<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-352/19 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CJ0352</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:978">EU:C:2020:978</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>12</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>12</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20201203">3.12.2020</DATE>. – Lieta C‑352/19 P</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Capitale</HT>/Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (pirmā palāta)</P><P><DATE ISO="20201203">2020. gada 3. decembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – franču.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Regula (EK) Nr. 1107/2009</KEYWORD><KEYWORD>Augu aizsardzības līdzekļu laišana tirgū</KEYWORD><KEYWORD>Īstenošanas regula (ES) 2017/2324</KEYWORD><KEYWORD>Darbīgās vielas glifosāta apstiprinājuma atjaunošana</KEYWORD><KEYWORD>LESD 263. pants</KEYWORD><KEYWORD>Reģionālās iestādes <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT></KEYWORD><KEYWORD>Tiešs skārums</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑352/19 P</P><P>par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko <DATE ISO="20190501">2019. gada 1. maijā</DATE> iesniedza</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT></HT> (Beļģija), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Bailleux</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avocat</HT>,</P><PARTY.STATUS>apelācijas sūdzības iesniedzējs,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>otra lietas dalībniece –</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">X</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lewis</HT>, <HT TYPE="ITALIC">F</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Castillo de la Torre</HT> un I. Naglis, kā arī <HT TYPE="ITALIC">F</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Castilla Contreras</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja pirmajā instancē,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (pirmā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [<HT TYPE="ITALIC">J.‑C. Bonichot</HT>] (referents), tiesneši L. Bejs Larsens [<HT TYPE="ITALIC">L. Bay Larsen</HT>], K. Toadere [<HT TYPE="ITALIC">C. Toader</HT>], M. Safjans [<HT TYPE="ITALIC">M. Safjan</HT>] un N. Jēskinens [<HT TYPE="ITALIC">N</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Jääskinen</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts: M. Bobeks [<HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT>],</P><P>sekretārs: A. Kalots Eskobars [<HT TYPE="ITALIC">A. Calot Escobar</HT>],</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20200716">2020. gada 16. jūlija</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT> [Briseles reģions] lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20190228">2019. gada 28. februāra</DATE> rīkojumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija (T‑178/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>pārsūdzētais rīkojums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:130">EU:T:2019:130</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar kuru tā kā<?PAGE NO="2"?> nepamatotu bija noraidījusi tā prasību atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2017/2324 (<DATE ISO="20171212">2017. gada 12. decembris</DATE>), ar ko atjauno darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="333" PAGE.FIRST="10" DATE.PUB="2017">OV 2017, L 333, 10. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>strīdīgais akts<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (<DATE ISO="20091021">2009. gada 21. oktobris</DATE>) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="309" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 309, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 10., 23., 24. un 29. apsvērumam:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><GR.CONSID><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>(10)</NO.P><TXT>Vielas būtu jāiekļauj augu aizsardzības līdzekļos tikai tad, ja ir pierādīts to nozīmīgums augkopībā un nav sagaidāms, ka tām būtu kaitīga ietekme uz cilvēku vai dzīvnieku veselību vai nevēlama iedarbība uz vidi. Lai panāktu vienādu aizsardzības pakāpi visās dalībvalstīs, lēmums par šādu vielu atļaušanu vai neatļaušanu būtu jāpieņem Kopienas mērogā, pamatojoties uz saskaņotiem kritērijiem. Šie kritēriji būtu jāpiemēro attiecībā uz pirmo darbīgās vielas apstiprinājumu saskaņā ar regulu. Attiecībā uz jau apstiprinātām darbīgajām vielām kritērijus piemēro, kad atjauno vai pārskata to apstiprinājumu.</TXT><P>[..]</P></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(23)</NO.P><TXT>Augu aizsardzības līdzekļus, kas satur darbīgās vielas, var izstrādāt dažādā veidā un lietot dažādu sugu augiem un dažādiem augu produktiem atšķirīgos lauksaimniecības, augu veselības un vides (tostarp klimata) apstākļos. Tādēļ augu aizsardzības līdzekļu atļauju piešķiršana būtu jāuztic dalībvalstīm.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(24)</NO.P><TXT>Noteikumiem, kuri reglamentē atļauju piešķiršanu, ir jānodrošina augsts aizsardzības standarts. Jo īpaši, piešķirot atļaujas augu aizsardzības līdzekļiem, mērķim aizsargāt cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi vajadzētu būt prioritāram attiecībā pret mērķi uzlabot augu ražību. Tādēļ pirms augu aizsardzības līdzekļu laišanas tirgū būtu jāpierāda, ka tie dod noteiktu labumu augkopībai un tiem nav nekādas kaitīgas ietekmes uz cilvēku vai dzīvnieku, tostarp neaizsargātāko grupu, veselību vai nekādas nevēlamas iedarbības uz vidi.</TXT><P>[..]</P></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(29)</NO.P><TXT>Savstarpējās atzīšanas princips ir viens no līdzekļiem, kā nodrošināt preču brīvu kustību Kopienā. Lai izvairītos no darba dublēšanās, samazinātu nozares un dalībvalstu administratīvo slodzi un nodrošinātu saskaņotāku augu aizsardzības līdzekļu pieejamību, vienas dalībvalsts izsniegtās atļaujas būtu jāatzīst citām dalībvalstīm, kurās lauksaimniecības, augu veselības, vides (tostarp klimatiskie) apstākļi ir līdzīgi. Tādēļ Kopiena būtu jāsadala zonās ar šādiem salīdzināmiem apstākļiem, lai atvieglotu savstarpējo atzīšanu. Tomēr vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijai raksturīgu vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ var būt vajadzīgs, ka, iesniedzot pieteikumu, dalībvalstis atzīst citā dalībvalstī izsniegtu atļauju, groza to vai atsakās atļaut augu aizsardzības līdzekli savā teritorijā, ja tas ir pamatoti konkrētu vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ vai ja nevar sasniegt šajā regulā noteikto augstas pakāpes cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzību. Vajadzētu būt iespējai noteikt arī atbilstīgus nosacījumus, ņemot vērā valsts rīcības plānā noteiktos mērķus, kurš pieņemts saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/128/EK (<DATE ISO="20091021">2009. gada 21. oktobris</DATE>), ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="309" PAGE.FIRST="71" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 309, 71. lpp.</REF.DOC.OJ>)].<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></TXT></NP></CONSID></GR.CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Šīs regulas 20. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="020.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Saskaņā ar 79. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem regulu, ar ko paredz, ka:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>darbīgās vielas apstiprinājums ir atjaunots, vajadzības gadījumā saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>darbīgās vielas apstiprinājums nav atjaunots.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="020.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>[..]</ALINEA><ALINEA>Ja apstiprinājumu atsauc vai ja apstiprinājumu neatjauno tādēļ, ka radušās bažas par cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi, attiecīgos augu aizsardzības līdzekļus nekavējoties izņem no tirgus.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētās regulas 36. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="036.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalsts, kas izskata pieteikumu, veic neatkarīgu, objektīvu un pārredzamu novērtējumu, ņemot vērā attiecīgā laika zinātnes un tehnikas atziņas, kā arī vadlīnijas, kuras pieejamas pieteikuma iesniegšanas laikā. Tā dod iespēju visām attiecīgajā zonā esošajām dalībvalstīm iesniegt viedokļus, ko ņem vērā novērtējumā.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="036.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Visas vienas zonas dalībvalstis piešķir vai atsaka piešķirt atļaujas, pamatojoties uz tās dalībvalsts novērtējuma secinājumiem, kas izskata pieteikumu, kā to paredz 31. un 32. pants.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="036.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Atkāpjoties no 2. punkta un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var noteikt atbilstīgus nosacījumus attiecībā uz 31. panta 3. un 4. punktā minētajām prasībām un citiem riska samazināšanas pasākumiem, kas izriet no konkrētiem lietošanas apstākļiem.</ALINEA><ALINEA>Ja dalībvalsts rūpes saistībā ar cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vides aizsardzību nevar apmierināt, īstenojot pirmajā [daļā] minētos valsts mēroga riska samazināšanas pasākumus, dalībvalsts drīkst nepiešķirt atļauju augu aizsardzības līdzekļa lietošanai savā teritorijā, ja attiecīgās valsts konkrēto vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ tai ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka attiecīgais līdzeklis joprojām nevēlami apdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Šīs pašas regulas 40. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>Savstarpējā atzīšana<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> atbilstoši 29. pantam izsniegtas atļaujas turētājam ar pirmajā minētajā pantā ietvertajiem nosacījumiem ir paredzēta iespēja prasīt piešķirt atļauju tam pašam augu aizsardzības līdzeklim citā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1107/2009 41. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Dalībvalsts, kurai saskaņā ar 40. pantu iesniedz pieteikumu, pēc pieteikuma un 42. panta 1. punktā minēto pieteikumam pievienojamo dokumentu izskatīšanas, attiecīgā gadījumā ņemot vērā apstākļus savā teritorijā, piešķir atļauju augu aizsardzības līdzeklim saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem kā dalībvalstī, kas izskata pieteikumu, izņemot gadījumus, kad piemēro 36. panta 3. punktu.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Šīs regulas 43. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="043.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Atļauju atjauno pēc atļaujas turētāja iesnieguma ar noteikumu, ka 29. pantā minētās prasības joprojām ir izpildītas.</ALINEA></PARAG><?PAGE NO="4"?><PARAG IDENTIFIER="043.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Trīs mēnešu laikā kopš atļaujas atjaunošanas augu aizsardzības līdzekļa sastāvā esošai iekļautai darbīgajai vielai, aizsargvielai vai sinerģistam pieteikuma iesniedzējs iesniedz šādu informāciju:</ALINEA><ALINEA>[..].</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="043.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis pieņem lēmumu par augu aizsardzības līdzekļa atļaujas atjaunošanu vēlākais 12 mēnešu laikā pēc tā sastāvā esošās darbīgās vielas, aizsargvielas vai sinerģista apstiprinājuma atjaunošanas.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="043.006"><NO.PARAG>6.</NO.PARAG><ALINEA>Ja tādu iemeslu dēļ, kurus atļaujas turētājs nespēj ietekmēt, nav pieņemts lēmums par atļaujas atjaunošanu pirms tās termiņa beigām, attiecīgā dalībvalsts pagarina atļauju uz laiku, kas vajadzīgs, lai pabeigtu pārbaudi un pieņemtu lēmumu par atjaunošanu.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Minētās regulas 78. panta 3. punktā ir paredzēts pieņemt regulu, kurā ietverts visu to vielu saraksts, kas uzskaitītas Padomes Direktīvas 91/414/EEK (<DATE ISO="19910715">1991. gada 15. jūlijs</DATE>) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="230" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1991">OV 1991, L 230, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) I pielikumā, un šīs vielas uzskata par apstiprinātām saskaņā ar šo regulu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par darbīgās vielas glifosāta apstiprināšanu Eiropas Savienībā</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (<DATE ISO="20110525">2011. gada 25. maijs</DATE>), ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 attiecībā uz darbīgo vielu sarakstu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="153" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 153, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), tika pieņemts Regulas Nr. 1107/2009 78. panta 3. punktā paredzētais saraksts. Glifosāts bija šajā sarakstā, un tā apstiprinājuma termiņa beigu datums bija <DATE ISO="20151231">2015. gada 31. decembris</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Ar Īstenošanas regulām (ES) 2015/1885 (<DATE ISO="20151020">2015. gada 20. oktobris</DATE>), ar ko Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 groza attiecībā uz apstiprinājuma perioda pagarināšanu darbīgajām vielām [..] glifosātam [..] (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="276" PAGE.FIRST="48" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 276, 48. lpp.</REF.DOC.OJ>), un (ES) 2016/1056 (<DATE ISO="20160629">2016. gada 29. jūnijs</DATE>), ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 attiecībā uz apstiprinājuma perioda pagarināšanu darbīgajai vielai glifosātam (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="173" PAGE.FIRST="52" DATE.PUB="2016">OV 2016, L 173, 52. lpp.</REF.DOC.OJ>), Komisija secīgi pagarināja darbīgās vielas glifosāta apstiprinājuma periodu vispirms līdz <DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijam</DATE> un pēc tam – līdz <DATE ISO="20171215">2017. gada 15. decembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Ar strīdīgo aktu, kas pieņemts <DATE ISO="20171212">2017. gada 12. decembrī</DATE>, Komisija ar noteiktiem nosacījumiem pagarināja darbīgās vielas glifosāta apstiprinājuma periodu līdz <DATE ISO="20221215">2022. gada 15. decembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Briseles reģiona kompetenci augu aizsardzības līdzekļu jomā</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Briseles reģiona kompetence augu aizsardzības līdzekļu jomā tika aprakstīta pārsūdzētā rīkojuma 9.–17. punktā. Šie punkti, kas apelācijas tiesvedībā nav apstrīdēti, ir šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>9</NO.P><TXT>Prasītājs, Briseles reģions, ir viens no trim reģioniem, kuriem saskaņā ar Beļģijas konstitūcijas 39. pantu noteiktas kompetences tiek piešķirtas ar likumu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>10</NO.P><TXT>Atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">loi spéciale de réformes institutionnelles du 8 août 1980</HT> [<DATE ISO="19800808">1980. gada 8. augusta</DATE> Speciālā likuma par institucionālajām reformām] (<HT TYPE="ITALIC">Moniteur belge</HT>, <DATE ISO="19800815">1980. gada 15. augusts</DATE>, 9434. lpp.; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>Speciālais likums<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>) 6. panta 1. punkta II apakšpunkta pirmajai daļai šajās kompetencēs ietilpst <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>vides aizsardzība, tostarp augsnes, ūdeņu un gaisa aizsardzība pret piesārņojumu un postījumiem [..]<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>. Atbilstoši šai normai prasītāja kompetencē ietilpst augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas reglamentēšana tā teritorijā.</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="5"?><ITEM><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Atbilstoši Speciālā likuma 6. panta 1. punkta II apakšpunkta pirmajai daļai federālās iestādes kompetencē katrā ziņā ietilpst <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>līdzekļu standartu noteikšana<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>. Tādējādi augu aizsardzības līdzekļu tirgū laišanas atļauju pieteikumus izskata federālā iestāde un tā šīs atļaujas Beļģijā izsniedz atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 28. panta 1. punktam. Saskaņā ar Speciālā likuma 6. panta 4. punkta [pirmo daļu] reģioni tomēr ir saistīti ar šīs kompetences īstenošanu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>12</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Arrêté royal belge du 28 février 1994 relatif à la conservation, à la mise sur le marché et à l’utilisation des pesticides à usage agricole</HT> [Beļģijas <DATE ISO="19940228">1994. gada 28. februāra</DATE> Karaļa dekrēta par lauksaimniecībā izmantojamo pesticīdu uzglabāšanu, laišanu tirgū un izmantošanu] (<HT TYPE="ITALIC">Moniteur belge</HT>, <DATE ISO="19940511">1994. gada 11. maijs</DATE>, 12504. lpp.) 7. pantā ir noteikts, ka ir aizliegts laist tirgū, sagatavot, pārvadāt, importēt, piedāvāt, izstādīt, pārdot, turēt, iegādāties vai izmantot lauksaimniecības vajadzībām paredzētus pesticīdus, ko iepriekš nav apstiprinājis ministrs. Saskaņā ar šī dekrēta 8. pantu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>ministrs vai ministra šai nolūkā norīkota amatpersona piešķir apstiprinājumu, pamatojoties uz 9. pantā minētās apstiprinājumu komitejas atzinumu<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>. Saskaņā ar minētā dekrēta 9. pantu apstiprinājumu komitejā ietilpst divpadsmit ministra izvirzīti locekļi (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>apstiprinājumu komiteja<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>), tostarp <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>Briseles reģiona eksperts, ko norīko Briseles reģiona valdības ministru prezidents<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>13</NO.P><TXT><DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnijā</DATE> prasītājs pieņēma <HT TYPE="ITALIC">ordonnance relative à une utilisation des pesticides compatible avec le développement durable en Région de Bruxelles‑Capitale</HT> [Rīkojumu par Briseles reģiona ilgtspējīgai attīstībai atbilstošu pesticīdu izmantošanu] (<HT TYPE="ITALIC">Moniteur belge</HT>, <DATE ISO="20130621">2013. gada 21. jūnijs</DATE>, 40062. lpp.; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/><DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnija</DATE> rīkojums<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>). Atbilstoši šī rīkojuma 1. panta pirmajai daļai ar to tiek transponēta Direktīva [2009/128].</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Saskaņā ar <DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnija</DATE> rīkojuma 1. panta trešo daļu prasītājs <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>var noteikt, kuru pesticīdu izmantošana ir aizliegta risku cilvēku veselībai vai videi dēļ<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>15</NO.P><TXT><DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembrī</DATE> prasītājs, pamatodamies uz <DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnija</DATE> rīkojumu, pieņēma <HT TYPE="ITALIC">arrêté interdisant l’utilisation de pesticides contenant du glyphosate en Région de Bruxelles‑Capitale</HT> [Dekrētu, ar ko Briseles reģionā aizliedz izmantot glifosātu saturošus pesticīdus] (<HT TYPE="ITALIC">Moniteur belge</HT>, <DATE ISO="20161202">2016. gada 2. decembris</DATE>, 79492. lpp.; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/><DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrēts<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>).</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>16</NO.P><TXT>No prasības pieteikuma izriet, ka par <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrētu <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> <HT TYPE="ITALIC">section du contentieux administratif</HT> [Valsts padomes Administratīvo lietu nodaļā (Beļģija)] ir iesniegta prasība atcelt tiesību aktu. Prasība būtībā ir par apgalvotu noteiktu Regulas Nr. 1107/2009 normu, kā arī LESD 34., 35. un 36. panta pārkāpumu. Šajā lietā prasītājs uzskata, ka glifosāta apstiprinājumu Savienības līmenī un Beļģijas federālās iestādes atļauju noteiktiem augu aizsardzības līdzekļiem, kas satur šo vielu, neapdraud fakts, ka minēto līdzekļu izmantošana Briseles reģionā ir pilnībā aizliegta.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Visbeidzot jānorāda, ka prasītājs ir saistīts ar komiteju darbu Savienības līmenī un tajā tas rotācijas kārtībā pārstāv Beļģiju. Šajā statusā tas ir piedalījies iepriekšējās apspriedēs ar citiem Beļģijas reģioniem par <HT TYPE="ITALIC">Standing Committee on Plants, Animals, Food and Feed</HT> (Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgā komiteja) darbu saistībā ar darbīgo vielu glifosātu, izmantojot Starptautiskās vides politikas koordinācijas komiteju, kas izveidota ar <HT TYPE="ITALIC">accord de coopération, du 5 avril 1995, entre l’État fédéral, la Région flamande, la Région wallonne et la [requérante] relatif à la politique internationale de l’environnement</HT> [<DATE ISO="19950405">1995. gada 5. aprīļa</DATE> Sadarbības līgumu starp federālo valsti, Flandrijas reģionu, Valonijas reģionu un [prasītāju] starptautiskās vides politikas jomā] (<HT TYPE="ITALIC">Moniteur belge</HT>, <DATE ISO="19951213">1995. gada 13. decembris</DATE>, 33436. lpp.).<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20180308">2018. gada 8. martā</DATE>, Briseles reģions lūdza atcelt strīdīgo aktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Ar atsevišķu dokumentu Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantu izvirzīja iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses celt prasību neesamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa šo iebildi apmierināja un prasību noraidīja kā nepieņemamu, pamatojot, ka Briseles reģions ar strīdīgo tiesību aktu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē nav tieši skarts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi apelācijas tiesvedībā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību Briseles reģions lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto rīkojumu;</P></ITEM><ITEM><P>atzīt prasību atcelt tiesību aktu par pieņemamu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>apelācijas sūdzību noraidīt;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzību</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka reģionālas vai vietējas iestādes prasība nevar tikt pielīdzināta dalībvalsts prasībai un līdz ar to tai ir jāatbilst LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem pieņemamības nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060502">2006. gada 2. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regione Siciliana</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑417/04 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:282">EU:C:2006:282</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Ar šo normu fiziskas vai juridiskas personas celtas prasības par lēmumu, kura adresāts tā nav – kā tas ir Briseles reģiona gadījumā –, pieņemamības atzīšanai ir izvirzīts nosacījums, ka šai personai ar minēto lēmumu ir jābūt tieši un individuāli skartai vai – ja prasība ir par reglamentējošu aktu – šai personai ar minēto aktu ir jābūt tieši skartai un šajā aktā nav ietverti īstenošanas pasākumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Šajā lietā Vispārējā tiesa, izskatīdama iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka Briseles reģionam nav intereses prasīt strīdīgā akta spēkā neesamību, savā pārbaudē aprobežojās tikai ar jautājumu, vai to minētais tiesību akts skar tieši, un pārsūdzētajā rīkojumā atzina, ka minētais nosacījums nav izpildīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā par šo rīkojumu Briseles reģions ir izvirzījis divus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta <DATE ISO="19980625">1998. gada 25. jūnijā</DATE> Orhūsā un<?PAGE NO="7"?> Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="124" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 124, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>Orhūsas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), neievērošanu un otrais – ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, secinot, ka tas ar strīdīgo aktu nav tieši skarts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Orhūsas konvencijas neievērošanu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Ar pirmā pamata pirmo daļu Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā rīkojuma 34.–36. punktā prasības pieņemamības pārbaudē nav ņēmusi vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu. Reģions uzskata, ka, tā kā tam ir piemērojama šī konvencija, LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir interpretējami, ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu attiecībā uz iespēju vērsties tiesu iestādēs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Ar pirmā pamata otro daļu prasītājs kritizē Vispārējo tiesu, ka tā pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā ir atzinusi, ka reģions nav pietiekami precīzi paskaidrojis, kādā veidā atsaukšanās uz Orhūsas konvenciju var ietekmēt to, vai reģions ir tieši un individuāli skarts šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Komisija lūdz noraidīt visu pamatu kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši tās iestādēm un līdz ar to tiem ir augstāks spēks par to izdotajiem aktiem (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080603">2008. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Intertanko</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑308/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:312">EU:C:2008:312</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Air Transport Association of America</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑366/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:864">EU:C:2011:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 13. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Padome un Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Stichting Natuur en Milieu</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Pesticide Action Network Europe</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑404/12 P un C‑405/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:5">EU:C:2015:5</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), šie starptautiskie nolīgumi tomēr nav pārāki par Savienības primārajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Orhūsas konvencijas 9. pants negroza nosacījumus, kas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamībai ir izvirzīti LESD 263. panta ceturtajā daļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Šādos apstākļos pirmā pamata pirmā daļa, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot izvērtējusi prasības pieņemamību, neņemot vērā Orhūsas konvenciju, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Turklāt, tā kā arguments par to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu, ir jānoraida, nav nozīmes arī kritikai, kas vērsta pret iemesliem, kuru dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā šo argumentu ir noraidījusi. Līdz ar to ir jānoraida arī apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu, kas attiecas uz faktu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ar strīdīgo aktu nav tieši skarts</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nosacījums par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>tiešu skārumu<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> nozīmē, ka, pirmkārt, apstrīdētajam pasākumam ir tieši jāietekmē indivīda tiesiskais stāvoklis un, otrkārt, tas nepieļauj nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus<?PAGE NO="8"?> starpnoteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980505">1998. gada 5. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Grain</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑404/96 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:196">EU:C:1998:196</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191105">2019. gada 5. novembris</DATE>, <NAME.CASE>ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:923">EU:C:2019:923</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0103">103.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Tieši šīs judikatūras kontekstā ir jāvērtē otrais pamats, kam ir četras daļas.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata pirmo daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Ar otrā pamata pirmo daļu Briseles reģions norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 50.–55. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka ar strīdīgo tiesību aktu netiek paturētas spēkā jau esošās augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir darbīgā viela glifosāts, tirdzniecības atļaujas. Proti, šis akts esot ļāvis šādām atļaujām turpināt radīt sekas, lai gan šīs darbīgās vielas apstiprinājuma neatjaunošanas gadījumā šīs atļaujas <HT TYPE="ITALIC">ipso facto</HT> būtu zaudējušas spēku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Komisija otrā pamata pirmo daļu lūdz noraidīt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>No Regulas Nr. 1107/2009 20. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka tad, ja Savienības likumdevējs nav atjaunojis darbīgās vielas apstiprinājumu, ņemot vērā tūlītējas bažas par cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi, dalībvalstu izsniegtās atļaujas laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus, kuru sastāvā ir šī darbīgā viela, nav spēkā un šos augu aizsardzības līdzekļus nekavējoties atsauc no tirgus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Taču darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanai nav šāda atjaunojuma neesamībai pielīdzināmu seku. Proti, tās rezultātā augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir šī viela, tirdzniecības atļaujas netiek apstiprinātas, pagarinātas vai turpinātas, jo to turētājiem saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 2. punktu ir jālūdz tās atjaunošana trīs mēnešu laikā pēc darbīgās vielas apstiprinājuma un par šo pieteikumu atbilstoši minētā panta 5. punktam dalībvalstis lemj divpadsmit mēnešu laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Līdz ar to, nospriežot, ka ar strīdīgo aktu netiek apstiprināta darbīgo vielu glifosātu saturošu augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecības atļauju spēkā esamība, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata otro daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Ar otrā pamata otro daļu Briseles reģions kritizē iemeslus, kuru dēļ pārsūdzētā rīkojuma 56.–59. punktā Vispārējā tiesa noraidīja argumentu, ka tas ar strīdīgo aktu ir tieši skarts, jo ar šo aktu tika noteikts pienākums par augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir glifosāts, tirdzniecības atļaujām lemt maksimālajā divpadsmit mēnešu termiņā, skaitot no tā apstiprināšanas, atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā esot kļūdījusies, nospriežot, ka pienākums lemt par augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecības atļauju atjaunošanas pieteikumiem ir Beļģijas federālajai iestādei, nevis Briseles reģionam. Proti, pēdējais minētais noteikti piedaloties lēmumu pieņemšanas procedūrā, jo saskaņā ar valsts tiesībām tas ietilpst apstiprinājumu komitejā, no kuras ministram, kura kompetencē ir atjaunot minētās atļaujas, ir jāsaņem atzinums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi arī tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā uzskatīdama, ka Briseles reģiona dalība augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir glifosāts, tirdzniecības atļauju pieteikumu izskatīšanā ir Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punkta un nevis strīdīgā akta tiešas sekas. Proti, vairākās lietās prasītāja tieša skaršana esot pieļauta, lai gan tiesību akts, kuru tas apstrīd, to skar tikai ar cita Savienības tiesību akta starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170511">2017. gada 11. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deza</HT>/<HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:329">EU:T:2017:329</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Komisija otrā pamata otro daļu lūdz noraidīt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir skaidrs, ka dalībvalstīm ar Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punktu paredzētais pienākums – pirmām kārtām, lemt par augu aizsardzības līdzekļa tirdzniecības atļaujas atjaunošanu maksimālajā divpadsmit mēnešu termiņā, skaitot no minētajā līdzeklī ietvertās darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanas, turklāt šis pieteikums ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā pēc minētās darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanas, un, otram kārtām, ja par atļaujas atjaunošanu pirms termiņa beigām lēmums nav pieņemts, atļauju pagarināt uz nepieciešamo termiņu – Beļģijā ir uzlikts federālajai iestādei, jo saskaņā ar valsts tiesībām <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>līdzekļu standartu noteikšana<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> ietilpst šīs iestādes un nevis reģionu, kāds ir arī apelācijas sūdzības iesniedzējs, kompetencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Lai gan valsts tiesībās patiešām ir noteikts, ka reģioni <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>tiek iesaistīti federālā regulējuma izstrādē līdzekļu standartu jomā<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> un ka it īpaši saskaņā ar <DATE ISO="19940228">1994. gada 28. februāra</DATE> Karaļa dekrēta 7. pantu lauksaimniecībā izmantojamu pesticīdu laišanu tirgū un izmantošanu atbildīgais federālais ministrs var apstiprināt tikai pēc tam, kad saņemts atzinums no komitejas, kurā eksperts pārstāv arī Briseles reģionu, šai konsultatīvajai kompetencei nav Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punkta tiešās iedarbības. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika par pārsūdzētā rīkojuma 57. punktu ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jākonstatē, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja nostājai Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā nav norādījusi, ka Briseles reģiona dalība augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir glifosāts, tirdzniecības atļauju pieteikumu izskatīšanā ir Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 5. un 6. punkta un nevis strīdīgā akta tiešas sekas. Vispārējā tiesa šajā punktā ir tikai norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītais arguments attiecas nevis uz strīdīgā akta paša sekām, bet gan tikai uz šīs regulas 43. panta 5. un 6. punkta sekām. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika par pārsūdzētā rīkojuma 58. punktu ir neefektīva.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Turklāt, tā kā Vispārējās tiesas pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā norādītais pirmais iemesls apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenta noraidīšanai ir pamatots – kā tas tika izklāstīts šī sprieduma 42. punktā –, otrais iemesls, kas ietverts pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā, šī paša argumenta noraidīšanai ir pakārtota rakstura. Tādēļ šī iemesla dēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja pret to vērstā kritika arī ir neefektīva (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070913">2007. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Common Market Fertilizers</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑443/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:511">EU:C:2007:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0137">137.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un tādēļ tā ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata trešo daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 60.–63. punktā noraidīja tā argumentu par to, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1107/2009 40.–42. pantā paredzēto savstarpējās atzīšanas procedūru, strīdīgā akta sekas ir tādas,<?PAGE NO="10"?> ka tas lielā mērā sašaurina apstiprinājumu komitejas darbības jomu un tādējādi arī paša reģiona iespējas iebilst pret augu aizsardzības līdzekļa, kura sastāvā ir glifosāts, atļaušanu, ja šis līdzeklis jau ir atļauts kādā citā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Pirmkārt, Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir uzskatījusi, ka savstarpējās atzīšanas procedūra nav automātiska un ka Regulas Nr. 1107/2009 41. panta 1. punkts, kā arī 36. panta 3. punkts dalībvalstij, kurai jāizskata savstarpējās atzīšanas pieteikums, sniedz novērtējuma brīvību. Turklāt šis Vispārējās tiesas vērtējums neesot pamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Otrkārt, Briseles reģions uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 63. punktā norādot, ka savstarpējas atzīšanas procedūras sekas nav strīdīgā akta tiešas sekas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Komisija otrā pamata trešo daļu lūdz noraidīt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Pirmkārt, no šī sprieduma 30. punktā minētās judikatūras izriet, ka viens no diviem kumulatīvajiem nosacījumiem, kas ļauj konstatēt, ka pasākums indivīdu skar tieši, ir tāds, ka tas nepieļauj nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Taču, kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā rīkojuma 61. punktā, kad dalībvalsts saņem pieteikumu par tāda augu aizsardzības līdzekļa tirdzniecības atļaujas piešķiršanu, kurš šai pašai lietošanai jau ir atļauts kādā citā dalībvalstī, tai tas nav jāapmierina, jo, pirmām kārtām, Regulas Nr. 1107/2009 41. panta 1. punktā tai tiek atļauts ņemt vērā apstākļus savā teritorijā un, otrām kārtām, šīs regulas 36. panta 3. punktā, uz kuru ir atsauce tās 41. pantā, ir precizēts, ka dalībvalsts var, no vienas puses, noteikt ar cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi saistīto risku samazināšanas pasākumus un, no otras puses, tā var arī atteikties izsniegt atļauju, ja ar risku samazināšanas pasākumiem nav iespējams novērst šīs dalībvalsts bažas tās konkrēto vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ. Tādējādi Vispārējā tiesa ir pamatoti secinājusi, ka savstarpējās atzīšanas procedūra nav automātiska un pieļauj dalībvalsts, kurai jāizskata savstarpējās atzīšanas pieteikums, novērtējuma brīvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar pamatoti pārmest Vispārējai tiesai, ka tā šajā ziņā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un savu vērtējumu nav pietiekami pamatojusi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Otrkārt un katrā ziņā, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja nostājai Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka savstarpējās atzīšanas procedūras sekas pašas nav strīdīgā akta tiešas sekas. Proti, ir jānorāda, ka darbīgās vielas apstiprināšana ir tikai viena no Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 1. punktā uzskaitītajām prasībām, kurām ir pakļauta augu aizsardzības līdzekļa, kura sastāvā ir šī darbīgā viela, tirdzniecības atļauja. Turklāt šādas atļaujas izsniegšana vienā dalībvalstī pati par sevi nenozīmē, ka atļauja rodas arī attiecībā uz citām dalībvalstīm, jo šīs regulas 40. pantā ir noteiks, ka atbilstoši tajā izklāstītajiem nosacījumiem vienā dalībvalstī piešķirtas atļaujas turētājs atbilstoši savstarpējās atzīšanas procedūrai var prasīt atļauju šim pašam augu aizsardzības līdzeklim citā dalībvalstī. Visbeidzot un kā tika norādīts iepriekšējā punktā, šai pēdējai minētajai dalībvalstij nav pienākuma jebkādos apstākļos šo atļauju piešķirt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par otrā pamata ceturto daļu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Ar otrā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē pārsūdzētā rīkojuma 66.–77. punktā ietvertos iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa noraidīja tā argumentu par strīdīgā akta sekām uz <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrēta spēkā esamību un līdz ar to – tā ietekmi uz strīdu, kura priekšmets ir šis dekrēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Pirmkārt, Briseles reģions uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, tieša skāruma nosacījumam piemērodama <DATE ISO="20051005">2005. gada 5. oktobra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Land Oberösterreich</HT> un Austrija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑366/03 un T‑235/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2005:347">EU:T:2005:347</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) izstrādāto pārbaudi attiecībā uz individuāla skāruma kritēriju, tādējādi sajaukdama abas LESD 263. panta ceturtajā daļā minētās prasības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Otrkārt, Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā risku, kādu strīdīgais akts rada tā <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrētā ietvertā aizlieguma izmantot glifosātu saturošus pesticīdus spēkā esamībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Treškārt, Briseles reģions uzskata, ka <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrēta pieņemšanas pamatā – neraugoties uz nelabvēlīgo juridisko kontekstu – bija vispārējas politiska rakstura bažas, nevis tikai juridiski apsvērumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Ceturtkārt, Briseles reģions uzskata, ka pārsūdzētais rīkojums ir acīmredzamā pretrunā Vispārējās tiesas <DATE ISO="20181213">2018. gada 13. decembra</DATE> spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris, Ville de Bruxelles</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑339/16, T‑352/16 un T‑391/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:927">EU:T:2018:927</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Minētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pilsētas prasītājas, kuras savā teritorijā bija veikušas pasākumus transportlīdzekļu radītā gaisa piesārņojuma ierobežošanai, tieši skar regula, kurā atļautās slāpekļa oksīda emisiju maksimālās vērtības reālos vieglā pasažieru un vieglā komerctransporta braukšanas apstākļos bija noteiktas augstākā līmenī nekā attiecībā uz tā saukto <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>Euro 6<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> standartu. Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka ar šādu pasākumu vienkāršu potenciālu nelikumīgumu, proti, tādu, kas vēl nav konstatēts ar tiesas nolēmumu, attiecībā pret šo regulu ir pietiekami, lai attiecīgās pilsētas varētu uzskatīt par tieši skartām ar šo regulu. Tomēr pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa secināja, ka ar <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrēta potenciālu nelikumīgumu attiecībā pret strīdīgo aktu nav pietiekami, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju šis lēmums skar tieši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Piektkārt, Briseles reģions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzēto rīkojumu nav pietiekami pamatojusi, nepārbaudot argumentu, ka strīdīgais akts tiešā veidā skar tā tiesisko stāvokli, un paturot spēkā pārējo prasības par <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrēta atcelšanu iesniedzēju interesi celt prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Komisija otrā pamata ceturto daļu lūdz noraidīt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Pirmkārt, apstāklis, ka Vispārējā tiesa, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējs, ir kļūdaini interpretējusi pati savu judikatūru, nav tiesību kļūda, uz kuras varētu balstīt apelācijas sūdzību. Turklāt iebildums par to, ka sajaukti tieša skāruma un individuāla skāruma kritēriji, nav nekādi precizēts, lai varētu novērtēt tā pamatotību, un tādēļ tas ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Otrkārt, jānorāda, ka <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrēta likumību, kas tikusi apstrīdēta tiesvedībā <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT>, nekādā gadījumā neietekmē strīdīgais akts, jo tas ir pieņemts pēc minētā rīkojuma pieņemšanas. Turklāt nedz risks, ka Komisija varētu celt prasību par pienākumu neizpildes konstatāciju, kas neskaidri ticis minēts apelācijas sūdzībā, nedz šaubas par glifosātu saturošu pesticīdu izmantošanas aizlieguma<?PAGE NO="12"?> režīma spēkā esamību no Beļģijas konstitūcijas viedokļa, kuras saikni ar strīdīgo aktu apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izskaidrojis, nepierāda, ka to šis akts ietekmē tieši. Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka strīdīgais akts varētu apdraudēt šo aizlieguma režīmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Treškārt, no šī sprieduma 30. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet, ka nosacījums par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>tiešu skārumu<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> it īpaši nozīmē, ka attiecīgajam pasākumam ir tiešā veidā jāietekmē tās fiziskās vai juridiskās personas tiesiskā situācija, kura vēlas celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai. Tādējādi šāds nosacījums ir jāizvērtē, ņemot vērā tikai pasākuma tiesiskās sekas, jo tā iespējamās politiskās sekas neietekmē šo vērtējumu. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Ceturtkārt, prasītājas argumentācijā attiecībā uz Vispārējās tiesas <DATE ISO="20181213">2018. gada 13. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris, Ville de Bruxelles</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑339/16, T‑352/16 un T‑391/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:927">EU:T:2018:927</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nav norādīts, kādā veidā apstāklis – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, ka pārsūdzētajā rīkojumā pieņemtais risinājums ir pretrunā šim spriedumam, pats par sevi varētu padarīt minēto rīkojumu par prettiesisku. Līdz ar to arī šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Piektkārt, lai gan Briseles reģions iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi tā argumentu, ka strīdīgais akts tieši skar tā tiesisko situāciju, un ir paturējusi spēkā pārējo prasības par <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> dekrēta atcelšanu iesniedzēju interesi celt prasību, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šo argumentu ir iesniedzis, tikai atbildot uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību. Tāpēc to nevar uzskatīt par pamatu, kas Vispārējai tiesai bija jāizvērtē. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītā izriet, ka otrā pamata ceturtā daļa, kā arī apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida kā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Briseles reģionam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam šis spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Briseles reģionam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Apelācijas sūdzību noraidīt.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Briseles reģions atlīdzina tiesāšanās izdevumus.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>