumu gadījumā, jo ekonomiskas priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē var konstatēt, tikai salīdzinot to ar tā saukto “parasto” aplikšanu ar nodokļiem (spriedums, 2024. gada 10. septembris, Komisija/Īrija u.c., C‑465/20 P, EU:C:2024:724, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Šajā ziņā jāuzsver, no vienas puses, ka atsauces sistēmas noteikšanai ir jāizriet no saskaņā ar šīs valsts tiesībām piemērojamo normu satura, savstarpējās saistības un konkrēto seku objektīva izvērtējuma. Nodokļu pasākuma selektivitāti nevar izvērtēt, ņemot vērā tādu atsauces sistēmu, kuru veido dažas attiecīgās dalībvalsts tiesību normas, kas ir mākslīgi izceltas uz plašāka normatīvā regulējuma fona (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Banco Santander u.c./Komisija, C‑53/19 P un C‑65/19 P, EU:C:2021:795, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

Tādējādi, ja aplūkotais nodokļu pasākums nav nošķirams no attiecīgās dalībvalsts vispārējās nodokļu sistēmas, ir jāatsaucas uz šo sistēmu. Turpretim, ja izrādās, ka šāds pasākums ir skaidri nodalāms no minētās vispārējās sistēmas, nevar izslēgt, ka vērā ņemamā atsauces sistēma ir šaurāka par šo vispārējo sistēmu vai pat ka tā sakrīt ar pašu pasākumu, ja tas ir noteikts ar normu, kurai piemīt autonoma juridiska loģika, un ārpus šī pasākuma nav iespējams identificēt saskanīgu normatīvo kopumu (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Banco Santander u.c./Komisija, C‑53/19 P un C‑65/19 P, EU:C:2021:795, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

48

No otras puses, jāatgādina, ka ārpus jomām, kurās Savienības nodokļu tiesības ir saskaņotas, tieši attiecīgā dalībvalsts, īstenojot savu kompetenci tiešo nodokļu jomā un ievērojot savu autonomiju nodokļu jomā, nosaka nodoklim raksturīgās iezīmes, kas principā nosaka atsauces sistēmu vai “parasto” nodokļu režīmu, uz ko balstoties, ir jāizvērtē selektivitātes nosacījums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija, C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 112. punkts, kā arī 2024. gada 10. septembris, Komisija/Īrija u.c., C‑465/20 P, EU:C:2024:724, 81. punkts).

49

Šī nodokļa raksturīgo iezīmju noteikšana ietver nodokļa bāzi, tā iekasējamības gadījumu, kā arī iespējamos atbrīvojumus no šī nodokļa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija, C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 112. punkts, kā arī 2024. gada 19. septembris, Apvienotā Karaliste u.c./Komisija (KĀU ienākumu aplikšana ar nodokli), C‑555/22 P, C‑556/22 P un C‑564/22 P, EU:C:2024:763, 96. punkts).

50

Tā kā principā nodokļa raksturīgās iezīmes nosaka atsauces sistēmu, saskaņā ar kuru ir jāveic selektivitātes nosacījuma pārbaude, vispārējs un abstrakts atbrīvojums, kas papildina tādu tiešo nodokli kā pamatlietā aplūkotais atbrīvojums, parasti nav kvalificējams par “valsts atbalstu”. Proti, tā kā tiek uzskatīts, ka šis atbrīvojums ir raksturīgs “parastajam” nodokļu režīmam, tas principā nevar sniegt selektīvu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

51

Šāds konstatējums izriet no dalībvalstīm atzītās autonomijas tiešo nodokļu jomā, kas ir atgādināta šā sprieduma 48. punktā, un šī autonomija nozīmē, ka dalībvalstīm ir iespēja izmantot nodokļu iedalījumu kategorijās, it īpaši atbrīvojumus no nodokļiem, kurus tās uzskata par vispiemērotākajiem, lai sasniegtu to izvirzītos vispārējo interešu mērķus, neatkarīgi no tā, vai šiem mērķiem ir vai nav fiskāls raksturs. Proti, kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 33. punktā, savas nodokļu autonomijas ietvaros dalībvalstis ar tiešajiem nodokļiem var likumīgi sasniegt ne tikai budžeta papildināšanas mērķi, bet arī vienu vai vairākus citus mērķus, kas attiecīgā gadījumā kopā veido atbilstošās atsauces sistēmas mērķi.

52

Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktus atbalstus uzskatītu par saderīgiem ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta izpratnē (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 94. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Ja šīs rīcības brīvības īstenošanai būtu jāaptver jebkurš vispārējs un abstrakts atbrīvojums no nodokļa, pastāvētu risks, ka Komisijas vērtējums šajā jomā sistemātiski aizstātu dalībvalstu vērtējumu un tādējādi iejauktos to nodokļu autonomijā.

53

Šā sprieduma 50. punktā ietvertais secinājums tomēr neietekmē iespēju konstatēt, kā tas bija lietā, kurā pasludināts 2011. gada 15. novembra spriedums Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste (C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732), – pirmkārt, ka pats atsauces satvars, kāds izriet no valsts tiesībām, nav saderīgs ar Savienības tiesībām valsts atbalsta jomā, jo attiecīgā nodokļu sistēma bija veidota atbilstoši acīmredzami diskriminējošiem parametriem, kuru mērķis bija apiet minētās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija, C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 114. punkts, kā arī 2024. gada 10. septembris, Komisija/Īrija u.c., C‑465/20 P, EU:C:2024:724, 83. punkts).

54

Otrkārt, atkāpjoties no šā sprieduma 50. punktā izklāstītā, vispārējs un abstrakts atbrīvojums no tiešā nodokļa nevar tikt uzskatīts par tādu, uz kuru attiecas “parastais” nodokļu režīms, ja attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi, lai saņemtu šo atbrīvojumu, juridiski vai faktiski attiecas uz vienu vai vairākām raksturīgajām iezīmēm, kas piemīt to uzņēmumu kategorijai, kuri var saņemt šo atbrīvojumu, jo šīs iezīmes ir nesaraujami saistītas ar šo uzņēmumu vai to darbību raksturu. Šādi tiek izveidota viendabīga uzņēmumu kategorija. Apstāklis, ka tikai šādai viendabīgai uzņēmumu kategorijai var tikt piešķirts atbrīvojums no nodokļa, var apstiprināt šā atbrīvojuma iespējami diskriminējošo un pret konkurenci vērsto raksturu, lai gan pati atsauces sistēma nav veidota atbilstoši acīmredzami diskriminējošiem parametriem šā sprieduma 53. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

55

Tā tas it īpaši ir vispārēju un abstraktu nodokļu atbrīvojumu gadījumā, kas juridiski vai faktiski ir paredzēti tikai uzņēmumiem, kuriem ir noteikta kapitāla struktūra, kuri darbojas noteiktā ģeogrāfiskā vai ekonomiskā teritorijā, kuri ir nelieli vai kuriem, gluži pretēji, ir ievērojami finanšu resursi, vai arī kuri nenodarbina nevienu darbinieku valsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 10. janvāris, Cassa di Risparmio di Firenze u.c., C‑222/04, EU:C:2006:8, 136. un 137. punkts; 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 104.–106. punkts, kā arī 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 31. un 38. punkts.)

56

Savukārt, ja atbrīvojuma no nodokļa režīmā paredzētie nosacījumi juridiski vai faktiski neattiecas tikai uz vienīgās kategorijas uzņēmumu, kuri var to saņemt, raksturīgajām iezīmēm, kuras ir nesaraujami saistītas ar šo uzņēmumu vai to darbību raksturu, uz šo režīmu attiecas “parastais” nodokļu režīms. Proti, šāda atbrīvojuma no nodokļa piešķiršanas nosacījumi šķiet neitrāli no konkurences viedokļa, jo tas, ka daži uzņēmumi atbilst šiem nosacījumiem, savukārt citi neatbilst, ir apstāklis, kas nav būtisks no noteikumu valsts atbalsta jomā viedokļa.

57

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, protams, tas, ka atbrīvojumam no nodokļa tiek izvirzīti konkrēti nosacījumi, noteikti nozīmē, ka no šī atbrīvojuma labumu gūst viena vienīga uzņēmumu grupa, kas spēj tos izpildīt. Tomēr Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka tas, ka tikai tie uzņēmumi, kas atbilst pasākuma piemērošanas nosacījumiem, var to saņemt, pats par sevi šim pasākumam nevar piešķirt selektīvu raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 29. marts, 3M Italia, C‑417/10, EU:C:2012:184, 41. un 42. punkts, kā arī 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 24. punkts, un tajā minētā judikatūra).

58

Tas it īpaši nozīmē, ka atbrīvojums no nodokļa, kura piemērošana ir atkarīga no uzņēmumu darbības rezultātiem, pats par sevi nešķiet selektīvs (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 80., 82. un 83. punkts). Ja ir izpildīti šā sprieduma 56. punktā minētie nosacījumi, tas pats principā attiecas uz atbrīvojumiem no nodokļiem, kuru piemērošana ir atkarīga, piemēram, no konkrētas darbā pieņemšanas politikas vai noteiktiem vides pasākumiem.

59

Turklāt apstāklis, ka atbrīvojums no nodokļa tiek piešķirts neatkarīgi no tā, vai tā nodokļa maksātāji, uz kuru atbrīvojums attiecas, veic vai neveic saimniecisku darbību, liecina, ka uz šo atbrīvojumu attiecas atsauces sistēma.

60

Vēl jāpiebilst, ka, pat ja ir jāuzskata, ka uz to neattiecas atsauces sistēma, vispārējs un abstrakts atbrīvojums no tiešā nodokļa automātiski nekļūst selektīvs. Proti, šādā gadījumā, kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 28. punktā un kā izriet no šā sprieduma 44. punkta, ir jāpārbauda, vai uzņēmumi, kas saņem šo atbrīvojumu, ņemot vērā ar šo atsauces sistēmu izvirzīto mērķi, ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā ar uzņēmumiem, kuri to nesaņem. Ja tas tā ir, minētais atbrīvojums tiks uzskatīts par selektīvu, ja vien nav iespējams pierādīt, ka no tā izrietošā uzņēmumu diferenciācija starp izriet no sistēmas, kurā ietilpst šis atbrīvojums, būtības un struktūras.

61

Šajā gadījumā, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punkts, ar kuru no nekustamā īpašuma nodokļa ir atbrīvoti dzelzceļa infrastruktūrā ietilpstoši zemesgabali, ēkas un būves, ja tā ir nodota dzelzceļa pārvadātāju rīcībā, var sniegt selektīvu priekšrocību uzņēmumiem, kuri saņem šo atbrīvojumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

62

Šajā ziņā, pirmkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka nekustamā īpašuma nodokļa tiesiskais režīms, kāds tas izriet no šā likuma, ir “parasts” nodokļu režīms un līdz ar to – šajā gadījumā piemērojamais atsauces ietvars.

63

Kā norāda Polijas valdība, šo režīmu veido noteikumu sistēma, kura ir piemērojama visiem subjektiem, kam pieder vai kuru turējumā ir nekustamais īpašums, un kura citastarp nosaka nodokļa priekšmetu un nodokļa bāzi, nodokļu maksātājus, kā arī nodokļa likmi. Konkrētāk, ar minētā likuma 2. panta 1. punktu noteikts, ka ar nekustamā īpašuma nodokli apliek zemesgabalus, ēkas vai to daļas, kā arī būves vai to daļas, kas paredzētas komercdarbības veikšanai.

64

Otrkārt, no šā sprieduma 54. punkta izriet, ka šā paša likuma 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzētais atbrīvojums ir daļa no šīs atsauces sistēmas, izņemot, ja šī atbrīvojuma piešķiršanas nosacījumi juridiski vai faktiski attiecas uz vienu vai vairākām tādas vienīgās uzņēmumu kategorijas raksturīgajām iezīmēm, kuras uzņēmumi var to saņemt, jo šīs iezīmes ir nesaraujami saistītas ar šo uzņēmumu vai to darbību raksturu un tādējādi ļauj uzskatīt, ka tie ietilpst viendabīgā kategorijā.

65

Pamatlietā aplūkotais atbrīvojums no nodokļa tiek piešķirts personām, kurām jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis, ar nosacījumu, ka tām pieder zemesgabals, ēka vai būve, kas ietilpst dzelzceļa infrastruktūrā, kura ir nodota dzelzceļa pārvadātāju rīcībā.

66

Neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, nešķiet, ka šis nosacījums juridiski vai faktiski būtu saistīts ar vienu vai vairākām tādu uzņēmumu raksturīgajām iezīmēm, kuri saņem šo atbrīvojumu, kas ļautu visus šos uzņēmumus apvienot viendabīgā kategorijā šā sprieduma 54. un 64. punkta izpratnē.

67

Gluži pretēji, šķiet, ka minēto atbrīvojumu var saņemt ikviens nodokļu maksātājs, kuram pieder dzelzceļa infrastruktūrā ietilpstošs zemesgabals, ēka vai būve, kas ir nodota dzelzceļa pārvadātāju rīcībā, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais nodokļu maksātājs veic vai neveic saimniecisko darbību, un, ja veic, – no šīs darbības rakstura. Tādējādi pamatlietā aplūkotā atbrīvojuma no nodokļa saņēmēju kategorija, šķiet, pieder pie neviendabīga kopuma, ko veido gan subjekti, kuriem nav saimnieciska rakstura, gan uzņēmumi, turklāt šiem pēdējiem minētajiem var būt ļoti atšķirīga juridiskā forma un lielums, kā arī tie var darboties ļoti dažādās nozarēs.

68

Kā norāda iesniedzējtiesa, šķiet, ka šis atbrīvojums tādējādi ir balstīts uz neitrālu kritēriju, kas piemērojams citastarp neatkarīgi no uzņēmumu, kuri to var saņemt, darbības nozares vai saimnieciskās darbības, vai to juridiskās formas.

69

Neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, no tā izriet, ka minētais atbrīvojums ir jāuzskata par daļu no šajā gadījumā piemērojamās atsauces sistēmas.

70

Treškārt, šķiet, ka šai atsauces sistēmai ir autonoma juridiskā loģika, kurai ir savi mērķi un kura nevar tikt saistīta ar saskaņotu normatīvo kopumu, kas uz to neattiecas.

71

Proti, papildus tam, kas ir norādīts šā sprieduma 62. un 63. punktā, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka nekustamā īpašuma nodokļa sistēmai ir ne tikai budžeta papildināšanas mērķis, kas ir būtisks pašai nodokļa funkcijai, bet arī, izmantojot pamatlietā aplūkoto atbrīvojumu no nodokļa, vides mērķis – mudināt attiecīgos uzņēmumus atjaunot slēgtos dzelzceļa pārvadājumu ceļus un izmantot dzelzceļa transportu, kas neradītu oglekļa dioksīda (CO2) emisijas un sniegtu lielāku drošību nekā autotransports.

72

Proti, kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 51. punktā, nodokļu autonomijas ietvaros dalībvalstis ar tiešajiem nodokļiem var likumīgi sasniegt ne tikai budžeta papildināšanas mērķi, bet arī vienu vai vairākus citus mērķus, kas attiecīgā gadījumā kopā veido atbilstošās atsauces sistēmas mērķi.

73

Visbeidzot, ne no viena Tiesas rīcībā esošo lietas materiālu elementa neizriet, ka šī atsauces sistēma būtu veidota saskaņā ar acīmredzami diskriminējošiem parametriem, kuru mērķis būtu apiet Savienības tiesības valsts atbalsta jomā šā sprieduma 53. punktā minētās judikatūras izpratnē.

74

Tādējādi, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Likuma par vietējiem nodokļiem un nodevām 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktā paredzētais atbrīvojums no nekustamā īpašuma nodokļa nepiešķir selektīvu priekšrocību uzņēmumiem, kas saņem šo atbrīvojumu.

Par nosacījumu, ka attiecīgajam pasākumam jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus

75

Ja iesniedzējtiesa nonāktu pie secinājuma, ka ar pamatlietā aplūkoto atbrīvojumu tiek piešķirta selektīva priekšrocība, rastos jautājums, vai šis atbrīvojums atbilst šā sprieduma 36. punktā minētajam nosacījumam, saskaņā ar kuru attiecīgajam pasākumam jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus.

76

Šajā ziņā jāatgādina, ka ir nevis jāpierāda faktisks konkurences izkropļojums, bet tikai jāpārbauda, vai šis pasākums var izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 78. punkts, un 2022. gada 27. janvāris, Fondul Proprietatea, C‑179/20, EU:C:2022:58, 100. punkts).

77

Šāds nosacījums ir izpildīts, ja minētā pasākuma īstenošanas brīdī attiecīgajā tirgū pastāv efektīvas konkurences stāvoklis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, DOBELES HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), jo apstāklis, ka tautsaimniecības nozare tiek liberalizēta Savienības līmenī, parāda atbalsta faktisku vai iespējamu ietekmi uz konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. maijs, Fondul Proprietatea, C‑150/16, EU:C:2017:388, 34. punkts).

78

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar tādiem pasākumiem kā pamatlietā aplūkotais atbrīvojums ir paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parastos apstākļos būtu jāsedz savas ikdienas pārvaldības vai parastās darbības ietvaros, principā tiek radīts konkurences apstākļu izkropļojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 80. punkts).

79

Visbeidzot jāatgādina, ka iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā šā atbrīvojuma vispārējās iezīmes, tas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, un šai tiesai nav pienākuma izvērtēt katra uzņēmuma individuālo situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 122. punkts; 2021. gada 28. oktobris, Eco Fox u.c., no C‑915/19 līdz C‑917/19, EU:C:2021:887, 57. punkts, kā arī 2024. gada 30. maijs, Autoridad Portuaria de Bilbao/Komisija, C‑110/23 P, EU:C:2024:441, 69. punkts).

80

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka LESD 107. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka nešķiet, ka dalībvalsts tiesiskais regulējumus, ar kuru no nekustamā īpašuma nodokļa tiek atbrīvoti dzelzceļa infrastruktūrā ietilpstoši zemesgabali, ēkas un būves, ja tie ir nodoti dzelzceļa pārvadātāju rīcībā, būtu pasākums, ar kuru šā atbrīvojuma saņēmējiem tiek piešķirta selektīva priekšrocība.

Par tiesāšanās izdevumiem

81

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.