<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-433/19</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0433</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:482">EU:C:2020:482</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>17</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>17</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Szpunar</HT> secinājumi – Lieta C‑433/19</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Ellmes Property Services</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Maceja Špunara</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Maciej Szpunar</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑433/19</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services Limited</HT></P><P>pret</P><P>SP</P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija</KEYWORD><KEYWORD>Regula (ES) Nr. 1215/2012</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>lietu tiesības uz nekustamo īpašumu<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>Prasība pret kopīpašnieku par darbības izbeigšanu</KEYWORD><KEYWORD>Izmantošana tūrisma vajadzībām, kas ir pretrunā daudzdzīvokļu ēkas dzīvokļa īpašuma līgumā paredzētajam lietošanas veidam</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju lemt par jurisdikciju izskatīt Austrijas tiesībās paredzētu prasību, ar kuru kopīpašnieks būtībā pieprasa citam kopīpašniekam pārtraukt izmantot viņa īpašumā esošo dzīvokli tūristu izmitināšanas nolūkos, pamatojoties uz to, ka kopīpašuma līgumā šāda izmantošana nav atļauta. Proti, iesniedzējtiesa norāda, ka uz šo prasību var attiekties divi Regulā (ES) Nr. 1215/2012<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> paredzētie noteikumi par jurisdikciju: noteikums, kas lietās, kuru priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu, ekskluzīva jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kurā nekustamais īpašums atrodas, un noteikums, kas lietās, kuras attiecas uz līgumiem, paredz alternatīvo jurisdikciju saistības izpildes vietas tiesai. Līdz ar to uzdoto prejudiciālo jautājumu izvērtēšana sniedz Tiesai iespēju izteikties arī par saskaņā ar Austrijas tiesībām noslēgta kopīpašuma līguma raksturu no šīs regulas viedokļa.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;</TXT></NP></ITEM></LIST></TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Minētās regulas 24. pants ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma [ekskluzīva] jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre – tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Austrijas tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Wohnungseigentumsgesetz</HT> (Dzīvokļa īpašuma likums)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I, 70/2002.</P></NOTE>, tā redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas strīdā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Dzīvokļa īpašuma likums<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>), 2. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Dzīvokļa īpašums ir nekustamā īpašuma kopīpašniekam vai viena dzīvokļa līdzīpašniekiem piešķirtās lietu tiesības dzīvokļa īpašuma objektu ekskluzīvi lietot un patstāvīgi ar to rīkoties. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA>Dzīvokļa īpašuma objekti ir dzīvokļi, citas atsevišķas telpas un stāvvietas mehāniskajiem transportlīdzekļiem (dzīvokļa īpašumam atbilstīgi objekti), attiecībā uz kuriem ir izveidots dzīvokļa īpašums. Dzīvoklis ir būvnieciski norobežota, atbilstoši sabiedrības uztverei atsevišķa ēkas daļa, kura pēc sava veida un izmēra ir piemērota cilvēku individuālās dzīvošanas vajadzību apmierināšanai. Cita atsevišķa telpa ir būvnieciski norobežota, atbilstoši sabiedrības uztverei atsevišķa ēkas daļa, kurai pēc sava veida un izmēra ir ievērojama saimnieciska nozīme, piemēram, atsevišķa komerctelpa vai garāža. [..]</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.005"><NO.PARAG>(5)</NO.PARAG><ALINEA>Dzīvokļa īpašnieks ir nekustamā īpašuma kopīpašnieks, kura dzīvokļa īpašumu veido dzīvokļa īpašuma objekts šajā nekustamajā īpašumā.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Šī likuma 3. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="003.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA><P>Dzīvokļa īpašums var tikt izveidots, pamatojoties uz:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>visu kopīpašnieku rakstisku vienošanos (kopīpašuma līgums) [..];</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Minētā likuma 16. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="016.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Dzīvokļa īpašniekam ir dzīvokļa īpašuma objekta lietošanas tiesības.</ALINEA></PARAG><?PAGE NO="3"?><PARAG IDENTIFIER="016.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA><P>Dzīvokļa īpašnieks ir tiesīgs veikt izmaiņas (ieskaitot izmaiņas lietošanas veidā) dzīvokļa īpašuma objektā par saviem līdzekļiem, ievērojot šādus nosacījumus:</P><P>1. Izmaiņas nedrīkst radīt nedz kaitējumu ēkai, nedz citu dzīvokļu īpašnieku [..] likumīgo interešu aizskārumu.</P><P>2. Ja šādas izmaiņas ietekmē arī nekustamā īpašuma kopīpašumā esošās daļas, šīm izmaiņām turklāt ir vai nu jāatbilst ierastajai praksei, vai arī jākalpo būtiskām dzīvokļa īpašnieka interesēm. [..]<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlietas fakti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT> un SP ir kopīpašnieki dzīvokļu ēkai, kas atrodas Cellē [<HT TYPE="ITALIC">Zell am See</HT>] (Austrija). Šī sabiedrība ir reģistrēta Apvienotajā Karalistē, savukārt SP domicila adrese atbilst tā dzīvokļa adresei, kura kopīpašnieks viņš ir.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Dzīvokli, kura kopīpašnieks ir <HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT> un kura lietošanas veids ir dzīvošana, šī sabiedrība izmanto tūristu izmitināšanas nolūkos, to regulāri iznomājot atpūtniekiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Ar <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht Zell am See</HT> (Celles pirmās instances tiesa, Austrija) celto prasību izbeigt darbību SP lūdza izbeigt šo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>izmantošanu tūristu izmitināšanas nolūkos<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>, pamatojoties uz to, ka, nepastāvot pārējo kopīpašnieku piekrišanai, tāda izmantošana esot neatbilstoša šā nekustamā īpašuma lietošanas veidam un patvaļīga un līdz ar to aizskarot viņa kopīpašuma tiesības. Attiecībā uz Austrijas tiesu starptautisko jurisdikciju SP atsaucās uz Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta pirmo daļu, kurā lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā ir noteikta tās dalībvalsts tiesu ekskluzīvā jurisdikcija, kurā atrodas nekustamais īpašums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Tiesa, kas izskatīja lietu pirmajā instancē, atteicās no savas jurisdikcijas, uzskatot, ka strīds ir par vienošanos attiecībā uz privāto tiesību izmantošanu un tieši neietekmē šīs vienošanās pušu tiesisko stāvokli attiecībā uz lietu tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Savukārt <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Salzburg</HT> (Zalcburgas apgabaltiesa, Austrija), kurā kā otrajā instancē vērsās SP, uzskatīja, ka Austrijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt šo strīdu saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktu. Šīs tiesas ieskatā, kopīpašumā esoša īpašuma lietošanas veids ir pamatots ar privāttiesisku vienošanos, ko kopīpašnieki parasti noslēdz kopīpašuma līguma formā. Šāda īpašuma lietošanas veids noteiktas izmantošanas formā, kā arī šādi definētas izmantošanas ievērošana ir daļa no kopīpašnieku, kuri bauda absolūtu aizsardzību, lietu tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Tad <HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT> iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> (Augstākā tiesa, Austrija) ar <DATE ISO="20190521">2019. gada 21. maija</DATE> lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts <DATE ISO="20190606">2019. gada 6. jūnijā</DATE>, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>1)</NO.P><TXT>Vai Regulas [Nr. 1215/2012] 24. panta 1. punkta pirmās daļas pirmā alternatīva ir jāinterpretē tādējādi, ka dzīvokļa īpašnieka prasību, ar kurām ir paredzēts citam dzīvokļa īpašniekam aizliegt vienpusēji, bez pārējo dzīvokļu īpašnieku piekrišanas mainīt dzīvokļa īpašuma objektu, it īpaši tā lietošanas veidu, priekšmets ir lietu tiesību īstenošana?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="4"?><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Gadījumā, ja uz šo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:</TXT><P>vai Regulas [Nr. 1215/2012] 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka [pirmajā jautājumā] minēto prasību priekšmets ir līgumsaistības, kas ir jāizpilda lietas atrašanās vietā?<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></P></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Šādi uzsāktā tiesvedībā lietas dalībnieki pamatlietā un Eiropas Komisija ir iesnieguši rakstveida apsvērumus. Tiesa ir lēmusi nerīkot tiesas sēdi, uzskatot, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija nolēmuma taisīšanai lietā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma aptver kopīpašnieka prasību, ar kuru tiek lūgts aizliegt citam kopīpašniekam patvaļīgi un bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas veikt izmaiņas viņa dzīvokļa īpašuma objektā, tostarp tā lietošanas veidā. Ar otro jautājumu šī tiesa lūdz Tiesu interpretēt minētās regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ņemot vērā šīs prasības īpatnības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>No prejudiciālo jautājumu formulējuma izriet, ka iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru neatkarīgi no atbildes, kāda tiks sniegta, šajos jautājumos norādīto Austrijas tiesību prasību aptver jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>civillietas un komerclietas<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē un tā ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā. Nekas neļauj apšaubīt šo pieņēmumu. Proti, pamatlieta, kurā šī prasība ir celta, pilnībā iekļaujas šajā jēdzienā, un uz to neattiecas minētās regulas 1. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Tādējādi šajos secinājumos es vispirms izklāstīšu dažas vispārīgas piezīmes par prasību, kura celta saskaņā ar Austrijas tiesībām un saistībā ar kuru ir uzdoti prejudiciālie jautājumi (A sadaļa). Pēc tam es analizēšu prejudiciālos jautājumus iesniedzējtiesas izvēlētajā secībā. Kā pamatoti uzskata šī tiesa, otrais jautājums ir aktuāls tikai tad, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša. Ja kāda prasība ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta piemērošanas jomā, kas skar <HT TYPE="ITALIC">ekskluzīvo</HT> jurisdikciju lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā (B sadaļa), vairs nav jāizskata jautājums par tādas <HT TYPE="ITALIC">alternatīvas</HT> tiesas esamību, kāda ir paredzēta šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā (C sadaļa).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par konkrēto prasību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Austrijas tiesībās dzīvokļa īpašums (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Wohnungseigentum<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>) ir lietu tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Šajā ziņā skat. arī Faber, W., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>National Report on the Transfer of Movables in Austria<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>, no: Faber, W., Lurger, B. (red.), <HT TYPE="ITALIC">National Reports on the Transfer of Movables in Europe</HT>, <HT TYPE="ITALIC">volume 1, Austria, Estonia, Italy, Slovenia</HT>, Sellier, European Law Publishers, Minhene, 2008, 17. lpp.</P></NOTE>, kas tiek aizsargātas ne tikai pret trešo personu, bet arī citu kopīpašnieku veiktiem aizskārumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Šī tiesa precizē, ka dzīvokļa īpašuma objekta lietošanas veidus dzīvošanai vai komerciālai izmantošanai nosaka ar privāttiesisku vienošanos, ko slēdz visi kopīpašnieki un kas parasti izpaužas kā dzīvokļa īpašuma līgums (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Wohnungseigentumsvertrag<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>). Dzīvokļa īpašuma līguma gadījumā kopīpašnieki atrodas brīvprātīgi noslēgtās līgumattiecībās. Dzīvokļa īpašuma objekta lietošanas veids un ar šo lietošanas veidu noteiktās izmantošanas ievērošana ietilpst ikviena kopīpašnieka absolūti aizsargājamajās tiesībās. Šajā ziņā tāda dzīvokļa īpašuma objekta, kura lietošanas veids ir dzīvošana, izmantošana tūristu izmitināšanai ir šā objekta lietošanas veida izmaiņas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā viens no kopīpašniekiem ar savu prasību vēlas likt izbeigt izmantošanu, kas aizskar viņa kopīpašuma tiesības. Proti, iesniedzējtiesa paskaidro, ka tās prejudiciālie jautājumi ir balstīti uz Austrijas tiesībās paredzētu prasību par atturēšanos no atbildētājam pārmestas rīcības vai tās izbeigšanu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Eigentumsfreiheitsklage<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>). Saskaņā ar šīs tiesas sniegtajiem skaidrojumiem ikviens kopīpašnieks ir tiesīgs celt šādu prasību pret kopīpašnieku, kurš patvaļīgi, bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas vai bez tiesas nolēmuma ar <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēku, kas aizstāj tādu piekrišanu, veic izmaiņas savā dzīvokļa īpašuma objektā, tostarp attiecībā uz šā objekta lietošanas veidu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. arī Stabentheiner, J., Vonkilch, A., Kersting, J., no: Van Der Merwe, C. (red.), <HT TYPE="ITALIC">European Condominium Law</HT>, Cambridge University Press, Kembridža, 2015, 133. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par pirmo jautājumu saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Ar Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktu izņēmuma [ekskluzīvā] jurisdikcija lietās, kuru priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu, ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kurā nekustamais īpašums atrodas. Izstrādājot šo tiesību normu, Savienības likumdevējs būtībā ir pārņēmis Briseles konvencijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P><DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="1972">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar <DATE ISO="19781009">1978. gada 9. oktobra</DATE> Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="304" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1978">OV 1978, L 304, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>, un grozītais teksts – 77. lpp.), <DATE ISO="19821025">1982. gada 25. oktobra</DATE> Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="388" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1982">OV 1982, L 388, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) un <DATE ISO="19890526">1989. gada 26. maija</DATE> Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="285" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1989">OV 1989, L 285, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Briseles konvencija<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>).</P></NOTE> 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā un Regulas (EK) Nr. 44/2001<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Padomes Regula (<DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 22. panta 1. punktā izmantoto formulējumu; līdz ar to Tiesas judikatūrā izstrādātā interpretācija attiecībā uz šīm divām tiesību normām ir attiecināma arī uz Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161116">2016. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmidt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:881">EU:C:2016:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Pilnības labad norādīšu, ka salīdzinājumā ar Regulas Nr. 44/2001 22. panta formulējumu Regulas Nr. 1215/2012 24. panta ievadteikumā ir izdarītas divas izmaiņas. Pirmā no tām ir saistīta ar precizējumu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1215/2012 24. pants attiecas tikai uz <HT TYPE="ITALIC">dalībvalsts tiesām</HT>. Šis precizējums neietekmē šīs tiesību normas jēgu attiecībā uz kompetences īstenošanu izskatīt prasības saistībā ar nekustamajiem īpašumiem, kas, kā tas ir pamatlietā, atrodas dalībvalstu teritorijā. Otra izmaiņa ir saistīta ar vārda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>puses<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> (šo tiesību normu piemēro <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>neatkarīgi no <HT TYPE="ITALIC">pušu</HT> domicila<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>) pievienošanu, kas, šķiet, arī nemaina Regulas Nr. 44/2001 22. panta jēgu, kurā bija paredzēts, ka šī tiesību norma ir piemērojama <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>neatkarīgi no domicila<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>. Mans izcēlums. Attiecībā uz otro izmaiņu skat. Hess, B., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>The Brussels I Regulation: Recent case law of the Court of Justice and the Commission’s proposed recast<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>, <HT TYPE="ITALIC">Common Market Law Review</HT>, 2012, 49. sēj., 1105.–1106. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Tādējādi Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktā ietvertā frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>lietās, kuru priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> joprojām ir jāinterpretē autonomi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. neseno spriedumu, 2019. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Milivojević</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑630/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:123">EU:C:2019:123</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), kā arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190515">2019. gada 15. maijs</DATE>, <NAME.CASE>MC</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑827/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:416">EU:C:2019:416</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Turklāt arī Regulas Nr. 1215/2012 kontekstā joprojām ir derīgas divu veidu kritēriju grupas, kuras Tiesa ir izmantojusi, lai ierobežotu jurisdikcijas noteikuma piemērošanas jomu lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā. Pirmā grupa ir kritēriji, kuri attiecas uz lietu tiesību uz nekustamo īpašumu raksturīgajām iezīmēm un ar tām saistītajām prasībām, kuras aptver šīs regulas 24. panta 1. punkts. Otrā grupa ir kritēriji, kuri attiecas uz šīs tiesību normas pamatā esošajiem mērķiem, kas ļauj noskaidrot tiem atbilstošās prasības un prasības, kuras, ņemot vērā to, ka minētā tiesību norma ir izņēmuma norma, kas ir jāinterpretē šauri, uz tiem nav attiecināmas. Tādējādi tas, vai Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts aptver pamatlietā aplūkojamo prasību, ir jāpārbauda, apskatot šīs divas kritēriju grupas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lietu tiesību uz nekustamo īpašumu raksturīgajām iezīmēm un šajā ziņā atbilstošajām prasībām</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietu tiesību uz nekustamo īpašumu raksturīgās iezīmes judikatūrā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Lietu tiesības uz nekustamo īpašumu, par kurām ir runa Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktā, judikatūrā tiek definētas, tās pretstatot personiskajām tiesībām. Šie divi tiesību veidi atšķiras ar to, ka pirmās kā tiesības uz materiālu lietu rada sekas attiecībā uz ikvienu personu, bet uz otrajām var atsaukties vienīgi pret parādnieku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. neseno spriedumu, 2019. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Milivojević</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑630/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:123">EU:C:2019:123</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Turklāt atbilstoši Šlosera [<HT TYPE="ITALIC">Schlosser</HT>] Ziņojuma par Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kā arī Protokolam par šīs konvencijas interpretēšanu Tiesā (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" PAGE.FIRST="71" DATE.PUB="1979">OV 1979, C 59, 71. lpp.</REF.DOC.OJ>) 166. punktam lietu tiesību, kuras rada <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT> iedarbību, juridiskās sekas izpaužas kā šo tiesību īpašnieka iespēja atprasīt ar šīm tiesībām apgrūtināto lietu no ikvienas personas, kurai uz to nav lietu tiesību ar augstāku spēku.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Šajā ziņā jānorāda, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Komu</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembra</DATE> spriedums (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑605/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:833">EU:C:2015:833</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktā paredzētais noteikums par jurisdikciju attiecas uz prasību par kopīpašuma uz nekustamo īpašumu izbeigšanu, jo šī prasība, kuras mērķis ir panākt īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu nodošanu, attiecas uz lietu tiesībām, kuras rada sekas attiecībā uz ikvienu personu, un tās mērķis ir nodrošināt šo tiesību īpašniekiem ar tām saistīto prerogatīvu aizsardzību. Līdz ar to dzīvokļa īpašuma tiesības, kādas tiek aplūkotas pamatlietā, <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> šķiet esam arī lietu tiesības uz nekustamo īpašumu judikatūras par šo tiesību normu izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktā paredzētais noteikums par jurisdikciju ir piemērojams vienīgi tad, ja pastāv <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>strīdi, kuru priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060518">2006. gada 18. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ČEZ</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑343/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:330">EU:C:2006:330</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Lai uz kādas dalībvalsts tiesā celtu prasību attiektos šī tiesību norma, nepietiek ar to, ka prasība ir saistīta ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu vai ka prasībai ir saikne ar nekustamo īpašumu: prasībai ir jābūt pamatotai ar šādām tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. neseno spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190710">2019. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Reitbauer</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑722/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:577">EU:C:2019:577</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā no judikatūras izriet, ka prasības, kuru priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu, ir tās, kuru mērķis ir, pirmkārt, noteikt nekustamā īpašuma apjomu, saturu, īpašumtiesības, valdījumu vai citas lietu tiesības uz šo īpašumu un, otrkārt, nodrošināt šo tiesību īpašniekiem ar šo statusu saistīto prerogatīvu aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Weber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑438/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:212">EU:C:2014:212</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161116">2016. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmidt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:881">EU:C:2016:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jānoskaidro, vai prasības pamatlietā priekšmets ir kāda prerogatīva, kas tieši attiecas uz nekustamo īpašumu un rada sekas attiecībā uz ikvienu personu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940517">1994. gada 17. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Webb</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑294/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:193">EU:C:1994:193</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010405">2001. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gaillard</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑518/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:209">EU:C:2001:209</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> tādējādi, ka šo prasību varētu uzskatīt par tādu, kas ir <HT TYPE="ITALIC">pamatota ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu</HT> iepriekš minētās judikatūras izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Piemērošana konkrētajā gadījumā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ievada piezīmes</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Taisnība, kā to norāda <HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT>, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">ČEZ</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060518">2006. gada 18. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ČEZ</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑343/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:330">EU:C:2006:330</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa ir nospriedusi, ka prasība par traucējuma izbeigšanu, ko vienā valstī esošiem zemes īpašumiem rada kaimiņvalsts teritorijā izvietota atomelektrostacija, nav uzskatāma par strīdu, kura priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu. Lai gan šādas prasības pamatā ir lietu tiesību uz nekustamo īpašumu aizskārums, šīm tiesībām piemītošajam liettiesiskajam un nekustamā īpašuma raksturam šajā kontekstā ir tikai pakārtota nozīme. Šis apskatāmajām tiesībām piemītošais liettiesiskais un nekustamā īpašuma raksturs izšķirošā veidā neietekmē strīda, kura ietvaros tāda prasība par izbeigšanu tiek celta, struktūru, kas nebūtu apsverama principiāli citā kontekstā, ja tiesībām, kuras tiek aizsargātas pret norādītajiem traucējumiem, būtu citāds raksturs, piemēram, tiesības uz personas neaizskaramību vai lietu tiesības uz kustamo mantu. Tāpat kā konkrētā prasība šajā spriedumā, tādas prasības būtībā ir vērstas uz to, lai panāktu, ka personai, uz kuru šāds reāls vai iespējams aizskārums attiecas, ir tiesības prasīt izbeigt to.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tomēr atšķirībā no prasības, kas aplūkota spriedumā <HT TYPE="ITALIC">ČEZ</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060518">2006. gada 18. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑343/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:330">EU:C:2006:330</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, pamatlietā apskatāmā prasība ir ne tikai par šo prasību cēlušā kopīpašnieka lietu tiesību uz nekustamo īpašumu aizskārumu, bet, šķiet, galvenokārt par to, ka cits kopīpašnieks neievēro dzīvokļa īpašuma līgumā pielīgto izmantošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tādējādi varētu uzskatīt, ka prasības pamatlietā priekšmets drīzāk ir tā kopīpašnieka tiesības, kurš neievēro šo izmantošanu, nevis tā kopīpašnieka tiesības, kurš ceļ šo prasību. Šķiet, ka arī Komisijai ir šāds viedoklis, ciktāl tā norāda, ka gadījumā, ja dzīvokļa īpašuma līgumā paredzētā izmantošana ir lietu tiesības, varētu tikt ierobežotas kopīpašnieka tiesības rīkoties ar savu kopīpašuma daļu. Šajā ziņā SP uzskata, ka izskatāmās lietas apstākļos kopīpašnieks, kurš neievēro dzīvokļa īpašuma līgumā paredzēto izmantošanu, pirmkārt, apgalvo, ka viņam ir lietu tiesības, proti, nodarboties ar iznomāšanu tūristu izmitināšanai, lai gan šādas tiesības nepastāv, un, otrkārt, katrā ziņā pārkāpj citu kopīpašnieku lietu tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos, lai noskaidrotu, vai Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts aptver pamatlietā aplūkojamo prasību, ir jānoskaidro, vai nekustamā īpašuma, proti, dzīvokļa, uz kuru attiecas dzīvokļa īpašuma regulējums, izmantošana, par kādu ir panākta vienošanās dzīvokļa īpašuma līgumā, rada sekas attiecībā uz ikvienu personu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tomēr, kā norāda Komisija, iesniedzējtiesa nav sniegusi visus nepieciešamos elementus, lai precīzi lemtu par viena kopīpašnieka iespējas pieprasīt citam kopīpašniekam, lai tas izbeidz izmantot savu īpašumu, juridisko klasifikāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Atgādinājumam – no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Austrijas tiesībās dzīvokļa īpašums ir lietu tiesības, kas tiek aizsargātas ne vien pret trešo personu, bet arī citu kopīpašnieku veiktiem aizskārumiem. Dzīvokļa īpašuma objekta lietošanas veids un ar šo lietošanas veidu noteiktās izmantošanas ievērošana <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>ietilpst ikviena kopīpašnieka absolūti aizsargājamajās tiesībās<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>. Šis lietošanas veids tiek noteikts privāttiesiskā līgumā starp visiem kopīpašniekiem, kuri līdz ar dzīvokļa īpašuma līguma noslēgšanu nonāk brīvprātīgi uzņemtās līgumattiecībās. Viens kopīpašnieks pret citu kopīpašnieku, kurš neievēro šajā līgumā noteikto izmantošanu, ir tiesīgs celt tādu prasību kā pamatlietā aplūkojamā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Nav skaidrs, vai kopīpašnieka iespēja pieprasīt, lai tiktu ievērota dzīvokļa īpašuma līgumā noteiktā izmantošana, ietilpst vai neietilpst absolūtajā aizsardzībā, ko iesniedzējtiesa minējusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā būtu jāsecina – tas, ka dzīvokļa īpašuma līgumā ir paredzēta kāda izmantošana, var radīt sekas arī attiecībā uz trešajām personām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā Komisija atzīst, ka pamatlieta ir jāizskata, ņemot vērā dzīvokļa īpašuma līguma saturu, līdz ar ko par Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta piemērošanu šajā strīdā var pastāvēt šaubas. Tomēr tā norāda, ka noteikti elementi var liecināt par to, ka dzīvokļa īpašuma līgumā pielīgtajai izmantošanai ir <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT> iedarbība. Komisija uzskata, ka tikai tad, ja iesniedzējtiesa apstiprinātu šos elementus, būtu pamats atzīt, ka šī Regulas Nr. 1215/2012 tiesību norma aptver prasību izbeigt dzīvokļa izmantošanu tūristu izmitināšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Konkrētāk, Komisija atsaucas, pirmkārt, uz apstākli, ka saskaņā ar tās apkopoto informāciju dzīvokļa īpašuma līgums, kas bijis noslēgts starp sākotnējiem kopīpašniekiem, ir jāakceptē ikvienai personai, kura iegādājas dzīvokli, uz kuru attiecas dzīvokļa īpašuma regulējums, un ka šo līgumu iespējams grozīt, tikai saņemot visu pārējo kopīpašnieku piekrišanu. Otrkārt, tā apgalvo, ka saskaņā ar tai pieejamām ziņām ar minēto līgumu un tajā paredzēto izmantošanu ir iespējams iepazīties zemesgrāmatā un ka tādējādi pastāv publiski pieejama iespēja uzzināt šo informāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es šaubos par to, vai šie elementi, kuri ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, noteikti noved pie secinājuma, ka dzīvokļa īpašuma līgumā pielīgtā izmantošana rada sekas attiecībā uz ikvienu personu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par dzīvokļa īpašuma līguma attiecināmību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Protams, ir taisnība, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Weber</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Weber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑438/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:212">EU:C:2014:212</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa ir nospriedusi, ka ekskluzīvās jurisdikcijas noteikums lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā attiecas uz prasību konstatēt tādu pirmpirkuma tiesību izlietošanas spēkā neesamību, kādas aprakstītas šajā spriedumā. Šajā ziņā Tiesa ir izskaidrojusi, ka šīs tiesības, kas apgrūtina nekustamo īpašumu un ir ierakstītas zemesgrāmatā, ne vien rada sekas attiecībā uz saistīto personu, bet nodrošina šo tiesību turētājam tiesības uz īpašuma nodošanu arī attiecībā pret trešajām personām tādējādi, ka tad, ja starp kādu trešo personu un apgrūtinātās lietas īpašnieku tiek noslēgts pirkuma līgums, pirmpirkuma tiesību pienācīgas izlietošanas rezultātā pārdošanas darījums nav spēkā attiecībā uz šo tiesību īpašnieku, bet ir uzskatāms par noslēgtu starp šo turētāju un minēto īpašnieku ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi noteikti līgumā starp šo pēdējo un minēto trešo personu. Tādējādi esot runa par pārākām lietu tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Taču ir jānošķir situācija, kurā lietu tiesības rada sekas attiecībā uz ikvienu personu, no situācijām, kad personiskas tiesības turpina radīt sekas pēc subjektīvām izmaiņām tiesiskajās attiecībās, kas ir šo personisko tiesību pamatā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Weber</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE> (<NO.CASE>C‑438/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:212">EU:C:2014:212</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ir piemērs šai pirmajai situācijai. Proti, šajā spriedumā aprakstītās pirmpirkuma tiesības bija izmantojamas pret trešo personu, nepastāvot vajadzībai pierādīt, ka šī persona ir iestājusies apgrūtinātā nekustamā īpašuma īpašnieka vietā tiesiskajās attiecībās starp šo personu un pirmpirkuma tiesību īpašnieku vai ka minētā persona vismaz ir piekritusi atzīt šo tiesisko attiecību sekas. Taču es neuzskatu, ka šī situācija noteikti ir identiska tai, kurā, kā to norāda Komisija, dzīvokļa īpašuma līgums, kas noslēgts starp sākotnējiem kopīpašniekiem, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>jāakceptē<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> ikvienai personai, kura iegādājas dzīvokli, uz kuru attiecas dzīvokļa īpašuma regulējums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Lai ilustrētu manu viedokli – spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkts, kurā ir noteikta parastā jurisdikcija līgumtiesību jomā, aptver prasību par maksāšanas pienākumu, kas izriet no nekustamā īpašuma kopīpašnieku pilnsapulces lēmuma, lai arī šis lēmums ir saistošs kopīpašniekiem, kuri nav piedalījušies tā pieņemšanā. Turklāt rīkojumā <HT TYPE="ITALIC">INA</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑200/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:985">EU:C:2019:985</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa turpināja izmantot šo interpretāciju saistībā ar no valsts tiesībām izrietoša maksāšanas pienākuma, kura kārtība bija noteikta vairāk nekā ar puses kopīpašuma daļu īpašnieku vienošanos. Pie šāda secinājuma Tiesa nonāca, pamatojoties uz to, ka, kļūstot un esot par nekustamā īpašuma kopīpašnieku, katrs kopīpašnieks piekrīt ievērot visus attiecīgo kopīpašumu regulējošā tiesību akta noteikumus, kā arī šā nekustamā īpašuma kopīpašnieku pilnsapulces pieņemtos lēmumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">INA</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑200/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:985">EU:C:2019:985</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Protams, ir taisnība, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un rīkojumā <HT TYPE="ITALIC">INA</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembris</DATE> (<NAME.CASE>C‑200/19</NAME.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:985">EU:C:2019:985</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> attiecīgo prasību priekšmets tieši nebija nekustamais īpašums. Tomēr no šiem diviem nolēmumiem izrietošā judikatūra parāda, kā dzīvokļa īpašuma līgumā pielīgtā izmantošana var radīt sekas ikvienai personai, kura iegādājas dzīvokli, uz kuru attiecas dzīvokļa īpašuma regulējums, šai izmantošanai neradot <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT> iedarbību judikatūras par ekskluzīvo jurisdikciju lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos, lai izmantošanai, par kuru ir panākta vienošanās dzīvokļa īpašuma līgumā, būtu šādas sekas, šī izmantošana būtu jāattiecina arī uz personām, kuras nevar uzskatīt par tādām, kas brīvprātīgi akceptējušas dzīvokļa īpašuma līgumu. Tā tas būtu situācijā, ja kopīpašnieks varētu celt prasību par izmantošanas pārtraukšanu pret izīrētāju, kurš neievēro dzīvokļa īpašuma līgumā pielīgto izmantošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">a contrario</HT> spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940517">1994. gada 17. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Webb</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑294/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:193">EU:C:1994:193</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940609">1994. gada 9. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lieber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑292/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:241">EU:C:1994:241</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010405">2001. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gaillard</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑518/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:209">EU:C:2001:209</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr šajā ziņā nepieciešamās pārbaudes ir jāveic iesniedzējtiesai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par ierakstu zemesgrāmatā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Attiecībā uz iespēju iepazīties ar dzīvokļa īpašuma līgumu zemesgrāmatā, protams, ir taisnība, ka daudzās tiesību sistēmās atklātības princips ir to principu skaitā, kuri izriet no lietu tiesību rakstura. Šis princips tostarp atspoguļo domu, ka parasti lietu tiesības var tikt ievērotas tikai tad, ja ar tām saistītā informācija ir vispārpieejama sabiedrībai. Saistībā ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu šo pieejamību var nodrošināt, arī izmantojot reģistrus, kuros sabiedrība var brīvi ielūkoties. Informācijas par tiesībām, kas attiecas uz ķermenisku lietu, ierakstīšana zemesgrāmatā tādējādi var norādīt, ka uz šīm tiesībām ir iespējams atsaukties pret ikvienu personu un ka līdz ar to tās ir lietu tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tādos apstākļos ir jāņem vērā, ka, pirmkārt, zemesgrāmatā var būt ietverta arī tāda informācija, kas neattiecas uz tiesībām, kuras rada <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT> iedarbību, un ka, otrkārt, no tiesiskā regulējuma, kā to skaidro iesniedzējtiesa, izriet, ka kopīpašuma pamatā ir kopīpašuma līgums. Nevar izslēgt, ka iemesls, kādēļ ar šo līgumu var iepazīties zemesgrāmatā, ir saistīts ar to, ka runa ir par aktu, uz kura pamata kopīpašums ir ticis izveidots un ierakstīts šajā reģistrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā man ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts neaptver prasību, kas attiecas uz aktu, ar kuru ir nodibinātas zemesgrāmatā ierakstītās lietu tiesības, ja šī prasība ir balstīta uz personiskām tiesībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Ilustrējot manu viedokli, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Schmidt</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161116">2016. gada 16. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑417/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:881">EU:C:2016:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kurā bija runa par prasību, kas tika pamatota ar īpašumtiesību nodošanas spēkā neesamību, kura, kā to atzīmēja Tiesa, bija balstīta uz lietu tiesībām uz attiecīgo nekustamo īpašumu, uz kurām atsaucās prasītāja, Tiesa uzskatīja, ka šī tiesību norma aptver prasību dzēst īpašumtiesības no zemesgrāmatas. Tomēr no šā sprieduma izriet, ka citādi ir attiecībā uz prasību, kas vērsta pret citu tā akta pusi, uz kura pamata šīs īpašumtiesības jāatsavina, un ar ko tiek lūgts atzīt šo aktu par spēkā neesošu tādēļ, ka nav iespējams panākt vienošanos ar citu minētā akta pusi. Tiesas ieskatā, šāda prasība bija pamatota ar personiskajām tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161116">2016. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmidt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:881">EU:C:2016:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un 43. punkta pirmais ievilkums).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Sekojot šādai domu gaitai, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Milivojević</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, 2019. gada 14. februāris (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑630/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:123">EU:C:2019:123</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0102">102.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts aptver lūgumu no zemesgrāmatas dzēst ierakstu par hipotēku. Tiesa uzskatīja, ka hipotēka, tiklīdz tā ir pienācīgi nodibināta saskaņā ar valsts tiesiskajā regulējumā šajā jomā paredzētajām formas un materiālo tiesību prasībām, ir lietu tiesības, kas rada <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT> iedarbību. Turpretī dalībvalsts, kurā atrodas nekustamais īpašums, tiesas ekskluzīvā jurisdikcijā neietilpst prasība atzīt par spēkā neesošu notariālo aktu par šīs hipotēkas nodibināšanu valsts tiesību aktu patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārkāpuma dēļ. Proti, Tiesas ieskatā, šāda prasība ir balstīta uz personiskajām tiesībām, uz kurām var atsaukties tikai pret atbildētāju tiesvedībā valsts tiesās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedums, 2019. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Milivojević</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑630/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:123">EU:C:2019:123</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Līdz ar to attiecībā uz jautājumu par to, vai uz pamatlietā esošo prasību attiecas Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts, es uzskatu – tas, ka ar dzīvokļa īpašuma līgumu ir iespējams iepazīties zemesgrāmatā, šo secinājumu 40.–45. punktā izklāstīto iemeslu dēļ neatbrīvo valsts tiesu no pienākuma pārbaudīt, vai šajā līgumā panāktā vienošanās par izmantošanu ir izpildāma pret jebkuru personu. Ja tas tā būtu, tad uz šādu prasību <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> attiektos šajā tiesību normā paredzētais noteikums par jurisdikciju. Tādējādi atliek tikai pārbaudīt, vai minētās tiesību normas mērķi liecina par labu interpretācijai, saskaņā ar kuru šī pati tiesību norma attiecas uz prasību ievērot dzīvokļa īpašuma līgumā noteikto izmantošanu tikai tad, ja šī izmantošana ir izpildāma pret visiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par jurisdikcijas noteikuma mērķiem lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta piemērošanas joma nevar tikt paplašināta tādā veidā, kas būtu plašāks par tā mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Šajā nozīmē skat. neseno rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190515">2019. gada 15. maijs</DATE>, <NAME.CASE>MC</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑827/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:416">EU:C:2019:416</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi šo mērķu noteikšana ir būtiska, lai novilktu robežas šajā tiesību normā paredzētā noteikuma par jurisdikciju piemērošanas jomai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Attiecībā uz noteikumiem par ekskluzīvo jurisdikciju kopumā Tiesa ir secinājusi, ka šo noteikumu esamības jēga ir īpaši ciešas saiknes pastāvēšana starp strīdu un dalībvalsti, kurai tiek atzīta jurisdikcija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Attiecībā uz Briseles konvencijas 16. pantā paredzētajiem izņēmuma jurisdikcijas noteikumiem kopumā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000713">2000. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Group Josi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑412/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:399">EU:C:2000:399</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Attiecībā uz ekskluzīvo jurisdikciju lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā kopš sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Reichert</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Kockler</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Spriedums, 1990. gada 10. janvāris (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑115/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:3">EU:C:1990:3</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Iepriekš <DATE ISO="19771214">1977. gada 14. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sanders</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>73/77</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1977:208">EU:C:1977:208</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0012">12.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Tiesa bija izšķīrusies par analoģisku interpretāciju attiecībā uz prasībām saistībā ar nekustamo īpašumu nomu.</P></NOTE> ir konstatēts, ka tās dalībvalsts tiesas, kurā nekustamais īpašums atrodas, ir vispiemērotākās, lai izskatītu prasības šajā jomā. Judikatūrā Tiesa it īpaši ir norādījusi, ka, pirmkārt, šādas prasības ir jāizskata saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību normām, kas atspoguļo <HT TYPE="ITALIC">lex rei sitae</HT> principu, un ka, otrkārt, to pamatā esošās sūdzības bieži vien prasa veikt pārbaudes, izmeklēšanas un ekspertīzes, kas ir jāveic uz vietas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. spriedumus, 1990. gada 10. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Reichert</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Kockler</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:3">EU:C:1990:3</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Komu</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑605/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:833">EU:C:2015:833</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161116">2016. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmidt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:881">EU:C:2016:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Līdz ar to jurisdikcijas piešķiršana šīm tiesām atbilst pareizas tiesvedības interesēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Komu</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑605/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:833">EU:C:2015:833</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161116">2016. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schmidt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:881">EU:C:2016:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tādējādi varētu apgalvot, ka viens no Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktā paredzētā ekskluzīvās jurisdikcijas noteikuma mērķiem ir pareizas tiesvedības veicināšanas nolūkos paredzēt tās dalībvalsts tiesu jurisdikciju, ar kuru pastāv īpaši cieša saikne attiecībā uz strīdu. Tomēr es uzskatu, ka šis šādi definētais mērķis, aplūkots atsevišķi, ir tikai viens no iemesliem, kas var izskaidrot Savienības likumdevēja izvēli attiecībā uz saskaņā ar šo tiesību normu noteiktās jurisdikcijas izņēmuma raksturu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Arguments – parastās jurisdikcijas noteikumu izvērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka arī parasto jurisdikciju regulējošajās normās tiek izmantoti piesaistes faktori, kas ļauj nodrošināt strīda un tiesu, kuru kompetencē ir izskatīt šo strīdu, tuvumu un kas atbilst pareizas tiesvedības interesēm, taču neizraisot ekskluzīvās jurisdikcijas noteikumiem raksturīgās sekas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Konkrētāk, attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 ietvaru tās 16. apsvērumā ir norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>. Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka minētās regulas 7. panta 1. un 2. punktā paredzētie noteikumi par jurisdikciju ir balstīti uz īpaši ciešas saiknes esamību, kas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šajā tiesību normā minētajām tiesām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Saistībā ar jurisdikciju līgumtiesību jomā skat. neseno spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181004">2018. gada 4. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Feniks</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:805">EU:C:2018:805</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī saistībā ar jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171017">2017. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:766">EU:C:2017:766</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Protams, varētu apgalvot, ka atšķirībā no parastās jurisdikcijas normām noteikuma par ekskluzīvo jurisdikciju lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā gadījumā īpaši cieša saikne pastāv tikai starp strīdu un vienu dalībvalsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Šāda interpretācija <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> ļautu izskaidrot iemeslus, kādēļ spriedumā <HT TYPE="ITALIC">ČEZ</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060518">2006. gada 18. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑343/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:330">EU:C:2006:330</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa nosprieda, ka noteikums par ekskluzīvo jurisdikciju lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā neaptver Austrijas tiesību aktos paredzētu negatoru prasību (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>Eigentumsfreiheitsklage<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>), ko cēlis nekustama īpašuma īpašnieks un kas ir vērsta uz to, lai pārtrauktu šā īpašuma traucējumus, kuri radušies atomelektrostacijas darbības dēļ, kas atrodas valsts, kurā ir minētais īpašums, kaimiņvalsts teritorijā. Tiesas ieskatā, galvenās pārbaudes šādas prasības izskatīšanā ir veicamas gan dalībvalstī, kurā atrodas šis pirmais nekustamais īpašums, gan dalībvalstī, kurā atrodas minētais otrais nekustamais īpašums. Man šķiet, ka Tiesa turklāt ir atsaukusies uz šo apstākli, lai pamatotu, ka uz minēto prasību drīzāk<?PAGE NO="12"?> attiecas Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētais noteikums par jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060518">2006. gada 18. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ČEZ</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑343/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:330">EU:C:2006:330</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ar šo jurisdikcijas noteikumu principā tiek atzīta atšķirība starp vietu, kur ir radies kaitējums (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>Erfolgsort<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>), un vietu, kur iestājies šo kaitējumu radījušais notikums (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>Handlungsort<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Lai arī dažās situācijās jēdzienus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>Handlungsort<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>Erfolgsort<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> nav iespējams nodalīt (skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Universal Music International Holding</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑12/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:161">EU:C:2016:161</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētais noteikums par jurisdikciju attiecas uz prasībām, kurās principā tāds nodalījums ir iespējams.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Var apgalvot, ka uz noteiktām prasībām, kas ir ciešāk saistītas tikai ar vienu vienīgu dalībvalsti nekā ar jebkuru citu valsti, attiecas noteikumi par parasto jurisdikciju. Tā, piemēram, attiecībā uz tiesām, kurām bija jurisdikcija līgumtiesību jomā saskaņā ar Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, Tiesa ir nospriedusi, ka ir jānosaka viena attiecīgo līgumsaistību izpildes vieta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 19. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Besix</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:99">EU:C:2002:99</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Taču nav viennozīmīgi skaidrs, vai šāda interpretācija ir attiecināma uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Skat. <HT TYPE="ITALIC">High Court of Justice (England and Wales)</HT> (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste) <DATE ISO="20141127">2014. gada 27. novembra</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Canon Offshore Ltd v GDF Suez E&amp;P Nederland BV [2014] EWHC 3810 (Comm)</HT>, 49. un nākamie punkti. Papildus saistībā ar judikatūras par šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta evolūciju un saskaņā ar šo tiesību normu piekritīgo tiesu skaita pieaugumu skat. Beaumont, P., Yüksel, B., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>Cross‑Border Civil and Commercial Disputes Before the Court of Justice of the European Union<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, no: Beaumont, P., Danov, M., Trimmings, K., Yüksel, B. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Cross‑border Litigation in Europe</HT>, Hart Publishing, Oksforda/Portlenda, 2017, 514. un nākamās lpp.</P></NOTE>. Tomēr šajā tiesību normā nebija paredzēta ekskluzīvā jurisdikcija šīs vietas tiesām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Savukārt Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktā ir noteikta ekskluzīva jurisdikcija par labu tikai vienas dalībvalsts tiesām. Šīs tiesību normas sekas ir tādas, ka tiek izslēgta jebkura cita no Regulā Nr. 1215/2012 paredzētajām vispārējās vai alternatīvās jurisdikcijas normām un pusēm tiek liegta tiesas izvēle, kas citādi tām būtu, pamatojoties uz šīs regulas 25. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Komu</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑605/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:833">EU:C:2015:833</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Turklāt, atkāpjoties no minētās regulas 4. un 7. pantā noteiktā principa, saskaņā ar kuru dalībvalstu tiesām ir jurisdikcija izskatīt prasības pret personām, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, šis noteikums par ekskluzīvo jurisdikciju ir piemērojams neatkarīgi no pušu domicila. Tomēr atšķirībā no šīs pašas regulas 7. panta 1. un 2. punkta minētais noteikums par jurisdikciju neierobežo nevienas dalībvalsts tiesības sadalīt tiesu jurisdikciju tās teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090428">2009. gada 28. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Apostolides</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑420/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:271">EU:C:2009:271</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Varētu argumentēt, ka tad, ja šīs pašas regulas 24. panta 1. punkta loģika būtu balstīta uz īpaši ciešu saikni starp strīda priekšmetu un tiesu, šai saiknei būtu jānosaka ne vien dalībvalsts starptautiskā jurisdikcija, bet arī tās tiesu iekšējā jurisdikcija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Šajā ziņā skat. arī Lehmann, M., <HT TYPE="ITALIC">The Brussels I Regulation Recast</HT>, no: Dickinson, A., Lein, E. (red.), Oxford University Press, Oksforda, 2015, 259. lpp., 8.10. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tas, ka, pirmkārt, tiek izslēgta lietas dalībnieku autonomija attiecībā uz tās tiesas izvēli, ko tie uzskata par vispiemērotāko strīda risināšanai, un ka, otrkārt, jurisdikcija neizbēgami tiek piešķirta kādas dalībvalsts tiesai, pat ja pušu domicils ir trešajā valstī, liecina par to, ka Savienības likumdevēja lēmuma par Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktā noteiktās jurisdikcijas izņēmuma raksturu pamatā ir jābūt ievērojamai interesei. Ņemot vērā to, ka kādas dalībvalsts jurisdikcija tiek nodrošināta uz tādu elementu rēķina, kas attiecas uz privātpersonām (pusēm), es uzskatu, ka šādai interesei ir sabiedrības interešu raksturs. Sabiedrības intereses ir iesaistītas tostarp tad, ja runa ir par tiesībām, kas var ietekmēt ikvienas personas (<HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT>) vai sabiedrības kopumā tiesisko stāvokli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Pilnības labad precizēšu, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts attiecas arī uz nekustamā īpašuma nomu. Ir taisnība, ka tā nav salīdzināma ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu un ka mērķus, kas ir pamatā jurisdikcijas izņēmuma raksturam attiecībā uz nekustamā īpašuma nomu, var nošķirt no tiem, kas ir pamatā jurisdikcijai lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā. Tomēr atbilstoši manai judikatūras izpratnei iemesls, kādēļ uz nekustamā īpašuma nomu arī attiecas noteikums par izņēmuma jurisdikciju, ir balstīts uz ekonomiskiem, sociāliem un politiskiem apsvērumiem, ciktāl tie pamato tiesību aktu par nomas maksas apmēra kontroli un iznomātāju un nomnieku tiesību aizsardzības obligāto raksturu. Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hacker</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑280/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:92">EU:C:1992:92</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880706">1988. gada 6. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Scherrens</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>158/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:370">EU:C:1988:370</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190515">2019. gada 15. maijs</DATE>, <NAME.CASE>MC</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑827/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:416">EU:C:2019:416</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Lai gan tādas intereses neskar prasība, Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta mērķi neprasa, lai uz tām attiektos šī tiesību norma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Arguments – sagatavošanas darbi un doktrīna</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Šo secinājumu 62. punktā izklāstīto apsvērumu apstiprina sagatavošanas darbu analīze par ekskluzīvās jurisdikcijas noteikumu lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā un šim noteikumam veltītā doktrīna.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Paskaidrojumi P. Ženāra [<HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Jenard</HT>] ziņojumā par Briseles konvenciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Ziņojums par <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1979">OV 1979, C 59, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> parāda to, ka ieviest noteikumu par ekskluzīvo jurisdikciju lietu tiesību uz nekustamo īpašumu jomā ir likuši vairāki iemesli. Iepazīšanās ar šiem paskaidrojumiem liek domāt, ka šā noteikuma ieviešana galvenokārt ir saistīta ar to, ka atsevišķās valstu sistēmās tāds noteikums tiek uzskatīts par absolūtu. Savukārt tas, ka minētā noteikuma – kas ir līdzvērtīgs Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktam – ieviešana atbilst pareizas tiesvedības interesēm, šajā ziņojumā ir minēts tikai pakārtoti attiecībā uz šā paša noteikuma ieviešanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Turpinot šo domu gaitu, doktrīnā savukārt tiek uzskatīts, ka, noskaidrojot Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta mērķus, kas var ierobežot šīs tiesību normas piemērošanas jomu, nav jāaprobežojas tikai ar mērķi, kas attiecas uz tuvumu vai pareizu tiesvedību. Šajā ziņā daļā doktrīnas tiek uzskatīts, ka dalībvalstij tās jomas nozīmīgums, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts, ir tāds, ka tā vēlas nodrošināt savu ekskluzīvo jurisdikciju šajā jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Šajā ziņā skat. Lehmann, M., minēts iepriekš., 259. lpp., 8.11. punkts.</P></NOTE> un ka ekskluzīvā jurisdikcija šajā jomā aizsargā šīs dalībvalsts intereses<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Šajā ziņā skat. Van Calster, G., <HT TYPE="ITALIC">European Private International Law</HT>, Hart Publishing, Oksforda/Portlenda, 2016, 73. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Piemērošana konkrētajā gadījumā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta mērķi prasa, lai šī tiesību norma attiektos uz pamatlietā aplūkojamo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Šajā ziņā man ir jāatzīmē, ka rakstveida apsvērumos attiecībā uz otro jautājumu SP norāda, ka līgumā, ar kuru tas ir ieguvis īpašumā dzīvokli pamatlietā aplūkotajā nekustamajā īpašumā, ir noteikts, ka iegādātais īpašums atrodas ārpus nepastāvīgi apdzīvotām mājām paredzētās zonas un ka līdz ar to pastāv iznomāšanas aizliegums tūristu izmitināšanai. No šiem apsvērumiem skaidri neizriet, vai šis aizliegums ir ietverts tikai līgumā vai arī pilsētplānošanas dokumentos. Katrā ziņā minētie apsvērumi ir formulēti, ņemot vērā jurisdikciju līgumtiesību jomā. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT> mazāk neviennozīmīgā veidā norāda, ka, lai gan Austrijas tiesībās nav noteikts nekāds dzīvokļa īpašuma objekta lietošanas veids, tāds tomēr var tikt noteikts dzīvokļa īpašuma līgumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos man nešķiet, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkta mērķi prasa, lai uz pamatlietā aplūkojamo prasību šī tiesību norma attiektos gadījumā, ja dzīvokļa īpašuma līgumā paredzētā izmantošana ir attiecināma tikai uz tām personām, kuras ir piekritušas ievērot šo līgumu. Proti, es neuzskatu, ka dalībvalstij, kurā atrodas šis īpašums, līgumisko vienošanos starp kopīpašniekiem par nekustamā īpašuma izmantošanu ievērošanas nozīmīgums būtu tāds, ka šai dalībvalstij būtu jānodrošina sava ekskluzīvā jurisdikcija šajā jomā. Tomēr citādi būtu tad, ja šīs vienošanās radītu sekas, kas bez šo līgumisko vienošanos pušu tīri privātajām interesēm varētu iesaistīt vēl citas intereses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Tas, ka, lai izskatītu tādu prasību kā pamatlietā aplūkojamā, ir jāveic noteiktas pārbaudes vietā, kur atrodas dzīvokļa īpašuma regulējumam pakļautais nekustamais īpašums, neatspēko šo apsvērumu. Proti, pēc tam, kad Tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Lieber</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940609">1994. gada 9. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑292/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:241">EU:C:1994:241</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> konstatēja, ka prasība par kompensācijas izmaksu par nekustamā īpašuma lietošanu attiecas nevis uz lietu tiesībām, kas rada <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT> iedarbību, bet gan<?PAGE NO="14"?> uz personiskajām tiesībām, tā nepiešķīra izšķirošu nozīmi apstāklim, ka tās līgumslēdzējas dalībvalsts tiesa, kurā atradās nekustamais īpašums, varēja viegli noteikt maksājamās kompensācijas apmēru. Gluži pretēji, Tiesa norādīja, ka, lai noskaidrotu šo summu, citas dalībvalsts, nevis tās, kurā atrodas nekustamais īpašums, tiesai ir bijusi iespēja vērsties pie eksperta, lai iegūtu nepieciešamo informāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940609">1994. gada 9. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lieber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑292/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:241">EU:C:1994:241</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Secinājums attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kopīpašnieka prasība par cita kopīpašnieka veiktas dzīvokļa izmantošanas tūristu izmitināšanai izbeigšanu, pamatojoties uz to, ka šī izmantošana neatbilst tai, par kādu ir panākta vienošanās dzīvokļa īpašuma līgumā, ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā tikai tad, ja šī izmantošana ir attiecināma arī uz ikvienu personu, kura nav līgumslēdzēja puse. Galīgā pārbaude šajā ziņā ir jāveic valsts tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Ņemot vērā atbildi, ko es ierosinu sniegt uz pirmo jautājumu, ir jāveic otrā jautājuma analīze.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par otro prejudiciālo jautājumu saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts aptver kopīpašnieka prasību, ar kuru tiek prasīts izbeigt dzīvokļa izmantošanu tūristu izmitināšanai, ko veic cits kopīpašnieks, pamatojoties uz to, ka šī izmantošana neatbilst tai, par kādu ir panākta vienošanās kopīpašuma līgumā. Ja tas tā ir, šī tiesa vēlas noskaidrot saistības šīs tiesību normas izpratnē, ar kurām šāda prasība ir pamatota. Tā arī vēlas noskaidrot, vai saistības izpildes vieta atbilst dzīvokļa atrašanās vietai.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievada piezīmes</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Pirms turpināt ar otrā jautājuma izvērtējumu, es vēlos izteikt šādas piezīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Vispirms ir jānorāda, ka šis jautājums skaidri attiecas uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju. Tātad iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kas attiecas tikai uz preču pārdošanu un pakalpojumu sniegšanu, pamatlietā nav piemērojams. Proti, nekas nenorāda uz to, ka pamatlietā būtu runa par preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Man šķiet acīmredzami, ka pamatlieta nekādi nav saistīta ar preču pārdošanu. Šis strīds arī nav saistīts ar pakalpojumiem, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru paredz, ka puse, kas tos sniedz, veic konkrētu darbību par atlīdzību (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra): elementa, kas liecinātu par atlīdzību, šajā lietā nav.</P></NOTE>. Šo divu tiesību normu nošķiršana neietekmē piekritīgo tiesu noskaidrošanu līgumtiesību jomā. Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā autonomi ir definēti piesaistes kritēriji preču pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas līgumiem. Savukārt, saglabājot no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Industrie Tessili Italiana Como</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761006">1976. gada 6. oktobris</DATE> (<NO.CASE>12/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:133">EU:C:1976:133</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> izrietošo principu, šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, pirmkārt, ka prasību var celt tās saistības izpildes vietas tiesā, uz kuru ir balstīta šī prasība, un, otrkārt, ka šī vieta ir jānosaka saskaņā ar tiesību aktiem, kas reglamentē šīs strīdīgās līgumsaistības atbilstoši tiesas, kurā celta prasība, kolīziju normām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kura formulējums atbilst Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumam, skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090423">2009. gada 23. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falco Privatstiftung</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Rabitsch</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑533/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:257">EU:C:2009:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tālāk atzīmējams, ka SP norāda, ka kopīpašnieki ir vienojušies, ka Austrijas tiesai ir materiālā un teritoriālā jurisdikcija, neņemot vērā viņu dzīvesvietu. Tomēr šķiet, ka iesniedzējtiesa šo vienošanos neuzskata par nozīmīgu un katrā ziņā nelūdz Tiesu izskaidrot minētās vienošanās iespējamo ietekmi uz piekritīgās tiesas noteikšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Visbeidzot, pastāv zināma pretruna starp otrā jautājuma formulējumu un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāstu. Proti, šā jautājuma formulējums var likt domāt, ka iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteikti aptver šo prasību, un tā interesējas par to, ar kādām saistībām šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē minētā prasība ir pamatota. Turpretī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāsts šķiet norādām uz to, ka iesniedzējtiesa šaubās, vai minētā tiesību norma var aptvert pamatlietā aplūkojamo prasību. Taču, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi un saskaroties ar neiespējamību novērst šo neskaidrību, es iesaku otro jautājumu saprast atbilstoši šo secinājumu 72. punktā ietvertajam formulējumam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Lai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu varētu piemērot attiecībā uz pamatlietā aplūkojamo prasību, šis strīds būtu jāuzskata par ietilpstošu jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> šīs tiesību normas izpratnē. Runa ir par autonomu Savienības tiesību jēdzienu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. neseno spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200326">2020. gada 26. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Primera Air Scandinavia</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑215/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:235">EU:C:2020:235</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kuru Tiesa sākotnēji ir interpretējusi negatīvi, proti, ka šo jēdzienu nevar saprast kā tādu, kas attiecas uz situāciju, kurā nepastāv nekādas pušu savstarpējas brīvi uzņemtas saistības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920617">1992. gada 17. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Handte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑26/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:268">EU:C:1992:268</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tā kā šāda situācija nekad nav radusies Austrijas tiesās, kurās ir celta prasība pamatlietā, šī tiesību norma var aptvert konkrēto prasību. Proti, iesniedzējtiesa norāda, ka dzīvokļa īpašuma līguma dēļ kopīpašnieki atrodas brīvprātīgi uzņemtās līgumattiecībās. Turklāt, ņemot vērā šo secinājumu 44. punktā minēto judikatūru, apstāklis, ka šādas attiecības pastāv arī ar kopīpašnieku, kurš nav bijis dzīvokļa īpašuma līguma, kādu to noslēguši sākotnējie kopīpašnieki, puse, neietekmē Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">INA</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑200/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:985">EU:C:2019:985</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>attiecīgās saistības izpildes vietas<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> noteikšanu šīs tiesību normas izpratnē iesniedzējtiesa, pārņemot formulējumu, ko tā ir izmantojusi lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāstā, šķiet, uzskata, ka sava dzīvokļa īpašuma objekta izmantošana līgumā paredzētā veidā ietilpst kopīpašnieka līgumiskajās saistībās. Sekojot šādai domu gaitai, SP ieskatā, ir runa par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>pienākumu rīkoties<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, proti, aplūkojamajā gadījumā – izmantot šo īpašumu atbilstoši tā lietošanas veidam, kāds attiecībā uz minēto īpašumu tas ir paredzēts dzīvokļa īpašuma līgumā. Savukārt <HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT> uzskata, ka runa ir par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>pienākumu atturēties no darbības<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, proti, saistību atturēties no dzīvokļa īpašuma objekta iznomāšanas tūristu izmitināšanai, neietverot nekādu ģeogrāfisku ierobežojumu un ko raksturo vairākas vietas, kurās šī saistība tikusi izpildīta vai bijusi jāizpilda. Līdz ar to, ņemot vērā spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Besix</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Spriedums, 2002. gada 19. februāris (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑256/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:99">EU:C:2002:99</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts pamatlietā neesot piemērojams.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>saistība<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> norāda uz saistībām, kas atbilst līgumtiesībām, uz kurām atsaucas, lai pamatotu prasību tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761006">1976. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">De Bloos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>14/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:134">EU:C:1976:134</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090423">2009. gada 23. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falco Privatstiftung</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Rabitsch</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑533/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:257">EU:C:2009:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ciktāl izskatāmajā lietā runa ir par prasību izbeigt darbību, es uzskatu, ka strīdīgās līgumiskās saistības ir pienākums nedarīt un, precīzāk, ar dzīvokļa īpašuma līgumu nesaderīgā veidā neizmainīt īpašuma lietošanas veidu tā atrašanās vietā. Šo apsvērumu apstiprina fakts, ka kopīpašnieks nevar prasīt citam kopīpašniekam izmantot savu īpašumu, ja viņš atturas to darīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Tomēr mani nepārliecina <HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT> nostāja, ka strīdīgās līgumsaistības, ko veido pienākums atturēties no darbības, būtu jāizpilda bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, līdz ar ko Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošana esot izslēgta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Izskatāmās lietas apstākļi nav salīdzināmi ar apstākļiem lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Besix</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Spriedums, 2002. gada 19. februāris (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑256/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:99">EU:C:2002:99</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā lietā, kā tas izriet no Tiesai uzdotā jautājuma formulējuma, strīdīgās līgumiskās saistības veidoja apņemšanās rīkoties tikai kopīgi ar otru līgumslēdzēju, lai publiskā iepirkuma ietvaros iesniegtu kopīgu piedāvājumu un lai nesaistītos ar kādu citu partneri. Minētajā lietā iesniedzējtiesa vispirms noteica attiecīgās saistības izpildes vietu atbilstoši principam, kas izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Industrie Tessili Italiana Como</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761006">1976. gada 6. oktobris</DATE> (<NO.CASE>12/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:133">EU:C:1976:133</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, saskaņā ar kuru šo vietu nosaka tiesību akti, uz kuriem norāda valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību normu kolīziju noteikumi. Turpinājumā tā, pamatojoties uz šīm saistībām piemērojamo likumu, konstatēja, ka tās ir jāizpilda jebkurā vietā pasaulē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums, 2002. gada 19. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Besix</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:99">EU:C:2002:99</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Savukārt izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa nav galīgi identificējusi nedz saistības, ar kurām ir pamatota SP prasība, nedz <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> vietu, kur šīs saistības ir jāizpilda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Turklāt šķiet, ka <HT TYPE="ITALIC">Ellmes Property Services</HT> apsvērumā, saskaņā ar kuru saistībām nedarīt, kā tas ir izskatāmajā lietā, neesot noteikta īpaša izpildes vieta, netiek ņemts vērā no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Industrie Tessili Italiana Como</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761006">1976. gada 6. oktobris</DATE> (<NO.CASE>12/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:133">EU:C:1976:133</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> izrietošais princips. Proti, šajā apsvērumā nav nekādu norāžu uz Austrijas tiesībās, kuras šī sabiedrība, šķiet, uzskata par piemērojamām strīdīgajām līgumsaistībām, izmantotajiem risinājumiem. Tomēr nevar izslēgt, ka šīm saistībām piemērojamie tiesību akti ļautu noteikt minētās saistības izpildes vietu un ka šī vieta atbilstu tai, kurā atrodas dzīvoklis, kas ir pakļauts dzīvokļa īpašuma regulējumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Proti, vairāki argumenti man liek domāt, ka piemērojamajos tiesību aktos vajadzētu būt atzītai īpašuma, kura lietošanas veids nevar tikt mainīts, atrašanās vietas nozīmei. Šādu risinājumu turklāt attaisnotu apsvērumi par tuvumu starp strīdu un kompetento tiesu, kā arī apsvērumi, kas vērsti uz to, lai izvairītos no pārmērīgas <HT TYPE="ITALIC">forum actoris</HT> izmantošanas. Tomēr, ņemot vērā norāžu uz materiālajām tiesībām, uz kurām ir balstīts Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts, raksturu, nevar izslēgt, ka piemērojamie tiesību akti nosaka strīdīgo līgumsaistību izpildes vietu pēc parādnieka vai kreditora domicila. Šajā ziņā skat. Mankowski, P., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>Article 7<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>, no: Magnus, U., Mankowski, P. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Brussels I bis Regulation</HT>, Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 253. lpp., 208. punkts.</P></NOTE>. Tas ir iesniedzējtiesas uzdevums veikt šajā ziņā vajadzīgās pārbaudes, vienlaikus ievērojot no šā sprieduma izrietošo principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Visbeidzot, pilnības labad vēlos piebilst, ka, manuprāt, Tiesai nav zināmi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai sniegtu papildu skaidrojumus par šā principa piemērošanu izskatāmās lietas apstākļos. Proti, viena no pamatlietas pusēm norāda, ka dzīvokļa īpašuma līgums ir datēts ar 1978. gadu. Līdz ar to ir maz ticams, ka strīdīgajām līgumsaistībām piemērojamos tiesību aktus nosaka tādas kolīziju normas, kuras Tiesa varētu interpretēt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="17"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Šo iemeslu dēļ uz <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kopīpašnieka prasība par cita kopīpašnieka veiktas dzīvokļa izmantošanas tūristu izmitināšanai izbeigšanu, pamatojoties uz to, ka šī izmantošana neatbilst tai, par kādu ir panākta vienošanās dzīvokļa īpašuma līgumā, ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā tikai tad, ja šī izmantošana ir attiecināma uz ikvienu personu. Galīgā pārbaude šajā ziņā ir jāveic valsts tiesai.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dzīvokļa īpašuma līgumā paredzētā izmantošana nav saistoša ikvienai personai, šāda prasība ietilpst jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> šīs tiesību normas izpratnē. Šādos apstākļos strīdīgās līgumiskās saistības ietver pienākumu atturēties no darbības un, precīzāk, ar dzīvokļa īpašuma līgumu nesaderīgā veidā neizmainīt īpašuma lietošanas veidu tā atrašanās vietā. Lai pārbaudītu, vai šo saistību izpildes vieta atbilst vietai, kurā atrodas dzīvokļa īpašuma regulējumam pakļautais dzīvoklis, valsts tiesai šī izpildes vieta ir jānosaka atbilstoši šīs saistības reglamentējošiem tiesību aktiem saskaņā ar tiesas, kurā celta prasība, kolīziju normām.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>