1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 299, 25. lpp.), 5. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Rosa dels Vents Assessoria SL (turpmāk tekstā – “Rosa dels Vents”) un U Hostels Albergues Juveniles SL (turpmāk tekstā – “U Hostels”) par prasību, ko Rosa dels Vents kā preču zīmju īpašniece iesniedza ar mērķi panākt, lai U Hostels tiktu aizliegta, pārtraukta un atsaukta vēlākas preču zīmes, kuras īpašniece tā ir, izmantošana.

3

Direktīvas 2008/95 4. pantā ir noteikts:

“1.   Preču zīmi nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, pasludina par spēkā neesošu:

2.   “Agrākas preču zīmes” 1. punkta nozīmē ir:

[..].”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu:

“Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas [aizliegt visām trešajām personām], kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

5

Minētās direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja dalībvalstī agrākas preču zīmes īpašnieks, kā norādīts 4. panta 2. punktā, piecu gadu laikā pēc kārtas ir akceptējis vēlākas preču zīmes, kas reģistrēta šajā dalībvalstī, lietošanu, tajā laikā apzinoties šo lietošanu, viņam vairs nav tiesību, pamatojoties uz šo agrāko preču zīmi, ne griezties pēc atzinuma, ka vēlākā preču zīme ir spēkā neesoša, ne iebilst pret vēlākās preču zīmes lietošanu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kam šī vēlākā preču zīme tikusi lietota, ja vien vēlākās preču zīmes reģistrācija nav lūgta negodprātīgi.”

6

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.) 8. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē:

2.   Šā panta 1. punktā “agrākas preču zīmes” ir:

[..].”

7

Šīs regulas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Kopienas preču zīme piešķir tās īpašniekam uz to ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešām personām bez viņa piekrišanas darījumos izmantot:

[..].”

8

Minētās regulas 53. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Kopienas preču zīmi paziņo [atzīst] par spēkā neesošu, ja [Iekšējā tirgus saskaņošanas] Birojā [(preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā attiecībā uz pārkāpumu:

[..].”

9

Saskaņā ar šīs pašas regulas 54. panta 1. punktu:

“Ja Kopienas preču zīmes īpašnieks piecu secīgu gadu ilgā laika periodā ir piekritis vēlākas Kopienas preču zīmes izmantošanai Kopienā, par šo izmantošanu zinādams, tam, pamatojoties uz agrāku preču zīmi, vairs nav tiesību iesniegt pieprasījumu paziņojumam par vēlākās preču zīmes spēkā neesamību vai iebilst pret vēlākās preču zīmes izmantošanu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem to izmanto, ja vien pieteikums vēlākās Kopienas preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts negodīgi.”

10

2001. gada 7. decembra Likuma Nr. 17/2001 par preču zīmēm (Ley 17/2001 de Marcas, 2001. gada 8. decembraBOE Nr.°294; turpmāk tekstā – “Likums par preču zīmēm”) 34. panta 2. punktā ir noteikts:

“Reģistrētas preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt trešajām personām bez viņa piekrišanas komercdarbībā izmantot:

[..]”

11

2013. gada 20. martāRosa dels Vents pret U Hostels cēla prasību Juzgado de lo Mercantil no3 de Madrid [Madrides Komerctiesā Nr. 3] ar mērķi panākt, lai U Hostels tiktu aizliegta, pārtraukta un atsaukta valsts vārdiskas un grafiskas preču zīmes, kuras īpašniece ir U Hostels un kas ietver vārdiska apzīmējuma “uh” stilizētu atveidojumu, izmantošana. Tas, ka U Hostels izmantoja minēto preču zīmi, esot kaitējis Rosa dels Vents tiesībām, kas tai ir saistībā ar divām agrākām preču zīmēm, kuru īpašniece tā ir, proti, valsts vārdiskām un grafiskām preču zīmēm Nr. 3049232 un Nr. 3049402.

12

U Hostels savā iebildumu rakstā saistībā ar pamatlietu norāda, ka Rosa dels Vents neesot cēlusi prasību atzīt par spēkā neesošu minēto valsts preču zīmi Nr. 3058294 (turpmāk tekstā – “vēlāka preču zīme”). Līdz ar to tā lūdz prasību noraidīt.

13

Juzgado de lo Mercantil no3 de Madrid konstatēja, ka saskaņā ar Tribunal Supremo [Spānijas Augstākās tiesas] judikatūru prasība, ar kuru preču zīmes īpašnieks iebilst, ka trešā persona izmanto vēlāku preču zīmi, kuras īpašniece ir šī trešā persona, nevar tikt apmierināta, ja nav tikusi celta prasība par šīs vēlākās preču zīmes spēkā neesamību.

14

Tomēr šī judikatūra, kas ir balstīta uz tādas imunitātes principu, kas tiek piešķirta ar reģistrāciju, nevis uz prioritātes principu, neatbilstot Tiesas judikatūrai, kas balstīta uz prioritātes principu attiecībā uz situācijām, kurās Kopienas preču zīmes īpašnieks iebilst pret to, ka trešā persona izmanto vēlāku Kopienas preču zīmi, kuras īpašniece ir šī trešā persona. Proti, savā spriedumā Fédération Cynologique Internationale (C‑561/11, EU:C:2013:91), Tiesa, atbildot uz Juzgado de lo Mercantil no1 de Alicante [Alikantes Komerctiesas Nr. 1] un n 1 de Marca Comunitaria [Kopienas preču zīmju tiesas Nr. 1] uzdoto prejudiciālo jautājumu, nosprieda, ka Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Kopienas preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības aizliegt jebkurai trešajai personai komercdarbībā izmantot viņa preču zīmei identiskus vai līdzīgus apzīmējumus attiecas uz jebkuru trešo personu, kura ir vēlākas Kopienas preču zīmes īpašniece, un nav nepieciešams, lai iepriekš tiktu atzīta šīs pēdējās minētās preču zīmes spēkā neesamība.

15

Juzgado de lo Mercantil no3 de Madrid vēlas noskaidrot, vai šī Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta interpretācija ir jāattiecina uz Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktu. Tā norāda, ka, lai gan šīs otrās minētās tiesību normas formulējums būtībā atbilst pirmās tiesību normas formulējumam, no tā obligāti neizriet, ka par pirmo minēto tiesību normu Tiesas izdarītā interpretācija spriedumā Fédération Cynologique Internationale (EU:C:2013:91) pēc analoģijas ir piemērojama attiecībā uz otro minēto tiesību normu.

16

Minētajā judikatūrā turklāt ir precizēts, ka Likuma par preču zīmēm 34. panta 2. punktā ir ietverts formulējums “aizliegt trešām personām” (“prohibir que los terceros”), kas tātad precīzi neatbilst Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktā, kā arī Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punktā ietvertajam formulējumam “aizliegt visām trešajām personām” (“prohibir a cualquier tercero”). Minētā valsts tiesību norma tādējādi varētu tikt kvalificēta kā Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta nepilnīga ieviešana, kas savukārt izraisa jautājumu par tās interpretāciju, kura būtu saderīga ar šo direktīvu.

17

Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no3 de Madrid nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai direktīvas [2008/95] 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības aizliegt visām trešajām personām komercdarbībā izmantot viņa preču zīmei identiskus vai līdzīgus apzīmējumus attiecas arī uz trešo personu, kurai pieder vēlāka preču zīme, bez vajadzības iepriekš atzīt šīs pēdējās minētās preču zīmes spēkā neesamību?”

18

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 99. pantam, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

19

Šī norma ir jāpiemēro šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

20

Spriedumā Fédération Cynologique Internationale (EU:C:2013:91) Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Kopienas preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības aizliegt jebkurai trešajai personai izmantot komercdarbībā viņa preču zīmei identiskus vai līdzīgus apzīmējumus attiecas uz jebkuru trešo personu, kura ir vēlāk reģistrētas Kopienas preču zīmes īpašniece, un nav nepieciešams, lai iepriekš tiktu atzīta šīs pēdējās preču zīmes spēkā neesamība.

21

Tiesa savu interpretāciju balstīja uz šādiem apsvērumiem:

[..]

22

Šie apsvērumi par ekskluzīvo tiesību apjomu, ko sniedz Kopienas preču zīme, ir atbilstoši, lai interpretētu ekskluzīvo tiesību apjomu, ko sniedz preču zīmes, kuras tikušas reģistrētas dalībvalstī vai Beniluksa Intelektuālā īpašuma birojā vai kas ir tādas dalībvalstī spēkā esošas starptautiskas reģistrācijas priekšmets, kura ir harmonizēta ar Direktīvu 2008/95.

23

Vispirms, tāpat kā ar Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punktu, ar Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktu reģistrētas preču zīmes īpašniekam ir paredzētas ekskluzīvas tiesības un piešķirtas tiesības aizliegt “visām trešajām personām” bez viņa piekrišanas komercdarbībā izmantot apzīmējumus, kas var kaitēt viņa preču zīmei. Šajā ziņā šajās tiesību normās trešās personas nav nošķirtas atkarībā no tā, vai tās ir vai nav preču zīmes īpašnieces.

24

Tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma par preču zīmēm 34. panta 2. punkts, kurā, burtiski nepārņemot Direktīvas 2008/95 vai Regulas Nr. 207/2009 formulējumu attiecībā uz aizliegumu “visām trešajām personām” bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas komercdarbībā izmantot apzīmējumus, kas var kaitēt reģistrētajai preču zīmei, “trešajām personām” ir aizliegta šāda izmantošana, ir jāuzskata par tādu, kas formulēts analogi konkrētajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem. Iesniedzējtiesai Likuma par preču zīmēm 34. panta 2. punkts ir jāpiemēro veidā, kas būtu saderīgs ar Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktu, kādu to ir interpretējusi Tiesa.

25

Turpinājumā, tāpat kā Regulas Nr. 207/2009 54. pantā, arī Direktīvas 2008/95 9. pantā ir paredzēts, ka, “ja [..] agrākas preču zīmes īpašnieks [..] piecu gadu laikā pēc kārtas ir akceptējis vēlākas preču zīmes [..] lietošanu, tajā laikā apzinoties šo lietošanu, viņam vairs nav tiesību [..] ne [vērsties] pēc atzinuma, ka vēlākā preču zīme ir spēkā neesoša, ne iebilst pret vēlākās preču zīmes lietošanu [..]”. No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka, pirms nav iestājušies ierobežojumi piekrišanas rezultātā, preču zīmes īpašniekam ir tiesības gan lūgt atzīt vēlāku preču zīmi par spēkā neesošu, gan iebilst pret tās izmantošanu saskaņā ar prasību par preču zīmes pārkāpumu.

26

Visbeidzot, ir jāprecizē, ka, tāpat kā Regulas Nr. 207/2009 gadījumā, nevienā Direktīvas 2008/95 tiesību normā nav paredzēti tieši ierobežojumi preču zīmes īpašnieka ekskluzīvajām tiesībām par labu trešajai personai, kas ir vēlākas preču zīmes īpašniece.

27

Tādējādi no Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta formulējuma un tās vispārējās sistēmas izriet, ka tajā paredzētajos nosacījumos preču zīmes īpašniecei ir jāvar aizliegt vēlākas preču zīmes īpašniecei izmantot šo vēlāko preču zīmi.

28

Šo secinājumu neatspēko apstāklis, ka vēlākas preču zīmes īpašniecei arī ir ekskluzīvas tiesības saskaņā ar Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktā paredzēto noteikumu.

29

Proti, tā paša iemesla dēļ, kas izklāstīts sprieduma Fédération Cynologique Internationale (EU:C:2013:91) 39. un 40. punktā, Direktīvas 2008/95 tiesību normas ir jāinterpretē prioritātes principa gaismā, saskaņā ar kuru agrākai preču zīmei ir prioritāte attiecībā pret vēlāku preču zīmi, jo no Direktīvas 2008/95 4. panta 1. punkta tostarp izriet, ka konfliktējošu preču zīmju gadījumā tiek pieņemts, ka tā preču zīme, kura ir reģistrēta pirmā, ir izpildījusi aizsardzības saņemšanai vajadzīgos nosacījumus, pirms to izdarījusi vēlāk reģistrētā preču zīme.

30

Turklāt sprieduma Fédération Cynologique Internationale (EU:C:2013:91) 49.–51. punktā izklāstītie apsvērumi ir mutatis mutandis piemērojami attiecībā uz Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktu.

31

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības aizliegt visām trešajām personām komercdarbībā izmantot apzīmējumus, kas ir identiski vai līdzīgi tā preču zīmei, attiecas arī uz trešo personu, kas ir vēlākas preču zīmes īpašniece, un nav nepieciešams, lai iepriekš tiktu atzīta šīs pēdējās minētās preču zīmes spēkā neesamība.

32

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības aizliegt visām trešajām personām komercdarbībā izmantot apzīmējumus, kas ir identiski vai līdzīgi tā preču zīmei, attiecas arī uz tādu trešo personu, kas ir vēlākas preču zīmes īpašniece, un nav nepieciešams, lai iepriekš tiktu atzīta šīs pēdējās minētās preču zīmes spēkā neesamība.