I.

Ievads

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu no Općinski sud u Rijeci (Rijekas pilsētas tiesa, Horvātija, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) būtībā attiecas uz Horvātijas likuma, ar kuru par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža tiek atzīti ar Horvātijā esošiem īpašumiem nodrošināti aizdevuma līgumi, kas noslēgti starp Horvātijas parādniekiem un ārvalstu kreditoriem, kuriem nav licences, lai sniegtu aizdevumu sniegšanas pakalpojumus Horvātijā ar Hrvatska narodna banka (turpmāk tekstā – “Horvātijas Valsts banka”) starpniecību, saderību ar Savienības tiesībām. Tā kā minētais likums attiecas uz aizdevuma līgumiem, kas noslēgti pirms Horvātijas pievienošanās 2013. gada 1. jūlijā, svarīgs ir arī Līgums par Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai  ( 2 ).

2.

Iesniedzējtiesa ir nosūtījusi trīs prejudiciālos jautājumus par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās  ( 3 ) interpretāciju, un vienu prejudiciālo jautājumu par iepriekš izklāstīto strīda elementu, kas saistīts ar Savienības tiesību par brīvu pārvietošanos un Tiesas judikatūras par Savienības tiesību ietekmi ratione temporis apsvēršanu jaunas dalībvalsts pievienošanās gadījumā. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tiks aplūkoti pēdējie minētie jautājumi.

A.

Tiesiskais regulējums

1.

Savienības tiesības

3.

LESD 56. panta pirmajā daļā ir noteikts:

4.

LESD 63. panta 1. punktā ir noteikts:

2.

Dalībvalsts tiesības

5.

Zakon o ništetnosti ugovora o kreditu s međunarodnim obilježjima sklopljenih u Republici Hrvatskoj s neovlaštenim vjerovnikom (Likums par tādu aizdevuma līgumu ar starptautisku elementu, kas noslēgti Horvātijas Republikā ar nelicencētu kreditoru, spēkā neesamību, turpmāk tekstā – “2017. gada 14. jūlija likums”)  ( 4 ) 1. pantā, 2.–5. pantā un 7.–11. pantā ir noteikts šādi:

II.

Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

6.

2007. gada 5. janvārī Anica Milivojević (turpmāk tekstā – “prasītāja”), Horvātijas Republikas pilsone, un viņas vīrs, kas jau ir miris, noslēdza ar Raiffeisenbank St. Stefan‑Jagerberg‑Wolfsberg eGen (turpmāk tekstā – “atbildētājs”), kuras domicils ir Austrijas Republikā, vienreizēja aizdevuma līgumu par summu 47 000 EUR. Šī summa tika nodota skaidrā naudā atbildētājas birojā Austrijā, un līgums par to tika noslēgts ar Horvātijā dzīvojoša starpnieka palīdzību, kas samaksāja komisijas maksu  ( 5 ). Aizdevums tika lūgts nolūkā paplašināt un atjaunot prasītājas māju, daļēji privātu iemeslu dēļ un daļēji, lai izīrētu dzīvokļus tūrisma tirgū  ( 6 ). Nav strīda par to, ka atbildētājai nebija Horvātijas Valsts bankas atļaujas sniegt finanšu pakalpojumus, kas saistīti ar hipotekāro kredītu piešķiršanu Horvātijas Republikas teritorijā.

7.

Kā garantiju aizdevuma atmaksai prasītāja 2007. gada 12. janvārī notāra klātbūtnē sagatavoja paziņojumu par garantiju, uz kura pamata Zemesgrāmatā tika ierakstīta hipotēka attiecībā uz viņas nekustamo īpašumu.

8.

Prasītāja 2015. gada 23. aprīlī pret atbildētāju cēla prasību iesniedzējtiesā, lūdzot atzīt par spēkā neesošu 2007. gada 5. janvāra līgumu par vienreizēju aizdevumu (turpmāk tekstā – “līgums”) un 2007. gada 12. janvārī notāra klātbūtnē sagatavoto paziņojumu par garantiju, kā arī svītrot Zemesgrāmatā ierakstīto hipotēku.

9.

Iesniedzējtiesa pabeidza tiesvedību 2017. gada 3. jūlijā, bet sāka atkārtoti izskatīt lietu saskaņā ar 2017. gada 10. augusta nolēmumu, jo bija stājies spēkā 2017. gada 14. jūlija likums, kura normas var piemērot pamatlietā. Horvātijas Republikas valdība savā 2017. gada 25. maija atzinumā norādīja, ka toreizējam 2017. gada 14. jūlija likuma projektam būtu jāļauj stāties spēkā ar atpakaļejošu spēku, jo pasākuma mērķi nevar sasniegt citādā veidā.

10.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu no Horvātijas Republikas valdības atzinuma skaidri neizriet, ka tiek aizsargātas attiecīgā parādnieka (patērētāju un/vai mazo uzņēmēju) tiesības negodīga darījuma gadījumā, ko Savienības tiesībās varētu uzskatīt par izņēmumu no pakalpojumu sniegšanas brīvības. Attiecīgie līgumi ir laikposmā starp 2000. un 2010. gadu noslēgtie līgumi, un pēc šī laikposma Horvātijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai, radot iespēju ārvalstu kredītiestādēm īslaicīgi sniegt finanšu pakalpojumus, nesaņemot atļauju no Horvātijas Valsts bankas.

11.

2017. gada 14. jūlija likuma 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka aizdevuma līgumi ar starptautisku elementu, kas Horvātijas Republikā noslēgti starp parādnieku un nelicencētu kreditoru, ir spēkā neesoši. Saskaņā ar 10. pantu spēkā neesamība iestājas no līguma noslēgšanas brīža un ietver citus tiesību aktus, kas izriet no šī līguma.

12.

Saskaņā ar 2017. gada 14. jūlija likuma 2. panta otro ievilkumu nelicencēts kreditors ir juridiska persona, kura, pamatojoties uz aizdevuma līgumu ar starptautisku elementu, piešķir parādniekam aizdevumu, kuras domicils minētā līguma noslēgšanas brīdī ir ārpus Horvātijas Republikas, un kura sniedz vai piedāvā aizdevumu izsniegšanas pakalpojumus Horvātijas Republikā, lai gan tā nav izpildījusi nosacījumus, kas paredzēti attiecīgajās tiesību normās par šādu pakalpojumu sniegšanu, un kurai nav prasīto licenču un/vai kura nav saņēmusi Horvātijas Republikas kompetento iestāžu atļauju.

13.

Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka Horvātijas judikatūrā ir noteikts, ka aizdevuma līgumi nav spēkā neesoši saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kas bija spēkā šo līgumu noslēgšanas brīdī. Iesniedzējtiesa min arī 3.2. pantu Horvātijas Republikas Augstākās tiesas 2016. gada 12. aprīļa secinājumos, kas sniegti pirms 2017. gada 14. jūlija likuma un sagatavoti pēc sanāksmes, kurā piedalījās Horvātijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu palātas priekšsēdētājs un apgabaltiesu civillietu palātu priekšsēdētāji, atbilstīgi kuriem minētie līgumi nav spēkā neesoši, jo minētās sekas nav paredzētas ne Zakon o bankama (Horvātijas Banku likums), ne Zakon o kreditnim institucijama (Horvātijas Kredītiestāžu likums), tā tam esot līdz 2015. gada 30. septembrim, kad minētās sekas tika noteiktas likumā, ar ko groza Horvātijas Likumu par aizdevumiem patērētājiem.

14.

Taču iesniedzējtiesa norāda, ka joprojām ir neatrisināts jautājums par to, vai, ņemot vērā Horvātijas Republikas valdības apgalvojumu iepriekš minētajā atzinumā, ar ko “ir noteikts vienots tiesiskais režīms”, un, ņemot vērā, ka 2017. gada 14. jūlija likumu piemēro ar atpakaļejošu spēku, pastāv diskriminācija pret kreditoru, mainot tā juridisko statusu izskatāmajā strīdā un nodarot tam ekonomiskus zaudējumus lucrum cessans veidā, jo tam netiek maksāti līgumiskie procenti.

15.

Ja aizdevuma līgumi un ar tiem saistītie juridiskie darījumi tiks atzīti par spēkā neesošiem, atbildētājai turpmāk tiks liegts sniegt finanšu pakalpojumus. Tāpēc iesniedzējtiesa jautā, vai tas ir pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai Savienības iekšējā tirgū un attiecīgajā gadījumā – brīvai kapitāla apritei.

16.

Starp lietas dalībniekiem ir strīds par to, vai 2017. gada 14. jūlija likums vispār attiecas uz atbildētāju, vai uz līgumu attiecas Horvātijas vai Austrijas tiesību normas, kā arī par to, vai vēršanās Horvātijas tiesās, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 2017. gada 14. jūlija likuma 8. panta 1. un 2. punktu, ir saderīga ar Regulu Nr. 1215/2012.

17.

Tādējādi iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

Kā minēts iepriekš, Tiesa ir lūgusi sniegt secinājumus tikai attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza atbildētāja, Horvātijas Republika un Eiropas Komisija. Tās visas piedalījās Tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 5. septembrī.

III.

Rakstveida apsvērumu par pirmo prejudiciālo jautājumu kopsavilkums

19.

Atbildētāja apgalvo, ka 2017. gada 14. jūlija likums nav piemērojams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, atbildētāja nav nelicencēts kreditors minētā likuma 2. panta izpratnē, un, otrkārt, līgums tika noslēgts nevis Horvātijā, bet gan Austrijā, līdz ar to uz to neattiecas 2017. gada 14. jūlija likums saskaņā ar tā 1. pantu.

20.

Atbildētāja norāda, ka tā nekad nav piedāvājusi vai sniegusi aizdevumu izsniegšanas pakalpojumus Horvātijas teritorijā un ka tāpēc to nevar uzskatīt par nelicencētu kreditori. Prasītāja parakstīja līgumu un tad nosūtīja to atbildētājai uz tās juridisko adresi Austrijā. Saskaņā ar līguma tekstu tas ir ticis noslēgts Austrijas republikā.

21.

Atbildētāja darbojas tikai Austrijas teritorijā saskaņā ar Austrijas tiesību normām. Tas, ka līgums ir noslēgts ar Horvātijas pilsoņiem, nenozīmē, ka atbildētāja darbojas Horvātijā. Atbildētāja apgalvo, ka Horvātijas tiesību aktos ir atļauts Horvātijas pilsoņiem sadarboties ar ārvalstu kreditoriem  ( 7 ) un ka arī Horvātijas tiesību normās ir noteikts, ka aizdevuma līgumi tiek noslēgti piedāvājuma izteikšanas brīdī kreditora esošajā juridiskajā adresē vai domicilā  ( 8 ). Atbildētāja norāda, ka prasītāji ieradās Austrijā, un uzdod jautājumu, kāpēc 2017. gada 14. jūlija likums tiek piemērots atbildētājai, nevis prasītājai.

22.

Atbildētāja arī apgalvo, ka tās nostāja ir pamatota ar Horvātijas tiesu trim spriedumiem, kas pasludināti pēc 2017. gada 14. jūlija likuma stāšanās spēkā  ( 9 ), un šajā sakarā jautā, vai dalībvalstis var atkāpties no Savienības tiesībām attiecībā uzlīgumam piemērojamajām tiesību normām  ( 10 ).

23.

Pakalpojumu sniegšanas brīvība nepieļauj gan brīvības ierobežojumus dalībvalstīs, gan tādu pakalpojumu sniedzēju diskrimināciju, kas nav reģistrēti valstī, kurā tiek sniegti pakalpojumi  ( 11 ). 2017. gada 14. jūlija likuma ietekme ir būtiskāka attiecībā uz ārvalstu aizdevēju pakalpojumiem, nekā uz Horvātijā reģistrētiem aizdevējiem, tādējādi rodas netieša diskriminācija  ( 12 ), bet 2017. gada 14. jūlija likuma 2. pantā ietvertās “nelicencēta kreditora” definīcijas dēļ pastāv arī tieša diskriminācija. Saskaņā ar Savienības tiesībām pakalpojumu sniedzējam, kam ir visas licences dalībvalstī, kur pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, ir atļauts sniegt pakalpojumus citās dalībvalstīs  ( 13 ). Atbildētāja arī apgalvo, ka 2017. gada 14. jūlija likums padara pakalpojumu sniegšanu Horvātijā mazāk pievilcīgu.

24.

Atbildētāja norāda, ka Horvātijas likumdevējs nevienā gadījumā nav paskaidrojis, kāpēc īpašais režīms, ko piemēro ārvalstniekiem saskaņā ar 2017. gada 14. jūlija likumu, ir pamatots, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai Horvātijas Republikas sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī nav ievērots samērīguma princips  ( 14 ). Atbildētāja apgalvo, ka ir notikusi konkurences ierobežošana.

25.

Horvātija apstrīd pirmā līdz trešā prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu Horvātija apgalvo, ka Tiesa ir kompetenta interpretēt Savienības tiesības tikai pēc dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai  ( 15 ). Tā kā Horvātija Eiropas Savienībai pievienojās 2013. gada 1. jūlijā un tā kā līgums ir spēkā neesošs no tā noslēgšanas datuma, proti, no 2007. gada 5. janvāra, Tiesa nav kompetenta atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

26.

Horvātija arī apgalvo, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir hipotētisks. Iesniedzējtiesai vēl ir jānoskaidro, vai līgums tika noslēgts Horvātijā  ( 16 ).

27.

Horvātija būtībā apgalvo, ka 2017. gada 14. jūlija likums tika pieņemts ar leģitīmu mērķi aizsargāt lielo skaitu Horvātijas pilsoņu, kas laikposmā pirms Horvātijas pievienošanās Savienībai ir noslēguši aizdevuma līgumus ar kreditoriem, kuri veic savu darbību bez Horvātijas iestāžu pieprasītajām licencēm.

28.

Saistībā ar Horvātiju uz LESD 53. un 63. pantu var atsaukties tikai, lai aizsargātu likumīgas nevis nelikumīgas darbības, un nevienam tirgotājam nevar būt tiesiskā paļāvība saistībā ar pēdējām  ( 17 ). Horvātija piebilst, ka 2017. gada 14. jūlija likums tika pieņemts pēc tam, kad bija izsmelti visi citi tiesiskie līdzekļi, lai aizsargātu Horvātijas pilsoņus pret šīm nelikumīgajām darbībām.

29.

Visbeidzot Horvātija norāda, ka 2017. gada 14. jūlija likums attiecas tikai uz “nepatiesu” vai “nepilnīgu” atpakaļejošu spēku, ņemot vērā to, ka likums par spēkā neesamību neattiecas uz jau izbeigtām tiesiskajām situācijām. Horvātijā nav nelicencētu kreditoru reģistra, tāpēc “nepilnīgs” atpakaļejošs spēks bija vienīgais iedarbīgais veids, kā aizsargāt parādniekus. Tas, ka nav ārvalstu kreditoru reģistra, nozīmē arī, ka nav iespējams vienotā veidā piemērot sankcijas vai veikt administratīvus pasākumus.

30.

Komisija nesniedz nekādus konkrētus argumentus par pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Tomēr tā norāda – ja valsts tiesa būtu lēmusi, ka ir jāpiemēro Austrijas tiesības, strīda atrisināšanai nebūtu jāpiemēro Savienības tiesības. Tāpēc Komisija atbild uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, pieņemot, ka līgumu regulē Horvātijas tiesības.

31.

Komisija apgalvo, ka Savienības tiesības attiecībā uz pamatlietu ir piemērojamas ratione temporis, jo, tā kā Pievienošanās līgumā nav pretēju noteikumu, Savienības tiesības piemēro no pievienošanās dienas attiecībā uz situāciju, kas radušās pirms šīs jaunās dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai, radītajām sekām nākotnē  ( 18 ). Horvātijas Pievienošanās līgumā šādas atkāpes nav  ( 19 ). Ņemot vērā to, ka aplūkotā līguma radītās sekas 2013. gada 1. jūlijā nebija beigušās, tiesvedību pamatlietā regulē Savienības tiesības. Vispārīgāk runājot, Komisija arī paļaujas uz to, ka 2017. gada 14. jūlija likums stājās spēkā pēc Horvātijas pievienošanās.

32.

Komisija uzskata, ka, ņemot vērā LESD 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību, 2017. gada 14. jūlija likums ir gan diskriminējošs, pamatojoties uz dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, pilsonību  ( 20 ), gan neskaidri piemērojams pasākums, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību  ( 21 ).

33.

Attiecībā uz pirmo iemeslu Komisija apgalvo, ka pret nelicencētiem kreditoriem, kas reģistrēti ārpus Horvātijas, ir nelabvēlīgāka attieksme nekā pret nelicencētiem kreditoriem Horvātijā, jo likumam, ko piemēro attiecībā uz noteiktu līgumu, kurus noslēguši Horvātijā reģistrēti nelicencēti kreditori, spēkā neesamību, nav atpakaļejoša spēka  ( 22 ), un jebkurā gadījumā saskaņā ar Augstākās tiesas 2016. gada 12. aprīļa secinājumiem spēkā neesamība var attiekties tikai uz patēriņa aizdevuma līgumiem.

34.

Attiecībā uz otro iemeslu Komisija uzskata, ka ar to, ka iespējamiem kreditoriem, kam ir visas nepieciešamās atļaujas no to mītnes dalībvalstīm, tiek liegts sniegt aizdevumu izsniegšanas pakalpojumus, ir acīmredzami pārkāpti savstarpējās atzīšanas un pakalpojumu sniegšanas brīvības principi  ( 23 ). Turklāt spēkā neesamība no dienas, kad aizdevuma līgums ir noslēgts, un saistības attiecībā uz atdošanu, kas noteiktas 2017. gada 14. jūlija likumā, pakalpojumu sniegšanu padara mazāk pievilcīgu un pat neiespējamu.

35.

Komisija norāda, ka, ja ierobežojoša norma ir diskriminējoša, to var attaisnot tikai ar LESD 52. pantā noteiktajiem vispārējo interešu, valsts drošības vai sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem  ( 24 ). Ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ar kuriem var attaisnot LESD 49. un 56. pantā garantēto brīvību ierobežošanu, nevar attaisnot diskriminējoši piemērotus ierobežojumus  ( 25 ).

36.

Komisija apstiprināja, ka attiecībā uz neskaidri piemērojamiem šķēršļiem pakalpojumu sniegšanas brīvībai Tiesa ir atzinusi noteiktus sevišķi svarīgus vispārējo interešu apsvērumus, ar kuriem var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvību, piemēram, komerciālu līgumu pareizība, patērētāju tiesību aizsardzība, pakalpojumu izmantotāju aizsardzība pret nekvalificētu personu sniegto pakalpojumu radītu kaitējumu, valsts finanšu nozares labas reputācijas uzturēšana un finanšu pakalpojumu pareiza sniegšana  ( 26 ). Tomēr 2017. gada 14. jūlija likumā nav minēts neviens no šiem mērķiem, tas tos neaizsargā nekādā saskaņotā veidā un ir nesamērīgs, jo īpaši ņemot vērā tā piemērošanas jomu attiecībā uz visiem aizdevuma līgumiem ar starptautisku elementu. 2017. gada 14. jūlija likuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku arī pārkāpj tiesiskās noteiktības principu.

37.

Visbeidzot Komisija apstiprina, ka Tiesa principā izskatīs apstrīdēto pasākumu saistībā tikai ar vienu no divām brīvībām, proti, pakalpojumu sniegšanas brīvību vai kapitāla brīvu apriti, ja lietas apstākļos izrādīsies, ka viena no tām ir gluži otršķirīga salīdzinājumā ar otru un var tikt tai piesaistīta  ( 27 ), Komisija piebilst, ka 2017. gada 14. jūlija likums nav saderīgs arī ar LESD 63. panta 1. punktā noteikto kapitāla brīvas aprites principu  ( 28 ).

IV.

Novērtējums

A.

Ievada apsvērumi

1.

Par pieņemamību

38.

Horvātijas izteiktie argumenti par to, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir hipotētisks, jo iesniedzējtiesai vēl ir jāizlemj, vai attiecīgo līgumu reglamentē Horvātijas vai Austrijas tiesības, ir noraidāmi. Atbilstības pieņēmums nav atceļams  ( 29 ).

39.

Pamatlietā nav hipotētisku faktu  ( 30 ), un Savienības tiesību normās, kuru interpretāciju ir lūgusi iesniedzējtiesa, jau ir ietvertas tiesiskās sekas  ( 31 ). Tas, ka Tiesai var būt grūti strādāt pie pieņēmumiem  ( 32 ), piemēram, ka iesniedzējtiesa galu galā nolems, ka līgumu reglamentē Horvātijas tiesības, nepadara spriedumu par konsultatīvu  ( 33 ), jo īpaši gadījumos, kad Regula Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, uz kuru atsaucas atbildētāja, ir cieši saistīta ar Regulu Nr. 1215/2012, par kuru iesniedzējtiesa ir iesniegusi trīs prejudiciālus jautājumus.

40.

Tādējādi atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir nepieciešama strīda faktiskai atrisināšanai  ( 34 ), jo īpaši gadījumos, kad saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā valsts tiesu un Tiesas kompetenču sadalījumu, “nevar prasīt, lai pirms vēršanās Tiesā valsts tiesa veiktu visus faktu konstatējumus un juridiskos vērtējumus, kas tai jāveic tās kā tiesas uzdevumu ietvaros. Ir pietiekami, ja pamata lietas priekšmets, kā arī tās pamatproblēma attiecībā uz [Savienības] tiesisko regulējumu izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, un dalībvalstis tādējādi var iesniegt savus apsvērumus atbilstoši Tiesas statūtu 23. pantam un efektīvi piedalīties tiesvedībā Tiesā”  ( 35 ).

41.

Tādējādi pirmais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

2.

Par Savienības tiesību piemērojamību ratione temporis

42.

Kā apgalvojusi Komisija (skat. 31. punktu iepriekš), saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja Pievienošanās līgumā nav pretēju noteikumu, Savienības tiesības piemēro no pievienošanās dienas attiecībā uz situāciju, kas radušās pirms šīs jaunās dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai, radītajām sekām nākotnē  ( 36 ). Tiesas sēdē netika iesniegta nekāda informācija par to, ka sarunās ar Horvātiju būtu apspriests tādu parādnieku, kāda ir prasītāja, stāvoklis. Kā norādīts Komisijas rakstveida apsvērumos, Horvātijas Pievienošanās līgumā šādu atkāpju nav  ( 37 ).

43.

Aplūkotā līguma radītās sekas 2013. gada 1. jūlijā nebija beigušās, tātad tiesvedību pamatlietā reglamentē Savienības tiesības. Vispārējā pieeja saistībā ar Savienības tiesību piemērojamību ratione temporis, kad dalībvalsts pievienojas Savienībai, ir vienas no tiesiskajām sekām, kas turpinās. Tiesiskajām attiecībām, kuras nav izsmeltas dalībvalsts pievienošanās brīdī, “ir jāpiemērojas jaunajām tiesību normām”  ( 38 ). Ir acīmredzams, ka aplūkotajam līgumam ir tiesiskās sekas, kas turpinās, ņemot vērā to, ka tas joprojām ir nodrošināts ar hipotēku, kuru prasītāja pamatlietā lūdz atcelt, un pašā līgumā ir norādīts, ka tas beidzas 2021. gada 31. oktobrī. Tiesa ir nospriedusi, ka līgumsaistību neizpilde pēc pievienošanās attiecībā uz līgumu, kas noslēgts pirms pievienošanās, tiek regulēta saskaņā ar Savienības tiesību aktiem  ( 39 ).

44.

Tādējādi Savienības tiesības pamatlietā ir piemērojamas ratione temporis.

3.

Kuras Savienības tiesību normas ir atbilstīgas?

45.

Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, ja kāda joma Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, ikviens valsts pasākums, kas attiecas uz šo jomu, piemēram, saistībā ar LESD 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību un LESD 63. pantā paredzēto kapitāla brīvu apriti, ir jāizvērtē, ievērojot saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis primāro tiesību noteikumus  ( 40 ).

46.

Direktīva 2013/36/ES stājās spēkā 2013. gada 17. jūlijā, un saskaņā ar nosacījumiem šī direktīva garantē pārrobežu aizdevumu sniegšanas pakalpojumu noteikumus  ( 41 ). Taču aplūkotais līgums tika parakstīts un līdzekļi izsniegti 2007. gada 5. janvārī, un katrā ziņā Direktīva 2013/36 nav līdzeklis, ar kuru tiek nodrošināta pilnīga saskaņošana.

47.

Tiesa nesen nosprieda, ka “no [Direktīvas 2013/36] 15. apsvēruma arī izriet, ka tā ir vērsta uz to, lai īstenotu saskaņošanu, kas ir nepieciešama un pietiekama, lai nodrošinātu atļauju piešķiršanas un prudenciālās uzraudzības sistēmu savstarpēju atzīšanu, padarot iespējamu vienotas visā Savienībā atzītas atļaujas piešķiršanu un piederības dalībvalsts prudenciālās uzraudzības principa piemērošanu”  ( 42 ).

48.

Tādējādi pamatlietā ir jālemj par Savienības primārajām tiesībām, precīzāk, par LESD 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību un par LESD 63. pantā paredzētās kapitāla brīvas aprites izslēgšanu  ( 43 ).

49.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai uz valsts tiesisko regulējumu attiecas viena vai otra EK Līgumā garantētā pamatbrīvība, ir jāņem vērā attiecīgā pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis  ( 44 ).

50.

Tiesa ir nospriedusi, ka “attiecībā pret Līguma noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka kredītiestādes darbība, kas ir kredītu izsniegšana, tiek atzīta par pakalpojumu LESD 56. panta izpratnē”  ( 45 ). Uz valsts tiesību aktiem, “kuru mērķis galvenokārt ir nodrošināt finanšu pakalpojumu sniegšanu, attiecas Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai arī tie varētu izraisīt vai ietvert kapitāla apriti”  ( 46 ). Savukārt “LESD 64. panta 1. punkta piemērošanas jomā ietilpst tādi valsts pasākumi, kuru priekšmets vismaz galvenokārt ir kapitāla aprite”  ( 47 ).

51.

2017. gada 14. jūlija likumā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka tā mērķis ir kapitāla tirgu regulēšana. Gluži pretēji, tas ir vērsts uz attiecībām starp “parādniekiem un nelicencētiem kreditoriem”, tas attiecas tikai uz “aizdevuma līgumiem”, nevis vispārīgāk uz plašāku kapitāla tirgu. Par spēkā neesošiem ir jāatzīst tikai aizdevuma līgumi.

52.

Tā kā 2017. gada 14. jūlija likums kavē piekļuvi Horvātijas aizdevumu izsniegšanas tirgum tādiem uzņēmumiem, kas reģistrēti ārpus Horvātijas, tas galvenokārt ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību, un nav apstrīdams, ka šis efekts ir tikai sekundārs jebkādiem šķēršļiem kapitāla brīvai apritei  ( 48 ). Šo normu ierobežojošā iedarbība attiecībā uz kapitāla brīvu apriti ir tikai nenovēršamas radītā ierobežojuma sekas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu, un nav jāizvērtē šo normu saderība ar LESD 63. pantu  ( 49 ).

53.

Jāatgādina, ka jebkurā gadījumā kapitāla brīvas aprites ierobežojumiem tāpat kā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumam ir jāatbilst samērīguma principam  ( 50 ). Kā secinājumos lietā Trustees of the P Panayi Accumulation & Maintenance Settlements norādīja ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott], situācijās, kas norisinās tikai un vienīgi Savienības iekšienē, kā tas ir šajā tiesvedībā, var neaplūkot jautājumu par brīvības veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvas aprites un arī pakalpojumu sniegšanas brīvības savstarpējām attiecībām, jo šo pamatbrīvību pārbaudes kritēriji lielā mērā ir identiski  ( 51 ).

54.

Tāpēc, ja Tiesa nepiekristu šim manas analīzes aspektam un konstatētu, ka pamatlietu ietekmē kapitāla brīva aprite, nevis pakalpojumu sniegšanas brīvība, 2017. gada 14. jūlija likums joprojām būtu nesaderīgs ar Savienības tiesībām neatbilstības samērīguma principam dēļ (skatīt analīzi turpmāk tekstā 66.–69. punktā).

55.

Visbeidzot atbildētāja pieļāva kļūdu, apgalvojot, ka tā sniedza aizdevumu sniegšanas pakalpojumus tikai Austrijā, tādējādi netieši norādot, ka pārrobežu elements, kas ir nepieciešams, lai varētu piemērot 56. pantu, pamatlietā iztrūka.

56.

Netika apstrīdēts, ka aizdevums tika nodrošināts ar starpnieka, kas dzīvo Horvātijā, palīdzību un ka attiecīgais aizdevums ir nodrošināts ar hipotēku attiecībā uz īpašumu, kurš atrodas Horvātijā un kurā parādnieks dzīvo. Ar to pietiek, jo saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai tiktu piemērots LESD 56. pants, “ir jābūt ar ārvalsti saistītam elementam”  ( 52 ), kas nozīmē, ka ar LESD 56. pantu tiek aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi tādiem dalībvalstu pilsoņiem, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai, un situācija nav tāda, kurā visi tās elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti  ( 53 ).

B.

Par lietas būtību

57.

Jēdziens “ierobežojums” ir attiecināms uz dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, kas, lai arī ir piemērojami vienādi, ietekmē citu dalībvalstu uzņēmumu piekļuvi tirgum un tādējādi kavē tirdzniecību Eiropas Savienībā  ( 54 ).

58.

2017. gada 14. jūlija likums ir uzskatāms par ierobežojumu, jo līgumi, kas noslēgti bez Horvātijas Valsts bankas atļaujas, ir pasludināti par spēkā neesošiem. Pusēm ir aizliegts izpildīt līguma noteikumus attiecībā pakalpojumiem dalībvalsts (Austrija) pilsoņiem, kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī (Austrijā), kas nav tās personas dalībvalsts, kurai šie pakalpojumi paredzēti (Horvātija).

59.

Tomēr 2017. gada 14. jūlija likums ir diskriminējošs attiecībā pret uzņēmumiem, kas reģistrēti ārpus Horvātijas un vēlas šajā valstī sniegt aizdevumu sniegšanas pakalpojumus, divu iemeslu dēļ.

60.

Pirmkārt, “nelicencēta kreditora” definīcija 2017. gada 14. jūlija likuma 2. pantā attiecas uz “visām juridiskajām personām [..], kuru juridiskā adrese atrodas ārpus Horvātijas”. Tas nozīmē, ka likums neattiecas uz kreditoriem, kas reģistrēti Horvātijā.

61.

Otrkārt, kā norāda Komisija (skat. 33. punktu iepriekš), šķiet, ka pret nelicencētiem kreditoriem, kas reģistrēti ārpus Horvātijas, ir nelabvēlīgāka attieksme nekā pret nelicencētiem kreditoriem Horvātijā, jo likumam, ko piemēro attiecībā uz noteiktu līgumu, kurus noslēguši Horvātijā reģistrēti nelicencēti kreditori, spēkā neesamību, nav atpakaļejoša spēka  ( 55 ), un saskaņā ar Augstākās tiesas 2016. gada 12. aprīļa spriedumu spēkā neesamība var attiekties tikai uz patēriņa aizdevuma līgumiem.

62.

Tādējādi, ciktāl 2017. gada 14. jūlija likums ir attaisnojams, to var pamatot tikai ar LESD 52. panta 1. punktā minētajiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem  ( 56 ), izslēdzot dažus sevišķi svarīgus vispārējo interešu apsvērumus, ar kuriem var attaisnot neskaidri piemērojamus pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, piemēram, komerciālu līgumu precizitāte, patērētāju aizsardzība pret nekvalificētu personu sniegtiem pakalpojumiem, labas reputācijas uzturēšana valsts finanšu nozarē un finanšu pakalpojumu pienācīga darbība  ( 57 ) (skat. Komisijas apsvērumus iepriekš, 36. punkts).

63.

Tiesas sēdē Horvātija atsaucās uz sabiedriskās kārtības aizsardzību, finanšu nozares reputācijas saglabāšanu un tās darbību, Horvātijas pilsoņu pamattiesību aizsardzību un jo īpaši uz līguma vājāko pusi – patērētāju aizsardzību. Tika minēts arī fakts, ka 2000. līdz 2010. gada laikposmā Horvātijas pilsoņi no nelicencētiem aizdevējiem ir paņēmuši trīs tūkstošus aizdevumu 360 miljonu EUR apmērā, bet ka precīzi dati nav pieejami darbību pretlikumīgā rakstura dēļ. Tas tika teikts, lai pierādītu, ka darbība ietekmēja finanšu pakalpojumu sniegšanu Horvātijā, un to, ka bija izveidota paralēla nelikumīgu aizdevumu izsniegšanas sistēma, kas radīja kaitējumu valsts finanšu sistēmai un traucēja sabiedrisko kārtību.

64.

Horvātija norādīja arī, ka tas ietekmēja daudzu tūkstošu Horvātijas pilsoņu likteni un ka 2017. gada 14. jūlija likums bija galējas nepieciešamības pasākums, turklāt Horvātija arī ierosināja apzināt potenciālos parādniekus ar apšaubāmu kredītspēju nolūkā atsavināt tiem piederošo īpašumu, kā to pierāda fakts, ka Rabas salā šādā veidā tika atgūti 220 īpašumi un ir uzsāktas 344 tiesvedības.

65.

Kā jau minēts iepriekš, diskriminējošu ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvības gadījumā nevar atsaukties uz sevišķi svarīgiem vispārējo interešu apsvērumiem (skat. iepriekš 62. punktu). Arī Horvātijas minētie apsvērumi nav pietiekami, lai 2017. gada 14. jūlija likumu pietiekami pamatotu ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem saskaņā ar LESD 52. panta 1. punktu, ņemot vērā likuma plašo darbības jomu.

66.

Nekas no iepriekš minētā nav pietiekams, lai nodrošinātu leģitīmu politisku pamatojumu tāda likuma ieviešanai, kurā paredzēts atzīt par spēkā neesošiem visus aizdevuma līgumus ar starptautisku elementu un to attiecināt uz pat pirms 17 gadiem noslēgtiem līgumiem. Horvātijas rakstveida apsvērumos (skat. iepriekš 27. punktu) minēto finansiālo problēmu pastāvīga atkārtošanās tiesas sēdē netika precizēta tādā mērā, kas būtu pietiekami, lai pierādītu leģitīmu pamatu atkāpei, samērojot to ar 2017. gada 14. jūlija likumā noteikto šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

67.

Turpinājumā – saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalsts, kurā pakalpojumi tiek sniegti, noteiktajām īpašajām prasībām attiecībā uz kvalifikāciju vai atļaujām ir jābūt objektīvi nepieciešamām, un tās nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai šos mērķus sasniegtu  ( 58 ).

68.

Ņemot vērā tā vispārīgo raksturu, 2017. gada 14. jūlija likums acīmredzami pārsniedz robežas, kas ir vajadzīgas, lai sasniegtu leģitīmo mērķi, kurš ar to varētu tikt īstenots.

69.

Nepareizi īstenotas (valsts politikas) atvieglošanu varētu attaisnot tikai ar diskriminējošu un vispārēju normu, kas atzītu par spēkā neesošiem visus aizdevuma līgumus ar starptautisku elementu, kuri ir bijuši spēkā jau 17 gadus (un kas palikuši spēkā daudzus gadus, lai gan Horvātijas Valsts banka nav pilnvarota), ja Horvātija iesniegtu pārliecinošus pierādījumus par aktuālu problēmu, kas prasa ārkārtēja rakstura rīcību. Judikatūrā ir noteikts, ka “dalībvalstij, kas vēlas atsaukties uz piemērotu mērķi, lai pakalpojumu sniegšanas brīvības šķērsli atzītu par likumīgu, tiesā, kurai ir jālemj par šo jautājumu, ir jāiesniedz visi pierādījumi, kas tai ļautu pārliecināties par to, ka minētais pasākums patiešām atbilst prasībām, kuras izriet no samērīguma principa”  ( 59 ). Šādi pierādījumi netika iesniegti.

70.

Turklāt, ja dalībvalstis cenšas paļauties uz sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, lai pamatotu noteikumus, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, tām ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskās noteiktības principam. ( 60 ). Saskaņā ar Tiesas klasisko formulējumu lietā Fedesa “parasti tiesiskās drošības principam ir pretrunā, ka brīdis, no kura sāk piemērot Kopienas tiesību aktu, tiek noteikts dienā pirms tā publicēšanas dienas, izņemot ārkārtas gadījumus, kad sasniedzamais mērķis to prasa un attiecīgi ir ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība”  ( 61 ).

71.

Pamatlieta ir saistīta ar tiesiskās noteiktības principa neievērošanu no dalībvalsts puses, attaisnojot šķēršļus brīvai apritei, bet tas nekādi nemaina materiālo tiesību normas piemērošanu  ( 62 ). Lietas materiālos nav pierādījumu par to, ka ir ņemta vērā atbildētājas tiesiskā paļāvība, lai gan apstrīdētais līgums ir bijis spēkā desmit gadus pirms Horvātijas likumdevēja pieņemtā un 2017. gada 14. jūlija likumā atspoguļotā lēmuma pasludināt to par spēkā neesošu ar atpakaļejošu spēku.

72.

Visbeidzot ir vērts atgādināt, ka Savienības tiesības patiešām aizsargā parādniekus, pret kuriem ir bijusi netaisnīga attieksme saistībā ar patēriņa aizdevuma līgumiem, tostarp ar starptautisku elementu. To apliecina Tiesas apjomīgā judikatūra, kurā tiek interpretēta Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos  ( 63 ) šādā faktiskajā kontekstā  ( 64 ). Ja šādi apstākļi radīsies Horvātijā, šī judikatūra tiks pašsaprotami piemērota  ( 65 ).

V.

Secinājumi

73.

Tāpēc es ierosinu uz Općinski sud u Rijeci (Rijekas pilsētas tiesa, Horvātija) uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: