<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-500/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CJ0500</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:264">EU:C:2020:264</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>13</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>13</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20200402">2.4.2020</DATE>. – Lieta C‑500/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Reliantco Investments</HT></HT> <HT TYPE="SC">un</HT> <HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Reliantco Investments Limassol Sucursala Bucureşti</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (ceturtā palāta)</P><P><DATE ISO="20200402">2020. gada 2. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – rumāņu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Brīvība veikt uzņēmējdarbību</KEYWORD><KEYWORD>Pakalpojumu sniegšanas brīvība</KEYWORD><KEYWORD>Finanšu instrumentu tirgi</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2004/39/EK</KEYWORD><KEYWORD>Jēdzieni <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></KEYWORD><KEYWORD>Nosacījumi, kam jābūt izpildītiem, lai varētu atsaukties uz patērētāja statusu</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcijas izskatīt prasību noteikšana</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑500/18</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Tribunalul Specializat Cluj</HT> (Klužas Specializētā tiesa, Rumānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20180502">2018. gada 2. maijā</DATE> un kas Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20180730">2018. gada 30. jūlijā</DATE>, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">AU</HT></P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments LTD,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments LTD Limassol Sucursala Bucureşti,</HT></HT></P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (ceturtā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Vilars [<HT TYPE="ITALIC">M. Vilaras</HT>], tiesneši S. Rodins [<HT TYPE="ITALIC">S. Rodin</HT>] (referents), D. Švābi [<HT TYPE="ITALIC">D. Šváby</HT>], K. Jirimēe [<HT TYPE="ITALIC">K. Jürimäe</HT>] un N. Pisarra [<HT TYPE="ITALIC">N. Piçarra</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [<HT TYPE="ITALIC">H. Saugmandsgaard Øe</HT>],</P><P>sekretārs: A. Kalots Eskobars [<HT TYPE="ITALIC">A. Calot Escobar</HT>],</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>AU vārdā – <HT TYPE="ITALIC">V. Berea</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. I. Rusan</HT>, advokāti,</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments LTD</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments LTD Limassol Sucursala Bucureşti</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">C. Stoica</HT>, <HT TYPE="ITALIC">L. Radu</HT> un <HT TYPE="ITALIC">D. Aragea</HT>, advokāti,</P></ITEM><ITEM><P>Rumānijas valdības vārdā – sākotnēji <HT TYPE="ITALIC">C.‑R. Canţăr</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">E. Gane</HT>, <HT TYPE="ITALIC">A. Wellman</HT> un <HT TYPE="ITALIC">O.‑C. Ichim</HT>, vēlāk – trīs pēdējie minētie, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Čehijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Smolek</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Vláčíl</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><?PAGE NO="2"?><ITEM><P>Portugāles valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">L. Inez Fernandes</HT> un <HT TYPE="ITALIC">P. Lacerda</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">P. Barros da Costa</HT> un <HT TYPE="ITALIC">L. Medeiros</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">T. Scharf</HT> un <HT TYPE="ITALIC">N. Ruiz García</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">L. Nicolae</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Heller</HT>, pārstāvji,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39/EK (<DATE ISO="20040421">2004. gada 21. aprīlis</DATE>), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="145" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 145, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 4. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) 7. panta 2. punktu un 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp AU, no vienas puses, un <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments LTD</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments LTD Limassol Sucursala Bucureşti</HT>, no otras puses, saistībā ar ierobežojošajiem rīkojumiem, kas vērsti uz naftas cenas samazinājumu, kurus AU bija iesniegusi atbildētājām pamatlietā piederošajā tiešsaistes platformā un kuru rezultātā tā esot zaudējusi noteiktu naudas summu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 93/13/EEK</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Padomes Direktīvas 93/13/EEK (<DATE ISO="19930405">1993. gada 5. aprīlis</DATE>) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="095" PAGE.FIRST="29" DATE.PUB="1993">OV 1993, L 95, 29. lpp.</REF.DOC.OJ>) 2. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Šajā direktīvā:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>pārdevējs vai piegādātājs<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura šīs direktīvas aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2004/39</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Atbilstoši Direktīvas 2004/39 31. apsvērumam:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Viens no šīs direktīvas mērķiem ir aizsargāt ieguldītājus. Pasākumi, ko veic, lai aizsargātu ieguldītājus, jāpielāgo katras ieguldītāju kategorijas specifikai (mazajiem ieguldītājiem, profesionāļiem un darījumu partneriem).<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Šajā direktīvā piemēro turpmāk sniegtās definīcijas.</P><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>10)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Klients<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kam ieguldījumu sabiedrība sniedz ieguldījumu pakalpojumus un/vai papildpakalpojumus.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>11)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Profesionāls klients<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> ir klients, kas atbilst II pielikumā noteiktajiem kritērijiem.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>12)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> ir klients, kas nav profesionāls klients.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>17)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Finanšu instrumenti<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> ir instrumenti, kas noteikti I pielikuma C iedaļā.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Atbilstoši Direktīvas 2004/39 19. pantam:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="019.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Visa informācija, tostarp tirgvedības paziņojumi, ko klientiem vai potenciāliem klientiem adresējusi ieguldījumu brokeru sabiedrība, ir patiesa, skaidra un nav maldinoša. Tirgvedības paziņojumi ir skaidri identificējami kā tādi.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="019.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Klientiem vai potenciāliem klientiem saprotamā veidā sniedz attiecīgu informāciju:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>par ieguldījumu sabiedrību un tās pakalpojumiem,</P></ITEM><ITEM><P>par finanšu instrumentiem un ierosinātajām ieguldījumu stratēģijām; šajā informācijā ietver attiecīgus norādījumus par risku, kas saistīts ar ieguldījumiem šajos instrumentos vai konkrētām ieguldījumu stratēģijām, un brīdinājumus par šādu risku,</P></ITEM><ITEM><P>par izpildes vietām,</P></ITEM><ITEM><P>par izmaksām un saistītām maksām,</P></ITEM></LIST><P>lai klienti vai potenciālie klienti var atbilstīgi izprast piedāvātā ieguldījumu pakalpojuma un konkrētā finanšu instrumenta veida būtību un tādējādi pieņemt lēmumus par ieguldījumiem, pamatojoties uz saņemto informāciju. Šo informāciju var sniegt standartizētā formātā.</P><P>[..]</P></ALINEA></PARAG><?PAGE NO="4"?><PARAG IDENTIFIER="019.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, ka ieguldījumu sabiedrības, sniedzot ieguldījumu pakalpojumus, kas nav 4. punktā minētie, lūdz klientam vai potenciālajam klientam sniegt informāciju par viņa zināšanām un pieredzi ieguldījumu jomā saistībā ar piedāvātā vai pieprasītā pakalpojuma konkrētā veida produktu vai pakalpojumu, lai ieguldījumu sabiedrība varētu novērtēt, vai paredzētais ieguldījumu pakalpojums vai produkts ir piemērots klientam.</ALINEA><ALINEA>Ja ieguldījumu sabiedrība, pamatojoties uz informāciju, kas gūta saskaņā ar iepriekšējo daļu, uzskata, ka attiecīgais produkts vai pakalpojums nav piemērots klientam vai potenciālajam klientam, ieguldījumu sabiedrība brīdina klientu vai potenciālo klientu. Šo brīdinājumu var sniegt standarta formātā.</ALINEA><ALINEA>Ja klients vai potenciālais klients nolemj nesniegt informāciju, kas minēta pirmajā daļā, vai ja viņš sniedz nepietiekamu informāciju par savām zināšanām un pieredzi, ieguldījumu sabiedrība brīdina klientu vai potenciālo klientu par to, ka šāds lēmums nedos iespēju sabiedrībai noteikt, vai paredzētais pakalpojums vai produkts ir viņam piemērots. Šo brīdinājumu var sniegt standarta formātā.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Minētās direktīvas I pielikuma C iedaļas 9) punkts attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>finanšu līgumi[em] attiecībā uz starpībām [(<HT TYPE="ITALIC">financial contracts for differences</HT>)]<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Saskaņā ar šīs pašas direktīvas II pielikumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>profesionāls klients ir klients, kam ir attiecīga pieredze, zināšanas un kompetence, lai pieņemtu savus lēmumus par ieguldījumiem un atbilstīgi novērtētu riskus, ko tas uzņemas<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>. It īpaši atbilstoši šim pielikumam par profesionāliem klientiem uzskata <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>vienības, kam jābūt pilnvarotām vai regulētām, lai darbotos finanšu tirgos<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Regula (EK) Nr. 864/2007</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (<DATE ISO="20070711">2007. gada 11. jūlijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="199" PAGE.FIRST="40" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 199, 40. lpp.</REF.DOC.OJ>), 2. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Šajā regulā kaitējums ietver visas sekas, kas izriet no neatļautas darbības, netaisnas iedzīvošanās, <HT TYPE="ITALIC">negotiorum gestio</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">culpa in contrahendo</HT>.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Atbilstoši šīs regulas 12. panta 1. punktam:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no sarunām pirms līguma slēgšanas, neatkarīgi no tā, vai līgumu patiešām noslēdz, ir tiesību akti, kas piemērojami attiecīgajam līgumam vai kas būtu bijuši piemērojami attiecīgajam līgumam, ja tas būtu noslēgts.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 1215/2012</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 18. apsvērumā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Saistībā ar apdrošināšanu, patērētāju līgumiem un nodarbinātību, vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Minētās regulas 7. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;</TXT></NP></ITEM></LIST></TXT><?PAGE NO="5"?><P>[..]</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 17. panta, kas ir iekļauts šīs regulas II nodaļas 4. iedaļā, 1. punkts ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu, ja:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>Patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī, neatkarīgi no otras līgumslēdzējas puses domicila vietas, patērētāja domicila vietas tiesās.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētās regulas 19. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi saskaņā ar vienošanos:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>ko panāk pēc strīda rašanās;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>kas ļauj patērētājam celt prasību tiesās, kas nav šajā iedaļā norādītās tiesas; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>kas ir noslēgta starp patērētāju un otru līgumslēdzēju pusi, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīgā mītnesvieta tajā pašā dalībvalstī un kas piešķir jurisdikciju minētās dalībvalsts tiesām, ar noteikumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā minētās dalībvalsts tiesību aktiem.<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Šīs pašas regulas 25. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="025.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>rakstiska vai rakstiski apstiprināta;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>tādā formā, kas atbilst pušu starpā pastāvošajai praksei; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.</TXT></NP></ITEM></LIST><?PAGE NO="6"?><P>[..]</P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="025.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Vienošanās vai trasta dibināšanas akta noteikumi, ar ko piešķir jurisdikciju, nav spēkā, ja tie ir pretrunā 15., 19. vai 23. pantam vai ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 24. pantu.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Rumānijas tiesību akti</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Codul civil</HT> (Civilkodekss) 1254. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="125.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Līgums, kas ir pilnībā spēkā neesošs vai atcelts, tiek uzskatīts par tādu, kas nekad nav ticis noslēgts.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="125.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Līguma atcelšanas rezultātā saskaņā ar likuma nosacījumiem tiek atcelti vēlākie tiesību akti, kas ir noslēgti, pamatojoties uz to.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="125.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ja līgums tiek atcelts, katrai pusei saskaņā ar 1639.–1647. pantu ir pienākums natūrā vai līdzvērtīgā veidā atgriezt otrai pusei to, ko tās ir ieguvušas, pat ja pakalpojumi ir tikuši sniegti secīgi vai tiem ir bijis nepārtraukts raksturs.<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Civilkodeksa 1269. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="126.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja pēc interpretācijas noteikumu piemērošanas līgums joprojām nav skaidrs, tas tiek interpretēts par labu personai, kura uzņemas saistības.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="126.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Pievienošanās līgumu noteikumus interpretē par sliktu tam, kas tos ir piedāvājis.<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Legea nr. 193/2000 privind clauzele abuzive din contractele încheiate între profesionişti şi consumatori</HT> (Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp komersantiem un patērētājiem), ar ko Rumānijas tiesībās ir transponēta Direktīva 93/13, 2. panta 1. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>Patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> ir jebkura fiziska persona vai fizisku personu grupa, kura veido apvienību un kura līgumos, uz ko attiecas šis likums, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Minētā likuma 4. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>2.</NO.PARAG><ALINEA>Līguma noteikumu uzskata par tādu, par kuru nav notikusi tieša apspriešanās ar patērētāju, ja tas ir ietverts līgumā, nesniedzot patērētājam iespēju ietekmēt tā raksturu, piemēram, standartlīgumu vai vispārīgo pārdošanas noteikumu gadījumā, kurus attiecīgās preces vai pakalpojuma tirgū piemēro komersanti.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Tas, ka par zināmu līguma noteikumu aspektiem vai par kādu īpašu noteikumu ir notikusi tieša apspriešanās ar patērētāju, neizslēdz šī likuma noteikumu piemērošanu pārējai līguma daļai, ja vispārējais līguma novērtējums norāda, ka tas tomēr ir komersanta vienpusēji iepriekš noformulēts standartlīgums. Ja komersants norāda, ka par kādu standarta noteikumu ir notikusi tieša apspriešanās ar patērētāju, pierādījuma pienākums šajā sakarā ir viņam.<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Legea nr. 297/2004 privind piaţa de capital</HT> (Likums Nr. 297/2004 par kapitāla tirgiem) 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>Finanšu ieguldījumu pakalpojumus sniedz ar fizisku personu starpniecību, kuras rīkojas kā minēto pakalpojumu pārstāvji. Šīs personas veic savu darbību tikai starpnieka, kurš tās nodarbina, vārdā un nevar savā vārdā sniegt finanšu ieguldījumu pakalpojumus.<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ordonanţa Guvernului nr. 85/2004 privind protecţia consumatorilor la încheierea şi executarea contractelor la distanţă privind servicii financiare</HT> (Valdības rīkojums Nr. 85/2004 par patērētāju aizsardzību, noslēdzot un izpildot distances līgumus par finanšu pakalpojumiem) 4. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>Pirms distances līguma noslēgšanas vai piedāvājuma iesniegšanas laikā piegādātājam ir laikus, pareizi un pilnīgi jāsniedz patērētājam šāda informācija saistībā ar viņa identifikāciju, kas attiecas vismaz uz:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>starpnieka nosaukumu, statusu, kādā tas darbojas attiecībās ar patērētāju, juridisko adresi vai attiecīgā gadījumā tā dzīvesvietu un saziņas veidu, tālruņa/faksa numuru, e‑pasta adresi, komercreģistru, kurā tas ir reģistrēts, un viņa vienoto reģistrācijas numuru, ja patērētājs darbojas, izmantojot starpnieku;</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT><DATE ISO="20161115">2016. gada 15. novembrī</DATE> AU atvēra tirdzniecības kontu <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments</HT> piederošajā tiešsaistes platformā <HT TYPE="ITALIC">UFX</HT>, lai nodarbotos ar tādu finanšu instrumentu tirdzniecību kā finanšu līgumi attiecībā uz starpībām (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>FLS<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Izveidojot savu kontu tiešsaistes platformā <HT TYPE="ITALIC">UFX</HT>, AU izmantoja komercsabiedrības domēna nosaukumu un sazinājās ar <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments</HT> kā minētās sabiedrības attīstības direktors.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT><DATE ISO="20170111">2017. gada 11. janvārī</DATE> AU noslēdza ar <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments</HT> līgumu par peļņu, kas gūta no finanšu instrumentu tirdzniecības, kurā bija norādīts, ka viņš ir izlasījis, sapratis un pieņēmis piedāvājuma nosacījumus un kārtību. Saskaņā ar šo līgumu visi strīdi un domstarpības, kas izriet no šādi noslēgtā līguma vai ir ar to saistīti, ir jāizskata Kipras tiesās, un minēto līgumu, kā arī visas darījumu attiecības starp pusēm reglamentē Kipras tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT><DATE ISO="20170113">2017. gada 13. janvārī</DATE> AU tiešsaistes platformā <HT TYPE="ITALIC">UFX</HT> iesniedza vairākus ierobežojošus rīkojumus, kas bija vērsti uz naftas cenas samazinājumu, un vēlāk apgalvoja, ka šo darījumu dēļ viņš bija zaudējis visu tirdzniecības kontā bloķēto summu, proti, <FT TYPE="NUMBER">1919720</FT> ASV dolārus (USD) (aptuveni <FT TYPE="NUMBER">1804345</FT> EUR).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT><DATE ISO="20170426">2017. gada 26. aprīlī</DATE> AU vērsās iesniedzējtiesā ar prasību pret atbildētājām pamatlietā. Viņš apgalvo, ka ir cietis no manipulācijām, kuru rezultātā tika zaudēta iepriekšējā punktā minētā summa, un šajos apstākļos viņš lūdz atzīt atbildētāju pamatlietā civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību, jo nav tikuši ievēroti patērētāju tiesību aizsardzības noteikumi. Turklāt ar šo pašu prasību viņš lūdza atzīt par spēkā neesošiem, pirmkārt, noteiktus līguma noteikumus, kas, viņa ieskatā, ir negodīgi, un, otrkārt, noteiktus rīkojumus, ko viņš bija iesniedzis <HT TYPE="ITALIC">UFX</HT> platformā, kā arī atjaunot starp pusēm iepriekš pastāvējušo stāvokli.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>AU uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 18. un 19. pantu, jurisdikcija izskatīt minēto prasību ir Rumānijas tiesām, jo viņš ir patērētājs, kura dzīvesvieta ir Rumānijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Atbildētājas pamatlietā izvirza iebildi par Rumānijas tiesu vispārējās jurisdikcijas neesamību. Tās uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 1. punktu un šī sprieduma 26. punktā minēto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu AU celtā prasība ietilpst Kipras tiesu jurisdikcijā. Tās uzsver, ka <HT TYPE="ITALIC">Eparhiako Dikastirio Lemesou</HT> (Limasolas reģionālā tiesa, Kipra), kurā AU bija iesniedzis prasības pieteikumu, lūdzot izdot pagaidu rīkojumu par Kiprā izvietoto tām piederošo īpašumu apķīlāšanu, ir atzinusi savu jurisdikciju izskatīt šo prasības pieteikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Turklāt tās apgalvo, ka AU celtā prasība ir balstīta uz <HT TYPE="ITALIC">culpa in contrahendo</HT>, kas ir ārpuslīgumiskas saistības, uz kurām ir attiecināma Regula Nr. 864/2007.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Atbildētājas pamatlietā apstrīd arī AU patērētāja statusu, norādot, ka viņš ir fiziska persona, kuras mērķis ir peļņas gūšana, ņemot vērā to, ka viņš ir veicis īpašas profesionālas darbības, jo attiecīgā persona konkrētā līguma izpildes laikā ir guvusi peļņu <FT TYPE="DECIMAL">644413,53</FT> USD (aptuveni <FT TYPE="NUMBER">605680</FT> EUR) apmērā no 197 darījumiem, kuri tika veikti laikposmā no 2016. gada novembra līdz 2017. gada 13. janvārim un no kuriem tikai seši ir apstrīdēti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa, izvērtējot savu jurisdikciju izskatīt lietu pēc būtības, ir konstatējusi, ka AU savu prasību ir balstījis uz civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību, proti, ārpuslīgumisko atbildību, kurai principā ir piemērojama Regula Nr. 864/2007, vienlaikus atsaucoties uz savu patērētāja statusu, un tas savukārt nozīmē, ka tiesas jurisdikcija varētu tikt noteikta saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par AU izvirzīto argumentu, atbildot uz atbildētāju pamatlietā apgalvojumiem, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 12) apakšpunktā ietvertais jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> un jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē pārklājas. Minētā tiesa uzskata, ka no šo tiesību normu interpretācijas izriet, ka, lai gan <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> var būt tikai fiziska persona, kas nerīkojas savas profesionālās darbības ietvaros, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> var būt gan fiziska persona, gan juridiska persona vai vienība, kas nav minēta Direktīvas 2004/39 II pielikumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa atsaucas arī uz <DATE ISO="19970703">1997. gada 3. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Benincasa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑269/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:337">EU:C:1997:337</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa ir atzinusi, ka tikai uz tādiem līgumiem, kas noslēgti ārpus un neatkarīgi no jebkādas profesionālās darbības vai mērķa un vienīgi ar nolūku apmierināt indivīda kā patērētāja personīgās vajadzības, attiecas īpašais režīms patērētāja tiesību aizsardzības jomā, bet tāda līguma gadījumā, kas ir noslēgts profesionālās darbības mērķiem, šāda aizsardzība nav pamatota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Turklāt tā norāda, ka Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļa, kurā ir regulēta jurisdikcija patērētāju noslēgto līgumu jomā, parasti ir piemērojama prasībām, ko patērētājs ir cēlis, pamatojoties uz līgumu, savukārt AU celtā prasība ir balstīta vienīgi uz civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību, kas izslēdz līgumattiecību esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Tribunalul Specializat Cluj</HT> (Klužas Specializētā tiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>1)</NO.P><TXT>Vai, interpretējot Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 12) apakšpunktā minēto jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, valsts tiesa var izmantot vai tai ir jāizmanto tie paši interpretācijas kritēriji, kuri definē patērētāja jēdzienu Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, ar kādiem nosacījumiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> Direktīvas 2004/39 izpratnē tādā strīdā kā pamatlietā aplūkojamais var atsaukties uz patērētāja statusu?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="9"?><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>It īpaši – vai tas, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> Direktīvas 2004/39 izpratnē salīdzinoši īsā laikā īsteno lielu tirdzniecības darījumu apjomu un iegulda lielas naudas summas tādos finanšu instrumentos, kādi definēti Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 17) apakšpunktā, ir būtiski kritēriji, lai izvērtētu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>privātā klienta<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> tās pašas direktīvas izpratnē patērētāja statusu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Vai, nosakot savu jurisdikciju, valsts tiesa, kurai ir pienākums atkarībā no konkrētā gadījuma noteikt, vai ir piemērojams Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunkts vai 7. panta 2. punkts, var ņemt vērā vai tai ir jāņem vērā prasītāja izvirzītais materiālo tiesību pamatojums – proti, tikai ārpuslīgumiskā atbildība –, lai apstrīdētu domājami negodīgu līguma noteikumu Direktīvas 93/13 izpratnē iekļaušanu, atbilstoši kuram piemērojamās materiālās tiesības tiekot noteiktas saskaņā ar Regulu Nr. 864/2007, vai tomēr prasītāja iespējamais patērētāja statuss padara par nebūtisku viņa prasības materiālo tiesību pamatojumu?<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pieņemamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Rumānijas valdība ir paudusi šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tā norāda, ka iesniedzējtiesai esot bijis jāsniedz sīkāki precizējumi par AU prasību un jāizklāsta tiesību argumenti, ar kuriem tā ir pamatota. Turklāt tā uzsver, ka uzdotajos jautājumos nav ņemta vērā jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ietverta starp AU un <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments</HT> noslēgtajā līgumā. Šo trūkumu dēļ lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot ietverta visa informācija, kas vajadzīga, lai varētu sniegt atbilstošas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181210">2018. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wightman</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑621/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:999">EU:C:2018:999</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Turklāt uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191024">2019. gada 24. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">État belge</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑35/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:894">EU:C:2019:894</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Tomēr, pirmkārt, Tiesa var noraidīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu kā nepieņemamu, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191017">2019. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comida paralela 12</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑579/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:875">EU:C:2019:875</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Otrkārt, ņemot vērā sadarbības garu, kas valda attiecībās starp valsts tiesām un Tiesu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, noteiktu iepriekšēju iesniedzējtiesas konstatējumu nepastāvēšana obligāti neizraisa lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, ja, lai gan ir šie trūkumi, Tiesa, ņemot vērā no lietas materiāliem izrietošos elementus, uzskata, ka tā iesniedzējtiesai var sniegt lietderīgu atbildi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191017">2019. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comida paralela 12</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑579/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:875">EU:C:2019:875</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Tā kā šajā gadījumā iesniedzējtiesa saskaņā ar šī sprieduma 41. un 42. punktā minēto judikatūru ir definējusi tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas ļauj Tiesai atbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem, un tā kā Tiesai nav jāpārbauda šo apstākļu pareizība, ir jākonstatē, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo, otro un trešo jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Ar savu pirmo, otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiziska persona, kas saskaņā ar tādu līgumu kā FLS, kurš noslēgts ar finanšu sabiedrību, veic finanšu darījumus ar šīs sabiedrības starpniecību, var tikt kvalificēta par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>patērētāju<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> šīs tiesību normas izpratnē, un vai šīs kvalifikācijas mērķiem ir būtiski ņemt vērā tādus apstākļus kā tas, ka šī persona relatīvi īsā laikposmā ir īstenojusi lielu tirdzniecības darījumu apjomu vai ka tā ir ieguldījusi šajos darījumos nozīmīgas naudas summas, vai ka šī persona ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 12) apakšpunkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas judikatūru Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, pirmkārt, līgumslēdzēja puse ir patērētājs, kurš rīkojas kontekstā, kas var tikt uzskatīts par nesaistītu ar viņa profesionālo darbību, otrkārt, starp šo patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju ir faktiski noslēgts līgums, un, treškārt, šāds līgums ietilpst kādā no minētā 17. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētajām kategorijām. Šiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem kumulatīvi, tas nozīmē, ja kāds no šiem trim nosacījumiem nav izpildīts, jurisdikcija nevar tikt noteikta saskaņā ar patērētāju līgumus regulējošajiem noteikumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, šajā lietā Tiesai uzdotais pirmais, otrais un trešais jautājums attiecas uz pirmo no šiem trim nosacījumiem, proti, uz līgumslēdzējas puses <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>patērētāja<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> statusu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> Regulas Nr. 1215/2012 17. un 18. panta izpratnē ir interpretējams šauri, atsaucoties uz šīs personas pozīciju konkrētā līgumā, ņemot vērā līguma raksturu un mērķi, nevis pašas personas subjektīvo situāciju, jo viena un tā pati persona noteiktos darījumos var tikt uzskatīta par patērētāju, bet citos darījumos – par saimnieciskās darbības subjektu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Tiesa no tā ir secinājusi, ka tikai uz tādiem līgumiem, kas noslēgti ārpus un neatkarīgi no jebkādas profesionālās darbības vai mērķa un vienīgi ar nolūku apmierināt indivīda kā patērētāja personīgās vajadzības, attiecas minētajā regulā paredzētais īpašais režīms patērētāja kā vājākās puses aizsardzībai (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Šī īpašā aizsardzība netiek nodrošināta tāda līguma gadījumā, kura mērķis ir saistīts ar profesionālo darbību, pat ja tā ir paredzēta nākotnē, jo darbības nākotnes raksturs neko nemaina tās profesionālajā raksturā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Regulas Nr. 1215/<DATE ISO="20120117">2012 17.–1</DATE>9. pantā paredzētie īpašie jurisdikcijas noteikumi principā ir piemērojami vienīgi tādā gadījumā, kurā starp pusēm noslēgtā līguma priekšmets ir attiecīgās preces vai pakalpojuma lietošana neprofesionālā nolūkā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Attiecībā uz tādiem līgumiem kā FLS, kas noslēgti starp fizisku personu un finanšu sabiedrību, Tiesa ir nospriedusi, ka šādi finanšu instrumenti ietilpst Regulas Nr. 1215/<DATE ISO="20120117">2012 17.–1</DATE>9. panta piemērošanas jomā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Turklāt ir jāatgādina, ka šīs regulas 17. panta 1. punktā nav prasīts patērētājam rīkoties īpašā veidā līguma ietvaros, kas noslēgts ārpus viņa aroda vai profesijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Tiesa no tā ir secinājusi, ka tādi faktori kā to darījumu vērtība, kuri veikti saskaņā ar tādiem līgumiem kā LFS, ar šādu līgumu noslēgšanu saistītā finansiālo zaudējumu riska nopietnība, minētās personas iespējamās zināšanas vai kompetence finanšu instrumentu jomā vai tās aktīva iesaistīšanās šādos darījumos paši par sevi principā nav būtiski (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Tas pats attiecas uz apstākli, ka patērētājs relatīvi īsā laikposmā ir veicis lielu darījumu skaitu vai ka viņš šajos darījumos ir ieguldījis lielas naudas summas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Attiecībā uz to, vai, lai personu kvalificētu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>patērētāju<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta izpratnē, ir nozīme tam, ka šī persona ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 12) apakšpunkta izpratnē, ir jāatgādina – apstāklis, ka persona ir kvalificējama kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> šīs pēdējās tiesību normas izpratnē, pats par sevi principā neietekmē tās kvalificēšanu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>patērētāju<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> pirmā minētā noteikuma izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Šādos apstākļos nav nozīmes arī tam, vai jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 12) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā tos pašus kritērijus, kuriem ir nozīme, interpretējot Direktīvas 93/13 2. panta b) punktā minēto jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>patērētājs<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo, otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiziska persona, kura saskaņā ar tādu līgumu kā LFS, kas noslēgts ar finanšu sabiedrību, veic finanšu darījumus, izmantojot šo sabiedrību kā starpnieku, var tikt kvalificēta par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>patērētāju<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> šīs tiesību normas izpratnē, ja šī līguma noslēgšana neietilpst šīs personas profesionālajā darbībā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Veicot šo kvalifikāciju, pašiem par sevi principā nav nozīmes, pirmkārt, tādiem faktoriem kā tam, ka minētā persona relatīvi īsā laikposmā ir veikusi lielu skaitu darījumu vai ka tā šajos darījumos ir ieguldījusi nozīmīgas summas, un, otrkārt, tam, ka šī pati persona ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 12) apakšpunkta izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par ceturto jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regula Nr. 1215/2012 ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot tiesu, kurai ir jurisdikcija, uz prasību par civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību, ko patērētājs ir cēlis pret savu līgumpartneri, ir attiecināma šīs regulas II nodaļas 4. iedaļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Vispirms ir jāatgādina – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, tā kā ar Regulu Nr. 1215/2012 ir atcelta un aizstāta Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (<DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas pati aizstāja <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="1972">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>), kurā grozījumi ir izdarīti ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, Tiesas sniegtā interpretācija saistībā ar šo pēdējo minēto juridisko instrumentu noteikumiem ir attiecināma arī uz Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem, ja šie noteikumi var tikt kvalificēti kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>līdzvērtīgi<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tibor‑Trans</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑451/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:635">EU:C:2019:635</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāuzsver, ka Regulas Nr. 44/2001 15. pants, kas atbilst Regulas Nr. 1215/2012 17. pantam, ir piemērojams tikai tad, ja attiecīgā prasība ir saistīta ar līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju. Saskaņā gan ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta ievaddaļu, gan arī šī panta tā paša punkta c) apakšpunktu tajā ir prasīts, lai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>līgumu<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> patērētājs būtu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>noslēdzis<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> ar personu, kas veic komerciālu vai profesionālu darbību. Šo atzinumu turklāt apstiprina šīs regulas II nodaļas 4. iedaļa, kurā ietilpst šis 15. pants un kura attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>jurisdikciju patērētāju līgumu jomā<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090514">2009. gada 14. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ilsinger</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑180/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:303">EU:C:2009:303</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Turklāt, analizējot <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās 13. panta pirmo daļu, kas arī atbilst Regulas Nr. 1215/2012 17. pantam, Tiesa ir nospriedusi, ka nevar tikt pieņemta tāda šīs konvencijas interpretācija, kas nozīmētu, ka uz noteiktām prasībām, kuras izriet no patērētāja noslēgta līguma, attiecas minētās konvencijas 13.–15. panta noteikumi par jurisdikciju, lai gan uz pārējām prasībām, kurām ir tik cieša saikne ar šo līgumu, ka tās nav iespējams nodalīt no tā, ir attiecināmi citi noteikumi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020711">2002. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gabriel</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑96/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:436">EU:C:2002:436</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Proti, nepieciešamība pēc iespējas novērst kompetento tiesu skaita palielināšanos attiecībā uz vienu un to pašu līgumu ir vēl jo vairāk svarīga, ja runa ir par līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020711">2002. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gabriel</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑96/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:436">EU:C:2002:436</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka vairāku tiesu jurisdikciju esamības palielināšanās var radīt īpaši nelabvēlīgu situāciju pusei, kas tiek uzskatīta par vājāko pusi, kā tas ir patērētāja gadījumā, pareizas tiesvedības interesēs ir tas, lai patērētājs varētu vienā un tajā pašā tiesā atrisināt visas domstarpības, kas varētu rasties saistībā ar līgumu, kuru patērētājs, iespējams, bija mudināts noslēgt tāpēc, ka pārdevējs vai piegādātājs bija izmantojis formulējumus, kas varēja maldināt tā līgumpartneri (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020711">2002. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gabriel</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑96/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:436">EU:C:2002:436</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>No tā izriet, ka, lai patērētāja prasībai pret pārdevēju vai piegādātāju būtu piemērojama Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļa, lai gan ir izpildīti citi šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, starp abām šīm pusēm faktiski ir jābūt noslēgtam līgumam un šai prasībai ir jābūt nesaraujami saistītai ar šo līgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, pirmkārt, runājot par attiecībām starp AU un <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments Limassol Sucursala Bucureşti</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments</HT> meitasuzņēmumu, ir jānorāda, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka abas šīs puses būtu noslēgušas līgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 60. punktā minēto, ja prasība ir celta apstākļos, kad minētās puses nav noslēgušas līgumu, uz šo prasību nav attiecināma Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz šīs iedaļas piemērojamību AU prasībai, ciktāl tā ir vērsta pret <HT TYPE="ITALIC">Reliantco Investments</HT>, ar kuru pirmais minētais ir noslēdzis līgumu, ir jānorāda, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šī prasība tostarp ir balstīta uz valsts tiesību normām par patērētāju tiesību aizsardzību, proti, piegādātāja pienākumu pirms līguma noslēgšanas informēt, konsultēt un brīdināt patērētājus par sniegtajiem pakalpojumiem un risku, ar ko tie saskaras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, no tā izriet, ka minētā prasība ir vērsta uz to, lai konstatētu pārdevēja vai piegādātāja atbildību par pienākumu pirms līguma noslēgšanas neizpildi attiecībā pret līgumslēdzēju patērētāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Šāda prasība ir uzskatāma par nesaraujami saistītu ar līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, kā rezultātā šai prasībai ir piemērojama Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Šo secinājumu neatspēko tas, ka AU celtās prasības mērķis ir konstatēt pārdevēja vai piegādātāja atbildību tostarp par <HT TYPE="ITALIC">culpa in contrahendo</HT>, kas paredzēta Regulas Nr. 864/2007 2. panta 1. punktā, kurš ir piemērojams ārpuslīgumiskajām saistībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Tieši pretēji – ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 864/2007 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiesību akti, ko piemēro ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no sarunām pirms līguma noslēgšanas, neatkarīgi no tā, vai līgumu patiešām noslēdz, ir tiesību akti, kas piemērojami attiecīgajam līgumam vai kas būtu bijuši piemērojami attiecīgajam līgumam, ja tas būtu noslēgts.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Tādējādi šī sprieduma 69. punktā izdarītais secinājums pastiprina nepieciešamo Regulas Nr. 1215/2012 un Regulas Nr. 864/2007 interpretācijas saskaņotību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ERGO Insurance</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Gjensidige Baltic</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑359/14 un C‑475/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:40">EU:C:2016:40</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), jo gan tiesību akti, ko piemēro saistībām, kas izriet no sarunām pirms līguma noslēgšanas, gan tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt prasību par šādām saistībām, ir noteikti, ņemot vērā līgumu, kuru paredzēts noslēgt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 1215/2012 ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot tiesu, kurai ir jurisdikcija, patērētāja celta prasība par civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību ietilpst šīs regulas II nodaļas 4. iedaļas piemērošanas jomā, ja tā ir nesaraujami saistīta ar līgumu, kas faktiski noslēgts starp šo patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanas izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiziska persona, kura saskaņā ar tādu līgumu kā finanšu līgums attiecībā uz starpībām, kas noslēgts ar finanšu sabiedrību, veic finanšu darījumus, izmantojot šo sabiedrību kā starpnieku, var tikt kvalificēta par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>patērētāju<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> šīs tiesību normas izpratnē, ja šī līguma noslēgšana neietilpst šīs personas profesionālajā darbībā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Veicot šo kvalifikāciju, pašiem par sevi principā nav nozīmes, pirmkārt, tādiem faktoriem kā tam, ka minētā persona relatīvi īsā laikposmā ir veikusi lielu skaitu darījumu vai ka tā šajos darījumos ir ieguldījusi nozīmīgas summas, un, otrkārt, tam, ka šī pati persona ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>privātais klients<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39/EK (<DATE ISO="20040421">2004. gada 21. aprīlis</DATE>), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK, 4. panta 1. punkta 12) apakšpunkta izpratnē.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Regula Nr. 1215/2012 ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot tiesu, kurai ir jurisdikcija, patērētāja celta prasība par civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību ietilpst šīs regulas II nodaļas 4. iedaļas piemērošanas jomā, ja tā ir nesaraujami saistīta ar līgumu, kas faktiski noslēgts starp šo patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>