(1)

Komisija 2009. gada 5. augusta un 2009. gada 30. septembra vēstulēs lūdza Vācijai sniegt informāciju par Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli (Körperschaftsteuergesetz, “KStG”) 8.c pantu. Uz šiem pieprasījumiem Vācijas iestādes atbildēja 2009. gada 20. augusta un 2009. gada 5. novembra vēstulēs. Komisija ar 2010. gada 24. februāra lēmumu (“lēmums par procedūras sākšanu”) sāka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108. panta 2. punktā noteikto oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz KStG 8.c panta 1.a punktu (Sanierungsklausel).

(2)

Lēmums par procedūras sākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (2). Komisija aicināja Vāciju un ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes.

(3)

Vācijas iestādes iesniedza savas piezīmes 2010. gada 9. aprīļa vēstulē.

(4)

Tika rīkotas divas sanāksmes ar Vācijas iestādēm – Briselē 2010. gada 9. aprīlī un 2010. gada 3. jūnijā. Vācijas iestādes 2010. gada 2. jūlijā iesniedza papildu informāciju. Komisija nesaņēma piezīmes no ieinteresētajām personām.

(5)

Komisija 2011. gada 26. janvārī pieņēma Lēmumu 2011/527/ES (3) (“2011. gada lēmums”), kurā tā norādīja, ka KStG 8.c panta 1.a punkts (Sanierungsklausel) ir valsts atbalsts, ko Vācija īstenoja nelikumīgi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Komisija arī secināja, ka atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar KStG 8.c panta 1.a punktu, ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, konkrēti, ciktāl to nevar atzīt par saderīgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā tas interpretēts pagaidu shēmā (4) (5), un uzdeva atgūt nesaderīgo atbalstu.

(6)

Pēc 2011. gada lēmuma pieņemšanas Vācija un trešās personas iesniedza prasības atcelt 2011. gada lēmumu (6). Vispārējā tiesa 2016. gada 4. februārī noraidīja prasību iesniedzēju argumentus un apstiprināja 2011. gada lēmumu (7).

(7)

Vācija un divi iespējamie atbalsta saņēmēji (Heitkamp BauHolding GmbH un GFKL Financial Services AG) apstrīdēja Vispārējās tiesas spriedumus. Tiesa 2018. gada 28. jūnijā anulēja Vispārējās tiesas spriedumus un 2011. gada lēmumu (8). Tiesa konstatēja, ka Komisija kļūdījās selektivitātes analīzē, kā atsauces sistēmu izmantojot vienīgi noteikumu, kas liedz pārnest zaudējumus tādu izmaiņu gadījumā, kuras saistītas ar uzņēmuma akciju paketes struktūru (KStG 8.c panta 1. punkts), un neizmantojot vispārējo zaudējumu pārnešanas noteikumu.

(8)

Uzņēmumu aplikšana ar nodokļiem Vācijā galvenokārt pamatojas uz Likumu par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz, EStG) un KStG. EStG 10.d panta 2. punktā ir paredzēta iespēja pārnest taksācijas gadā radušos zaudējumus; tas nozīmē, ka saskaņā ar maksātspējas principu nākamajos taksācijas gados ar nodokli apliekamos ienākumus var samazināt, atskaitot iepriekšējos zaudējumus, nepārsniedzot maksimāli pieļaujamo apjomu 1 miljonu euro gadā. Saskaņā ar KStG 8. panta 1. punktu iespēja pārnest zaudējumus attiecas arī uz uzņēmumiem, kurus apliek ar uzņēmumu ienākuma nodokli.

(9)

Kā norādīja Vācijas iestādes, šāda zaudējumu pārnešana arī izraisīja tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem, kas jau sen bija pārtraukuši jebkādu saimniecisko darbību, bet kuri joprojām saglabāja pārnestos zaudējumus.

(10)

Vācijas parlaments, reaģējot uz tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem, 1997. gadā ierobežoja iespēju pārnest zaudējumus, ieviešot KStG 8. panta 4. punktā tā saukto Mantelkaufregelung (“mēteļu pirkšanas noteikums”), kur “mētelis” apzīmē fiktīvu uzņēmumu). Ar šo noteikumu zaudējumu pārnešana tika atļauta vienīgi tiem uzņēmumiem, kuri bija juridiski un ekonomiski identiski zaudējumus cietušajam uzņēmumam. Šajā noteikumā nebija ietverta jēdziena “ekonomiski identisks” definīcija, taču tā pamatā bija viens negatīvs un divi pozitīvi elementi:

(11)

Divus pēdējos piemērus dēvēja par Sanierungsklausel (grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula).

(12)

KStG 8. panta 4. punkts tika atcelts no 2008. gada 1. janvāra ar 2008. gada Likumu par reformām uzņēmējdarbības aplikšanā ar nodokļiem (Unternehmensteuerreformgesetz 2008) (9).

(13)

Ar šo pašu likumu tika ieviests jaunais KStG 8.c panta 1. punkts, kurā paredzēta ierobežotāka iespēja pārnest zaudējumus tādu izmaiņu gadījumā, kas saistītas ar uzņēmuma akciju paketi, nekā KStG 8. panta 4. punktā. Saskaņā ar jauno noteikumu:

(14)

Sākotnēji jaunajā noteikumā nebija paredzēti izņēmumi pārstrukturēšanas procesā esošiem uzņēmumiem, kuri vienlaikus ir arī pakļauti būtiskai īpašumtiesību maiņai.

(15)

Saskaņā ar paskaidrojuma rakstu, ko Vācijas parlaments pieņēma kopā ar Unternehmenssteuerreformgesetz 2008, KStG 8. panta 4. punkta aizstāšanas ar jauno KStG 8.c panta 1. punktu nolūks bija vienkāršot noteikumus (paskaidrojuma rakstā ir norādīts, ka KStG 8. panta 4. punkta praktiskā piemērošana radīja daudzus sarežģītus juridiskus jautājumus) un mērķtiecīgāk novērst tiesību normas nepareizu izmantošanu (10). Vācijas parlaments apzinājās, ka grūtībās nonākuša uzņēmuma pārstrukturēšanas reformas gadījumā, kas ietvēra īpašumtiesību maiņu, zaudējumu pārnešana vairs nebūtu iespējama. To uzskatīja par pieņemamu risinājumu, jo nodokļu iestādes šādā situācijā varētu dzēst nodokļu parādus pēc taisnīguma apsvērumiem pat bez skaidra KStG noteikuma (11).

(16)

2009. gada jūnijā tika veikts grozījums KStG 8.c pantā, ieviešot jaunu noteikumu (KStG 8.c panta 1.a punktu) par zaudējumu pārnešanu gadījumā, kad grūtībās nonākušus uzņēmumus iegūst pārstrukturēšanas nolūkā. Šis grozījums bija daļa no Likuma par veselības apdrošināšanu saistībā ar nodokļu atvieglojumiem pilsoņiem (Bürgerentlastungsgesetz Krankenversicherung) (12). Jauno noteikumu parasti arī dēvē par Sanierungsklausel (vai “jauno Sanierungsklausel”, lai to nošķirtu no tā priekšgājēja, proti, KStG 8. panta 4. punkta.

(17)

Saskaņā ar KStG 8.c panta 1.a punktu uzņēmums var pārnest zaudējumus neatkarīgi no tādām izmaiņām, kuras saistītas ar uzņēmuma akciju paketi, kas atbilst KStG 8.c panta 1. punktam, ja tiek izpildītas šādas prasības:

(18)

KStG 8.c panta 1.a punkts stājās spēkā 2009. gada 10. jūlijā, un to piemēro ar atpakaļejošu spēku no 2008. gada 1. janvāra.

(19)

Sākotnēji KStG 8.c panta 1.a punkts tika ieviests uz noteiktu laiku – līdz 2009. gada 31. decembrim. Tomēr 2009. gada 22. decembrī Vācijas parlaments 2009. gada Likuma par izaugsmes paātrināšanu (Wachstumsbeschleunigungsgesetz) ietvaros pieņēma noteikumu, ar ko no KStG tika svītrota attiecīgā turpināmības klauzula (15).

(20)

Jānorāda, ka pārnestos zaudējumus var pretstatīt vienīgi pārstrukturēšanas procesā esošā uzņēmuma peļņai. Iegādātājs uzņēmums nevar pretstatīt šos zaudējumus pats savai peļņai. Tā tas ir, pat ja iegādātājs uzņēmums konsolidē savas nodokļu saistības grupas līmenī, jo KStG 15. panta pirmā teikuma pirmajā punktā ir aizliegta zaudējumu pārnešana, ja uzņēmums (Organgesellschaft) ir konsolidēta uzņēmuma (Organschaft) daļa (16). Tomēr saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem par uzņēmumu ienākuma nodokli šādus zaudējumus neatsavina; tos tikai “iesaldē”Organgesellschaft līmenī un tos var izmantot tad, kad uzņēmums vairs nav konsolidēts. Šo “iesaldēto” zaudējumu pārnešanai nav laika ierobežojuma.

(21)

Iegādātājs uzņēmums netieši gūst labumu no KStG 8.c panta 1.a punkta, jo, tiklīdz pārstrukturēšanas process ir veiksmīgi pabeigts, pārstrukturētā uzņēmuma nodokļu nasta tiek samazināta saskaņā ar minēto punktu. Turklāt iegādātājs uzņēmums var apvienot daļu savu darbību vai tās visas iegādātajā uzņēmumā un šādā veidā izmantot pārnestos zaudējumus.

(22)

Komisija 2010. gada 24. februāra vēstulē informēja Vācijas iestādes, ka tā ir nolēmusi sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz iepriekš minēto pasākumu, kas īstenots saskaņā ar KStG 8.c panta 1.a punktu.

(23)

Savā lēmumā par procedūras sākšanu Komisija pauda viedokli, ka KStG 8.c panta 1.a punktā ir nošķirti zaudējumus cietuši finansiāli stabili uzņēmumi un uzņēmumi, kuri ir (potenciāli) nelikvīdi vai kuriem ir pārmērīgas parādsaistības, sniedzot labumu pēdējiem. Sākotnēji Komisija uzskatīja, ka pasākums ir selektīvs un ir valsts atbalsts, jo šķita, ka ir izpildīti arī pārējie LESD 107. panta 1. punkta nosacījumi. Visbeidzot Komisija izteica šaubas par pasākuma saderību ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā tas interpretēts pagaidu shēmā, un ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kā tas interpretēts (toreiz piemērojamajās) Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs (17) un (toreiz piemērojamajās) Reģionālā atbalsta pamatnostādnēs (18).

(24)

Pēc oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanas Vācijas Federālā Finanšu ministrija uzdeva nodokļu iestādēm, kuras atbild par nodokļu iekasēšanu, pārtraukt piemērot KStG 8.c panta 1.a punktu, līdz Komisija lietā būs pieņēmusi galīgo lēmumu, un informēt attiecīgos uzņēmumus, ka nelabvēlīga Komisijas galīgā lēmuma gadījumā valsts atbalsts būs jāatgūst (19).

(25)

Vācijas iestādes uzskata, ka KStG 8.c panta 1.a punkts nav valsts atbalsts trīs iemeslu dēļ:

(26)

Vācijas iestādes arī apgalvo, ka jaunā Sanierungsklausel KStG 8.c panta 1.a punktā pēc būtības atbilst iepriekšējai Sanierungsklausel KStG 8. panta 4. punktā, ko Komisija nekad nav kritizējusi (sk. 4.4. punktu), un ka vairākās citās dalībvalstīs ir ieviesti līdzīgi nodokļu noteikumi (sk. 4.5. punktu).

(27)

Savā 2010. gada 2. jūlija vēstulē Vācijas iestādes apgalvo, ka privāto kreditoru principu var izmantot attiecībā uz fiskālām un parafiskālām prasībām (20). Tās arī uzskata, ka Vācijas valsts attiecības ar tās nodokļu maksātājiem ir salīdzināmas ar attiecībām starp privāto kreditoru un debitoru, kurus saista ilgtermiņa līgums (Dauerschuldverhältnis), piemēram, īres līgums vai darba līgums. Vācijas iestādes uzskata, ka privātais kreditors kā šāda ilgtermiņa līguma puse neīstenotu daļu no turpmākajām prasībām, ja tas ļautu citam uzņēmumam pārņemt tā debitoru, kas savukārt nodrošinātu to, ka tiek turpināts ilgtermiņa līgums.

(28)

Vācijas iestādes uzskata, ka KStG 8.c panta 1.a punkts ir vispārīgs pasākums, jo to var piemērot neatkarīgi no nozares, uzņēmuma lieluma vai reģiona. Tās uzsver, ka jebkurš uzņēmums var nonākt finansiālās grūtībās, nebūdams par to atbildīgs, un pretendēt uz šā noteikuma piemērošanu.

(29)

Vācijas iestādes norāda, ka pati Komisija savā 1998. gada paziņojumā par tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai ir paudusi viedokli, ka, “ja turpmāk uzskaitītos pasākumus piemēro bez izšķirības visiem uzņēmumiem un visu preču ražošanai”, tad pasākumi, kas ir tikai tehniski nodokļu pasākumi, piemēram, noteikumi par zaudējumu pārnešanu, neesot selektīvi un ka “tas, ka daži uzņēmumi vai dažas nozares no šiem nodokļu pasākumiem gūst lielāku labumu, nenozīmē, ka tās ir pārkāpušas konkurences noteikumus attiecībā uz valsts atbalstu” (21).

(30)

Vācijas iestādes pauž viedokli, ka šie apsvērumi ir īpaši svarīgi labvēlīgam nodokļu režīmam pētniecībai un izstrādei, kā arī vides aizsardzībai, apmācībai un nodarbinātībai. Vācijas iestādes uzskata, ka nodokļu noteikumi, kas sniedz labumu uzņēmumiem, kuri velta īpašas pūles darbībai šajās jomās, nav selektīvi, jo tie attiecas uz visiem uzņēmumiem, pat ja de facto lielāku labumu no tiem gūst uzņēmumi, kuri darbojas konkrētās jomās, nevis citi uzņēmumi. Vācijas iestādes uzskata, ka tāds pats pamatojums būtu arī jāpiemēro nodokļu noteikumiem, kas sniedz labumu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, ko iegādājas, lai pārstrukturētu.

(31)

Vācijas iestādes apgalvo, ka Tiesa un Vispārējā tiesa ir pieņēmušas to, ka pasākums, no kura gūst labumu vienīgi grūtībās nonākuši uzņēmumi, principā var būt vispārīgs pasākums, kas nav selektīvs. Tās šajā saistībā vispirms citē spriedumu lietā DM Transport (22), kurā Tiesa attiecībā uz Beļģijas maksājumu mehānismu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem nolēma, ka:

“Francijas valdība norāda, ka maksājumu mehānismi attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksām nav valsts atbalsts, ja visiem finansiālās grūtībās nonākušiem uzņēmumiem tos piešķir vienādos apstākļos. Saskaņā ar regulējumu, kas ir ieviests ar Beļģijas tiesību aktiem, šķiet, ka tā tas ir. Tomēr Komisija apgalvo, ka ONSS piemīt rīcības brīvība saistībā ar maksājumu mehānismu piešķiršanu.

No Līguma 92. panta 1. punkta izriet, ka vispārīgie pasākumi, ar kuriem nesniedz priekšrocības vienīgi konkrētiem uzņēmumiem vai vienīgi konkrētu preču ražošanai, neatbilst šim noteikumam. Turpretim, ja iestādei, kura piešķir finansiālu palīdzību, ir tāda rīcības brīvība, kas tai ļauj izvēlēties saņēmējus vai nosacījumus, ar kādiem tiek sniegta finansiālā palīdzība, šo palīdzību nevar uzskatīt par tādu, kas pēc sava rakstura ir vispārīga (šajā nolūkā sk. spriedumu lietā C-241/94 Francija/Komisija (1996), Krājums, I-4551, 23. un 24. punkts).

Pamata lietas valsts tiesai ir jānosaka, vai ONSS pilnvarās piešķirt maksājumu mehānismus ir rīcības brīvība vai tās nav, un, ja tās nav, jānosaka, vai ONSS piešķirto maksājumu mehānismu raksturs ir vispārīgs vai arī ar tiem tiek sniegtas priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem.”

(32)

Vācijas iestādes arī citē spriedumu lietā HAMSA (23), kurā Spānijas iestādes apgalvoja, ka pasākums nav selektīvs, jo tas attiecas uz visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Par šo punktu Vispārējā tiesa nolēma, ka:

“Šajā lietā nav pieņemams arguments, uz kura balstījās prasītājs un Spānijas Karaliste, ka ar Spānijas 1922. gada 26. jūlija Likumu par maksājumu apturēšanu ir ieviesta vispārīga procedūra, kas ir piemērojama visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Lai arī ir taisnība, ka likumā nav paredzētas pilnvaras selektīvi piemērot tiesību normas par labu konkrētām uzņēmumu kategorijām vai darbības jomām, ir jāatceras, ka Komisijas kritizētā parādu atlaišana izriet nevis automātiski no likuma piemērošanas, bet no diskrecionārajiem lēmumiem, ko pieņem attiecīgās valsts iestādes. Turklāt tā ir iedibinātā judikatūra, ka, ja iestādei, kura piešķir finansiālu palīdzību, ir tāda rīcības brīvība, kas tai ļauj izvēlēties saņēmējus vai nosacījumus, ar kādiem tiek sniegta finansiāla palīdzība, šo palīdzību nevar uzskatīt par tādu, kas pēc sava rakstura ir vispārīga (lieta C-256/97 DM Transport (1999), Krājums, I-3913, 27. punkts).”

(33)

Vācijas iestādes apgalvo, ka atšķirībā no pasākumiem DMT un HAMSA gadījumā KStG 8.c panta 1.a punktā nav paredzēti valsts iestāžu diskrecionāri lēmumi, bet tā piemērošana automātiski izriet no likuma. Tāpēc, piemērojot a contrario argumentu, KStG 8.c panta 1.a punkts nebūtu selektīvs.

(34)

Vācijas iestādes arī pauž viedokli, ka KStG 8.c panta 1.a punkts ir daļa no noteikumu kopuma, kas veido Vācijas maksātnespējas likumu. Proti, uzņēmuma atbilstība pamatojas uz jēdzieniem “nelikviditāte”, “nelikviditātes risks” un “pārmērīgas parādsaistības”, kuri ir definēti Insolvenzordnung un saskaņā ar kuriem uzņēmums tiek atzīts par atbilstīgu maksātnespējas procedūru sākšanai.

(35)

Par selektivitātes jautājumu Vācijas iestādes secina – Komisijas viedoklis nozīmēja, ka jebkurš nodokļu samazinājums ir valsts atbalsts pat tad, ja tas ir vispārīgi piemērojams, un ka šāda nostāja ir pretrunā LESD.

(36)

Vācijas iestādes uzskata, ka ar KStG 8.c panta 1.a punktu radītais atbrīvojums tiek pamatots ar Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas būtību un vispārējo struktūru. Tās apgalvo, ka ir objektīva atšķirība starp grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kam ir vajadzīga pārstrukturēšana, un citiem uzņēmumiem un ka šī objektīvā atšķirība ir pamatojums atšķirīgai attieksmei pret grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kuri ir iegūti, lai tos pārstrukturētu. Vācijas iestādes balsta savu argumentu uz trim apsvērumiem.

(37)

Pirmkārt, tās norāda, ka, lai gan finansiāli stabiliem uzņēmumiem ir izvēle vai nu pašiem sevi finansēt kapitāla tirgos, vai meklēt citu uzņēmumu, kas tos vēlētos iegādāties, grūtībās nonākušiem uzņēmumiem ir tikai pēdējā iespēja, t. i., meklēt uzņēmumu, kas to iegādātos, jo tie nespēs palielināt parādu kapitāla tirgū vai saņemt bankas aizdevumu. Tādēļ grūtībās nonākuši uzņēmumi sistemātiski zaudēs iespēju pārnest savus zaudējumus, savukārt stabiliem uzņēmumiem vienmēr ir izvēle starp parādu finansēšanu un pircēja meklēšanu.

(38)

Otrkārt, tās norāda, ka KStG 8.c panta 1. punkta ratio legis, t. i., novērst tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem, kam ir uzkrāti zaudējumi, nav vajadzīga zaudējumu pārnešanas izslēgšana situācijās, kad iegādes nolūks ir pārstrukturēšana, nevis vienkārši nodokļu optimizācija. Bez KStG 8.c panta 1.a punktā noteiktā ierobežojuma attiecībā uz finansiālās grūtībās nonākušu uzņēmumu iegādi, lai tos pārstrukturētu, t. i., iekļaujot arī iegādi ar citu pamatojumu, vairs nevarētu realizēt ratio legis.

(39)

Treškārt, tās norāda, ka KStG 8.c panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmuma līdzdalības pārdošanas cenas pamatā ir vienīgi uzņēmuma ekonomiskā vērtība, neietverot nodokļu optimizācijai uzkrāto zaudējumu vērtību. Savukārt, veicot grūtībās nonākuša uzņēmuma iegādi, lai to pārstrukturētu, uzkrāto zaudējumu iespējamai vērtībai, kā uzskata Vācijas iestādes, nav īpašas nozīmes. Lai to pamatotu, Vācijas iestādes norāda, ka grāmatveži konsolidētu nodokļu uzņēmuma uzskaitē nepiešķir nekādu vērtību grūtībās nonākuša uzņēmuma potenciāliem pārnestiem zaudējumiem.

(40)

Šo triju kumulatīvo iemeslu dēļ Vācijas iestādes uzskata, ka pat tad, ja KStG 8.c panta 1.a punkts būtu prima facie selektīvs, tas jebkurā gadījumā ir pamatots ar Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas būtību un vispārējo struktūru.

(41)

Vācijas iestādes secina, ka no 2008. gada 1. janvāraKStG 8.c pants ir aizstājis līdzīgu noteikumu, proti, KStG 8. panta 4. punktu. Tās norāda, ka abiem noteikumiem ir viens mērķis, t. i., novērst tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem, kam ir uzkrāti zaudējumi.

(42)

Vācijas iestādes atzīmē, ka Komisija nekad nav norādījusi uz iespējamām problēmām saistībā ar KStG 8. panta 4. punktu un tāpēc, šķiet, šis noteikums nav valsts atbalsts.

(43)

Tādēļ saistībā ar iepriekš minēto Vācijas iestādes uzskata Komisijas nostāju par nekonsekventu.

(44)

Vācijas iestādes ir norādījušas, ka daudzās citās dalībvalstīs ir ar KStG 8.c panta 1.a punktu salīdzināmi noteikumi. Tās šajā saistībā min Austriju, Beļģiju, Itāliju, Luksemburgu, Nīderlandi un Somiju. Tās norāda, ka Komisija nav veikusi nekādas darbības attiecībā uz šīm dalībvalstīm savas kompetences ietvaros valsts atbalsta jomā, lai gan sistēmas ir ļoti līdzīgas.

(45)

Reaģējot uz lēmuma par procedūras sākšanu 34. apsvērumu, kurā izklāstītas Komisijas veiktās darbības attiecībā uz Francijas sistēmu, Vācijas iestādes uzsver arī to, ka Vācijas sistēma atšķiras no Francijas sistēmas, kura attiecas tikai uz konkrētām ekonomikas nozarēm un ietver pilnu atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa.

(46)

Pēc 2011. gada lēmuma pieņemšanas Vācija apturēja pasākuma īstenošanu līdz Vispārējās tiesas vai Tiesas galīgajam spriedumam (24).

(47)

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht) 2017. gada 29. martā atzina par nekonstitucionālu zaudējumu proporcionālu atsavināšanu gadījumā, ja saskaņā ar KStG 8.c panta 1. punktu tiek nodoti 25–50 % pamatkapitāla, dalības tiesību, īpašumtiesību vai balsstiesību, un pieprasīja, lai Vācijas parlaments līdz 2018. gada 31. decembrim izdarītu grozījumus noteikumā (25). Pēc tam Vācijas parlaments (ar atpakaļejošu spēku no 2007. gada 21. decembra) atcēla zaudējumu proporcionālu atsavināšanu, ja tika nodoti 25–50 % pamatkapitāla, dalības tiesību, īpašumtiesību vai balsstiesību, un saglabāja tikai pilnīgu zaudējumu atsavināšanu, ja vairāk nekā 50 % šāda kapitāla vai tiesībām tika nodoti citam uzņēmumam (26).

(48)

Pēc tam, kad Tiesa atcēla 2011. gada lēmumu, Vācija 2018. gada 11. decembrīKStG atkārtoti ieviesa Sanierungsklausel (8.c panta 1.a punkts) (ar atpakaļejošu spēku no 2008. gada) (27).

(49)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(50)

Tādēļ, lai pasākumu kvalificētu kā atbalstu šā noteikuma izpratnē, ir jāizpilda šādi nosacījumi: i) pasākumam jābūt piedēvējamam valstij un finansētam no valsts līdzekļiem; ii) tam jāpiešķir uzņēmumam priekšrocība; iii) piešķirtajai priekšrocībai jābūt selektīvai un iv) atbalstam jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus un jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm.

(51)

Lai pasākumu varētu raksturot kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, jābūt izpildītiem visiem četriem nosacījumiem, un šie nosacījumi ir kumulatīvi. Vispirms Komisija pārbaudīs nosacījumu, kas attiecas uz selektīvas priekšrocības piešķiršanu.

(52)

Principā, lai novērtētu priekšrocības esību, uzņēmuma finansiālais stāvoklis pēc pasākuma būtu jāsalīdzina ar tā finansiālo stāvokli, ja pasākums nebūtu veikts (28).

(53)

Jo īpaši attiecībā uz nodokļu pasākumiem, lai pierādītu iespējamo nodokļu atvieglojumu, ir jānovērtē, vai uzņēmumam piemērotais nodokļu režīms sniedz tam priekšrocības salīdzinājumā ar parasto jeb “normālo” nodokļu režīmu (29). Tādējādi atvieglojuma novērtējums ir cieši saistīts ar selektivitātes kritērija novērtējumu (kad nodokļu atkāpes režīma esība tiek arī novērtēta salīdzinājumā ar vispārējiem nodokļu noteikumiem).

(54)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru (30) nodokļu pasākuma materiālās selektivitātes novērtējumu veic trīs posmos. Pirmkārt, ir jānosaka un jāizpēta parastais jeb “normālais” nodokļu režīms (“atsauces sistēma”), ko piemēro attiecīgajā dalībvalstī. Otrkārt, saistībā ar šo parasto jeb “normālo” nodokļu režīmu ir jānovērtē un jānosaka, vai kāda priekšrocība, ko piešķir attiecīgais nodokļa pasākums, var būt selektīva. Tas jādara, pierādot, ka šis pasākums ir atkāpe no parastā režīma, jo nodala uzņēmējus, kuri, ņemot vērā šā režīma mērķi, ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā. Treškārt, ja šāda atkāpe pastāv, jānosaka, vai tās cēlonis ir attiecīgās nodokļu sistēmas būtība vai vispārējā struktūra un vai tādējādi to var pamatot ar šīs sistēmas būtību vai vispārējo struktūru. Šajā saistībā dalībvalstij ir jāpierāda, ka atšķirīgais nodokļu režīms izriet tieši no šīs sistēmas pamata vai vadošajiem principiem.

(55)

Šajā gadījumā saskaņā ar Tiesas spriedumu (31) uzņēmumu ienākuma nodokļa noteikumi, kas Vācijā parasti tiek piemēroti visiem uzņēmumiem, ir atsauces sistēma un tie ietver vispārējo zaudējumu pārnešanas noteikumu saskaņā ar KStG 8. panta 1. punktu. Šo noteikumu mērķis ir aplikt ar nodokļiem uzņēmumu peļņu, lai gūtu ieņēmumus budžetā saskaņā ar maksātspējas principu.

(56)

KStG 8. panta 1. punkts nosaka (atsaucoties uz EStG 10.d pantu), ka uzņēmumi, kas apliekami ar ienākuma nodokli, nodokļu vajadzībām var pārnest zaudējumus, kas radušies taksācijas gadā, uz nākamajiem taksācijas gadiem (nepārsniedzot maksimālo pieļaujamo apjomu 1 miljona euro apmērā).

(57)

Tiesa lietas Andres sprieduma (32) 102. punktā norādīja, ka noteikums, kas regulē zaudējumu atsavināšanu, pats par sevi ir izņēmums zaudējumu pārnešanas noteikumā un ka, pamatojoties uz šo noteikumu satura vispārēju pārbaudi, vajadzēja būt iespējai secināt, ka pārstrukturēšanas klauzulas mērķis bija noteikt situāciju, uz kuru attiecas vispārējais zaudējumu pārnešanas noteikums.

(58)

Tāpēc, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, nav nepieciešams noteikt, vai noteikumi par tiesību normas nepareizu piemērošanu ir atsauces sistēmas daļa, jo jebkurā gadījumā šķiet, ka Tiesas analīze izslēdz to, ka pārstrukturēšanas klauzula ir pretrunā šo noteikumu mērķim (33) un atkāpjas no tiem (34).

(59)

Lai novērtētu, vai Sanierungsklausel (KStG 8.c panta 1.a punkts) ir selektīva priekšrocība, Komisijai ir jānosaka, vai attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no šīs parastās sistēmas, ciktāl tas nodala uzņēmumus, kuri, ņemot vērā parastās nodokļu sistēmas mērķi, ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā.

(60)

Ņemot vērā, ka KStG 8.c panta 1.a punkts ļauj pārnest zaudējumus uzņēmumiem, kas ir nelikvīdi vai kuriem ir pārmērīgas parādsaistības (vai kuri ir pakļauti nelikviditātes vai pārmērīgu parādsaistību riskam) un kuri tiek pārstrukturēti, pasākums neatkāpjas no vispārējā pārnešanas noteikuma saskaņā ar KStG 8. panta 1. punktu.

(61)

Pamatojoties uz to, Komisija secina, ka KStG 8.c panta 1.a punkts nepiešķir selektīvu priekšrocību uzņēmumiem, uz kuriem tas attiecas.

(62)

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav nepieciešams novērtēt Vācijas iestāžu iesniegtos papildu argumentus par selektīvas priekšrocības neesamību. Nav arī nepieciešams novērtēt atlikušos nosacījumus, lai pasākumu kvalificētu kā atbalstu, jo, lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu, ir jāizpilda visi četri LESD 107. panta 1. punkta nosacījumi, un šie nosacījumi ir kumulatīvi.

(63)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secina, ka KStG 8.c panta 1.a punkts (Sanierungsklausel) nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē,