<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-51/19 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0051</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:51">EU:C:2021:51</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>32</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>32</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">G. Pitruzzella</HT> secinājumi – Apvienotās lietas C‑51/19 P un C‑64/19 P</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">World Duty Free Group</HT>/Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Džovanni Pitrucellas</HT><BR/>[<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Giovanni Pitruzzella</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20210121">2021. gada 21. janvārī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – itāļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Apvienotās lietas C‑51/19 P un C‑64/19 P</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">World Duty Free Group, SA</HT>, iepriekš <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España, SA</HT>,</P><P>pret</P><P>Eiropas Komisiju (C‑51/19 P)</P><P>un</P><P>Spānijas Karaliste</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">World Duty Free Group, SA</HT>, iepriekš <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España, SA</HT>,</P><P>Eiropas Komisiju (C‑64/19 P)</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Tiesību normas attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli, atbilstoši kurām uzņēmumiem rezidentiem nodokļu vajadzībām Spānijā ir atļauts norakstīt nemateriālās vērtības, kas rodas no kapitāla daļu iegādes uzņēmumos, kuri ir rezidenti nodokļu vajadzībām ārvalstīs</KEYWORD><KEYWORD>Valsts atbalsta jēdziens</KEYWORD><KEYWORD>Selektivitāte</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šo apvienoto lietu priekšmets ir apelācijas sūdzības, kuras iesniegušas attiecīgi <HT TYPE="ITALIC">World Duty Free Group SA</HT>, iepriekš <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) (lieta C‑51/19 P), un Spānijas Karaliste (lieta C‑64/19 P) par <DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">World Duty Free Group</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑219/10 RENV</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:784">EU:T:2018:784</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja ar LESD 263. pantu pamatoto <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> prasību atcelt Komisijas Lēmuma 2011/5/EK (<DATE ISO="20091028">2009. gada 28. oktobris</DATE>) par nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs, ko īstenojusi Spānija (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="007" PAGE.FIRST="48" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 7, 48. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, 1. panta 1. punktu un – pakārtoti – atcelt šī lēmuma 4. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šīs apelācijas sūdzības ietilpst virknē astoņu paralēlu lietu, kuru priekšmets ir to spriedumu atcelšana, ar ko Vispārējā tiesa noraidīja prasības, kuras dažas Spānijas sabiedrības bija iesniegušas pret apstrīdēto lēmumu vai pret Komisijas Lēmumu 2011/282/ES (2011. gada<?PAGE NO="2"?> 12. janvāris) par finanšu nemateriālās vērtības amortizāciju nodokļu vajadzībām saistībā ar līdzdalības iegādi ārvalstīs, ko īstenojusi Spānija (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/><DATE ISO="20110112">2011. gada 12. janvāra</DATE> lēmums<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="135" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 135, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Pārējās lietas, kurās sniedzu šodienas secinājumus, ir apvienotās lietas C‑53/19 P <HT TYPE="ITALIC">Banco</HT> <HT TYPE="ITALIC">Santander</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Santusa</HT>/Komisija un C‑65/19 P Spānija/Komisija un lietas C‑50/19 P <HT TYPE="ITALIC">Sigma</HT>/Komisija, C‑52/19 P <HT TYPE="ITALIC">Banco</HT> <HT TYPE="ITALIC">Santander</HT>/Komisija, C‑54/19 P <HT TYPE="ITALIC">Axa</HT> <HT TYPE="ITALIC">Mediterranean</HT>/Komisija un C‑55/19 P <HT TYPE="ITALIC">Prosegur Compañía de Seguridad</HT>/Komisija.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Faktiskie apstākļi, strīdīgais pasākums un apstrīdētais lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT><DATE ISO="20071010">2007. gada 10. oktobrī</DATE> pēc vairākiem rakstiskiem jautājumiem, kurus 2005. un 2006. gadā iesniedza Eiropas Parlamenta locekļi, kā arī pēc 2007. gadā saņemtās privātā uzņēmēja sūdzības Eiropas Komisija nolēma sākt formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="311" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 311, 21. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>sākšanas lēmums<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>) saistībā ar tiesisko regulējumu, kurš ir paredzēts 12. panta 5. punktā, kas tika ieviests <HT TYPE="ITALIC">Ley del Impuesto sobre Sociedades</HT> (Spānijas Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli) ar <DATE ISO="20011227">2001. gada 27. decembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Ley 24/2001, de Medidas Fiscales, Administrativas y del Orden Social</HT> (Likums 24/2001 par fiskāliem, administratīviem un sociāliem pasākumiem)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P><DATE ISO="20040311">2004. gada 11. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">BOE</HT> Nr. 61, 10951. lpp.</P></NOTE> un pārņemts ar <DATE ISO="20040305">2004. gada 5. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Real Decreto Legislativo 4/2004, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Impuesto sobre Sociedades</HT> (Karaļa Leģislatīvais dekrēts 4/2004 par pārskatītā Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli teksta apstiprināšanu, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/><HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT><QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>strīdīgais pasākums<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>). Ar strīdīgo pasākumu ir paredzēts, ka tad, ja Spānijā ar nodokļiem apliekams uzņēmums iegādājas kapitāldaļas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>ārvalstīs reģistrētā sabiedrībā<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> vismaz 5 % apjomā un attiecīgās kapitāldaļas netiek atsavinātas vismaz vienu gadu, finanšu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā ir apgalvots, ka Spānijas nodokļu sistēmā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>finanšu nemateriālā vērtība<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> atbilst nemateriālajai vērtībai, kas būtu iegrāmatota gadījumā, ja kapitāla daļu pircēja uzņēmējsabiedrība un mērķa uzņēmējsabiedrība būtu apvienojušās.</P></NOTE> nemateriālo vērtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā nemateriālā vērtība ir definēta kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>komercnosaukuma reputācijas vērtība, labas attiecības ar klientiem, darbinieku kvalifikācija un citi līdzīgi faktori, kas ļauj cerēt uz nākotnes peļņas iegūšanu lielākā apmērā, salīdzinot ar acīmredzamo apmēru<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>, kas atbilst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>cenai, kuru samaksā par uzņēmējsabiedrības iegādi virs šīs uzņēmējsabiedrības aktīvu tirgus vērtības<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, kurai saskaņā ar Spānijas grāmatvedības principiem ir jābūt iegrāmatotai kā atsevišķam nemateriālam aktīvam, tiklīdz mērķa uzņēmējsabiedrība tiek pārņemta pircēja uzņēmējsabiedrības kontrolē.</P></NOTE>, kas rodas no šīs iegādes, var atskaitīt no maksājamā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes norakstīšanas veidā. Strīdīgajā pasākumā ir precizēts – lai sabiedrību varētu kvalificēt kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>ārvalstīs reģistrētu sabiedrību<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, tai ir jābūt apliekamai ar Spānijā piemērojamajam nodoklim identisku nodokli un tās ienākumiem ir jābūt gūtiem galvenokārt no ārzemēs veiktas uzņēmējdarbības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT><DATE ISO="20091028">2009. gada 28. oktobrī</DATE> Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar ko izbeidza formālas izmeklēšanas procedūru par kapitāldaļu iegādi, kas veikta Eiropas Savienībā. Vispirms šī lēmuma 19. apsvērumā norādot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>saskaņā ar Spānijas nodokļu sistēmas principiem, izņemot apstrīdēto pasākumu, nemateriālo vērtību var norakstīt tikai pēc uzņēmējsabiedrību apvienošanās, kas ir veikta neatkarīgu uzņēmējsabiedrību aktīvu iegādes vai nodošanas gadījumā, vai pēc apvienošanās vai atdalīšanās darījuma<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>, un 20. apsvērumā precizējot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>[strīdīgajā pasākumā paredzētais] finanšu nemateriālās vērtības jēdziens [..] ievieš kapitāla daļu iegādes jomā nozīmi, kuru parasti izmanto aktīvu nodošanā vai uzņēmējsabiedrību apvienošanās darījumos<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>, Komisija atzina, ka minētais pasākums ir selektīvs, jo tas ir labvēlīgs tikai dažām uzņēmumu grupām, kas īsteno atsevišķus ieguldījumus ārvalstīs, un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>šīs kārtības īpašais raksturs nav pamatots ar tā būtību<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> (skat. 89. apsvērumu). Komisijas skatījumā šis secinājums bija jāuzskata par spēkā esošu neatkarīgi no tā, vai atbilstošā sistēma ir definēta kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>noteikums par finanšu nemateriālās vērtības taksāciju atbilstoši Spānijas nodokļu sistēmai<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> (skat. 89. un 92.–114. apsvērumu) vai kā<?PAGE NO="3"?> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>nemateriālās vērtības taksācija saistībā ar ārpus Spānijas rezidējošā uzņēmuma iegūto ekonomisko interesi<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> (skat. 89. un 115.–119. apsvērumu). Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā Komisija atzina, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>atbalsta shēma, ko Spānija īstenojusi saskaņā ar [strīdīgo pasākumu] [..], nav saderīga ar kopējo tirgu attiecībā uz atbalstu, ko sniedz saņēmējiem sakarā ar līdzdalības iegādi Kopienas iekšējā tirgū<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>, un 4. pantā noteica atgūt atbalstu, kas atbilst nodokļu atbrīvojumiem, kuri tika piešķirti saskaņā ar minēto režīmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā no nesaderības atzīšanas un atgūšanas pienākuma tika izslēgti tie nodokļu atvieglojumi, kurus atbalsta saņēmēji saņēma, veicot līdzdalības iegādi Kopienas iekšējā tirgū saskaņā ar strīdīgo pasākumu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>attiecībā uz tiešo vai netiešo līdzdalību ārvalstu uzņēmējsabiedrībās, kas bija atbilstošs atbalsta shēmas nepieciešamajiem noteikumiem pirms <DATE ISO="20071221">2007. gada 21. decembra</DATE>, papildus atļaujai uzturēt savu līdzdalību vismaz viena nepārtraukta gada laikā<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>. Faktiski Komisija atzina, ka līdz šim datumam (kas atbilst lēmuma par formālās izmeklēšanas sākšanu publikācijai OV) strīdīgā pasākuma saņēmējiem bija tiesiskā paļāvība uz šī pasākuma likumību (skat. apstrīdētā lēmuma 165.–168. apsvērumu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Komisija neapturēja formālās izmeklēšanas procedūru attiecībā uz ārpus Savienības veiktām kapitāldaļu iegādēm, gaidot jaunu informāciju, kuru bija apņēmušās sniegt Spānijas valsts iestādes. Šī procedūras daļa tika izbeigta, pieņemot <DATE ISO="20110112">2011. gada 12. janvāra</DATE> lēmumu, kurā valsts atbalsta shēmu, kuru Spānija īstenoja ar strīdīgo pasākumu, Komisija atzina par nesaderīgu ar iekšējo tirgu arī daļā, kas attiecas uz kapitāldaļu iegādēm ārpus Savienības reģistrētajos uzņēmumos.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20100514">2010. gada 14. maijā</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Ar <DATE ISO="20141107">2014. gada 7. novembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑219/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:939">EU:T:2014:939</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>) Vispārējā tiesa prasību apmierināja ar pamatojumu, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi LESD 107. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes prasību. Vispārējā tiesa atcēla arī <DATE ISO="20110112">2011. gada 12. janvāra</DATE> lēmumu ar <DATE ISO="20141107">2014. gada 7. novembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Santusa</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:938">EU:T:2014:938</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Santusa</HT>/Komisija<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību, kas Tiesas kancelejā iesniegta <DATE ISO="20150119">2015. gada 19. janvārī</DATE>, Komisija pārsūdzēja spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija. Šī apelācijas sūdzība, kas ir reģistrēta ar numuru C‑20/15 P, tika apvienota ar apelācijas sūdzību, kura ir reģistrēta ar numuru C‑21/15 P un kuru Komisija iesniedza par spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Santusa</HT>/Komisija. Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20150519">2015. gada 19. maija</DATE> lēmumiem Vācijas Federatīvajai Republikai, Īrijai un Spānijas Karalistei tika ļauts iestāties apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Santusa</HT> prasījumu atbalstam. Ar <DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembra</DATE> spriedumu Komisija/<HT TYPE="ITALIC">World Duty Free Group</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑20/15 P un C‑21/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:981">EU:C:2016:981</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT><QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>) Tiesa atcēla spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija, nosūtīja lietu Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Tiesa atcēla arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Santusa</HT>/Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT><DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembrī</DATE> Vispārējā tiesa taisīja pārsūdzēto spriedumu, ar kuru noraidīja <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> prasības pieteikumu, piesprieda pēdējai minētajai segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus un nolēma, ka Vācijas Federatīvā Republika, Īrija un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai, Īrijai un Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties apelācijas tiesvedībā Tiesā, kaut arī sākotnēji tās nebija iestājušās tiesvedībā Vispārējā tiesā, tās tiek uzskatītas par personām, kas iestājušās tiesvedībā, kuru pārņēma Vispārējā tiesa pēc tam, kad Tiesa atcēla spriedumus un nosūtīja lietas atkārtotai izskatīšanai.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzībām, kas Tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2019. gada 25. un 29. janvārī, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste iesniedza aplūkojamās apelācijas sūdzības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Lietā C‑51/19 P <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> prasa atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt apstrīdēto lēmumu pēc tās prasības pieteikuma apmierināšanas Vispārējā tiesā un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Spānijas Karaliste prasa apmierināt <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apelācijas sūdzību, atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Lietā C‑64/19 P Spānijas Karaliste prasa atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu, ciktāl tajā ir atzīts, ka strīdīgais pasākums ir valsts atbalsts, un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Vācijas Federatīvās Republikas prasījumi abās lietās ir apmierināt apelācijas sūdzības. Komisijas prasījumi abās lietās ir noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par nodokļu pasākumu selektivitātes analīzi</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Lai valsts pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, tam jābūt tādam, kas dod priekšrocību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, proti, ar to ir jāsniedz selektīvas priekšrocības tā saņēmējam. Tātad priekšrocības selektivitāte ir jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>valsts atbalsts<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> pamatelements<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Šajās apelācijas sūdzībās ir izvirzīti jautājumi, kuri attiecas tikai uz materiāltiesisko selektivitāti, nevis uz ģeogrāfisko selektivitāti, kura prasa noskaidrot, vai attiecīgais tiesiskais režīms iekļaujas valsts līmenī vai valsts noteiktas daļas līmenī, šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060906">2006. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Portugāle/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑88/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:511">EU:C:2006:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kura izvērtēšanai saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru ir vajadzīgs noteikt, vai saistībā ar konkrētu tiesisko kārtību attiecīgs valsts pasākums var sniegt priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem, kas ir faktiski un juridiski līdzīgā situācijā, ievērojot ar minēto tiesisko kārtību izvirzīto mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011108">2001. gada 8. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adria‑Wien Pipeline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Wietersdorfer &amp; Peggauer Zementwerke</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑143/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:598">EU:C:2001:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060906">2006. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Portugāle/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑88/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:511">EU:C:2006:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 54. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Arī valsts pasākumi, ar kuriem tiek piešķirtas nodokļu priekšrocības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Jau spriedumā 173/73, 28. punkts, Tiesa paskaidroja, ka konkrēta pasākuma nodokļu raksturs nav pietiekams, lai to izslēgtu no valsts atbalsta noteikumu piemērošanas.</P></NOTE>, lai gan ar tiem netiek pārdalīti valsts līdzekļi, var izpildīt selektivitātes prasību un tāpēc ietilpt LESD 107. panta 1. punktā paredzētajā valsts atbalsta aizliegumā, ja tie rada saņēmējiem finansiāli izdevīgāku stāvokli salīdzinājumā ar pārējiem nodokļu maksātājiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 56. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Šādu pasākumu iezīme, kura sarežģī citastarp to selektivitātes pārbaudi, slēpjas apstāklī, ka – atšķirībā no subsīdijām šaurā izpratnē – tie piešķir <HT TYPE="ITALIC">negatīva</HT> rakstura priekšrocības, proti, samazina nodokļu apmēru, kas saņēmējiem būtu jāmaksā saskaņā ar tiem parasti piemērojamo nodokļu režīmu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Lai pārbaudītu it īpaši valstu nodokļu pasākumu selektivitāti, Tiesa ir izstrādājusi analīzes metodi, kas ir sadalīta trijos atsevišķos posmos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Kā to ir paskaidrojusi Tiesa, runa ir par metodi, kas ir izmantojama ne tikai nodokļu pasākumu pārbaudei, skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šī analīzes metode, kas gadu gaitā ir attīstīta un pilnveidota, nesen tika sistematizēta spriedumā <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un apstiprināta jaunākajos spriedumos, <DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Heitkamp BauHolding</HT> maksātnespēja)/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑203/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:505">EU:C:2018:505</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT><QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>), un <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑374/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1024">EU:C:2018:1024</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT><QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Tā pieprasa vispirms identificēt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>vispārēju vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>normālo<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> nodokļu režīmu<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, kas ir piemērojams attiecīgajā dalībvalstī”, kas būs <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>atsauce<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>atsauces sistēma<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 80. un 88. punkts.</P></NOTE> (pirmais posms), un pēc tam pierādīt, ka attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no minētā vispārējā režīma, ciktāl ar to tiek ieviestas atšķirības starp tādiem subjektiem, kuri, ievērojot ar attiecīgo vispārējo režīmu izvirzīto mērķi, ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 57. punkts un tajā minētā judikatūra (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> u.c</NAME.CASE>., no <NO.CASE>C‑78/08 līdz C‑80/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> (otrais posms). Tātad pirmo divu analīzes posmu mērķis būtībā ir, pirmkārt, noteikt salīdzināšanas parametru un, otrkārt, nošķirt to uzņēmumu kategoriju, kuri, atsaucoties uz šo parametru, ir faktiskā un juridiskā situācijā, kas ir salīdzināma ar situāciju, kādā ir to priekšrocību saņēmējs, kuras piešķir pārbaudāmais valsts pasākums. Ja šīs analīzes iznākumā starp šiem uzņēmumiem tiek konstatēta nevienlīdzīga attieksme, pasākums ir jāuzskata par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/><HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> selektīvu<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 58. punkts.</P></NOTE>. Savukārt selektivitātes rakstura neesamības dēļ par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē nav uzskatāma nodokļu priekšrocība, kura izriet no vispārēji piemērojama pasākuma, kas ir vienādi piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051215">2005. gada 15. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">UniCredito Italiano</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑148/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:774">EU:C:2005:774</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000919">2000. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑156/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:467">EU:C:2000:467</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Komisijai ir pienākums pierādīt nevienlīdzīgās attieksmes esamību un tātad valsts pasākuma <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> [pirmšķietamo] selektivitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Trešajā posmā ieinteresētajai dalībvalstij ir iespēja pierādīt, ka pirmajos divos posmos konstatētā nevienlīdzīgā attieksme <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>izriet no nodokļu sistēmas, kurā ietilpst konkrēts pasākums, rakstura vai uzbūves<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> un tātad ir attaisnota<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19740702">1974. gada 2. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>173/73</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1974:71">EU:C:1974:71</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Nīderlande/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑159/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:246">EU:C:2004:246</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120329">2012. gada 29. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">3M Italia</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:184">EU:C:2012:184</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 58. punkts.</P></NOTE>. Šo posmu raksturo pierādīšanas pienākuma pāreja, līdzīgi kā tas notiek diskriminācijas esamības vērtējuma gadījumos: subjektam, kuram pārmet nevienlīdzīgo attieksmi, šajā gadījumā – ieinteresētajai dalībvalstij, ir jāpierāda, ka nevienlīdzīgajai attieksmei ir likumīgs attaisnojums un ka pasākumam, kas to izraisa, ir samērīgs raksturs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Lai gan iepriekš aprakstītā analīzes metode ir shematizēta un izklāstīta lineāri, tās izmantošana praksē ne vienmēr ir vienkārša un var novest pie atšķirīgiem risinājumiem par pārbaudāmā pasākuma faktisku selektivitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Paradigmatiskam gadījumam var iedomāties lietu, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>.</P></NOTE>. Vairākos gadījumos Tiesa ir veikusi arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>korekcijas<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>precizējumus<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, kuri ļāva ņemt vērā pārbaudīto nodokļu režīmu iezīmes, dodot priekšroku pieejai, ko uztver kā kazuistisku un ko raksturo ierobežots paredzamības līmenis. Ņemot vērā minēto, neskarot šīs metodes izmantošanu praksē un judikatūras atšķirības, man šķiet, ka no pēdējās minētās izriet daži pamatkritēriji, kuri orientē Tiesas argumentāciju un ietekmē laiku pa laikam pieņemtos risinājumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ar arvien lielāku skaidrību Tiesas judikatūrā, sākot no <DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembra</DATE> sprieduma Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Government of Gibraltar</HT> un Apvienotā Karaliste<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT><QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>), ir pakāpeniski parādījusies cieša saikne starp selektivitātes jēdzienu un diskriminācijas jēdzienu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat. sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT> 101. punktu, kurā valsts atbalsta selektivitātes pārbaudes kontekstā Tiesa pirmo reizi min diskriminācijas jēdzienu. Tomēr paralēles starp šiem diviem jēdzieniem sakņojas senākos spriedumos, it īpaši <DATE ISO="20011108">2001. gada 8. novembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adria‑Wien Pipeline</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Wietersdorfer &amp; Peggauer Zementwerke</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑143/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:598">EU:C:2001:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā radās ideja, ka selektivitāte ir jākonstatē, pārbaudot nevienlīdzīgās attieksmes esamību starp uzņēmumu grupām, kuras ir salīdzināmā situācijā. Saiknes starp selektivitāti un diskrimināciju tiešajam apstiprinājumam skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Valsts pasākums ir uzskatāms par selektīvu, ja tajā paredzētās priekšrocības tiek piemērotas diskriminējošā veidā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Šajā nozīmē <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110728">2011. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mediaset</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑403/10 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:533">EU:C:2011:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), 2015. gada 14. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eventech</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑518/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:9">EU:C:2015:9</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150604">2015. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">MOL</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑15/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:362">EU:C:2015:362</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedumus, <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, 75. un 101. punkts, <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 83. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 54., 86. un 93. punkts, un nepārprotamā veidā arī ārpus nodokļu tiesībām – spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Kā pati Tiesa to ir norādījusi sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> 71. punktā, selektivitātei nodokļu jomā piemērojamā analīzes metode būtībā izpaužas kā pārbaude, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>vai noteiktu subjektu izslēgšana no tādu nodokļu priekšrocību saņemšanas, kuras izriet no pasākuma, ar kuru ir paredzētas atkāpes no vispārējā nodokļu režīma, rada diskriminējošu attieksmi pret tiem<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. arī spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kas ir pasludināts tajā pašā dienā kā spriedums <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, un 2015. gada 14. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eventech</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑518/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:9">EU:C:2015:9</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tāda pati nostāja ir izteikta vairākos jaunākajos ģenerāladvokātu secinājumos, skat., piemēram, ģenerāladvokāta N. Vāla [<HT TYPE="ITALIC">N. Wahl</HT>] secinājumus lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eventech</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑518/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2239">EU:C:2014:2239</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">MOL</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑15/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:32">EU:C:2015:32</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Finanzamt Linz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑66/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:242">EU:C:2015:242</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), ģenerāladvokāta M. Bobeka [<HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Beļģija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑270/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:289">EU:C:2016:289</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un ģenerāladvokāta M. Vatelē [<HT TYPE="ITALIC">M. Wathelet</HT>] secinājumus apvienotās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Santusa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑20/15 P un C‑21/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:624">EU:C:2016:624</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Otrkārt, nodokļu pasākumu selektivitātes analīzē ir jāņem vērā to <HT TYPE="ITALIC">sekas</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai LESD 107. panta 1. punkts nenošķir valsts iejaukšanos pēc cēloņiem vai mērķiem, bet definē to pēc tās sekām, skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19740702">1974. gada 2. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>173/73</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1974:71">EU:C:1974:71</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑487/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:757">EU:C:2008:757</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0089">89.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, 87. punkts.</P></NOTE>. Tas nozīmē, no vienas puses, ka valsts nodokļu likumdevēja izvirzītie mērķi, kuri neattiecas uz aplūkoto nodokļu režīmu, ir svarīgi tikai, lai identificētu to subjektu kategoriju, kurā ir jākonstatē nevienlīdzīgās attieksmes esamība, bet ne šādas diferenciācijas attaisnojumam. No otras puses, nodokļu pasākuma selektivitātes pārbaude nav atkarīga no attiecīgo pasākumu formas, lai novērstu, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>jau sākotnēji valsts nodokļu noteikumi nebūtu kontrolējami valsts atbalsta jomā tikai tādēļ, ka tiem ir piemērojama cita regulējuma metode, kaut arī tie rada tādas pašas [..] sekas, pielāgojot un kombinējot dažādas nodokļu normas<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 91. punkts.</P></NOTE>. Analīze, kuras pamatā ir pasākuma sekas, var likt Tiesai atzīt tādas nodokļu tiesību normas <HT TYPE="ITALIC">de facto selektivitāti</HT>, kura, kaut arī formāli ir piemērojama bez atšķirības visiem iesaistītajiem subjektiem, pamatojoties uz vispārīgiem un objektīviem kritērijiem, faktiski ievieš nepamatotas atšķirības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, 101. punkts, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 67. punkts. Faktiskās selektivitātes definīcijai skat. 121. punktu Komisijas paziņojumā par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C(2016) 2946 (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="262" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2016">OV 2016, C 262, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>paziņojums par valsts atbalsta jēdzienu<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>).</P></NOTE>. Šādu pasākumu, kuri neparedz atkāpes no parastā režīma un tātad nav <HT TYPE="ITALIC">selektīvi de jure</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Saskaņā ar paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu <HT TYPE="ITALIC">de jure</HT> selektivitāte <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>tiešā veidā izriet no juridiskajiem kritērijiem tāda atbalsta piešķiršanai, kurš ir oficiāli paredzēts tikai konkrētiem uzņēmumiem<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> (skat. 121. punktu).</P></NOTE>, selektivitāti nevar konstatēt, piemērojot triju posmu analīzes metodi, kā to liecina spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, bet tās konstatēšanai ir konkrēti jāpārbauda, vai to piemērošana neizraisa diferencētu nodokļu slogu saņēmēju uzņēmumu labā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>saistībā ar īpašībām, kas tiem ir raksturīgas kā privileģētai kategorijai<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, 91., 93. un 103.–107. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Treškārt, ņemot vērā dabisko sarežģītību, kas raksturo valstu nodokļu regulējumus, kuri ir veidoti, izmantojot vairākas sistēmas, noteikumus un izņēmumus, un kuros likumdevēja izvirzītie nodokļu, ekonomiskie un sociālie mērķi tiek īstenoti, ieviešot diferenciāciju starp nodokļu maksātāju kategorijām, Tiesa būtībā veic <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>saskaņotības pārbaudi<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ANGED</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑236/16 un C‑237/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:854">EU:C:2017:854</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, interpretējot nesaskaņotību kā norādi uz attiecīgā pasākuma selektivitāti. Saskaņotības pārbaude ir svarīga gan analīzes metodes otrajā posmā, kurā priekšrocības saņēmēju un to subjektu, kuri ir izslēgti no priekšrocības, kategoriju definīcija tiek vērtēta saistībā ar attiecīgā nodokļu režīma mērķi, gan – ja pasākums ir uzskatāms par <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> selektīvu – trešajā posmā, izvērtējot ieinteresētās dalībvalsts izvirzīto attaisnojumu par attiecīgā nodokļu režīma raksturu vai struktūru. Saskaņotības kritērijs turklāt ir jāpiemēro, kā tas tiks sīkāk paskaidrots turpmāk, arī nosakot atsauces sistēmu, un tātad pirmajā posmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Tādējādi selektivitātes analīze, kas izriet no Tiesas judikatūras, ir attiecīgā pasākuma diskriminējošā rakstura izvērtējums, ņemot vērā gan tā sekas, gan tā saskaņotību ar sistēmu, kurā tas ietilpst, un neatkarīgi no nodokļu likumdevēja mērķiem, kuri neattiecas uz šo režīmu, kā arī no izmantotās likumdošanas tehnikas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Neskarot metodoloģiju, no judikatūras izriet, it īpaši, ja to skata, ņemot vērā atšķirīgo dialektiku, kas vairākos gadījumos bija izveidojusies starp Tiesu un Vispārējo tiesu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat., piemēram, lietas, kurās tika pieņemti spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑487/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:757">EU:C:2008:757</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑279/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:551">EU:C:2011:551</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī lietas, kurās tika pieņemti spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT> un <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>.</P></NOTE>, pirmās minētās tendence izmantot selektivitātes nodokļu jomā nosacījuma paplašinātu interpretāciju, vismaz definējot jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>vispārējs pasākums<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> tvērumu un darbības jomu, kas var izslēgt konkrētā nodokļu režīma selektīvo raksturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT> un <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>. Konkrēta režīma diskriminējošā rakstura identifikācija praksē, ņemot vērā arī pārbaudes sarežģītību, tomēr ļauj rast ierobežojošākus risinājumus, skat., piemēram, pat ja ne nodokļu jomā, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šai orientācijai, kas visdrīzāk ir izskaidrojama ar nepieciešamību izvairīties no tā, ka sarežģītu nodokļu pasākumu pieņemšana ļautu dalībvalstīm apiet tiesību normas valsts atbalsta jomā, netrūka kritikas, jo netieši tā ierobežo dalībvalstu brīvību definēt izvēles valsts nodokļu un ekonomiskās politikas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat., piemēram, ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Finanzamt Linz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑66/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:242">EU:C:2015:242</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0113">113.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0115">115.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [<HT TYPE="ITALIC">H. Saugmandsgaard Øe</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:741">EU:C:2018:741</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī Īrijas, Spānijas un Vācijas nostājas lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, kuras ir minētas šī sprieduma 52. punktā, kā arī, kā to varēs labāk redzēt turpmāk, Vācijas valdības apsvērumos šajās lietās pausto nevēlēšanos akceptēt risinājumu, kuru Tiesa izmantoja minētajā spriedumā.</P></NOTE>, būtībā prasot Komisijai, veicot atbalsta saderības izvērtējumu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu, pārbaudīt to mērķu, kurus dalībvalstis izvirza, pieņemot tiešo nodokļu pasākumus, likumību no Savienības tiesību viedokļa. Faktiski, ja ir neapšaubāmi, ka dalībvalstīm, īstenojot savas kompetences, ir jāievēro Savienības tiesības, tostarp tiesību normas valsts atbalsta jomā, Tiesa tomēr ir vairākkārt norādījusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>tā kā šajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, dalībvalstīm vai valsts teritoriālā iedalījuma vienībām, kurām ir autonomija nodokļu jomā, ir nodokļu kompetence noteikt nodokļu bāzes un nodokļu maksājumu sadali atkarībā no dažādiem ražošanas faktoriem un dažādām tautsaimniecības nozarēm<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180426">2018. gada 26. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ANGED</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑236/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:291">EU:C:2018:291</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Nodokļu valsts atbalsta selektivitātes sarežģītā pārbaude citastarp iekļaujas šajā delikātajā kompetenču līdzsvarā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Turpmāk tiks apskatīti <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karalistes izvirzītie iebildumi, ņemot vērā iepriekš atgādinātos kritērijus un izklāstītos apsvērumus. Pirms šīs pārbaudes sākšanas tomēr ir jāprecizē sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> darbības joma un tā nozīme šo apelācijas sūdzību analīzē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par sprieduma WDFG ietekmi šo apelācijas sūdzību izskatīšanā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija, ar ko tika atcelts apstrīdētais lēmums, Vispārējā tiesa atzina, pirmkārt, ka, lai izpildītu selektivitātes prasību, visos gadījumos ir jānosaka to uzņēmumu kategorija, kuri ekskluzīvā veidā gūst labumu no attiecīgā pasākuma, un ka tad, ja pēdējais minētais ir potenciāli pieejams visiem uzņēmumiem, kā tas ir strīdīgā pasākuma gadījumā, selektivitāte nevar izrietēt tikai no konstatācijas par to, ka ir ieviesta atkāpe no vispārējā vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>normālā<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> nodokļu režīma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. it īpaši sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija 44., 45., 53. un 62. punktu.</P></NOTE>. Otrkārt, Vispārējā tiesa atzina, ka nodokļu diferenciācija pati par sevi neļauj secināt valsts atbalsta esamību, bet šajā nolūkā ir arī jāidentificē konkrēta tādu uzņēmumu kategorija, kuri būtu nošķirami pēc īpašām raksturiezīmēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat. sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija 67. un 68. punktu.</P></NOTE>. Visbeidzot, Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas izvirzītos argumentus, kuri pamatojās uz judikatūru par valsts atbalstu eksportam, norādot, ka Komisijas minētajos precedentos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Runa ir par spriedumiem, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19691210">1969. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE> (<NO.CASE>6/69 un 11/69</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1969:68">EU:C:1969:68</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880607">1988. gada 7. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Grieķija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>57/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:284">EU:C:1988:284</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040715">2004. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑501/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:438">EU:C:2004:438</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa katrā ziņā bija identificējusi saņēmēju uzņēmumu kategoriju, kuri bija nošķirami pēc kopīgām raksturiezīmēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT>/Komisija 79.–81. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> Tiesa apmierināja abus Komisijas izvirzītos iebildumus, no kuriem pirmais bija vērsts uz to, lai apstrīdētu pienākumu – kuru Vispārējā tiesa uzlika Komisijai – noteikt to uzņēmumu grupu, kuriem ir kopīgas raksturiezīmes, lai pierādītu valsts pasākuma selektīvo raksturu, un otrais bija vērsts uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas veikto judikatūras atbalsta eksportam jomā interpretāciju. Attiecībā uz pirmo iebildumu, vispirms atgādinot iepriekš minēto triju posmu selektivitātes analīzes metodi, Tiesa atzina, ka strīdīgais pasākums, tā kā to var piemērot visiem uzņēmumiem rezidentiem nodokļu vajadzībām Spānijā, kas veic kapitāldaļu iegādi vismaz 5 % apmērā uzņēmumos, kuri ir rezidenti nodokļu vajadzībām ārpus šīs dalībvalsts, var tikt uzskatīts par tādu, kas veido valsts atbalstu, un ka Komisijai bija jāpierāda, ka ar šo pasākumu, neraugoties uz faktu, ka ar to sniedz vispārpiemērojamu priekšrocību, tomēr sniedz priekšrocības vienīgi konkrētiem uzņēmumiem vai tikai konkrētām saimnieciskās darbības nozarēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 62. punkts.</P></NOTE>. Pēc tam Tiesa konstatēja, ka Vispārējās tiesas argumentācija ir balstīta uz kļūdainu selektivitātes kritērija piemērošanu un ka attiecībā uz tādu valsts pasākumu, ar ko piešķir vispārpiemērojamu nodokļu priekšrocību, šis nosacījums ir izpildīts, tiklīdz Komisija spēj pierādīt, ka šis pasākums ir atkāpe no attiecīgajā dalībvalstī piemērojamā vispārējā vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>normālā<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> nodokļu režīma, ciktāl ar to tā konkrēto seku dēļ tiek ieviesta diferencēta attieksme pret subjektiem, lai arī gan subjekti, kuri saņem nodokļu priekšrocību, gan subjekti, kuri no tās ir izslēgti, ievērojot šīs dalībvalsts nodokļu režīma izvirzīto mērķi, ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 67. punkts.</P></NOTE>. Tiesas skatījumā Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, secinot, ka strīdīgais pasākums bija jāuzskata nevis par selektīvu pasākumu, bet gan par vispārēju pasākumu, pamatojoties uz apsvērumu, ka tas neattiecas uz noteikta veida uzņēmumu kategoriju vai preču ražošanu, ka tā piemērošana nebija atkarīga no uzņēmumu darbības veida vai ka tas bija pieejams <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> vai potenciāli visiem uzņēmumiem, kuri vēlējās iegūt kapitāldaļas vismaz 5 % apmērā ārvalstīs reģistrētās sabiedrībās un kuru īpašumā šīs kapitāldaļas bija nepārtraukti vismaz gadu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 69. punkts.</P></NOTE>. Tiesa arī precizēja, ka pretēji tam, ko ir lēmusi Vispārējā tiesa, iespējamais strīdīgā pasākuma selektīvais raksturs nekādi netika atspēkots ar faktu, ka galvenais nosacījums ar šo pasākumu piešķirtās nodokļu priekšrocības saņemšanai attiecas uz noteiktu saimniecisko darījumu, konkrētāk, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>tīri finansiālu darījumu<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, neparedzot minimālo ieguldījuma apmēru, un tas nav atkarīgs no saņēmēju<?PAGE NO="9"?> uzņēmumu darbības jomas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 81. punkts.</P></NOTE>. Tādējādi tā secināja, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini kritizējusi Komisijas secinājumus par strīdīgā pasākuma selektivitāti, nepārbaudot, vai Komisija bija tik tiešām analizējusi un pierādījusi šī pasākuma diskriminējošo raksturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 93. punkts.</P></NOTE>. Attiecībā uz otro Komisijas izvirzīto iebildumu, ciktāl tas ir nozīmīgs šajās lietās, Tiesa atzina, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka šajā gadījumā nebija piemērojama judikatūra par atbalstu eksportam, uz kuru pamatojās Komisija. Sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> 119. punktā Tiesa norādīja, ka iepriekš izklāstītā triju posmu selektivitātes analīzes metode <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>ir pilnībā piemērojam[a] nodokļu atbalstam eksportam<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>, precizējot, ka tāds pasākums kā strīdīgais pasākums var tikt uzskatīts par selektīvu, ja ar to sniedz priekšrocības uzņēmumiem, kuri veic pārrobežu darbības, it īpaši ieguldījumu darbības, izslēdzot citus uzņēmumus, kuri, būdami faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, ņemot vērā ar attiecīgo nodokļu režīmu izvirzīto mērķi, veic tāda paša veida darbības valsts teritorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> neapšaubāmi nodokļu valsts atbalsta selektivitātes jēdziena definīcijā iekļauj būtisku aspektu. Saskaņā ar šo spriedumu valsts pasākums var būt selektīvs arī tad, ja <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> neidentificē īpašu saņēmēju kategoriju un ja visiem attiecīgajā dalībvalstī reģistrētajiem uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma, juridiskās formas, darbības nozares vai citām to raksturiezīmēm potenciāli ir piekļuve šajā pasākumā paredzētām priekšrocībām – ar nosacījumu, ka tiks veikts noteikta veida ieguldījums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Līdz spriedumam <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> iespēju atzīt par selektīvu tādu priekšrocību, kura vienādi ir pieejama visiem uzņēmumiem, kaut arī ar nosacījumu, ka tiks veikts noteikts darījums, šķiet, nepieļāva ierobežojums, kuru veido vispārējo pasākumu neselektivitātes princips. Turpretī minētajā spriedumā Tiesa paskaidroja, ka pasākuma selektīva rakstura vērtējumā ir būtiska arī nevienlīdzīgā attieksme, kura ir attiecināma uz uzņēmumu rīcību. Manuprāt, šis ir jutīgākais sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> aspekts, kuru Vispārējā tiesa ne nejauši ir vēlējusies uzsvērt – ne bez slēpta kritiskā akcenta – pārsūdzētā sprieduma 82. un 83. punktā.</P></NOTE>. Tiesas pieeju – kura liek meklēt iespējamo diskrimināciju arī pasākumos, kas ir piemērojami bez atšķirības un kas paredz priekšrocību, kura ir juridiski un faktiski pieejama visiem uzņēmumiem, – neatbalsta tie, kuri triju posmu analīzes metodes stingro piemērošanu, kas nav mīkstināta, vienlaikus piemērojot kritēriju, kas ir balstīts uz nodokļu priekšrocības vispārēju pieejamību, saista ar valsts atbalsta jēdziena pārmērīgu paplašināšanu un dalībvalstu kompetences tiešo nodokļu jomā sabrukšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:741">EU:C:2018:741</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ANGED</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑236/16 un C‑237/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:854">EU:C:2017:854</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kuros ir mēģināts relativizēt sprieduma darbības jomu, uzsverot strīdīgā pasākuma eksporta stimulēšanas raksturu.</P></NOTE>. Šajā nostājā iekļaujas Vācijas valdības apsvērumi, kuros ir atbalstīta sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> darbības jomas ierobežošana un tās piesaiste kontekstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Šeit aprobežošos ar norādi – lai gan ir taisnība, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> Tiesa ieņēma nostāju konkrētā kontekstā, kuru raksturo pasākums, kas noteiktos aspektos līdzinās eksporta atbalsta pasākumiem, attiecībā uz kuriem tā tradicionāli ir stingrāka saistībā ar to kvalifikāciju par valsts atbalstu, tomēr neuzskatu, ka var pārmērīgi relativizēt šī sprieduma darbības jomu, kas, ņemot vērā gan izmantoto redakcionālo tehniku, gan apstiprinājumus turpmākajos Tiesas, ieskaitot virspalātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. it īpaši spriedumu <HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT>, kurā Tiesa, neraugoties uz ģenerāladvokāta <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>H. Saugmandsgora Ēes</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:741">EU:C:2018:741</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0115">115.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) brīdinājumu par sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> šauras interpretācijas sekām, apstiprināja tajā izmantoto pieeju arī ārpus īpašā konteksta, kurā tas tika pieņemts.</P></NOTE>, nolēmumos, ir prezentēts kā principiāls spriedums, kurā, atkārtoti apstiprinot triju posmu selektivitātes analīzes metodi, ir precizēts, ka katrs režīms, kas paredz nosacījumus nodokļu priekšrocību iegūšanai, arī ja pēdējās minētās ir potenciāli pieejamas visiem uzņēmumiem, var izrādīties selektīvs, ja noved pie nevienlīdzīgas attieksmes pret uzņēmumiem, kuri juridiski un faktiski ir salīdzināmā situācijā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānorāda, ka šo apelācijas sūdzību izskatīšanā sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> nozīme ir diezgan ierobežota. Faktiski, pirmkārt, nevienā no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem iebildumiem nav apstrīdēts pamatojums, kurā Vispārējā tiesa – noraidot <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> argumentus, kuru mērķis ir norādīt uz strīdīgā pasākuma vispārējo raksturu, – piemēroja principus, kurus Tiesa apstiprināja minētajā spriedumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 77.–89. punktu.</P></NOTE>. Otrkārt, minētajā spriedumā Tiesa, kaut arī pamatojot savu argumentāciju ar premisu, ka Komisija ir konstatējusi strīdīgā pasākuma selektivitāti, pamatojoties uz šī pasākuma atkāpes raksturu un uz ar to ieviesto atšķirīgo attieksmi pret uzņēmumiem rezidentiem, tomēr neieņēma nostāju nevienā no šiem diviem aspektiem, kuri savukārt ir šo apelācijas sūdzību centrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Tomēr ir jānorāda, ka ir bijušas arī citādas sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> interpretācijas (skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1017">EU:C:2017:1017</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0107">107.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ANGED</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑236/16 un C‑237/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:854">EU:C:2017:854</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)), saskaņā ar kurām Tiesa esot ieņēmusi nostāju attiecībā uz atsauces sistēmu vai uz strīdīgā pasākuma selektivitāti.</P></NOTE>. Citiem vārdiem sakot, Tiesa tikai apstiprināja analīzes metodi – kuru Komisija piemēroja, lai pierādītu strīdīgā pasākuma selektīvo raksturu –, nevis šīs piemērošanas rezultātu, kas turpretī tiek apstrīdēts šajās apvienotajās lietās. No tā izriet, ka Vācijas valdības atbildes rakstā izvirzītie argumenti, ciktāl to mērķis ir kritizēt triju posmu selektivitātes analīzes metodes, kura pamatojas uz diskrimināciju, izvēli šajā gadījumā, nedodot priekšroku metodei, kura pamatojas uz nodokļu priekšrocības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>vispārēju pieejamību<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>, nav būtiski šo apelācijas sūdzību izskatīšanā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzībām</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Gan <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, gan Spānijas Karaliste attiecīgo apelācijas sūdzību pamatojumam izvirza vienu pamatu par kļūdu LESD 107. panta 1. punkta interpretācijā attiecībā uz selektivitātes kritēriju. Abi pamati ir sadalīti vairākās daļās: četras prioritāras un divas pakārtotas daļas vienīgajā pamatā, kuru izvirza <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, un četras daļas vienīgajā pamatā, kuru izvirza Spānijas Karaliste.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Iebildumi, kas ir izvirzīti <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā pamata četrās prioritārajās daļās un četrās daļās, kurās ir sadalīts Spānijas Karalistes vienīgais apelācijas sūdzības pamats, lielā mērā sakrīt vai pārklājas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Atbildes rakstā lietā C‑51/19 Spānijas Karaliste uzsver, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apelācijas sūdzība būtībā sakrīt ar tās vienīgo apelācijas sūdzības pamatu un tajā izdarīto argumentāciju.</P></NOTE>. Tāpēc šos iebildumus var sagrupēt un izskatīt kopā. Pēc tam izskatīšu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata daļas, kuras ir izvirzītas pakārtoti.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu un par Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo un otro daļu: kļūda atsauces sistēmas noteikšanā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pieņemamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Iebildumi, kurus <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> izvirza vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā un Spānijas Karaliste – vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmajā un otrajā daļā, attiecas uz selektivitātes analīzes pirmo posmu, kura mērķis, kā minēts, ir noteikt atsauces sistēmu. Komisija uzskata, ka šie iebildumi ir pilnībā nepieņemami, jo <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> prasības pieteikumā Vispārējā tiesā netika iekļauts neviens iebildums par iespējamām kļūdām atsauces sistēmas noteikšanā. Atļaujot apelācijas sūdzības iesniedzējām apelācijas posmā izvirzīt jaunus iebildumus, pēdējām minētajām tiktu atļauts vērsties Tiesā ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Manuprāt, Komisijas izvirzītais iebildums par nepieņemamību ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Noteikti ir taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, uz kuru atsaucas Komisija, apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetence ir ierobežota ar tā juridiskā risinājuma pārbaudi, kas tika sniegts saistībā ar Vispārējā tiesā apspriestajiem pamatiem un argumentiem, un ka tādējādi lietas dalībnieks principā nevar Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu, kuru viņš nav izvirzījis Vispārējā tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> spriedumus, 2007. gada 1. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sison</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑266/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:75">EU:C:2007:75</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0095">95.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2019. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alfamicro</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑14/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:159">EU:C:2019:159</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Tomēr Tiesa ir paskaidrojusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir tiesīga savā apelācijas sūdzībā izvirzīt pamatus, kuri ir radušies no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā pamatotību no tiesību viedokļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071129">2007. gada 29. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stadtwerke Schwäbisch Hall</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑176/06 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:730">EU:C:2007:730</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/S<HT TYPE="ITALIC">iemens Österreich</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑231/11 P līdz C‑233/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:256">EU:C:2014:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0102">102.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>/<HT TYPE="ITALIC">European Dynamics Luxembourg</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑677/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:998">EU:C:2017:998</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180906">2018. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Čehijas Republika/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑4/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:678">EU:C:2018:678</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un – kā jaunāko – 2020. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>EĀDD/<HT TYPE="ITALIC">Alba Aguilera</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑427/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:109">EU:C:2020:109</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tāpēc šajā gadījumā, pat pieņemot, kā to apgalvo Komisija, ka iebildumi, kurus <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste izvirza savās attiecīgajās apelācijas sūdzībās, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>jauni pamati<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> salīdzinājumā ar tiem, kuri tika izvirzīti <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> prasības atbalstam Vispārējā tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Šajā saistībā ir jāuzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 32. un 33. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> pirmā apelācijas sūdzības pamata otrais iebildums attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>kļūdu atsauces sistēmas [..] noteikšanā<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> un ka šis iebildums ir pamatots ar vispārēju argumentāciju, kura var tikt piemērota arī trešajam pamatam, kas attiecas uz strīdīgā pasākuma attaisnoto raksturu, ņemot vērā tās sistēmas raksturu, kurā tas ietilpst. Pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa precizē, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> argumentācijas rezultātā tai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>rodas jautājums par Komisijas šajā lietā izvēlēto atsauces punktu<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>.</P></NOTE>, tas vien pats par sevi nav pietiekams, lai atzītu tos par nepieņemamiem. Faktiski, tā kā pārsūdzētajā spriedumā ir pārbaudīts, vai selektivitātes analīzes metodes pirmajā posmā Komisija ir pareizi identificējusi atsauces nodokļu režīmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 92.–141. punktu.</P></NOTE>, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karalistei ir tiesības kritizēt no tiesību viedokļa konstatējumus, kurus šajā saistībā ir veikusi Vispārējā tiesa, neatkarīgi no apstākļa, ka pirmajā instancē tās nebija izstrādājušas argumentāciju, kuras mērķis būtu apstrīdēt Komisijas lēmumu tieši šajā aspektā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka argumenti, kurus <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste izvirza aplūkojamajās attiecīgo vienīgo apelācijas sūdzības pamatu daļās, ietver precīzu un detalizētu pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas kritiku un to mērķis lielā mērā ir apstrīdēt Vispārējās tiesas izdarītās tiesas kontroles ierobežojumu un īstenošanas veida ievērošanu. Tādēļ tos nevarēja izvirzīt tiesvedībā minētajā tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060601">2006. gada 1. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">P &amp; O European Ferries</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Vizcaya</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">Diputación Foral de Vizcaya</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑442/03 P un C‑471/03 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:356">EU:C:2006:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz iepriekš minēto, tādējādi uzskatu, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa un Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmā un otrā daļa ir jāatzīst par pieņemamām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pēc būtības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Paziņojumā par valsts atbalsta jēdzienu Komisija atsauces sistēmu definē kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>konsekventu to noteikumu kopumu, kuri ir vispārēji – uz objektīvu kritēju pamata – piemērojami visiem uzņēmumiem, kas ietilpst sistēmas tvērumā atbilstoši tās mērķim<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>133. punkts.</P></NOTE>. Tomēr ir jāuzsver, ka līdz šim Tiesa vēl nav pārņēmusi šo definīciju un turpina atsauces sistēmu definēt kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/><HT TYPE="ITALIC">vispārējo</HT> vai <HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>normālo<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> nodokļu režīmu</HT>, kas ir piemērojams attiecīgajā dalībvalstī<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, 57. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Ņemot vērā valstu nodokļu režīmu sarežģītību un vairākus mainīgos rādītājus, kuri ietekmē no uzņēmumiem iekasējamo nodokļu apmēra noteikšanu, daudzi ir uzsvēruši grūtības identificēt šādu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>vispārējo režīmu<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> praksē, kā arī šīs operācijas rezultāta nenoteiktību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT> (121.–140. punkts) ir īpaši efektīvā veidā ilustrējis šīs grūtības. Skat. arī ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1017">EU:C:2017:1017</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0105">105.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Saskaroties ar šīm grūtībām un vadoties no konstatējuma, ka nav iespējams noteikt vienotu atsauces sistēmu, ir nācies noliegt šīs operācijas izšķirošo raksturu un drīzāk pievērst uzmanību atšķirīgajai attieksmei, kuru ievieš attiecīgais pasākums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ANGED</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑236/16 un C‑237/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:854">EU:C:2017:854</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0088">88.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vai ieteikt atgriezties pie sistēmas, kuras pamatā ir vispārēja pasākuma jēdziens<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumus lietā <HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Ja atsauces sistēmas noteikšana neapšaubāmi paliek viena no vissarežģītākajām operācijām selektivitātes kritērija pārbaudē, ņemot vērā arī Tiesas nevēlēšanos izstrādāt precīzus kritērijus, pēc kuriem Komisija un dalībvalstu iestādes varētu vadīties šī uzdevuma izpildē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1017">EU:C:2017:1017</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, Tiesas judikatūrā pašlaik jau konsolidētā pieeja, kas mēdz pielīdzināt selektivitātes jēdzienu diskriminācijas jēdzienam, neļauj ignorēt šo operāciju vai noliegt tās nozīmi. Faktiski ikviens diskriminācijas meklējums ir jāveic, ņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">tertium comparationis</HT>, proti, atsauces parametru, salīdzinājumā ar kuru var pārbaudīt neattaisnotās atšķirīgās attieksmes esamību. Tagad atsauces nodokļu sistēma, ņemot vērā tās mērķi, veido šādu parametru vērtējumā par selektivitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 89. punkts.</P></NOTE>, un tas ir iemesls, kāpēc man šķiet, ka tās centrālais stāvoklis – kuru turklāt ir vairākkārt atzīmējusi pati Tiesa, īpaši – atsaucoties uz nodokļu pasākumu pārbaudi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Šajā saistībā Tiesa uzsvēra, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>priekšrocību var konstatēt, tikai to salīdzinot ar tā saucamajiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>normālajiem<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> nodokļiem<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>, šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060906">2006. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Portugāle/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑88/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:511">EU:C:2006:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 88. un 89. punkts.</P></NOTE>, – nevar tikt apšaubīts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Iepriekš tomēr jau ir bijusi iespēja precizēt, ka tas attiecas uz pasākumiem, kuri ir selektīvi <HT TYPE="ITALIC">de jure</HT>, jo analīzes metode trijos posmos nav piemērojama pasākumiem, kuri ir selektīvi <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tomēr pēc kādiem kritērijiem ir jānosaka šī sistēma?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Manā skatījumā pirmām kārtām ir fundamentāli, lai sistēmu veidojošo normu noteikšanas operācija tiktu veikta pēc objektīviem kritērijiem, lai arī tiesā būtu iespējams pārbaudīt vērtējumus, uz kuriem tā ir balstīta.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Turklāt, lai gan atsauces sistēmas noteikšanai būtiskā uzņēmumiem uzliekamo nodokļu apmēra objektīva rekonstrukcija dažkārt var prasīt ņemt vērā tiesību normas, kuras neietilpst konkrētajā nodokļu režīmā, kurā iekļaujas inkriminētais pasākums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Kā lietā, kurā tika taisīts spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑279/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:551">EU:C:2011:551</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ir svarīgi, lai šīs operācijas rezultātā netiktu radīta abstrakta konstrukcija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT> (103. punkts) Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka nodokļu pasākuma selektivitāti nevar pareizi novērtēt pēc atsauces sistēmas, kuru veido daži no plašākas tiesību normu sistēmas samāksloti izņemti noteikumi.</P></NOTE>. Šajā nozīmē, manuprāt, ir jāsāk no premisas, ka ieinteresētā dalībvalsts ir subjekts, kas, izmantojot savu ekskluzīvo kompetenci tiešo nodokļu jomā, definē atsauces sistēmu. Tas, kā to varēs labāk redzēt turpmāk, nozīmē nevis to, ka valsts pasākuma selektivitātes pārbaudes procedūrā Komisijai ir pienākums savas analīzes pamatā katrā ziņā pieņemt atsauces sistēmu, kuru norāda ieinteresētā dalībvalsts, nespējot to apstrīdēt, bet tikai to, ka šī sistēma sastāv no to normu un principu kopuma, kas ir ņemti no dalībvalsts nodokļu režīma, un ka tā ir jānosaka, pamatojoties uz šo režīmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Visbeidzot, atbilstoši definīcijai, kas ir izmantota Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta jēdzienu, normām, kuras ir identificētas kā atsauces sistēmas daļa, ir jāveido saskaņots kopums. Šajā saistībā ir jāuzsver, ka saskaņotības prasība darbojas vienlaikus gan kā ierobežojums Komisijai, gan kā elements, uz ko pēdējā minētā var pamatoties, lai apstrīdētu ieinteresētās dalībvalsts piedāvāto atsauces sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Objektivitāte, konkrētība un saskaņotība tātad ir kritēriji, kuri ir jāievēro, nosakot atsauces sistēmu valsts nodokļu pasākuma selektivitātes analīzes pirmajā posmā. Vēl ir nepieciešams mēģināt ieskicēt metodi, kura ļautu padarīt šo noteikšanu par mazāk nenoteiktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Labi apzinos šī uzdevuma grūtību un argumentu, ka atsauces sistēma nav (un nevar būt) nekas cits kā subjektīvās izvēles rezultāts, pamatotību. Tomēr, ņemot vērā šī jēdziena centrālo stāvokli nodokļu pasākumu selektivitātes analīzē, uzskatu, ka ir lietderīgāk mēģināt atrast veidu, kā ar to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>sadzīvot<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>, nevis neatlaidīgi izcelt objektīvās grūtības tā praktiskajā piemērošanā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Šajā perspektīvā man nešķiet, ka ir noteikti jāizvēlas pārmērīgas vienkāršošanas ceļš. Faktiski ir neapšaubāmi taisnība, ka attiecībā uz pasākumiem, kuri ietilpst dalībvalsts uzņēmumu ienākuma nodokļa vispārējā režīmā, Tiesa ir pieņēmusi plašu pieeju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1017">EU:C:2017:1017</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0106">106.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr – manā skatījumā – šis konstatējums nevar likt mehāniski identificēt šajā režīmā atsauces sistēmu minēto pasākumu vērtējumam, kā, šķiet, tas ir ierosināts Komisijas rakstveida apsvērumos un kā ir ieteikts arī doktrīnā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Šajā nozīmē skat. Ismer, R. un Piotrowski, S., <HT TYPE="ITALIC">Selectivity in Corporate Tax Matters After World Duty Free: A Tale of Two Consistencies Revisited</HT>, Intertax, 2018, 156.–158. lpp.</P></NOTE>. Ja tas būs rezultāts lielākajā daļā gadījumu, neuzskatu par metodoloģiski pareizu rīkoties ar automātismu, tā rezultātā atņemot jebkādu konkrēto nozīmi pirmajam un otrajam selektivitātes analīzes posmam kādā veselā nodokļu pasākumu kategorijā. Tomēr tas nenozīmē, ka atkarībā no konkrētā pasākuma veida un no nodokļu režīma, kurā tas iekļaujas, atsauces sistēmas noteikšana nevar sekot, kā tas būs labāk redzams turpmāk, daļēji atšķirīgiem kritērijiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto, nosakot atsauces sistēmu, manā skatījumā ir obligāti jāsāk ar strīdīgā pasākuma analīzi un, konkrētāk, ar diferencēšanu starp uzņēmumiem, ko šis pasākums ievieš, piemērojot tajā definētos kritērijus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>To kritēriju noteikšana, pēc kuriem viena uzņēmuma situācija atšķiras no cita uzņēmuma situācijas un tādējādi tai ir piemērojams cits nodokļu regulējums, ietilpst valsts likumdevēja rīcības brīvībā. Noteikumi valsts atbalsta jomā darbojas kā šīs rīcības brīvības ierobežojums, iejaucoties, ja uz situācijām, kuras raksturo viendabīgums, attiecas regulējumi, kuru piemērošana izraisa<?PAGE NO="14"?> diskrimināciju nodokļu priekšrocību izmantošanā. Šādā kontekstā diferenciācijas starp uzņēmumiem, kas rodas, piemērojot analizējamo pasākumu, pieņemšana par selektivitātes analīzes sākumpunktu ļauj konkretizēt atsauces sistēmas noteikšanas darbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>No minētā pasākuma pārbaudes un no tā piemērošanas sekām faktiski var izsecināt gan to uzņēmumu grupas, starp kuriem pastāv diferenciācija, gan faktoru, saistībā ar kuru šī diferenciācija tiek īstenota. Citiem vārdiem sakot, šāda pārbaude ļauj noteikt, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>starp ko<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>attiecībā pret ko<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> pastāv atšķirīga attieksme. Šāda atšķirīga attieksme it īpaši var attiekties uz konkrēta juridiskā institūta vai īpaša nodokļu režīma tiesiskā regulējuma aspektiem vai arī iekļauties dalībvalsts kopējā nodokļu sistēmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Šādā kontekstā atsauces sistēmas identificēšanas darbība parasti būs vieglāka gadījumos, kad diferenciācija starp uzņēmumiem notiek <HT TYPE="ITALIC">ad hoc</HT> nodokļu režīma – piemēram, jaunieviestā vides nodokļa – ietvaros, kā lietās, kurās tika taisīts <DATE ISO="20180426">2018. gada 26. aprīļa</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">ANGED</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑236/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:291">EU:C:2018:291</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Anged</HT><QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>) un <DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembra</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑487/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:757">EU:C:2008:757</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT><QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>). Šādos gadījumos faktiski šī diferenciācija, kura raksturo nodokļa piemērošanu vai nodokļa uzlikšanas veidus, notiek salīdzinājumā ar konkrētu un nošķirtu normatīvo kopumu, kuru veido attiecīgais nodokļu režīms. Šis normatīvais kopums veido atsauces sistēmu pasākuma selektivitātes pārbaudei. Savukārt sarežģītāks ir gadījums, kurā izskatāmais pasākums ietilpst vienā vai vairākās pastāvošā vispārējā nodokļu režīma apakšsistēmās, kā tas bija lietās, kurās tika taisīti spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT>, vai ir atsevišķa tiesību norma. Šādos gadījumos, sākot no izskatāmā pasākuma, ir jānonāk līdz normu kopumam, kas regulē konkrēto gadījumu, pārliecinoties, ka šis kopums ir vienlaikus gan saskaņots, gan pilnīgs. Tas varēs atbilst vispārējam nodokļu režīmam, kas aplūkots kopumā, vai kādai no tā apakšsistēmām vai arī identificēties ar pašu pasākumu, ja tas veido normu, kam ir pašai sava juridiskā loģika, un ārpus tā nav iespējams konstatēt saskanīgu normatīvo aktu kopumu. Ja aplūkotais pasākums izrādās nesaraujami saistīts ar attiecīgās dalībvalsts kopējo nodokļu sistēmu, ir jāatsaucas uz šādu sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Visbeidzot, uzskatu, ka atsauces sistēmas noteikšanai ir jānotiek sadarbībā ar ieinteresēto dalībvalsti, ņemot vērā attiecīgo normu saturu, struktūru, sistēmisko izvietojumu un savstarpējo mijiedarbību, nevis valsts likumdevēja izvirzītos mērķus. Tas ir gan tāpēc, ka metodoloģiski šo mērķu identificēšana notiek atsevišķā un sekojošā posmā pēc atsauces sistēmas noteikšanas, gan, kā minēts iepriekš, lai minēto noteikšanu varētu veikt cik vien iespējams objektīvi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Kā liecina ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">A‑Brauerei</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:741">EU:C:2018:741</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0149">149.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0159">159.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), likumdevēja mērķu ņemšana vērā ievieš atsauces sistēmas noteikšanā (papildu) subjektīvo elementu, kā arī padara operāciju ārkārtīgi sarežģītu. Turklāt ir jānorāda, ka Tiesas sprieduma motīvu daļā attiecībā uz atsauces sistēmas noteikšanu nekas nav minēts no intensīvām debatēm par attiecīgo normu mērķiem, kuras ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe izklāstīja savos secinājumos.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, turpmāk izskatīšu iebildumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza attiecīgajos vienīgajos apelācijas sūdzību pamatos.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas pirmo iebildumu un par Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas pirmo iebildumu un Spānija ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir aizstājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu, izmantojot citu atsauces sistēmu nekā Komisijas pieņemtā. Pēdējā minētā<?PAGE NO="15"?> par atsauces sistēmu ir norādījusi normas, kuras attiecas uz finanšu nemateriālās vērtības nodokļu režīmu, savukārt Vispārējā tiesa, pamatojoties uz analīzi, kura materiāltiesiskā veidā atšķiras no Komisijas veiktās analīzes, šajā sistēmā esot iekļāvusi arī nefinanšu nemateriālās vērtības nodokļu režīmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P><HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> atsaucas it īpaši uz pārsūdzētā sprieduma 92. un 140. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Šajā saistībā ir jāatgādina, ka, veicot LESD 263. pantā paredzēto tiesību akta likumības pārbaudi, Tiesa un Vispārējā tiesa var izskatīt prasības, kas celtas saistībā ar kompetences neesamību, būtisku formas prasību pārkāpumu, LESD vai citu ar tā piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumu vai pilnvaru nepareizu izmantošanu. LESD 264. pantā ir paredzēts, ka gadījumā, ja prasība ir pamatota, apstrīdētais tiesību akts tiek pasludināts par spēkā neesošu. Tiesa un Vispārējā tiesa tātad katrā ziņā nevar apstrīdētā akta autora pamatojumu aizstāt ar savu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Skat. spriedumus, 2000. gada 27. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DIR International Film</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑164/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:48">EU:C:2000:48</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">British Aggregates</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑487/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:757">EU:C:2008:757</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0141">141.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2013. gada 24. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Frucona</HT> <HT TYPE="ITALIC">Košice</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑73/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:32">EU:C:2013:32</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0089">89.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. <DATE ISO="20000127">2000. gada 27. janvāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">DIR International Film</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑164/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:48">EU:C:2000:48</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> Tiesa tomēr precizēja, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>izskatot prasību atcelt tiesību aktu, [Vispārējai] tiesai ir jāinterpretē apstrīdētā tiesību akta pamatojums tādā veidā, kas atšķiras no šī tiesību akta autora sniegtā pamatojuma, vai atsevišķos gadījumos ir pat jānoraida akta autora sniegtais formālais pamatojums<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>, tomēr to nevar darīt, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>ja nepastāv nekādi materiāltiesiski apsvērumi, kas to pamatotu<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>42. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa savas analīzes pamatā esot izmantojusi citu atsauces sistēmu nekā atsauces sistēma, kuru Komisija izmantoja apstrīdētajā lēmumā, no pirmā acu uzmetiena nešķiet pilnīgi nepamatots. Faktiski, kā to pareizi norāda <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste, apstrīdētā lēmuma 96. apsvērumā Komisija kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>apstrīdētā pasākuma novērtēšanas atbilstoš[u] atsauces [sistēmu]<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> ir norādījusi Spānijas uzņēmumu ienākuma nodokļa vispārējā kārtībā paredzētos <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>noteikum[us] saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">finanšu nemateriālās vērtības taksāciju</HT><QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Savukārt pārsūdzētā sprieduma 70., 92. un 140. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija savā selektivitātes analīzē par atsauces sistēmu ir pieņēmusi <HT TYPE="ITALIC">nemateriālās vērtības nodokļu režīmu</HT>, 92. punktā precizējot, ka tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>neattiecināja šo atsauces sistēmu vienīgi uz finanšu nemateriālās vērtības nodokļu režīmu<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tomēr pēc padziļinātas analīzes uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav sagrozījusi apstrīdēto lēmumu un nav aizstājusi šī lēmuma pamatojumu. Aplūkotais iebildums fokusējas uz terminoloģijas atšķirību starp apstrīdēto lēmumu un pārsūdzēto spriedumu, kura – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, un kā turpretī to pareizi uzsver Komisija – neatbilst divu materiāltiesiski atšķirīgo atsauces sistēmu identifikācijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Lai pamanītu, ka Komisijas analīzes un Vispārējās tiesas veiktās šīs analīzes interpretācijas rezultāti būtībā sakrīt, ir jāatsaucas uz apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumu, ko Vispārējā tiesa citē pārsūdzētā sprieduma 70. punktā. Šajā fragmentā Komisija, pasakot iepriekš secinājumu, pie kura nonāk selektivitātes analīzes iznākumā, atbild uz Spānijas valdības argumentiem, saskaņā ar kuriem atsauces sistēma bija jāierobežo ar nemateriālās vērtības, kas rodas no kapitāldaļu iegādes uzņēmumos, kuri ir rezidenti nodokļu vajadzībām valstī, kas nav Spānija, nodokļu režīmu. Tā skaidri norāda, ka tās skatījumā strīdīgais pasākums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>ir jāvērtē, ievērojot uzņēmējsabiedrību nodokļa kārtības [sistēmas] vispārējos noteikumus, kas jāpiemēro gadījumos, kad nemateriālas<?PAGE NO="16"?> vērtības rašanās noved pie taksācijas atvieglojuma<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>, un precizē, ka tās nostāju izskaidro konstatējums, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>gadījumi, kad finanšu nemateriālo vērtību var amortizēt, neaptver visu nodokļu maksātāju kategoriju, kas atrodas līdzīgā faktiskajā un juridiskajā stāvoklī<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Komisijas izdarītā argumentācija, manuprāt, ir lineāra. Sākumpunkts ir konstatējums, ka strīdīgā norma paredz nemateriālās vērtības norakstīšanu pēc kapitāldaļu iegādes uzņēmumos vienīgi gadījumā, ja kapitāldaļas ir uzņēmumā, kas nav reģistrēts Spānijā. Šis konstatējums Komisijai radīja jautājumus par iespēju, ka strīdīgais pasākums var būt selektīvs, jo ievieš diskrimināciju salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri veic līdzīgu iegādi, bet uzņēmumos, kas ir reģistrēti Spānijā. Atsauces sistēmai selektivitātes vērtējuma nolūkā attiecīgi ir jāiekļauj normas, kuras regulē no šīs iegādes izrietošās nemateriālās vērtības nodokļu režīmu. Kā tas izriet no iepriekš minētā 89. apsvēruma, Komisija vadās no pieņēmuma, ka saskaņā ar Spānijas grāmatvedības un nodokļu sistēmas principiem finanšu nemateriālajai vērtībai, kura izriet no kapitāldaļu iegādes Spānijā reģistrētos uzņēmumos, piemērojamie noteikumi ir līdzīgi vispārējiem noteikumiem par nemateriālo vērtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Šajā saistībā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā Komisija ņem vērā <HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT> 89. panta 3. punktu, kas regulē finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanu kapitāldaļu iegādes dēļ Spānijā reģistrētajos uzņēmumos uzņēmumu apvienošanās rezultātā, lai piemērotu <HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT> 11. panta 4. punktu, kurā ir paredzēti nosacījumi no iegādes izrietošās nemateriālās vērtības norakstīšanai nolūkā noteikt uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi.</P></NOTE>, saskaņā ar kuriem pēdējai minētajai ir jābūt iegrāmatotai kā atsevišķam nemateriālam aktīvam, tiklīdz mērķa uzņēmējsabiedrība tiek pārņemta pircēja uzņēmējsabiedrības kontrolē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Skat. apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumu.</P></NOTE>, un to var norakstīt tikai pēc uzņēmējsabiedrību apvienošanās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat. apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumu.</P></NOTE>. Šajā nozīmē uz to nepārprotami norāda apstrīdētā lēmuma 99. apsvērums, kurā Komisija norāda, ka Spānijas nodokļu vajadzībām nemateriālā vērtība, kas ir saprotama plašā nozīmē un tātad ne tikai kā finanšu nemateriālā vērtība, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>var būt tikai uzskaitīta atsevišķi pēc uzņēmējdarbības apvienošanas<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>, pēc tam uzreiz precizējot, ka tad, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>ja sabiedrības uzņēmējdarbības iegādi veic, nopērkot tās akcijas, [..] nemateriālā vērtība var rasties tikai tad, ja pircēja uzņēmējsabiedrība vēlāk apvienojas ar mērķa uzņēmējsabiedrību un tādējādi iegūst kontroli pār to<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>. Vēl tiešākā veidā apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā Komisija apgalvo – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>pieļaujot, ka finanšu nemateriālā vērtība, kas ir nemateriālā vērtība, [kura] būtu [iegrāmatota], ja šie uzņēmumi būtu bijuši apvienoti, var [tikt iegrāmatota] atsevišķi, pat bez uzņēmējsabiedrību apvienošanas, apstrīdētais pasākums ir izņēmums no atsauces sistēmas<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>, pēc tam uzreiz precizējot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>izņēmums [izriet nevis] no laika, kurā amortizē finanšu nemateriālo vērtību, salīdzinājumā ar tradicionālās nemateriālās vērtības amortizācijas laiku, bet no dažādas attieksmes attiecībā uz valsts iekšējiem un pārrobežu darījumiem<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tātad apstrīdētā lēmuma loģikā, kad šī lēmuma 92.–96. apsvērumā Komisija norāda, ka atsauces sistēma ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>noteikumi par finanšu nemateriālās vērtības taksāciju<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, tā atsaucas ne tikai uz noteikumiem, kas ir piemērojami tieši nemateriālās vērtības norakstīšanai kapitāldaļu iegādes gadījumā, bet arī uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>Spānijas uzņēmējsabiedrību nodokļa vispārēj[o] kārtīb[u]<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>, kura regulē nemateriālās vērtības norakstīšanu vispār, jo tā sniedz atbilstošu vispārēju pārskatu par minētajiem noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Tātad, neraugoties uz to, ka apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā ir izmantota dažāda terminoloģija, un arī atzīstot, ka pēdējā minētā motīvu daļa šajā aspektā varētu būt skaidrāka, no iepriekš minētā izriet, ka Vispārējās tiesas izmantotā atsauces sistēma neatšķiras no Komisijas norādītās atsauces sistēmas. Tādējādi Vispārējā tiesa nav aizstājusi apstrīdētā lēmuma<?PAGE NO="17"?> pamatojumu ar savu, kā arī nav sagrozījusi tā saturu vai nepareizi to interpretējusi. Pārsūdzētā sprieduma 70., 92. un 140. punktā izmantotā interpretācija ir attaisnota, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma būtiskajiem elementiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tātad uzskatu, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas pirmais iebildums un Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatoti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas otro iebildumu un par Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata otro daļu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas otro iebildumu un Spānijas Karaliste ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata otro daļu izvirza divus atsevišķus iebildumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Ar pirmo iebildumu, kuru <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> izvirza prioritāri, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir aizstājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu ar savu, izslēdzot, ka strīdīgais pasākums pats varētu veidot atsevišķu atsauces sistēmu. Būtībā tās apgalvo – iespējamību, ka strīdīgais pasākums varētu veidot autonomu atsauces sistēmu, Komisija ir noraidījusi, pamatojoties vienīgi uz pārrobežu apvienošanās juridisko šķēršļu iespējamu neesamību, savukārt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 127.–140. punktā esot pamatojusies uz pilnīgi atšķirīgu argumentāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Šajā saistībā ir jānorāda, kā Vispārējā tiesa to ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 70. punktā, ka apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka atsauces sistēma nevarēja aprobežoties tikai ar finanšu nemateriālās vērtības nodokļu režīmu, kas tika ieviests ar strīdīgo pasākumu, jo šo pasākumu varēja izmantot tikai uzņēmumi, kuri iegādājās kapitāldaļas sabiedrībās nerezidentēs, un ka, lai izvērtētu diskriminācijas esamību attiecībā pret uzņēmumiem, kuri veica tāda paša veida iegādi, bet sabiedrībās rezidentēs, bija nepieciešams ievērot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>uzņēmējsabiedrību nodokļa kārtības vispārējos noteikumus, kas jāpiemēro gadījumos, kad nemateriālas vērtības rašanās [izraisīja] taksācijas atvieglojumu [..]<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>. Apstrīdētā lēmuma 92.–96. apsvērumā, uz kuriem pamatojas apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums par apgalvoto pamatojuma aizstāšanu, Komisija tikai atbildēja uz Spānijas iestāžu iesniegtajiem apsvērumiem, kuros tika apšaubīta sākšanas lēmumā provizoriski identificētā atsauces sistēma, citastarp norādot, ka, tā kā uzņēmumi, kuri iegādājas kapitāldaļas ārvalstu sabiedrībās, ir faktiski un juridiski atšķirīgā situācijā no uzņēmumiem, kuri iegādājas kapitāldaļas sabiedrībās rezidentēs, strīdīgais pasākums būtu jāuzskata par atsevišķu atsauces sistēmu. Pēc konstatējuma, ka faktiskais pamatojums, uz kuru balstās šī argumentācija, nebija pietiekami pamatots, Komisija apstiprināja sākšanas lēmumā noteikto atsauces sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Runājot par apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumu, uz kuru citastarp atsaucas <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, ir jānorāda, ka tas ir iekļauts tajā selektivitātes analīzes daļā, kuru Komisija noformulēja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>papildus<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/> 92.–114. apsvērumā izdarītajai analīzei, un ka tas ir iekļauts sadaļā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>apstrīdētā pasākuma analīze saistībā ar atsauces sistēmu attiecībā uz nemateriālo vērtību darījumos ar trešām valstīm<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Skat. apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumu un A.2. punktu.</P></NOTE>. Neraugoties uz šādu sistēmisko izvietojumu, lasot minēto 117. apsvērumu, izriet, ka tajā ietvertie konstatējumi drīzāk iekļaujas uzņēmumu, kuri saņem strīdīgajā pasākumā paredzēto priekšrocību, un uzņēmumu, kuri no tās ir izslēgti, situāciju salīdzināmības izvērtēšanas perspektīvā, kura, kā minēts, iekļaujas selektivitātes analīzes otrajā posmā, vai arī attaisnojuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>atšķirīg[ai] nodokļu kārtīb[ai] attiecībā uz Spānijas līdzdalības darījumiem [..] [un] darījumiem saistībā ar trešajām valstīm<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> esamības izvērtēšanas perspektīvā, kura turpretī ietilpst trešajā<?PAGE NO="18"?> posmā. Manuprāt, to pašu var teikt par <DATE ISO="20110112">2011. gada 12. janvāra</DATE> lēmuma 114. un 115. apsvērumu, uz kuriem atsaucas Spānijas Karaliste, kā tas turklāt skaidri izriet no iepriekšējā 113. apsvēruma, kurā Komisija precizē, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>ir izpētījusi tiesību aktus dažādās valstīs, kas neietilpst ES, tikai lai pārbaudītu Spānijas valsts iestāžu apgalvojumus par to, ka pārrobežu apvienošanas veikšanai pastāv skaidri juridiski šķēršļi. <HT TYPE="ITALIC">Šī pārbaude tomēr nav atzinums, ka šādi šķēršļi var pamatot atšķirīgas atsauces sistēmas</HT> <HT TYPE="ITALIC">esamību šajā gadījumā</HT><QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, procesuālais ceļš, kuram sekoja Komisija, izskatot to uzņēmumu, kuri iegulda ārpus Savienības reģistrētās sabiedrībās, situāciju atsevišķā lēmumā, ir pilnīgi pamatots nolūkā izvērtēt salīdzināmību starp šiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri iegulda sabiedrībās, kas ir Spānijas rezidentes, vai nolūkā izvērtēt attaisnojuma esamību atšķirīgajai attieksmei starp šīm divām uzņēmumu kategorijām un ir pilnībā saderīgs ar plašākas atsauces sistēmas izmantošanu nekā strīdīgā pasākuma veidotā sistēma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Komisija izslēdza, ka strīdīgais pasākums varētu veidot pareizo atsauces sistēmu, kura ir jāizmanto selektivitātes analīzē, nevis tāpēc, ka neatzina šķēršļus pārrobežu apvienošanai, bet tāpēc, ka tā uzskatīja, ka šis pasākums ir jāizvērtē, ņemot vērā plašāku normatīvo kopumu, kas iekļauj gan noteikumus, kuri ir piemērojami finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanai gadījumā, ja kapitāldaļas ir iegādātas sabiedrībās rezidentēs, gan principus, kuri ir piemērojami nemateriālās vērtības norakstīšanai vispār, ar kuriem – Komisijas skatījumā – minētie noteikumi sakrita, paredzot, ka nemateriālo vērtību var norakstīt vienīgi, ja pēc iegādes notiek uzņēmumu apvienošanās. Manuprāt, šis secinājums ir apstiprināts sākšanas lēmuma 17.–22. apsvērumā, uz kuriem Komisija vairākkārt atsaucas, noraidot Spānijas Karalistes argumentāciju apstrīdētā lēmuma 92.–96. [apsvērumā].</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, tādējādi uzskatu, ka pirmais iebildums, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 127.–140. punktā esot aizstājusi pamatojumu, ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Ar otro iebildumu, kuru <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> izvirza pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>aizstājošajā<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> argumentācijā, kuru Vispārējā tiesa izstrādāja, lai izslēgtu, ka strīdīgais pasākums varētu veidot atsevišķu atsauces sistēmu, ir pieļauta tiesību kļūda. Pirmkārt, tās apgalvo, ka strīdīgā pasākuma mērķis ir nodrošināt nodokļu neitralitāti kapitāldaļu iegādē Spānijā un ārvalstīs un ka tādējādi tā mērķi nevar samazināt līdz mērķim vienīgi atrisināt konkrētu problēmu, kā savukārt pārsūdzētā sprieduma 139. punktā to apgalvoja Vispārējā tiesa. Otrkārt, tās apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija liek izvērtēt pasākuma selektivitāti atšķirīgā veidā atkarībā no tā, vai valsts likumdevējs ir nolēmis izveidot atsevišķu nodokli vai grozīt vispārējo nodokli, un tātad atkarībā no izmantotās likumdošanas tehnikas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>No pārsūdzētā sprieduma 94. punkta izriet, ka tās argumentācijas mērķis, kuru Vispārējā tiesa ir izklāstījusi šī sprieduma 95.–141. punktā, ir atbildēt uz <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> argumentu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā šķēršļus pārrobežu apvienošanai, par atsauces sistēmu Komisijai bija jāizmanto strīdīgais pasākums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Šo argumentāciju var sadalīt trijās daļās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Pirmajā daļā, kura ietver 95.–108. punktu, ir vispārīgi aplūkots jautājums par metodoloģiju, kas ir piemērojama atsauces sistēmas noteikšanai selektivitātes pārbaudes pirmajā posmā. 98. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka šīs sistēmas materiāltiesiskā norobežošana principā tiek<?PAGE NO="19"?> veikta saistībā ar analizējamo pasākumu, un 102. punktā, vispirms analizējot <DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>No <REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑78/08 līdz C‑80/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:550">EU:C:2011:550</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT><QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>) un <DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembra</DATE> spriedumu Komisija/Nīderlande<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑279/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:551">EU:C:2011:551</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>spriedums Komisija/Nīderlande<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/>), tā konstatē, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>papildus saiknes starp attiecīgā pasākuma priekšmetu un normālā režīma priekšmetu esamībai situāciju, uz kurām attiecas šis pasākums, un situāciju, uz kurām attiecas šis režīms, salīdzināmā rakstura izvērtēšana arī ļauj faktiski norobežot minētā režīma apjomu<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/>. Turpinot 103. un 104. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka, tā kā arī šo situāciju salīdzināmais raksturs ļauj secināt atkāpes esamību, ja attieksme pret situācijām, uz kurām attiecas strīdīgais pasākums, atšķiras no attieksmes pret tām, uz kurām attiecas normālais režīms, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>visas argumentācijas attiecībā uz [selektivitātes analīzes] metodes diviem pirmajiem posmiem rezultātā dažos gadījumos var tikt vienlaicīgi noteikts gan normālais režīms, gan atkāpes esamība<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa savas argumentācijas otrajā daļā, kas ietver pārsūdzētā sprieduma 109.–125. punktu, piemērojot šī sprieduma 95.–108. punktā izklāstīto metodoloģiju, pārbaudīja, vai, ņemot vērā Komisijas identificētā normālā režīma mērķi, uzņēmumi, kuri iegādājas kapitāldaļas sabiedrībās rezidentēs, un uzņēmumi, kuri iegādājas kapitāldaļas sabiedrībās nerezidentēs, ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. Šī salīdzināmības pārbaude, kas parasti ir jāveic selektivitātes analīzes otrajā posmā, tātad ir veikta iepriekš, pirmajā posmā, un Vispārējā tiesa padarīja atsauces sistēmas pareizo norobežošanu par atkarīgu no šīs pārbaudes rezultāta (pārsūdzētā sprieduma 109. punkts). Minētās pārbaudes beigās Vispārējā tiesa secina, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>uzņēmumi, kas iegādājas kapitāldaļas sabiedrībās nerezidentēs, ņemot vērā nemateriālās vērtības nodokļu režīma mērķi, atrodas juridiski un faktiski salīdzināmā situācijā ar uzņēmumiem, kas iegādājas kapitāldaļas sabiedrībās rezidentēs<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/> (pārsūdzētā sprieduma 122. punkts), un ka Komisija pamatoti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>par normālo režīmu atzina nemateriālās vērtības nodokļu režīmu, nevis ar strīdīgo pasākumu ieviestās finanšu nemateriālās vērtības nodokļu režīmu<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/> (pārsūdzētā sprieduma 123. punkts). Pēc precizējuma, ka ar šo pasākumu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>ar kuru tiek pieļauta nemateriālās vērtības norakstīšana saistībā ar kapitāldaļu iegādi sabiedrībās nerezidentēs bez uzņēmumu apvienošanās, šiem darījumiem tiek piemērota attieksme, kas atšķiras no tās, kas tiek piemērota kapitāldaļu iegādei sabiedrībās rezidentēs, lai gan šie abi darījumu veidi, ņemot vērā normālā režīma mērķi, tiek veikti juridiski un faktiski salīdzināmās situācijās<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> (pārsūdzētā sprieduma 124. punkts). Vispārējā tiesa noslēdz šo savas argumentācijas daļu, noraidot <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> argumentus ne tikai tāpēc, ka to mērķis ir apstrīdēt atsauces sistēmas norobežošanu selektivitātes analīzes pirmajā posmā, bet arī tāpēc, ka tie attiecas uz strīdīgā pasākuma atkāpes rakstura konstatējumu, kas ir jāveic otrajā posmā, apstiprinot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>starp šiem abiem posmiem pastāv saikne vai pat, kā šajā gadījumā, kopēja argumentācija<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/> (pārsūdzētā sprieduma 125. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Visbeidzot, savas argumentācijas trešajā daļā, kas aptver 126.–141. punktu, Vispārējā tiesa analizē, vai, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>lai arī pastāv nodokļu režīms, saistībā ar [strīdīgo] pasākumu un ņemot vērā tā mērķi, saskaņā ar kuru darījumi, kam nav piemērojams šis pasākums, atrodas salīdzināmā situācijā ar tiem darījumiem, kam tas ir piemērojams, [..] [šāds pasākums], ņemot vērā tā konkrētās iezīmes un tātad neatkarīgi no jebkādas salīdzinošās analīzes, pats par sevi varētu veidot autonomu atsauces punktu<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējas neizvirza kritiku, kuras mērķis būtu apstrīdēt metodoloģiju, ko Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 95.–108. punktā. Tāpēc šajā saistībā tikai norādīšu, ka no minētajiem punktiem izrietošā pirmā un otrā posma apvienošana man nešķiet<?PAGE NO="20"?> atbilstoša nedz spriedumiem <HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Šī sprieduma 49. punktā, kas ir triju posmu analīzes metodes pirmais formulējums, Tiesa izklāstīja to, kas pēc tam tika pastāvīgi pārņemts turpmākajā judikatūrā, proti, ka vispirms ir jāidentificē vispārējs jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>normālais<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/> nodokļu režīms un tikai pēc tam ir jāpārbauda attiecīgā pasākuma iespējamais izņēmuma raksturs salīdzinājumā ar šo režīmu, pārbaudot, vai šis pasākums ievieš atšķirības starp uzņēmumiem, kuri, ņemot vērā minētā režīma paredzēto mērķi, ir faktiski un juridiski līdzīgā situācijā. Turpmākajā šī sprieduma 50.–62. punktā Tiesa stingri pieturējās pie šīs metodes, vispirms identificējot atsauces juridisko režīmu uzņēmumu ienākumu nodoklī (50. punkts) un pēc tam pārbaudot kooperatīviem paredzētā atbrīvojuma no šī nodokļa izņēmuma raksturu (51. un 52. punkts) un izvērtējot, vai minēto sabiedrību situāciju varētu uzskatīt par salīdzināmu ar komercsabiedrību situāciju (54.–62. punkts). Nobeigumā, 64. punktā, Tiesa minēja arī selektivitātes pārbaudes trešā posma priekšmetu.</P></NOTE> un Komisija/Nīderlande<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Spriedumā Komisija/Nīderlande, lai gan ar mazāku shematisko stingrību, Tiesa piemēroja spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> izmantotajai analīzes metodei līdzīgu metodi, vispirms identificējot atsauces sistēmu valsts tiesiskajā regulējumā, kas nosaka uzņēmumiem, kuru darbība rada NOx emisijas, pienākumus attiecībā uz šo emisiju ierobežošanu vai samazināšanu (64. punkts), un pēc tam konstatējot, ka, ņemot vērā šī tiesiskā regulējuma mērķi aizsargāt vidi un pārvaldīt gaisa piesārņojumu, uzņēmumi, kuri izmantoja minēto pasākumu, un uzņēmumi, kuri bija no tā izslēgti, bet kuriem bija noteikti līdzīgi pienākumi samazināt NOx emisijas, bija salīdzināmā situācijā. Skat. arī ģenerāladvokāta P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Nīderlande</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑279/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:799">EU:C:2010:799</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, uz kuriem pamatojās Vispārējā tiesa, nedz jaunākajai Tiesas judikatūrai, kurā minētie posmi ir skaidri nošķirti un kurā atsauces sistēmas nošķiršana ir veikta pirms šīs sistēmas mērķa identifikācijas un pēdējā minētā ir veikta, pirms tiek noteikti uzņēmumi, kuri ir salīdzināmā situācijā ar uzņēmumiem, kas izmanto strīdīgo pasākumu. Šāda apvienošana, ko, iespējams, izraisīja apstrīdētā lēmuma struktūra un <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> argumenti, manuprāt, vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto regulējumu, kas izriet no judikatūras nodokļu pasākumu selektivitātes analīzes jomā. Kā ir minēts iepriekš<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Skat. šo secinājumu 50. punktu.</P></NOTE>, ja ir svarīgi, lai atskaites sistēma tiktu noteikta saistībā ar analizējamo pasākumu un ar tā ieviestajām diferenciācijām, minētā noteikšana ir jāveic cik vien iespējams objektīvi, proti, jau šajā posmā neņemot vērā šīs sistēmas apgalvoto mērķi vai faktisku salīdzināmību situācijās starp uzņēmumiem, kuri izmanto attiecīgo pasākumu, un uzņēmumiem, kuri savukārt no tā ir izslēgti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza aplūkojamajos iebildumos un kuru mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas argumentācijas otro daļu, proti, pārsūdzētā sprieduma 109.–125. punktu, tiks izskatīti attiecīgo vienīgo apelācijas sūdzības pamatu daļās, kuras ir tieši veltītas atsauces sistēmas mērķa definīcijas apstrīdēšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Runājot par argumentiem, kuri attiecas uz šīs argumentācijas trešo daļu, proti, pārsūdzētā sprieduma 126.–141. punktu, uzskatu, ka tie ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Pirmkārt, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējām, uzskatu, ka analīze, kas lika Vispārējai tiesai secināt, ka strīdīgais pasākums nevarētu veidot autonomu atsauces punktu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>ņemot vērā tā konkrētās iezīmes<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Skat. 126. punktu.</P></NOTE>, nav pamatota ar juridisko tehniku, kuru izvēlējās Spānijas likumdevējs, kas, lai ieviestu strīdīgo shēmu, nepieņēma īpašu nodokļu likumu, bet tikai grozīja likumu par sabiedrību ienākuma nodokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Faktiski, pamatojoties uz strīdīgā pasākuma priekšmetu un sekām, nevis tikai uz formāla rakstura apsvērumiem, Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, konstatēja, ka šis pasākums ir vienīgi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>plašāka nodokļa [..] īpaša piemērošanas kārtība<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 134. punktu.</P></NOTE> un ar to netiek ieviests <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>skaidri norobežojams nodokļu režīms, kam ir īpaši mērķi un kas [..] atšķiras no jebkura cita [..] nodokļu režīma<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 127. punktu.</P></NOTE>, un, otrām kārtām, norādīja, ka šis pasākums ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>izņēmums no vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru tikai uzņēmumu apvienošanās rezultātā var tikt norakstīta nemateriālā vērtība<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Šajā saistībā ir jāatgādina, kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, ka, lai gan Tiesa patiešām atzina, ka noteiktas regulēšanas tehnikas izmantošana nav <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>pietiekama, lai definētu atbilstošo atsauces sistēmu nolūkā analizēt selektivitātes nosacījumu, ja vien valsts intervences pasākuma forma izšķirošā veidā neprevalē pār tā sekām<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 92. punkts.</P></NOTE>, tā arī sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> 77. punktā precizēja – apstāklis, ka nodokļu pasākumam būtu izņēmuma raksturs attiecībā uz kopējo nodokļu režīmu, ir pilnībā piemērots tā selektivitātes analīzes nolūkiem, tiklīdz no pasākuma izriet, ka tiek nošķirti divu kategoriju saimnieciskās darbības subjekti, kuriem piemēro atšķirīgu attieksmi, kaut gan abas šīs kategorijas, ievērojot ar minēto režīmu izvirzīto mērķi, atrodas objektīvi salīdzināmā situācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Skat. arī spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 93. punkts.</P></NOTE>. Tātad Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir pamatojusies uz apsvērumiem, kuri ir saistīti vienīgi ar juridisko tehniku, kad tā atzina strīdīgā pasākuma izņēmuma rakstura – tās skatījumā – būtiskumu. Turklāt ir jānorāda, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT> Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu, kas tika pārsūdzēts lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, tieši tāpēc, ka tā neatzina, ka Komisijas definētā atsauces sistēma veidotu izņēmumu no vispārēji piemērojamā noteikuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 137. punkta pēdējais teikums, norādot, ka strīdīgais pasākums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>nav uzskatāms par uzņēmumu ienākuma nodokļa autonomu reformu salīdzinājumā ar šo režīmu<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>, vēl vairāk apstiprina ne tikai formālo pieeju, ko izmantoja Vispārējā tiesa, kura netieši atzina, ka, neraugoties uz Spānijas likumdevēja izmantoto juridisko tehniku, minētais pasākums varēja veidot atsevišķu režīmu, ja būtu atbildis šim nolūkam izvirzītajām materiāltiesiskajām prasībām. Pretēji tam, ko apgalvo <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, nekas neliecina par to, ka Vispārējās tiesas izmantotā loģika liktu tai veikt atšķirīgu selektivitātes analīzi, ja Spānijas likumdevējs būtu pieņēmis atsevišķus un neatkarīgus nodokļus kapitāldaļu iegādei valstī un ārvalstīs, nevis grozītu uzņēmumu ienākumu nodokli. Vispārējā tiesa savukārt norāda – atbilstoši tam, ko esmu teicis iepriekš –, ka tā ir uzskatījusi, ka atsauces sistēmas identifikācijai ir jānosaka nodokļu apmērs, kas ir jāmaksā uzņēmumiem, kuri izmanto attiecīgo pasākumu, un uzņēmumiem, kuri tiek uzskatīti par diskriminētiem, piemērojot attiecīgo pasākumu, gan tad, ja nodokļi ietilpst tajā pašā vispārējā režīmā, gan tad, ja tie ietilpst īpašajos nodokļu likumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Otrkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punktā iekļauto atsauci uz ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera [<HT TYPE="ITALIC">J. P. Warner</HT>] secinājumiem lietā Itālija/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>173/73</NO.CASE>, nav publicēti, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1974:52">EU:C:1974:52</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 728. lpp.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera secinājumi<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/>), atzīmēju vispirms, ka to argumentu mērķis nav kritizēt tieši apgalvojumu, kuru Vispārējā tiesa ekstrapolē no minētajiem secinājumiem, saskaņā ar kuru nodokļu pasākums nevar veidot autonomu atsauces sistēmu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>ja tā mērķis ir konkrētas problēmas risināšana<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Turklāt ir jānorāda, ka iepriekš minētajos ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera secinājumos ir ietverts detalizētāks izvērtējums par lietā 173/73 izskatīto pasākumu, ar kuru tika paredzēti dažu sociālās apdrošināšanas maksājumu pagaidu atvieglojumi tekstilrūpniecības nozarē un kura mērķis bija līdzsvarot neizdevīgākos apstākļus, ko iepriekšējā sistēma radīja nozarēm, kurās ir liels sieviešu darbaspēka īpatsvars. Ģenerāladvokāts Ž. P. Vorners izslēdza, ka ar minēto pasākumu tiktu nodibināts autonoms nodokļu režīms, ne tikai tāpēc, ka tā mērķis bija atrisināt situāciju kādā konkrētā rūpniecības nozarē, bet arī – ņemot vērā tā ilguma ierobežojumu laikā, apstākli, ka tas tika iekļauts likumā par attiecīgās rūpniecības nozares <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>pārstrukturēšanu, reorganizāciju un pārveidošanu<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/>, un konstatējumu, ka tas nepamatojās uz vispārējiem kritērijiem, kuri ņemtu vērā sieviešu darbaspēka procentuālo īpatsvaru dažādās nozarēs.</P></NOTE>, bet gan kritizēt secinājumu – pie kura Vispārējā tiesa nonāk pārsūdzētā sprieduma 138. punktā –, saskaņā ar kuru pārrobežu apvienošanas šķēršļu ietekmes uz nemateriālās vērtības nodokļu režīmu novēršana ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>konkrēta problēma<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/>, kā arī šī gadījuma pielīdzināšanu gadījumam, kas tika izskatīts minētajos secinājumos.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Turklāt vēršu uzmanību, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa izslēdza, ka minētais pasākums varētu veidot atsevišķu atsauces sistēmu, ne jau strīdīgā pasākuma izvirzītā mērķa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>konkrētā<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/> rakstura dēļ. No pārsūdzētā sprieduma 135. un 136. punkta skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa šo secinājumu ir izdarījusi, ņemot vērā apstākli, ka minētais pasākums bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>izņēmums no vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru tikai uzņēmumu apvienošanās rezultātā var tikt norakstīta nemateriālā vērtība<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>, kura mērķis bija novērst šī noteikuma piemērošanas izraisīto negatīvo ietekmi, kā arī konstatējumu, ka minētais pasākums neizvirzīja kapitāldaļu iegādi kā jaunu vispārēju kritēriju, pēc kura organizēt nemateriālās vērtības nodokļu režīmu, bet gan <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>nemateriālās vērtības norakstīšan[u] [paredzēja] vienīgi gadījumā, ja kapitāldaļas tiek iegādātas sabiedrībās nerezidentēs<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/> (pārsūdzētā sprieduma 136. punkts). Tātad strīdīgā pasākuma izvirzītā mērķa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>ierobežotais<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/> raksturs nav tas, ko Vispārējā tiesa galu galā uzskatīja par noteicošu, neraugoties uz apgalvojumu, kas tika izdarīts tās analīzes noslēgumā pārsūdzētā sprieduma 139. punktā, uz kuru koncentrējas apelācijas sūdzības iesniedzējas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti, kuru mērķis, pirmkārt, ir apstrīdēt šī gadījuma pielīdzināšanu gadījumam, kas tika izskatīts lietā, kurā tika sniegti ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera secinājumi, un, otrkārt, pierādīt, ka strīdīgā pasākuma mērķis ir nodokļu neitralitātes principa aizsardzība, nevis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>īpašās problēmas<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/> risināšana, manuprāt, nav pietiekami, lai atspēkotu Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 126.–141. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas otrais iebildums un Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatoti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas trešo iebildumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas trešo iebildumu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējās tiesas izmantotā atsauces sistēma ir definēta patvaļīgi, jo neesot skaidrs, kāds kritērijs tika izmantots, lai identificētu atbilstošo jomu, kurā iekļautos strīdīgais pasākums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka šis iebildums ir jānoraida un ka Vispārējā tiesa pietiekami ir pamatojusi argumentāciju, kura tai šajā gadījumā lika atsauces sistēmu identificēt noteikumos par nemateriālās vērtības nodokļu režīmu uzņēmumu ienākuma nodokļa noteikšanas vajadzībām un šajā ziņā apstiprināt apstrīdētajā lēmumā ietvertās analīzes būtību. Šajā saistībā aprobežojos ar atsauci uz šo secinājumu 56.–58. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini un nepamatoti ir identificējusi tās definētajā atsauces sistēmā visu to, kas ir uzskatāms par noteikumu, un to, kas savukārt ir uzskatāms par izņēmumu. Šīs apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā pārsūdzētā sprieduma 135. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka noteikums esot neiespējamība norakstīt nemateriālo vērtību – neraugoties uz to, ka gan <HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT> 12. panta 6. punkts, gan šī likuma 89. panta 5. punkts atļauj minēto norakstīšanu, – un ka strīdīgais pasākums ieviestu izņēmumu no šī noteikuma. Tāpat kā lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, Vispārējā tiesa esot sajaukusi noteikumu ar izņēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Manuprāt, arī šis iebildums ir jānoraida. Faktiski, kā jau tika minēts, pārsūdzētā sprieduma 135. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja apstrīdētajā lēmumā ietverto analīzi, saskaņā ar kuru Spānijas nodokļu tiesībās tikai uzņēmumu apvienošana parasti ļauj norakstīt nemateriālo vērtību, ieskaitot finanšu nemateriālo vērtību, kas rodas no kapitāldaļu iegādes sabiedrībās rezidentēs, saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT> 89. panta 3. punktu. Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, Vispārējā tiesa<?PAGE NO="23"?> uzskatīja, ka vispārējo noteikumu, no kura ir atkāpies strīdīgais pasākums, veidoja nevis finanšu nemateriālās vērtības nenorakstīšana, bet gan princips, saskaņā ar kuru norakstīšana parasti ir iespējama vienīgi uzņēmumu apvienošanas gadījumā; šo principu Vispārējā tiesa izsecināja no tiesību normām par nemateriālās vērtības nodokļu režīmu uzņēmumu ienākuma nodokļa vajadzībām attiecībā uz tiesību normām par nemateriālās vērtības norakstīšanu uzņēmējdarbības iegādes gadījumā vai attiecībā uz tiesību normām par tās finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanu, kura rodas no kapitāldaļu iegādes sabiedrībās rezidentēs pēc apvienošanas. Šādā kontekstā formālās izmeklēšanas laikā Spānijas valdības izvirzītajam argumentam, uz kuru <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> atsaucas savos rakstveida apsvērumos – saskaņā ar kuru Spānijas tiesībās noteikums ir nemateriālās vērtības norakstīšana un finanšu nemateriālās vērtības, kas rodas no kapitāldaļu iegādes sabiedrībās rezidentēs, kurai neseko apvienošanās, nenorakstīšana, drīzāk ir izņēmums –, nav nozīmes, jo tas nespēj atspēkot premisu, pēc kuras vadās Vispārējā tiesa, proti, ka Spānijas tiesībās nemateriālās vērtības norakstīšana parasti ir atkarīga no uzņēmumu apvienošanas esamības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka arī <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā pamata pirmās daļas trešais iebildums un līdz ar to šī pamata pirmā daļa kopumā ir jānoraida kā nepamatoti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata otro daļu un par Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu: kļūda, nosakot mērķi, saistībā ar kuru ir jāveic salīdzināmības pārbaude</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Iebildumi, kurus <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste izvirza attiecīgo vienīgo apelācijas sūdzības pamatu otrajā un trešajā daļā, attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 143.–164. punktu, un to mērķis ir apstrīdēt šī sprieduma motīvus, pēc kuriem Vispārējā tiesa identificēja atsauces sistēmas mērķi un salīdzināja, ņemot vērā minēto mērķi, to uzņēmumu situāciju, kuri izmantoja ar strīdīgo pasākumu ieviesto priekšrocību, ar to uzņēmumu situāciju, kuri ir izslēgti no minētā pasākuma.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pieņemamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Komisija iebilst, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa un Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa ir pilnībā nepieņemamas. Lai pamatotu savu iebildumu, tā izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir identisks pamatam, kas tika izvirzīts ar atsauci uz <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu un Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo un otro daļu un kas jau ir izskatīts šo secinājumu 31.–34. punktā. Pamatojoties uz šajos punktos izdarītajiem apsvērumiem, uz kuriem es atsaucos, uzskatu, ka šis pamats ir jānoraida attiecībā uz visiem iebildumiem, kurus <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste izvirza izskatāmajās attiecīgo vienīgo apelācijas sūdzības pamatu daļās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Ar otro pamatu Komisija savukārt apstrīd minēto iebildumu pieņemamību, jo tie attiecoties uz faktisko apstākļu jautājumiem, tostarp uz valsts tiesību satura un darbības jomas noteikšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Šajā saistībā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, protams, faktu un pierādījumu novērtējums, ja vien šie fakti un pierādījumi nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kuru kā tādu pārbauda Tiesa apelācijas ietvaros, tomēr gadījumā, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko<?PAGE NO="24"?> kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 77. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tādējādi saistībā ar tāda novērtējuma pārbaudi apelācijas tiesvedībā, ko Vispārējā tiesa veikusi attiecībā uz valsts tiesībām, kas valsts atbalsta jomā ir faktu novērtējums, Tiesai ir tikai kompetence pārbaudīt, vai ir notikusi šo tiesību sagrozīšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 78. punkts, kā arī – analoģiskā nozīmē – spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑559/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:217">EU:C:2014:217</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0079">79.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comunidad Autónoma del País Vasco</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, no <NO.CASE>C‑66/16 P līdz C‑69/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:999">EU:C:2017:999</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0098">98.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180920">2018. gada 20. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑114/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:753">EU:C:2018:753</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Savukārt Vispārējās tiesas veiktās valsts tiesību normas juridiskās kvalifikācijas pārbaude apelācijā, ņemot vērā Savienības tiesību normas, ir tiesību jautājums, kas ietilpst Tiesas kompetencē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 78. punkts, kā arī – analoģiskā nozīmē – spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑559/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:217">EU:C:2014:217</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Hansestadt Lübeck</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑524/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:971">EU:C:2016:971</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka, tā kā nav konkrēta un pierādīta apgalvojuma par sagrozīšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Šajā gadījumā šāds apgalvojums netika skaidri formulēts, un katrā ziņā, neraugoties uz it īpaši Spānijas izvirzītajiem argumentiem, neuzskatu, ka no lietas materiāliem acīmredzamā veidā izriet valsts tiesību normu sagrozīšana pretēji judikatūras prasībām, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180920">2018. gada 20. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑114/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:753">EU:C:2018:753</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, argumenti, kurus <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste izvirza saistībā ar Spānijas tiesību normu – uz kurām Vispārējā tiesa pamatojās, identificējot atsauces sistēmas mērķi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>paralēlismā starp nodokļu un grāmatvedības rezultātu<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>, – <HT TYPE="ITALIC">saturu un piemērošanas jomu</HT>, ir jāatzīst par nepieņemamiem. Savukārt argumenti, ar kuriem turpretī tiktu apšaubīta mērķa izvēle, saistībā ar kuru ir vērtējama to uzņēmumu situācija, kuri izmantoja no strīdīgā pasākuma piemērošanas izrietošo priekšrocību, un to uzņēmumu situācija, kuri ir izslēgti no minētā pasākuma, būtu jāatzīst par pieņemamiem. Faktiski, tāpat kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/>atsauces sistēmas<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/> definīcija nosacījuma, kas attiecas uz selektivitāti, analīzes pirmajā posmā, arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/>mērķa<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/> noteikšana, saistībā ar kuru ir jāveic salīdzināmības pārbaude šīs analīzes otrajā posmā, sākas no valstu tiesību juridiskās kvalifikācijas, pamatojoties uz Savienības tiesību normu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Andres</HT>, 80. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pēc būtības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata otro daļu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apstrīd, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 143., 150., 155. un 156. punktā esošo apgalvojumu, atbilstoši kuram Tiesas judikatūrā pastāvot nesaskaņotība jautājumā par to, vai to uzņēmumu situācija, kuri izmanto aplūkojamo pasākumu, un to uzņēmumu situācija, kuri ir izslēgti no tā piemērošanas, būtu jāsalīdzina, ņemot vērā šāda pasākuma mērķi vai arī tās sistēmas mērķi, kurā iekļaujas minētais pasākums. <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> skatījumā šiem mērķiem faktiski būtu jāsakrīt un, ja tas nenotiek, tas ir tāpēc, ka valsts likumdevējs nodokļu sistēmā ir ieviesis pasākumu, kas neatbilst šīs sistēmas loģikai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Šajā saistībā aprobežošos ar norādi, ka šis iebildums nekādā veidā neietekmē pārsūdzētā sprieduma likumību. Faktiski <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> neapstrīd secinājumu – pie kura Vispārējā tiesa nonāk pārsūdzētā sprieduma 156. punktā un atbilstoši kuram saskaņā ar jaunāko judikatūru salīdzināmības pārbaude selektivitātes analīzes otrajā posmā ir jāveic, ņemot vērā tā atsauces režīma mērķi, kurā ietilpst pārbaudāmais pasākums, nevis šī pasākuma mērķi –, bet aprobežojas ar apgalvojumu, ka izvēlei starp vienu vai otru mērķi nav nozīmes, jo tiem principā ir jāsakrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 121. punktā ir kļūdaini atzinusi, ka uzņēmumu ienākumu nodokļa mērķis ir nodrošināt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>paralēlismu starp nodokļu un grāmatvedības rezultātu<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/>. Šis apgalvojums esot ne tikai patvaļīgs, bet arī pilnīgi nepamatots, jo pēc definīcijas visi uzņēmumu ienākumu nodokļi attālinās no grāmatvedības rezultāta. Runājot konkrēti par tiesību normām nemateriālās vērtības norakstīšanas jomā, dažādus <HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT><?PAGE NO="25"?> paredzētos gadījumus vieno nevis mērķis nodrošināt saskaņotību starp nemateriālās vērtības nodokļu režīmu un grāmatvedības režīmu, bet gan mērķis novērst dubultu nodokļu uzlikšanu un nodrošināt nodokļu neitralitāti. Tātad šajā gadījumā Vispārējās tiesas definētais atsauces sistēmas mērķis un strīdīgā pasākuma mērķis sakrīt. <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> turklāt uzsver, ka gadījumi, kuros nepastāv paralēlisms starp nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu vajadzībām un grāmatvedības vajadzībām, ir atšķirīgi. Spānijas Karaliste vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā izvirza līdzīgus iebildumus un šo iebildumu pamatojumam izvirza argumentus, kuri lielākoties sakrīt ar <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> izvirzītajiem argumentiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Manuprāt, minētie iebildumi ir nepieņemami, jo to mērķis ir apšaubīt Spānijas tiesību saturu un darbības jomu, kurus ir konstatējusi Vispārējā tiesa. Faktiski to pamatojumam izvirzīto argumentu kopuma mērķis ir apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma 116.–120. punktā esošos konstatējumus – saskaņā ar kuriem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0111" REF.END="QE0111"/>ar grāmatvedības loģiku saskan, ka nemateriālās vērtības nodokļu režīms tiek piemērots, balstoties uz kritēriju par to, vai ir vai nav notikusi uzņēmumu apvienošanās<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/>. Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, šī sprieduma 121. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka nemateriālās vērtības nodokļu režīma mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0112" REF.END="QE0112"/>nodrošināt zināmu saskaņu<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/> starp tās nodokļu režīmu un tās iegrāmatošanu grāmatvedībā un ka tātad nemateriālās vērtības nodokļu režīma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0113" REF.END="QE0113"/>mērķis nav kompensēt šķēršļus, kas attiecas uz uzņēmumu pārrobežu apvienošanos, vai nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret dažāda veida kapitāldaļu iegādi<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/>. Tātad minētie konstatējumi, kuri izriet no Vispārējās tiesas veiktās nodokļu un grāmatvedības principu Spānijas tiesībās nemateriālās vērtības jomā interpretācijas, ir ārpus Tiesas kontroles apelācijas tiesvedībā, ja vien nav norādīta un pierādīta šo principu sagrozīšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Treškārt, papildus minētajiem iebildumiem <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karaliste izvirza iebildumu, kura pamatā ir apstrīdētā lēmuma pamatojuma aizstāšana attiecībā uz atsauces sistēmas mērķa identificēšanu. Pārsūdzētā sprieduma 121. punktā minētajam mērķim <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0114" REF.END="QE0114"/>nodrošināt zināmu saskaņu starp nemateriālās vērtības nodokļu režīmu un tās iegrāmatošanu grāmatvedībā<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/> nevarētu atrast nekādu apstiprinājumu nedz apstrīdētajā lēmumā, nedz apsvērumos, kurus Spānijas Karaliste iesniedza administratīvā procesa laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Manuprāt, šis iebildums ir jāpieņem. Faktiski ir patiešām jānorāda, ka nevienā apstrīdētā lēmuma fragmentā Komisija kā tās identificētās atsauces sistēmas mērķi nepiemin zināmas saskaņas nodrošināšanu starp nemateriālās vērtības nodokļu režīmu un tās iegrāmatošanu grāmatvedībā. Protams, Vispārējā tiesa apstiprina apstrīdētajā lēmumā esošos konstatējumus, norādot, ka nemateriālās vērtības nodokļu režīms tiek piemērots, balstoties uz kritēriju par to, vai ir vai nav notikusi uzņēmumu apvienošanās (116. un 118. punkts), un paskaidrojot, atsaucoties uz šī lēmuma 19. un 99. apsvērumu, ka tas izriet no apstākļa, ka pēc neatkarīgu uzņēmumu aktīvu iegādes vai pārņemšanas vai arī apvienošanās vai atdalīšanās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0115" REF.END="QE0115"/>nemateriālā vērtība [..] uzņēmuma grāmatvedībā parādās kā atsevišķs nemateriāls aktīvs, kas izriet no uzņēmumu apvienošanās<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> (pārsūdzētā sprieduma 117. punkts). Tāpat apstrīdētajā lēmumā izdarītajiem Komisijas konstatējumiem (skat. it īpaši 97.–100. apsvērumu) atbilst arī pārsūdzētā sprieduma 116. punktā esošais apgalvojums, saskaņā ar kuru nemateriālās vērtības nodokļu režīms saskan ar grāmatvedības loģiku. Tomēr Vispārējā tiesa pilnīgi neatkarīgā veidā no šī lēmuma un pamatojoties uz savu Spānijas nodokļu un grāmatvedības noteikumu interpretāciju secina, ka Spānijas likumā par uzņēmumu ienākumu nodokli ietverto noteikumu par finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanu mērķis ir saskaņa starp nemateriālās vērtības nodokļu režīmu un tās iegrāmatošanu grāmatvedībā un ka saistībā ar minēto mērķi to uzņēmumu situācija, kuri iegulda Spānijas sabiedrībās, ir salīdzināma ar to uzņēmumu situāciju, kuri iegulda sabiedrībās nerezidentēs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="26"?><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par iebilduma par pamatojuma aizstāšanu pamatotības sekām</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Comitato <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0116" REF.END="QE0116"/>Venezia vuole vivere<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/></HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:368">EU:C:2011:368</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0118">118.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tātad ir jāpārbauda, vai, neraugoties uz Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu, prasības, kuru <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> cēla Vispārējā tiesā, pirmā pamata otrais iebildums daļā, kurā ir apstrīdēts, ka Komisija nav pierādījusi, ka kapitāldaļu iegādes sabiedrībās rezidentēs un sabiedrībās nerezidentēs bija līdzīgas saistībā ar strīdīgā pasākuma izvirzīto nodokļu neitralitātes mērķi, katrā ziņā būtu jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Šajā saistībā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, kura ir minēta šo secinājumu 13.–15. punktā, selektivitātes analīzes otrajā posmā veicamajā salīdzināmības pārbaudē ir jāņem vērā atsauces sistēmas mērķis, nevis strīdīgā pasākuma mērķis. Atkārtotās izskatīšanas laikā Vispārējā tiesā <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvoja, ka šajā gadījumā minētie mērķi sakrīt un tie abi identificējas nodokļu neitralitātē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Apstrīdētajā lēmumā, norādot, ka strīdīgā pasākuma mērķis ir arī Spānijas uzņēmumu starptautiskās konkurētspējas palielināšana (112. apsvērums), Komisija tomēr pārbaudīja, vai tas var tikt attaisnots, ņemot vērā nodokļu neitralitātes principu. Kā pati <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> to norāda prasības pieteikumā Vispārējā tiesā, Komisija izslēdza šādu attaisnojumu ar dubultu pamatojumu. Pirmkārt, tā noraidīja Spānijas Karalistes izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru atšķirīga attieksme pret ārvalstu ieguldījumiem bija nepieciešama, jo pastāvēja šķēršļi pārrobežu apvienošanai. Šī argumentācija ir ietverta apstrīdētā lēmuma 92.–95. apsvērumā, daļā, kura attiecas uz atsauces sistēmas definīciju. Otrkārt, tā uzskatīja, ka strīdīgais pasākums katrā ziņā neesot samērīgs (apstrīdētā lēmuma 107.–114. un 118. apsvērums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Savukārt, lasot apstrīdēto lēmumu, neizriet, ka Komisija piešķirtu tās identificētajai atsauces sistēmai nodokļu neitralitātes mērķi, uz kuru atsaucas <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>. Nenorādot šīs sistēmas mērķi tiešā veidā, tā būtībā uzskatīja, ka uzņēmumi, kuri iegulda valsts sabiedrībās, un uzņēmumi, kuri iegulda ārvalstu sabiedrībās, esot salīdzināmā situācijā saistībā ar strīdīgā pasākuma ieviesto režīmu, kas, atkāpjoties no atsauces sistēmas, paredzēja finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanu arī gadījumā, ja pēc kapitāldaļu iegādes nenotika apvienošanās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P>Šajā nozīmē var tikt aplūkoti vairāki apstrīdētā lēmuma fragmenti, skat. it īpaši 89.–91. apsvērumu.</P></NOTE>. Citiem vārdiem sakot, Komisija uzskatīja, ka ar strīdīgo pasākumu ieviestā diferencēšana – starp uzņēmumiem, kuri iegādājās kapitāldaļas sabiedrībās rezidentēs un kuriem, lai norakstītu nemateriālo vērtību, ir obligāti jāveic apvienošanās, un tiem uzņēmumiem, kuri savukārt iegādājās kapitāldaļas ārvalstu sabiedrībās un kuri <HT TYPE="ITALIC">automātiski</HT> izmanto iespēju izdarīt minēto norakstīšanu neatkarīgi no apstākļa, ka pēc darījuma notiek apvienošanās, un neatkarīgi no pierādījumiem par faktisku šķēršļu esamību šādas apvienošanās īstenošanai, – varētu veidot diskrimināciju, ja Spānijas Karaliste to neattaisno.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Ja šāds rīcības veids var šķist ne pilnībā atbilstošs selektivitātes triju posmu analīzei, kā ir precizēts jaunākajā judikatūrā, sākot no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Paint Graphos</HT> pēc apstrīdētā lēmuma, neuzskatu, ka minētais lēmums ir atceļams šī vienīgā iemesla dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Strīdīgais pasākums, kā to turklāt skaidri norāda Spānijas Karaliste, ir koriģējošs pasākums, kas kalpo, lai novērstu nelabvēlīgās sekas, ko rada nemateriālās vērtības nodokļu režīms kopumā, saskaņā ar kuru norakstīšana ir atļauta tikai uzņēmumu apvienošanās gadījumā (vai kontroles esamības gadījumā, iesniedzot konsolidētu grāmatvedību). Tātad pēc būtības tas paredz labvēlīgu<?PAGE NO="27"?> attieksmi noteiktai uzņēmumu kategorijai, konkrētajā gadījumā – uzņēmumiem, kuri veic noteikta veida ieguldījumus, kā turklāt sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> 62. un 119. punktā to apstiprināja Tiesa, ar pieņēmumu, ka pretējā gadījumā minētos uzņēmumus nelabvēlīgi ietekmētu parastā režīma piemērošana. Tātad neatkarīgi no judikatūrā paredzētajiem sistēmiskajiem ietvariem uzskatu, ka diferenciācijas, kuras ir ieviestas ar šāda veida pasākumiem, būtībā ir jāizvērtē, pamatojoties ne tikai uz to pamatā esošo faktisko pieņēmumu patiesumu, bet arī ņemot vērā to samērīgumu, kā arī piemērotību izvirzītā mērķa sasniegšanai, tātad – selektivitātes analīzes trešajā posmā, kura mērķis ir pārbaudīt, vai nevienlīdzīgo attieksmi, kas tiek ieviesta ar <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> selektīvu izņēmuma pasākumu, attaisno tās nodokļu sistēmas raksturs vai struktūra, kurā tas iekļaujas. Šāda kontrole būtu turpretī sistemātiski izslēgta, ja selektivitātes analīzes otrajā posmā kā uz atsauces sistēmas mērķi, kuru ņemot vērā jāveic diferencēto situāciju salīdzināmības pārbaude, būtu pietiekami atsaukties uz vispārēju nodokļu neitralitātes mērķi, kurā iekļaujas pārbaudāmā pasākuma īstenotās koriģējošās darbības konkrētais mērķis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Nodokļu neitralitāte ir viens no mērķiem, uz kuriem tiecas katrs nodokļu režīms, un nav šaubu, ka šis princips ir iedvesmojis arī nemateriālās vērtības nodokļu režīmu Spānijas uzņēmumu ienākuma nodokļa ietvaros. Tomēr, kā pārsūdzētā sprieduma 146. un 147. punktā to pareizi ir norādījusi Vispārējā tiesa, minētā režīma mērķis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0117" REF.END="QE0117"/>nav ļaut uzņēmumiem saņemt nodokļu priekšrocību, ko veido nemateriālās vērtības norakstīšana, kad tie sastopas ar grūtībām, kas tiem traucē īstenot uzņēmumu apvienošanos<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/>. Drīzāk šāds mērķis ir strīdīgajam pasākumam. <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> iebilduma apmierināšana tātad nozīmētu pieļaut – pretēji jaunākajai judikatūrai selektivitātes jomā –, ka selektivitātes analīzes otrajā posmā veicamajā salīdzināmības pārbaudē ir jāņem vērā strīdīgā pasākuma mērķis, nevis atsauces sistēmas mērķis neatkarīgi no apstākļa, ka apstrīdētajā lēmumā minētais mērķis nav skaidri norādīts, un arī tad, ja, kā to apgalvo <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>, tas būtu jāidentificē nodokļu neitralitātē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Secinājumi par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata otro daļu un par Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai atzīt, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi apstrīdēto lēmumu, aizstājot šī lēmuma pamatojumu ar savu, bet ka šī kļūda nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, jo <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> iebildums, saistībā ar kuru tika pieļauta minētā kļūda, ir katrā ziņā noraidāms.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Tātad – manā skatījumā – <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa un Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa ir pilnībā jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu un par Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata ceturto daļu: tiesību kļūda pierādīšanas pienākuma sadalē</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, tā kā Vispārējā tiesa pirmajos divos selektivitātes analīzes posmos nepārbaudīja, kādi uzņēmumi ir salīdzināmā situācijā saistībā ar atsauces sistēmas mērķi, kuru veidoja nodokļu neitralitāte, atstājot šo pārbaudi trešajam posmam, tā esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu, jo vienīgi minētajos posmos šis pienākums gulstas uz Komisiju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="28"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Manuprāt, šis iebildums ir jānoraida, ciktāl tajā tiek pieņemts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir pierādījušas, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu atsauces sistēmas mērķa noteikšanā, identificējot pēdējo minēto kā saskaņotību starp nemateriālās vērtības nodokļu režīmu un tās iegrāmatošanu grāmatvedībā, nevis kā nodokļu neitralitāti. Tātad šo secinājumu 92. un 93. punktā esmu nonācis pie secinājuma, ka iebildumi, kuru mērķis ir pārmest Vispārējai tiesai šo kļūdu, ir jāatzīst par nepieņemamiem, jo ar tiem ir apšaubīta Vispārējās tiesas veiktā Spānijas tiesību interpretācija, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir pielīdzināma faktisko apstākļu vērtējumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P>Skat. šo secinājumu 92. un 93. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Līdz ar to <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa un Spānijas Karalistes vienīgā apelācijas sūdzības pamata ceturtā daļa ir jāatzīst par faktiski nepamatotām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata ceturto daļu: samērīgums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata ceturto daļu <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārbaudījusi strīdīgā pasākuma samērīgumu, iepriekš neizvērtējot šī pasākuma <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> selektivitāti saistībā ar pareizo atsauces sistēmas mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Šis iebildums, tāpat kā iepriekšējais, pamatojas uz pieņēmumu, ka ir tikusi konstatēta Vispārējās tiesas kļūda salīdzināmības starp uzņēmumiem, kuriem ir piemērojams strīdīgais pasākums, un uzņēmumiem, kuri ir no tā izslēgti, pārbaudē saistībā ar pareizo atsauces sistēmas mērķi. Manuprāt, tas tādējādi ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti šo secinājumu 110. un 111. punktā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">5.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata piekto daļu: cēloņsakarība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Pakārtoti <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā attiecībā uz selektivitātes analīzes trešo posmu ir pieļauta tiesību kļūda, ciktāl Vispārējā tiesa esot prasījusi Spānijas Karalistei pierādījumus par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0118" REF.END="QE0118"/>cēloņsakarības esamību starp uzņēmumu nespēju apvienoties ārvalstīs un kapitāldaļu iegādi ārvalstīs<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/>. <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvo, pirmkārt, ka šie motīvi ievieš analīzes elementu, kas nav norādīts apstrīdētajā lēmumā un kas pat ir pretrunā tā <HT TYPE="ITALIC">ratio decidendi</HT>, un, otrkārt, ka Vispārējās tiesas prasītos pierādījumus nav iespējams sniegt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Aplūkojamais iebildums ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 180.–189. punktu, kurā Vispārējā tiesa, vispirms konstatējot, ka strīdīgais pasākums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0119" REF.END="QE0119"/>noteikti ir balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru uzņēmumi, kas vēlas veikt pārrobežu apvienošanos, bet kas to nevar izdarīt it īpaši apvienošanās [..] šķēršļu dēļ, iegādājas kapitāldaļas sabiedrībās nerezidentēs vai vismaz saglabā jau tiem piederošās kapitāldaļas<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/> (pārsūdzētā sprieduma 180. punkts), secināja, ka Spānijas Karaliste, kurai pienākas attaisnot ar strīdīgo pasākumu izdarīto izņēmumu no atsauces sistēmas, nebija pierādījusi minēto pieņēmumu. Būtībā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, tā kā kapitāldaļu iegāde ir nošķirts darījums no apvienošanās un neveido tās alternatīvu, strīdīgais pasākums praksē piešķir priekšrocības uzņēmumiem, kuri vēlas ieguldīt ārvalstu sabiedrībās, bet kuru mērķis nav obligāti veikt uzņēmumu apvienošanos, proti, uzņēmumiem, kas atšķiras no tiem, kuri saskaņā ar Spānijas Karalistes apgalvojumiem ciestu no nemateriālās vērtības norakstīšanas vispārējo noteikumu nelabvēlīgajām sekām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="29"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Šajā saistībā vispirms ir jānorāda – kaut arī punktos, kuri ir apstrīdēti ar minēto iebildumu, Vispārējā tiesa secināja, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka strīdīgais pasākums neitralizēja apgalvoti nelabvēlīgās parastā režīma sekas, tā tomēr turpināja savu analīzi, pieņemot, ka minētais pierādījums ir ticis sniegts (pārsūdzētā sprieduma 190. un 198. punkts). Kā tas ir tieši norādīts pārsūdzētā sprieduma 199. punktā, motīvi, pret kuriem ir vērsts minētais iebildums, tātad nav vienīgie, uz kuriem pamatojās Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru Komisija nav pieļāvusi kļūdas, atzīstot, ka Spānijas Karaliste nav attaisnojusi diferenciāciju, kura tika ieviesta ar strīdīgo pasākumu. No tā izriet – pat ja aplūkojamais iebildums tiktu apmierināts, minēto secinājumu joprojām pamatotu atšķirīgi motīvi (kuri ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 190.–199. punktā). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas tiesvedībā iebildums, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma – kura rezolutīvā daļa ir pienācīgi pamatota ar citiem tiesiskiem pamatiem – <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> pamatu, ir neefektīvs un tādēļ noraidāms<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ACEA</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/09 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:857">EU:C:2011:857</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0120">120.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan pārsūdzētā sprieduma 180.–189. punktā izklāstītā argumentācija apstrīdētajā lēmumā nav izteikta vienādi, tā tomēr – pretēji <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvojumiem – nepārkāpj šī lēmuma <HT TYPE="ITALIC">ratio decidendi</HT>. Tieši pretēji, tā perfekti iekļaujas loģikā, saskaņā ar kuru Komisija konstatēja, ka strīdīgais pasākums ir nesaskaņots un nesamērīgs saistībā ar apgalvoto mērķi neitralizēt nemateriālās vērtības norakstīšanas parastā režīma nelabvēlīgās sekas tiem uzņēmumiem, kuri iegādājās kapitāldaļas ārvalstu sabiedrībās un kuriem nav iespējams veikt pārrobežu apvienošanās darījumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P>Skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumu, kas ir minēts pārsūdzētā sprieduma 189. punktā. Skat. arī šī lēmuma 113. apsvērumu.</P></NOTE>. Runājot par apgalvoto neiespējamību iesniegt Vispārējās tiesas pieprasīto pierādījumu, norādīšu vienīgi, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 188. un 189. punkta, ka pēdējā minētā būtībā atzina, ka strīdīgā pasākuma neitralizējošā iedarbība nav pierādīta šī pasākuma neprecizitātes un neskaidrības dēļ, kas neļāva pārliecināties, ka tā sniegtās priekšrocības nāca par labu tai uzņēmumu kategorijai, kuru vispārējs režīms ietekmēja nelabvēlīgi. Tomēr, ja ieinteresētā dalībvalsts atsaucas uz <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> selektīva pasākuma koriģējošo raksturu, tai loģiski ir pienākums sniegt elementus, kuri ļauj izdarīt šādu konstatējumu, jo minēto elementu neesamības gadījumā pasākumu nevar uzskatīt par attaisnotu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Iepriekš minēto iemeslu dēļ <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā pamata piektā daļa, manuprāt, ir neefektīva un – pakārtoti – ir nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">6.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par WDFG vienīgā apelācijas sūdzības pamata sesto daļu: pasākuma dalāmība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Ar vienīgā apelācijas sūdzības pamata sesto daļu, kas ir izvirzīta pakārtoti, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apstrīd to, ka Vispārējā tiesa noraidīja apstrīdētā lēmuma atcelšanas atbalstam izvirzīto pamatu, kas tika pamatots ar to, ka Komisijas analīzē nav nošķirta mazākuma kapitāldaļu un vairākuma kapitāldaļu iegāde. <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> uzsver, pirmkārt, ka visi darījumi, kurus tā noslēdza, piemērojot strīdīgā pasākuma režīmu, izraisīja mērķsabiedrības kontroles pārņemšanu un, otrkārt, ka Spānijas Karaliste lūdza Komisiju analizēt abas situācijas atsevišķi. <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> skatījumā no judikatūras izriet, ka tad, ja ieinteresētā dalībvalsts to pieprasa, Komisijai esot pienākums analizēt pārbaudāmo pasākumu atsevišķi. Runājot par strīdīgā pasākuma dalāmo raksturu, tas izrietot no paša procesuālā režīma, ko Komisija izmantoja strīdīgā pasākuma analīzē, kurā tika pieņemti trīs atsevišķi lēmumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Trešais lēmums ir Komisijas Lēmums (ES) 2015/314 (<DATE ISO="20141015">2014. gada 15. oktobris</DATE>) par valsts atbalstu SA.35550 (13/C) (ex 13/NN) (ex 12/CP), ko īstenojusi Spānija – shēma finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanai nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="056" PAGE.FIRST="38" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 56, 38. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0120" REF.END="QE0120"/><DATE ISO="20141015">2014. gada 15. oktobra</DATE> lēmums<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="30"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Šajā saistībā vispirms ir jānorāda, ka šis iebildums ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> pamatiem. <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> arguments, saskaņā ar kuru Komisijai bija jānošķir kapitāldaļu iegāde sabiedrībās nerezidentēs, kā rezultātā tiek iegūta kontrole, no citām kapitāldaļu iegādēm, faktiski ir noraidīts šī sprieduma 205. punktā, kurā Vispārējā tiesa norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0121" REF.END="QE0121"/>nekonsekvenc[e], kas ar strīdīgo pasākumu ieviesta nemateriālās vērtības nodokļu režīmā [..], tiktu ieviesta tostarp tad, ja tas būtu piemērojams vienīgi vairākuma kapitāldaļu iegādei sabiedrībās nerezidentēs<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/>. Vienīgi <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT> Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 206.–215. punktā pārbaudīja, vai Komisijai bija pienākums nošķirt vairākus darījumus, kuri guva labumu no strīdīgā pasākuma piemērošanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Katrā ziņā argumenti, kurus <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> izvirza, lai apstrīdētu secinājumu, ko Vispārējā tiesa izdarīja šīs pārbaudes beigās, manuprāt, ir noraidāmi arī pēc būtības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 208.–211. punktā pareizi nošķīra šo gadījumu no gadījumiem, par kuriem tika taisīts <DATE ISO="20011122">2001. gada 22. novembra</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Mitteldeutsche Erdöl‑Raffinerie</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑9/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2001:271">EU:T:2001:271</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> un <DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnija</DATE> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Comitato <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0122" REF.END="QE0122"/>Venezia vuole vivere<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/></HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:368">EU:C:2011:368</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tāpat nav būtisks spriedums <HT TYPE="ITALIC">ANGED</HT>, uz kuru <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> arī atsaucas savā apelācijas sūdzībā. Pamatlietā, kurā tika pieņemts minētais spriedums, izskatāmais režīms faktiski ieviesa vairākus diferenciācijas kritērijus, un attiecībā uz katru no tiem Tiesa pārbaudīja, vai tas izraisīja diskrimināciju starp dažādām nodokļa maksātāju kategorijām. Otrkārt, manā skatījumā Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 211. punktā norādīja, ka Komisijai nav pienākuma atsevišķi analizēt strīdīgā pasākuma sekas, kas liktu tai grozīt šī pasākuma saturu vai piemērošanas nosacījumus. Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 221. punktā, kurā – <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> skatījumā – ir noliegta strīdīgā pasākuma dalāmība, faktiski ir atsauce uz nosacījumiem, kas ir pieprasīti, lai varētu apmierināt prasību daļēji atcelt tiesību aktu, un ir izslēgta šo nosacījumu pastāvēšana aplūkojamajā gadījumā tāpēc, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0123" REF.END="QE0123"/>[apstrīdētā] lēmuma atcelšanas, jo ar to tika konstatē[ts] valsts atbalsts, tostarp attiecībā uz vairākuma kapitāldaļu iegādi, sekas būtu [minētā lēmuma] grozīšana pēc būtības<QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Iepriekš minēto iemeslu dēļ <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgā pamata sestā daļa, manuprāt, ir neefektīva un – pakārtoti – ir nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">7.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Secinājumi par WDFG un Spānijas Karalistes apelācijas sūdzībām</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai pilnībā noraidīt <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karalistes apelācijas sūdzības.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par Komisijas lūgumu aizstāt pamatojumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Gadījumā, ja Tiesa uzskatīs, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots, Komisija lūdz Tiesu aizstāt pamatojumu un atzīt prasību Vispārējā tiesa par nepieņemamu. Šajā saistībā atgādinu, ka pēc sprieduma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> Komisija atkārtotās izskatīšanas laikā Vispārējā tiesā bija izvirzījusi iebildumu par nepieņemamību, apgalvojot prioritāri, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> nav <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT> [tiesību celt prasību] un – pakārtoti – nav intereses celt prasību. Vispārējā tiesa, pamatojoties uz<?PAGE NO="31"?> <DATE ISO="20020226">2002. gada 26. februāra</DATE> spriedumu Padome/<HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑23/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:118">EU:C:2002:118</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0124" REF.END="QE0124"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT><QUOT.END REF.START="QS0124" CODE="201D" ID="QE0124"/>), pārsūdzētā sprieduma 30. punktā tomēr atzina, ka ir pamatoti izvērtēt prasību pēc būtības, iepriekš nelemjot par minēto iebildumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>Prasības pamatu izskatīšanas loģiskās vai dabiskās kārtības neievērošana, kas saistīta ar tā sauktās judikatūras <HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT> piemērošanu gadījumā, kad Savienības tiesa noraida prasību pēc būtības arī tad, ja ir tikusi izvirzīta iebilde par nepieņemamību – it īpaši, ja tā saistīta ar sabiedrisko kārtību un ir iesniegta ar atsevišķu dokumentu, ar kuru ir lūgts pieņemt lēmumu, nesākot debates pēc būtības –, ir kritizēta; skat., piemēram, ģenerāladvokāta N. Jēskinena [<HT TYPE="ITALIC">N. Jääskinen</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Šveice/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑547/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:565">EU:C:2012:565</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), ģenerāladvokāta Ī. Bota [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Philips</HT> <HT TYPE="ITALIC">Lighting</HT> <HT TYPE="ITALIC">Poland</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Philips</HT> <HT TYPE="ITALIC">Lighting</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑511/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:206">EU:C:2015:206</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SNCF</HT> <HT TYPE="ITALIC">Mobilités</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:577">EU:C:2017:577</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0163">163.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [<HT TYPE="ITALIC">D. Ruiz‑Jarabo Colomer</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Padome/<HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑23/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:511">EU:C:2001:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Neraugoties uz šo kritiku, judikatūru <HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT> joprojām piemēro gan Vispārējā tiesa (kā jaunāko skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201111">2020. gada 11. novembris</DATE> <NAME.CASE>AV un AW/Parlaments</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑173/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:535">EU:T:2020:535</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), gan Tiesa (saistībā ar nesenu piemērošanu apelācijas tiesvedībā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Club Hotel Loutraki</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑131/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:989">EU:C:2016:989</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Pretēji tam, ko <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> apgalvo savā atbildes rakstā, Komisijas lūgums nav procesuāli kļūdains, jo tas nav iesniegts Tiesas Reglamenta 176. panta 2. punktā paredzētajā pretapelācijas formā. Faktiski saskaņā ar šī reglamenta 178. panta 1. punktu pretapelācijas sūdzībā ir jālūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu. Šajā gadījumā, tā kā pēdējā minētā pieņēma lēmumu par <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> prasības pieteikumu pēc būtības, <HT TYPE="ITALIC">nelemjot</HT> par tā pieņemamību, Komisija iespējamā pretapelācijas sūdzībā nevarētu formulēt pamatus par pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, kuri <HT TYPE="ITALIC">pamatotos</HT> uz prasības pieteikuma pirmajā instancē <HT TYPE="ITALIC">nepieņemamību</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P>Turklāt ir jānorāda, ka šajā lietā nav runas par vienu no gadījumiem, kas ir minēti Reglamenta 178. panta 2. punktā, pamatojoties uz kuru pretapelācijas sūdzībā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0125" REF.END="QE0125"/>arī var lūgt atcelt tiešu vai netiešu lēmumu par Vispārējā tiesā celtās prasības pieņemamību<QUOT.END REF.START="QS0125" CODE="201D" ID="QE0125"/>.</P></NOTE>. Līdz ar to, manuprāt, Komisijas lūgums ir pareizi formulēts kā lūgums aizstāt pamatojumu un tas ir jāizlemj pēc būtības. Turklāt norādu, ka arī tad, ja Tiesa minēto lūgumu uzskatītu par procesuāli kļūdainu, tai būs katrā ziņā jāpieņem lēmums par iebildumu par prasības pieteikuma nepieņemamību, kuru Komisija izvirzīja pirmajā instancē, vismaz gadījumā, ja pēc apelācijas sūdzības apmierināšanas un pārsūdzētā sprieduma atcelšanas tā nolemj pārņemt šo lietu no Vispārējās tiesas un izlemt prasību pēc būtības, apmierinot to. Savukārt gadījumā, ja tādos pašos apstākļos Tiesa nolems prasību noraidīt, tai vēl būs pieejama Vispārējās tiesas izvēlētā iespēja, kas ir pamatota ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT>. Visbeidzot, atgādinu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai, kurā ir iesniegta apelācijas sūdzība saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu, ir jāspriež, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes, par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību un līdz ar to par absolūtu pamatu, kas izriet no LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā nosacījuma neievērošanas, saskaņā ar kuru prasītājs var prasīt atcelt lēmumu, kura adresāts viņš nav, tikai tad, ja tas to skar tieši un individuāli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071129">2007. gada 29. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stadtwerke</HT> <HT TYPE="ITALIC">Schwäbisch Hall</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑176/06 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:730">EU:C:2007:730</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180920">2018. gada 20. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑114/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:753">EU:C:2018:753</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bayerische Motoren Werke</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Freistaat Sachsen</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑654/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:634">EU:C:2019:634</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tas, ka pastāv pienākums vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes pārbaudīt Vispārējā tiesā iesniegtās prasības pieņemamības nosacījumus, tomēr, šķiet, neliedz Tiesai iespēju piemērot judikatūru <HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT> (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Club Hotel Loutraki</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑131/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:989">EU:C:2016:989</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Tā kā iesaku Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības, turpmāk aprobežošos ar dažiem īsiem apsvērumiem par Komisijas lūguma pamatotību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Ar pirmo pamatu par nepieņemamību, kas ir izvirzīts prioritāri, Komisija apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> nav pierādījusi, ka finanšu nemateriālās vērtības norakstīšana, kuru tā izdarīja, piemērojot strīdīgo pasākumu, attiecās uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0126" REF.END="QE0126"/>tiešās<QUOT.END REF.START="QS0126" CODE="201D" ID="QE0126"/> iegādes darījumu, kas ir vienīgā iegāžu kategorija, kuru aptver<?PAGE NO="32"?> apstrīdētais lēmums, kā to liecina Komisijas <DATE ISO="20141015">2014. gada 15. oktobra</DATE> lēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0117"><P>Ar šo lēmumu Komisija izteicās par strīdīgā pasākuma saistošo administratīvo interpretāciju (<HT TYPE="ITALIC">consulta vinculante</HT>), kuru Spānijas iestādes pieņēma <DATE ISO="20120321">2012. gada 21. martā</DATE> un piemēroja ar atpakaļejošu spēku. Pēc apstrīdētā lēmuma un <DATE ISO="20110114">2011. gada 14. janvāra</DATE> lēmuma pieņemšanas Spānija, lai izpildītu abus lēmumus, iekļāva <HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT> 12. panta 5. punktā jaunu daļu. Lai gan <HT TYPE="ITALIC">TRLIS</HT> 12. panta 5. punkts tika atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu, formāli tas netika atcelts, jo to var turpināt piemērot tie saņēmēji, kuri atsaucās uz tiesisko paļāvību, ka piešķirtais atbalsts netiks atgūts, un attiecībā uz kuriem minētajos lēmumos ir paredzēts pārejas periods (skat. šo secinājumu 9. zemsvītras piezīmi un <DATE ISO="20141015">2014. gada 15. oktobra</DATE> lēmuma 30. apsvērumu). Attiecībā uz tiešās un netiešās iegādes jēdzienu atsaucos uz minētā lēmuma 25. un 26. apsvērumu.</P></NOTE>. Manuprāt, šis pamats ir jānoraida. Faktiski no prasības pieteikuma Vispārējā tiesā, kas tika iesniegts <DATE ISO="20100514">2010. gada 14. maijā</DATE>, izriet, pirmkārt, ka <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT> (kas pēc tam kļuva par <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT>), piemērojot apstrīdēto pasākumu, norakstīja finanšu nemateriālo vērtību, kura izrietēja no konkrētā darījuma, ko veidoja visu Lielbritānijas sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">World Duty Free Europa</HT> kapitāldaļu iegāde 2008. gada maijā, un, otrkārt, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT> tika uzlikts atgūt šādā veidā atskaitītās summas. Šādos apstākļos, kurus Komisija neapstrīd, izriet, ka Spānijas iestādes uzskatīja <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT> par valsts atbalsta shēmas, kura tika atzīta par nelikumīgu, faktisku saņēmēju, kaut arī tolaik Spānijas administratīvās un tiesu iestādes joprojām minēto tiesību normu interpretēja kā piemērojamu vienīgi tiešajām iegādēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0118"><P>Skat. <DATE ISO="20141015">2014. gada 15. oktobra</DATE> lēmuma 33.–36. apsvērumu.</P></NOTE>, un ka prasības celšanas brīdī tai bija tiesības celt prasību par minēto lēmumu, kura izpildei pret to tika izdots piedziņas rīkojums. Attiecībā uz otro pamatu par nepieņemamību, kuru Komisija izvirza pakārtoti un kura mērķis ir apgalvot, ka pēc <DATE ISO="20141015">2014. gada 15. oktobra</DATE> lēmuma <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> pazuda interese celt prasību, uzskatu, ka tas arī ir jānoraida. Faktiski, pat pieļaujot, ka 2014. gada lēmums aptvēra <HT TYPE="ITALIC">Autogrill España</HT> veikto darījumu kā netiešo iegādi, <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> saglabā interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu, vismaz tik ilgi, kamēr nav atsaukts šī lēmuma izpildei izdotais piedziņas rīkojums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Saskaņā ar šī reglamenta 138. panta 1. punktu, kas atbilstoši šī paša reglamenta 184. panta 1. punktam <HT TYPE="ITALIC">mutatis mutandis</HT> ir piemērojams tiesvedībai Tiesā saistībā ar apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā ierosinu Tiesai <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karalistes apelācijas sūdzības noraidīt, pēdējām minētajām, manuprāt, ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumu šajā ziņā. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0127" REF.END="QE0127"/>personai, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā tikai tad, ja tā ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā. Šādā gadījumā Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati<QUOT.END REF.START="QS0127" CODE="201D" ID="QE0127"/>. Tādēļ ierosinu Tiesai nolemt, ka Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības, piespriest <HT TYPE="ITALIC">WDFG</HT> un Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un nolemt, ka Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>