<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.15-->
  <head>
    <title>2025-04-202504C130202305360-00-TRA-DOC-LV-CONCL-C-0536-23-202411368-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="0" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ContentBits"/>
    <meta content="Commission Use" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Name"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="19/05/2025 10:52:29" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="CNC" name="TypeDoc"/>
    <meta content="Nj1izCZybPfAYS8IAQLgOqZItyJjAca+NtER/Rm1yfR0KfmpcEaebP52oYzQ0GoRmHaCuTgraHaxx9kBL8QVbkZ6fm5xayhnJIhgEvFy+OTY05Cc6FbPQv6MNziEJLIB0xYT2LMvkvF5wCekezU7uPiFMBQuUj+t8PyMtRcClW8=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="cirulgu" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="true" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Enabled"/>
    <meta content="1e67e563-8a99-4a54-94b7-3685a8a3b8e1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ActionId"/>
    <meta content="0536" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2023" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="cirulgu" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="b24c8b06-522c-46fe-9080-70926f8dddb1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SiteId"/>
    <meta content="FAST_document_go_ok" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="CNC_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 16-12-24 13:44:08" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="2025-01-10T07:37:27Z" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SetDate"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="3b12e8c8fb814bdcb5d8c6d1ca7fac54" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0536" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="RP" name="NatureAff"/>
    <meta content="RP" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
    <meta content="Standard" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Method"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId24" style="first"/>
      <div id="rId20" style="even">J. Richard de la Tour secinājumi – Lieta C‑536/23</div>
      <div id="rId21" style="default">Mutua Madrileña Automovilista</div>
    </div>
    <p class="C36Centre" id="para-1" title="page-1">
      ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA<br/>[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-2" title="page-1">
      SECINĀJUMI,
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-3" title="page-1">
      sniegti 2025. gada 9. janvārī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">1</a>
</span>)
      
    </p>
    <p class="C38Centregrasgrandespacement" id="para-4" title="page-1">
      Lieta C‑536/23
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-5" title="page-1">
      Bundesrepublik Deutschland
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-6" title="page-1">
      pret
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-7" title="page-1">
      Mutua Madrileña Automovilista
    </p>
    <p class="C39Centreespacement" id="para-8" title="page-1">
      (Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-9" title="page-1">
      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 11. panta 1. punkta b) apakšpunkts – 13. panta 2. punkts – Jurisdikcija apdrošināšanas jomā – Īpašo noteikumu par jurisdikciju piemērošanas joma – Ceļu satiksmes negadījums – Cietušās puses tieša prasība pret apdrošinātāju – Jēdziens “cietusī puse” – Darba devēja īstenota sava negadījumā cietušā darbinieka tiesību pārņemšana – Dalībvalsts kā darba devējas īstenota tiešas prasības celšana – Vieta, kurā ir prasītāja domicils
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-10" title="page-2">
      
        <br/>
      
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">I.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievads</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pieņemot īpašos noteikumus par jurisdikciju, kas Regulā (ES) Nr. 1215/2012  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-2" href="#t-2">2</a>
</span>) nostiprināti apdrošināšanas jomā, Savienības likumdevējs ir vēlējies sasniegt mērķi aizsargāt vājāko pusi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-3" href="#t-3">3</a>
</span>). Lai gan noteikt vājāko pusi ir salīdzinoši viegli, ja strīds, kā tas ir vairumā gadījumu, pastāv starp ceļu satiksmes negadījumā cietušo un šo negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrību, tas var izrādīties sarežģītāk, ja prasību tiesā ceļ cietušā darba devējs, kas pārņēmis viņa tiesības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesai šāda situācija nav sveša, jo tā jau atzinusi – no Regulas Nr. 1215/2012 izriet, ka darba devējs, kas reģistrēts pirmajā dalībvalstī, saglabājis tā sava darbinieka darba samaksu, kurš bija prombūtnē ceļu satiksmes negadījuma dēļ, un pārņēmis tā tiesības attiecībā pret sabiedrību, kura apdrošinājusi civiltiesisko atbildību attiecībā uz šajā negadījumā iesaistīto transportlīdzekli un kura ir reģistrēta otrajā dalībvalstī, var kā “cietusī puse [cietušais]” Regulas (EK) Nr. 44/2001  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-4" href="#t-4">4</a>
</span>) 11. panta 2. punkta izpratnē iesūdzēt šo apdrošināšanas sabiedrību pirmās dalībvalsts tiesās, ja šāda tieša prasība ir atļauta  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-5" href="#t-5">5</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu īpatnība ir tāda, ka ceļu satiksmes negadījumā cietusī ir civildienesta ierēdne un ka tādējādi darba devēja, kas pārņēmusi viņas tiesības, ir valsts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajos secinājumos centīšos paskaidrot, kāpēc Tiesas jau izvēlēto risinājumu, nepārkāpjot ne Regulas Nr. 1215/2012 burtu, ne garu, var pārņemt gadījumā, kad darba devējam, par kuru netiek apstrīdēts, ka tas pārņēmis cietušā tiesības, ir publiskas personas pazīmes. To darot, es arī izmantošu šā iesniedzējtiesas nolēmuma sniegto iespēju, lai izskaidrotu un precizētu Tiesas līdzšinējo judikatūru par tās tiesas starptautiskās un teritoriālās jurisdikcijas noteikšanu, kurā varēs celt šādu prasību, šajā konkrētajā gadījumā, kad piesaistes kritērijs – kas ir prasītāja domicils – ir jāpiemēro valstij.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">II.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstošās tiesību normas</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā lietā būtiski ir Regulas Nr. 1215/2012 15., 16., 18. un 34. apsvērums, kā arī 1. panta 1. punkts, 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt jāpiemin Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļa “Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu”, kas aptver šīs regulas 10.–16. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs regulas 10. pants formulēts šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-20" title="page-3">
      “Lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu, jurisdikciju nosaka atbilstīgi šai iedaļai, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās regulas 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-22" title="page-3">
      “Apdrošinātāju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-23" title="page-3">
      a) tās dalībvalsts tiesās, kurā ir viņa domicils;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-24" title="page-3">
      b) citā dalībvalstī, ja prasību iesniedzis apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs – tās vietas tiesās, kur ir prasītāja domicils [..].”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs pašas regulas 13. panta 2. punktā paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-26" title="page-3">
      “Šīs regulas 10., 11. un 12. pantu piemēro prasībām, ko cietusī puse cēlusi tieši pret apdrošinātāju, ja šādas tiešas prasības ir atļautas.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot, Regulas Nr. 1215/2012 63. panta 1. punkts formulēts šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-28" title="page-3">
      “Šajā regulā uzņēmējsabiedrības vai citas juridiskās personas, vai fizisku un juridisku personu apvienības domicils ir vietā, kur ir tās:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-29" title="page-3">
      a) statūtos noteiktā atrašanās vieta;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-30" title="page-3">
      b) galvenais birojs; vai
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-31" title="page-3">
      c) galvenā darbības vieta.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">III.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Federālā ierēdne, kura strādā Deutsche Patent‑ und Markenamt (Vācijas Patentu un preču zīmju birojs) Minhenes birojā, ir cietusī ceļu satiksmes negadījumā, kas notika 2020. gada 8. martā uzturēšanās laikā Spānijā atvaļinājumā. Attiecībā uz iznomāto automašīnu, kas sadūrās ar šo ierēdni, viņai pārvietojoties ar velosipēdu, bija apdrošināta civiltiesiskā atbildība Spānijas apdrošināšanas sabiedrībā Mutua Madrileña Automovilista (turpmāk tekstā – “apdrošināšanas sabiedrība”).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā negadījumā gūto traumu dēļ ierēdnei bija darbnespēja no 2020. gada 8. marta līdz 2020. gada 16. martam. Šajā laikposmā viņas darba devēja – Vācijas valsts – turpināja viņai izmaksāt darba samaksu. Ar 2021. gada 25. janvāra vēstuli Vācijas valsts lūdza apdrošināšanas sabiedrības par prasījumiem atbildīgajam pārstāvim Vācijā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-6" href="#t-6">6</a>
</span>) kompensēt saglabāto darba samaksu, tas ir, summu 1 432,77 EUR apmērā. Uzskatot, ka negadījumu bija izraisījusi ierēdne, šis pārstāvis atteicās maksāt.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi Vācijas valsts, joprojām rīkodamās darba devējas statusā, vērsās Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa, Vācija) ar civilprasību pret apdrošināšanas sabiedrību, pieprasot izmaksāt strīdīgo darba samaksu. Tā kā šīs sabiedrības juridiskā adrese bija Spānijā, tā atsaucās uz šīs tiesas starptautiskās jurisdikcijas neesamību un apstrīdēja prasības pamatotību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2022. gada 16. februāra spriedumā Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa) noraidīja savu starptautisko jurisdikciju. Šī tiesa nosprieda, ka Vācijas valsts nevar atsaukties uz jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 13. panta 2. punktam, jo šajās tiesību normās nostiprināti atkāpes noteikumi, kuri jāinterpretē šauri un kuru priekšrocības nevar attiecināt uz darba devēju, ja tam ir valstisks statuss. Veikusi vispārēju aizsardzības nepieciešamības novērtējumu, Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa) secināja, ka Vācijas valsts, kura turklāt uzņemas arī sociālā nodrošinājuma struktūras lomu saistībā ar vecuma un veselības apdrošināšanu, nevar atsaukties uz šiem noteikumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vācijas valsts iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija), apgalvojot, ka tā kā ierēdnes darba devēja ir pilnībā bijusi tiesīga atsaukties uz Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 13. panta 2. punktu, jo tā likumiskas cesijas ceļā ieguvusi tiesības uz kompensāciju, kādas ierēdnei bijušas pret negadījumā, kurā viņa bija cietusī, iesaistītā transportlīdzekļa apdrošinātāju. No Tiesas judikatūras par šajās tiesību normās nostiprinātajiem noteikumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-7" href="#t-7">7</a>
</span>) izrietot, ka, pirmkārt, nav nepieciešams ne veikt individuālu novērtējumu, ne noteikt atšķirības, pamatojoties uz vājākas pozīcijas kritēriju, un, otrkārt – lai nodrošinātu jurisdikcijas paredzamību, ikvienam cesionāram, kurš uz likuma pamata pārņem kāda tiesības, nevis rīkojas apdrošinātāja vai sociālā nodrošinājuma iestādes statusā, jābūt iespējai celt prasību cietušās puses domicila tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savukārt apdrošināšanas sabiedrība, kas ir atbildētāja pamatlietā, iesniedzējtiesā apgalvo, ka no Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 13. pantā paredzētā aizsardzības mērķa izriet, ka tikai puse, kura atrodas vājākā pozīcijā attiecībā pret apdrošinātāju, pret kuru tā vēršas tiesā, varētu atsaukties uz šo privilēģiju, ar kuru notiek atkāpšanās no atbildētāja domicila tiesu jurisdikcijas principā. Turklāt Tiesa esot atteikusi šādu iespēju gan kādai sociālā nodrošinājuma iestādei, gan apdrošināšanas nozares profesionāļiem neatkarīgi no to lieluma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-8" href="#t-8">8</a>
</span>). Šāda vājākas pozīcijas esamība esot jāizslēdz, ja prasītāja ir Savienības dalībvalsts un tātad starptautisko publisko tiesību subjekts, a fortiori, ja tā sniedz pakalpojumus, kas būtībā atbilst sociālā nodrošinājuma pakalpojumiem, un īsteno uzraudzību apdrošināšanas nozarē tās teritorijā, kā tas esot prasītājas pamatlietā gadījumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesas ieskatā apelācijas sūdzības pamatotība ir atkarīga no tā, vai pirmās instances tiesa pamatoti atteikusies no savas jurisdikcijas, ņemot vērā Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 13. panta 2. punktu. Šajā ziņā tā norāda, ka pamatlietas puses neapstrīd, ka Vācijas valsts saskaņā ar piemērojamām Spānijas tiesību normām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-9" href="#t-9">9</a>
</span>) un, pamatojoties uz Vācijas civiltiesībās paredzēto tiesību cesiju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-10" href="#t-10">10</a>
</span>), vēlas celt tiešu prasību pret apdrošināšanas sabiedrību kā negadījumā, kurā ierēdne tika ievainota, iesaistītā transportlīdzekļa apdrošinātāju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā katras puses izvirzītos argumentus un valsts judikatūru  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-11" href="#t-11">11</a>
</span>), iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts, kura kā darba devēja ceļ prasību tieši pret apdrošinātāju, pamatojoties uz nelaimes gadījumā cietušā ierēdņa tiesu pārņemšanu uz likuma pamata, var atsaukties uz īpašiem noteikumiem par jurisdikciju apdrošināšanas lietās, kas par labu “cietušai pusei”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-12" href="#t-12">12</a>
</span>) paredzēti Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 13. panta 2. punktā skatot kopsakarā ar šīs regulas 15. un 18. apsvērumu, neraugoties uz šo noteikumu atkāpes raksturu. Šī tiesa uzsver šā darba devēja īpašo juridisko dabu pamatlietā, kas ir arī starptautisko publisko tiesību temats.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-42" title="page-3">
      “Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 13. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka arī pati Eiropas Savienības dalībvalsts kā darba devējs, kas ir saglabājis darba samaksu savam ierēdnim, kurš satiksmes negadījuma rezultātā (uz laiku) ir kļuvis darbnespējīgs, un kas ir pārņēmis viņa tiesības attiecībā pret citā dalībvalstī reģistrētu sabiedrību, kura ir apdrošinājusi šajā negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, var kā “cietusī puse” pirmās minētās tiesību normas izpratnē celt prasību pret šo apdrošināšanas sabiedrību darbnespējīgā ierēdņa domicila vietas tiesā, ja šāda tieša prasība ir atļauta?”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vācijas valsts, apdrošināšanas sabiedrība, Spānijas valdība, kā arī Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">IV.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Juridiskā analīze</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta kopsakarā ar 13. panta 2. punktu izriet, ka gadījumā, kad ir atļauta cietušās puses tieša prasība pret apdrošinātāju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-13" href="#t-13">13</a>
</span>), tādu apdrošinātāju, kura domicils ir dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt prasītāja domicila vietas tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi šajās tiesību normās, kas ir specifiskas apdrošināšanas nozarei  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-14" href="#t-14">14</a>
</span>), ir nostiprināta atkāpe  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-15" href="#t-15">15</a>
</span>) no principa, ka jurisdikcija ir atbildētāja domicila vietas tiesām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-16" href="#t-16">16</a>
</span>), kā tas jo īpaši izriet no Regulas Nr. 1215/2012 15. apsvēruma, 4. panta 1. punkta vai 11. panta 1. punkta a) apakšpunkta. Tā kā tie ir šķietami labvēlīgāki prasītājam, šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 13. panta 2. punkts veicina mērķa aizsargāt vājāko pusi īstenošanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-17" href="#t-17">17</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā MMA IARD Tiesa vērtēja prima facie ļoti līdzīgu gadījumu šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā apskatāmajam. Tā nosprieda, ka darba devējs, kas reģistrēts pirmajā dalībvalstī, kas saglabājis tā sava darbinieka darba samaksu, kurš bijis prombūtnē ceļu satiksmes negadījuma dēļ, un pārņēmis tā tiesības attiecībā pret sabiedrību, kura apdrošinājusi civiltiesisko atbildību attiecībā uz šajā negadījumā iesaistīto transportlīdzekli un kura ir reģistrēta otrajā dalībvalstī, var kā “cietusī puse [cietušais]” Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkta izpratnē iesūdzēt šo apdrošināšanas sabiedrību pirmās dalībvalsts tiesās, ja tieša prasība ir atļauta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesu interesē, vai šo risinājumu iespējams attiecināt uz strīdu pamatlietā, kurā darba devēja ir dalībvalsts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savukārt apdrošināšanas sabiedrība norāda, ka pamatlietā Vācijas valsts uzstājas nevis kā darba devējs, bet gan kā starptautisko publisko tiesību subjekts. Taču šāds subjekts nevarot atsaukties uz Regulas Nr. 1215/2012 īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis arguments noraidāms jau pašā sākumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Darba devēja kā publiskas personas statuss nemaina – un nevar mainīt – ne uzsāktās tiesvedības raksturu, ne arī vājināt atbildētāja pozīciju. Proti, lietā nav strīda par to, ka pamatlieta ir civillieta. Pretējā gadījumā Regula Nr. 1215/2012 vispār nebūtu piemērojama  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-18" href="#t-18">18</a>
</span>). Kā Vācijas valsts norāda savos procesuālajos rakstos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-19" href="#t-19">19</a>
</span>), tās celtajā prasībā pret apdrošināšanas sabiedrību ir piemērojami tie paši procesuālie noteikumi. Tai ir jāaizstāv savas tiesības attiecībā pret šo sabiedrību parastā civilprocesā tāpat kā jebkuram darba devējam, kas pārņēmis sava darbinieka tiesības. Vācijas valsti jāpārstāv advokātam un attiecīgā gadījumā tai spriedums var būt nelabvēlīgs tāpat kā jebkuram citam lietas dalībniekam. Kā savos rakstveida apsvērumos pamatoti norāda Spānijas valdība, ja dalībvalsts ceļ prasību citā dalībvalstī saskaņā ar Regulā Nr. 1215/2012 paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju, tā rīkojas kā ikviena persona, kurai ir locus standi saskaņā ar šīs regulas noteikumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pretēji tam, ko apgalvo apdrošināšanas sabiedrība, Vācijas valsts rīkojas vienīgi kā ceļu satiksmes negadījumā cietušās darba devēja  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-20" href="#t-20">20</a>
</span>) un tai nav iespēju atsaukties uz kādām privilēģijām vai pilnvarām, kas pārsniegtu parastās tiesības. Līdz ar to šīs sabiedrības apsvērumos aprakstītā situācija par acīmredzamu nelīdzsvarotību par labu valstij kā darba devējam, jāskata perspektīvā, jo – atkārtošu vēlreiz – Vācijas valsts šajā gadījumā nerīkojas kā starptautisko publisko tiesību subjekts, kas īsteno savas valsts varas prerogatīvas (acta jure imperii), bet tikai un vienīgi kā darba devējs, kas pārņēmis savas ceļu satiksmes negadījumā cietušās ierēdnes tiesības (acta jure gestionis).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tātad pamatlietā Vācijas valsts rīkojas kā darba devēja publiskajā sektorā. Taču, ja iesniedzējtiesai nāktos attiecināt spriedumā MMA IARD rasto risinājumu uz šo konkrēto prasītāju, tā uzskata, ka šāda pieeja varētu šķist grūti savietojama ar citiem Tiesas spriedumiem, kuros tā esot konkrēti pārbaudījusi nepieciešamību aizsargāt pusi, kas tiek uzskatīta par vājāko, pirms ļaut tai izmantot īpašos noteikumus par jurisdikciju, un jo īpaši izslēgusi iespēju sociālā nodrošinājuma struktūrai vai apdrošināšanas nozares profesionālim atsaukties uz forum actoris.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos man vispirms būs detalizēti jāatgriežas pie piesauktās judikatūras. Turpinājumā būs jāizdara secinājumi par šīs analīzes ietekmi uz konkrēto gadījumu, kad tiesības pārņēmušais darba devējs ir valsts. Visbeidzot, kad būšu konstatējis, ka manā ieskatā Vācijas valsts pamatlietas apstākļos var atsaukties uz īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju apdrošināšanas lietās, vēl atliks noskaidrot, kurā tiesā ceļama tās prasība.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">A.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstošā judikatūra</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesākumā atgādināšu, ka Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 13. panta 2. punkts ir tiesību normas, kas atzītas par līdzvērtīgām Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 11. panta 2. punktam, jo abu pirmo tiesību normu formulējums būtībā atkārto pēdējo minēto tiesību normu attiecīgos formulējumus. Līdz ar to interpretācija, ko Tiesa jau sniegusi par Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem, joprojām attiecināma uz līdzvērtīgajiem Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-21" href="#t-21">21</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesa identificējusi divus novirzienus Tiesas judikatūrā, kas, ja tie tiktu piemēroti izskatāmajā lietā, novestu vai nu pie secinājuma, ka valsts kā darba devēja nevar atsaukties uz forum actoris, kas paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 īpašajos noteikumos apdrošināšanas jomā, vai arī pie pilnīgi pretēja secinājuma.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmajā novirzienā Tiesa būtībā atzinusi, ka Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 11. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka sociālās apdrošināšanas iestāde, kas ir ceļu satiksmes negadījumā tieši cietušās personas prasījumu likumiskā cesionāre, nevar celt prasību tās dalībvalsts tiesās, kurā tā reģistrēta, pret iespējamās šajā negadījumā vainīgās personas apdrošinātāju, kas reģistrēts citā dalībvalstī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-22" href="#t-22">22</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pie šāda secinājuma Tiesa nonākusi argumentācijas ceļā, kas balstīta uz Regulas Nr. 44/2001 sistēmisku un teleoloģisku interpretāciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-23" href="#t-23">23</a>
</span>) un atgādinājumu par analizēto noteikumu izņēmuma raksturu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-24" href="#t-24">24</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turpinot, tā norādījusi, ka “aizsardzības funkcija, kuru veic šie noteikumi, nozīmē, ka īpašo jurisdikcijas normu piemērošana [..] neattiecas uz personām, attiecībā uz kurām šī aizsardzība nav pamatota”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-25" href="#t-25">25</a>
</span>). Taču šajā lietā nav apgalvots, ka sociālās apdrošināšanas iestāde ir ekonomiski vājākā puse un juridiski mazāk pieredzējusi nekā apdrošinātājs un ka attiecībās starp apdrošināšanas jomas profesionāļiem nav pamatota nekāda īpaša aizsardzība  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-26" href="#t-26">26</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādi rīkojoties, Tiesa skaidri norādīja, ka tieši cietušās personas prasījumu likumiskajam cesionāram būtu jābūt iespējai izmantot konkrētos īpašos noteikumus par jurisdikciju, ar nosacījumu, ka šo cesionāru pašu var uzskatīt par vājāko pusi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-27" href="#t-27">27</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot, pamatojot savu argumentāciju, Tiesa atsaucās uz savu judikatūru 2004. gada 15. janvāra spriedumā Blijdenstein  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-28" href="#t-28">28</a>
</span>), saskaņā ar kuru valsts iestāde, pamatojoties uz Briseles konvencijā paredzētajiem īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-29" href="#t-29">29</a>
</span>), nevar celt regresa prasību par to summu piedziņu, kuras tā saskaņā ar publisko tiesību aktiem izmaksājusi uzturlīdzekļu kreditoram, kā tiesībās tā iestājusies, tās līgumslēdzējas valsts tiesās, kur tā reģistrēta, pret uzturlīdzekļu parādnieku, kura domicils ir citā līgumslēdzējā valstī, jo šī iestāde nav vājākā puse attiecībā pret šo uzturlīdzekļu parādnieku  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-30" href="#t-30">30</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Citā kontekstā Tiesa, vispirms atgādinot, ka “attiecībās starp personām, kas profesionāli darbojas apdrošināšanas jomā, nav pamatota nekāda speciāla aizsardzība, jo nevar uzskatīt, ka kāds no tiem atrodas vājākā pozīcijā kā cits”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-31" href="#t-31">31</a>
</span>), atzina, ka Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkts kopsakarā ar šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu jāinterpretē tādējādi, ka uz to nevar atsaukties fiziska persona, kas profesionāli nodarbojas tostarp ar atlīdzības prasījumu piedziņu no apdrošinātājiem un kas izmanto ar ceļu satiksmes negadījumā cietušo noslēgtu prasījuma cesijas līgumu, lai celtu ar civiltiesisko atbildību pamatotu prasību pret šī nelaimes gadījuma izraisītāja apdrošinātāju, kura reģistrācijas vieta ir citā dalībvalstī, kas nav cietušās puses domicila dalībvalsts, pēdējās minētās dalībvalsts tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-32" href="#t-32">32</a>
</span>). Tāds secinājums neietekmē tās puses, kas tiek uzskatīta par vājāko, procesuālo stāvokli, jo runa ir par tiesiskajām attiecībām, kas nodibinātas starp diviem profesionāļiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-33" href="#t-33">33</a>
</span>). Tā kā katrā atsevišķā gadījumā veikts novērtējums, vai šāds profesionālis var tikt uzskatīts par “vājāko pusi”, lai tas varētu ietilpt jēdzienā “cietusī puse” Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkta izpratnē, radītu tiesiskās nenoteiktības risku, tas būtu pretrunā minētās regulas mērķim  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-34" href="#t-34">34</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrajā virzienā Tiesa spriedumā MMA IARD izlēma jautājumu, vai Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts kopsakarā ar šīs regulas 11. panta 2. punktu jāinterpretē tādējādi, ka darba devējs, kas turpinājis darba samaksas izmaksu savam ceļu satiksmes negadījumā cietušajam darbiniekam viņa prombūtnes laikā, var celt prasību pret negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju tās dalībvalsts tiesā, kurā darba devējs reģistrēts, ja tieša prasība ir atļauta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesa nosprieda, ka “darba devējs, kas ir reģistrēts pirmajā dalībvalstī, kas ir saglabājis tā sava darbinieka darba samaksu, kurš bija prombūtnē ceļu satiksmes negadījuma dēļ, un kas ir pārņēmis tā tiesības attiecībā pret sabiedrību, kura ir apdrošinājusi civiltiesisko atbildību attiecībā uz šajā negadījumā iesaistīto transportlīdzekli un kura ir reģistrēta otrajā dalībvalstī, var kā “cietusī puse [cietušais]” [Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkta] izpratnē iesūdzēt šo apdrošināšanas sabiedrību pirmās dalībvalsts tiesās, ja tieša prasība ir atļauta”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-35" href="#t-35">35</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai nonāktu pie šā secinājuma, Tiesa vispirms atgādināja, ka prasībai lietās attiecībā uz apdrošināšanu ir raksturīgs zināms līdzsvara trūkums starp pusēm; to novērst ir paredzēts ar Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3. iedaļas normām, kas veltītas jurisdikcijai šajā jomā, attiecinot uz vājāko pusi jurisdikcijas normas, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-36" href="#t-36">36</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turpinājumā tā izvērtēja jautājumu, vai uz darba devējiem, kas pārņēmuši tieši cietušās personas tiesības, attiecas jēdziens “cietusī puse [cietušais]” Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkta izpratnē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-37" href="#t-37">37</a>
</span>). Konstatējusi, ka šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts būtībā attiecas uz personām, kurām nodarīts kaitējums, bet kurām tas nav obligāti nodarīts tieši  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-38" href="#t-38">38</a>
</span>), Tiesa visbeidzot norādīja, ka “katrā atsevišķajā gadījumā izvērtējot jautājumu, vai darba devējs, kas turpina izmaksāt darba samaksu, var tikt uzskatīts par “vājāko pusi”, lai varētu ietilpt jēdzienā “cietusī puse [cietušais]” Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkta izpratnē, tiktu radīts tiesiskās nenoteiktības risks un tas būtu pretēji minētās regulas mērķim, kas paredzēts tās preambulas 11. apsvērumā, saskaņā ar kuru jurisdikcijas noteikumiem ir jābūt lielā mērā paredzamiem”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-39" href="#t-39">39</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi Tiesa pamatoti nosprieda, ka “darba devēji, kas ir pārņēmuši savu darbinieku tiesības uz kompensāciju, kā personas, kam ir nodarīts kaitējums, un neatkarīgi no to lieluma un juridiskās formas var atsaukties uz īpašajiem jurisdikcijas noteikumiem, kas paredzēti šīs regulas 8.–10. pantā”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-40" href="#t-40">40</a>
</span>). Līdz ar to darba devējs, kas pārņēmis tāda darbinieka tiesības, kurš ir cietušais ceļu satiksmes negadījumā un kuram tas saglabājis darba samaksu, var kā “cietušais” iesūdzēt transportlīdzekļa, kas iesaistīts šajā negadījumā, apdrošinātāju tiesās tajā dalībvalstī, kurā tas reģistrēts  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-41" href="#t-41">41</a>
</span>), ja tieša prasība ir atļauta  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-42" href="#t-42">42</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">B.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Valsts kā darba devējas gadījums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā MMA IARD Tiesa ieņēma viennozīmīgu nostāju, skaidri noraidot ideju par darba devēja – kurš pārņēmis sava darbinieka tiesības un kurš tātad katrā ziņā un, ciktāl tas rīkojas šajā statusā, var atsaukties uz īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju, kas apdrošināšanas jomā paredzēti Regulā Nr. 44/2001 – situācijas novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-43" href="#t-43">43</a>
</span>). Šāda novērtējuma atteikums atkārtots Tiesas turpmākajā judikatūrā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-44" href="#t-44">44</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi, lai īstenotu ar Regulas Nr. 44/2001 normām sasniedzamo mērķi – augstu paredzamības pakāpi, uz īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju, kas paredzēti apdrošināšanas jomā un vērsti uz vājāko pušu aizsargāšanu, var atsaukties, šo vājāko pozīciju konkrēti nepārbaudot. Šajā ziņā pietiek ar to, ka uz šīm tiesību normām atsaucas personas, kurām šīs normas ir piemērojamas, tas ir, apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs vai cietusī puse  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-45" href="#t-45">45</a>
</span>). No šā plašā šo noteikumu adresātu kategoriju formulējuma neizriet nekāda prasība pārbaudīt to faktisko ekonomisko vai juridisko vājumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-46" href="#t-46">46</a>
</span>). Lai gan apdrošināšanas sabiedrībai, atbildētājai pamatlietā, ir pamats apgalvot, ka atkāpes no principa, ka jurisdikcija ir atbildētāja domicila vietas tiesai, jāinterpretē šauri, tomēr jākonstatē, ka izskatāmajā gadījumā pats izņēmums ir formulēts plaši.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atzīstot minēto, Tiesa droši apstiprinājusi iespēju, ka uz šiem noteikumiem var atsaukties darba devējs, kas neatrodas “vājākā” pozīcijā attiecībā pret apdrošinātāju, jo ne darba devēja lielums, ne juridiskā forma nevar likt apšaubīt šādu iespēju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-47" href="#t-47">47</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības pamatā Tiesai tiek lūgts atbildēt uz jautājumu par to, vai risinājumu, ko tā izstrādājusi savā spriedumā MMA IARD, var attiecināt uz gadījumu, kad darba devējs, kas pārņēmis ceļu satiksmes negadījumā cietušās tiesības, ir valsts, kas savās tiesās iesūdz vainīgā transportlīdzekļa vadītāja civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju, lai tai tiktu kompensēta darba samaksa, ko tā izmaksājusi tās ierēdnes prombūtnes laikā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, manā ieskatā uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vēl ir pievienojamas trīs argumentu virknes.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, atgādināšu, ka attiecīgais darba devējs, par kuru bija runa sprieduma MMA IARD kontekstā, jau bija publisko tiesību juridiskā persona, proti, iestāde, kas pārvaldīja piecas valsts slimnīcas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-48" href="#t-48">48</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, attiecībā uz juridisko kontekstu atgādināšu, ka Regulas Nr. 1215/2012 noteikumi, uz kuriem savā prejudiciālajā jautājumā norādījusi iesniedzējtiesa, ir līdzvērtīgi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-49" href="#t-49">49</a>
</span>) tiem, kurus Tiesa interpretēja spriedumā MMA IARD, un ka paredzamības mērķis šajā regulā nav zaudējis savu nozīmi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-50" href="#t-50">50</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, ņemot vērā Tiesas konstatēto sprieduma MMA IARD 35. punktā, darba devēja (Vācijas valsts) īpašā tiesiskā daba neliedz tam atsaukties uz īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju apdrošināšanas jomā un iesūdzēt apdrošinātāju Vācijas tiesās. Šajā spriedumā Tiesa ir iedibinājusi sava veida prezumpciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-51" href="#t-51">51</a>
</span>), saskaņā ar kuru kopš brīža, kad tiesības pārņēmušais darba devējs plāno izmantot savas tiesības šajā nolūkā pret kādu apdrošināšanas sabiedrību, tas var atsaukties uz šiem īpašajiem sekundārajos tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Manā ieskatā šāda pieeja balstīta uz domu, ka šādā konfigurācijā tiesības pārņēmušais darba devējs nonāk situācijā, kad spiests celt prasību pret atbildētāju, kurš kā apdrošinātājs dabiski ir daudz pieredzējušāks par to tiesvedībās, kas saistītas ar apdrošināšanas jautājumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-52" href="#t-52">52</a>
</span>). Tātad tikai no šīs īpašības viedokļa darba devējs vienmēr tiek uzskatīts par vājākā pozīcijā esošu. No tā ir atkarīga noteikumu par jurisdikciju paredzamība.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tātad pastāv zināma loģika tajā, ka tiek paplašināta teju institucionalizētā darba devēja kā vājas figūras fikcija, arī tad, ja šis darba devējs ir valsts, kas uzstājas tikai kā darba devējs, kas pārņēmis sava darbinieka, cietušās puses, tiesības. Tās ir Tiesas izdarītas izvēles sekas, jo tā pilnīgi izslēgusi darba devēja vājākas pozīcijas novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ierosinot Tiesai saglabāt maksimālistisku nostāju, es tajā pašā laikā nodrošināšos, lai faktiski tiktu aptvertas visas situācijas, kurās darba devējs patiesi atrodas vājākā pozīcijā. Es tādējādi pievienojos viedoklim, ko secinājumos lietā MMA IARD  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-53" href="#t-53">53</a>
</span>) paudis ģenerāladvokāta M. Bobeks, kurš, “izvērtējis visu informāciju, joprojām [turpināja uzskatīt], ka dažkārt dažu vienību pārmērīga faktiska iekļaušana [ir] pamatotāks risinājums nekā problemātiskā pušu rapport des forces situācijas pārbaude, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-54" href="#t-54">54</a>
</span>). Apstiprinājums tam, ka nepastāv nepieciešamība katrā atsevišķā gadījumā novērtēt atrašanos vājākā pozīcijā, nodrošina, ka abi ar Regulu Nr. 1215/2012 sasniedzamie mērķi, kuri ir, pirmām kārtām, vājākās puses aizsargāšana un, otrām kārtām, noteikumu par jurisdikciju augsta paredzamības pakāpe, tiek izpildīti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz argumentu, ko apdrošināšanas sabiedrība, atbildētāja pamatlietā, it kā izsecina no 2004. gada 15. janvāra sprieduma Blijdenstein  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-55" href="#t-55">55</a>
</span>), analoģija ar minētās lietas faktiem manā ieskatā ir ierobežota, jo, pirmkārt, šis spriedums neattiecās uz autonomo tiesu jurisdikcijas sadales sistēmu apdrošināšanas lietās un, otrkārt, parāda būtība bija pavisam atšķirīga, jo minētajā spriedumā runa bija par sociāla rakstura atbalstu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tātad no manas analīzes izriet, ka dalībvalsts, kas kā darba devēja ir turpinājusi izmaksāt darba samaksu vienai no savām ierēdnēm viņas darbnespējas laikā pēc ceļu satiksmes negadījuma un kas pārņēmusi šīs ierēdnes tiesības attiecībā pret kādā citā dalībvalstī reģistrētu apdrošināšanas sabiedrību, kurā apdrošināta šajā negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa izmantošanas civiltiesiskā atbildība, jāuzskata par “cietušo pusi” Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkta izpratnē, kas var atsaukties uz šajā tiesību normā kopsakarā ar šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu paredzētajiem īpašajiem noteikumiem par jurisdikciju, lai iesūdzētu šo sabiedrību savas valsts tiesās, prasot tai piespriest kompensēt izmaksāto darba samaksu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kad nu ir noteikta darba devējas dalībvalsts tiesu starptautiskā jurisdikcija, vēl jāsniedz daži precizējumi attiecībā uz teritoriālo jurisdikciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">C.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Teritoriālā jurisdikcija tiesību pārņemšanas gadījumā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ierēdnes, kura cieta ceļu satiksmes negadījumā Spānijā, domicils ir Minhenē. Viņa strādā Vācijas Patentu un preču zīmju birojā, kas – ja vien es nekļūdos, un tas būs jāpārbauda iesniedzējtiesai – atrodas Minhenē. Vācijas valsts savu prasību pirmajā instancē cēla Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa). Varētu šķist, ka šai tiesai ir atzīstama teritoriālā jurisdikcija, vai nu ņemot vērā cietušās domicilu, vai arī ņemot vērā darba devēja reģistrēto “atrašanās” vietu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos tālāk sekojošais iztirzājums nav obligāti nepieciešams, lai iesniedzējtiesa varētu izlemt tai iesniegto strīdu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr ir divi iemesli, kas mani mudina analīzi paturpināt.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, iesniedzējtiesa, kā arī ieinteresētās personas, kas piedalījās rakstveida procesā Tiesā, ir dažādi identificējušas “konkrēto” teritoriāli piekritīgo tiesu. Prejudiciālā jautājuma formulējums attiecas uz iespēju valstij kā tiesības pārņēmušam darba devējam iesūdzēt apdrošināšanas sabiedrību darbnespējīgās ierēdnes domicila vietas tiesā. Vācijas valsts savos rakstveida apsvērumos apgalvojusi, ka darba devējam, kas pārņēmis sava darbinieka tiesības, būtu jābūt iespējai vērsties tieši tajā pašā tiesā, kurā šis darbinieks sākotnēji varējis vērsties saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punktu kopsakarā ar 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu un celt savu prasību savas ierēdnes domicila vietas tiesā. Apdrošināšanas sabiedrība ir iebildusi pret to, ka tiktu atzīta iespēja, ka to vispirms var iesūdzēt pārvaldes iestādes atrašanās vietas tiesā, pēc tam beigās vēršoties ierēdnes domicila vietas tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-56" href="#t-56">56</a>
</span>). Spānijas valdība aprobežojusies ar norādi uz tiesām, “kuras nav atbildētāja domicila vietas tiesa”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-57" href="#t-57">57</a>
</span>). Komisija sniegusi Tiesai izvērstāku analīzi, iesakot turpmāk izklāstīto nošķīrumu. Ja darba devējs uzskatāms par “cietušo pusi” Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkta izpratnē, tad jurisdikcija ir atzīstama darba devēja domicila vietas tiesai. Ja darba devējs ir tikai pārņēmis sava cietušā darbinieka tiesības, tad tieši celtās prasības izskatīšana ir piekritīga tās vietas tiesai, kurā atrodas šā darbinieka domicils. Lai atrisinātu strīdu pamatlietā, Komisija uzskata, ka dalībvalsts kā darba devēja, kas pārņēmusi tiesības, var iesūdzēt apdrošināšanas sabiedrību darbnespējīgās ierēdnes domicila vietas tiesā, ja tieša prasība ir atļauta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, spriedumā MMA IARD Tiesa, tikai vispārīgi atsaucoties uz tās dalībvalsts tiesām, kurā darba devējs reģistrēts  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-58" href="#t-58">58</a>
</span>), lēmusi tikai par starptautiskās jurisdikcijas jautājumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesākumā tātad atgādināšu, ka, lai gan tiesas, kurā atrodas prasītāja domicils, jurisdikcijas noteikšana Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē principā ir dalībvalsts, kuras tiesu sistēmā ietilpst šī tiesa, kompetencē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-59" href="#t-59">59</a>
</span>), Tiesa atzinusi, ka šīs tiesību normas “mērķis ir tieši norādīt konkrētu tiesu dalībvalstī, neatsaucoties uz šajā dalībvalstī spēkā esošajiem teritoriālās jurisdikcijas sadales noteikumiem, un tātad noteikt ne tikai starptautisko jurisdikciju, bet arī minētās tiesas teritoriālo jurisdikciju gadījumos, uz kuriem attiecas šī tiesību norma”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-60" href="#t-60">60</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā šo precizējumu, uzskatu, ka Komisijas arguments uzreiz noraidāms. Proti, Tiesa jau ļoti skaidri nospriedusi, ka tiesības pārņēmis darba devējs pats ir “cietusī puse” Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkta izpratnē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-61" href="#t-61">61</a>
</span>). Šim tiesības pārņēmušajam darba devējam, kas ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, tātad var tikt piemērots šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunkts, saskaņā ar kuru tas kā prasītājs var iesūdzēt apdrošinātāju sava domicila vietas tiesā. Manā ieskatā, lai nonāktu pie šāda secinājuma, pietiek ar šo divu tiesību normu gramatisku interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Es arī nepiekrītu Komisijai, kad tā apgalvo, ka tādas struktūras tiesības, kas ir tiesību pārņēmēja, nav patstāvīgas un līdz ar to nerada šim tiesību pārņēmējam no tieši cietušā tiesībām neatkarīgas tiesības attiecībā uz jurisdikciju. Tiesības pārņēmis darba devējs ir vienīgais, kurš tiesīgs atsaukties uz tiesībām, kas izriet no šīs pārņemšanas. Turklāt tā kā “cietušās puses” iekļaušana to adresātu kategorijā, uz kuriem attiecas īpašie noteikumi par jurisdikciju apdrošināšanas lietās, balstās uz domu, ka tiek atzīts kaitējums, kas nodarīts tam pašam. Ja tiesību pārņemšanu uzlūko šādi, man grūti saskatīt, kādus riskus šī tiesību pārņemšana varētu radīt attiecībā uz jurisdikcijas pamatojumu skaita palielināšanos.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">67.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Bez tam, tā kā lietas izskatīšanas pārcelšana no vienas dalībvalsts uz citu jau pati par sevi rada atbildētājam neērtības, šaubos, vai šīs neērtības vairos tas, ka lietu izskatīs tā vai cita tiesa tajā pašā dalībvalstī. Citiem vārdiem sakot, tiklīdz ir atzīts forum actoris, man šķiet, ka no atbildētāja viedokļa ir diezgan neitrāla nozīme tam, vai tiesvedība notiek darbinieka domicila vietas tiesā vai darba devēja atrašanās vietas tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">68.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No iepriekš minētā izriet – lai Regulas Nr. 1215/2012 11. un 13. pantā ietvertie noteikumi būtu patiešām īpaši un lai tie pilnībā pildītu savu aizsargfunkciju, nākas secināt, ka darba devējam, kas pārņēmis sava ceļu satiksmes negadījumā cietušā darbinieka tiesības, jābūt iespējai celt prasību pret apdrošināšanas sabiedrību sava domicila vai atrašanās vietas tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-62" href="#t-62">62</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">69.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tieši šādā nozīmē jāsaprot arī spriedums MMA IARD, kurā Tiesa vairākkārt atsaucas uz tās dalībvalsts tiesām, kurā tiesības pārņēmušais darba devējs reģistrēts  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-63" href="#t-63">63</a>
</span>). Savukārt darbinieka domicila vietas tiesas kritērijs Tiesas argumentācijā uzkrītoši iztrūkst  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-64" href="#t-64">64</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">70.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tātad no Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkta kopsakarā ar 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu izriet, ka tieša prasība, ko darba devējs, kas pārņēmis sava darbinieka tiesības, ceļ pret citā dalībvalstī reģistrētu apdrošināšanas sabiedrību, jāceļ šā darba devēja reģistrācijas vietas tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">71.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tad vēl rodas jautājums par to, kā noteikt šo vietu gadījumā, kad darba devējs ir valsts. Kā tas ir tiesvedībā pamatlietā, valsts kā darba devējs savu konkrēto funkciju izpilda caur savas administratīvās organizācijas prizmu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">72.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tas vien, ka ierēdne savus darba pienākumus veikusi Minhenē, nenozīmē, ka valsts kā darba devējs būtu jāuzskata par reģistrētu Minhenē. “Darbinieka” darba pienākumu pildīšanas vietas kritērijs nekā nav saistīts ar jautājumu par tās vietas noteikšanu, kurā atrodas darba devējs  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-65" href="#t-65">65</a>
</span>). Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 63. panta 1. punkta noteikumiem juridiskās personas domicils ir tur, kur ir tās statūtos noteiktā atrašanās vieta, galvenais birojs vai galvenā darbības vieta  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-66" href="#t-66">66</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">73.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Taču, ja valsts kā darba devējs ceļ tiešu prasību pret apdrošināšanas sabiedrību, tad tā to dara, pamatojoties uz likumā paredzētu tiesību pārņemšanu, kļūdama par kreditoru saistībās, kuru pamatā ir kādas tās struktūras izmaksāta darba samaksa tās ierēdnim viņa prombūtnes laikā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">74.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādā gadījumā un lai izpildītu gan noteikumu par jurisdikciju paredzamības, gan tiesiskās noteiktības mērķi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-67" href="#t-67">67</a>
</span>), es tātad iesaku secināt, ka valsts kā darba devēja, kas pārņēmusi sava ierēdņa tiesības, var iesūdzēt apdrošināšanas sabiedrību tās vietas tiesā, kurā reģistrēta administratīvā struktūra, kas nodarbina ierēdni un kas turpinājusi izmaksāt darba samaksu šā ierēdņa prombūtnes laikā. Tiesību pārņemšana notiek tikai tāpēc, ka ierēdnim tikusi izmaksāta darba samaksa, un tieši tāpēc, ka šī struktūra nodrošinājusi darba samaksas izmaksu ierēdņa prombūtnes laikā pēc nelaimes gadījuma, darba devējs tiek uzskatīts par cietušo pusi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">75.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkts kopsakarā ar šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts, kas rīkojas kā darba devēja, kas pārņēmusi tāda ceļu satiksmes negadījumā cietuša ierēdņa tiesības, kuram tā turpinājusi izmaksāt darba samaksu, kā “cietusī puse” var iesūdzēt citā dalībvalstī reģistrētu sabiedrību, kas apdrošinājusi ar šajā negadījumā iesaistīto transportlīdzekli saistīto civiltiesisko atbildību, administratīvās struktūras, kura nodarbina šo ierēdni, atrašanās vietas tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">V.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Secinājumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">76.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-105" title="page-3">
      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 13. panta 2. punkts, skatot to kopā ar šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-106" title="page-3">
      jāinterpretē tādējādi, ka
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-107" title="page-3">
      dalībvalsts, kas rīkojas kā darba devēja, kas pārņēmusi tāda ceļu satiksmes negadījumā cietuša ierēdņa tiesības, kuram tā turpinājusi izmaksāt darba samaksu, kā “cietusī puse” var iesūdzēt citā dalībvalstī reģistrētu sabiedrību, kas apdrošinājusi ar šajā negadījumā iesaistīto transportlīdzekli saistīto civiltiesisko atbildību, administratīvās struktūras, kura nodarbina šo ierēdni, atrašanās vietas tiesā.
    </p>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">1</a>
</span>) Oriģinālvaloda – franču.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-2" href="#c-2">2</a>
</span>) Eiropas Parlamenta un Padomes regula (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-3" href="#c-3">3</a>
</span>) Skat. Regulas Nr. 1215/2012 18. apsvērumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-4" href="#c-4">4</a>
</span>) Padomes regula (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-5" href="#c-5">5</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, MMA IARD (C‑340/16, turpmāk tekstā – “spriedums MMA IARD”, EU:C:2017:576, 39. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-6" href="#c-6">6</a>
</span>) Saskaņā ar pienākumu, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli no pienākuma apdrošināt šādu atbildību (OV 2009, L 263, 11. lpp.) 21. panta. Lai gan šī direktīva ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. novembra Direktīvu (ES) 2021/2118 (OV 2021, L 430, 1. lpp.), izdarītie grozījumi šo tiesību normu nav skāruši.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-7" href="#c-7">7</a>
</span>) Prasītāja pamatlietā šeit atsaucas uz spriedumu MMA IARD.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-8" href="#c-8">8</a>
</span>) Atbildētāja pamatlietā šajā ziņā atsaucas uz spriedumiem, 2009. gada 17. Septembris, Vorarlberger Gebietskrankenkasse (C‑347/08, turpmāk tekstā – “spriedums Vorarlberger Gebietskrankenkasse”, EU:C:2009:561); 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50); 2021. gada 20. maijs, CNP (C‑913/19, EU:C:2021:399), kā arī 2021. gada 21. oktobris, T. B. un D. (Jurisdikcija apdrošināšanas jomā) (C‑393/20, EU:C:2021:871).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-9" href="#c-9">9</a>
</span>) Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2.2. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-10" href="#c-10">10</a>
</span>) Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2.2. punktu. Lai gan atbilstošo Vācijas tiesību normu iesniedzējtiesa expressis verbis nav norādījusi, Eiropas Komisija to ir citējusi savos procesuālajos rakstos. Būtībā 2009. gada 5. februāra Bundesbeamtengesetz (Likums par federālajiem ierēdņiem) (BGBl. 2009 I, 160. lpp.) 76. pantā paredzēts, ka gadījumā, ja ierēdnis, kuram ir tiesības uz pensiju, vai viņa ģimenes loceklis gūst miesas bojājumus vai iet bojā, darba devējs (“dienstherrn”) uz likuma pamata pārņem tiesības uz kompensāciju, kādu likums šai personai piešķir, pret trešo personu sakarā ar šiem miesas bojājumiem vai nāvi, ja šim darba devējam ir pienākums izmaksāt pabalstus darbnespējas periodā pēc miesas bojājumiem vai miesas bojājumu vai nāves rezultātā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-11" href="#c-11">11</a>
</span>) Kādu norādījusi iesniedzējtiesa tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu I daļā un II daļas 2.5. punktā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-12" href="#c-12">12</a>
</span>) Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkta izpratnē. Ir interesanti atzīmēt, ka Direktīvā 2009/103, kas grozīta ar Direktīvu 2021/2118, cietusī persona ir definēta kā “ikviena persona, kurai ir tiesības uz kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus ir izraisījuši transportlīdzekļi” (skat. grozītās Direktīvas 2009/103 1. panta 2. punktu, kā arī Direktīvas 2021/2118 2. apsvērumu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-13" href="#c-13">13</a>
</span>) Šīs tiesības tieši celt prasību, kādas cietušajām pusēm pēc negadījuma, kas izraisīts ar apdrošinātu transportlīdzekli, ir pret apdrošināšanas sabiedrību, kura apdrošinājusi atbildīgās personas civiltiesisko atbildību, izriet no Direktīvas 2009/103 (skat. šīs direktīvas 30. apsvērumu un 18. pantu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-14" href="#c-14">14</a>
</span>) Jo Regulas Nr. 1215/2012 11. un 13. pants ietilpst šīs regulas II nodaļas 3. iedaļā, kas veltīta jurisdikcijai lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu. Ar šo iedaļu “tiek izveidota autonoma sistēma tiesu jurisdikcijas sadalei apdrošināšanas jomā” (skat. spriedumu, 2021. gada 9. decembris, BT (Apdrošinātās personas piesaistīšana prasībā puses statusā) (C‑708/20, EU:C:2021:986, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-15" href="#c-15">15</a>
</span>) Tā kā šie noteikumi ietver atkāpi no atbildētāja domicila tiesas jurisdikcijas, tie tomēr un principā jāinterpretē šauri (skat. spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Allianz Elementar Versicherung (C‑652/20, EU:C:2022:514, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-16" href="#c-16">16</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2019. gada 14. februāris, Milivojević (C‑630/17, EU:C:2019:123, 81. punkts). Attiecībā uz Regulu Nr. 44/2001 inter alia skat. spriedumus, Vorarlberger Gebietskrankenkasse (37. punkts) un 2018. gada 25. janvāris, Schrems (C‑498/16, EU:C:2018:37, 27. punkts). Tā kā ar Regulu Nr. 1215/2012 ir atcelta un aizstāta šī regula, ar kuru savukārt tika aizstāta 1968. gada 27. septembrī Briselē parakstītā Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas grozīta ar secīgajām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (OV 1998, C 27, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), interpretācija, kuru Tiesa sniegusi par kādu no šo tiesību aktu normām, ir attiecināma arī uz pārējo tiesību aktu normām, ja tās var uzskatīt par līdzvērtīgām.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-17" href="#c-17">17</a>
</span>) Saskaņā ar Savienības likumdevēja nodomu, kas pausts Regulas Nr. 1215/2012 18. apsvērumā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-18" href="#c-18">18</a>
</span>) Atgādināšu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktu to piemēro civillietās un komerclietās, bet tā neattiecas “uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta jure imperii)”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-19" href="#c-19">19</a>
</span>) Šeit jāuzsver, ka šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Vācijas valsti gan Tiesā, gan iesniedzējtiesā pārstāv nevis valdības pārstāvji, bet gan advokāts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-20" href="#c-20">20</a>
</span>) Atbilstoši vispārējai pieejai, par kādu Tiesa izšķīrusies spriedumā MMA IARD (skat. šā sprieduma 36. punktu). Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka Regulas Nr. 44/2001 noteikumi ir piemērojami strīdā, kurā darba ņēmējs prasīja izmaksāt kompensāciju un apstrīdēja viņa ar trešo valsti noslēgtā darba līguma uzteikumu (skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia (C‑154/11, EU:C:2012:491, 56. punkts)).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-21" href="#c-21">21</a>
</span>) Skat. spriedumus, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50, 36. punkts); 2021. gada 9. decembris, BT (Apdrošinātās personas piesaistīšana prasībā puses statusā) (C‑708/20, EU:C:2021:986, 23. punkts), un 2024. gada 4. oktobris, Mahá (C‑494/23, EU:C:2024:848, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Tiesa atzinusi, ka Briseles konvencijas 8. panta pirmās daļas 2. punktu var atzīt par līdzvērtīgu Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunktam un Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktam, jo šīs tiesību normas “pieļauj, ka prasība pret apdrošinātāju, kura domicils ir attiecīgi Līgumslēdzējas valsts vai attiecīgi dalībvalsts teritorijā, tiek celta tās vietas tiesā, kurā ir prasītāja domicils, ja prasību ceļ apdrošinājuma ņēmējs minētās konvencijas gadījumā vai arī apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs saskaņā ar apdrošināšanas līgumu minēto regulu gadījumā, ja attiecīgā prasītāja domicils ir attiecīgi citā Līgumslēdzējā valstī vai citā dalībvalstī” (spriedums, 2022. gada 30. jūnijs, Allianz Elementar Versicherung (C‑652/20, EU:C:2022:514, 23. punkts)).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-22" href="#c-22">22</a>
</span>) Skat. spriedumu Vorarlberger Gebietskrankenkasse (47. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-23" href="#c-23">23</a>
</span>) Skat. spriedumu Vorarlberger Gebietskrankenkasse (35. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-24" href="#c-24">24</a>
</span>) Skat. spriedumu Vorarlberger Gebietskrankenkasse (38. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-25" href="#c-25">25</a>
</span>) Skat. spriedumu Vorarlberger Gebietskrankenkasse (41. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-26" href="#c-26">26</a>
</span>) Skat. spriedumu Vorarlberger Gebietskrankenkasse (42. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-27" href="#c-27">27</a>
</span>) Skat. spriedumu Vorarlberger Gebietskrankenkasse (44. punkts). Tad Tiesa konkrēti minējusi cietušā mantinieku gadījumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-28" href="#c-28">28</a>
</span>) C‑433/01, EU:C:2004:21. Tā kā valsts iestādes rīcību regulēja civiltiesības, strīds pamatlietā ietilpa “civillietas” jēdzienā Briseles konvencijas 1. panta pirmās daļas izpratnē (skat. šā sprieduma 21. punktu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-29" href="#c-29">29</a>
</span>) Par Briseles konvencijas, Regulas Nr. 44/2001 un Regulas Nr. 1215/2012 vienveidīgu interpretāciju skat. šo secinājumu 16. zemsvītras piezīmi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-30" href="#c-30">30</a>
</span>) Skat. spriedumu Vorarlberger Gebietskrankenkasse (46. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-31" href="#c-31">31</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50, 42. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-32" href="#c-32">32</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50, 47. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-33" href="#c-33">33</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50, 44. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-34" href="#c-34">34</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50, 45. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-35" href="#c-35">35</a>
</span>) Spriedums MMA IARD (39. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-36" href="#c-36">36</a>
</span>) Skat. spriedumu MMA IARD (28. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-37" href="#c-37">37</a>
</span>) Šeit vērts atgādināt, ka, ņemot vērā atšķirības starp šīs tiesību normas redakcijām dažādās valodās, Tiesai tās interpretāciju nācies fiksēt savā spriedumā Vorarlberger Gebietskrankenkasse, kurā tā nosprieda, ka Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz cietušo pusi (skat. šā sprieduma 25.–28. punktu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-38" href="#c-38">38</a>
</span>) Skat. spriedumu MMA IARD (33. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-39" href="#c-39">39</a>
</span>) Spriedums MMA IARD (34. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-40" href="#c-40">40</a>
</span>) Spriedums MMA IARD (35. punkts). Mans izcēlums.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-41" href="#c-41">41</a>
</span>) Šāds formulējums atstāj atklātu jautājumu par to, tieši kurā tiesā var celt prasību. Pie tā tātad būs nepieciešams atgriezties turpmākajā analīzes gaitā (skat. šo secinājumu 59. un nākamos punktus).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-42" href="#c-42">42</a>
</span>) Skat. spriedumu MMA IARD (37. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-43" href="#c-43">43</a>
</span>) Skat. spriedumu MMA IARD (34. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-44" href="#c-44">44</a>
</span>) Skat. spriedumus, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50, 45. punkts); 2020. gada 27. februāris, Balta (C‑803/18, EU:C:2020:123, 42. punkts); 2021. gada 21. oktobris, T. B. un D. (Jurisdikcija apdrošināšanas jomā) (C‑393/20, EU:C:2021:871, 40. punkts), kā arī 2023. gada 27. aprīlis, A1 un A2 (Izpriecu kuģa apdrošināšana) (C‑352/21, EU:C:2023:344, 53. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-45" href="#c-45">45</a>
</span>) Kā jau esmu norādījis, Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punktā ietverto jēdzienu “cietusī puse [cietušais]” Tiesa interpretējusi kā tādu, kas apzīmē cietušo pusi. Šo interpretāciju Savienības likumdevējs nostiprinājis Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punktā pārtraucot lietot terminu “cietušais”, tā vietā dodot priekšroku apzīmējumam “cietusī puse”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-46" href="#c-46">46</a>
</span>) Šajā pašā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā MMA IARD (C‑340/16, EU:C:2017:396, 47. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-47" href="#c-47">47</a>
</span>) Skat. spriedumu MMA IARD (35. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-48" href="#c-48">48</a>
</span>) Skat. spriedumu MMA IARD (21. un 25. punkts)</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-49" href="#c-49">49</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 21. zemsvītras piezīmi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-50" href="#c-50">50</a>
</span>) Skat. it īpaši Regulas Nr. 1215/2012 15. apsvērumu. Skat. arī spriedumus, 2020. gada 27. februāris, Balta (C‑803/18, EU:C:2020:123, 42. punkts); 2023. gada 27. aprīlis, A1 un A2 (Izpriecu kuģa apdrošināšana) (C‑352/21, EU:C:2023:344, 53. punkts), un 2024. gada 22. februāris, FCA Italy un FPT Industrial (C‑81/23, EU:C:2024:165, 41. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-51" href="#c-51">51</a>
</span>) Pavērusi ceļu prezumpcijas iedibināšanai Tiesa bija jau 2000. gada 13. jūlija spriedumā Group Josi (C‑412/98, EU:C:2000:399), kurā tā atzina, ka nevienu no divām tāda pārapdrošināšanas līguma pusēm, kas noslēgts starp diviem šīs nozares profesionāļiem, nevar “prezumēt, kā esošu vājākā stāvoklī attiecībā pret otru līgumslēdzēju pusi” (šā sprieduma 66. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-52" href="#c-52">52</a>
</span>) Tomēr prezumpcija tiks objektīvi atspēkota, ja tiešo prasību cels tiesības pārņēmušais darba devējs, kas ir profesionālis apdrošināšanas nozarē.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-53" href="#c-53">53</a>
</span>) C‑340/16, EU:C:2017:396.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-54" href="#c-54">54</a>
</span>) Ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumi lietā  MMA IARD (C‑340/16, EU:C:2017:396, 89. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-55" href="#c-55">55</a>
</span>) C‑433/01, EU:C:2004:21. Skat. šo secinājumu 37. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-56" href="#c-56">56</a>
</span>) Salīdzinājumam skat. atbildētājas pamatlietā rakstveida apsvērumu 1.1. un 3. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-57" href="#c-57">57</a>
</span>) Mans izcēlums.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-58" href="#c-58">58</a>
</span>) Skat. spriedumu MMA IARD (26., 30., 36., 37., 39. un 40. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-59" href="#c-59">59</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Allianz Elementar Versicherung (C‑652/20, EU:C:2022:514, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-60" href="#c-60">60</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 30. jūnijs, Allianz Elementar Versicherung (C‑652/20, EU:C:2022:514, 38. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-61" href="#c-61">61</a>
</span>) Attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punktu skat. spriedumu  MMA IARD (31. un nākamie punkti). Tiesības pārņēmuša darba devēja “cietušā” statuss ir skaidri atzīts (skat. šā sprieduma 37.–39. punktu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-62" href="#c-62">62</a>
</span>) Šajā pašā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. decembris, FBTO Schadeverzekeringen (C‑463/06, EU:C:2007:792, 28. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-63" href="#c-63">63</a>
</span>) Skat. spriedumu  MA IARD (30., 36., 37., 39. un 40. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-64" href="#c-64">64</a>
</span>) Vienīgā norāde, kas spriedumā MMA IARD sniegta attiecībā uz darbinieka domicilu, ir tāda, ka tas atradies Austrijā (skat. šā sprieduma 15. punktu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-65" href="#c-65">65</a>
</span>) Proti, skatot kopsakarā Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 13. panta 2. punktu, izvēlētais kritērijs ir tiesības pārņēmušā darba devēja kā cietušās puses domicils un nevis vieta, kurā strādājusi cietusī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-66" href="#c-66">66</a>
</span>) Sabiedrību un juridisko personu domicilu, ja par to nav norāžu dalībvalstu tiesību aktos, nosaka saskaņā ar Savienības tiesību autonomu interpretāciju (skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Club La Costa u.c. (C‑821/21, EU:C:2023:672, 60. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-67" href="#c-67">67</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Allianz Elementar Versicherung (C‑652/20, EU:C:2022:514, 54. punkts).</p>
</body>
</html>
