–

Engie România SA vārdā – L. Chiurtu, N.‑V. Dinu, R. Iancu, I. Katona un A. Radu, avocați,

–

Autoritatea Naţională de Reglementare în Domeniul Energiei vārdā – G.‑S. Niculescu, A.‑M. Riling, C. Vernea un A. Zorzoană, pārstāvji,

–

Rumānijas valdības vārdā – R. Antonie, E. Gane, R. I. Haţieganu un A. Rotăreanu, pārstāves,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits un C. Kokkosi, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet, L. Nicolae un T. Scharf, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 94. lpp.) 3. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. un 52. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar strīdu starp dabasgāzes uzņēmumu Engie România SA (turpmāk tekstā – “Engie”) un Autoritatea Națională de Reglementare în Domeniul Energiei (Valsts enerģētikas regulatīvā iestāde, Rumānija; turpmāk tekstā – “ANRE”) par šīs iestādes sastādītu protokolu par tāda administratīvā pārkāpuma konstatēšanu un sodīšanu, kurā vainojama Engie.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Harta

3

Hartas 50. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu” ir noteikts:

4

Hartas 52. panta “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” 1. punktā ir paredzēts:

Direktīva 2009/73

5

Direktīvas 2009/73 48. apsvērumā ir noteikts:

6

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu:

7

Minētās direktīvas 3. panta “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un lietotāju aizsardzība” ir formulēts šādi:

8

Šīs pašas direktīvas 40. pantā “Regulatīvās iestādes vispārējie mērķi” ir noteikts:

9

Direktīvas 2009/73 41. panta “Regulatīvās iestādes pienākumi un pilnvaras” 1. un 4. punktā ir paredzēts:

10

Šīs direktīvas I pielikuma “Patērētāju aizsardzības pasākumi” 1. punktā ir noteikts:

Rumānijas tiesības

Likums Nr. 363/2007

11

Ar 2007. gada 21. decembra Legea nr. 363/2007 privind combaterea practicilor incorecte ale comercianților în relația cu consumatorii și armonizarea reglementărilor cu legislația europeană privind protecția consumatorilor (Likums Nr. 363/2007 par negodīgas komercprakses apkarošanu attiecībās starp piegādātājiem un patērētājiem un tiesību aktu saskaņošanu ar Eiropas tiesību aktiem patērētāju aizsardzības jomā; 2007. gada 28. decembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 899) Rumānijas tiesībās transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).

Likums Nr. 123/2012

12

Saskaņā ar 2012. gada 10. jūlija Legea energiei electrice și a gazelor naturale nr. 123/2012 (Likums Nr. 123/2012 par elektroenerģiju un dabasgāzi; 2012. gada 16. jūlija Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 485), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 143. panta 1. punkta k) apakšpunktu:

13

Šā likuma 194. panta 24.1 punktā ir noteikts:

14

Saskaņā ar minētā likuma 195. panta 1. punkta 2. apakšpunkta c) punktu par šādiem pārkāpumiem soda ar naudas sodu no 20 000 līdz 400 000 Rumānijas lejām (RON) (aptuveni no 4 000 līdz 80 000 EUR).

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

15

2021. gada 14. septembrī Autoritatea Națională pentru Protecția Consumatorilor (Valsts patērētāju tiesību aizsardzības iestāde, Rumānija, turpmāk tekstā – “ANPC”) ar protokolu par administratīvā pārkāpuma konstatēšanu un sodu uzlikšanu, pamatojoties uz Likumu Nr. 363/2007, atzina Engie par vainojamu maldinošā un agresīvā komercpraksē, veicot saimniecisko darbību. Protokolā ANPC konstatēja, ka Engie ir maldinājusi patērētājus, vienpusēji paziņodama par sākotnējā piedāvājumā noteiktās cenas izmaiņām pēc trīs mēnešiem, lai gan šī cena bija spēkā divpadsmit mēnešus.

16

Ar tās pašas dienas lēmumu šī iestāde lika Engie izbeigt šo praksi, apturēt savu darbību līdz šīs prakses izbeigšanai un negrozīt mājsaimniecību lietotājiem piegādātās dabasgāzes cenu.

17

2021. gada 11. oktobrī ANRE sagatavoja protokolu par administratīvā pārkāpuma konstatēšanu un sodīšanu (turpmāk tekstā – “ANRE protokols”). Tajā tā konstatēja, ka Engie kā licencēts dabasgāzes piegādātājs tostarp ir pārkāpusi pārskatāmības pienākumu, kas tai noteikts Likuma Nr. 123/2012 143. panta 1. punkta k) apakšpunktā, ar kuru Rumānijas tiesībās transponēta Direktīva 2009/73, un uzlika tai virkni administratīvo naudas sodu kopumā 800 000 RON (aptuveni 160 000 EUR). Šī iestāde uzskatīja, ka Engie, pirmkārt, ir pieļāvusi pārkāpumus attiecībā uz noteiktu dabasgāzes piedāvājumu saturu un, otrkārt, nav pietiekami pierādījusi tiesības vēlāk grozīt ar tās lietotājiem noslēgtajos līgumos norādīto dabasgāzes piegādes cenu.

18

Tādējādi ANRE uzdeva Engie paziņot divpadsmit ANRE protokolā norādītajiem galalietotājiem par tās dabasgāzes fiksētās cenas saglabāšanu, kuru tā bija apņēmusies sākotnējā līguma piedāvājumā, un anulēt šiem lietotājiem nosūtītos līguma papildinājumus. Turklāt ANRE uzdeva Engie identificēt visus galalietotājus, kuri bija piekrituši standarta piedāvājumiem par fiksētu cenu šajos piedāvājumos paredzētajā laikposmā un kuriem vēlāk tika nosūtīti paziņojumi un papildinājumi, palielinot pirms šī laikposma beigām piegādātās dabasgāzes cenu, paziņot šiem lietotājiem par fiksētās gāzes cenas saglabāšanu atbilstoši minētajiem piedāvājumiem un atcelt šos papildinājumus.

19

Engie par ANRE protokolu cēla prasību Judecătoria Sectorului 4 București (Bukarestes 4. rajona pirmās instances tiesa, Rumānija). Šī prasība ar 2022. gada 14. marta spriedumu tika noraidīta kā nepamatota.

20

Engie par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa.

21

Šī tiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai ANRE var pieprasīt dabasgāzes uzņēmumam, kuram tā pārmet pārskatāmības pienākuma pret patērētājiem pārkāpumu, piemērot cenu, kas atšķiras no tirgus cenas, kura noteikta, pamatojoties uz cenu brīvas noteikšanas principu, kas minētās tiesas ieskatā izriet no Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punkta.

22

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, no vienas puses, ka gan ANRE, gan ANPC ir konstatējušas vienu un to pašu faktisko apstākli, pie kam pirmā iestāde to kvalificēja par Likuma Nr. 123/2012 143. panta 1. punkta k) apakšpunktā paredzētā “pārskatāmības pienākuma pārkāpumu”, un otrā – “par maldinošu un agresīvu komercpraksi pret patērētājiem” Likuma Nr. 363/2007 izpratnē. No otras puses, tā konstatē, ka gan ANRE, gan ANPC ar atsevišķiem aktiem Engie ir uzlikušas vienu un to pašu atlīdzināšanas pienākumu, proti, pienākumu atgriezties pie cenas, kas noteikta “2021. gada aprīļa standarta” piedāvājumā un bija ievērojami zemāka par dabasgāzes iepirkuma cenu brīvajā tirgū.

23

Tādējādi šī tiesa lūdz Tiesu interpretēt Hartas 50. pantu un 52. panta 1. un 3. punktu Likuma Nr. 363/2007 un Likuma Nr. 123/2012 piemērošanas kontekstā, lai noskaidrotu 50. panta piemērojamību “gadījumā, kad par vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem ir piespriests dubults sods, pamatojoties uz atšķirīgiem juridiskiem pamatiem”.

24

Šādos apstākļos Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumu:

Par lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu

25

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas 2024. gada 11. jūlijā Engie ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2024. gada 28. augustā, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu, lai iesniegtu papildu juridiskos argumentus, kuriem, pēc Engie domām, varētu būt izšķiroša ietekme uz Hartas 50. panta interpretāciju, tādējādi radot nepieciešamību niansēt ar šo tiesību normu saistītajā judikatūrā nostiprinātos vērtējuma kritērijus.

26

Atbilstoši Reglamenta 83. pantam Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas spriedumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apsprieduši.

27

Šajā gadījumā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, konstatē, ka Engie nenorāda nevienu jaunu faktu, kam varētu būt izšķiroša ietekme uz nolēmumu, kurš Tiesai jāpieņem šajā lietā. Turklāt Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai pieņemtu nolēmumu, un ka minētā lieta nav jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kas tajā nav ticis apspriests.

28

Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

Par pieņemamību

29

ANRE un Rumānijas valdība izvirza pirmā jautājuma nepieņemamību, jo tas esot balstīts uz faktu vērtējumiem, kas neatbilst situācijai pamatlietā. Proti, ANRE protokolā Engie lietotājiem neesot nedz noteikta konkrēta dabasgāzes piegādes cena, nedz arī tā tiek sodīta par piemēroto cenu. ANRE ir vienīgi uzdevusi Engie atjaunot gāzes piegādes cenu, kas tika piemērota pirms apgalvotā pārskatāmības pienākuma pret tās lietotājiem pārkāpuma.

30

Atbilstoši LESD 267. pantā paredzētajai prejudiciāla nolēmuma tiesvedībai, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus. Tiesa ir pilnvarota lemt vienīgi par to Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, kas piemērojamas iesniedzējtiesas izklāstītajiem faktiskiem un tiesiskai situācijai, lai varētu sniegt šai tiesai informāciju, kas ir noderīga tajā izskatāmās lietas izlemšanai. Tātad Tiesai nav jāapšauba faktu vērtējumi, uz kuriem balstīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schweppes, C‑291/16, EU:C:2017:990, 21. un 22. punkts).

31

Turklāt uz prejudiciāliem jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany, C‑567/18, EU:C:2020:267, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Taču šajā gadījumā tas tā nav. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Direktīvas 2009/73 normām, kuru interpretācija tiek lūgta, ir tieša saikne ar pamatlietu, kas attiecas uz pasākumiem, kurus valsts regulatīvā iestāde ir noteikusi dabasgāzes uzņēmumam, piemērojot valsts tiesību aktus, ar kuriem šī direktīva ir transponēta Rumānijas tiesībās. Turklāt šajā lūgumā ir ietverta pietiekama informācija, lai saprastu pirmā jautājuma tvērumu un sniegtu uz to lietderīgu atbildi.

33

No tā izriet, ka šis jautājums ir pieņemams.

Par lietas būtību

34

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/73 3. panta 1. un 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka valsts enerģētikas regulatīvā iestāde, ja tā konstatē, ka dabasgāzes piegādātājs nav izpildījis pārskatāmības pienākumu pret saviem lietotājiem, mainot šī produkta piegādes cenu, uzliek šim piegādātājam pienākumu saglabāt ar šiem lietotājiem sākotnēji noslēgtajos līgumos noteikto cenu.

35

Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punkts noteic, ka pamatojoties uz iestāžu sistēmu un ievērojot subsidiaritātes principu, dalībvalstis nodrošina, ka dabasgāzes uzņēmumi darbojas saskaņā ar šīs direktīvas principiem, lai izveidotu konkurētspējīgu un drošu dabasgāzes tirgu, kas ilgtermiņā neapdraud vidi, un minētos uzņēmumus nediskriminē pēc to tiesībām vai pienākumiem.

36

Lai gan ne no vienas Direktīvas 2009/73 normas skaidri neizriet, ka dabasgāzes piegādes cena jānosaka, pamatojoties uz tirgus pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbību, šī prasība izriet no šīs direktīvas mērķa un uzbūves, jo tās mērķis ir izveidot dabasgāzes iekšējo tirgu, kas būtu pilnībā un tiešām atvērts un balstīts uz konkurenci, kurā visi patērētāji var brīvi izvēlēties piegādātājus un visi piegādātāji var brīvi veikt piegādes lietotājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, ANODE, C‑121/15, EU:C:2016:637, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tomēr minētās direktīvas 3. panta 2. punktā dalībvalstīm ir atļauts uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē, noteikt “sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus”, kuri tostarp var attiekties uz “piegādes cenu”. Šādi pasākumi jāpieņem vispārējās tautsaimnieciskās interesēs, tiem jābūt skaidri definētiem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un pārbaudāmiem un jāgarantē, ka Savienības gāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīgi pieejami valstu patērētāji, “pilnībā ievērojot” attiecīgos LESD noteikumus un it īpaši tā 106. pantu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2010. gada 20. aprīlis, Federutility u.c., C‑265/08, EU:C:2010:205, 21. un 22. punkts).

38

Turklāt Direktīvas 2009/73 3. panta 3. punktā dalībvalstīm noteikts pienākums veikt atbilstīgus pasākumus, lai aizsargātu galalietotājus šīs direktīvas 2. panta 27. punkta izpratnē, un nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, it īpaši saistībā ar līgumu noteikumu un nosacījumu pārskatāmību, kā arī vispārīgu informāciju. Vismaz attiecībā uz mājsaimniecību lietotājiem minētās direktīvas 2. panta 25. punkta izpratnē šiem pasākumiem ir jāietver šīs pašas direktīvas I pielikumā paredzētie pasākumi.

39

Saskaņā ar šī pielikuma 1. punkta c) apakšpunktu Direktīvas 2009/73 3. pantā minētajiem pasākumiem jānodrošina, ka lietotāji saņem pārredzamu informāciju par piemērojamajām cenām un tarifiem, kā arī par piemērojamiem standarta nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi gāzes pakalpojumiem un to izmantošanu, lai tie atbilstoši patērētāju aizsardzības mērķim varētu īstenot it īpaši tiesības lauzt līgumu vai apstrīdēt piegādes cenas izmaiņas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Stadtwerke Neuwied, C‑765/18, EU:C:2020:270, 29. punkts).

40

Šajā nolūkā saskaņā ar Direktīvas 2009/73 41. panta 1. punkta i) un o) apakšpunktu valsts regulatīvajai iestādei ir uzticēti uzdevumi, proti, nodrošināt, ka dabasgāzes uzņēmumi ievēro pārskatāmības pienākumus, un sadarbībā ar citām kompetentajām iestādēm palīdzēt nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu, tostarp šīs direktīvas I pielikumā minēto, piemērošanu un efektivitāti.

41

Turklāt no Direktīvas 2009/73 40. panta g) punkta izriet, ka valsts regulatīvajai iestādei, pildot tai šīs direktīvas 41. pantā noteiktos uzdevumus un pilnvaras, jāveic visi piemērotie pasākumi, lai nodrošinātu, ka lietotāji gūst labumu no valstu tirgu efektīvas darbības, un lai palīdzētu nodrošināt to patērētāju aizsardzību, kuru intereses ir minētās direktīvas pamatā, kā norādīts tās 48. apsvērumā.

42

Visbeidzot – no Direktīvas 2009/73 41. panta 4. punkta izriet, ka regulatīvajām iestādēm jāspēj pieņemt it īpaši dabasgāzes uzņēmumiem saistošus lēmumus (a) apakšpunkts), analizēt gāzes tirgu darbību, kā arī noteikt un piemērot jebkādus nepieciešamus un samērīgus pasākumus, lai veicinātu efektīvu konkurenci un nodrošinātu tirgus pareizu darbību (b) apakšpunkts), kā arī piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas dabasgāzes uzņēmumiem, kas nepilda saistības, kuras izriet no šīs direktīvas (d) apakšpunkts).

43

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ANRE ir konstatējusi, ka Engie nav izpildījusi Likuma Nr. 123/2012 143. panta 1. punkta k) apakšpunktā paredzēto pārskatāmības pienākumu, jo šī sabiedrība nebija pietiekami informējusi savus lietotājus par tās pilnvarām saglabāt tiesības ar lietotājiem noslēgtajos līgumos, pamatojoties uz “standarta piedāvājumu”, mainīt norādīto dabasgāzes piegādes cenu sākotnējā divpadsmit mēnešu laikposmā. Līdz ar to ANRE, pirmkārt, piemēroja Engie naudas sodu un, otrkārt, kā korektīvu pasākumu lika tai atgriezties pie 2021. gada aprīlī saskaņā ar sākotnējo līgumu noteiktās cenas.

44

Jākonstatē, ka šādi pasākumi, kuru izvēle, kā izriet no šī sprieduma 35. un 42. punkta, ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, iekļaujas to prerogatīvu īstenošanā, kas valsts regulatīvajām iestādēm saskaņā ar Direktīvas 2009/73 40. un 41. pantu ir piešķirtas, lai nodrošinātu patērētāju līgumu noteikumu un nosacījumu pārskatāmību. Tādējādi šo pasākumu mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti.

45

Turklāt pasākums, kas attiecas uz sākotnējā piegādes līgumā noteiktās cenas atjaunošanu, nav tāds, kas būtu pretrunā šī sprieduma 36. punktā atgādinātajai prasībai, ka dabasgāzes piegādes cenai jābūt noteiktai atbilstoši piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbībai. Proti, ar šo pasākumu valsts regulatīvā iestāde nav izmantojusi savas prerogatīvas noteikt cenu gāzes piegādes līgumos, bet ir likusi piegādātājam šajos līgumos atjaunot cenu, par kuru, savstarpēji vienojoties, bija nolīguši piegādātājs un attiecīgais lietotājs.

46

Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2009/73 3. panta 1. un 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka valsts enerģētikas regulatīvā iestāde, ja tā konstatē, ka dabasgāzes piegādātājs nav izpildījis pārskatāmības pienākumu pret saviem lietotājiem, mainot šī produkta piegādes cenu, uzliek šim piegādātājam pienākumu saglabāt ar šiem lietotājiem sākotnēji noslēgtajos līgumos noteikto cenu.

Par otro jautājumu

47

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 50. pants, lasot kopsakarā ar tās 52. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka dabasgāzes piegādātājam, pamatojoties uz dažādiem valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta attiecīgi Direktīva 2009/73 un Direktīva 2005/29, tiek piemēroti divi sodi par identiskiem faktiskiem apstākļiem.

48

Kā noteikts Hartas 50. pantā, “nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu”. Šīs pamattiesības, kas ir ne bis in idem principa izpausme, aizliedz kumulēt gan krimināltiesiska rakstura procesus, gan sodus par vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem un pret vienu un to pašu personu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 25. punkts, un 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Pirmām kārtām, Hartas 50. pants ir piemērojams ne tikai tāda veida saukšanai pie atbildības un sodiem, kuri valsts tiesībās ir kvalificēti kā “krimināltiesiski”, bet neatkarīgi no šādas kvalifikācijas valsts tiesībās tas ir attiecināms uz saukšanu pie atbildības un sodiem, kuriem ir krimināltiesisks raksturs nodarījuma rakstura vai soda bardzības pakāpes dēļ, kas draud attiecīgajai personai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 25. un 26. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šī bardzības pakāpe jāvērtē, ņemot vērā atbilstošajās tiesību normās paredzēto maksimālo sodu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Volkswagen Group Italia un Volkswagen Aktiengesellschaft, C‑27/22, EU:C:2023:663, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Kritērijs, kas saistīts ar pārkāpuma raksturu, prasa pārbaudīt, vai attiecīgajam sodam tostarp ir represīvs mērķis, neatkarīgi no tā, ka šim sodam ir arī preventīvs mērķis. Proti, kriminālsodi pašā to būtībā ir vērsti gan uz prettiesisku darbību sodīšanu, gan novēršanu. Turpretī pasākumiem, kuru mērķis ir vienīgi attiecīgā pārkāpuma rezultātā radītā kaitējuma atlīdzināšana, nepiemīt krimināltiesisks raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Volkswagen Group Italia un Volkswagen Aktiengesellschaft, C‑27/22, EU:C:2023:663, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

Šajā gadījumā no šī sprieduma 16. un 43. punktā minētajiem pasākumiem šķiet, pirmkārt, ka korektīvais pasākums, ar kuru piegādātājam noteikts pienākums sākotnējā līguma ietvaros atgriezties pie 2021. gada aprīlī noteiktās cenas, ir pasākums, ar kuru a priori tiek vienīgi atlīdzināts ar attiecīgo pārkāpumu radītais kaitējums iepriekšējā punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, bet tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

52

Otrkārt, runājot par naudas sodiem, kurus ANPC un ANRE ir uzlikušas Engie, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Likuma Nr. 123/2012 194. panta 24.1 punktu un 195. panta 1. punkta 2. apakšpunkta c) punktu par šī likuma 143. panta 1. punkta k) apakšpunktā paredzētā pārskatāmības pienākuma neizpildi ir piemērojams naudas sods no 20 000 līdz 400 000 RON. Uz šī pamata un ņemot vērā dažādos administratīvos pārkāpumus, kuros tiek vainota Engie, ANRE uzlika tai naudas sodu par kopējo summu 800 000 RON (aptuveni 160 000 EUR). Turklāt Rumānijas valdība un Engie attiecīgajos rakstveida apsvērumos ir precizējušas, ka ANPC ir noteikusi Engie 150 000 RON (aptuveni 30 000 EUR) naudas sodu.

53

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, kā arī atbilstošajās valsts tiesību normās paredzētās maksimālās summas, ko ANPC un ANRE piemēro Engie, šie sodi ir pietiekami bargi, lai tos varētu kvalificēt par “krimināltiesiska rakstura sodiem”.

54

Otrām kārtām, uz Hartas 50. panta piemērošanu ir attiecināms dubultnosacījums, proti, pirmkārt, ir jāpastāv iepriekšējam galīgam lēmumam (bis nosacījums) un, otrkārt, šis lēmums attiecas uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, kas ir vēlākas saukšanas pie atbildības vai vēlāku lēmumu priekšmets (idem nosacījums) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 28. punkts).

55

Runājot par bis nosacījumu, lai tiesas nolēmumu varētu uzskatīt par tādu, ar kuru ir pieņemts galīgs nolēmums par faktiskajiem apstākļiem, kas ir izvērtēti otrā procedūrā, ir nepieciešams ne tikai tas, lai šis nolēmums būtu kļuvis galīgs saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām, bet arī lai tas būtu pieņemts pēc lietas izskatīšanas pēc būtības (spriedums, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja šāds lēmums pastāv, Hartas 50. pantā ir izslēgts, ka par tiem pašiem nodarījumiem varētu tikt uzsākts vai turpināts kriminālprocess (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Volkswagen Group Italia un Volkswagen Aktiengesellschaft, C‑27/22, EU:C:2023:663, 59. punkts).

56

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ir informācija, kas liecina, ka ANPC Engie piemērotais sods tika apstrīdēts Rumānijas tiesās un galīgi atcelts šīs iestādes kompetences neesamības dēļ. Ja iesniedzējtiesa apstiprinātu šo informāciju, iepriekšējā punktā izvērtētais bis nosacījums nebūtu izpildīts.

57

Savukārt gadījumā, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka šajā gadījumā bis nosacījums ir izpildīts, attiecībā uz idem nosacījumu jānorāda, ka no Hartas 50. panta formulējuma paša izriet, ka ar to ir aizliegts vienu un to pašu personu tiesāt vai sodīt krimināllietā par vienu un to pašu pārkāpumu vairāk nekā vienu reizi. Atbilstošais kritērijs šajā nolūkā ir faktiskā sastāva identiskums, ieskaitot to, vai pastāv konkrētu apstākļu kopums, kuri ir savstarpēji nesaraujami saistīti un kuru dēļ attiecīgā persona ir galīgi attaisnota vai notiesāta. Faktu un aizsargāto tiesisko interešu juridiskajai kvalifikācijai valsts tiesībās nav nozīmes, lai konstatētu, ka pārkāpums ir viens un tas pats, jo ar Hartas 50. pantu sniegtās aizsardzības tvērums dažādās dalībvalstīs nevar būt atšķirīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 31., 33. un 34. punkts).

58

Tā kā idem nosacījums prasa, lai būtiskie fakti būtu identiski, Hartas 50. pants nav piemērojams, ja attiecīgie fakti ir tikai līdzīgi. Proti, būtisko faktu identiskums ir uzskatāms par konkrētu apstākļu kopumu, kas izriet no notikumiem, kuri būtībā ir tie paši, jo tie ietver vienu un to pašu likumpārkāpēju un ir nedalāmi savstarpēji saistīti laikā un telpā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 36. un 37. punkts).

59

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 22. punkta, iesniedzējtiesa uzskata, no vienas puses, ka pēc attiecīgajām administratīvajām procedūrām gan ANRE, gan ANPC ir konstatējušas vienus un tos pašus faktiskos apstākļus, pie kam pirmā iestāde to kvalificēja par Likuma Nr. 123/2012 143. panta 1. punkta k) apakšpunktā paredzētā “pārskatāmības pienākuma pārkāpumu”, un otrā – “par maldinošu un agresīvu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem” Likuma Nr. 363/2007 izpratnē.

60

Trešām kārtām, Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par vienu un to pašu nodarījumu īstenošanas ierobežojums un līdz ar to saukšanas pie atbildības vai kriminālsodu kumulēšana var tikt attaisnota, pamatojoties uz tās 52. panta 1. punktu. Saskaņā ar šā punkta pirmo teikumu visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Atbilstoši minētā punkta otrajam teikumam, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus šīm tiesībām un brīvībām drīkst noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

61

Pirmkārt, runājot par Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību būtības ievērošanu, šis saturs principā tiek ievērots, ja valsts tiesībās ir paredzēta vienīgi iespēja kumulatīvi saukt pie atbildības un piemērot sodus saskaņā ar atšķirīgu tiesisko regulējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 43. punkts). Tā tas ir šajā gadījumā, jo Engie uzliktie sodi tika pieņemti, pamatojoties uz dažādiem valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta attiecīgi Direktīva 2009/73 un Direktīva 2005/29.

62

Otrkārt, attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu ir svarīgi atcerēties, ka šis princips prasa, lai valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšana nepārsniegtu šajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas. Ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie apgrūtinājumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedums, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Sodu kumulāciju tomēr var attaisnot ar to, ka divu atšķirīgu iestāžu īstenotās saukšanas pie atbildības mērķim ir papildu nolūks, kura priekšmets ir dažādi vienas un tās pašas prettiesiskās rīcības aspekti. Proti, valsts iestādes var likumīgi izvēlēties papildu tiesisko reakciju attiecībā uz noteiktu sabiedrībai kaitīgu rīcību, izmantojot dažādas procedūras, kas veido vienotu veselumu, lai dažādos aspektos aplūkotu attiecīgo sociālo problēmu, ja vien šīs apvienotās tiesiskās reakcijas nerada pārmērīgu slogu attiecīgajai personai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 49. un 50. punkts).

64

Kā atgādināts šī sprieduma 38.–41. punktā, pasākumu par patērētāju līgumu noteikumu un nosacījumu pārskatāmību, kurus valsts regulatīvās iestādes var veikt saskaņā ar Direktīvu 2009/73, mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti. Līdz ar to, kā atgādināts šī sprieduma 36. punktā, minētie pasākumi nodrošina dabasgāzes iekšējā tirgus izveidi, kurš ir pilnībā un faktiski atvērts un konkurētspējīgs un kurā visi patērētāji – pārskatāmības dēļ – var brīvi izvēlēties piegādātājus.

65

Tomēr no šīs direktīvas I pielikuma 1. punkta izriet, ka šie pasākumi neskar Savienības noteikumus par patērētāju aizsardzību. Tādējādi dalībvalsts var sodīt par, pirmkārt, nozares tiesiskā regulējuma, kura mērķis ir liberalizēt dabasgāzes tirgu, un, otrkārt, Direktīvas 2005/29 noteikumu par negodīgu komercpraksi pārkāpumiem, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni šajā nozarē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 47. punkts).

66

Lai noteiktu šādas saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšanas absolūti nepieciešamo raksturu, jāizvērtē, vai pastāv skaidri un precīzi noteikumi, kas ļauj paredzēt, par kādām darbībām vai bezdarbību var kumulatīvi saukt pie atbildības un sodīt, kā arī koordinēt dažādās iestādes, vai abas procedūras ir īstenotas pietiekami koordinēti un tuvināti laikā un vai sods, kas attiecīgā gadījumā ir piemērots procedūrā, kura hronoloģiski bija pirmā, ir ticis ņemts vērā, izvērtējot otro sodu, un tādējādi apgrūtinājums, kas attiecīgajai personai izriet no šādas kumulēšanas, ir absolūti nepieciešams un visi piemērotie sodi atbilst izdarīto pārkāpumu smagumam (spriedums, 2022. gada 22. marts, bpost, C‑117/20, EU:C:2022:202, 51. punkts).

67

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 49. punktā, nav nekā neparasta, ja sabiedrībai, kas darbojas enerģijas ražošanas vai sadales tirgū, ir jāievēro dažādi nozaru tiesiskie regulējumi, kuriem ir atšķirīgi vai papildinoši mērķi, un attiecīgā gadījumā tā var tikt pakļauta dažādām sankcijām par vienu un to pašu rīcību, pamatojoties uz šiem nozaru tiesiskajiem regulējumiem.

68

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ir norādes par ciešu saikni laikā starp abiem pamatlietā aplūkotajiem administratīvajiem procesiem un lēmumiem, kas pieņemti šo procedūru noslēgumā, no kuriem viens ir uzsākts saskaņā ar enerģētikas nozares tiesisko regulējumu un otrs – ar tiesisko regulējumu, kura mērķis ir patērētāju aizsardzība, kā arī sadarbība un informācijas apmaiņa starp attiecīgajām iestādēm, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Hartas 50. pants, lasot kopsakarā ar tās 52. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka dabasgāzes piegādātājam, pamatojoties uz dažādiem valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta attiecīgi Direktīva 2009/73 un Direktīva 2005/29, tiek piemēroti divi sodi, kuri kvalificējami kā “krimināltiesiska rakstura sodi par identiskiem faktiem”, ar nosacījumu, ka:

–

pastāv skaidri un precīzi noteikumi, kas ļauj paredzēt, par kādām darbībām un kādu bezdarbību iespējama saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšana, kā arī nodrošināt koordināciju starp abām kompetentajām iestādēm;

–

abas attiecīgās procedūras ir īstenotas pietiekami koordinēti un īsā laikā; un

–

piemēroto sodu kopums atbilst pārkāpumu smagumam.

Par tiesāšanās izdevumiem

70

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu 3. panta 1. un 3. punkts

2)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants, lasot kopsakarā ar tās 52. panta 1. punktu,

–

pastāv skaidri un precīzi noteikumi, kas ļauj paredzēt, par kādām darbībām un kādu bezdarbību iespējama saukšanas pie atbildības un sodu kumulēšana, kā arī nodrošināt koordināciju starp abām kompetentajām iestādēm;

–

abas attiecīgās procedūras ir īstenotas pietiekami koordinēti un īsā laikā; un

–

piemēroto sodu kopums atbilst pārkāpumu smagumam.