<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.10-->
  <head>
    <title>2023-06-202306C105202102040-00-TRA-DOC-LV-CONCL-C-0204-21-202209000-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="0" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ContentBits"/>
    <meta content="Commission Use" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Name"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="9/01/2023 12:27:46" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="CNC" name="TypeDoc"/>
    <meta content="qpxPsv/HstHIm6q98eEYnG5A4OxeKnJWBA7e4EyomtzuRm97wo0qyz3t5H7u4tlOrOdgSmfuRCD7R2vp7Pgj/6HIMDkJwsRaEUIcFkurE0iK1U+7dpVibLdS1XwHpmalunGd1CPFQyWTEx07VVmRvd93Pcx2SPp8vbhl4221t+8=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="iju" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="true" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Enabled"/>
    <meta content="8fd7fe74-9bfe-478b-b357-dcfeea172a3b" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ActionId"/>
    <meta content="0204" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2021" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="iju" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="b24c8b06-522c-46fe-9080-70926f8dddb1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SiteId"/>
    <meta content="FAST_document_go_green" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="CNC_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 24/11/2022 17:08:34" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="2022-12-20T11:41:37Z" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SetDate"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="f2a50a408c3841b0b1cb708d2f155b9d" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0204" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="false" name="TOC_Vademecum"/>
    <meta content="RD" name="NatureAff"/>
    <meta content="RD" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
    <meta content="Standard" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Method"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId25" style="first"/>
      <div id="rId21" style="even">A. M. Collins secinājumi – Lieta C‑204/21</div>
      <div id="rId22" style="default">Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve)</div>
    </div>
    <p class="C36Centre" id="para-1" title="page-1">
      ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA [ANTHONY MICHAEL COLLINS]
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-2" title="page-1">
      SECINĀJUMI,
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-3" title="page-1">
      sniegti 2022. gada 15. decembrī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">1</a>
</span>)
      
    </p>
    <p class="C38Centregrasgrandespacement" id="para-4" title="page-1">
      Lieta C‑204/21
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-5" title="page-1">
      Eiropas Komisija
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-6" title="page-1">
      pret
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-7" title="page-1">
      Polijas Republiku
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-8" title="page-1">
      LESD 258. pants – Dalībvalsts pienākumu neizpilde – Tiesnešu disciplinārās atbildības regulējums – Tiesiskums – Tiesnešu neatkarība – Efektīva tiesību aizsardzība jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – LESD 267. pants – Pārbaude par atbilstību Savienības prasībai attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu tiesu – Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta) ekskluzīva kompetence – Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Izba Dyscyplinarna (Disciplinārlietu palāta) neatkarība – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību – Tiesības uz personas datu aizsardzību – Regula (ES) 2016/679
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-9" title="page-1">
      
    </p>
    <div class="toc">
<p class="C36Centre" id="para-10" title="page-2">
<span>Satura rādītājs</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-11" title="page-2">
<span>I. Prasības tvērums </span>
<span>4</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-12" title="page-2">
<span>II. Atbilstošās tiesību normas – Polijas tiesības </span>
<span>5</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-13" title="page-2">
<span>A. Grozītais Likums par Augstāko tiesu </span>
<span>5</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-14" title="page-2">
<span>B. Grozītais Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju </span>
<span>8</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-15" title="page-2">
<span>C. Grozītais Likums par administratīvo tiesu organizāciju </span>
<span>10</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-16" title="page-2">
<span>D. Grozījumu likums – Pārejas noteikumi </span>
<span>11</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-17" title="page-2">
<span>III. Pirmstiesas procedūra </span>
<span>11</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-18" title="page-2">
<span>IV. Tiesvedība Tiesā </span>
<span>12</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-19" title="page-2">
<span>V. Atbilstošās tiesību normas </span>
<span>15</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-20" title="page-2">
<span>VI. Juridiskā analīze </span>
<span>23</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-21" title="page-2">
<span>A. Otrais iebildums par Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvo kompetenci izskatīt iebildumus un tiesību jautājumus par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību   </span>
<span>23</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-22" title="page-2">
<span>1. Lietas dalībnieku argumentācija </span>
<span>23</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-23" title="page-2">
<span>2. Izvērtējums </span>
<span>28</span>
</p>
<p class="CTOC4" id="para-24" title="page-2">
<span>a) Pieņemamība </span>
<span>28</span>
</p>
<p class="CTOC4" id="para-25" title="page-2">
<span>b) Par lietas būtību </span>
<span>31</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-26" title="page-2">
<span>B. Pirmais iebildums par aizliegumu valsts tiesām pārbaudīt atbilstību Savienības tiesībās noteiktajai prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā </span>
<span>37</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-27" title="page-2">
<span>1. Lietas dalībnieku argumentācija </span>
<span>37</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-28" title="page-2">
<span>2. Izvērtējums </span>
<span>41</span>
</p>
<p class="CTOC4" id="para-29" title="page-2">
<span>a) Pieņemamība </span>
<span>41</span>
</p>
<p class="CTOC4" id="para-30" title="page-2">
<span>b) Par lietas būtību </span>
<span>42</span>
</p>
<p class="CTOC5" id="para-31" title="page-2">
<span>1) Ievada apsvērumi par Komisijas pirmā un otrā iebilduma tvērumu </span>
<span>42</span>
</p>
<p class="CTOC5" id="para-32" title="page-2">
<span>2) Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā </span>
<span>43</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-33" title="page-2">
<span>C. Trešais iebildums par disciplinārās atbildības ieviešanu saistībā ar pārbaudes veikšanu par Savienības prasību izpildi attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu </span>
<span>47</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-34" title="page-2">
<span>1. Lietas dalībnieku argumentācija </span>
<span>47</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-35" title="page-2">
<span>2. Izvērtējums </span>
<span>52</span>
</p>
<p class="CTOC4" id="para-36" title="page-2">
<span>a) Ievada apsvērumi par Komisijas otrā un trešā iebilduma tvērumu </span>
<span>52</span>
</p>
<p class="CTOC4" id="para-37" title="page-2">
<span>b) Disciplinārlietas </span>
<span>53</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-38" title="page-3">
<span>D. Ceturtais iebildums par Disciplinārlietu palātas kompetenci izskatīt lietas, kas tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi   </span>
<span>58</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-39" title="page-3">
<span>1. Lietas dalībnieku argumentācija </span>
<span>58</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-40" title="page-3">
<span>2. Izvērtējums </span>
<span>62</span>
</p>
<p class="CTOC2" id="para-41" title="page-3">
<span>E. Piektais iebildums par tiesnešu pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesību uz personas datu aizsardzību pārkāpumu </span>
<span>66</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-42" title="page-3">
<span>1. Lietas dalībnieku argumentācija </span>
<span>66</span>
</p>
<p class="CTOC3" id="para-43" title="page-3">
<span>2. Izvērtējums </span>
<span>70</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-44" title="page-3">
<span>VII. Tiesāšanās izdevumi </span>
<span>78</span>
</p>
<p class="CTOC1" id="para-45" title="page-3">
<span>VIII. Secinājumi </span>
<span>79</span>
</p>
<p class="C36Centre" id="para-46" title="page-1">
<span/>
</p>
</div>
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-47" title="page-1">
      
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">I.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasības tvērums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs prasības, kas celta saskaņā ar LESD 258. pantu, pamatā ir tas, ka Polijas Republika pieņēmusi 2019. gada 20. decembra ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-2" href="#t-2">2</a>
</span>); turpmāk tekstā – “Grozījumu likums”). Eiropas Komisija būtība apgalvo, ka ar atsevišķām Grozījumu likuma normām esot pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, aplūkojot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, LESD 267. pants, Savienības tiesību pārākuma princips, kā arī tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas paredzētas Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula, turpmāk tekstā – “VDAR”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-3" href="#t-3">3</a>
</span>)) 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, 6. panta 3. punktā un 9. panta 1. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisijas prasība ietver piecus iebildumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar pirmajiem trim iebildumiem, kas ir savstarpēji saistīti, Komisija apgalvo, ka Grozījumu likums ierobežo vai izslēdz iespēju valsts tiesai nodrošināt personām, kuras atsaucas uz Savienības tiesībās paredzētajām tiesībām, piekļuvi neatkarīgai un objektīvai, tiesību aktos noteiktai tiesai un ka tādējādi tiekot pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, aplūkojot to kopā ar Hartas 47. pantu, un LESD 267. pants. Pirmajos divos iebildumos arī tiek apgalvots, ka ar Grozījumu likumu tiek pārkāpts tiesību pārākuma princips. Lietās par Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek ievērotas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Šo tiesību iespējamā pārkāpuma gadījumā personai principā ir jābūt iespējai vērsties ar šo sūdzību valsts tiesā. No tā izriet, ka lietās, kas skar tiesības, kuras indivīdiem izriet no Savienības tiesībām, jebkurai valsts tiesai ir jāspēj pārbaudīt, vai ir tikušas pārkāptas personas tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ierobežojot vai izslēdzot iespēju valsts tiesai pārbaudīt, vai personām, kuras atsaucas uz Savienības tiesībās paredzētajām tiesībām, ir piekļuve neatkarīgai un objektīvai, tiesību aktos noteiktai tiesai, netiek izpildīti no iepriekš minētajām tiesību normām izrietošie pienākumi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-4" href="#t-4">4</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtais iebildums attiecas uz kompetenci, kas ar Grozījumu likumu piešķirta Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija; turpmāk tekstā – “Augstākā tiesa”) Izba Dyscyplinarna (Polijas Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta, turpmāk tekstā – “Disciplinārlietu palāta”) lietās, kas saistītas ar tiesnešu statusu. Komisija apgalvo: tā kā Disciplinārlietu palāta neatbilst nepieciešamajiem tiesnešu neatkarības un objektivitātes standartiem, attiecīgais likums ietekmē to tiesnešu neatkarību, kuru statusu pārbauda Disciplinārlietu palāta, un tādējādi pārkāpj LES 19. panta 1. punkta otro daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Piektais iebildums attiecas uz Grozījumu likumā tiesnešiem noteikto pienākumu sniegt informāciju par viņu sabiedrisko un sociālo darbību apvienībās un bezpeļņas fondos, tostarp par piederību kādai politiskai partijai pirms to iecelšanas, un šādas informācijas publicēšanu. Komisija uzskata, ka šie pienākumi ir nesamērīgi un pārkāpj Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā, kā arī VDAR 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, 6. panta 3. punktā un 9. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">II.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstošās tiesību normas – Polijas tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">A.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītais Likums par Augstāko tiesu </p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-5" href="#t-5">5</a>
</span>) (turpmāk tekstā – “Likums par Augstāko tiesu”) Augstākajā tiesā tika izveidotas divas jaunas palātas, proti, Disciplinārlietu palāta un Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, turpmāk tekstā – “Ārkārtas lietu palāta”).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ciktāl tas attiecas uz šo tiesvedību, ar Grozījumu likumu tika grozīts Likums par Augstāko tiesu, tā 26. pantam pievienojot 2.–6. punktu, 27. panta 1. punktam – 1.a) apakšpunktu, 45. pantam – 3. punktu, 82. pantam – 2.–5. punktu un nomainot 29. pantu un 72. panta 1. punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2.–6. punktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-59" title="page-6">
      “2. [Ārkārtas lietu palātas] kompetencē ir izskatīt pieteikumus vai paziņojumus par tiesneša noraidīšanu vai tās tiesas izraudzīšanos, kurā tiesvedība ir jāveic, tostarp iebildumus par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību. Lietu izskatošā tiesa nekavējoties nosūta pieteikumu [Ārkārtas lietu palātas] priekšsēdētājam, un tas tiek izskatīts saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti atsevišķās tiesību normās. Pieteikuma iesniegšana [Ārkārtas lietu palātas] priekšsēdētājam neaptur notiekošo tiesvedību.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-60" title="page-7">
      3. Šī panta 2. punktā minēto pieteikumu neizskata, ja tas attiecas uz tiesneša iecelšanas amatā likumības konstatēšanu vai izvērtēšanu vai viņa leģitimitāti tiesas spriešanas funkciju veikšanai.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-61" title="page-7">
      4. [Ārkārtas lietu palātas] kompetencē ir izskatīt prasības, ar kurām tiek lūgts konstatēt [Augstākās tiesas], vispārējās jurisdikcijas tiesu, kara tiesu un administratīvo tiesu, tostarp [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija)] galīgo spriedumu nelikumīgumu, ja šis nelikumīgums izpaužas kā tiesneša amatā ieceltās personas, kura ir pieņēmusi nolēmumu lietā, statusa apšaubīšana.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-62" title="page-7">
      5. Noteikumi par galīgā sprieduma nelikumīguma konstatēšanu mutatis mutandis attiecas uz tiesvedību lietās, kas minētas 4. punktā, un krimināllietās ir piemērojami noteikumi par tiesvedības atjaunošanu lietās, kas pabeigtas ar galīgu spriedumu. Nav nepieciešams konstatēt, ka var tikt nodarīts vai ir nodarīts kaitējums ar prasības pamatā esošā sprieduma pasludināšanu.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-63" title="page-7">
      6. Prasību, kas vērsta uz to, lai konstatētu 4. punktā minētā galīgā sprieduma nelikumīgumu, [Ārkārtas lietu palātā] var celt, nevēršoties tiesā, kas pieņēmusi pārsūdzēto spriedumu, pat tad, ja kāds lietas dalībnieks nav izmantojis visus tam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, tostarp ārkārtas pārsūdzību [Augstākajā tiesā].”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-65" title="page-7">
      “Disciplinārlietu palātas kompetencē ir izskatīt šādas lietas:
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-66" title="page-7">
      [..]
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-67" title="page-7">
      1a) lietas par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem, tiesnešu palīgiem, prokuroriem un prokuroru palīgiem, vai par viņu ievietošanu pagaidu apcietinājumā;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-68" title="page-7">
      2) darba un sociālā nodrošinājuma tiesību lietas, kas attiecas uz [Augstākās tiesas] tiesnešiem;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-69" title="page-7">
      3) lietas par [Augstākās tiesas] tiesnešu pensionēšanu.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-71" title="page-7">
      “2. Saistībā ar [Augstākās tiesas] vai tās struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt tiesu, valsts konstitucionālo iestāžu vai kontroles un tiesību aizsardzības iestāžu leģitimitāti.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-72" title="page-7">
      3. [Augstākā tiesa] vai kāda cita valsts varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-74" title="page-8">
      “[Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 88.a pantā minēto paziņojumu [Augstākās tiesas] tiesneši iesniedz [Augstākās tiesas] pirmajam priekšsēdētājam, savukārt [Augstākās tiesas] pirmais priekšsēdētājs to iesniedz [Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, turpmāk tekstā – “KRS”)].”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punktu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-76" title="page-8">
      “[Augstākās tiesas] tiesnesi sauc pie disciplinārās atbildības par profesionālo pienākumu neizpildi (disciplinārpārkāpumi), tostarp:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-77" title="page-8">
      1) par acīmredzamu un klaju tiesību normu pārkāpumu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-78" title="page-8">
      2) par darbībām vai bezdarbību, kas var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesu iestādes darbību;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-79" title="page-8">
      3) par darbībām, ar kurām tiek apšaubīts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības, ka tas faktiski ir iecelts tiesneša amatā vai kādas Polijas Republikas konstitucionālās iestādes leģitimitāte.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstoši minētā likuma 73. panta 1. punktam Disciplinārlietu palāta ir otrā (un pēdējā) disciplinārlietu instance vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem un pirmā un otrā disciplinārlietu instance Augstākās tiesas tiesnešiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 82. pantā ir paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-82" title="page-8">
      “[..]
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-83" title="page-8">
      2. Izskatot lietu, kurā rodas tiesību jautājums par tiesneša vai tiesas neatkarību, [Augstākā tiesa] aptur tiesvedību un nodod šo jautājumu iztiesāšanas sastāvam, kurā ir visi [Ārkārtas lietu palātas] locekļi.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-84" title="page-8">
      3. Ja, izskatot 26. panta 2. punktā minēto pieteikumu, [Augstākajai tiesai] rodas nopietnas šaubas par pieņemamā nolēmuma pamatā esošo tiesību normu interpretāciju, tā var apturēt tiesvedību un nodot tiesību jautājumu iztiesāšanas sastāvam, kurā ir visi [Ārkārtas lietu palātas] locekļi.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-85" title="page-8">
      4. Pieņemot 2. vai 3. punktā minēto nolēmumu, [Ārkārtas lietu palātai] nav saistoši citu [Augstākās tiesas] iztiesāšanas sastāvu nolēmumi, izņemot, ja tie ir ieguvuši tiesību principa spēku.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-86" title="page-8">
      5. Nolēmums, ko, pamatojoties uz 2. vai 3. punktu, pieņem visi [Ārkārtas lietu palātas] locekļi, ir saistošs visiem [Augstākās tiesas] iztiesāšanas sastāviem. Par jebkādu atkāpšanos no nolēmuma, kas ir ieguvis tiesību principa spēku, [Augstākās tiesas] plēnums pieņem jaunu nolēmumu, un šāda nolēmuma pieņemšanai ir nepieciešama vismaz divu trešdaļu katras palātas tiesnešu klātbūtne. Nav piemērojams šā likuma 88. pants.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">B.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītais Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju </p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar Grozījumu likumu tika grozīts 2001. gada 27. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-6" href="#t-6">6</a>
</span>) (turpmāk tekstā – “Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju”), tostarp tajā pievienojot 42.a pantu, 55. pantu papildinot ar 4. punktu un grozot 107. panta 1. punktu un 110. panta 2.a punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a pants ir formulēts šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-90" title="page-9">
      “1. Saistībā ar tiesu vai tiesu struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt tiesu, valsts konstitucionālo iestāžu vai kontroles un tiesību aizsardzības iestāžu leģitimitāti.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-91" title="page-9">
      2. Vispārējās jurisdikcijas tiesa vai kāda cita valsts varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-92" title="page-9">
      [..]”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punktā ir paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-94" title="page-9">
      “Tiesneši ir tiesīgi izskatīt visas lietas savā piekritības teritorijā, kā arī citās tiesās likumā paredzētajos gadījumos (tiesneša kompetence). Noteikumi par lietu sadali, kā arī par iztiesāšanas sastāva noteikšanu un izmaiņām tajā neierobežo tiesneša kompetenci, un uz tiem nevar atsaukties, lai konstatētu, ka iztiesāšanas sastāvs ir nelikumīgs, tiesa nepienācīgi aizpildīta vai ka tās sastāvā ir persona, kurai nav tiesību vai kompetences pieņemt nolēmumu.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantu visiem Polijas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-7" href="#t-7">7</a>
</span>) tiesnešiem ir jāizpauž noteikta informācija, kas vēlāk publicējama Biuletyn Informacji Publicznej (Publiskās informācijas biļetens):</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-96" title="page-9">
      “1. Tiesai ir jāiesniedz rakstveida paziņojums, kurā norāda:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-97" title="page-9">
      1) dalību kādā apvienībā, tostarp apvienības nosaukumu un juridisko adresi, ieņemamo amatu un dalības ilgumu;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-98" title="page-9">
      2) bezpeļņas fondā ieņemamo amatu, tostarp fonda nosaukumu un juridisko adresi, kā arī laikposmu, kurā šis amats tika ieņemts;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-99" title="page-10">
      3) piederību kādai politiskai partijai pirms iecelšanas tiesneša amatā un piederību kādai politiskai partijai tā pilnvaru laikā līdz 1989. gada 29. decembrim, tostarp partijas nosaukumu, ieņemamos amatus un dalības ilgumu.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-100" title="page-10">
      2. Paziņojumus, kas minēti 1. punktā, tiesneši iesniedz kompetentās apelācijas tiesas priekšsēdētājam, savukārt apelācijas tiesu priekšsēdētāji tos iesniedz [Minister Sprawiedliwości (tieslietu ministrs)].
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-101" title="page-10">
      3. Paziņojumi, kas minēti 1. punktā, jāiesniedz 30 dienu laikā pēc tiesneša stāšanās amatā un 30 dienu laikā pēc 1. punktā minēto apstākļu iestāšanās vai izbeigšanās.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-102" title="page-10">
      4. Informācija, kas ietverta 1. punktā minētajos paziņojumos, ir publiska un pieejama 2001. gada 6. septembra Likumā par piekļuvi publiskai informācijai minētajā Publiskās informācijas biļetenā ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad paziņojums iesniegts pilnvarotajai iestādei.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punktu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-104" title="page-10">
      “Tiesnesis ir saucams pie disciplinārās atbildības par profesionāliem pārkāpumiem (disciplinārpārkāpumi), tostarp:
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-105" title="page-10">
      [..]
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-106" title="page-10">
      2) par darbībām vai bezdarbību, kas var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesu iestādes darbību;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-107" title="page-10">
      3) par darbībām, ar kurām tiek apšaubīts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības, ka tas faktiski ir iecelts vai kādas Polijas Republikas konstitucionālās iestādes leģitimitāte.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-108" title="page-10">
      [..]”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 110. panta 2.a punktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-110" title="page-10">
      “Disciplinārtiesai, kurā pienākumus pilda tiesnesis, attiecībā uz ko ir uzsākts process, ir teritoriālā jurisdikcija izskatīt lietas, kuras minētas 37. panta 5. punktā un 75. panta 2. punkta 3) apakšpunktā. Lietās, kas minētas 80. pantā un 106.zd pantā, kompetentā pirmās instances tiesa ir [Augstākā tiesa] viena Disciplinārlietu palātas tiesneša sastāvā, bet otrajā instancē – [Augstākā tiesa] trīs Disciplinārlietu palātas tiesnešu sastāvā.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">C.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītais Likums par administratīvo tiesu organizāciju </p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar Grozījumu likumu tika grozīts 2002. gada 25. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów administracyjnych  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-8" href="#t-8">8</a>
</span>) (turpmāk tekstā – “Likums par administratīvo tiesu organizāciju”) tika, tostarp 5. pantu papildinot ar 1.a un 1.b punktu un 8. pantu – ar 2. punktu un grozot 29. panta 1. punktu un 49. panta 1. punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.a un 1.b punktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-114" title="page-11">
      “1.a. Saistībā ar administratīvo tiesu vai to struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt tiesu, valsts konstitucionālo iestāžu vai kontroles un tiesību aizsardzības iestāžu leģitimitāti.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-115" title="page-11">
      1.b. Administratīvā tiesa vai kāda cita valsts varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-117" title="page-11">
      “[Grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju] 88.a pantā minēto paziņojumu [wojewódzki sąd administracyjny (vojevodistes administratīvā tiesa)] tiesneši iesniedz vojevodistes administratīvās tiesas kompetentajam priekšsēdētājam, vojevodistes administratīvās tiesas priekšsēdētājs un [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija)] tiesneši – [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)] priekšsēdētājam, savukārt [Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa)] priekšsēdētājs – [KRS].”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar šā likuma 29. panta 1. punktu disciplinārpārkāpumi, kas paredzēti grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktā, ir attiecināmi arī uz administratīvo tiesu tiesnešiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 49. panta 1. punktu disciplinārpārkāpumi, kas paredzēti grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punktā, ir attiecināmi arī uz Naczelny Sąd Administracyjny (turpmāk tekstā – “Augstākā administratīvā tiesa”) tiesnešiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">D.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozījumu likums – Pārejas noteikumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Grozījumu likuma 8. pantu grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punkts ir piemērojams arī lietās, kuras uzsāktas vai pabeigtas pirms Grozījumu likuma spēkā stāšanās datuma, proti, 2020. gada 14. februāra.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Grozījumu likuma 10. pantu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-123" title="page-12">
      “1. [Likuma par Augstāko tiesu] – tā redakcijā, kas izriet no šā likuma, – normas ir piemērojamas arī lietās, kuras izskata [Ārkārtas lietu palāta] un kuras ir uzsāktas, bet nav pabeigtas ar galīgu spriedumu, tostarp spriedumu apelācijas tiesvedībā, pirms šā likuma spēkā stāšanās dienas.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-124" title="page-12">
      2. Tiesa, kas izskata 1. punktā minēto lietu, nekavējoties, bet ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās, nodod to [Ārkārtas lietu palātai], kura var atcelt iepriekš veiktās darbības, ciktāl tās neļauj turpināt lietas izskatīšanu saskaņā ar likumu.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-125" title="page-12">
      3. Tiesas un strīda pušu vai lietas dalībnieku veiktās darbības 1. punktā minētajās lietās, kas pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas veiktas, pārkāpjot 2. punktu, nerada nekādas procesuālas sekas.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">III.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmstiesas procedūra</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā, ka, pieņemot Grozījumu likumu, Polijas Republika nav izpildījusi no šo secinājumu 1. punktā minētajām tiesību normām izrietošos pienākumus, Komisija 2020. gada 29. aprīlī nosūtīja šai dalībvalstij brīdinājuma vēstuli. Polijas Republika atbildēja ar 2020. gada 29. jūnija vēstuli, kurā tā apstrīdēja visus apgalvojumus par Savienības tiesību pārkāpumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2020. gada 30. oktobrī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā joprojām apgalvoja, ka ar Grozījumu likumu izveidotais regulējums pārkāpj brīdinājuma vēstulē minētās tiesību normas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2020. gada 3. decembrī Komisija nosūtīja Polijas Republikai papildu brīdinājuma vēstuli saistībā ar tiesas spriešanu Disciplinārlietu palātā lietās, kas saistītas ar tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu, pamatojoties uz grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1.a), 2) un 3) apakšpunktu, kas iekļauti ar Grozījumu likumu. </p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2020. gada 30. decembra vēstuli Polijas Republika atbildēja uz Komisijas 2020. gada 30. oktobra argumentēto atzinumu, noliedzot visus apgalvotos pārkāpumus. 2021. gada 4. janvāra vēstulē Polijas Republika atbildēja uz Komisijas 2020. gada 3. decembra papildu brīdinājuma vēstuli, apgalvojot, ka izvirzītie iebildumi attiecībā uz Disciplinārlietu palātas neatkarības neesamību neesot pamatoti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2021. gada 27. janvārī Komisija izdeva papildu argumentēto atzinumu saistībā ar tiesas spriešanu Disciplinārlietu palātā lietās par tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu. 2021. gada 26. februāra vēstulē Polijas Republika atbildēja uz papildu argumentēto atzinumu, apgalvojot, ka tajā izvirzītie iebildumi neesot pamatoti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">IV.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesvedība Tiesā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2021. gada 1. aprīļa prasības pieteikumu Komisija cēla Tiesā šo prasību saskaņā ar LESD 258. pantu. Komisija lūdz konstatēt piecus faktus:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-134" title="page-13">
      “– pieņemot un atstājot spēkā [grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 42.a panta 1. un 2. punktu un 55. panta 4. punktu, [grozītā Likuma par Augstāko tiesu] 26. panta 3. punktu un 29. panta 2. un 3. punktu, [grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju] 5. panta 1.a un 1.b punktu, kā arī Grozījumu likuma 8. pantu, atbilstoši kuriem valsts tiesas nedrīkst pārbaudīt atbilstību Eiropas Savienības prasībām par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas noslēgta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 1. punktu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-135" title="page-13">
      – pieņemot un atstājot spēkā grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 4.–6. punktu un 82. panta 2.–5. punktu, kā arī Grozījumu likuma 10. pantu, ar kuriem iebildumu un tiesību jautājumu par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību izskatīšana nodota [Ārkārtas lietu palātas] ekskluzīvajā kompetencē, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-136" title="page-13">
      – pieņemot un atstājot spēkā grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1)–3) apakšpunktu, atbilstoši kuriem par “disciplinārpārkāpumu” var atzīt pārbaudi par Savienības prasību izpildi attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-137" title="page-14">
      – piešķirot pilnvaras [Disciplinārlietu palātai], kuras neatkarība un objektivitāte nav nodrošinātas, izskatīt lietas, kas tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi, tādas kā, pirmkārt, lietas par pieprasījumiem atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem un tiesnešu palīgiem vai viņus aizturēt, kā arī, otrkārt, lietas darba tiesību un sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz Augstākās tiesas tiesnešiem, un lietas par šo tiesnešu pensionēšanu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-138" title="page-14">
      – pieņemot un atstājot spēkā grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantu, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktu un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punktu, Polijas Republika ir pārkāpusi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā, kā arī [VDAR] 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, 6. panta 3. punktā un 9. panta 1. punktā.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija arī lūdz piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika iebildumu rakstā, kas iesniegts 2021. gada 17. jūnijā, lūdz Tiesu pilnībā noraidīt šo prasību kā nepamatotu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija un Polijas Republika attiecīgi 2021. gada 28. jūlijā un 2021. gada 7. septembrī iesniedza repliku un atbildi uz repliku.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts 2021. gada 1. aprīlī, Komisija iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu saskaņā ar LESD 279. pantu, lūdzot Tiesu uzdot Polijas Republikai līdz Tiesas sprieduma pēc būtības pasludināšanai šajā lietā apturēt vairāku ar Grozījumu likumu ieviesto tiesību normu piemērošanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2021. gada 14. jūlija rīkojumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-9" href="#t-9">9</a>
</span>) Tiesas priekšsēdētāja vietniece apmierināja Komisijas pieteikumu par pagaidu noregulējumu, līdz tiek pasludināts spriedums, ar kuru tiek izbeigta šī tiesvedība, un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-10" href="#t-10">10</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika 2021. gada 16. augustā, uzskatot, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) 2021. gada 14. jūlija spriedums lietā P 7/20 (turpmāk tekstā – “Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) spriedums lietā P 7/20”) radīja apstākļu maiņu, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 163. pantu lūdza Tiesu atcelt 2021. gada 14. jūlija rīkojumu. Šī dalībvalsts arī lūdza šo lūgumu izskatīt Tiesas virspalātai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-11" href="#t-11">11</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2021. gada 6. oktobra rīkojumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-12" href="#t-12">12</a>
</span>) Tiesas priekšsēdētāja vietniece noraidīja Polijas Republikas lūgumus un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Tiesas priekšsēdētāja vietniece rīkojumā norādīja, ka Savienības tiesību pārākuma princips nosaka pienākumu visām dalībvalstu struktūrām nodrošināt Savienības tiesību normu pilnīgu iedarbību, un dalībvalstu tiesības nevar ietekmēt šo normu iedarbību. Saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kas ir skaidra, precīza un beznosacījumu tiesību norma, katrai dalībvalstij ir jānodrošina, lai tiesas, kas var lemt par Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām. Valsts tiesību normas par tiesvedības organizāciju dalībvalstīs var tikt pārskatītas, ņemot vērā LES 19. panta 1. punkta otro daļu, saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi, un līdz ar to arī var tikt noteikti pagaidu pasākumi, lai šādos apstākļos apturētu to piemērošanu. Šo vērtējumu nemaina tas, ka valsts konstitucionālā tiesa atzīst šādus pagaidu pasākumus par pretējiem attiecīgās dalībvalsts konstitucionālajai kārtībai. Saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu tas, ka dalībvalsts atsaucas uz valsts tiesību normām, pat ja tām ir konstitucionāls rangs, nedrīkst apdraudēt Savienības tiesību vienotību un efektivitāti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-13" href="#t-13">13</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2021. gada 7. septembrī Komisija norādīja, ka no informācijas, ko Polijas Republika bija sniegusi 2021. gada 16. augusta vēstulē, neizrietot, ka tā būtu veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu 2021. gada 14. jūlija rīkojumā paredzētos pagaidu pasākumus. Komisija apgalvoja, ka, lai nodrošinātu 2021. gada 14. jūlija rīkojuma pilnīgu efektivitāti, Savienības tiesību efektīvu piemērošanu un tiesiskuma un Savienības tiesiskās kārtības integritātes principu ievērošanu, Tiesai esot bijis jāpiespriež Polijas Republikai samaksāt kavējuma naudu par katru kavējuma dienu tādā apmērā, lai mudinātu šo dalībvalsti pēc iespējas ātrāk pilnībā īstenot minētos pagaidu pasākumus. Polijas Republika apgalvoja, ka tā esot īstenojusi visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu 2021. gada 14. jūlija rīkojumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2021. gada 27. oktobra rīkojumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-14" href="#t-14">14</a>
</span>) Tiesas priekšsēdētāja vietniece piesprieda Polijas Republikai samaksāt Komisijai kavējuma naudu 1 000 000 EUR par katru dienu, sākot no šā rīkojuma paziņošanas Polijas Republikai līdz brīdim, kad šī dalībvalsts izpilda no 2021. gada 14. jūlija rīkojuma izrietošos pienākumus, vai, ja tas netiek darīts, līdz sprieduma pasludināšanai, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība šajā lietā, kā arī atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2021. gada 30. septembra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs atļāva Beļģijas Karalistei, Dānijas Karalistei, Nīderlandes Karalistei, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei iestāties šajā lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus. Šīs dalībvalstis Tiesā iesniedza rakstveida apsvērumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2021. gada 7. oktobra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 3. punktu nolēma šo lietu izskatīt prioritāri.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2022. gada 28. jūnijā notika tiesas sēde, kurā Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">V.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstošās tiesību normas</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai Tiesa varētu risināt jautājumus par pienākumu neizpildi šajā tiesvedībā, ir jāatsaucas uz šādām vispāratzītām juridiskajām atziņām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kuras dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda taisnīgums  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-15" href="#t-15">15</a>
</span>). Dalībvalstu un it īpaši to tiesu savstarpējā uzticēšanās ir balstīta uz pieņēmumu, ka dalībvalstīm ir virkne kopīgu vērtību. Tādējādi dalībvalsts atbilstība LES 2. pantā noteiktajām vērtībām ir priekšnoteikums, lai varētu izmantot visas tiesības, kādas izriet no Līgumu piemērošanas šai dalībvalstij  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-16" href="#t-16">16</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesiskuma ievērošana ir viena no šīm kopīgajām vērtībām, kuru konkrēta izpausme ir LES 19. panta 1. punkts. Šā punkta otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Hartas 47. panta otrās daļas pirmajā teikumā, kurā ir atspoguļots efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, ir arī paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-17" href="#t-17">17</a>
</span>). Turklāt LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam ir tieša iedarbība un ar tiem personām tiek piešķirtas tiesības, uz kurām tās var atsaukties valstu tiesās  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-18" href="#t-18">18</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dalībvalstu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-19" href="#t-19">19</a>
</span>) ziņā ir paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-20" href="#t-20">20</a>
</span>) jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, kā arī nodrošināt, lai tiesas, kas ietilpst šajā sistēmā un kas var lemt par Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-21" href="#t-21">21</a>
</span>). Līdz ar to dalībvalstīm ir jānorāda tiesas un/vai iestādes, kam ir kompetence pārbaudīt valsts tiesību normas spēkā esamību un paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļus un procedūras, kas ļautu apstrīdēt šo spēkā esamību, un, ja prasība ir pamatota, atcelt minēto tiesību normu, kā arī noteikt šīs atcelšanas sekas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-22" href="#t-22">22</a>
</span>). Izņemot gadījumus, kad Savienības tiesībās ir noteikts citādi, dalībvalstīm nav noteikts pienākums ievērot kādu konkrētu modeli  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-23" href="#t-23">23</a>
</span>), nedz arī uzlikts pienākums ieviest kādu konkrētu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, ja pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-24" href="#t-24">24</a>
</span>). Īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-25" href="#t-25">25</a>
</span>). Šāda pieeja atspoguļo LES 5. pantā noteiktos subsidiaritātes un samērīguma principus un dalībvalstu procesuālo autonomiju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-26" href="#t-26">26</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">LES 19. panta 1. punkta otrā daļa nepieļauj tādas valsts tiesību normas par tieslietu organizāciju, kas mazina tiesiskuma vērtības aizsardzību, it īpaši tiesu neatkarības garantijas. Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalsts nevar grozīt savus tiesību aktus, pazeminot tiesiskuma aizsardzības līmeni. Līdz ar to dalībvalstīm ir jāatturas no tādu noteikumu pieņemšanas, kas varētu apdraudēt tiesnešu neatkarību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-27" href="#t-27">27</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasība par tiesu neatkarību, kas ir neatraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pamatsaturā, kas savukārt ir daļa no Hartas 47. pantā paredzētajām pamattiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Šajā kontekstā dalībvalstu tiesnešu neatkarība Savienības tiesību sistēmai ir principiāli nozīmīga  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-28" href="#t-28">28</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētajai tiesu neatkarības prasībai ir divi aspekti. Pirmais (ārējais) aspekts ietver prasību, lai attiecīgā struktūra pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību un viņu lēmumus. Otrais (iekšējais) aspekts ir saistīts ar objektivitātes jēdzienu. Tas attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme pret lietas dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šajā aspektā tiesām ir jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-29" href="#t-29">29</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Arī objektivitātes prasībai ir divi aspekti. Pirmkārt, tiesai ir jābūt subjektīvi objektīvai, t.i., nevienam no tās locekļiem nedrīkst būt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un tiek prezumēts, ka personiskā objektivitāte pastāv, kamēr netiek pierādīts pretējais. Otrkārt, tiesai ir jābūt objektīvi objektīvai, t.i., tai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas šajā sakarā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-30" href="#t-30">30</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot, pieprasot, lai tiesa būtu “noteikta tiesību aktos”, Hartas 47. panta mērķis ir nodrošināt, lai tiesu sistēmas organizāciju reglamentē tiesību akts, kuru ir pieņēmusi likumdošanas vara atbilstoši noteikumiem, kas reglamentē tās kompetences īstenošanu, lai novērstu, ka šī organizācija tiek atstāta izpildvaras ziņā. Šī prasība ir piemērojama pašas tiesas pastāvēšanas juridiskajam pamatam, kā arī jebkurai citai valsts tiesību normai, kuras neievērošana padara prettiesisku viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos attiecīgās lietas izskatīšanā, kā, piemēram, tiesību normām, ar kurām reglamentē iztiesāšanas sastāva izveidi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-31" href="#t-31">31</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasība, ka tiesai ir jābūt noteiktai tiesību aktos, ir pārkāpta, ja tiesnešu iecelšanas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-32" href="#t-32">32</a>
</span>) laikā šī pārkāpuma būtības un nopietnības dēļ rodas patiess risks, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, var īstenot nepamatotu rīcības brīvību, apdraudot iecelšanas procesa integritāti. Tā tas ir gadījumā, kad tiek skarti tiesu sistēmas izveides un funkcionēšanas pamatā esošie pamatnoteikumi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-33" href="#t-33">33</a>
</span>). Šāds pārkāpums var radīt indivīdiem pamatotas šaubas par šādi ieceltā tiesneša vai tiesnešu neatkarību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-34" href="#t-34">34</a>
</span>) un objektivitāti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Neatkarības un objektivitātes prasības, kā arī prasība, lai tiesa būtu iepriekš noteikta tiesību aktos, ir cieši saistītas un pārklājas. Pārkāpjot vienu no šīm prasībām, var tikt pārkāpta kāda cita prasība vai pat visas šīs prasības  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-35" href="#t-35">35</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dalībvalstīm, it īpaši to tiesu iestādēm, ir divējādi jāaizsargā tiesības, kas indivīdiem piešķirtas saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, no iepriekš tiesību aktos noteiktajām tiesībām uz neatkarīgu un objektīvu tiesu izriet, ka ikvienam ir jābūt iespējai atsaukties uz šīm tiesībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-36" href="#t-36">36</a>
</span>). Turklāt gadījumos, kad saistībā ar garantijām lietu izskatīšanai neatkarīgā un objektīvā tiesā ir izteikti iebildumi, kas jau sākotnēji nešķiet acīmredzami nepamatoti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-37" href="#t-37">37</a>
</span>), ikvienai tiesai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-38" href="#t-38">38</a>
</span>) ir pienākums pārbaudīt, vai, ņemot vērā lietas iztiesāšanas sastāvu, tā ir uzskatāma par šādu neatkarīgu un objektīvu tiesu. Šāda kompetence ir nepieciešama, lai radītu paļāvību, kāda tiesām demokrātiskā sabiedrībā ir jānodrošina tiesu sistēmai pakļautajām personām. Tādējādi šāda pārbaude ir būtiska procesuāla prasība, kuras ievērošana ir absolūta un kura ir jāpārbauda pēc pušu pieprasījuma vai pašas Tiesas ierosmes  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-39" href="#t-39">39</a>
</span>). Ārkārtas gadījumos vienas dalībvalsts tiesas var tikt aicinātas izvērtēt, vai citā dalībvalstī nav pārkāptas personas pamattiesības uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-40" href="#t-40">40</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, tiesām ir jāievēro Savienības tiesību pārākuma princips  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-41" href="#t-41">41</a>
</span>). Tiesām, kurām atbilstoši savai kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, vajadzības gadījumā nepiemērojot nevienu no valsts tiesību normām vai praksi, kas ir pretrunā Savienības tiesībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-42" href="#t-42">42</a>
</span>). Lai nepiemērotu valsts tiesību normas, tiesai, kurai ar valsts tiesībām ir uzticēta Savienības tiesību piemērošana, ir jāspēj izvērtēt un konstatēt, vai kāda valsts tiesību norma ir pretrunā Savienības tiesībām. Saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-43" href="#t-43">43</a>
</span>) tiesības konkrētā gadījumā nepiemērot Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu ir jānošķir no tiesībām šo normu atcelt, kam ir plašākas sekas, proti, šī norma vairs nav spēkā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-44" href="#t-44">44</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz valstu konstitūciju un valstu konstitucionālo tiesu lomu, kas aplūkota atbildē uz repliku  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-45" href="#t-45">45</a>
</span>), Tiesa nosprieda, ka Savienībai saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu ir jārespektē dalībvalstu nacionālā identitāte. Savienības tiesības tām neuzliek par pienākumu izvēlēties kādu konkrētu konstitucionālo modeli. Tomēr attiecīgajai dalībvalsts konstitucionālajai kārtībai ir jānodrošina tās tiesu neatkarība. Ciktāl konstitucionālā tiesa var garantēt efektīvu tiesību aizsardzību, LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram dalībvalsts vispārējās jurisdikcijas tiesām ir saistošs šīs dalībvalsts konstitucionālās tiesas nolēmums, kurā atzīts, ka valsts tiesību akti atbilst minētās dalībvalsts Konstitūcijai. Tomēr tas tā nav gadījumā, ja šāda tiesiskā regulējuma piemērošana nozīmē izslēgt jebkādu šo vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetenci izvērtēt tāda valsts tiesību akta saderību ar Savienības tiesībām, ko šīs dalībvalsts konstitucionālā tiesa ir atzinusi par saderīgu ar valsts konstitucionālo tiesību normu, kurā ir paredzēts Savienības tiesību pārākums. Saskaņā ar šo principu tas, ka dalībvalsts atsaucas uz valsts tiesību normām, pat ja tās ir konstitucionāla rakstura, nevar apdraudēt Savienības tiesību vienotību un efektivitāti. Savienības tiesību pārākuma princips ir saistošs visām dalībvalsts iestādēm un valsts tiesību normas, tostarp konstitucionāla rakstura, nevar tam radīt šķērsli. Tiesai, īstenojot tās ekskluzīvo kompetenci, ir jāprecizē Savienības tiesību pārākuma principa tvērums  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-46" href="#t-46">46</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajos secinājumos vispirms pievērsīšos Komisijas otrajam iebildumam par apgalvoto ekskluzīvo kompetenci lemt par jautājumiem, kas saistīti ar apgalvoto tiesu neatkarības neesamību, un līdz ar to noteikt tiesības uz piekļuvi neatkarīgai tiesai. Šī iebilduma tvērums ir šaurāks nekā pirmajam iebildumam par tiesībām uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu. Turklāt lēmums, kas ierosināts attiecībā uz otro iebildumu, var ietekmēt par pirmo iebildumu pieņemamo lēmumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">VI.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Juridiskā analīze</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">A.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrais iebildums par Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvo kompetenci izskatīt iebildumus un tiesību jautājumus par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumentācija</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar otro iebildumu Komisija apgalvo, ka, nododot iebildumu un tiesību jautājumu par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību izskatīšanu Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvajā kompetencē, Polijas Republika neesot izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem, aplūkojot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam. Iebilduma pamatā ir Likuma par Augstāko tiesu – tā redakcijā, kas izriet no Grozījumu likuma, – 26. panta 2. un 4.–6. punkta un 82. panta 2.–5. punkta, kā arī Grozījumu likuma 10. panta pieņemšana un atstāšana spēkā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas sēdē Komisija apstiprināja – tā uzskata, ka Ārkārtas lietu palātai ir ekskluzīva kompetence izskatīt jautājumus par tiesu, iztiesāšanas sastāviem un tiesnešu neatkarību. Tā precizēja, ka šādus jautājumus nevarot izskatīt apelācijas kārtībā citās tiesās. Komisija arī norādīja, ka Ārkārtas lietu palātas jautājumu par neatkarību izskatīšanas monopols esot ļoti ierobežots, jo grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktā ir noteikts, ka Ārkārtas lietu palāta nevar izskatīt jautājumus par neatkarību, kas saistīti ar tiesneša iecelšanu amatā vai viņa tiesas spriešanas funkcijām. Komisija arī apstiprināja, ka pirmie trīs iebildumi – lai gan to apgalvo Polijas Republika – nav pretrunā viens otram, jo piemērojamās Polijas tiesību normas paredzot, ka nav iespējams pārbaudīt tiesneša iecelšanas procedūru.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otro iebildumu veido četras daļas. Pirmkārt, saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu Ārkārtas lietu palātai ir ekskluzīva kompetence lemt par pieteikumiem atstatīt tiesnešus no tādas lietas izskatīšanas, kas saistīta ar iespējamu tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību, un noteikt tiesas, kurām ir šāda kompetence. Tiesai, kurā ir iesniegts šāds pieteikums, tas nekavējoties ir jānodod Ārkārtas lietu palātai. Ārkārtas lietu palātas nolēmums tiesai ir saistošs neatkarīgi no tā, vai šīs palātas kompetencē ir lemt par lietu pēc būtības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Sprieduma lietā A. K. 166. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka tiesai – kura izskata strīdu, kas saskaņā ar valsts tiesību normām būtu jāizskata tiesai, kas neatbilst no Hartas 47. panta izrietošajām neatkarības un objektivitātes prasībām, – ir pienākums nepiemērot šo valsts tiesību normu, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā minētā 47. panta izpratnē un lai šo strīdu varētu izskatīt tiesa, kura atbilst šīm pašām prasībām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Piešķirot Ārkārtas lietu palātai ekskluzīvu kompetenci lemt par šiem jautājumiem, saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu valsts tiesām, izņemot Ārkārtas lietu palātu, tiek liegtas no LESD 267. panta izrietošās tiesības uzdot Tiesai jautājumu par neatkarības prasību LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta izpratnē. Komisija uzskata, ka grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punkts liedz valsts tiesām pēc savas ierosmes  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-47" href="#t-47">47</a>
</span>) vai pēc lietas dalībnieka lūguma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-48" href="#t-48">48</a>
</span>) pārbaudīt, vai tiesnesis, kas izskata lietu, uz kuru attiecas Savienības tiesības, atbilst neatkarības prasībai LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta izpratnē. Tiesas vai tiesneša neatkarība ir horizontāls jautājums, kas var rasties jebkurā lietā, un jebkurai tiesai, kas izskata lietu, uz ko attiecas Savienības tiesības, ir jāspēj to izskatīt. Ekskluzīvās kompetences piešķiršana šādu jautājumu izskatīšanai arī nav pamatota ar nepieciešamību šim nolūkam izveidot specializētās tiesas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">67.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, Komisija apgalvo, ka saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 82. panta 2. punktu Ārkārtas lietu palātai esot ekskluzīva kompetence lemt par tiesību jautājumiem Augstākajā tiesā izskatāmās lietās par tiesneša vai tiesas neatkarību. Saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 82. panta 3.–5. punktu šādos gadījumos Ārkārtas lietu palāta plēnumā pieņem lēmumu, kas ir saistošs visiem pārējiem Augstākās tiesas iztiesāšanas sastāviem un ko var atcelt tikai ar Augstākās tiesas plēnuma rezolūciju, kuru pieņem vismaz divas trešdaļas katras palātas tiesnešu. Pieņemot lēmumu, Ārkārtas lietu palātai nav saistošs neviens cits Augstākās tiesas lēmums, izņemot gadījumus, kad tam ir “principiāla nolēmuma” statuss. Komisija uzskata, ka iepriekš minētās tiesību normas liedz pārējām Augstākās tiesas palātām lemt par šādiem jautājumiem un tādējādi ar tām tiek pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Hartas 47. pants.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">68.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, Komisija apgalvo, ka šīs Savienības tiesību normas tiek pārkāptas arī ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 4.–6. punktu, jo tās paredz, ka Ārkārtas lietu palātai ir ekskluzīva kompetence izskatīt lietas, kuru mērķis ir atzīt jebkuras Polijas tiesas, tostarp pārējo Augstākās tiesas palātu, galīgos nolēmumus un spriedumus par prettiesiskiem, ciktāl iespējamais prettiesiskums attiecas uz tā tiesneša statusu, kurš iztiesājis lietu. Šādas prasības Ārkārtas lietu palātā var celt, neizskatot tās tiesā, kas pasludinājusi attiecīgo spriedumu, neatkarīgi no tā, vai puse ir izsmēlusi tai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">69.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka Savienības tiesības tiekot pārkāptas arī ar Grozījumu likuma 10. panta pārejas noteikumiem. Saskaņā ar šiem noteikumiem Polijas tiesām līdz 2020. gada 21. februārim esot bijis jānodod Ārkārtas lietu palātā lietas, kas 2020. gada 14. februārī vēl nebija izskatītas un attiecās uz jautājumiem, kuru izskatīšana saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu un 4.–6. punktu, kā arī 82. panta 2.–4. punktu ir Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvā kompetencē. Pēc šādu lietu nodošanas izskatīšanai Ārkārtas lietu palātā tā “var atcelt iepriekš veiktās darbības, ciktāl tās neļauj turpināt lietas izskatīšanu saskaņā ar likumu”. Turklāt ar Grozījumu likumu tiekot atņemts procesuālais spēks citām darbībām, ko šādās lietās veic pēc 2020. gada 14. februāra, it īpaši tiesneši.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">70.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzskata, ka iepriekš minētā Ārkārtas lietu palātas kompetence ir pretrunā LESD 267. pantam, kā arī LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Tā apgalvo, ka šāda kompetence esot pretrunā arī valstu tiesu pienākumam piemērot LES 19. panta 1. punkta otro daļu, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā to paredz Savienības tiesību pārākuma princips.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">71.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzsver, ka jautājumos par tiesnešu un tiesu neatkarību visām valstu tiesām ir jāspēj piemērot LES 19. panta 1. punkta otro daļu, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, lai garantētu personām pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Izskatot strīdu, dalībvalsts tiesai atbilstoši savai kompetencei ir pienākums piemērot LES 19. panta 1. punkta otro daļu, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, un atstāt bez piemērošanas jebkuru Savienības tiesībām pretēju valsts tiesību normu, kurai ir tieša iedarbība. Ar aplūkotajām valsts tiesību normām visām Polijas tiesām, izņemot Ārkārtas lietu palātu, tiek liegtas tiesības lemt par tādiem pakārtotiem jautājumiem kā tiesnešu atstatīšana no iztiesāšanas sastāva un tiesas kompetences noteikšana. Turklāt šīs tiesību normas liedz valsts tiesām nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tām atstājot nepiemērotas valsts tiesību normas, ar kurām kompetence izskatīt lietas, uz ko attiecas Savienības tiesības, tiek piešķirta tiesām un tiesnešiem, kuri neatbilst LES 19. panta 1. punktā un Hartas 47. pantā noteiktajām prasībām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">72.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija arī uzskata, ka kopš 2020. gada 14. februāra šajā tiesvedībā apstrīdētās tiesību normas liedz pārējām valsts tiesām tiesības un – pēdējās instances tiesas gadījumā – pienākumu saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot prejudiciālus jautājumus par tiesas neatkarības un objektivitātes prasību interpretāciju Savienības tiesību izpratnē. It īpaši valsts tiesām, kas nav Ārkārtas lietu palāta, tiek liegta iespēja izskatīt šādus jautājumus. Turklāt Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 4.–6. punkts un 82. panta 2.–4. punkts neattiecas tikai uz pakārtotiem jautājumiem, jo ar šīm tiesību normām Ārkārtas lietu palātai tiek piešķirta ekskluzīva kompetence. Šādas tiesības un pienākums ir raksturīgi LESD 267. pantā paredzētajai sadarbības sistēmai, kā arī pienākumiem, kas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikti tiesnesim, kuram uzdots piemērot Savienības tiesības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">73.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka ar Grozījumu likuma 10. panta pārejas noteikumiem tiekot pārkāpts arī LESD 267. pants, jo tie liedzot valsts tiesām paturēt spēkā līdz 2020. gada 14. februārim iesniegtos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu. Saskaņā ar Grozījumu likuma 10. panta 2. punktu Ārkārtas lietu palāta var atcelt valsts tiesas veiktās darbības, jo īpaši atsaukt to iesniegtos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu. No Tiesas judikatūras izriet, ka, lai nodrošinātu valsts tiesai ar LESD 267. pantu piešķirto pilnvaru efektivitāti, tai ir jāspēj paturēt spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">74.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Replikā ir uzsvērts, ka Komisija neapšauba valsts likumdevēju tiesības pieņemt tiesību aktus par tiesu kompetenci. Tā drīzāk apšauba Ārkārtas lietu palātai piešķirtās monopoltiesības pārbaudīt, vai tiesa vai tiesnesis atbilst Savienības tiesībās noteiktajai neatkarības prasībai, lai gan šādi jautājumi var rasties visās valsts tiesās. Komisija neapgalvo, ka tiesai, kurā iesniegts jautājums par neatkarības prasību saskaņā ar Savienības tiesībām, tas vienmēr ir jāizskata. Tomēr dalībvalstī, kurā ir 10 000 tiesnešu, kompetence piemērot LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu nevar tikt rezervēta palātai, kurā ir 20 tiesneši. Komisija arī norāda, ka Ārkārtas lietu palāta tika izveidota saskaņā ar 2017. gada 8. decembra Likumu par Augstāko tiesu un ka tās locekļi tika iecelti pēc KRS priekšlikuma. Ņemot vērā, ka KRS loma tiesnešu iecelšanā bieži vien ir par pamatu pieprasījumiem par viņu atstatīšanu, pati Ārkārtas lietu palāta nevar būt neatkarīga un objektīva jautājumos, kas saistīti ar tiesu neatkarību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-49" href="#t-49">49</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">75.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, apstiprināja, ka jautājumu par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību nevar izvirzīt augstākās instances tiesā apelācijas kārtībā. Tādējādi Ārkārtas lietu palātai ir ekskluzīva kompetence izskatīt visus jautājumus par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">76.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika uzskata, ka otrais iebildums ir nepamatots un ir pilnībā jānoraida.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">77.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta iespējamo pārkāpumu Polijas Republika uzskata, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi spriedumu A. K. No minētā sprieduma izrietot, ka tad, ja lieta, kas attiecas uz Savienības tiesībām, ir nodota tiesai, kurai nav kompetences to izskatīt, un kāds no lietas dalībniekiem apgalvo, ka tad, ja lietu izskatītu tiesā, kurai ir šāda kompetence, tiktu pārkāptas tā Hartas 47. pantā paredzētās tiesības, tiesa, kurai nav kompetences šajā lietā, var piekrist šim iebildumam un nodot lietu citai neatkarīgai tiesai, kurai būtu šāda kompetence, ja vien nebūtu noteikumu, ar kuriem kompetence ir paredzēta tiesai, kas nav neatkarīga. Polijas Republika uzskata, ka spriedumā A. K. nav nolemts, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa liedz dalībvalstīm pieņemt noteikumus par tiesu kompetenci. Turklāt tās tiesas nostāja, kurai ir jānodod lieta tiesai, kam ir kompetence to izskatīt, būtiski atšķiras no tās tiesas nostājas, kurai ir iesniegts pieteikums par tiesneša atstatīšanu, kad tā saskaras ar tiesību jautājumu vai šaubām par galīgā nolēmuma tiesiskumu. Komisijas nostājas dēļ tiktu pārkāptas tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, savukārt lietās par tiesneša atstatīšanu – tiesības uz neatkarīgu tiesu. Kompetences sadalījums starp tiesām visās tajās izskatāmajās lietās ir sine qua non priekšnoteikums tam, lai tiktu nodrošinātas tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">78.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika uzsver, ka dalībvalstīm ir ekskluzīva kompetence pieņemt tiesību normas par savu tiesu kompetenci. Lai gan dalībvalstīm ir jāievēro LES 19. panta 1. panta otrās daļas noteikumi, šī tiesību norma nevarot reglamentēt kompetences sadalījumu starp valsts tiesām. Polijas Republika norāda, ka Komisija nav apstrīdējusi Ārkārtas lietu palātas neatkarību. Tādējādi otrā iebilduma pamatā ir vienīgi apgalvojums, ka valsts tiesām ir tiesības izskatīt noteiktu kategoriju lietas un ka šīs tiesības, Komisijas ieskatā, apdraudētu citām tiesām piešķirto pamata kompetenci. Tā šajā ziņā norāda, ka iesniedzējtiesām, kas bija iesaistītas lietā, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums lietā A. K., nebija kompetences lemt par tajās izskatāmajām lietām pēc būtības un ka tās šīs lietas nodeva izskatīšanai tiesām, kurām bija šāda kompetence. Šādu nodošanu reglamentē Civilprocesa kodeksa 200. panta 1.4 punkts, kas nosaka, ka katrai tiesai ir jāpārbauda, vai tai ir kompetence izskatīt attiecīgo lietu, un, ja tai tādas nav, lieta ir jānodod tiesai, kurai ir šāda kompetence.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">79.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu, kas reglamentē tiesnešu atstatīšanu, Polijas Republika apgalvo, ka tiesnesim vai iztiesāšanas sastāvam, kuram ir iesniegts pieteikums par tā atstatīšanu, šis pieteikums esot jānodod citam iztiesāšanas sastāvam vai augstākas instances tiesai. Tādējādi grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punkts neliedz tiesnesim, iztiesāšanas sastāvam vai tiesai lemt par šādiem pakārtotiem jautājumiem. Tiesas sēdē Polijas Republika, atbildot uz Tiesas jautājumu, apstiprināja, ka jautājumu par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību var izvirzīt apelācijas procesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">80.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republikas ieskatā, prasība par galīgā sprieduma atzīšanu par prettiesisku saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 4.–6. punktu neesot sākotnējs vai pakārtots jautājums, bet gan izskatāms specializētā tiesā, kuras kompetencē ir izskatīt šo jautājumu. Procedūra tiek uzsākta, iesniedzot ārkārtas pārsūdzību par galīgo spriedumu, ar kuru, attiecīgās puses ieskatā, ir pārkāptas materiālās tiesības vai procesuālās normas un tai nodarīts kaitējums. Polijas Republika uzskata, ka tad, ja ikvienai personai būtu iespēja jebkurā tiesvedībā vērsties ar šādu jautājumu jebkurā tiesā, tas jo īpaši būtu pretrunā res judicata principam un tiesiskās drošības princips. Esot acīmredzams, ka tiesa, kas pasludināja pārsūdzēto spriedumu, nevar izskatīt šādu pieteikumu. Tāpat no sprieduma lietā A. K. neesot saprotams, kādēļ Komisija uzskata, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Hartas 47. panta pārkāpuma gadījumā, šāds pieteikums ir jāizskata tiesai, kas pasludinājusi spriedumu, par kuru iesniegta šī sūdzība. Kompetences piešķiršana specializētai palātai šādu jautājumu izskatīšanai stiprinot pušu procesuālās garantijas un neapdraudot tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">81.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka Komisijas apgalvojumi par grozītā Likuma par Augstāko tiesu 82. panta 2.–5. punktu un Ārkārtas lietu palātas kompetenci tiesību jautājumos par tiesneša vai tiesas neatkarību esot nepamatoti. Saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu Augstākās tiesas kompetencē esot pieņemt rezolūcijas, ar kurām izlemj visus tiesību jautājumus tās kompetencē esošajās lietās. Turklāt ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 82. panta 2.–5. punktu Ārkārtas lietu palātai tiekot piešķirta kompetence interpretēt tiesības. Tādējādi tas neierobežojot citu tiesu tiesības izvērtēt faktus. Turklāt tiesām esot tiesības, bet ne pienākums, iesniegt šādus jautājumus izskatīšanai Ārkārtas lietu palātā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">82.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu un 4.–6. punktu un 82. panta 2.–5. punktu, kā arī ar Grozījumu likuma 10. pantu netiekot ierobežota tiesu kompetence uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus saskaņā ar LESD 267. pantu. Jebkurā gadījumā Ārkārtas lietu palāta esot pēdējās instances tiesa, kurai saskaņā ar LESD 267. pantu ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, ja tai rodas šaubas par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">83.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika uzskata, ka, tā kā Komisija nav paskaidrojusi, kādā veidā ar otrajā iebildumā aplūkotajām tiesību normām tiek pārkāpts pārākuma princips, šis pamats ir jānoraida  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-50" href="#t-50">50</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">84.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz Grozījumu likuma 10. pantā paredzētajiem pārejas noteikumiem Polijas Republika apgalvo, ka šī tiesību norma jau esot zaudējusi spēku. Komisija neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, kas būtu balstīts uz šīs tiesību normas formulējumu vai Ārkārtas lietu palātas praksi un kas liecinātu, ka šī palāta ir izmantojusi vai varētu izmantot šo tiesību normu, lai atsauktu citu Polijas tiesu lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu vai mazinātu Tiesas spriedumu efektivitāti. Turklāt tiesu kompetenci reglamentējot Civilprocesa kodeksa 200. panta 1. punkts un Kriminālprocesa kodeksa 35. panta 1. punkts, kuru likumību Komisija nav apstrīdējusi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">85.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbildē uz repliku ir norādīts, ka prasības pieteikumā nebija ietverti šo secinājumu 74. punktā aplūkotie Komisijas apgalvojumi par Ārkārtas lietu palātas neatkarības neesamību. Tie esot jānoraida kā jauni pamati saskaņā ar Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izvērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">a)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pieņemamība</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">86.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisijas apgalvojumi par Ārkārtas lietu palātas neatkarības neesamību tādēļ, ka KRS ir iesaistīta šīs palātas tiesnešu iecelšanā, kā arī par tās ierobežotajiem cilvēkresursiem, jo tajā ir tikai 20 tiesneši  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-51" href="#t-51">51</a>
</span>), pirmo reizi tika izvirzīti replikā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-52" href="#t-52">52</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">87.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pietiek atgādināt, ka saskaņā ar Reglamenta 127. panta 1. punktu tiesvedībā nevar izvirzīt jaunu pamatu, ja vien tas nav balstīts uz tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas atklājušies procesa gaitā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">88.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs lietas pirmstiesas procesa posmā un šīs prasības celšanas laikā Komisija zināja  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-53" href="#t-53">53</a>
</span>), ka Ārkārtas tiesu palāta tika izveidota saskaņā ar 2017. gada 8. decembra Likumu par Augstāko tiesu. Tādējādi Komisija zināja par šīs palātas sastāvā esošo tiesnešu skaitu un par to iecelšanas kārtību, tostarp KRS lomu. Ciktāl Komisijas apgalvojumi attiecas uz šiem jautājumiem, šķiet, ka tie ir jānoraida kā nepieņemami.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">89.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-54" href="#t-54">54</a>
</span>) tika atzīts, ka pastāv pamatotas šaubas par KRS neatkarību un tās lomu Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas locekļu iecelšanā. Tiesa uzskata, ka tas līdzās citiem faktoriem radīja attiecīgo personu pamatotas šaubas par šīs Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti. Līdz ar to Tiesa nosprieda, ka, nenodrošinot Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti, Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">90.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai gan Komisijas lēmums nevienā šīs tiesvedības posmā neizvirzīt līdzīgu pamatu attiecībā uz Ārkārtas lietu palātu ir tās kompetencē, tas tomēr šķiet nedaudz pārsteidzoši. Šajā kontekstā var norādīt, ka Tiesas spriedums par to, ka Polijas Republika nav garantējusi Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti, bija balstīts uz vairākiem faktoriem, ne tikai uz šaubām par KRS neatkarību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-55" href="#t-55">55</a>
</span>). Tādējādi pat tad, ja Tiesa spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-56" href="#t-56">56</a>
</span>) varēja atsaukties uz savu konstatējumu par KRS neatkarību, ar to vien nebūtu pietiekami, lai šajā tiesvedībā pamatotu atzinumu, ka Ārkārtas lietu palāta nav neatkarīga  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-57" href="#t-57">57</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">91.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt ECT 2021. gada 8. novembra spriedumā lietā Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-58" href="#t-58">58</a>
</span>) vienbalsīgi atzina, ka Polijas Republika ir pārkāpusi ECPAK 6. panta 1. punktu, jo Ārkārtas lietu palāta nebija “tiesību aktos noteikta tiesa”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-59" href="#t-59">59</a>
</span>). Izdarot šo secinājumu, ECT lielā mērā balstījās uz Tiesas judikatūru par nesenajām tiesu sistēmas reformām Polijā. ECT sprieduma pamatā bija atzinums, ka ir pieļauti acīmredzami valsts tiesību aktu pārkāpumi, kas negatīvi ietekmēja Ārkārtas lietu palātas tiesnešu iecelšanas procedūras pamatprincipus. Šie pārkāpumi iecelšanas procesā apdraudēja Ārkārtas lietu palātas leģitimitāti tādā mērā, ka tai trūka “tiesas” pazīmju, kas būtu “likumīga” ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē. Šajā saistībā ECT nepārprotami norādīja, ka “tiesnešu kandidātu virzīšana iecelšanai [Ārkārtas lietu palātā], kas ir sine qua non nosacījums, lai tos ieceltu Polijas Republikas prezidents  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-60" href="#t-60">60</a>
</span>), tika uzticēta [KRS] – iestādei, kura nespēja pietiekami garantēt, ka tā ir neatkarīga no likumdošanas un izpildvaras iestādēm”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-61" href="#t-61">61</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">92.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">ECT spriedums Tiesai nav saistošs, jo Eiropas Savienība nav pievienojusies ECPAK. Tomēr saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Tiesai ir jānodrošina, ka interpretācija, ko tā sniedz Hartas 47. panta otrajai daļai, garantē aizsardzības līmeni, kas nav zemāks par to, kas noteikts ECPAK 6. panta 1. punktā, kā to interpretējusi ECT  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-62" href="#t-62">62</a>
</span>). Tādējādi galīgajā spriedumā lietā Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-63" href="#t-63">63</a>
</span>) noteiktais standarts var būt būtisks jebkurā turpmākajā tiesvedībā Tiesā. Var arī piebilst, ka saskaņā ar ECPAK 46. pantu Polijas Republikai ir jāievēro galīgais spriedums lietā Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-64" href="#t-64">64</a>
</span>) un jāveic atbilstoši pasākumi, lai to ātri izpildītu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-65" href="#t-65">65</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">b)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par lietas būtību</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">93.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai pamatotu otro iebildumu, Komisija lielā mērā atsaucas uz spriedumu A. K. Šajā lietā tika apšaubīta Disciplinārlietu palātas ekskluzīvā kompetence izskatīt valsts tiesnešu celtās prasības, pamatojoties uz Savienības tiesībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-66" href="#t-66">66</a>
</span>), sakarā ar šīs palātas iespējamo neatkarības un objektivitātes neesamību, atsaucoties uz LES 19. panta 1. punktu un Hartas 47. pantu. Tā kā starp Komisiju un Polijas Republiku pastāv ievērojamas domstarpības par minētā sprieduma interpretāciju, vēlos citēt tā 165. un 166. punktu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-206" title="page-32">
      “165. Valsts tiesību norma, ar ko ekskluzīva kompetence izskatīt strīdu, kurā – tāpat kā šajā lietā – attiecīgā persona apgalvo, ka ir pārkāptas no Savienības tiesību normām izrietošās tiesības, ir paredzēta noteiktai struktūrai, kura neatbilst no Hartas 47. panta izrietošajām neatkarības un objektivitātes prasībām, liegtu attiecīgajai personai jebkādu iespēju panākt efektīvu tiesību aizsardzību šī panta un Direktīvas 2000/78 9. panta 1. punkta izpratnē un ar to netiktu ievērots Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtiskais saturs. [..]
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-207" title="page-33">
      166. No tā izriet, ka tad, ja ar kādu valsts tiesību normu kompetence izskatīt tādu strīdu kā pamatlietā aplūkotie ir paredzēta tikai struktūrai, kura neatbilst Savienības tiesībās, it īpaši Hartas 47. pantā, paredzētajām neatkarības un objektivitātes prasībām, citai struktūrai, kurā iesniegts šāds strīds, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā minētā 47. panta izpratnē un saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālās sadarbības principu, ir pienākums nepiemērot šo valsts tiesību normu, lai šo strīdu varētu izskatīt tiesa, kura atbilst šīm pašām prasībām un kuras kompetencē būtu izskatīt strīdus attiecīgajā jomā, ja minētā tiesību norma neradītu tam šķērsli, proti, parasti tā ir tiesa, kurai saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem bija kompetence, pirms tika izdarīts tiesību akta grozījums, ar kuru šī kompetence tika piešķirta struktūrai, kas neatbilst minētajām prasībām [..]”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-67" href="#t-67">67</a>
</span>).
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">94.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No iepriekš minētā ir acīmredzams, ka ar spriedumu A. K. netika apšaubīta valsts tiesību aktos Disciplinārlietu palātai piešķirtā ekskluzīvā kompetence izskatīt lietas, ko tiesneši ierosinājuši saistībā ar Direktīvā 2000/78 piešķirtajām tiesībām. Tiesa drīzāk uzskatīja, ka valsts tiesību akti nevar paredzēt ekskluzīvu kompetenci tiesai, kas neatbilst Hartas 47. pantā noteiktajām neatkarības un objektivitātes prasībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-68" href="#t-68">68</a>
</span>). No iepriekš citētajiem punktiem arī izriet, ka Tiesa neuzskatīja, ka kāda cita valsts tiesa, kas atbilst šīm prasībām, būtu bijusi kompetenta vai tai būtu bijis jābūt kompetentai izskatīt šādu lietu. Tiesa vienkārši nosprieda, ka tiesai, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem bija kompetenta izskatīt šādus jautājumus atbilstoši iepriekšējiem tiesību aktiem, bija kompetence izskatīt lietu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-69" href="#t-69">69</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">95.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā A. K. ir apstiprinātas katras dalībvalsts tiesības saskaņā ar procesuālās autonomijas principu noteikt savu tiesu sistēmu un procesuālos noteikumus attiecībā uz prasībām, kas ļauj aizsargāt indivīdu tiesības, kādas tiem izriet no Savienības tiesībām. Papildus noteiktajai prasībai par to, ka valsts tiesām ir jābūt neatkarīgām, objektīvām un tiesību aktos noteiktām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-70" href="#t-70">70</a>
</span>), šādas prasības reglamentējošajos noteikumos ir jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi. No šiem principiem izrietošās prasības ir spēkā gan attiecībā uz piekritīgo tiesu, kurām ir jāizskata uz Savienības tiesībām balstītas prasības, noteikšanu, gan arī attiecībā uz īpašu procesuālo noteikumu par šādu prasību celšanu definēšanu. Šo prasību ievērošana ir jāanalizē, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu nozīmi visā procesā, procesa norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-71" href="#t-71">71</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">96.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija nav apgalvojusi, ka grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 4.–6. punkts un 82. panta 2.–5. punkts, kā arī Grozījumu likuma 10. pants neatbilst līdzvērtības principam. Komisijas iebildums drīzāk ir vērsts uz efektivitātes principu un jo īpaši uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tā principā apgalvo, ka tiesas vai tiesneša neatkarība esot horizontāls jautājums, kas varot rasties jebkurā lietā, un ka jebkurai tiesai, kura izskata lietu, uz ko attiecas Savienības tiesības, esot jāspēj šo jautājumu izskatīt. Līdz ar to kompetenci izskatīt šādus jautājumus nevajadzētu paredzēt specializētajām tiesām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">97.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Aplūkojot grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu, var secināt, ka tas paredz Ārkārtas lietu palātai ekskluzīvu kompetenci izskatīt sūdzības, tostarp par tiesneša vai tiesas neatkarības neesamību, un nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus šajā kontekstā. Tādēļ visām tiesām, tostarp tām, kuras izskata lietas, uz kurām attiecas Savienības tiesības, ir jānodod sūdzība  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-72" href="#t-72">72</a>
</span>) par iespējamo tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību Ārkārtas lietu palātas priekšsēdētājam. Šāda sūdzības nodošana neaptur tiesvedību tiesā, kura izskata attiecīgo lietu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-73" href="#t-73">73</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">98.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktā minētais vārdu savienojums “kompetencē ir” ir nepārprotams un, manuprāt, pietiekams, lai nodrošinātu, ka jautājums par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību, būtu Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvā kompetencē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-74" href="#t-74">74</a>
</span>). Tādējādi nešķiet, ka šīs tiesību normas formulējums pamatotu Polijas Republikas apgalvojumu, ka jautājumus par neatkarību var izvirzīt apelācijas tiesvedībā. Turklāt, kad Tiesa šo jautājumu izvirzīja tiesas sēdē, Polijas Republika nesniedza pārliecinošus pierādījumus, ka šādus jautājumus var pienācīgi izvirzīt apelācijas tiesvedībā. Līdz ar to Komisija nav apgalvojusi un arī no grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punkta neizriet, ka jautājums par tiesneša vai tiesas neatkarību ir jāizvirza Ārkārtas lietu palātā, ceļot atsevišķu un neatkarīgu prasību. Gluži pretēji, jautājums saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu ir uzskatāms par procesuālu jautājumu vai pieteikumu, kas iesniegts Ārkārtas lietu palātā. Komisija nav apgalvojusi, ka prasība nodot šādu procesuālo jautājumu vai pieteikumu izskatīšanai Ārkārtas lietu palātai būtu tik apgrūtinoša, ka tā apdraudētu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā indivīdiem paredzēto tiesību pilnīgu efektivitāti. Tāpat nav norāžu, ka šādu jautājumu nodošana izskatīšanai Ārkārtas lietu palātā radītu procesuālus trūkumus, kas pārmērīgi apgrūtinātu LES 19. panta 1. punktā un Hartas 47. pantā indivīdiem paredzēto tiesību īstenošanu. Lai gan jautājumi par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību var būt horizontāli jautājumi, kas ne vienmēr ir jānodod izskatīšanai specializētās tiesās, to izskatīšana citā tiesā vai iztiesāšanas sastāvā nav pretlikumīga. Šāda prakse pat var veicināt piemērojamo tiesību stingrāku un vienveidīgāku piemērošanu, tādējādi nodrošinot efektīvu tiesību aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, pilnībā ievērojot pārākuma principu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">99.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ja attiecīgais valsts tiesiskais regulējums mazinātu LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta efektivitāti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-75" href="#t-75">75</a>
</span>), piemēram, nosakot ekskluzīvu kompetenci lietās par tiesas neatkarību kādai citai tiesai, kurai pašai nav neatkarības, tiesai, kas izskata šo prasību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-76" href="#t-76">76</a>
</span>), saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu šo Savienības tiesību normu pilnīgu efektivitāti, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotu jebkādu tām pretrunā esošu valsts tiesību normu vai valsts judikatūru  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-77" href="#t-77">77</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">100.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā līdzvērtības princips vai efektivitātes princips nav pārkāpts, ar valsts tiesību normām, ar kurām tiek ierobežotas tiesas vai iztiesāšanas sastāvi, kas var izskatīt lietas par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību, manuprāt, netiek pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Hartas 47. pants vai Savienības tiesību pārākuma princips.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">101.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punkts neliedz valsts tiesām pārbaudīt, vai tās atbilst neatkarības prasībai LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta izpratnē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-78" href="#t-78">78</a>
</span>). Ar minēto tiesību normu Ārkārtas lietu palātai vienkārši tiek piešķirta kompetence izskatīt jautājumus par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību, kad tai šāds jautājums iesniegts izskatīšanai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">102.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šo secinājumu 67. un 68. punktā apkopotie Komisijas argumenti par grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 4.–6. punktu un 82. panta 2.–5. punktu tikai apraksta šo normu saturu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-79" href="#t-79">79</a>
</span>). Kā izriet no šo secinājumu 66. punkta, Komisija principā apgalvo, ka jautājumiem par tiesnešu un tiesu neatkarību esot horizontāls raksturs. Tādēļ ar šīm valsts tiesību normām tiekot pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Hartas 47. pants, jo visām Polijas tiesām, izņemot Ārkārtas lietu palātu, tiek liegtas tiesības izskatīt jautājumus par tiesu vai tiesnešu neatkarību, kas rodas tiesvedībā, uz kuru attiecas šīs valsts tiesību normas. Tomēr Komisija nav pierādījusi, ka šīs valsts tiesību normas un tajās paredzētās procedūras un noteikumi par kompetenci apdraud LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta vai Savienības tiesību pārākuma principa pilnīgu efektivitāti. Gluži pretēji, tā nav atspēkojusi Polijas Republikas argumentus, ka šāda tiesvedība specializētā tiesā atbilst LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">103.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 4.–6. punktu un 82. panta 2.–5. punktu tiekot pārkāpts LESD 267. pants, papildus tam, ka šajās tiesību normās nav nekādu norāžu uz pēdējo minēto pantu, ir jānorāda, ka tā arī nav pierādījusi, ka ar tām juridiski vai faktiski  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-80" href="#t-80">80</a>
</span>) valsts tiesai, kurai jāizskata jautājums par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību, izņemot Ārkārtas lietu palātu, būtu liegts vai traucēts iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-81" href="#t-81">81</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">104.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr no LESD 267. panta formulējuma un sistēmas vienlaicīgi izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais nolēmumus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-82" href="#t-82">82</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">105.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka papildus grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 4.–6. punktā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-83" href="#t-83">83</a>
</span>), kā arī 82. panta 2.–5. punktā Ārkārtas lietu palātai paredzētās ekskluzīvās kompetences īstenošanai jautājumam par tiesu, iztiesāšanas sastāvu un tiesnešu neatkarību ir horizontāls raksturs un tas var rasties jebkurā tiesā, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija. Tiesa, kurā tiesvedībā ir radies jautājums par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību, vajadzības gadījumā var lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">106.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">LESD 267. pantā valstu tiesām ir piešķirtas visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju. Valstu tiesām ir brīva izvēle izmantot šo iespēju jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par atbilstošu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-84" href="#t-84">84</a>
</span>). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pat tad, ja valsts tiesībās ir noteikts, ka tiesai ir jāievēro citas tiesas nolēmumi, šis apstāklis pats par sevi neliedz pirmajai tiesai tiesības uzdot prejudiciālus jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju un spēkā esamību atbilstoši LESD 267. pantam. Pirmā tiesa var brīvi uzdot jautājumus Tiesai, it īpaši tad, ja tā uzskata, ka cita tiesas nolēmuma dēļ tai varētu nākties pieņemt spriedumu, kas būtu pretrunā Savienības tiesībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-85" href="#t-85">85</a>
</span>). Turklāt spriedums, kuru prejudiciālā kārtā ir pasludinājusi Tiesa, valsts tiesai ir saistošs attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju, lai pieņemtu nolēmumu pamatlietā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-86" href="#t-86">86</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">107.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No iepriekš minētā izriet, ka Polijas Republikas tiesas var uzdot Tiesai jebkuru jautājumu, ko tās uzskata par nepieciešamu jebkurā tiesvedības posmā – pat tādas procedūras beigās, kas paredzēta grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktā. Tās arī var veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesībās paredzēto pagaidu tiesību aizsardzību, un procedūras beigās atstāt bez ievērošanas attiecīgo valsts tiesību normu vai Ārkārtas lietu palātas spriedumu, ja to ieskatā tie ir pretrunā Savienības tiesībām. Ārkārtas lietu palātai kā pēdējās instances tiesai principā ir pienākums vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, ja tai ir uzdots jautājums par LESD interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">108.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz Komisijas apgalvojumiem par Grozījumu likuma 10. panta pārejas noteikumiem jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir jāizvērtē atkarībā no situācijas, kas pastāvēja argumentētajā atzinumā izpildei noteiktā termiņa beigās  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-87" href="#t-87">87</a>
</span>). Grozījumu likuma 10. pants stājās spēkā 2020. gada 14. februārī. Komisija atbildē uz Tiesas jautājumu tiesas sēdē apstiprināja, ka tās rīcībā nav pierādījumu, ka šī tiesību norma turpinātu radīt sekas arī pēc argumentētajā atzinumā minētā termiņa beigām, proti, 2020. gada 30. decembra. Līdz ar to tā atzina, ka Grozījumu likuma 10. pants šajā datumā bija zaudējis spēku. No tā izriet, ka Komisijas iebildums par Grozījumu likuma 10. pantu ir uzskatāma par nepieņemamu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">109.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Katrā ziņā, tā kā nav pierādījumu, kas liktu apšaubīt ekskluzīvās kompetences nodošanas Ārkārtas lietu palātai likumību, lai izskatītu jautājumus par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 4.–6. punktu, kā arī 82. panta 2.–5. punktu, Komisijas apgalvojumi par Grozījumu likuma 10. panta pārejas noteikumiem, kas tikai paredz minēto tiesību normu piemērošanu uz laiku, nav atbalstāmi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">110.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija arī lūdz atzīt, ka, piemērojot šajā iebildumā apstrīdētās valsts tiesību normas, Polijas Republika ir pārkāpusi Savienības tiesību pārākuma principu. Pietiek norādīt, ka apgalvojums par tiesību pārākumu attiecas uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, Hartas 47. panta un LESD 267. panta piemērošanu Polijas Republikā. Tādēļ tas nav atsevišķs prasījums, un par to nav nepieciešams lemt  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-88" href="#t-88">88</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">111.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi ierosinu Tiesai noraidīt otro iebildumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">B.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmais iebildums par aizliegumu valsts tiesām pārbaudīt atbilstību Savienības tiesībās noteiktajai prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumentācija</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">112.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka, liedzot valsts tiesām pārbaudīt atbilstību Savienības tiesību prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā, Polijas Republika neesot izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem, aplūkojot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ņemot vērā ECT judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">113.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkts, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. un 3. punkts un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.a un 1.b punkts liedzot šīm valsts tiesām pārbaudīt tiesnešu iecelšanas likumību vai tiesu iestāžu leģitimitāti Polijas Republikā un tādējādi arī to, vai tiesa, kurā darbojas tiesnesis, ir noteikta tiesību aktos LES 19. panta 1. punkta izpratnē kopsakarā ar Hartas 47. pantu, aplūkojot to kontekstā ar ECT spriedumu lietā Guðmundur Andri Ástráðsson pret Islandi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-89" href="#t-89">89</a>
</span>). Komisija replikā apgalvo, ka nešķietot, ka minētās Polijas tiesību normas formulējumā Republikas prezidenta veiktas tiesneša iecelšanas akta pārbaude tiesā būtu nošķirta no pārbaudes tiesā, lai nodrošinātu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto garantiju ievērošanu. Tiesneša iecelšanas procedūras tiesiskums ietekmējot ne tikai tiesneša iecelšanas akta spēkā esamību, bet arī Savienības tiesībās noteiktās prasības par piekļuvi neatkarīgai un objektīvai, tiesību aktos noteiktai tiesai piemērošanu saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu. Sprieduma A. K. 134. punktā ir norādīts, ka ir jāpārliecinās, ka iecelšanas lēmumu pieņemšanas materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība ir tādi, kas nevar radīt attiecīgajām personām nekādas pamatotas šaubas par minēto tiesnešu ārēju neietekmējamību un to neitralitāti attiecībā uz tiesā izvērtējamajām interesēm.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">114.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, Komisija apgalvo, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punkts liedzot Polijas tiesām izvērtēt, vai iztiesāšanas sastāva locekļi var likumīgi pildīt tiesas spriešanas funkcijas. Tas liedzot tiesām pēc savas ierosmes vai pēc lietas dalībnieku lūguma, pamatojoties uz “noteikumiem par lietu sadali, kā arī par iztiesāšanas sastāva noteikšanu un izmaiņām tajā”, konstatēt, ka iztiesāšanas sastāvs ir prettiesisks, ka tas ir nepietiekami nokomplektēts vai tā sastāvā esošā persona nav pilnvarota vai kompetenta spriest tiesu. Līdz ar to šis noteikums liedzot tiesām, izvērtējot sprieduma tiesiskumu, pārbaudīt, vai tiesa ir neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa un līdz ar to kompetenta izskatīt lietu. Turklāt saskaņā ar Grozījumu likuma 8. pantu grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punkts esot piemērojams arī izskatāmajās lietās. Replikā tika precizēts, ka saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punktu: tiklīdz tiesnesis ir iecelts saskaņā ar noteikumiem par lietu sadali, tiek uzskatīts, ka tiesnesis ir kompetents likumīgi izskatīt lietu. Tas liedzot prasības par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu izvērtēt apelācijas tiesvedībā par spriedumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">115.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzskata, ka minētā valsts tiesību norma liedz Polijas tiesai izpildīt pienākumu pēc savas ierosmes vai pēc kāda lietas dalībnieka lūguma pārbaudīt, vai tā, ņemot vērā tās sastāvu, ir neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa. Turklāt gadījumos, kad attiecīgais jautājums ir jāizvērtē, lai tiesa pati varētu taisīt spriedumu (piemēram, prasība par lēmuma atcelšanu, pamatojoties uz neatbilstošu iztiesāšanas sastāvu), minētā tiesību norma arī liedzot tiesām pārbaudīt, vai cita tiesa atbilst Savienības tiesībās noteiktajām prasībām par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu LES 19. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē kopsakarā ar Hartas 47. pantu, aplūkojot to kontekstā ar ECT judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, ņemot vērā tiesneša iecelšanas vai tiesu iestādes leģitimitātes apstākļus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">116.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzskata, ka, lai tiesā izvērtētu prasību nodrošināt neatkarīgu, tiesību aktos noteiktu tiesu atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam, neesot jāievieš īpašs mehānisms. Tas arī neuzliekot valsts tiesnesim pienākumu atcelt tiesneša iecelšanas aktu vai atsaukt iecelto personu. Tādējādi neesot nozīmes tam, ka saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūciju tiesneša iecelšanas akts nevar tikt apstrīdēts. Tieši valsts tiesai, kas izskata lietu, esot jānosaka, kādas sekas rada jebkurš prasības nodrošināt neatkarīgu, tiesību aktos noteiktu tiesu pārkāpums, pamatojoties uz piemērojamajām valsts tiesībām un pienācīgi ņemot vērā Savienības tiesību efektivitāti un tādus jautājumus kā tiesiskās drošības princips.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">117.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka Komisija neesot pamatojusi savu apgalvojumu par LESD 267. panta un Savienības tiesību pārākuma principa iespējamo pārkāpumu. Turklāt tās ieskatā Komisija neesot ne atsaukusies uz grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktu, ne paskaidrojusi, kā ar šo tiesību normu tiek pārkāptas Savienības tiesības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">118.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika skaidri nodala tiesneša iecelšanas akta un tā seku pārbaudi tiesā un tādu pārbaudi tiesā, lai nodrošinātu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto garantiju ievērošanu. Polijas tiesības nepieļaujot pirmo minēto pārbaudi tiesā, turklāt Tiesa spriedumā A. K. pret to neesot iebildusi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-90" href="#t-90">90</a>
</span>). Saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūciju un Polijas tiesu pastāvīgo judikatūru tiesības iecelt tiesnešus esot Republikas prezidenta prerogatīva. Šī kompetence neesot un nekad neesot bijusi pakļauta pārbaudei tiesā, jo šādas apstrīdēšanas pieļaušana apdraudot tiesnešu neatceļamības principu. Tas atbilstot Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru tiesneša atsaukšanas nosacījumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, pamatotiem un samērīgiem. Polijas Republika arī norāda, ka tas atbilstot ECT judikatūrai, saskaņā ar kuru tieslietu organizāciju nevajadzētu atstāt tiesu iestāžu ziņā. Savukārt Polijas tiesībās esot paredzēta pārbaude tiesā par to, vai ir ievērotas tiesības uz neatkarīgu tiesu un nodrošinātas Savienības tiesībās paredzētās garantijas. Polijas Republika piebilst, ka Komisijas sniegtā apstrīdēto tiesību normu interpretācija neesot pamatota ar judikatūru.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">119.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika uzskata, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkts un 55. panta 4. punkts, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. un 3. punkts un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.a un 1.b punkts neierobežo valsts tiesu kompetenci pārbaudīt, vai attiecīgajām personām tiek nodrošinātas garantijas, kas paredzētas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">120.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā saistībā Polijas Republika norāda, ka, pirmkārt, rodoties šaubām par tiesneša objektivitāti, tā atstatīšanu var pieprasīt saskaņā ar Civilprocesa kodeksa  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-91" href="#t-91">91</a>
</span>) 48.–54. pantu, Kriminālprocesa kodeksa  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-92" href="#t-92">92</a>
</span>) 40.–44. pantu vai Likuma par tiesvedību administratīvajās tiesās  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-93" href="#t-93">93</a>
</span>) 18.–24. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">121.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, lietu, kurā tiek apšaubīta konkrētas tiesas kompetence vai rodas šaubas par personas tiesībām uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, varot nodot izskatīšanai citā atbilstoši valsts tiesību aktiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-94" href="#t-94">94</a>
</span>) kompetentā tiesā, kas atbilst LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">122.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, ja attiecīgo lietu izskatošais iztiesāšanas sastāvs būtu prettiesisks vai lietu iztiesātu kāds no lietas izskatīšanas atstatīts tiesnesis, apelācijas tiesai esot pienākums pēc savas ierosmes izbeigt tiesvedību un tātad arī atcelt šo spriedumu saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punktu, Kriminālprocesa kodeksa 349. panta 1. punkta 1) apakšpunktu un attiecīgi Administratīvā procesa likuma 183. panta 2. punkta 4) apakšpunktu. Ja tiek konstatēts Hartas 47. panta pārkāpums, apelācijas tiesa varot izbeigt tiesvedību un atcelt spriedumu, pamatojoties uz to, ka to nav pasludinājusi neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa. Tomēr apelācijas tiesa nevarot apstrīdēt notiesājošo spriedumu pasludinājušā tiesneša mandātu vai kompetenci.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">123.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbildē uz repliku Polijas Republika norādīja, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkta, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. un 3. punkta, kā arī grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.a un 1.b punkta mērķis ir nepieļaut, ka tiesnešu mandāti vai darba tiesiskās attiecības tiek apstrīdētas citā tiesvedībā, kas nav paredzēta Polijas Republikas Konstitūcijā un tās īstenošanas likumos. Turklāt Polijas Republikas Konstitūcijas 45. pants, kā arī starptautiskie līgumi un Harta garantējot tiesības uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu. Valsts tiesību akti esot jāinterpretē, ņemot vērā visas šīs tiesību normas. Pārkāpumi tiesneša iecelšanas procedūrā vai tiesību uz tiesību aktos noteiktu tiesu pārkāpums neesot par pamatu tam, lai atceltu tiesneša iecelšanas aktu vai izbeigtu tiesvedību, kurā šis tiesnesis piedalījās  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-95" href="#t-95">95</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">124.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika uzskata, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punktu. Proti, šī tiesību norma neliedzot pārbaudīt iztiesāšanas sastāva atbilstību. Tā tikai kodificējot Augstākās tiesas judikatūru, kas paredz, ka gadījumos, ja lieta tiek izskatīta, pārkāpjot noteikumus par lietu sadali starp kompetentās tiesas tiesnešiem, tas neesot par pamatu tam, lai iesniegtu ārkārtas pārsūdzību saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 387. pantu un Kriminālprocesa kodeksa 439. panta 1. punkta 2) apakšpunktu, kālab tiesvedība tiktu izbeigta un pārbaudāmais spriedums tiktu atcelts. Šāda veida pārkāpums tomēr varot būt par pamatu tam, lai iesniegtu parastu pārsūdzību. Attiecīgi lietas dalībnieks var lūgt atcelt spriedumu, pamatojoties uz to, ka piemērojamo procesuālo noteikumu pārkāpums tā ieskatā ir negatīvi ietekmējis lietas iznākumu. Turklāt lietas puse varot lūgt atstatīt tiesnesi no lietas izskatīšanas, ja ar tā piedalīšanos lietas izskatīšanā tiek pārkāptas tiesības uz objektīvu tiesu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">125.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka – pretēji šo secinājumu 114. punktā izklāstītajam Komisijas apgalvojumam – grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punktā nav norāžu par tāda jautājuma pārbaudi tiesā, kura mērķis ir noskaidrot, vai spriedumu pasludinājusī tiesa bija neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa. Šī tiesību norma attiecoties tikai uz sekām, kas rodas, pārkāpjot noteikumus par lietu sadali un iztiesāšanas sastāvu. Tādēļ ir jānoraida arī Komisijas iebildums par Grozījumu likuma 8. pantu, kurā paredzēts, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punkts ir piemērojams arī izskatāmajās lietās.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izvērtējums </p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">a)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pieņemamība</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">126.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka Komisijas pirmajā iebildumā minētie LESD 267. panta un Savienības tiesību pārākuma principa iespējamie pārkāpumi neesot pietiekami pamatoti. Turklāt, tās ieskatā, Komisija neesot sniegusi nekādu pamatojumu vai pierādījumus tam, ka ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktu būtu pārkāptas Savienības tiesības. Polijas Republika arī uzskata, ka Komisija savus paskaidrojumus vai pierādījumus šo apgalvojumu pamatošanai esot iesniegusi novēloti un ka Tiesai tie tādēļ ir jāatstāj bez ievērības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">127.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar LESD 258. pantu ierosinātajā tiesvedībā par pienākumu neizpildi Komisijai esot jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde, sniedzot Tiesai visu nepieciešamo informāciju, lai tā varētu pārbaudīt, vai šī pienākumu neizpilde pastāv, bez tiesībām pamatoties uz jebkādu prezumpciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-96" href="#t-96">96</a>
</span>). Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantam un tās Reglamenta 120. panta c) punktam prasības pieteikumā, kas iesniegts saskaņā ar LESD 258. pantu, ir jānorāda precīzi iebildumi, par kuriem Tiesa tiek lūgta lemt, kā arī vismaz īsi jānorāda juridiskie un faktiskie pierādījumi, ar kuriem iebildumi ir pamatoti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-97" href="#t-97">97</a>
</span>). Tādējādi saskaņā ar LESD 258. pantu celtās prasības pamatotība esot jāizvērtē, ņemot vērā vienīgi prasības pieteikumā izvirzītos prasījumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">128.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmajā iebildumā Komisija tikai atsaucās uz LESD 267. pantu, pat īsi nepaskaidrojot, kādēļ tās norādītās Polijas tiesību normas ir pretrunā šai tiesību normai. Tiesas statūtu 21. panta un tās Reglamenta 120. panta c) punkta izpratnē nepietiek vien ar to, ka Komisija 2020. gada 30. oktobra argumentētajā atzinumā ir izskaidrojusi LESD 267. panta nozīmi saistībā ar šo iebildumu. Turklāt, pretēji replikā izvirzītajam apgalvojumam, Tiesa nevar prezumēt, ka pastāv “funkcionāla saikne” starp apgalvoto LESD 267. panta pārkāpumu un attiecīgajām Polijas tiesību normām. Ciktāl Komisija, iespējams, ir izskaidrojusi šo “funkcionālo saikni” tās otrā iebilduma kontekstā, šis iebildums attiecas uz dažādām Polijas tiesību normām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">129.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr uzskatu, ka prasības pieteikuma 75. punktā ir īsi paskaidrots, kādēļ Komisija uzskata, ka ar pirmajā iebildumā minēto tiesību normu tiek pārkāpts Savienības tiesību pārākuma princips. Turklāt, tā kā grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktā būtībā tiek atkārtots šā likuma 29. panta 3. punkts  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-98" href="#t-98">98</a>
</span>), bija pietiekami ar to, ka Komisija pirmajā iebildumā atsaucas uz minētā likuma 26. panta 3. punktu, jo no tā formulējuma kopumā var skaidri secināt, kādēļ, Komisijas ieskatā, ar šo pēdējo minēto tiesību normu tiek pārkāptas Savienības tiesības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">130.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai kā nepieņemamus noraidīt Komisijas argumentus par LESD 267. pantu saistībā ar pirmo iebildumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">b)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par lietas būtību</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievada apsvērumi par Komisijas pirmā un otrā iebilduma tvērumu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">131.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka Komisijas otrajā iebildumā izvirzītie pamati neatbilstot un esot pretrunā tās pirmajam iebildumam. Savukārt, Komisijas ieskatā, šis apgalvojums ir nepamatots.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">132.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrais iebildums attiecas uz valsts tiesībās Ārkārtas lietu palātai paredzēto ekskluzīvo kompetenci izskatīt jautājumus par tiesu, iztiesāšanas sastāvu un tiesnešu neatkarību. Pirmajā iebildumā cita starpā tiek kritizēts, ka konkrētas Polijas tiesību normas liedz visām valsts tiesām, arī Ārkārtas lietu palātai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-99" href="#t-99">99</a>
</span>), pārbaudīt tiesnešu iecelšanas Polijā likumību. Tādējādi pirmajā iebildumā tiek apgalvots, ka nevienas Polijas tiesas kompetencē nav pārbaudīt tiesnešu iecelšanas Polijā likumību saskaņā ar Savienības tiesībām. Tāpēc uzskatu, ka Komisijas pirmie divi iebildumi ir konsekventi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">133.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika neapstrīd, ka vispārējās jurisdikcijas tiesām, Augstākajai tiesai un administratīvajām tiesām ir jāievēro LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ņemot vērā ECT judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, un Savienības tiesību pārākuma princips. Tā arī neapstrīd, ka attiecīgajām tiesām ir jāpārbauda, vai tiek ievērotas tiesības uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu atbilstoši spriedumam lietā Simpson. Polijas Republika apgalvo, ka Komisijas minēto valsts tiesību normu mērķis esot vienīgi nepieļaut, ka tiek apstrīdēts Republikas prezidenta veiktas tiesneša iecelšanas akts. Šajā kontekstā tā uzsver vairākas citas Polijas tiesību normas, kas paredz tiesnešiem iespēju pārbaudīt, vai tiek nodrošināta piekļuve objektīvai, tiesību aktos noteiktai tiesai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">134.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pretēji Polijas Republikas apgalvojumiem Komisija šajā tiesvedībā neapstrīd ne Republikas prezidenta prerogatīvu iecelt tiesnešus, ne arī to, ka Polijas tiesības liedz apstrīdēt tiesneša iecelšanas aktu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-100" href="#t-100">100</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">135.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Sprieduma A. K. 133. punktā ir norādīts, ka tas vien, ka tiesnešus ieceļ Republikas prezidents, nenozīmē, ka viņi ir atkarīgi no šī prezidenta, ne arī rada šaubas attiecībā uz viņu objektivitāti, ja pēc tam, kad šīs personas ir tikušas ieceltas, tās nesaņem norādījumus savu pienākumu izpildē. Turklāt sprieduma A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-101" href="#t-101">101</a>
</span>) 129.–136. punktā ir norādīts, ka eventuālas pārsūdzības iespējas neesamība saistībā ar tiesnešu iecelšanas amatā augstākajā tiesā procedūru dažos gadījumos var nebūt problemātiska no to prasību aspekta, kas izriet no Savienības tiesību normām, ja ir pieejami citi efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi. Tas gan var būt citādi, ja iepriekš pastāvošie tiesību aizsardzības līdzekļi ir atcelti un citi atbilstošie elementi, kas raksturo šādu iecelšanas procedūru konkrēto valsts tiesību un faktisko apstākļu kontekstā, rada attiecīgajām personām sistēmiska rakstura šaubas par šādu procedūru rezultātā iecelto tiesnešu neatkarību un objektivitāti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-102" href="#t-102">102</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">136.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi Komisijas pirmajā iebildumā ir vien apgalvots, ka visām vispārējās jurisdikcijas tiesām, administratīvajām tiesām un Augstākajai tiesai, tostarp Ārkārtas lietu palātai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-103" href="#t-103">103</a>
</span>), ir aizliegts pēc savas ierosmes vai pēc lietas dalībnieka lūguma pārbaudīt, vai tiesa nodrošina indivīdu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un tiesības uz objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-104" href="#t-104">104</a>
</span>). Komisijas ieskatā, apstrīdētajām tiesību normām ir vismaz divas kaitīgas sekas. Pirmkārt, tās liedzot tiesām izskatīt šādus jautājumus neatkarīgi no tādu tiesību aizsardzības līdzekļu rakstura un tvēruma, kas var izrietēt no valsts tiesībām. Otrkārt, tās arī liedzot tiesām atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normas, kas ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">137.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija un Polijas Republika nav vienisprātis par pirmajā iebildumā aplūkoto valsts tiesību normu tvērumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">138.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriežot pēc grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 2. punkta, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punkta un 29. panta 3. punkta, kā arī grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.b punkta formulējuma, attiecīgajām tiesām ir liegts konstatēt vai izvērtēt tiesneša iecelšanas likumību. Šīs pašas tiesību normas arī liedz minētajām tiesām konstatēt vai izvērtēt no šādas iecelšanas izrietošās pilnvaras spriest tiesu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">139.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. punktu, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. punktu un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.a punktu šīs tiesas nevar “apstrīdēt tiesu [..] vai kontroles un tiesību aizsardzības struktūru leģitimitāti”. Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju tiesu organizāciju 55. panta 4. punkts un Grozījumu likuma 8. pants  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-105" href="#t-105">105</a>
</span>) liedz atsaukties uz noteikumiem par lietu sadales organizāciju un iztiesāšanas sastāva noteikšanu un izmaiņām tajā, lai ierobežotu tiesneša kompetenci vai konstatētu, ka iztiesāšanas sastāvs ir prettiesisks, ka tas ir nepietiekami nokomplektēts vai ka tās sastāvā ir persona, kas nav pilnvarota vai kompetenta spriest tiesu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">140.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šo tiesību normu formulējums pirmšķietami neaprobežojas ar to, ka šīs normas liedz tiesai kompetenci erga omnes atcelt Republikas prezidenta veiktas tiesneša iecelšanas aktu. Gluži pretēji, tās skaidri liedz jebkurai Polijas tiesai pēc savas ierosmes vai lietas dalībnieka lūguma jebkādos apstākļos un jebkāda iemesla dēļ izvirzīt vai izskatīt jautājumu par to, vai tiesnesis ir ticis likumīgi iecelts vai var spriest tiesu, – neatkarīgi no iespējamā prettiesiskuma, apstrīdētā akta vai procedūras rakstura vai pieejamā tiesību aizsardzības līdzekļa. Tādējādi šo tiesību normu formulējums ir tik plašs, ka tas liedz valsts tiesām izskatīt jautājumus par iztiesāšanas sastāva neatkarību, kā tas prasīts spriedumā Simpson  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-106" href="#t-106">106</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">141.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai gan valsts tiesām saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktu ir pienākums ar jautājumiem par tiesneša vai tiesas neatkarību vērsties Ārkārtas lietu palātā, ar šā likuma 26. panta 3. punktu Ārkārtas lietu palātai skaidri tiek liegts izvērtēt tiesneša iecelšanas likumību vai viņa pilnvaras spriest tiesu. Turklāt saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. punktu, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. punktu un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.a punktu neviena Polijas tiesa nevar apstrīdēt attiecīgās tiesas leģitimitāti. Tātad atbilstošo valsts tiesībās paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošana arī ir ierobežota.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">142.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt, lai gan grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punktā un Grozījumu likuma 8. pantā paredzētie aizliegumi, kā apgalvo Polijas Republika, daudzos gadījumos var attiekties uz pilnībā organizatoriskiem jautājumiem, tostarp uz lietu un darba slodzes pārvaldību, tikpat labi šie jautājumi var radīt bažas par to, vai tiesa ir noteikta tiesību aktos un vai tā ir objektīva. Plašais aizliegums pat izvirzīt vai izskatīt šādus jautājumus apstrīdētajos tiesību aktos aprakstītajos apstākļos pārsniedz to, kas nepieciešams tādu mērķu sasniegšanai un, ko Polijas Republika norāda kā šo tiesību normu noteiktos mērķus, kā arī apgrūtina tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību šāda pārkāpuma novēršanai. No tā izriet, ka attiecīgās valsts tiesību normas ir tik plašas, ka tās reglamentē visus aspektus saistībā ar LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu pārbaudi tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">143.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika pēc Tiesas lūguma kā pierādījumus minēja daudzas citas valsts tiesību normas, kas cita starpā paredz tiesnešu atstatīšanu, lietas nodošanu citai tiesai un apelācijas instances tiesvedības izbeigšanu, pamatojoties uz to, ka šī tiesvedība neatbilst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta prasībām. Piemēram, Civilprocesa kodeksa 48. pants un Kriminālprocesa kodeksa 40. pants paredz tiesnešu automātisku atstatīšanu noteiktos apstākļos. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 49. pantu un Kriminālprocesa kodeksa 41. un 42. pantu tiesneša atstatīšanu var lūgt pats tiesnesis vai kāds lietas dalībnieks. Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punkts un Kriminālprocesa kodeksa 439. pants nosaka, ka gadījumos, kad lietas izskatīšanā piedalās tiesnesis, uz kuru attiecas automātiska atstatīšana, attiecīgā tiesvedība tiek izbeigta.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">144.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā kontekstā var norādīt, ka Polijas Republika ir minējusi, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) vairākkārt ir ierobežojusi tiesnešu atstatīšanu reglamentējošo valsts tiesību normu tvērumu. Tādējādi Civilprocesa kodeksa 49. pants daļēji zaudēja spēku 2020. gada 9. jūnijā, ciktāl tas paredzēja tiesneša atstatīšanu, pamatojoties uz to, ka Republikas prezidents viņu ir prettiesiski iecēlis pēc KRS priekšlikuma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-107" href="#t-107">107</a>
</span>). Tā pati tiesību norma daļēji zaudēja spēku 2022. gada 28. februārī, ciktāl tajā par apstākli, kas var radīt pamatotas šaubas par tiesneša objektivitāti konkrētā lietā, bija atzīta procedūra, kurā viņu iecēlis Republikas prezidents pēc KRS priekšlikuma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-108" href="#t-108">108</a>
</span>). Kriminālprocesa kodeksa 41. panta 1. punkts un 42. panta 1. punkts zaudēja spēku 2020. gada 12. martā, ciktāl šīs tiesību normas ļāva izskatīt pieteikumu tiesneša atstatīšanai, pamatojoties uz to, ka Republikas prezidents viņu ir prettiesiski iecēlis pēc KRS priekšlikuma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-109" href="#t-109">109</a>
</span>). Šajā judikatūrā ir noteikti skaidri ierobežojumi attiecībā uz iespēju atstatīt tiesnesi, pamatojoties uz viņa prettiesisku iecelšanu, atšķirībā no iespējas apstrīdēt Republikas prezidenta veiktas tiesneša iecelšanas aktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">145.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Dažādās Polijas tiesību normas par tiesnešu atstatīšanu arī nemazina to, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkta un 55. panta 4. punkta, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punkta un 29. panta 2. un 3. punkta, grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.a un 1.b punkta un Grozījumu likuma 8. panta formulējums ir ļoti plašs un neaprobežojas ar tiesvedību, kuras mērķis ir apstrīdēt tiesneša iecelšanas aktu. Šo tiesību normu mērķis drīzāk ir izvairīties no tā, ka tiesā tiek pārbaudīts iztiesāšanas sastāvs vai jebkurš tiesneša iecelšanas akts, tādējādi liedzot jebkādu tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību gadījumos, kad tiek pārkāptas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā noteiktās prasības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">146.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pat ja tiktu pieņemts, ka pastāv citas valsts tiesību normas, kas, šķiet, ļautu tiesām vismaz zināmā mērā pārbaudīt, vai tiek nodrošinātas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā paredzētās garantijas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-110" href="#t-110">110</a>
</span>), to līdzpastāvēšana ar valsts tiesību normām, ko kuras Komisija ir apstrīdējusi pirmajā iebildumā, un ierobežojumiem, kas Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūrā ir noteikti to piemērošanai, rada būtisku tiesisko nedrošību, tādējādi apdraudot tiesu un lietas dalībnieku piekļuvi neatkarīgai un objektīvai, tiesību aktos noteiktai tiesai, pretēji LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta noteikumiem. Komisija arī lūdz konstatēt, ka, piemērojot valsts tiesību normas, uz kurām tā atsaucas šajā iebildumā, Polijas Republika ir pārkāpusi Savienības tiesību pārākuma principu. Kā norādīts manā atbildē uz otro iebildumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-111" href="#t-111">111</a>
</span>), prasījums saistībā ar pārākuma principa pārkāpumu nav atsevišķs prasījums, un par to nav nepieciešams lemt.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">147.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi ierosinu Tiesai atzīt, ka pirmajā iebildumā aplūkotās valsts tiesību normas var apdraudēt Polijas tiesu kompetenci pārbaudīt atbilstību prasībām par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, pārkāpjot LES 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Hartas 47. pantu, un tādējādi ar tām tiek pārkāptas šīs Savienības tiesību normas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">C.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Trešais iebildums par disciplinārās atbildības ieviešanu saistībā ar pārbaudes veikšanu par Savienības prasību izpildi attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu </p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumentācija</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">148.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis iebildums attiecas uz divu disciplinārpārkāpumu pievienošanu grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-112" href="#t-112">112</a>
</span>) 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktam un grozītā Likuma par Augstāko tiesu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-113" href="#t-113">113</a>
</span>) 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktam, kā arī uz to, ka ar Grozījumu likumu grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktā iekļauts disciplinārpārkāpums – “acīmredzams un klajš tiesību normu pārkāpums”. Komisija norāda, ka saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu valsts tiesas vērtējums par cita tiesneša vai tiesu iestādes neatkarību un “tiesību aktos noteiktas tiesas” statusu esot kvalificējams kā disciplinārpārkāpums. Polijas Republika tādējādi neesot izpildījusi savus pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">149.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija vadās no pieņēmuma, ka nevar uzskatīt, ka valsts tiesa ir pieļāvusi disciplinārpārkāpumu un tai draud disciplinārsods, ja tā pilda savus pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">150.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka pirmais disciplinārpārkāpums, kas ietverts šo secinājumu 148. punktā minētajās tiesību normās, attiecoties uz darbībām vai bezdarbību, kas var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesu iestādes darbību. Savukārt otrais disciplinārpārkāpums attiecoties uz darbībām, ar kurām tiek apšaubīts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības, ka viņa iecelšana tiesneša amatā ir spēkā vai kādas Polijas Republikas konstitucionālās iestādes leģitimitāte.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">151.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu tiesnešiem, kuri ir izdarījuši šādus pārkāpumus, draudot atsaukšana vai pārcelšana citā tiesā. Tiesnesis varot tikt sodīts ar naudas sodu vai atstādināšanu no amata par tā dēvētiem maznozīmīgiem pārkāpumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-114" href="#t-114">114</a>
</span>). Savukārt Augstākās tiesas un Augstākās administratīvās tiesas tiesneši par šādu pārkāpumu izdarīšanu ir pakļauti beznosacījuma atsaukšanai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-115" href="#t-115">115</a>
</span>). Komisija norāda, ka atbilstoši Polijas Republikas norādītajam attiecīgo disciplinārpārkāpumu mērķis esot nodrošināt grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta un 55. panta 4. punkta un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 29. panta 2. un 3. punkta “efektivitāti”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-116" href="#t-116">116</a>
</span>), kā arī garantēt, ka valsts tiesas ievēro jaunās pilnvaras, kas ir piešķirtas vienīgi Ārkārtas lietu palātai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-117" href="#t-117">117</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">152.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka tiesas veikta tiesnešu iecelšanas procedūras tiesiskuma pārbaude saskaņā ar spriedumu lietā Simpson  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-118" href="#t-118">118</a>
</span>) varot tikt klasificēta kā darbība, ar kuru “tiek apstrīdēts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības [vai] ka viņa iecelšanas tiesneša amatā spēkā esamība”, kā noteikts grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 3) apakšpunktā un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 3) apakšpunktā, un tādējādi tā esot par pamatu disciplinārlietas ierosināšanai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">153.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt, kā Komisija norādīja saistībā ar otro iebildumu, tās ieskatā, visām valsts tiesām ir jāspēj izvērtēt attiecīgo lietu izskatošās tiesas vai tiesneša neatkarību. Šāda izvērtēšana pašlaik esot Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvā kompetencē. Pret jebkuru valsts tiesu, kura pārkāpj otrajā iebildumā minētās valsts tiesību normas, atsaucoties uz Savienības tiesību pārākuma principu, varot tikt ierosināta disciplinārlieta saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) apakšpunktu, proti, par darbību vai bezdarbību, kas var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesu iestādes darbību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">154.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas atzinumu, ka attiecīgā tiesa nav noteikta tiesību aktos, kam par pamatu ir pārkāpumi tiesneša iecelšanas procedūrā, varot būt darbība, ar kuru tiek apstrīdēta “tiesneša iecelšanas tiesneša amatā spēkā esamība” un tādējādi tikt klasificēta kā pārkāpums saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">155.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktā un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktā paredzētie disciplinārpārkāpumi arī attiecoties uz tādu tiesas nolēmumu saturu, ar kuriem vērtēta cita tiesneša vai tiesas neatkarība un objektivitāte vai “tiesību aktos noteiktas tiesas” statuss. Šis apstāklis esot pretrunā spriedumam Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-119" href="#t-119">119</a>
</span>), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka tiesu neatkarība arī paredz prasību, ka disciplinārie pasākumi netiek izmantoti kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">156.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tās pašas tiesību normas arī atvieglojot kvalificēt kā disciplinārpārkāpumus atbilstoši LESD 267. pantam iesniegtus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta interpretāciju, ja radušās šaubas par tiesas kompetences tiesiskumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-120" href="#t-120">120</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">157.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzskata, ka šie disciplinārpārkāpumi neatbilst spriedumam A. K., kā to apgalvo Polijas Republika. Ja, piemērojot minētā sprieduma 132.–154. punktā izklāstītos kritērijus, tiek secināts, ka tiesa nav neatkarīga un objektīva saskaņā ar Hartas 47. pantu, valsts tiesai esot jāatstāj bez piemērošanas valsts tiesību normas, ar kurām šai tiesai ir piešķirta kompetence. Šāda rīcība saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) apakšpunktu būtu atzīstama par disciplinārpārkāpumu, jo to varētu kvalificēt kā darbību vai bezdarbību, kas visticamāk var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesu iestādes darbību. Turklāt – pretēji Polijas Republikas apgalvojumiem – Tiesa sprieduma A. K. 133. punktā neesot atzinusi, ka Republikas prezidenta veiktu tiesnešu iecelšanu nevar pārbaudīt tiesā. Tiesa ir precizējusi, ka tikai apstāklis vien, ka Republikas prezidents ir iecēlis tiesnesi, nevar radīt šaubas par viņa objektivitāti, ja pēc iecelšanas attiecīgā persona nav pakļauta nekādam ārējām spiedienam un nesaņem norādes savu uzdevumu veikšanā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">158.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar Grozījumu likumu grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktā tika iekļauts disciplinārpārkāpums, kam par pamatu ir “acīmredzams un klajš tiesību normu pārkāpums”. Šis disciplinārpārkāpums jau esot attiecināms uz vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešiem saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 1) apakšpunktu. Spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” tika izvērtēta pēdējās minētās tiesību normas atbilstība LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai. Disciplinārpārkāpums, kam par pamatu ir “acīmredzams un klajš tiesību normu pārkāpums”, ir neskaidrs jēdziens, kas var ierobežot tiesu nolēmumu saturu. Nevarot izslēgt, ka grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunkts, aplūkojot to saistībā ar disciplināro ierēdņu pastiprināto darbību un izpildvaras izdarīto spiedienu uz disciplināro iestāžu darbību pēc saskaņā ar 2017. gada 8. decembra Likumu par Augstāko tiesu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-121" href="#t-121">121</a>
</span>), varētu tikt izmantots kā Augstākās tiesas tiesnešu tiesas spriešanas darbības politiskās kontroles sistēma.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">159.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija replikā uzsver, ka trešais iebildums attiecoties uz aplūkojamo tiesību normu saturu un formulējumu, nevis uz to juridisko vērtējumu vai piemērošanu. Spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-122" href="#t-122">122</a>
</span>) Tiesa ir nospriedusi, ka ir būtiski, lai tiktu paredzētas tiesību normas, kurās skaidri un precīzi ir definēta rīcība, kas var izraisīt tiesnešu disciplināro atbildību, lai nodrošinātu viņu amata pienākumiem raksturīgo neatkarību un novērstu risku, ka viņu disciplinārā atbildība var iestāties tikai pieņemto nolēmuma dēļ. Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 3) apakšpunktā un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 3) apakšpunktā lietotā frāze “darbības, ar kurām apstrīd” neattiecoties vienīgi uz Republikas prezidenta veiktas tiesneša iecelšanas akta apstrīdēšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">160.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija arī apgalvo, ka Polijas Republika neapstrīdot līdzības, kas pastāv starp grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktu un grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 1) apakšpunktu. Spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” sniegtā argumentācija a fortiori attiecoties uz grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">161.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savukārt Polijas Republika apgalvo, ka trešais iebildums esot nepamatots, jo Komisija neesot izpildījusi LESD 258. pantā paredzēto pierādīšanas pienākumu. Tā jo īpaši norāda, ka Komisija atsaucoties uz attiecīgo valsts tiesību normu formulējumu un neesot sniegusi pierādījumus nez par to īstenošanu, nedz arī par judikatūru, kurā tās interpretētas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">162.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) apakšpunkts un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) apakšpunkts esot balstīti uz Francijas tiesībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-123" href="#t-123">123</a>
</span>). Komisija nekad neesot apstrīdējusi minēto tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Turklāt Polijas Republika uzskata, ka no šīm valsts tiesību normām nevarot secināt, ka tās ir piemērojamas lietās, kurās piemēro Savienības tiesības, tostarp LES 19. panta 1. punktu. Savienības tiesību piemērošana neesot darbība vai bezdarbība, kas var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesas darbību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">163.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka Komisijas sniegtajai interpretācijai par grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) apakšpunktu esot pretrunā arī šo tiesību normu mērķis, proti, novērst, ka tiesneši – kā uz sabiedrības uzticību balstītas profesijas pārstāvi – rīkojas pretēji viņu ieņemtā amata cieņai. Tā kā tiesai esot pienākums piemērot tiesību normas un uzdot prejudiciālus jautājumus, Komisijas apgalvojums par to, ka šāda rīcība varētu tikt kvalificēta kā disciplinārpārkāpums, esot kļūdains. Turklāt šīs tiesību normas neļaujot pārbaudīt tiesu nolēmumus vai piemērot tiesnesim disciplināratbildību, ja viņi izvērtē, vai tiek garantētas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā. Līdz ar to Komisijas nostāja no lingvistiskā, loģiskā un empīriskā viedokļa esot nepamatota, un arī valsts judikatūra to nepamato.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">164.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 3) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 3) apakšpunktu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-124" href="#t-124">124</a>
</span>) Polijas Republika uzskata, ka Komisija jauc jautājumu par to, ka valsts tiesa pārbauda atbilstību LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu noteiktajām prasībām, ar šādas pārbaudes sekām, un tas ir pielīdzināms Republikas prezidenta prerogatīvas – iecelt konkrēto tiesnesi – īstenošanas apstrīdēšanai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">165.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecīgajiem disciplinārpārkāpumiem par pamatu neesot pārbaude par to, vai ir ievērotas personas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Gluži pretēji, šīs valsts tiesību normas liedzot tiesai apstrīdēt tiesneša iecelšanas tiesiskumu citā procedūrā, kas nav paredzēta Polijas Republikas Konstitūcijā vai uz tās pamata pieņemtajās tiesību normās.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">166.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecīgās valsts tiesību normas neizslēdzot tādu tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību, kas vērsti uz Hartas 47. pantā paredzēto tiesību pārkāpumu, piemēram, sprieduma atcelšanu, tiesneša atstatīšanu vai lietas nodošanu izskatīšanai citā tiesā, kas atbilst šai Hartas tiesību normai, kā norādīts spriedumā A. K. Šīs tiesību normas arī neliedzot iesniegt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu. Polijas tiesas kopš šo tiesību normu pieņemšanas esot iesniegušas vairākus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju. Komisija neapgalvo, ka pret kādu no tiesām, kas iesniegusi minētos lūgumus, būtu ierosināta disciplinārlieta, un Polijas Republika to apstiprina.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">167.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā apstiprina arī to, ka grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunkts atbilst Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 1) apakšpunktam, kas paredz tiesnesim disciplināratbildību par “acīmredzamu un klaju tiesību normu pārkāpumu”. Pēdējā minētā tiesību norma ir spēkā bez grozījumiem kopš 2001. gada 1. oktobra, un pret to līdz šim vēl nav celti iebildumi. Tādējādi grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktā ir tikai standartizēta disciplinārpārkāpuma definīcija, kas jau ir piemērojama vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem. Polijas Republikas ieskatā, būtu nepieņemami, ja likumdevējs atbrīvotu Augstākās tiesas tiesnešus – kuriem ir jāatbilst visaugstākajiem juridiskās uzvedības un zināšanu standartiem – no disciplinārās atbildības par pārkāpumiem, kas izpaužas kā acīmredzami un klaji tiesību normu pārkāpumi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">168.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Augstākās tiesas judikatūru tiesību normu pārkāpums esot “acīmredzams”, ja “tiesas pieļautā kļūda ir viegli konstatējama, tā ir pieļauta saistībā ar attiecīgo tiesību normu, lai gan šīs normas jēga nedrīkst radīt šaubas pat personām ar vidēju juridisko kvalifikāciju un tās piemērošana neprasa papildu analīzi”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-125" href="#t-125">125</a>
</span>), vai “ja jebkura jurista apziņā bez papildu apsvērumiem tas nerada šaubas par to, ka ir pieļauts tiesību normas pārkāpums”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-126" href="#t-126">126</a>
</span>). Tādējādi gan no grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunkta formulējuma, gan no tajā ietvertās judikatūras izriet, ka LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, Hartas 47. panta un LESD 267. panta ievērošana nav uzskatāma par acīmredzamu un klaju tiesību normu pārkāpumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">169.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbildē uz repliku ir norādīts, ka – pretēji šo secinājumu 159. punktā aplūkotajiem Komisijas apgalvojumiem – Tiesas judikatūrā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-127" href="#t-127">127</a>
</span>) ir noteikts, ka, izvērtējot valsts tiesību aktus, ir jāņem vērā to piemērošana praksē, tostarp valsts judikatūra par to interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izvērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">a)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievada apsvērumi par Komisijas otrā un trešā iebilduma tvērumu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">170.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka Komisijas otrajā iebildumā izvirzītie pamati neatbilstot un esot pretrunā tās trešajam iebildumam. Komisija lūdz Tiesu šo prasījumu noraidīt. Otrais iebildums attiecas uz konkrētās tiesību normās paredzēto Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvo kompetenci izskatīt jautājumus par tiesu, iztiesāšanas sastāvu un tiesnešu neatkarību. Ar trešo iebildumu tiek apgalvots, ka tiesas veiktā pārbaude par atbilstību Savienības tiesībās noteiktajām prasībām par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu esot kvalificējama kā disciplinārpārkāpums. Šie divi iebildumi acīmredzami atšķiras. Tādējādi nepiekrītu, ka starp tiem pastāv acīmredzamas pretrunas, un ierosinu Tiesai noraidīt Polijas Republikas iebildumu šajā saistībā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">b)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Disciplinārlietas</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">171.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā izriet no prasībām par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu, tiesnešiem piemērojamajiem disciplinārajiem pasākumiem ir jāietver nepieciešamās garantijas, kas ļautu izvairīties no jebkāda riska, ka šis režīms tiks izmantots kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma. Noteikumi – kuros tostarp ir noteikta gan rīcība, kas ir disciplinārpārkāpumi, gan konkrēti piemērojamie sodi; paredzēta neatkarīgas instances iesaistīšanās saskaņā ar procedūru, kas pilnībā garantē Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, tostarp tiesības uz aizstāvību, un paredzēta iespēja tiesā apstrīdēt disciplināro iestāžu lēmumus – veido būtisko garantiju kopumu, lai saglabātu tiesu varas neatkarību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-128" href="#t-128">128</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">172.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesnešiem piemērojamie disciplinārie pasākumi ietilpst tieslietu organizēšanā un tādējādi – dalībvalstu kompetencē. Tiesnešu disciplinārā atbildība – atkarībā no tā, kā dalībvalsts to piemēro, – var veicināt atbildības uzņemšanos tiesu sistēmā un tās efektivitāti. Īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības, tostarp nodrošinot to tiesu neatkarību, kurām ir jālemj par jautājumiem, kas saistīti ar šo tiesību piemērošanu vai interpretāciju, lai indivīdiem garantētu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā prasīto efektīvu tiesību aizsardzību tiesā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-129" href="#t-129">129</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">173.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs neatkarības saglabāšana neizslēdz pilnībā, ka tiesneša disciplinārā atbildība noteiktos izņēmuma gadījumos varētu iestāties tā pieņemto tiesas nolēmumu dēļ. Proti, šādas neatkarības prasības mērķis nav nodrošināties pret pilnīgi neattaisnojamu tiesnešu rīcību, piemēram, apzinātu un ļaunticīgu vai īpaši rupjas un būtiskas neuzmanības dēļ pieļautu to valsts un Savienības tiesību normu pārkāpumu, kuru ievērošana tiem ir jānodrošina, vai pret patvaļu, vai to, ka tiks liegts tiesiskums, izskatot tiem iesniegtos strīdus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-130" href="#t-130">130</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">174.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai saglabātu tiesu neatkarību un izvairītos no tā, ka disciplināros pasākumus varētu novirzīt no to leģitīmajiem mērķiem, ir būtiski, lai ar to vien, ka tiesas nolēmumā ir pieļauta kļūda valsts vai Savienības tiesību interpretācijā un/vai piemērošanā vai faktu un pierādījumu novērtējumā, pašu par sevi nebūtu pietiekami, lai iestātos attiecīgā tiesneša disciplinārā atbildība  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-131" href="#t-131">131</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">175.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līdz ar to ir svarīgi, lai tiesnešu disciplināro atbildību reglamentētu objektīvi un pārbaudāmi kritēriji, kas saistīti ar prasībām par tiesvedības pareizu norisi, kā arī garantijas, kuru mērķis ir novērst jebkādu ārējā spiediena risku uz tiesas nolēmumu saturu un tādējādi kliedēt jebkādas privātpersonu pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neietekmējamību un neitralitāti attiecībā uz tiesā izvērtējamajām interesēm  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-132" href="#t-132">132</a>
</span>). Šajā ziņā ir būtiski, lai tiktu paredzētas tiesību normas, kurās skaidri un precīzi ir definēta rīcība, kas var izraisīt tiesnešu disciplināro atbildību, lai nodrošinātu viņu amata pienākumiem raksturīgo neatkarību un novērstu risku, ka viņu disciplinārā atbildība var iestāties tikai pieņemto nolēmuma dēļ  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-133" href="#t-133">133</a>
</span>). Tiesa arī ir nospriedusi, ka par valsts tiesnešu neatkarības neatņemamu garantiju ir uzskatāms apstāklis, ka pret šiem tiesnešiem nevar tikt ierosinātas disciplinārlietas vai piemēroti disciplinārsodi par to, ka viņi ir izmantojuši to ekskluzīvajā kompetencē ietilpstošo iespēju vērsties Tiesā atbilstoši LESD 267. pantam  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-134" href="#t-134">134</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">176.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesību normu piemērojamība, uz kurām attiecas procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi, parasti ir jāizvērtē, ņemot vērā valsts tiesu sniegto interpretāciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-135" href="#t-135">135</a>
</span>). Izvirzot trešo iebildumu, Komisija apgalvo, ka ar valsts tiesību normu noteikumiem tiekot pārkāptas identificējamas Savienības tiesību normas un ka tādēļ neesot nepieciešams pārbaudīt, kā šīs normas tiek piemērotas praksē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-136" href="#t-136">136</a>
</span>). Tā kā Komisija ir izvēlējusies savu prasību izklāstīt šādā veidā, nesaskatu nevienu loģisku iemeslu, kādēļ Tiesa nevarētu to pieņemt un izskatīt atbilstoši šim pamatojumam, pastāvot riskam, ka Komisijai šajā jautājumā neizdosies gūt panākumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">177.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) apakšpunkta un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) apakšpunkta formulējums esot līdzīgs līdzvērtīgām Francijas tiesību normām, un norāda, ka Komisija nekad neesot apstrīdējusi pēdējo minēto tiesību normu spēkā esamību. Turklāt Polijas Republikas ieskatā, ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktu struktūrai, kurai uzdots izlemt strīdu, netiekot piešķirta lielāka rīcības brīvība nekā ar līdzvērtīgām Beļģijas, Dānijas un Nīderlandes tiesību normām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">178.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka šī tiesvedība par pārkāpumu ir vērsta pret Polijas Republiku. Tā kā Tiesa šajā tiesvedībā par pārkāpumu nevērtē citās dalībvalstīs spēkā esošo noteikumu tiesiskumu, šī dalībvalsts nevar atsaukties uz tiem, lai pierādītu, ka tā nav pārkāpusi Savienības tiesības  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-137" href="#t-137">137</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">179.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisijas trešais iebildums – ciktāl tas attiecas uz grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu – ir cieši saistīts ar tās otro iebildumu. Komisija uzskata, ka visām valsts tiesām ir jāspēj izvērtēt, vai ir ievērotas prasības par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu. Komisija interpretē iepriekš minētās tiesību normas tādējādi, ka šādu izvērtējumu var kvalificēt kā darbību, kas būtiski apdraud tiesu iestādes darbību vai ar ko tiek apstrīdēts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības vai ka viņa iecelšana tiesneša amatā ir spēkā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">180.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā norādīts manā ierosinātajā atbildē uz otro iebildumu, uzskatu, ka tad, ja nav pārkāpti līdzvērtības vai efektivitātes principi, ar valsts tiesību normām par kompetenci, ar kurām tiek ierobežotas tiesas vai iztiesāšanas sastāvi, kas var izskatīt lietas par tiesas, iztiesāšanas sastāva vai tiesneša neatkarību, principā netiek pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Hartas 47. pants. Ja tiesību normas par kompetenci ir skaidras un precīzas, parasti tiesvedībā tiesai, iztiesāšanas sastāvam vai tiesnesim nevajadzētu uzurpēt citas tiesas kompetenci.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">181.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr, manuprāt, grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta formulējums ir tik plašs un neprecīzs, ka to var pamatoti interpretēt tādējādi, ka par disciplinārpārkāpumu var uzskatīt tiesneša veikto pārbaudi par atbilstību kādai no LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā minētajām prasībām par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-138" href="#t-138">138</a>
</span>). Var būt ticams apgalvojums, ka tiesa – kas savas atbilstoši kompetencei pārbauda, vai tā pati vai arī cita tiesa rīkojas atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam vai uzdod Tiesai prejudiciālus jautājumus atbilstoši LESD 267. pantam  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-139" href="#t-139">139</a>
</span>), – var tikt uzskatīta par tādu, kas ir kavējusi vai būtiski apdraudējusi tiesu iestādes darbību vai apstrīdējusi, ka tiesneša iecelšana tiesneša amatā ir spēkā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">182.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) apakšpunktā un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) apakšpunktā arī ir atsauce uz darbību vai bezdarbību, kas var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesu iestādes darbību. Tajos gan nav precizēts, ka šādai darbībai vai bezdarbībai ir jābūt prettiesiskai saskaņā ar valsts vai Savienības tiesībām. Tādējādi Polijas Republikas apgalvojums, ka darbība, kas veikta saskaņā ar likumu un to piemērojot, nevar tikt kvalificēta kā disciplinārpārkāpums saskaņā ar šīm tiesību normām, šķiet nepārliecinošs. Turklāt pēc attiecīgo tiesību normu formulējuma ar likumā prasīto skaidrību un precizitāti nevar skaidri konstatēt disciplinārpārkāpuma esamību vai, kā tas ir šajā gadījumā, tā neesamību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">183.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 3) apakšpunkts un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 3) apakšpunkts attiecas arī uz darbībām, ar kurām tiek apstrīdēts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības, ka viņa iecelšana tiesneša amatā ir spēkā vai kādas Polijas Republikas konstitucionālās iestādes leģitimitāte. Šīs tiesību normas ir formulētas tik plaši, ka tās aptver pat jautājumus, kas pārsniedz Republikas prezidenta veiktās tiesneša iecelšanas akta apstrīdēšanu. Šis formulējums, manuprāt, ietver visus centienus apstrīdēt jebkuru tiesneša iecelšanas procedūras aspektu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-140" href="#t-140">140</a>
</span>), tostarp, piemēram, jautājumu, vai ir ievērota prasība par tiesību aktos noteiktu tiesu atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam. Ņemot vērā grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta, kā arī grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta plašo formulējumu, pastāv nepārprotams risks, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšana par šīm Savienības tiesību normām varētu tikt uzskatīta par disciplinārpārkāpumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">184.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tas pats attiecas uz tiesas objektivitātes pārbaudi. Lai gan Polijas tiesību akti ietver daudzas tiesību normas par tiesnešu atstatīšanu, ar Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) spriedumiem šo tiesību normu piemērošanas joma ir tikusi būtiski ierobežota  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-141" href="#t-141">141</a>
</span>). Tādējādi šķiet, ka pārbaude par lūgumu atstatīt tiesnesi, kura pamatā ir pārkāpumi tiesneša iecelšanas procedūrā, varētu tikt kvalificēta kā disciplinārpārkāpums.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">185.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktu nav apstrīdams, ka šīs tiesību normas formulējums, darbības joma un mērķis ir tādi paši kā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 1) apakšpunktam. Sprieduma “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” 140. un 141. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkts neatbilst skaidrības un precizitātes prasībām. Pēc šīs tiesību normas izvērtēšanas, tostarp ņemot vērā Polijas Republikas norādīto valsts judikatūru, Tiesa atzina, ka jēdziens “acīmredzams un klajš tiesību pārkāpums” neizslēdz, ka tiesnešu atbildība var iestāties, pamatojoties vienīgi uz viņu lēmumu iespējami kļūdaino saturu, un ka tā stingri attiektos tikai uz izņēmuma gadījumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">186.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izskatāmajā lietā Polijas Republika atsaucas uz Augstākās tiesas judikatūru par Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizācijas 107. panta 1. punktu, lai pierādītu, ka grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas ļauj piemērot disciplinārsodu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā noteikto prasību izpildes dēļ.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">187.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republikas minēto judikatūru par Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizācijas 107. panta 1. punktu, pēdējais spriedums kurā pasludināts 2015. gadā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-142" href="#t-142">142</a>
</span>), pieņēma nevis Disciplinārlietu palāta tās pašreizējā sastāvā, bet gan Augstākās tiesas palāta, kuras kompetencē tas bija pirms šīs tiesu sistēmas reformas, kas veikta ar 2017. gada 8. decembra Likumu par Augstāko tiesu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-143" href="#t-143">143</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">188.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt, kā norādīts replikā, spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-144" href="#t-144">144</a>
</span>) Tiesa nosprieda, ka nesen pieņemtajā lēmumā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-145" href="#t-145">145</a>
</span>) Disciplinārlietu palāta bija sniegusi plašu Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta interpretāciju, kas atšķīrās no iepriekšējās Augstākās tiesas judikatūras un pazemināja tiesiskuma aizsardzības līmeni  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-146" href="#t-146">146</a>
</span>). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja tiesas attiecīgos valsts tiesību aktus interpretē atšķirīgi, kur saskaņā ar vienu no šīm interpretācijām šo tiesību aktu piemērošana ir saderīga ar Savienības tiesībām, bet saskaņā ar otru – tā nav saderīga ar tām, ir jākonstatē, ka šie tiesību akti katrā ziņā nav pietiekami skaidri un precīzi, lai nodrošinātu ar Savienības tiesībām saderīgu piemērošanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-147" href="#t-147">147</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">189.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstoši grozītā Likuma par Augstāko tiesu 73. panta 1. punktam Disciplinārlietu palāta ir otrā (un pēdējā) disciplinārlietu instance vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem un pirmā un otrā disciplinārlietu instance Augstākās tiesas tiesnešiem. Ņemot vērā, ka Disciplinārlietu palāta neatbilst neatkarības un objektivitātes prasībām saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-148" href="#t-148">148</a>
</span>), pastāv paaugstināts risks, ka grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunkts  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-149" href="#t-149">149</a>
</span>) tiek interpretēts kā tāds, kas veicina, ka disciplinārie pasākumi tiek izmantoti, lai ietekmētu tiesu nolēmumus  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-150" href="#t-150">150</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">190.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā piedāvāju Tiesai nospriest, ka, pieņemot grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1) apakšpunktu, Polijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam, ierosinu apmierināt trešo iebildumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">D.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtais iebildums par Disciplinārlietu palātas kompetenci izskatīt lietas, kas tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumentācija</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">191.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtajā iebildumā, kas attiecas uz vairākām grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta tiesību normām, Komisija apgalvo, ka Polijas Republika, piešķirot Disciplinārlietu palātai – kuras neatkarība un objektivitāte nav garantēta atbilstoši Tiesas judikatūrai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-151" href="#t-151">151</a>
</span>) – kompetenci izskatīt lietas, kas tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi, esot pārkāpusi LES 19. panta 1. punkta otro daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">192.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzskata, ka vairāku – uz Disciplinārlietu palātas iztiesāšanas sastāvu un kompetenci, tās locekļu iecelšanas apstākļiem, jo īpaši KRS lomu, un konstitucionālām iestādēm, kurām uzdots nodrošināt tiesu un tiesnešu neatkarību, attiecināmu – elementu vispārējais izvērtējums, kā arī tas, ka šie pasākumi vienlaikus tika pieņemti saskaņā ar Polijas tiesībām, liecina par “sistēmisku plaisu” iepriekš pastāvošajā kārtībā. Tas ne tikai radot pamatotas šaubas par Disciplinārlietu palātas neatkarību, ārēju neietekmējamību un objektivitāti attiecībā uz tās kompetencē esošajās lietās pastāvošajām interesēm, bet arī tieši apdraudot tās kompetencē esošo tiesnešu neatkarību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">193.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija norāda, ka jaunizveidotajai Disciplinārlietu palātai tika uzticēts izskatīt noteiktu tādu kategoriju lietas par tiesnešu statusu, kas iepriekš bija vispārējās jurisdikcijas tiesu vai citu tiesu kompetencē. Turklāt visi Disciplinārlietu palātas locekļi bija iecelti saskaņā ar procedūru, kurā bija iesaistīta jaunizveidotā KRS. Šajā ziņā piecpadsmit KRS locekļu četru gadu pilnvaru termiņš tika saīsināts, savukārt nākamo locekļu atlases procedūra tika grozīta, lai palielinātu Sejm ietekmi uz tās sastāvu. Komisija arī uzsver, ka, iekļaujot 1.b un 4. punktu Likuma par KRS  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-152" href="#t-152">152</a>
</span>) 44. pantā, tika ierobežota tādu KRS rezolūciju pārbaudes tiesā efektivitāte, kurās Republikas prezidentam tiek izvirzīti Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-153" href="#t-153">153</a>
</span>). Visbeidzot, Komisija norāda arī uz Disciplinārlietu palātas pastiprināto organizatorisko, funkcionālo un finansiālo autonomiju salīdzinājumā ar pārējām četrām Augstākās tiesas palātām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">194.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtais iebildums attiecas uz trim tiesību normām: pirmkārt, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1.a) apakšpunktu par pieprasījumu atļaut ierosināt kriminālprocesu pret tiesnešiem un tiesnešu palīgiem vai viņus aizturēt; otrkārt, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 2) apakšpunktu par darba un sociālā nodrošinājuma tiesībām, kas attiecas uz Augstākās tiesas tiesnešiem; treškārt, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 3) apakšpunktu, kas reglamentē tiesnešu piespiedu pensionēšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">195.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā norāda Komisija, Tiesa ir nospriedusi, ka tiesnešu neatkarības prasība arī nozīmē, ka noteikumos par disciplinārajiem pasākumiem pret personām, kuras spriež tiesu, jābūt iekļautām garantijām, kas nepieciešamas, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šādi pasākumi tiks izmantoti kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma. Noteikumi – kuros definēta gan rīcība, kas nozīmē disciplinārpārkāpumus, gan konkrēti piemērojami sodi, kuri paredz neatkarīgas struktūras iesaistīšanos saskaņā ar procedūru, kas pilnībā garantē Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, it īpaši tiesības uz aizstāvību, un kuros ir paredzēta iespēja tiesā apstrīdēt disciplināro iestāžu lēmumus, – ir būtisko garantiju kopums, lai saglabātu tiesu varas neatkarību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-154" href="#t-154">154</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">196.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka Disciplinārlietu palātai, lemjot pirmajā un otrajā instancē par tiesneša imunitātes atcelšanu pirms kriminālprocesa uzsākšanas pret šo tiesnesi, esot jāizvērtē, vai pastāv pamatotas aizdomas par iespējamā pārkāpuma izdarīšanu. Disciplinārlietu palātai esot arī jālemj par papildu pasākumiem, tostarp tiesneša atstādināšanu šajā kontekstā. Šādi Disciplinārlietu palāta tieši iejaucas šī tiesneša tiesas spriešanas darbībā. Tā kā tiesneša atstādināšana var ilgt nenoteiktu laiku, kurā viņa atalgojums tiek samazināts par 25–50 %, šādu papildu pasākumu noteikšanas iespējamība var būt veids, kā izdarīt spiedienu uz tiesnešiem, līdz ar to ietekmējot viņu spriedumu saturu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">197.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija arī norāda, ka Disciplinārlietu palātas ekskluzīvā kompetence lietās par darba tiesībām, sociālo nodrošinājumu un pensionēšanos, tostarp jautājumos par atalgojumu, atvaļinājumiem un prombūtni, slimības iemesliem, pabalstiem un pensionēšanos slimības vai fizisku vai garīgu traucējumu dēļ, tieši ietekmē apstākļus, kādos Augstākās tiesas tiesneši veic tiesas spriešanas darbību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">198.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā Komisija norāda, Disciplinārlietu palāta uzskata, ka tā ir kompetenta izskatīt lietas par Augstākās tiesas tiesnešu darba tiesiskajām attiecībām tiesvedībā, kas ierosināta saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 189. pantu. Tāpat kā attiecībā uz disciplinārlietām un lēmumiem par tiesnešu imunitātes atcelšanu, Komisijas ieskatā, ir svarīgi, lai kāda neatkarīga tiesa pieņemtu vai pārbaudītu šādus lēmumus, lai nolūkā pasargātu tiesnešus no nepamatota spiediena un nenoteiktības, kas var ietekmēt viņu neatkarību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">199.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Replikā ir pārņemta sprieduma “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” 88.–110. punktā minētā argumentācija, kurā Tiesa atzina, ka, negarantējot Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti, Polijas Republika apdraudēja vispārējās jurisdikcijas tiesu un Augstākās tiesas tiesnešu neatkarību, līdz ar to neizpildot savus pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai. Lai gan dalībvalstis var paredzēt noteikumus par tiesnešu imunitāti, šie noteikumi nedrīkst apdraudēt tiesnešu neatkarību. Komisija piebilst, ka spriedumā Reczkowicz pret Poliju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-155" href="#t-155">155</a>
</span>) ECT nosprieda, ka Disciplinārlietu palāta nav tiesību aktos noteikta tiesa.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">200.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika lūdz Tiesu noraidīt ceturto iebildumu. Tas vien, ka tiesnešus ieceļ izpildvaras iestāde, nenozīmē, ka viņi no tās ir atkarīgi, ne arī rada šaubas attiecībā uz viņu objektivitāti, ja pēc tam, kad viņi ir tikuši iecelti, viņi nesaņem norādījumus savu pienākumu izpildē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-156" href="#t-156">156</a>
</span>). Disciplinārlietu palātas tiesnešu iecelšanas procedūras un sistēmas, kas viņus aizsargā pēc iecelšanas amatā, vispārējs izvērtējums liecina – nepastāv iespēja, ka uz tiesnešiem varētu tikt izdarīts ārējs spiediens.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">201.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika norāda, ka tās Konstitūcijā ir noteikta visu tiesnešu, tostarp Disciplinārlietu palātas tiesnešu, iecelšanas procedūra. Saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 179. pantu kopsakarā ar tās 144. panta 3. punkta 17) apakšpunktu, Republikas prezidents uz nenoteiktu laiku ieceļ tiesnešus pēc KRS priekšlikuma. Tiesnešu iecelšana esot vispāratzīta Republikas prezidenta prerogatīva, kas saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 31. pantu tiek īstenota pēc Augstākās tiesas pirmā priekšsēdētāja atzinuma saņemšanas. Republikas prezidents Monitor Polski (Polijas Republikas Oficiālais Vēstnesis) publicē vakanto tiesneša amata vietu skaitu dažādās Augstākās tiesas palātās. Likuma par Augstāko tiesu 30. pantā izsmeļoši ir uzskaitīti nosacījumi, kādiem ir jāatbilst Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-157" href="#t-157">157</a>
</span>). Viena mēneša laikā pēc paziņojuma publicēšanas dienas jebkura persona, kas atbilst nosacījumiem, lai kļūtu par Augstākās tiesas tiesnesi, var pieteikties KRS uz tiesneša amatu paziņojumā norādītajā palātā. Pēc tam, kad ir konstatēts, ka kandidāti atbilst nosacījumiem un formālajām prasībām, KRS priekšsēdētājs saskaņā ar 2011. gada 12. maija Likuma par KRS 31. panta 1. punktu ieceļ grupu vismaz trīs locekļu sastāvā, kuri sniedz atzinumu par iesniegtajām kandidatūrām. Pēc šajā procedūrā iesniegto kandidatūru izvērtēšanas KRS iesniedz Republikas prezidentam priekšlikumu par tiesnešu iecelšanu vakantajos Augstākās tiesas amatos. Lai arī KRS priekšlikums Republikas prezidentam nav saistošs, prezidents nevar iecelt personu, kuru KRS nav izvirzījusi kā tiesneša amata kandidātu. Šajā ziņā KRS loma neatšķiras no citu dalībvalstu tiesu padomju lomas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">202.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika uzsver, ka Disciplinārlietu palātas tiesnešu neatkarība izriet ne tikai no viņu iecelšanas procedūras, bet galvenokārt no plašās garantiju sistēmas, kas nodrošina, ka visi Disciplinārlietu palātas tiesneši var pieņemt lēmumus bez jebkādā ārējā spiediena. Polijas Republikas Konstitūcijas 179. pantā ir noteikts, ka tiesneši tiek iecelti uz nenoteiktu laiku. Saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 180. pantu tiesneši ir neatceļami. Tiesnesi pret viņa gribu var atsaukt, atstādināt no amata un pārcelt uz citu darbības apgabalu vai citā amatā tikai uz tiesas nolēmuma pamata un tikai likumā noteiktu iemeslu dēļ. Tiesnesis tiek pensionēts pēc likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, un saskaņā ar likumā paredzētajiem noteikumiem viņš var tikt pensionēts slimības vai nespēka dēļ, kas traucē viņam pildīt savus pienākumus. Saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 181. pantu tiesnesim ir imunitāte, un tāpēc viņu nevar saukt pie kriminālatbildības vai noteikt viņam brīvības atņemšanu bez likumā paredzētās tiesas iepriekšējas piekrišanas. Turklāt saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 178. panta 3. punktu tiesnešiem ir jāsaglabā politiskā neitralitāte. Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 44. pantu šīs tiesas (tostarp Disciplinārlietu palātas) tiesneši principā nevar ieņemt citu amatu. Tajā pašā laikā Augstākās tiesas tiesnešiem ir piemēroti materiāltiesiski nosacījumi, kuru mērķis ir kompensēt viņiem noteiktos aizliegumus un ierobežojumus. Disciplinārlietu palātas tiesnešiem ir tiesības uz papildu atalgojumu 40 % no pamatalgas un piemaksu par pienākumu pildīšanu (izņemot gadījumus, kad tiesnesis ieņem zinātniskā pasniedzēja vai zinātnieka amatu laikposmā no stāšanās šajā amatā brīža līdz tā pienākumu pildīšanas beigām), ņemot vērā noteikumus par nesavienojamību ar citiem amatiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">203.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republikas ieskatā, Komisija neesot paskaidrojusi, kā Disciplinārlietu palātas autonomija rada iespēju, ka uz šīs palātas sastāvā esošajiem tiesnešiem tiktu izdarīts spiediens. Disciplinārlietu palātas izveide esot pamatota ar disciplinārlietu neefektivitāti un Augstākās tiesas tiesnešu nespēju disciplinēt tiesnešus par pārkāpumu izdarīšanu. Disciplinārlietu palātas neatkarība Augstākajā tiesā, kā arī tas, ka tā nav atkarīga no citām varām, liecinot par to, ka Komisijas apgalvojumi ir nepamatoti. Turklāt Polijas Republika uzsver, ka kompetences nodošana Disciplinārlietu palātai esot saistīta ar tieslietu organizāciju, kas ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. Dažās dalībvalstīs  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-158" href="#t-158">158</a>
</span>) tiesnešiem pat nav imunitātes. Ja Komisija uzskata, ka tiesnešu imunitāte ir Savienības tiesībās noteikta prasība, tai tas būtu jāpieprasa visām dalībvalstīm.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">204.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika apgalvo, ka Disciplinārlietu palātas tiesnešu iecelšanas procedūra sniedzot daudz lielākas neatkarības garantijas nekā procedūras, kuras Tiesa ir atzinusi par atbilstošām LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-159" href="#t-159">159</a>
</span>). Tā noliedz jebkādu “sistēmisku plaisu” un apgalvo, ka Komisija klaji piemērojot dubultus standartus. Turklāt Komisija neesot paskaidrojusi jēdzienu “sistēmiska plaisa”, kas neesot juridisks jēdziens un starptautiskajā judikatūrā nepastāvot. arī Tiesu sistēmas reforma neesot saistīta ar kādu “plaisu”. Gluži pretēji – Disciplinārlietu palāta pildot disciplinārtiesas funkcijas pirmajā vai otrajā instancē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izvērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">205.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai gan jautājumi par tieslietu organizāciju, tostarp noteikumi, kas reglamentē pret tiesnešiem ierosinātos kriminālprocesus, ir dalībvalstu kompetencē, šāda kompetence ir jāīsteno atbilstoši Savienības tiesībām. Ja dalībvalsts ir paredzējusi speciālus noteikumus, kas reglamentē pret tiesnešiem ierosinātos kriminālprocesus, šiem noteikumiem – saskaņā ar neatkarības prasību un lai kliedētu indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par tiesnešu neatkarību no ārējiem faktoriem, it īpaši par likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, kas var ietekmēt to lēmumus, – ir jābūt balstītiem uz objektīvām un pārbaudāmām prasībām saistībā ar tiesvedību pienācīgu norisi. Tajos, tāpat kā tiesību normās par tiesnešu disciplināro atbildību, ir jābūt paredzētām garantijām, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka šos kriminālprocesus nevar izmantot kā sistēmu minēto tiesnešu darbības politiskajai kontrolei un ka tām ir pilnībā jānodrošina Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-160" href="#t-160">160</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">206.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu visām dalībvalstīm ir jānodrošina, lai attiecīgās tiesas, kas var spriest par Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-161" href="#t-161">161</a>
</span>). No to pašas būtības izriet, ka lietas, kuras ir Disciplinārlietu palātas kompetencē saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1.a), 2) un 3) apakšpunktu, var tūlītēji, tieši un būtiski ietekmēt tiesnešu statusu un tiesnešu amata pienākumu pildīšanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-162" href="#t-162">162</a>
</span>). Ņemot vērā, ka disciplinārajiem pasākumiem var būt smagas sekas attiecībā uz tiesnešu dzīvi un karjeru, šie pasākumi, kas noteikti saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1.a), 2) un 3) apakšpunktu attiecībā uz tiesnešiem, kuriem uzdots piemērot vai interpretēt Savienības tiesības, ir jāpārbauda struktūrā, kura pati atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-163" href="#t-163">163</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">207.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka Disciplinārlietu palātai, kuras kompetencē ir piemērot grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1.a), 2) un 3) apakšpunktu, ir jānodrošina visas nepieciešamās garantijas attiecībā uz neatkarību un objektivitāti, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šīs tiesību normas varētu tikt izmantotas kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma. Šajā kontekstā nav nozīmes tam, ka citās dalībvalstīs ir noteikti atšķirīgi disciplinārie pasākumi attiecībā uz tiesnešu imunitāti  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-164" href="#t-164">164</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">208.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” Tiesa, atsaucoties uz vairākiem apstākļiem, kategoriski nosprieda, ka Disciplinārlietu palāta nav izpildījusi neatkarības un objektivitātes prasības atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai. Šajā ziņā Tiesa plaši atsaucās uz apstākļiem, kurus tā jau bija izklāstījusi spriedumā A. K., uz kuru ir atsauce prasības pieteikumā. Iebildumu raksts Tiesas kancelejā tika iesniegts 2021. gada 17. jūnijā, proti, aptuveni vienu mēnesi, pirms tika pasludināts spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”. Lai gan 2021. gada 28. jūlija replika bija balstīta uz šo spriedumu, lai pamatotu ceturto iebildumu, 2021. gada 7. septembra atbildē uz repliku par šo iebildumu netika sniegti nekādi apsvērumi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">209.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-165" href="#t-165">165</a>
</span>) ir būtisks ceturtā iebilduma izvērtēšanā, tādēļ tas īsumā tiek apkopots turpmāk  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-166" href="#t-166">166</a>
</span>). Atsaucoties uz dažādajiem minētā sprieduma 89.–110. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, nevis kādu atsevišķu apstākli, Tiesa nosprieda, ka Polijas Republika bija pārkāpusi LES 19. panta 1. punkta otro daļu, jo Disciplinārlietu palāta nebija izpildījusi neatkarības un objektivitātes prasības  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-167" href="#t-167">167</a>
</span>). Tā cita starpā balstījās uz to, ka Disciplinārlietu palātas izveide ex nihilo ar ekskluzīvu kompetenci izskatīt konkrētas disciplinārlietas sakrita ar tādu valsts tiesību normu pieņemšanu, kas apdraud Augstākās tiesas tiesnešu neatceļamību un neatkarību. Tiesa norādīja, ka Disciplinārlietu palātai ir īpaši liela organizatoriskā, funkcionālā un finansiālā autonomija Augstākajā tiesā salīdzinājumā ar citām šīs tiesas palātām. Disciplinārlietu palātas tiesnešu atalgojums bez jebkāda objektīva pamatojuma par aptuveni 40 % pārsniedz pārējo Augstākās tiesas palātu tiesnešu atalgojumu. Izveidojot Disciplinārlietu palātu, tās sastāvā bija jābūt vienīgi jauniem tiesnešiem, kurus pēc KRS priekšlikuma iecēlis Republikas prezidents  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-168" href="#t-168">168</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">210.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirms minētās tiesnešu iecelšanas KRS tika pilnībā pārstrukturēta  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-169" href="#t-169">169</a>
</span>). Tiesas ieskatā, šādas izmaiņas varēja radīt risku, kas nepastāvēja līdzšinējā atlases procedūrā, – ka likumdošanas varai un izpildvarai būs lielāka ietekme uz KRS un līdz ar to tiks apdraudēta šīs struktūras neatkarība. Turklāt jaunizveidotā KRS izveidota, saīsinot to locekļu četru gadu pilnvaru termiņu, kuri līdz tam darbojās šīs struktūras sastāvā. Tiesa arī konstatēja, ka KRS likumdošanas reforma ir veikta tajā pašā laikā, kad pieņemts jauns Likums par Augstāko tiesu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-170" href="#t-170">170</a>
</span>), ar kuru tika veikta plaša šīs tiesas reforma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-171" href="#t-171">171</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">211.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas ieskatā, visi šie apstākļi radīja indivīdiem pamatotas šaubas par Disciplinārlietu palātas ārējo neietekmējamību, it īpaši saistībā ar Polijas likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, un par tās neitralitāti attiecībā uz izvērtējamajām interesēm. Tiesa uzskatīja, ka šādi grozījumi varēja izraisīt to, ka Disciplinārlietu palāta netiek uzskatīta par neatkarīgu vai objektīvu, kas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-172" href="#t-172">172</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">212.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, visaptveroši izvērtējot Disciplinārlietu palātas tiesnešu iecelšanas procedūru un apstākļus, kādos šī palāta darbojas, joprojām rodas pamatotas šaubas, ka uz tiem var tikt izdarīts ārējs spiediens. Šo secinājumu sagatavošanas brīdī joprojām pastāv pamatotas šaubas par Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti, kā tas raksturots spriedumos Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-173" href="#t-173">173</a>
</span>) un A. K.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">213.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā, ka, piešķirot Disciplinārlietu palātai, kuras neatkarība un objektivitāte nav nodrošinātas, pilnvaras izskatīt lietas, kas tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi, tādas kā lietas par pieprasījumiem atļaut ierosināt kriminālprocesu pret tiesnešiem un tiesnešu palīgiem vai viņus aizturēt, kā arī lietas darba tiesību un sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz Augstākās tiesas tiesnešiem un lietas par šo tiesnešu pensionēšanu, ierosinu Tiesai nospriest, ka Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">E.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Piektais iebildums par tiesnešu pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesību uz personas datu aizsardzību pārkāpumu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumentācija</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">214.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka, uzliekot pienākumu katram tiesnesim 30 dienu laikā no viņa iecelšanas brīža sniegt informāciju par viņa dalību profesionālā organizācijā vai apvienībā, viņa funkcijām bezpeļņas fondos un piederību kādai politiskai partijai, kā arī pirms viņa stāšanās amatā publicēt šo informāciju Publiskās informācijas biļetenā, Polijas Republika esot pārkāpusi tiesnešu pamattiesības uz viņu privātās dzīves neaizskaramību un viņu tiesības uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā, kā arī VDAR 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, 6. panta 3. punktā un 9. panta 1. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">215.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pants, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punkts un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punkts paredz, ka tiesnešiem ir jāiesniedz rakstveida paziņojums par viņu dalību grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a panta 1. punkta 1)–3) apakšpunktā minētajās struktūrās. Šī informācija tiek publicēta Publiskās informācijas biļetenā ne vēlāk kā 30 dienu laikā no minētā paziņojuma iesniegšanas dienas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-174" href="#t-174">174</a>
</span>). Komisija uzskata, ka šīs tiesību normas attiecas uz personas datu apstrādi, kā noteikts VDAR 4. panta 1. punktā, proti, informāciju, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu. Ņemot vērā, ka grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a panta 1. punkta 3) apakšpunktā minētā informācija attiecas uz tiesneša politiskajiem uzskatiem pirms viņa iecelšanas tiesneša amatā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-175" href="#t-175">175</a>
</span>) vai filozofisko pārliecību saistībā ar dalību kādā apvienībā vai fondā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-176" href="#t-176">176</a>
</span>), tā VDAR 9. panta 1. punkta izpratnē ietilpst īpašās personas datu kategorijās.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">216.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisijas ieskatā, ņemot vērā, ka tiesnešu personas datu apstrāde notiek atbilstoši VDAR, tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums, uz kuru Polijas Republika vēlas atsaukties, neesot piemērojams. Šajā ziņā pietiek atsaukties uz VDAR 20. apsvērumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-177" href="#t-177">177</a>
</span>) un 37. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā – lai nodrošinātu tiesu varas neatkarību – ir paredzēta atkāpe no VDAR tikai attiecībā uz uzraudzības iestāžu kompetenci pār tiesām, kas pilda tiesas spriešanas funkcijas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">217.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija arī apgalvo, ka pienākums paziņot un publicēt informāciju par tiesneša piederību kādai politiskai partijai pirms viņa iecelšanas tiesneša amatā, kā arī informāciju par viņa sabiedrisko un sociālo darbību apvienībās un fondos neatbilstot vispārējam samērīguma principam, jo tas nav nedz piemērots, nedz vajadzīgs, lai sasniegtu Polijas Republikas izvirzīto mērķi, proti, uzlabot tiesnešu objektivitāti. Tādēļ tas neatbilstot nedz Hartas 7. un 8. pantam, nedz VDAR 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktam, 6. panta 3. punktam un 9. panta 1. punktam. Attiecīgais pienākums ierobežojot tiesneša tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-178" href="#t-178">178</a>
</span>) un tiesības uz personas datu aizsardzību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-179" href="#t-179">179</a>
</span>). Šo tiesību pieļaujamajiem ierobežojumiem saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu esot jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē Hartas 7. un 8. pantā paredzēto tiesību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">218.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apgalvo, ka saskaņā ar VDAR 6. panta 3. punktu dalībvalsts tiesību aktam, kas sniedz personas datu apstrādes juridisko pamatu, lai izpildītu juridisku pienākumu vai uzdevumu, kuru veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras, esot jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un jābūt samērīgam ar izvirzīto leģitīmo mērķi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-180" href="#t-180">180</a>
</span>). Turklāt tādu sensitīvu datu apstrāde, kas atklāj tiesneša politiskos uzskatus pirms viņa iecelšanas tiesneša amatā, kā arī viņa filozofisko pārliecību saistībā ar viņa dalību kādā apvienībā vai fondā, esot jāpamato ar kādu no VDAR 9. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">219.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi, Komisijas ieskatā, nevarot izslēgt, ka iestādes, kuras ir atbildīgas par tiesnešu atbilstību ētikas un profesionālajiem standartiem vai noteikt iztiesāšanas sastāvu, var tikt informētas par darbībām, ko tiesneši veic ārpus saviem darba pienākumiem, kas konkrētajā gadījumā var radīt interešu konfliktu. Tomēr šādas informācijas apstrādei būtu stingri jāaprobežojas ar šo mērķi, turklāt to jo īpaši nevajadzētu izmantot citiem mērķiem, kālab tiesnesis varētu tikt diskriminēts, uz viņu varētu tikt izdarīts spiediens vai arī varētu tikt ietekmēta viņa karjera tiesneša statusā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">220.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzskata, ka attiecīgās valsts tiesību normas ir nesamērīgas, jo tās neaprobežojoties vienīgi ar to, kas nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai, pat ja tās attiektos tikai uz iespējamo interešu konfliktu iekšējo kontroli. Jo īpaši agrākā piederība kādai politiskajai partijai attiecoties uz tiesneša dzīvi pirms viņa iecelšanas tiesneša amatā un tādējādi tieši neietekmējot viņa pienākumu izpildi. Attiecībā uz piederību kādai politiskajai partijai un šajā partijā ieņemto amatu līdz 1989. gada 29. decembrim neesot pamatoti apgalvot, ka šādu informāciju varētu izmantot, lai izvērtētu tiesneša objektivitāti lietās, kas tam iesniegtas izskatīšanai vairāk nekā 30 gadus vēlāk. Tāpat neesot nekādas saiknes starp šādas informācijas pieejamību un iecelšanas procedūru, jo šāda informācija ir jāsniedz pēc tiesneša stāšanās amatā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">221.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jebkurā gadījumā mērķi nodrošināt, ka lietas izskata objektīvs tiesnesis, iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, tiesneša atstatīšanu gadījumos, kad radušās šaubas par viņa objektivitāti. Replikā ir norādīts, ka tiesneši – brīdī, kad viņi tiek iecelti amatā, – dod zvērestu īstenot tiesu varu taisnīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Turklāt saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 82. panta 2. punktu tiesnešiem ir arī pienākums ar cieņu izturēties pret savu amatu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">222.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Replikā arī ir norādīts, ka saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūciju tiesnešiem ir jāsaglabā politiskā neitralitāte un objektivitāte. Polijas Republika nav pamatojusi nepieciešamību pieņemt grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantu, ņemot vērā šo prasību. Informāciju par tiesneša dalību kādā apvienībā, viņa funkcijām bezpeļņas fondā un piederību kādai politiskai partijai liecinot par tiesneša politiskajiem uzskatiem vai reliģisko vai filozofisko pārliecību VDAR 9. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt, tā kā jēdziens “apvienība” saskaņā ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantu nav definēts, tas attiecas arī uz dalību reliģiskās apvienībās, tādējādi uzliekot tiesnešiem pienākumu šajā kontekstā atklāt savu pārliecību. Komisija norāda, ka šī tiesību norma tika ieviesta, lai nodrošinātu, ka apkopotā un apstrādātā informācija netiks izmantota citiem mērķiem, piemēram, lai izdarītu spiedienu uz tiesnešiem vai radītu aizdomas personām, kas nepiekrīt viņu uzskatiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">223.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika uzskata, ka piektais iebildums ir jānoraida, jo apstrīdētās tiesību normas neietilpstot VDAR piemērošanas jomā. Tā atsaucas uz VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lai pamatotu apgalvojumu, ka VDAR neattiecas uz personas datu apstrādi, veicot darbību, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Turklāt, tā kā tieslietu organizācija esot dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē, VDAR uz šo darbību neattiecoties.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">224.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Katrā ziņā Polijas Republika uzskata, ka attiecīgās valsts tiesību normas atbilst VDAR. Informācija par konkrētām tiesnešu darbībām ārpus tiesu jomas varot ietekmēt tiesnešu funkciju izpildi un atstatīšanas pamatu esamību konkrētā lietā. Pretēji Komisijas apgalvojumiem agrākā piederība kādai politiskajai partijai varot ietekmēt tiesneša pašreizējo darbību un atstatīšanas pamatu esamību konkrētā lietā. Šo pienākumu mērķis esot sniegt informāciju lietas dalībniekam un ļaut tam iesniegt argumentētu pieteikumu tiesneša atstatīšanai. To mērķis neesot liegt tiesnesim veikt darbības, kas nav saderīgas ar tiesneša neatkarību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-181" href="#t-181">181</a>
</span>), bet gan nodrošināt iespēju ad casum pārbaudīt, vai lietas izskatīšanā iesaistītais tiesnesis nav bijis iesaistīts darbībās, kuras var radīt iespaidu, ka viņš nav pilnībā objektīvs. Līdz ar to valsts tiesību normas esot samērīgas ar mērķi stiprināt tiesnešu objektivitāti un politisko neitralitāti, ko pati Komisija atzīstot par apstrīdēto tiesību normu mērķi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">225.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republikas ieskatā, mērķis iegūt informāciju par tiesneša piederību kādai politiskajai partijai līdz 1989. gada 29. decembrim, lai izvērtētu lietu izskatošā tiesneša objektivitāti vairāk nekā 30 gadus vēlāk, esot pilnībā leģitīms, ņemot vērā, ka agrākajiem komunistiskajiem režīmiem Centrāleiropā un Austrumeiropā bija raksturīga tiesu varas politizācija.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">226.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika norāda, ka Komisija neizslēdzot, ka dalība kādā bezpeļņas fondā vai organizācijā var tieši ietekmēt tiesneša pašreizējo darbību, ko nevarot pielīdzināt privātpersonu darbībām. Pretēji Komisijas apgalvojumiem pieprasītās informācijas apstrādes mērķis esot vienīgi sabiedrības uzticības stiprināšana attiecībā uz tiesnešu objektivitāti un politisko neitralitāti. Šādu informāciju nevarot izmantot citiem mērķiem, tostarp tādiem, kas varētu radīt tiesneša diskrimināciju, ārēju spiedienu vai ietekmi uz tiesneša profesionālo karjeru. Komisija savu argumentu pamatošanai neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, turklāt tās apgalvojumi esot tikai hipotētiski.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">227.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas Republika arī noraida Komisijas apgalvojumu, ka valsts tiesību normu mērķus var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Šo pienākumu mērķis esot ļaut lietas dalībniekiem iegūt pietiekamu informāciju, lai attiecīgajā procesuālajā posmā iesniegtu pieprasījumu par tiesneša atstatīšanu. Šo mērķi nevarot sasniegt ar Komisijas minētajiem līdzekļiem. Tādējādi esot jānoraida Komisijas arguments, ka attiecīgo informāciju var izmantot vienīgi iespējamo interešu konfliktu iekšējā pārbaudē, par to paziņojot vienīgi atbildīgajām personām, kurām ir pienākums nodrošināt, ka tiesneši atbilst ētikas un profesionālajiem standartiem, un personām, kurām ir pienākums noteikt iztiesāšanas sastāvu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">228.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tāpēc informācijas par tiesnešu dalību fondos, apvienībās vai politiskās partijās apstrāde atbilstot samērīguma kritērijam, kas nepieciešams, lai uzdevums tiktu veikts sabiedrības interesēs. Tādējādi Polijas Republika uzskata, ka, neskarot tās nostāju par VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanu, apstrīdētās tiesību normas atbilstot arī kritērijiem, kas noteikti VDAR 6. panta 3. punkta pēdējā teikumā kopsakarā ar VDAR 6. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmo teikumu un 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu. Turklāt attiecīgā informācija neietilpstot īpašā personas datu kategorijā, uz kuru ir atsauce VDAR 9. panta 1. punktā. Tādējādi neesot nepieciešams veikt tā saukto samērīguma pārbaudi, kā to ir norādījusi Komisija. Attiecīgo pienākumu mērķis neesot pieprasīt, lai tiesneši iesniedz paziņojumu ar informāciju par viņu politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem vai filozofisko pārliecību. Saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūciju tiesnešiem – gluži kā citiem pilsoņiem – esot tiesības uz vārda brīvību, ticības brīvību, biedrošanās brīvību un pulcēšanās brīvību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-182" href="#t-182">182</a>
</span>) ar nosacījumu, ka šīs tiesības tiek īstenotas, ar cieņu izturoties pret savu amatu, kā arī tiesu varas objektivitāti un neatkarību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izvērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">229.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai gan Komisijas apgalvojums saistībā ar Hartas 7. pantu un 8. panta 1. punktu ir formulēts īsi un balstās uz tiem pašiem argumentiem, ko tā izvirza par iespējamo pārkāpumu saistībā ar VDAR, ar to, manuprāt, tiek apgalvots, ka Polijas Republika ir pieļāvusi autonomu Hartas pārkāpumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-183" href="#t-183">183</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">230.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. LES 6. panta 1. punktā, kā arī Hartas 51. panta 2. punktā ir precizēts, ka ar Hartas normām nekādi netiek paplašināta Savienības kompetence, kāda tā ir definēta Līgumos. Tādējādi Tiesas kompetencē nav novērtēt valsts tiesiskā regulējuma, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, atbilstību Hartai  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-184" href="#t-184">184</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">231.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Sprieduma Åkerberg Fransson  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-185" href="#t-185">185</a>
</span>) 21. punktā Tiesa ir atzinusi, ka, tā kā Hartā garantētās pamattiesības ir jāievēro, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nevar pastāvēt tādi gadījumi, kas šādā veidā attiecas uz Savienības tiesībām, bez iepriekš minēto pamattiesību piemērošanas. Savienības tiesību piemērojamība nozīmē arī Hartā garantēto pamattiesību piemērošanu. No tā izriet, ka ar Hartu garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kas reglamentētas Savienības tiesībās, un tādējādi tās jāievēro, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst šo tiesību piemērošanas jomā. Lai varētu piemērot Hartu, Savienības tiesībās attiecīgajā jomā ir jābūt paredzētiem konkrētiem pienākumiem dalībvalstīm saistībā ar situāciju pamatlietā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-186" href="#t-186">186</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">232.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">VDAR uzliek dalībvalstīm konkrētus pienākumus, kad tās apstrādā personas datus. Informācija, uz kuru attiecas grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pants, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punkts un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punkts, attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-187" href="#t-187">187</a>
</span>) saskaņā ar VDAR 4. panta 1. punktu. Tās vākšana un turpmāka publicēšana VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē ir datu apstrāde  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-188" href="#t-188">188</a>
</span>). Pieņemot, ka šajā iebildumā aplūkotā tiesnešu personas datu apstrāde ietilpst VDAR piemērošanas jomā un tādējādi to reglamentē Savienības tiesības, Tiesas kompetencē nav izvērtēt, vai, Polijas Republikai pieņemot attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, ir ticis pārkāpts Hartas 7. pants un 8. panta 1. punkts. Attiecībā uz Polijas Republikas apgalvojumu, ka VDAR neattiecas uz tieslietu organizāciju un/vai norisi dalībvalstī, jo šāda darbība neietilpstot Savienības tiesību materiālajā darbības jomā saskaņā ar VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, Tiesa ir atzinusi, ka, lai gan tieslietu organizācija dalībvalstīs ietilpst šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-189" href="#t-189">189</a>
</span>). VDAR materiālā darbības joma ir ļoti plaša. Atbilstoši tās 2. panta 1. punktam to “piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem”. VDAR 2. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā noteiktajos gadījumos datu apstrāde ir izslēgta no šīs regulas materiālās darbības jomas. Starp šiem izņēmumiem ir VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, ja šāda apstrāde notiek tādas darbības gaitā, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-190" href="#t-190">190</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">233.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-191" href="#t-191">191</a>
</span>) Tiesa  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-192" href="#t-192">192</a>
</span>) atzina, ka VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts kopsakarā ar šīs regulas 16. apsvērumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-193" href="#t-193">193</a>
</span>) izslēdz no minētās regulas piemērošanas jomas personas datu apstrādi, ko valsts iestādes veic tādā darbībā, kura vērsta uz valsts drošības aizsardzību, vai tādā darbībā, kura var tikt iekļauta tajā pašā kategorijā. Tādējādi ar to vien, ka darbība ir raksturīga valstij vai valsts iestādei, nav pietiekami, lai šis izņēmums automātiski būtu piemērojams šādai darbībai. Pretēji Polijas Republikas apgalvojumiem ar VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu tieslietu organizācija un/vai norise dalībvalstīs netiek izslēgta no šīs regulas materiālās darbības jomas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-194" href="#t-194">194</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">234.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt jānorāda, ka vairākas konkrētas VDAR minētās atkāpes ierobežo šīs regulas piemērošanu “tiesām, pildot savus uzdevumus”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-195" href="#t-195">195</a>
</span>). Tādējādi VDAR pati par sevi no tās darbības jomas neizslēdz tieslietu organizāciju vai tiesas spriešanas darbību, bet gan drīzāk ierobežo dažu tās tiesību normu piemērošanu vairākos konkrētos gadījumos.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">235.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tāpēc tieslietu organizācija un/vai norise dalībvalstī nav darbība, kas neietilpst Savienības materiālajā darbības jomā saskaņā ar VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-196" href="#t-196">196</a>
</span>). Valsts tiesību normām, kas paredz personas datu apstrādi, kura ietilpst VDAR darbības jomā, ir jāatbilst šai regulai un netieši jāievēro arī Hartā paredzētās pamattiesības. Ņemot vērā VDAR 1. panta 2. punktā noteikto mērķi aizsargāt fizisko personu pamattiesības un pamatbrīvības un jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību, ciktāl tiek izpildīti nosacījumi, kas reglamentē personas datu apstrādi atbilstoši šai regulai, šāda datu apstrāde atbilst Hartas 7. un 8. pantam  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-197" href="#t-197">197</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">236.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No minētās regulas 10. apsvēruma izriet, ka viens no VDAR mērķiem ir nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām Eiropas Savienībā. Šajā nolūkā tās mērķis ir visā Eiropas Savienībā nodrošināt konsekventu un vienveidīgu piemērošanu noteikumiem par fizisko personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi. No VDAR 4. apsvēruma izriet, ka tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūta prerogatīva; tās ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā un jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām saskaņā ar samērīguma principu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">237.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievērojot VDAR 23. pantā pieļautās atkāpes, veicot personas datu apstrādi, ir jāievēro to reglamentējošie principi un attiecīgās personas tiesības, kā noteikts attiecīgi šīs regulas I un II nodaļā. It īpaši jebkura personas datu apstrāde veicama, pirmkārt, atbilstoši VDAR 5. pantā noteiktajiem principiem un, otrkārt, atbilstoši šīs regulas 6. pantā minētajiem nosacījumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-198" href="#t-198">198</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">238.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar VDAR 5. panta 1. punkta a), b), c) un d) apakšpunktu personas dati tiek apstrādāti likumīgi, godprātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā; tiek vākti konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos; ir adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos, kā arī ir precīzi un, ja vajadzīgs, atjaunināti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">239.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija neapgalvo, ka Polijas Republika būtu pārkāpusi kādu no VDAR 5. pantā noteiktajiem principiem saistībā ar personas datu apstrādi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-199" href="#t-199">199</a>
</span>). Attiecībā uz VDAR 6. pantu spriedumā Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-200" href="#t-200">200</a>
</span>) ir atzīts, ka šajā tiesību normā ir sniegts izsmeļošs un ierobežots to gadījumu uzskaitījums, kuros personas datu apstrāde var tikt uzskatīta par likumīgu. Tādēļ, lai apstrādi varētu uzskatīt par likumīgu, uz to jāattiecas kādam no minētajā tiesību normā paredzētajiem gadījumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-201" href="#t-201">201</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">240.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar VDAR 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu datu apstrāde ir likumīga tikai tad, ja apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-202" href="#t-202">202</a>
</span>). Šāda apstrāde saskaņā ar VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu ir leģitīma vienīgi tad, ja tā ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-203" href="#t-203">203</a>
</span>). Tā kā datu apstrāde šajā tiesvedībā ir paredzēta ar likumu, tās likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā VDAR 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Saskaņā ar VDAR 6. panta 3. punktu šīs regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto apstrādes juridisko pamatu nosaka ar Savienības tiesībām vai dalībvalsts tiesībām, kas piemērojamas pārzinim  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-204" href="#t-204">204</a>
</span>), un šis juridiskais pamats nosaka šādas apstrādes nolūku. Turklāt VDAR 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Savienības vai valsts tiesībām ir jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un jābūt samērīgām ar izvirzīto leģitīmo mērķi. VDAR 39. apsvērumā ir noteikts, ka personas dati būtu jāapstrādā tikai tad, ja apstrādes nolūku nav iespējams pienācīgi sasniegt citiem līdzekļiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">241.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Hartas 7. un 8. pantā un VDAR noteiktās tiesības nav absolūtas, tās jāaplūko saistībā ar to funkciju sabiedrībā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-205" href="#t-205">205</a>
</span>). Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem, piemēram, attiecībā uz tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesībām uz personas datu aizsardzību, ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumi ir attaisnoti tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Tiesa arī ir precizējusi, ka tiesiskajā regulējumā, kas paredz iejaukšanos pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-206" href="#t-206">206</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">242.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisijas piektais iebildums attiecas uz aplūkoto valsts tiesību normu samērīgumu. Komisija neapgalvo, ka mērķis nodrošināt piekļuvi objektīvai tiesai nav sabiedrības interesēs  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-207" href="#t-207">207</a>
</span>) un ka tādēļ datu apstrāde neatbilst VDAR 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam un 6. panta 3. punktam, kā arī Hartas 52. panta 1. punktam  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-208" href="#t-208">208</a>
</span>). Pietiek atgādināt, ka jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, dalībvalstīm ir jāgarantē piekļuve neatkarīgai un objektīvai, tiesību aktos noteiktai tiesai saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-209" href="#t-209">209</a>
</span>). Komisija būtībā apgalvo, ka valsts tiesību normas esot prettiesiskas, jo tās nav ne atbilstošas, ne vajadzīgas Polijas Republikas norādītā mērķa sasniegšanai, proti, lai nodrošinātu tiesu varas objektivitāti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">243.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">VDAR 9. panta 1. punktā ir skaidri aizliegts apstrādāt konkrētus personas datus, kas uzskatāmi par īpaši sensitīviem datiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-210" href="#t-210">210</a>
</span>). Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pants  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-211" href="#t-211">211</a>
</span>) paredz, ka ir jāsniedz informācija par tiesnešu i) dalību kādā apvienībā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-212" href="#t-212">212</a>
</span>), tostarp ieņemamo amatu un dalības ilgumu; ii) bezpeļņas fondā ieņemamo amatu un laikposmu, kurā šis amats tika ieņemts; iii) piederību kādai politiskai partijai pirms to iecelšanas tiesneša amatā vai to pilnvaru laikā līdz 1989. gada 29. decembrim. Dalība kādā apvienībā vai ieņemamais amats kādā bezpeļņas fondā varētu būt saistīta ar dalību vai ieņemamo amatu arodbiedrībā, sporta organizācijā, filozofiskā kopienā vai sabiedriskā klubā. Jēdzieni “dalība” un “ieņemamais amats” nav definēti un var attiekties uz formālu vai neformālu dalību vai amatu. Aplūkotajās valsts tiesību normās lietotie termini ir tik plaši un neprecīzi, ka tie varētu aptvert praktiski jebkuru personu apvienošanās veidu. Turklāt, izņemot grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a panta 3. punktu, attiecīgās valsts tiesību normas neparedz nekādu laikposmu, par ko ir pieprasīta informācija. Proti, tiesnesim varētu nākties sniegt informāciju par savu dalību kādā amatieru sporta apvienībā agrā bērnībā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">244.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi apstrīdēto tiesību normu piemērojamība ir ļoti plaša. Prasība iesniegt rakstveida paziņojumu par piederību kādai politiskajai partijai, dalību kādā apvienībā vai amatu bezpeļņas fondā par nenoteiktu laikposmu, kā arī šādu datu publicēšana var būt uzskatāma par tādu datu apstrādi, kuras rezultātā tiek atklāti tiesneša politiskie uzskati, filozofiskā pārliecība vai biedra statuss arodbiedrībā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">245.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">VDAR 9. panta 1. punktā ir aizliegta tādu personas datu vākšana un publicēšana, kas citastarp atklāj politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās. Savukārt VDAR 9. panta 2. punktā ir paredzēti konkrēti izņēmumi un atkāpes no šī aizlieguma. Viens no tiem ir VDAR 9. panta 2. punkta g) apakšpunkts, kurā noteikts, ka personas datus var apstrādāt, ja “apstrāde ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir samērīgas izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-213" href="#t-213">213</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">246.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tāpat var konstatēt, ka Polijas Republika nav norādījusi nekādus pasākumus, ko tā būtu veikusi, lai aizsargātu tiesnešu pamattiesības saskaņā ar Hartas 7. pantu un 8. panta 1. punktu vai VDAR, jo īpaši tās 6. un 9. pantu, kā tas paredzēts šīs regulas 9. panta 2. punkta g) apakšpunktā, lai mazinātu tās pieņemto tiesību normu ietekmi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">247.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tikai pamatojoties uz to vien, Polijas Republika, šķiet, ir pārkāpusi tiesnešu pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā, kā arī VDAR 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, 6. panta 3. punktā un 9. panta 1. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">248.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai izvērtējums būtu pilnīgs, aplūkošu jautājumu, vai attiecīgās valsts tiesību normas ir atbilstošas vai vajadzīgas, lai sasniegtu Polijas Republikas izvirzīto mērķi nodrošināt tiesnešu objektivitāti. Piekļuve neatkarīgai un objektīvai tiesai VDAR 9. panta 2. punkta g) apakšpunkta izpratnē ir īpaši būtiskas sabiedrības intereses  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-214" href="#t-214">214</a>
</span>). Lielāka pārskatāmība attiecībā uz tiesnešu iepriekšēju dalību fondos, apvienībās utt. principā var stiprināt sabiedrības uzticību tiesu neatkarībai un objektivitātei.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">249.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Nav konstatēts, ka attiecīgo valsts tiesību normu pieņemšana bija vajadzīga, lai sasniegtu tajās paredzēto mērķi. Pirmkārt, minētajās valsts tiesību normās nav norādīti to pieņemšanas iemesli. Otrkārt, Polijas Republika šīs tiesvedības gaitā nav pierādījusi šādu nepieciešamību. Tā nav norādījusi, ka pirms šo tiesību normu pieņemšanas spēkā esošās valsts tiesību normas par tiesu varas objektivitāti un tiesnešu atstatīšanu būtu bijušas nepietiekamas vai ka sabiedrībai nebūtu uzticības Polijas tiesu objektivitātei. Attiecīgās valsts tiesību normas, šķiet, ir pamatotas ar pieņēmumu, ka sabiedrība uzskata tiesu varu par neobjektīvu. Tas vēl jo vairāk ir acīmredzams, aplūkojot grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a panta 3. punktu par tiesneša piederību kādai politiskajai partijai viņa funkciju izpildes laikā līdz 1989. gada 29. decembrim. Spriedumā Getin Noble Bank  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-215" href="#t-215">215</a>
</span>) Tiesa atzina, ka tiesneša iecelšanu amatā, kas notikusi laikposmā, kad pastāvēja Polijas Tautas Republikas komunistiskais režīms, pati par sevi nevar tiesvedības dalībniekiem radīt pamatotas un nopietnas šaubas par šī tiesneša neatkarību un objektivitāti, viņam veicot tiesas spriešanas funkcijas 30 gadus vēlāk.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">250.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz to, vai datu apstrādes mērķi nevarēja saprātīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem, jānorāda, ka, lai gan attiecīgās valsts tiesību normas, kā norāda Polijas Republika, ļauj ad casum pārbaudīt, vai lietas izskatīšanā iesaistītais tiesnesis nav bijis iesaistīts darbībās, kas var radīt iespaidu, ka viņš nav pilnībā objektīvs, tās nodrošina sabiedrībai plašu piekļuvi attiecīgajiem sensitīvajiem personas datiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-216" href="#t-216">216</a>
</span>). Izvirzīto valsts tiesību normu mērķi varēja sasniegt ar daudz mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, ļaujot lietas dalībnieku advokātiem piekļūt attiecīgajiem datiem un ierobežojot jebkādu turpmāku datu publiskošanu nolūkos, kas nav saistīti ar konkrēto un ierobežoto mērķi nodrošināt tiesnešu objektivitāti.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">251.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apstrādājot attiecīgos sensitīvos personas datus, tiek būtiski ierobežotas tiesnešu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību saskaņā ar Hartas 7. pantu un 8. panta 1. punktu un VDAR, un tas pārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">252.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai nospriest, ka ar grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantu, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktu un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punktu tiek pārkāpts Hartas 7. pants un 8. panta 1. punkts, kā arī VDAR 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts, 6. panta 3. punkts un 9. panta 1. punkts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">VII.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par tiesāšanās izdevumiem</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">253.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">254.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izskatāmajā lietā Komisija un Polijas Republika attiecīgi lūdza piespriest otrai lietas dalībniecei tiesāšanās izdevumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">255.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest Polijas Republikai tiesāšanās izdevumus un Polijas Republikai spriedums nav labvēlīgs, izņemot attiecībā uz otro iebildumu, Polijas Republikai ir jāatlīdzina četras piektdaļas no tiesāšanās izdevumiem, tostarp četras piektdaļas no tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">256.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Līdz ar to Beļģijas Karalistei, Dānijas Karalistei, Nīderlandes Karalistei, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">VIII.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Secinājumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">257.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">atzīt, ka, pieņemot un atstājot spēkā 2001. gada 27. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju; 2001. gada Dz. U. Nr. 98, 1070. pozīcija), kas grozīts ar 2019. gada 20. decembra ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos; 2020. gada Dz. U., 190. pozīcija) 42.a panta 1. un 2. punktu un 55. panta 4. punktu, 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu; 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija), kas grozīts ar Grozījumu likumu, 26. panta 3. punktu un 29. panta 2. un 3. punktu, 2002. gada 25. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów administracyjnych (Likums par administratīvo tiesu organizāciju; 2002. gada Dz. U., 1269. pozīcija), kas grozīts ar Grozījumu likumu, 5. panta 1.a un 1.b punktu, kā arī Grozījumu likuma 8. pantu, saskaņā ar kuriem valsts tiesas nedrīkst pārbaudīt atbilstību Eiropas Savienības prasībām par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas noslēgta 1950. gada 4. novembrī Romā, 6. panta 1. punktu;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">atzīt, ka, pieņemot un atstājot spēkā grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunktu un grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 1)–3) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem par “disciplinārpārkāpumu” ir ļauts atzīt pārbaudi par Savienības prasību izpildi attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atbilstoši LESD 267. pantam;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">atzīt, ka, piešķirot pilnvaras Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) Izba Dyscyplinarna (Disciplinārlietu palāta), kuras neatkarība un objektivitāte nav nodrošinātas, izskatīt lietas, kas tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi – tādas kā, pirmkārt, lietas par pieprasījumiem atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem un tiesnešu palīgiem vai viņus aizturēt, kā arī, otrkārt, lietas darba tiesību un sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešiem, un lietas par šo tiesnešu pensionēšanu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">atzīt, ka, pieņemot un atstājot spēkā grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantu, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktu un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punktu, Polijas Republika ir pārkāpusi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula), 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, 6. panta 3. punktā un 9. panta 1. punktā;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">piespriest Polijas Republikai atlīdzināt četras piektdaļas no tiesāšanās izdevumiem, tostarp četras piektdaļas no tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">piespriest Beļģijas Karalistei, Dānijas Karalistei, Nīderlandes Karalistei, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei savus tiesāšanās izdevumus segt pašām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">1</a>
</span>) Oriģinālvaloda – angļu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-2" href="#c-2">2</a>
</span>) 2020. gada Dz. U, 190. pozīcija. Grozījumu likums stājās spēkā 2020. gada 14. februārī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-3" href="#c-3">3</a>
</span>) OV 2016, L 119, 1. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-4" href="#c-4">4</a>
</span>) Spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, turpmāk tekstā – “spriedums A. K.”), un 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana (C‑542/18 RX-II un C‑543/18 RX-II, EU:C:2020:232, turpmāk tekstā – “spriedums Simpson”).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-5" href="#c-5">5</a>
</span>) 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija; stājās spēkā 2018. gada 3. aprīlī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-6" href="#c-6">6</a>
</span>) 2001. gada Dz. U. Nr. 98, 1070. pozīcija.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-7" href="#c-7">7</a>
</span>) Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktu grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pants attiecas uz Augstākās tiesas tiesnešiem, savukārt saskaņā ar ustawa – Prawo o ustroju sądów administracyjnych (Likums par administratīvo tiesu organizāciju) 8. panta 2. punktu tā pati tiesību norma attiecas uz administratīvās tiesas un Augstākās administratīvās tiesas tiesnešiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-8" href="#c-8">8</a>
</span>) 2002. gada Dz. U., 1269. pozīcija.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-9" href="#c-9">9</a>
</span>) Komisija/Polija (C‑204/21 R, EU:C:2021:593; turpmāk tekstā – “2021. gada 14. jūlija rīkojums”).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-10" href="#c-10">10</a>
</span>) Polijas Republikai cita starpā tika uzdots apturēt: – tādu noteikumu piemērošanu, atbilstoši kuriem Disciplinārlietu palātas kompetencē ir lemt par lūgumiem atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem; – to Disciplinārlietu palātas jau pieņemto nolēmumu sekas, ar kuriem atļauts uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi vai viņu aizturēt, un atturēties nosūtīt lietas izskatīšanai tiesā, kura neatbilst neatkarības prasībām; – to noteikumu piemērošanu, atbilstoši kuriem Disciplinārlietu palātas kompetencē ir izskatīt lietas par Augstākās tiesas tiesnešu statusu un funkciju īstenošanu, un atturēties no šo lietu nodošanas izskatīšanai tiesā, kura neatbilst neatkarības prasībām; – to noteikumu piemērošanu, kas ļauj uzsākt disciplinārlietu pret tiesnešiem par to, ka tie ir vērtējuši prasību par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu ievērošanu; – valsts tiesību normu piemērošanu, ciktāl ar tiem valstu tiesām ir aizliegts pārbaudīt, vai ir ievērotas Savienības prasības attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu; – to noteikumu piemērošanu, ar kuriem noteikta Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvā kompetence izskatīt iebildumus par tiesnešu vai tiesu neatkarības neesamību.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-11" href="#c-11">11</a>
</span>) Šajā spriedumā Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) cita starpā atzina, ka LES 4. panta 3. punkta otrā daļa kopsakarā ar LESD 279. pantu nav saderīga ar Polijas Republikas Konstitūcijas 2. un 7. pantu, 8. panta 1. punktu un 90. panta 1. punktu, aplūkojot tos kopsakarā ar tās 4. panta 1. punktu. Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) uzskatīja, ka Tiesa ir pārsniegusi savas kompetences robežas un līdz ar to lēmusi ultra vires, nosakot Polijas Republikai pagaidu pasākumus attiecībā uz Polijas tiesu organizāciju un kompetenci, kā arī procedūru, kas jāievēro šajās tiesās. Rīkojums, 2021. gada 6. oktobris, Polija/Komisija (C‑204/21 R‑RAP, EU:C:2021:834, 10. un 11. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-12" href="#c-12">12</a>
</span>) Polija/Komisija (C‑204/21 R‑RAP, EU:C:2021:834).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-13" href="#c-13">13</a>
</span>) Rīkojums, 2021. gada 6. oktobris, Polija/Komisija (C‑204/21 R‑RAP, EU:C:2021:834, 18.–24. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-14" href="#c-14">14</a>
</span>) Komisija/Polija (C‑204/21 R, nav publicēts, EU:C:2021:878).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-15" href="#c-15">15</a>
</span>) LES 2. pants.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-16" href="#c-16">16</a>
</span>) LES 49. pantā ir noteikts, ka jebkura Eiropas valsts, kas ievēro LES 2. pantā minētās vērtības un apņemas tās sekmēt, var lūgt, lai to uzņem par Eiropas Savienības locekli. Spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311, 61.–63. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-17" href="#c-17">17</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798, 122. punkts). Tādējādi Hartas 47. pants veicina ikviena tāda tiesību subjekta tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, kas konkrētajā lietā pamatojas uz tiesībām, kuras tam izriet no Savienības tiesībām, savukārt LES 19. panta 1. punkta otrās daļas mērķis ir nodrošināt, lai ikvienas dalībvalsts izveidotā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, neatkarīgi no tā, vai dalībvalsts īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē: spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311, 36., 45. un 52. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-18" href="#c-18">18</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 145. un 146. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-19" href="#c-19">19</a>
</span>) Atbildē uz repliku Polijas Republika apgalvo, ka saskaņā ar Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) spriedumu lietā P 7/20 Tiesa esot lēmusi ultra vires, nosakot pagaidu pasākumus atbilstoši tās 2021. gada 14. jūlija rīkojumam, jo tiesu sistēmas organizācija dalībvalstīs esot to ekskluzīvā kompetencē. Polijas Republika uzskata, ka saskaņā ar Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa), Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Beļģija), Ústavní soud (Konstitucionālā tiesa, Čehijas Republika), Højesteret (Augstākā tiesa, Dānija), Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija), Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija), Conseil d’Etat (Valsts padome, Francija), Corte constitutionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) un Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija) pastāvīgo judikatūru, atsaucoties uz konstitucionālās identitātes principu, dalībvalstu konstitucionālajām tiesām “ir pēdējais vārds” par Līgumos nodotajām pilnvarām. Eiropas Savienības pilnvaras ierobežo piešķiršanas princips, kas ir Savienības tiesību princips, kurš ietver gan dalībvalstu konstitucionālos principus, gan Eiropas Savienības pienākumu ievērot attiecīgo valstu identitāti.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-20" href="#c-20">20</a>
</span>) Tiesību, kuras privātpersonas gūst no Savienības tiesībām, efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko tādējādi ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas ietverts ECPAK 6. un 13. pantā un pašlaik apstiprināts Hartas 47. pantā. Līdz ar to šī pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-21" href="#c-21">21</a>
</span>) Šajā tiesvedībā nav strīda par to, ka Augstākajai tiesai, vispārējās jurisdikcijas tiesām un administratīvajām tiesām Polijā var nākties lemt par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretēšanu tajās izskatāmajās lietās un līdz ar to lietās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē. Spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 111.–114. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-22" href="#c-22">22</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality and Commissioner of An Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:979, 34. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-23" href="#c-23">23</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu A. K. (130. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-24" href="#c-24">24</a>
</span>) Līdz ar to dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai atbilstoši Hartas 47. pantam tiktu nodrošināta tiesību, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, efektīva aizsardzība tiesā: spriedums A. K. (115. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumu, 1998. gada 22. oktobris, IN. CO. GE.'90 u.c. (no C‑10/97 līdz C‑22/97, EU:C:1998:498, 14. punkts). [Hartas] 47. pantā noteiktais efektivitātes princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli lielā mērā savstarpēji pārklājas. Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā An tAire Talmhaíochta Bia agus Mara, Éire agus an tArd-Aighne (C‑64/20, EU:C:2021:14, 42. punkts). Pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2008. gada 15. aprīlis, Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 46.–48. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-25" href="#c-25">25</a>
</span>) Šajā saistībā skat. spriedumu A. K (115. punkts un tajā minētā judikatūra). 2021. gada 16. novembra spriedumā Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 36. punkts) ir norādīts, ka tas tā var būt attiecībā uz valsts tiesību normām par tādu lēmumu pieņemšanu, ar kuriem tiesneši tiek iecelti amatā, un šādas procedūras pārbaudi tiesā. Skat. arī spriedumu, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311, 48. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-26" href="#c-26">26</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152, 42. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-27" href="#c-27">27</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311, 63.–65. punkts). Skat. arī Atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris (EU:C:2014:2454, 168. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-28" href="#c-28">28</a>
</span>) Tam ir kardināla nozīme, garantējot visu to tiesību aizsardzību, kas tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, un aizsargājot dalībvalstu kopējās vērtības, kuras izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtību. Spriedums, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311, 48.–51. punkts un tajos minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-29" href="#c-29">29</a>
</span>) Spriedums A. K (120.–122. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-30" href="#c-30">30</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 24. marts, Wagenknecht/Komisija (C‑130/21 P, EU:C:2022:226). Tiesa ir precizējusi, ka saskaņā ar ECT judikatūru [tas var tikt vērtēts dažādos veidos, proti], atbilstoši subjektīvai rīcībai, ņemot vērā tiesneša personisku pārliecību un uzvedību, t.i., cenšoties noskaidrot, vai tas aplūkojamajā gadījumā attiecībā uz konkrēto personu ir vadījies no aizspriedumiem vai iepriekš formulējis lēmumu, kā arī atbilstoši objektīvajai rīcībai, nosakot, vai tiesa, it īpaši ņemot vērā tās sastāvu, ir sniegusi pietiekamas garantijas, kas izslēdz jebkādas pamatotas šaubas par tās objektivitāti. Tādēļ ir jānoskaidro, vai neatkarīgi no tiesneša personīgās rīcības pastāv konkrēti pārbaudāmi fakti, kuri ļauj šaubīties par viņa objektivitāti. Šajā ziņā pat uztverei var būt nozīme. Spriedums A. K (128. punkts un tajā minētā ECT judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-31" href="#c-31">31</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c. (C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 205. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādas Savienības tiesībās paredzētās neatkarības un objektivitātes garantijas ir nepieciešamas, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, ļaujot kliedēt indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar ko tā saskaras. Spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 117. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-32" href="#c-32">32</a>
</span>) ECT 2020. gada 1. decembra spriedumā Guðmundur Andri Ástráðsson pret Islandi (CE:ECHR:2020:1201JUD002637418, 227. un 232. punkts) ir norādījusi, ka šāds tiesnešu iecelšanas process noteikti ir jēdziena “likumā noteikta tiesa” elements ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē. Tiesas neatkarību šīs tiesību normas izpratnē nosaka tostarp pēc tā, kā tiek iecelti tās tiesneši. Skat. arī spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-33" href="#c-33">33</a>
</span>) Skat. spriedumu Simpson (75. punkts) un spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798, 130. punkts). Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 71.–73. punkts) par tiesnešu norīkošanu. Ne kura katra kļūda, kas var notikt tiesneša iecelšanas procedūrā, var radīt šaubas par šī tiesneša neatkarību un objektivitāti un līdz ar to par to, ka iztiesāšanas sastāvs, kurā šis tiesnesis darbojas, ir “neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa” Savienības tiesību izpratnē: spriedums, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank (C‑132/20, EU:C:2022:235, 123. punkts). Skat. arī spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 71.–74. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-34" href="#c-34">34</a>
</span>) Formulējums “tiesību aktos noteikta” tostarp atspoguļo tiesiskuma principu. Tas attiecas ne tikai uz pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz katras lietas iztiesāšanas sastāvu, kā arī uz jebkuru citu valsts tiesību normu, kuras neievērošana padara prettiesisku viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā – tas it īpaši ietver noteikumus par attiecīgās tiesas locekļu neatkarību un objektivitāti. Spriedums, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank (C‑132/20, EU:C:2022:235, 118., 119., 121. punkts un tajos minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-35" href="#c-35">35</a>
</span>) Skat., piemēram, spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank (C‑132/20, EU:C:2022:235, 117.–122. punkts un tajos minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-36" href="#c-36">36</a>
</span>) Spriedums Simpson (55. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-37" href="#c-37">37</a>
</span>) Spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost/UFEX u.c. (C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 46. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-38" href="#c-38">38</a>
</span>) Tostarp Tiesai, Vispārējai tiesai un dalībvalstu tiesām. Skat. spriedumu Simpson (57. punkts) un spriedumu, 2022. gada 24. marts, Wagenknecht/Komisija (C‑130/21 P, EU:C:2022:226, 15. punkts) – attiecībā uz Tiesu un Vispārējo tiesu. Skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798, 126.–131. punkts) – attiecībā uz dalībvalstu tiesām.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-39" href="#c-39">39</a>
</span>) Skat. spriedumu Simpson (55. un 57. punkts) un spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost/UFEX u.c. (C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 46. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-40" href="#c-40">40</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 73. punkts). Skat. arī spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-41" href="#c-41">41</a>
</span>) Spriedums A. K (157. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-42" href="#c-42">42</a>
</span>) Spriedumi, 1978. gada 9. marts, Simmenthal (106/77, EU:C:1978:49, 22. punkts), un 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c. (C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 252. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-43" href="#c-43">43</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 166. punkts). 2019. gada 24. jūnija spriedumā Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 61. punkts) ir norādīts, ka jebkurai valsts tiesai, kas izskata lietu kā dalībvalsts institūcija atbilstoši savai kompetencei, ir pienākums tajā izskatāmajā lietā nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-44" href="#c-44">44</a>
</span>) Spriedums, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality and Commissioner of An Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:979, 33. punkts). Pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2022. gada 22. marts, Prokuratur Generalny u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana) (C‑508/19, EU:C:2022:201, 81. punkts), kurā atzīts, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – tiesvedībā, kuras mērķis ir konstatēt, ka personai nav dienesta attiecību tiesneša statusā un ka līdz ar to tā nevarēja likumīgi noteikt disciplinārtiesu, kuras kompetencē ir izskatīt disciplinārlietu, kas sākta pret citu tiesnesi, – ir nepieņemams, jo tādas prasības kā pamatlietā mērķis būtībā ir panākt, lai iecelšana tiesneša amatā tiktu atzīta par spēkā neesošu erga omnes, lai gan Polijas tiesībās nav atļauts un nekad nav bijis atļauts apstrīdēt tiesnešu iecelšanu, ceļot atcelšanas prasību vai prasību atzīt par spēkā neesošu šādu iecelšanu amatā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-45" href="#c-45">45</a>
</span>) Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Komisija apgalvo, ka atbildē uz repliku izvirzītie argumenti pilnībā atspēkojot 2022. gada 22. februāra spriedumu lietā RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība) (C‑430/21, EU:C:2022:99, jo īpaši 19., 39., 40., 53. un 58. punkts). Polijas tiesām tādējādi esot jāatstāj bez piemērošanas Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūra, kas pārkāpj Savienības tiesību pārākumu. Beļģijas Karaliste uzskata, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) spriedums lietā P 7/20 ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Īstenojot savu kompetenci attiecībā uz tieslietu organizāciju, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši LES 19. panta 1. punkta otrā daļa. Tieši Tiesai, nevis valsts konstitucionālajām tiesām, esot ekskluzīva kompetence interpretēt Savienības tiesības, tostarp pārākuma principu. LES 4. panta 2. punkts neļaujot valsts konstitucionālajām tiesām pārbaudīt, vai Savienības tiesības apdraud nacionālo identitāti. Turklāt valsts konstitucionālā tiesa nevarot atzīt, ka Tiesa ir rīkojusies ultra vires, un atteikties izpildīt tās spriedumus. Ja tikti ievērotas visas valstu konstitucionālās normas, netiktu izpildīts Savienības pienākums ievērot dalībvalstu vienlīdzību un nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu un efektīvu piemērošanu. Dānijas Karaliste noraida jebkādu Polijas Republikas norādīto analoģiju starp Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) un Højesteret (Augstākā tiesa) vai citu dalībvalstu konstitucionālo tiesu judikatūru, jo Polijas Republika esot vienīgā, kura apstrīd pašu tiesiskuma principu. Nīderlandes Karaliste norāda, ka ECT 2021. gada 7. maija spriedumā lietā Xero Flor w Polsce sp. z o.o. pret Poliju (CE:ECHR:2021:0507JUD000490718) ir nospriedusi, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) nav tiesību aktos noteikta tiesa, bet gan politiska struktūra, kuras nolēmumi nav saistoši. Skat. arī spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība) (C‑430/21, EU:C:2022:99, 44. punkts). Saskaņā ar pārākuma principu Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) nevarot nepiemērot Savienības tiesības vai Tiesas spriedumus. Turklāt dalībvalsts nevarot atsaukties uz savu konstitucionālo identitāti, ja tā ir pretrunā LES 2. pantā noteiktajām Savienības pamatvērtībām: spriedums, 2022. gada 16. februāris, Polija/Parlaments un Padome (C‑157/21, EU:C:2022:98, 264.–266. punkts). Visbeidzot tas, ka kāda dalībvalsts neievēro tiesu neatkarību, lielā mērā ietekmējot Savienības tiesu iestāžu sadarbību. Savukārt Zviedrijas Karaliste uzskata, ka dalībvalstīm ir pilnībā jāīsteno tiesu neatkarības princips saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kas ir skaidra, precīza un beznosacījuma tiesību norma. Šī principa piemērošana nekādi neesot saistīta ar valsts konstitucionālo identitāti.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-46" href="#c-46">46</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība) (C‑430/21, EU:C:2022:99, 43.–46. punkts, 51. un 52. punkts). Šā sprieduma 55. punktā pārākuma principa ievērošana ir nepieciešama arī, lai nodrošinātu dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kas izslēdz iespēju Savienības tiesību sistēmai pretstatīt kā pārāku vēlāk pieņemtu vienpusēju pasākumu. Turklāt tā ir LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa izpausme, kurš paredz pienākumu nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas varētu būt pretrunā Savienības tiesībām, neatkarīgi no tā, kad tā pieņemta.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-47" href="#c-47">47</a>
</span>) Spriedums A. K (166. punkts). Skat. arī spriedumu Simpson (57. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-48" href="#c-48">48</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-49" href="#c-49">49</a>
</span>) Skat. spriedumu A. K. (122. punkts). Dānijas Karaliste uzskata, ka Ārkārtas lietu palāta, līdzīgi kā Disciplinārlietu palāta, nav neatkarīga. Abas palātas tika izveidotas ar vienu un to pašu likumu, saskaņā ar kuru to locekļi tiek iecelti atbilstoši procedūrai, kurā piedalās KRS, kas pati nav neatkarīga. Skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798, 150., 152. un 153. punkts). Skat. arī ECT spriedumu, 2021. gada 8. novembris, Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju (CE:ECHR:2021:1108JUD004986819, 353.–355. punkts), kurā atzīts, ka ECPAK 6. panta izpratnē Ārkārtas lietu palāta nav tiesību aktos noteikta tiesa.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-50" href="#c-50">50</a>
</span>) Spriedums, 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija (C‑494/01, EU:C:2005:250, 41. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-51" href="#c-51">51</a>
</span>) Šajā ziņā Komisija, šķiet, apšauba, vai tiesības uz efektīvu, no Savienības tiesībām izrietošo tiesību aizsardzību tiesā var tikt nodrošinātas katrā lietā, kas saskaņā ar apstrīdētajām valsts tiesību normām ir nodota Ārkārtas lietu palātai. Pēc analoģijas skat. spriedumu A. K. (115. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-52" href="#c-52">52</a>
</span>) Šie jautājumi nav izvirzīti ne prasības pieteikumā, ne pirmstiesas procesa stadijā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-53" href="#c-53">53</a>
</span>) Šajā ziņā skat. spriedumu A. K.; spriedumi, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem) (C‑791/19, EU:C:2021:596; turpmāk tekstā – “spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem””); 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798), kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153). Komisija uz šiem un līdzīgiem jautājumiem ir norādījusi arī vairākos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-54" href="#c-54">54</a>
</span>) Skat. 104.–108. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-55" href="#c-55">55</a>
</span>) Šaubas par KRS neatkarību tika pamatotas ar vairākiem faktoriem, tostarp ar to, ka 23 no 25 KRS locekļiem ir iecēluši Polijas izpildvaras vai likumdevējvaras pārstāvji vai arī tie bija to locekļi. Tiesa uzskatīja, ka tas vien, ka tāda struktūra kā Valsts tiesu padome, kuras sastāvā lielākoties ir likumdošanas varas izraudzīti pārstāvji, ir iesaistīta tiesnešu iecelšanas amatā procedūrā, pats par sevi nevar izraisīt šaubas par šādi iecelto tiesnešu neatkarību. Valsts tiesas neatkarība ir jāizvērtē, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus, tostarp apstākļus, kādos notiek tās locekļu iecelšana. Spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Land Hessen (C‑272/19, EU:C:2020:535, 55. un 56. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-56" href="#c-56">56</a>
</span>) Skat. 104.–108. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-57" href="#c-57">57</a>
</span>) Skat. arī spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 75. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-58" href="#c-58">58</a>
</span>) ECT spriedums, 2021. gada 8. novembris, Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju (CE:ECHR:2021:1108JUD004986819). Spriedums bija balstīts uz diviem pieteikumiem, kas tika iesniegti ECT attiecīgi 2019. gada 12. septembrī un 2019. gada 22. oktobrī un tātad – ilgi pirms prasības pieteikuma iesniegšanas. Spriedums saskaņā ar ECPAK 44. panta 2. punktu kļuva galīgs 2022. gada 8. februārī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-59" href="#c-59">59</a>
</span>) ECT piemēroja trīs posmu pārbaudi, kas noteikta tās 2020. gada 1. decembra spriedumā Guðmundur Andri Ástráðsson pret Islandi (CE:ECHR:2020:1201JUD002637418).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-60" href="#c-60">60</a>
</span>) Turpmāk tekstā – “Republikas prezidents”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-61" href="#c-61">61</a>
</span>) ECT spriedums, 2021. gada 8. novembris, Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju (CE:ECHR:2021:1108JUD004986819, 349. punkts). Skat. arī ECT spriedumu, 2021. gada 22. jūlijs, Reczkowicz pret Poliju (CE:ECHR:2021:0722JUD004344719, 276. punkts), kurā ECT nosprieda, ka tiesnešu iecelšanas Disciplinārlietu palātā process pēc būtības bija kļūdains KRS iesaistes dēļ. Minētais spriedums saskaņā ar ECPAK 44. panta 2. punktu kļuva galīgs 2021. gada 22. novembrī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-62" href="#c-62">62</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-63" href="#c-63">63</a>
</span>) ECT spriedums, 2021. gada 8. novembris, Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju (CE:ECHR:2021:1108JUD004986819).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-64" href="#c-64">64</a>
</span>) ECT spriedums, 2021. gada 8. novembris, Dolińska-Ficek un Ozimek pret Poliju (CE:ECHR:2021:1108JUD004986819).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-65" href="#c-65">65</a>
</span>) ECT sprieduma 368. punktā ir norādīts, ka no ECT secinājumiem izriet, ka prasītāju tiesību pārkāpuma pamatā ir Polijas tiesību aktu grozījumi, kas Polijas tiesu varai liedza tiesības ievēlēt KRS tiesnešus un deva iespēju izpildvarai un likumdevējam tieši vai netieši iejaukties tiesnešu iecelšanas procedūrā, tādējādi sistemātiski apdraudot no šādi ieceltiem tiesnešiem sastāvošas tiesas leģitimitāti.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-66" href="#c-66">66</a>
</span>) Valsts tiesneši apstrīdēja savu pirmstermiņa pensionēšanu sakarā ar to, ka ir stājušies spēkā valsts tiesību akti, kas, iespējams, pārkāpj Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-67" href="#c-67">67</a>
</span>) Ja Tiesa atzītu, ka Ārkārtas lietu palāta nav neatkarīga, no sprieduma A. K. 165. punkta izriet, ka, pieņemot un atstājot spēkā grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. un 4.–6. punktu un 82. panta 2.–5. punktu, kā arī Grozījumu likuma 10. pantu, ar kuriem iebildumu un tiesību jautājumu par tiesas vai tiesneša neatkarības neesamību izskatīšana nodota Ārkārtas lietu palātas ekskluzīvajā kompetencē, Polijas Republika nebūtu izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem, aplūkojot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-68" href="#c-68">68</a>
</span>) Visām valsts tiesām, kas izskata lietas, uz kurām attiecas Savienības tiesības, ir jāievēro LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā paredzētās prasības. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 63. un 64. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-69" href="#c-69">69</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 149. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-70" href="#c-70">70</a>
</span>) Šo argumentu Komisija šajā tiesvedībā nav izvirzījusi laikus.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-71" href="#c-71">71</a>
</span>) Spriedums, 2018. gada 24. oktobris, XC u.c. (C‑234/17, EU:C:2018:853, 22.–24. punkts un tajos minētā judikatūra). Dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesības, ir jānodrošina Hartas 47. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā ievērošana, jo šajā tiesību normā ir atkārtoti apstiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips: spriedums, 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe (C‑752/18, EU:C:2019:1114, 34. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-72" href="#c-72">72</a>
</span>) Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 2. punktā nav norāžu, turklāt Komisija nav apgalvojusi, ka tiesa, kura izskata lietu, nevarētu izvirzīt iebildumu par neatkarības neesamību, pēc tam attiecīgi pieteikumu nododot Ārkārtas lietu palātas priekšsēdētājam.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-73" href="#c-73">73</a>
</span>) Lai gan iebildums ir nekavējoties jāiesniedz Ārkārtas lietu palātai, Tiesas rīcībā esošajos dokumentos nav norādes par to, vai likumā ir noteikts termiņš, kurā Ārkārtas lietu palātai iebildums ir jāizskata. Šādi jautājumi gan būtu jārisina ātri, tomēr Komisijas iebildumā par to nav nekādu norāžu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-74" href="#c-74">74</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. arī tajā pašā tiesību normā minēto: “tiesa, kas izskata lietu, nekavējoties nodod pieteikumu [Ārkārtas lietu palātas] priekšsēdētājam”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-75" href="#c-75">75</a>
</span>) Un tātad – arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Skat. šo secinājumu 48. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-76" href="#c-76">76</a>
</span>) Jomā, uz kuru attiecas Savienības tiesības.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-77" href="#c-77">77</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality and Commissioner of An Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:979, 48.–50. punkts). Skat. arī spriedumu A. K. (164. punkts) un spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 148. un 149. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-78" href="#c-78">78</a>
</span>) Saskaņā ar spriedumu Simpson.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-79" href="#c-79">79</a>
</span>) Tiesas sēdē Polijas Republika atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu apstiprināja, ka Ārkārtas lietu palātai ir ekskluzīva kompetence izskatīt jautājumus par neatkarību minēto procedūru kontekstā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-80" href="#c-80">80</a>
</span>) Spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (222.–234. punkts) tika atzīts, ka Polijas Republika nav izpildījusi LESD 267. panta otrajā un trešajā daļā paredzētos pienākumus, ļaujot ar iespēju uzsākt disciplinārlietu ierobežot tiesu tiesības vērsties Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Skat. arī spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny (C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 56.–59. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-81" href="#c-81">81</a>
</span>) Spriedums, 2010. gada 22. jūnijs, Melki un Abdeli (C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Spriedumā A. K. (110.–113. punkts) Tiesa atzina Augstākās tiesas Izba Pracy i Ubezpieczeń Społecznych (Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par pieņemamu, lai gan Polijas Republika apgalvoja, ka šī palāta esot aizskārusi Disciplinārlietu palātas ekskluzīvo kompetenci.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-82" href="#c-82">82</a>
</span>) Spriedums, 2014. gada 27. februāris, Pohotovosť (C‑470/12, EU:C:2014:101, 28. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-83" href="#c-83">83</a>
</span>) Piemēram, prasība atcelt galīgo lēmumu saskaņā ar grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 4.–6. punktu, pamatojoties uz apgalvojumu par tiesneša nelikumīgu statusu, ir ārkārtas pārsūdzība, kas tiek iesniegta Ārkārtas lietu palātā. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka tad, ja šāds jautājums tiktu izvirzīts tiesā, kura pasludināja galīgo spriedumu, šai tiesai, ja tai radušās šaubas par Savienības tiesību interpretāciju, būtu jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-84" href="#c-84">84</a>
</span>) Spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny (C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 56. punkts). LESD 267. pantam ir pretrunā jebkāda valsts tiesību norma vai prakse, kura liedz valsts tiesām īstenot rīcības brīvību vai izpildīt pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, kas attiecīgā gadījumā paredzēts LESD 267. pantā. Spriedums, 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c. (C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 260. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-85" href="#c-85">85</a>
</span>) Spriedums, 2010. gada 22. jūnijs, Melki un Abdeli (C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 42. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-86" href="#c-86">86</a>
</span>) Attiecīgi valsts tiesai, kas iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, nevar liegt nekavējoties piemērot Savienības tiesības atbilstoši Tiesas lēmumam vai judikatūrai, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta šīs normas efektivitāte: spriedums, 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c. (C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 257. punkts). Tādējādi valsts tiesai nepieciešamības gadījumā ir jāatstāj nepiemēroti augstākas instances valsts tiesas nolēmumi, ja tā, ņemot vērā Tiesas sniegto interpretāciju, uzskata, ka šie nolēmumi ir pretrunā Savienības tiesībām, vajadzības gadījumā atsakoties piemērot valsts tiesību normu, kas tai uzliek pienākumu ievērot šīs augstākas tiesas nolēmumus. Spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība) (C‑430/21, EU:C:2022:99, 75. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-87" href="#c-87">87</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 18. maijs, Komisija/Spānija (C‑221/04, EU:C:2006:329, 24.–26. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-88" href="#c-88">88</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 1986. gada 4. decembris, Komisija/Francija (220/83, EU:C:1986:461, 30. un 31. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-89" href="#c-89">89</a>
</span>) ECT spriedums, 2020. gada 1. decembris, Guðmundur Andri Ástráðsson pret Islandi (CE:ECHR:2020:1201JUD002637418). Skat. arī spriedumu Simpson (75. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-90" href="#c-90">90</a>
</span>) Skat. 145. punktu. Skat. arī spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 128. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-91" href="#c-91">91</a>
</span>) 1964. gada 17. novembra Ustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Likums – Civilprocesa kodekss; 2020. gada Dz. U., 1575. pozīcija, redakcija ar grozījumiem).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-92" href="#c-92">92</a>
</span>) 1997. gada 6. jūnija Ustawa – Kodeks postępowania karnego (Likums – Kriminālprocesa kodekss; 2021. gada Dz. U., 534. pozīcija, redakcija ar grozījumiem).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-93" href="#c-93">93</a>
</span>) 2002. gada 30. augusta Ustawa z dnia 30 sierpnia 2002 r. – Prawo o postępowaniu przed sądami administracyjnymi (Likums par tiesvedību administratīvajās tiesās; 2019. gada Dz. U., 2325. pozīcija, redakcija ar grozījumiem).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-94" href="#c-94">94</a>
</span>) Skat. Civilprocesa kodeksa 200. panta 1. punktu un Kriminālprocesa kodeksa 35. panta 1. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-95" href="#c-95">95</a>
</span>) Skat. spriedumu Simpson. Skat. arī ECT spriedumu, 2020. gada 1. decembris, Guðmundur Andri Ástráðsson pret Islandi (CE:ECHR:2020:1201JUD002637418).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-96" href="#c-96">96</a>
</span>) Spriedums, 2016. gada 28. janvāris, Komisija/Portugāle (C‑398/14, EU:C:2016:61, 47. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-97" href="#c-97">97</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 11. novembris, Komisija/Portugāle (C‑543/08, EU:C:2010:669, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-98" href="#c-98">98</a>
</span>) Tajā, savukārt, ir atkārtots grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 2. punkts un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 5. panta 1.b punkts.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-99" href="#c-99">99</a>
</span>) Skat. it īpaši grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-100" href="#c-100">100</a>
</span>) Skat. Polijas Republikas Konstitūcijas 179. pantu, kas paredz, ka Republikas prezidents uz nenoteiktu laiku ieceļ tiesnešus pēc KRS priekšlikuma. Saskaņā ar šīs Konstitūcijas 180. pantu tiesneši ir neatceļami. Tās 186. pantā ir noteikts, ka KRS ir uzticēts uzdevums sargāt tiesu un tiesnešu neatkarību.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-101" href="#c-101">101</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 2. marts (C‑824/18, EU:C:2021:153).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-102" href="#c-102">102</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 156. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-103" href="#c-103">103</a>
</span>) Skat. grozītā Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 3. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-104" href="#c-104">104</a>
</span>) Skat. prasības pieteikuma 62. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-105" href="#c-105">105</a>
</span>) Tas, šķiet, ar atpakaļejošu spēku piemēro grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 55. panta 4. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-106" href="#c-106">106</a>
</span>) Skat. 55. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-107" href="#c-107">107</a>
</span>) Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) 2020. gada 2. jūnija spriedums (Lieta Nr. P 13/19) (2020. gada Dz. U., 1017. pozīcija).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-108" href="#c-108">108</a>
</span>) Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) 2022. gada 23. februāra spriedums (Lieta Nr. P 10/19) (2022. gada Dz. U., 480. pozīcija).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-109" href="#c-109">109</a>
</span>) Tiesneši tika izraudzīti, pamatojoties uz 2011. gada 12. maija ustawa o Krajowej Radzie Sądownictwa (Likums par KRS; 2011. gada Dz. U. Nr. 126, 714. pozīcija), ar grozījumiem, kas tostarp izdarīti ar 2017. gada 8. decembra ustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par Valsts tiesu padomi un dažos citos likumos; 2018. gada Dz. U., 3. pozīcija) un ar 2018. gada 20. jūlija ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos; 2018. gada Dz. U., 1443. pozīcija), 9.a pantu. Skat. Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) 2020. gada 4. marta spriedumu (Lieta Nr. P 22/19) (2020. gada Dz. U., 413. pozīcija).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-110" href="#c-110">110</a>
</span>) Šajā gadījumā runa ir par valsts tiesību normām, kas reglamentē tiesnešu objektivitāti un atstatīšanu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-111" href="#c-111">111</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 110. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-112" href="#c-112">112</a>
</span>) Ar grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 29. panta 1. punktu grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta piemērošana tiek attiecināta arī uz administratīvo tiesu tiesnešiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-113" href="#c-113">113</a>
</span>) Ar grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 49. panta 1. punktu grozītā Likuma par Augstāko tiesu 72. panta 1. punkta 2) un 3) apakšpunkta piemērošana tiek attiecināta arī uz Augstākās administratīvās tiesas tiesnešiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-114" href="#c-114">114</a>
</span>) Skat. grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 109. panta 1.a punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-115" href="#c-115">115</a>
</span>) Proti, par darbībām vai bezdarbību, kas var kavēt vai būtiski apgrūtināt tiesu iestādes darbību, vai darbības, ar kurām tiek apšaubīts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības, ka viņa iecelšana tiesneša amatā ir spēkā vai kādas Polijas Republikas konstitucionālās iestādes leģitimitāte. Par maznozīmīgu pārkāpumu izdarīšanu šie tiesneši tiek sodīti ar naudas sodu vai atbrīvošanu no amata (grozītā Likuma par Augstāko tiesu 75. panta 1. punkta a) apakšpunkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-116" href="#c-116">116</a>
</span>) Skat. Komisijas pirmo iebildumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-117" href="#c-117">117</a>
</span>) Skat. Komisijas otro iebildumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-118" href="#c-118">118</a>
</span>) Skat. 55. punktu. Skat. Komisijas pirmo iebildumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-119" href="#c-119">119</a>
</span>) Spriedums, 2018. gada 25. jūlijs (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 67. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-120" href="#c-120">120</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny (C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 55.–59. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-121" href="#c-121">121</a>
</span>) Kā norādīts spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-122" href="#c-122">122</a>
</span>) Skat. 140. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-123" href="#c-123">123</a>
</span>) Jo īpaši uz 1958. gada 22. decembra Rīkojuma Nr. 58‑1270 par Konstitutīvo likumu par tiesneša statusu 10. pantu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-124" href="#c-124">124</a>
</span>) Tas attiecas uz “darbībām, ar kurām tiek apstrīdēts, ka pastāv tiesneša darba tiesiskās attiecības, ka viņa iecelšana tiesneša amatā ir spēkā vai kādas Polijas Republikas konstitucionālās iestādes leģitimitāte”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-125" href="#c-125">125</a>
</span>) Augstākās tiesas 2012. gada 8. marta spriedums (Lieta Nr. SNO 4/12) un 2014. gada 11. decembra spriedums (Lieta Nr. SNO 61/14).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-126" href="#c-126">126</a>
</span>) Augstākās tiesas 2015. gada 22. jūnija spriedums (Lieta Nr. SNO 36/15).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-127" href="#c-127">127</a>
</span>) Skat., piemēram, spriedumu, 2020. gada 19. marts, Sánchez Ruiz u.c. (C‑103/18 un C‑429/18, EU:C:2020:219).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-128" href="#c-128">128</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (61. un 134. punkts un tajos minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-129" href="#c-129">129</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (136. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-130" href="#c-130">130</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (137. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-131" href="#c-131">131</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (138. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-132" href="#c-132">132</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (139. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-133" href="#c-133">133</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (140. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-134" href="#c-134">134</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība) (C‑430/21, EU:C:2022:99, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-135" href="#c-135">135</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (142. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-136" href="#c-136">136</a>
</span>) Lai atspēkotu atsevišķus aizstāvībā izvirzītos iebildumus, replikā īsumā tika pieminēti vispārīgie disciplinārie pasākumi Polijā kopā ar Disciplinārlietu palātas neatkarības neesamību. Replikā ir apstiprināts, ka prasības pieteikumā nav norāžu uz šiem jautājumiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-137" href="#c-137">137</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 15. jūlijs, Komisija/Vācija (C‑139/03, nav publicēts, EU:C:2004:461).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-138" href="#c-138">138</a>
</span>) Ar spriedumu Simpson tiek prasīts veikt šādu pārbaudi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-139" href="#c-139">139</a>
</span>) Turklāt valsts tiesnesim nevar iestāties disciplinārā atbildība, pamatojoties uz to, ka viņš ir atteicies piemērot valsts tiesību normas, lai izpildītu Tiesas prejudiciālo nolēmumu. Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība) (C‑430/21, EU:C:2022:99, 88. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-140" href="#c-140">140</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 128. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra). Piemēram, varētu apgalvot, ka KRS lomas pārbaude tiesneša iecelšanas procedūrā ir uzskatāma par disciplinārpārkāpumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-141" href="#c-141">141</a>
</span>) Skat. Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) 2020. gada 4. marta spriedumu (Lieta Nr. P 22/19) (2020. gada Dz. U., 413. pozīcija), 2020. gada 2. jūnija spriedumu (Lieta Nr. P 13/19) (2020. gada Dz. U., 1017. pozīcija) un 2022. gada 23. februāra spriedumu (Lieta Nr. P 10/19) (2022. gada Dz. U., 480. pozīcija), kas aplūkoti šo secinājumu 144. punktā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-142" href="#c-142">142</a>
</span>) Augstākās tiesas 2015. gada 22. jūnija spriedums (Lieta Nr. SNO 36/15).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-143" href="#c-143">143</a>
</span>) 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija. Šajā nozīmē skat. spriedumu “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem”) (145. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-144" href="#c-144">144</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (126., 127., 149. un nākamie punkti).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-145" href="#c-145">145</a>
</span>) Skat. 2020. gada 4. februāra lēmumu (II DO 1/20), kurā Disciplinārlietu palāta nosprieda, ka principā tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības, pamatojoties uz Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punktu, tādēļ ka viņš, iespējams, klaji un acīmredzami pārkāpjot tiesību normas, ir licis Sejm iesniegt dokumentus, kas attiecas uz KRS locekļu iecelšanas jaunajā sastāvā procesu. Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (150. un 151. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-146" href="#c-146">146</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (152. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-147" href="#c-147">147</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (153. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-148" href="#c-148">148</a>
</span>) Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (113. un 147. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-149" href="#c-149">149</a>
</span>) Tajā disciplinārpārkāpumi ir definēti kā tādi, kas neatbilst šo secinājumu 175. punktā izklāstītajām skaidrības un precizitātes prasībām un nenodrošina, ka tiesnešu disciplinārā atbildība, pamatojoties uz viņu lēmumiem, stingri attiecas tikai uz izņēmuma gadījumiem, kā norādīts šo secinājumu 173. punktā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-150" href="#c-150">150</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (145. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-151" href="#c-151">151</a>
</span>) Kā norādīts sprieduma A. K. 171. punktā, neatkarības un objektivitātes prasības nav izpildītas, ja objektīvie apstākļi, kādos attiecīgā struktūra tikusi izveidota, tās raksturiezīmes un veids, kādā tās locekļi iecelti amatā, var radīt indivīdiem pamatotas šaubas par šīs struktūras ārēju neietekmējamību, it īpaši saistībā ar likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, un par tās neitralitāti attiecībā uz izvērtējamajām interesēm. Šie apstākļi var izraisīt to, ka minētā struktūra netiek uztverta kā neatkarīga vai objektīva, tādējādi apdraudot paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā sabiedrībā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-152" href="#c-152">152</a>
</span>) KRS reglamentē 2011. gada 12. maija Likums par KRS, ar grozījumiem. Skat. šo secinājumu 109. zemsvītras piezīmi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-153" href="#c-153">153</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 160.–164. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-154" href="#c-154">154</a>
</span>) Rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-155" href="#c-155">155</a>
</span>) ECT spriedums, 2021. gada 22. jūlijs, Reczkowicz pret Poliju, CE:ECHR:2021:0722JUD004344719.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-156" href="#c-156">156</a>
</span>) Skat. spriedumu A. K. (133. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-157" href="#c-157">157</a>
</span>) Pieteikumiem ir jāatbilst Likuma par Augstāko tiesu 31. panta 3. punktam.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-158" href="#c-158">158</a>
</span>) Beļģijā, Vācijā, Īrijā, Francijā, Kiprā un Somijā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-159" href="#c-159">159</a>
</span>) Skat. spriedumus, 2020. gada 9. jūlijs, Land Hessen (C‑272/19, EU:C:2020:535), 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss) (C‑658/18, EU:C:2020:572), kā arī 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311). Skat. arī Tiesas priekšsēdētāja vietnieces 2020. gada 10. septembra rīkojumu lietā Padome/Sharpston (C‑424/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:705).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-160" href="#c-160">160</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia ‘Forumul Judecătorilor din România’ u.c. (C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 210.–213. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-161" href="#c-161">161</a>
</span>) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-162" href="#c-162">162</a>
</span>) Skat. arī 2021. gada 14. jūlija rīkojumu (81. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-163" href="#c-163">163</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (80. un 83. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-164" href="#c-164">164</a>
</span>) Jāpiekrīt tiesas sēdē paustajam Somijas Republikas viedoklim, ka Polijas Republikai nav izdevīgi uzsvērt citās dalībvalstīs noteikto disciplināro pasākumu individuālos aspektus. Papildus tam, ka šie pasākumi nav šīs tiesvedības priekšmets, tie ir jāizvērtē kopumā, citastarp ņemot vērā attiecīgās tiesas vai tiesu īpatnības, to izveides kontekstu, kā arī to locekļu iecelšanas procedūru.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-165" href="#c-165">165</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 15. jūlijs (C‑791/19, EU:C:2021:596). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par dalībvalsts pienākumu neizpildi ir jāizvērtē atkarībā no situācijas, kas pastāvēja argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, proti, 2019. gada 17. jūlijā. Skat. spriedumu, 2018. gada 18. oktobris, Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑669/16, EU:C:2018:844, 40. punkts un tajā minētā judikatūra). Ir skaidrs, ka argumentētie atzinumi šajā lietā ir sagatavoti pēc šī datuma. Šajā lietā ir piemērojamas Tiesas atziņas, kas izklāstītas spriedumā “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” attiecībā uz Disciplinārlietu palātu. Tādēļ ir īpaši jānorāda, ka Polijas Republika nav atspēkojusi Komisijas argumentus, kas balstīti uz šo spriedumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-166" href="#c-166">166</a>
</span>) Augstākās tiesas Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta 2019. gada 5. decembra spriedumā un 2020. gada 15. janvāra rīkojumos, izskatot strīdus, par kuriem tika pasludināts spriedums A. K., nosprieda, ka, pirmkārt, KRS – attiecīgā brīža sastāvā – nav objektīva, no likumdošanas varas un izpildvaras neatkarīga struktūra, un, otrkārt, Disciplinārlietu palāta nav neatkarīga un objektīva tiesa, ņemot vērā tās izveides apstākļus, pilnvaru apjomu, sastāvu un KRS iesaisti tās izveidē.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-167" href="#c-167">167</a>
</span>) Ar 2020. gada 8. aprīļa rīkojumu lietā Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277) Tiesa pieprasīja Polijas Republikai nekavējoties un, gaidot tiesas spriedumu tiesvedībā lietā C‑791/19, citastarp apturēt to 2017. gada 8. decembra Likuma par Augstāko tiesu tiesību normu piemērošanu, kurās Disciplinārlietu palātai ir paredzēta kompetence izskatīt disciplinārlietas par tiesnešiem, un atturēties no lietu nodošanas šai palātai. Skat. arī 2021. gada 14. jūlija rīkojumu; Tiesas priekšsēdētāja vietnieces 2021. gada 6. oktobra rīkojumu lietā Polija/Komisija (C‑204/21 R‑RAP, EU:C:2021:834), kā arī 2021. gada 27. oktobra rīkojumu lietā Komisija/Polija (C‑204/21 R, nav publicēts, EU:C:2021:878).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-168" href="#c-168">168</a>
</span>) Tādējādi izslēdzot jebkādu iespēju pārcelt Augstākās tiesas tiesnešus uz šo palātu, lai gan principā šāda pārcelšana ir pieļaujama.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-169" href="#c-169">169</a>
</span>) 23 no 25 KRS locekļiem tās jaunajā sastāvā iecēla Polijas izpildvaras vai likumdošanas varas pārstāvji, vai arī tie paši ir šo varu pārstāvji. Iepriekš tiesneši no sava vidus izvēlējās 15 KRS locekļus.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-170" href="#c-170">170</a>
</span>) 2017. gada 8. decembra Likums par Augstāko tiesu, konsolidētā redakcija, kas publicēta 2019. gada Dziennik Ustaw Rzeczypospolitej Polskiej (825. pozīcija).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-171" href="#c-171">171</a>
</span>) Jo īpaši paredzot divu jaunu palātu izveidi šajā tiesā, no kurām viena bija Disciplinārlietu palāta, kopā ar mehānisma ieviešanu, lai samazinātu Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecumu, kā arī tā piemērošanu tiesnešiem, kuri darbojas šajā tiesā. Atsevišķu KRS locekļu pilnvaras priekšlaicīgi tika izbeigtas un šīs struktūras reorganizācija notika kontekstā, kad bija paredzams, ka drīzumā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), jo īpaši Disciplinārlietu palātā, atbrīvosies daudzas amata vietas.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-172" href="#c-172">172</a>
</span>) Tiesa arī uzskatīja, ka šādi apstākļi mazina tiesiskuma vērtības aizsardzību. Spriedums “Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem” (112. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-173" href="#c-173">173</a>
</span>) Spriedums, 2019. gada 24. jūnijs (C‑619/18, EU:C:2019:531).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-174" href="#c-174">174</a>
</span>) Skat. grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a panta 4. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-175" href="#c-175">175</a>
</span>) Polijas Republikas Konstitūcijas 178. panta 3. punkts liedz tiesnešiem piedalīties kādā politiskā partijā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-176" href="#c-176">176</a>
</span>) Skat. grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-177" href="#c-177">177</a>
</span>) Tas paredz: “kaut arī šī regula cita starpā ir piemērojama tiesu un citu tiesu iestāžu darbībai, Savienības vai dalībvalstu tiesību aktos varētu precizēt apstrādes darbības un apstrādes procedūras attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic tiesas un citas tiesu iestādes. Ja tiesa personas datus apstrādā, veicot tiesas spriešanas funkciju, šāda apstrāde nebūtu jāiekļauj uzraudzības iestādes kompetencē, lai nodrošinātu, ka tiesu iestādes ir neatkarīgas savu tiesu varas uzdevumu izpildē, tostarp lēmumu pieņemšanā. Šādu datu apstrādes darbību uzraudzību vajadzētu būt iespējai uzticēt attiecīgās dalībvalsts tiesu sistēmas konkrētām struktūrām, kurām jo īpaši būtu jānodrošina atbilstība šīs regulas noteikumiem, jāveicina tiesu iestāžu darbinieku informētība par to pienākumiem, kas ietverti šajā regulā, un jāizskata sūdzības par šādām datu apstrādes darbībām”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-178" href="#c-178">178</a>
</span>) Hartas 7. pants.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-179" href="#c-179">179</a>
</span>) Hartas 8. pants.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-180" href="#c-180">180</a>
</span>) Skat. VDAR 6. panta 3. punkta pēdējo teikumu kopsakarā ar 6. panta 3. punkta pirmā teikuma b) apakšpunktu un 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-181" href="#c-181">181</a>
</span>) Polijas Republikas Konstitūcijas 178. panta 3. punktā ir paredzēta šāda prasība.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-182" href="#c-182">182</a>
</span>) 53., 54., 57. un 58. pants.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-183" href="#c-183">183</a>
</span>) 2019. gada 21. maija spriedumā Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesība) (C‑235/17, EU:C:2019:432) tika atzīts, ka Ungārija nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LESD 63. pantam kopsakarā ar Hartas 17. pantu. Minētā sprieduma 65. punktā ir norādīts – tas, ka dalībvalsts izmanto Savienības tiesībās paredzētos izņēmumus, lai attaisnotu Līgumā garantētas pamatbrīvības šķērsli, ir jāuzskata par “Savienības tiesību īstenošanu” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Skat. arī spriedumus, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/Ungārija (Biedrošanās pārskatāmība) (C‑78/18, EU:C:2020:476, 101.–104. punkts), kā arī 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība) (C‑66/18, EU:C:2020:792, 212.–216. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-184" href="#c-184">184</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Land Oberösterreich (Mājokļa pabalsts) (C‑94/20, EU:C:2021:477, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-185" href="#c-185">185</a>
</span>) Spriedums, 2013. gada 26. februāris (C‑617/10, EU:C:2013:105).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-186" href="#c-186">186</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 24. septembris, NK (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas) (C‑223/19, EU:C:2020:753, 78. un 79. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-187" href="#c-187">187</a>
</span>) No pastāvīgās judikatūras izriet – tas, ka šī informācija iekļaujas profesionālās darbības kontekstā, nevar liegt to kvalificēt kā personas datu kopumu. Spriedums, 2017. gada 9. marts, Manni (C‑398/15, EU:C:2017:197, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-188" href="#c-188">188</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 27. septembris, Puškár (C‑73/16, EU:C:2017:725, 33. un 34. punkts). Skat. arī spriedumu, 2022. gada 24. februāris, Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu administrēšanas vajadzībām) (C‑175/20, EU:C:2022:124, 33.–35. punkts). VDAR 4. panta 2. punkta – kurā ir atsauce uz “jebkuru darbību” – darbības joma ir ļoti plaša.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-189" href="#c-189">189</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank (C‑132/20, EU:C:2022:235, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-190" href="#c-190">190</a>
</span>) Izņēmumi no VDAR 2. panta 2. punkta ir jāinterpretē šauri. Spriedums, 2022. gada 24. februāris, Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu administrēšanas vajadzībām) (C‑175/20, EU:C:2022:124, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-191" href="#c-191">191</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs (C‑439/19, EU:C:2021:504, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-192" href="#c-192">192</a>
</span>) Atsaucoties uz VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu un Hartas 51. panta 1. punktu, ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] uzskatījis, ka Hartas loģika pilnīgi atšķiras no VDAR loģikas. Proti, Hartas mērķis ir iegrožot Eiropas Savienības iestāžu un dalībvalstu pilnvaru īstenošanu, kad tās darbojas Eiropas Savienības tiesību piemērošanas jomā, un līdz ar to nodrošināt aizsardzību indivīdiem, lai tie varētu aizstāvēt savas tiesības. Turpretī personas datu aizsardzība ir vairāk nekā tikai pamattiesības. Kā liecina LESD 16. pants, datu aizsardzība ir patstāvīga Eiropas Savienības politikas joma. VDAR ir vērsta uz to, lai tā tiktu piemērota jebkurai personas datu apstrādes formai neatkarīgi no attiecīgās apstrādes priekšmeta un tā, kas to veic. Skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2020:1054, 50.–52. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-193" href="#c-193">193</a>
</span>) Tajā ir norāde par darbībām attiecībā uz valsts drošību un saistībā ar Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-194" href="#c-194">194</a>
</span>) Pilnības labad jāpiebilst, ka VDAR 2. panta 2. punkta b)–c) apakšpunkts neizslēdz no šīs regulas darbības jomas tieslietu organizāciju vai tiesas spriešanas darbību. Polijas Republika nepamatojas uz izņēmumu VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā, kurš attiecas uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentas iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus. Lietas materiālos nav norāžu, ka attiecīgo valsts tiesību normu mērķis būtu kāds no šiem minētajiem mērķiem. Polijas Republika apgalvo, ka šo pienākumu mērķis esot sniegt informāciju lietas dalībniekam, lai tas varētu iesniegt argumentētu pieprasījumu par tiesneša atstatīšanu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-195" href="#c-195">195</a>
</span>) Skat. VDAR 9. panta 2. punkta f) apakšpunktu, 37. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 55. panta 3. punktu. Skat. arī VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzēto atkāpi attiecībā uz tiesu neatkarības un tiesvedības aizsardzību.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-196" href="#c-196">196</a>
</span>) Kā tiesas sēdē norādīja Somijas Republika.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-197" href="#c-197">197</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 27. septembris, Puškár (C‑73/16, EU:C:2017:725, 102. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-198" href="#c-198">198</a>
</span>) Spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 208. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar VDAR 23. pantu Eiropas Savienība un dalībvalstis var noteikt “leģislatīvus pasākumus”, kas ierobežo to pienākumu un tiesību tvērumu, kas citastarp paredzēti 5. pantā, ciktāl tā noteikumi atbilst 12.–22. pantā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs. VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir noteikts, ka ierobežojumus var pieņemt, lai garantētu “tiesu neatkarības un tiesvedības aizsardzību”. Polijas Republika neatsaucas uz šo tiesību normu un konkrēti norāda, ka aplūkoto valsts tiesību normu mērķi nav saistīts ar tiesu neatkarību.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-199" href="#c-199">199</a>
</span>) Nav skaidri nošķirti VDAR 5. pantā noteiktie principi un tās 6. pantā noteiktie apstrādes likumības principi, turklāt abas tiesību normas zināmā mērā pārklājas. Komisija nav apgalvojusi, ka attiecīgie valsts pasākumi neatbilst VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunktam par datu minimizēšanu, jo tā uzskata, ka attiecīgo personas datu apstrāde valsts tiesību normās norādītajā veidā ir prettiesiska kopumā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-200" href="#c-200">200</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs (C‑439/19, EU:C:2021:504, 99. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-201" href="#c-201">201</a>
</span>) Dalībvalstis nedrīkst ne pievienot VDAR 6. pantam jaunus principus, kas attiektos uz personas datu apstrādes likumību, ne arī paredzēt papildu prasības, kuras grozītu kāda no šajā pantā ietvertajiem sešiem principiem tvērumu. Tādējādi, lai personas datu apstrāde varētu tikt uzskatīta par likumīgu, uz to jāattiecas kādam no sešiem VDAR 6. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem. Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 11. decembris, Asociaţia de Proprietari bloc M5A-ScaraA (C‑708/18, EU:C:2019:1064, 37. un 38. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-202" href="#c-202">202</a>
</span>) Polijas Republika tiesas sēdē apstiprināja, ka visu tiesnešu paziņojumi, izņemot vispārējās jurisdikcijas apelācijas tiesu priekšsēdētāju paziņojumus, tiek iesniegti attiecīgās vispārējās jurisdikcijas apelācijas tiesas priekšsēdētājam un ka tie ir publiski pieejami šo tiesu tīmekļvietnē. Vispārējās jurisdikcijas apelācijas tiesu priekšsēdētāji savus paziņojumus iesniedz tieslietu ministram, kā noteikts grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a panta 4. punktā. Grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktā un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punktā citastarp ir noteikts, ka Augstākās tiesas un Augstākās administratīvās tiesas tiesneši savus paziņojumus iesniedz Augstākās tiesas pirmajam priekšsēdētājam un attiecīgi Augstākās administratīvās tiesas pirmajam priekšsēdētājam, savukārt pēdējie no minētajiem savus paziņojumus iesniedz KRS. Polijas Republika norāda, ka apelācijas tiesu priekšsēdētāju personas datus publicē tieslietu ministrs, kurš tādējādi rīkojas kā pārzinis saskaņā ar VDAR 4. panta 7. punktu, jo viņš nosaka “personas datu apstrādes līdzekļus”. Vispārējās jurisdikcijas apelācijas tiesu priekšsēdētāji rīkojas kā pārziņi attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu personas datiem. Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs un Augstākās administratīvās tiesas pirmais priekšsēdētājs rīkojas kā pārziņi attiecībā uz savu attiecīgo tiesu tiesnešu personas datiem. KRS darbojas kā pārzinis attiecībā uz Augstākās tiesas pirmā priekšsēdētāja un Augstākās administratīvās tiesas pirmā priekšsēdētāja personas datiem. Attiecīgā apstrāde ir vajadzīga, lai tieslietu ministrs, apelācijas tiesu priekšsēdētāji, Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs, Augstākās administratīvās tiesas pirmais priekšsēdētājs un KRS pildītu savus pienākumus atbilstoši grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantam, grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktam un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punktam. Skat. VDAR 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-203" href="#c-203">203</a>
</span>) Atsaucos uz šīm tiesību normām, jo uz tām ir balstījusies Komisija.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-204" href="#c-204">204</a>
</span>) Skat. arī Hartas 52. panta 1. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-205" href="#c-205">205</a>
</span>) Spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Facebook Ireland un Schrems (C‑311/18, EU:C:2020:559, 172. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-206" href="#c-206">206</a>
</span>) Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 105. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-207" href="#c-207">207</a>
</span>) Mērķis stiprināt tiesnešu objektivitāti un politisko neitralitāti, kā arī uzticēšanos viņu objektivitātei var iekļauties jēdzienā “nodrošināt piekļuvi objektīvai tiesai”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-208" href="#c-208">208</a>
</span>) Turklāt Komisija neapgalvo, ka attiecīgās valsts tiesību normas nav pietiekami precīzas un skaidras vai ka tajās nav norādes par to mērķi atbilstoši VDAR 6. panta 3. punktam. Tādējādi, lai gan no attiecīgo valsts tiesību normu formulējuma skaidri neizriet to mērķis, tas nav pamats, uz kuru Komisija atsaucas, lai apgalvotu, ka Polijas Republika nav ievērojusi VDAR 6. panta 3. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-209" href="#c-209">209</a>
</span>) Skat. arī Polijas Republikas Konstitūcijas 45. panta 1. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-210" href="#c-210">210</a>
</span>) VDAR 51. apsvērumā ir noteikts, ka personas datiem, kas pēc savas būtības ir īpaši sensitīvi saistībā ar pamattiesībām un brīvībām, pienākas īpaša aizsardzība, jo to apstrādes konteksts varētu radīt nopietnu risku pamattiesībām un brīvībām.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-211" href="#c-211">211</a>
</span>) Tas praktiski ir identisks grozītā Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktam un grozītā Likuma par administratīvo tiesu organizāciju 8. panta 2. punktam.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-212" href="#c-212">212</a>
</span>) Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 88.a pantā ir lietoti termini “zrzeszenie” un “stowarzyszenie”, kurus abus angļu valodā var tulkot kā “apvienība” (association). Lai gan termins “stowarzyszenie” ir definēts Polijas Republikas 1989. gada 7. aprīļa Likumā par apvienībām, nav definēts jēdziens “zrzeszenie”, kas ir plašāks un iekļauj jēdzienu “stowarzyszenie”. “Zrzeszenie” attiecas uz jebkurām personu grupām ar kopīgu mērķi.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-213" href="#c-213">213</a>
</span>) VDAR 9. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, ievērojot tajā paredzētos izņēmumus, attiecas uz minētajās tiesību normās paredzēto īpašo datu kategoriju visa veida apstrādi un visiem šo apstrādi veicošajiem pārziņiem: spriedums, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana) (C‑136/17, EU:C:2019:773, 42. punkts). Turklāt pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzība, kas garantēta Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā, ietver prasību, lai atkāpes no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumi tiktu īstenoti, stingri ievērojot vajadzīgās robežas. Pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 11. decembris, Ryneš (C‑212/13, EU:C:2014:2428, 28. punkts), un 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 52. punkts). Skat. arī 2019. gada 3. oktobra spriedumu A u.c. (C‑70/18, EU:C:2019:823, 29. punkts) par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) 8. panta 1. punktu, kas atbilst VDAR 9. panta 1. punktam.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-214" href="#c-214">214</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank (C‑132/20, EU:C:2022:235, 95. punkts). Lai nodrošinātu neatkarību un objektivitāti, ir jāpieņem noteikumi, kuri ļauj kliedēt jebkādas tiesvedības dalībnieku pamatotas šaubas par šīs tiesas neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību un par tās neitralitāti attiecībā pret interesēm, ar kurām tā saskaras (119. punkts). Ņemot vērā, ka piekļuve objektīvai tiesai ir tiesiskuma pamatā, attiecīgais mērķis nav tikai vispārējās vai sabiedrības interesēs, bet gan, manuprāt, atbilst augstākiem standartiem, kas noteikti VDAR 9. panta 2. punkta g) apakšpunktā, lai to uzskatītu par “būtiskām sabiedrības interesēm”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-215" href="#c-215">215</a>
</span>) Spriedums, 2022. gada 29. marts (C‑132/20, EU:C:2022:235, 107. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-216" href="#c-216">216</a>
</span>) Šīm personām var būt piekļuve sensitīviem personas datiem tādu iemeslu dēļ, kuri pilnīgi nav saistīti ar vispārējo interešu mērķi, uz ko atsaucas Polijas Republika. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 118. punkts).</p>
</body>
</html>
