1.

Pirkstu nospiedumu noņemšana un personas fotografēšana ir tradicionāla identificēšanas metode kriminālizmeklēšanas kontekstā. Tomēr šie personas dati ļauj viennozīmīgi identificēt fizisku personu, un tādēļ tos uzskata par īpaši sensitīviem datiem.

2.

Tiesai šajā lietā ir smalks uzdevums rast līdzsvaru starp, no vienas puses, praksi, ko policijas iestādes bieži uzskata par izplatītu, un, no otras puses, datu subjektu datu aizsardzību.

3.

Direktīvas (ES) 2016/680 ( 2 ) 1. panta 1. punktā paredzēts, ka “šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko kompetentās iestādes veic, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu.”

4.

Šīs direktīvas 4. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis paredz, ka personas dati:

[..]

4.   Pārzinis ir atbildīgs par atbilstību 1., 2. un 3. punktam un var to uzskatāmi parādīt.”

5.

Minētās direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis paredz, ka pārzinis attiecīgā gadījumā, cik iespējams, skaidri nošķir dažādu datu subjektu kategoriju personas datus, piemēram:

6.

Šīs pašas direktīvas 8. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz, ka apstrāde ir likumīga tikai tad un tiktāl, ciktāl šī apstrāde ir nepieciešama tā uzdevuma izpildei, ko kompetentā iestāde veic 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos, un ka tā balstās uz Savienības vai dalībvalsts tiesībām.

2.   Dalībvalsts tiesībās, ar ko regulē apstrādi šīs direktīvas darbības jomā, precizē vismaz apstrādes mērķus, apstrādājamos personas datus un apstrādes nolūkus.”

7.

Direktīvas 2016/680 10. pantā ir paredzēts:

“Personas datu apstrāde, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās, un ģenētisko datu, biometrisko datu apstrāde nolūkā veikt fiziskas personas viennozīmīgu identifikāciju, vai tādu datu apstrāde, kas attiecas uz veselību vai uz fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju, ir atļauta tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams, uz to attiecas atbilstošas garantijas attiecībā uz datu subjekta tiesībām un brīvībām, un:

8.

Šīs direktīvas 13. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis paredz, ka pārzinis datu subjektam dara pieejamu vismaz šādu informāciju:

2.   Papildus 1. punktā minētajai informācijai dalībvalstis likumā paredz, ka pārzinis datu subjektam konkrētos gadījumos sniedz šādu informāciju, lai datu subjekts varētu īstenot savas tiesības:

3.   Dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, lai atliktu, ierobežotu vai nesniegtu informāciju datu subjektam, ievērojot 2. punktu, ciktāl un kamēr šāds pasākums ir nepieciešams un samērīgs demokrātiskā sabiedrībā, pienācīgi ņemot vērā attiecīgās fiziskās personas pamattiesības un leģitīmās intereses, lai:

[..]”

9.

Minētās direktīvas 54. pantā noteikts:

“Neskarot pieejamos administratīvos vai ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekļus, tostarp tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē, ievērojot 52. pantu, dalībvalstis datu subjektam paredz tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja viņš uzskata, ka viņa tiesības, kas izklāstītas saskaņā ar šo direktīvu pieņemtos noteikumos, ir aizskartas personas datu apstrādes rezultātā, kura neatbilst minētajiem noteikumiem.”

10.

Code de procédure pénale (Kriminālprocesa kodekss) 55-1. pantā ir noteikts:

“Kriminālpolicijas amatpersona var veikt vai uzdot veikt savā uzraudzībā attiecībā uz jebkuru personu, kura var sniegt ziņas par attiecīgās lietas faktiem, vai attiecībā uz jebkuru personu, par kuru pastāv ticams iemesls vai vairāki ticami iemesli aizdomām, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu, ārējās paraugu ņemšanas darbības, kas vajadzīgas, lai veiktu tehniskas un zinātniskas pārbaudes salīdzināšanai ar izmeklēšanas vajadzībām iegūtajiem paraugiem un pierādījumiem.

Šī amatpersona veic vai savā uzraudzībā uzdod veikt biometrisko datu iegūšanas darbības, it īpaši pirkstu nospiedumu, delnu nospiedumu noņemšanu vai personas fotografēšanu, kuras vajadzīgas, lai papildinātu un varētu izmantot policijas reģistros esošos datus saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz katru no šiem reģistriem.

Par personas, par kuru pastāv ticams iemesls vai vairāki ticami iemesli aizdomām, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu, atteikšanos piekrist pirmajā un otrajā daļā minēto paraugu ņemšanai, ko pieprasa kriminālpolicijas amatpersona, soda ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un naudas sodu 15000 EUR apmērā.

Neskarot trešās daļas piemērošanu, ja pirkstu vai delnu nospiedumu ņemšana vai personas fotografēšana ir vienīgais veids, kā identificēt personu, kura tiek uzklausīta saskaņā ar 61-1. vai 62-2. pantu par smagu noziegumu vai noziegumu, par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz vismaz trīs gadiem, un kura atsakās apliecināt savu identitāti vai kura sniedz acīmredzami neprecīzus datus par identitāti, šo darbību var veikt bez šīs personas piekrišanas, ja ir saņemta rakstveida atļauja no Republikas prokurora, kuram kriminālpolicijas amatpersona ir iesniegusi pamatotu pieprasījumu. Kriminālpolicijas amatpersona vai tās uzraudzībā – kriminālpolicijas darbinieks izmanto piespiedu līdzekļus tikai tādā apmērā, cik tas ir absolūti nepieciešams, un samērīgi. Ja nepieciešams, šī amatpersona vai darbinieks ņem vērā personas neaizsargātību. Par šo darbību tiek sagatavots protokols, kurā minēti iemesli, kuru dēļ tā ir vienīgais personas identificēšanas līdzeklis, kā arī datums un laiks, kad tā tiek veikta. Protokolu nosūta Republikas prokuroram, tā kopiju izsniedzot ieinteresētajai personai.”

11.

2020. gada 30. maijā vairāk nekā simts klimata aktīvistu sapulcējās Elizejas lauku prospektā Parīzē (Francija). Policija iejaucās, lai viņus izklīdinātu, un aizturēja vairākas personas, tostarp HW, par nepieteiktas demonstrācijas rīkošanu un sacelšanos. Kad HW tika uzklausīts aizturēšanas laikā, viņš darīja zināmu savu identitāti, bet atteicās piekrist savu pirkstu nospiedumu noņemšanai un sevis fotografēšanai, kas nepieciešama viņa personas identifikācijai, neraugoties uz to, ka bija informēts, ka šī atteikšanās ir noziegums, par kuru var piespriest cietumsodu un naudas sodu.

12.

2020. gada 1. jūnijā, beidzoties aizturēšanai, HW tika nogādāts pie Republikas prokurora un pie juge des libertés et de la détention (tiesnesis, kurš pieņem lēmumu par personas atbrīvošanu vai apcietinājuma piemērošanu (Francija)), kurš viņam piemēroja tiesas uzraudzību un informēja, ka viņam būs jāierodas tribunal correctionnel de Paris (Parīzes Krimināltiesa, Francija). HW tika apsūdzēts:

13.

Tribunal correctionnel de Paris (Parīzes Krimināltiesa) ar 2021. gada 8. septembra spriedumu attaisnoja HW par faktiem, uz kuriem attiecās pirmie divi apsūdzības punkti, bet atzina viņu par vainīgu nodarījumā, uz kuru attiecas trešais apsūdzības punkts, un tādēļ piesprieda viņam naudas sodu 300 EUR apmērā.

14.

HW un prokuratūra par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa (Francija)), kas ir iesniedzējtiesa.

15.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, neraugoties uz spriedumu Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija) ( 3 ), joprojām ir daži neatbildēti jautājumi attiecībā uz Direktīvas 2016/680 10. panta interpretāciju, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu.

16.

Pirmām kārtām, Tiesas apsvērumi spriedumā Ministerstvo na vatreshnite raboti I esot piemērojami kriminālprocesam, kurā paredzēta sistemātiska biometrisko un ģenētisko datu vākšana par ikvienu personu, pret kuru ir pietiekami pierādījumi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, lai pamatotu tās apsūdzību ( 4 ). Taču Tiesa vēl neesot lēmusi par tādu tiesisko situāciju, kāda paredzēta Kriminālprocesa kodeksa 55-1. pantā, kurā paredzēta sistemātiska biometrisko datu vākšana ( 5 ) izmeklēšanā par personu, par kuru pastāv “ticams iemesls vai vairāki ticami iemesli aizdomām, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu”, pat ja tā rezultātā netiek celta apsūdzība. Tādējādi esot jānosaka, vai šis nosacījums ir pietiekams, lai būtu izpildītas Direktīvas 2016/680 prasības.

17.

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa jautā, vai ar Direktīvu 2016/680 kompetentajām iestādēm ir noteikts pienākums pamatot to veiktās apstrādes absolūto nepieciešamību.

18.

Trešām kārtām, aplūkotajā lietā esot radies vēl nebijis jautājums saistībā ar Eiropas Savienības tiesībām – saskaņā ar Francijas tiesību aktiem atteikšanās pakļauties biometrisko datu iegūšanai, esot patstāvīgs noziedzīgs nodarījums, par kuru var saukt pie kriminālatbildības un par kuru var pieņemt notiesājošu spriedumu, pat ja par galveno nodarījumu, uz kura pamata ir ticis noteikts datu vākšanas pasākums, persona nav notiesāta (turpmāk tekstā – “patstāvīgs notiesājošs spriedums”). Tādējādi rodoties jautājums, vai šādos apstākļos prasība par biometrisko datu vākšanas “absolūtu nepieciešamību” ir izpildīta un vai šāds patstāvīgs notiesājošs spriedums ir pamatots.

19.

Iesniedzējtiesas ieskatā atbilde uz šiem jautājumiem ir būtiska, lai atrisinātu pamatlietu, jo HW tika saukts pie atbildības un tika notiesāts tikai par noziedzīgu nodarījumu – atteikšanos pakļauties biometrisko datu iegūšanai, kaut gan viņš tika attaisnots par galveno noziedzīgo nodarījumu – nepieteiktas demonstrācijas rīkošanu, kas pamatoja biometrisko datu iegūšanu, un nevienā tiesvedības posmā netika sniegts pamatojums šī pasākuma absolūtai nepieciešamībai.

20.

Šādos apstākļos cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā reģistrēts 2024. gada 24. maijā. Rakstveida apsvērumus iesniedza HW, Francijas, Polijas un Īrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Francijas, Čehijas un Īrijas valdības un Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2025. gada 30. aprīlī.

22.

Atgādinājumam – ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2016/680 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu, kā arī 8. panta 1. un 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļautas tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta sistemātiska to personu biometrisko datu iegūšana (pirkstu nospiedumu noņemšana un personas fotografēšana), attiecībā uz kurām pastāv iemesls vai vairāki iemesli aizdomām, ka tās ir izdarījušas vai mēģinājušas izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

23.

Vēlos norādīt, ka, lasot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka iesniedzējtiesai galvenās bažas izraisa tas, ka ar Kriminālprocesa kodeksa 55-1. pantu ir atļauta tādu personu biometrisko datu vākšana, kurām nav formāli izvirzīta apsūdzība kriminālprocesā.

24.

Runājot par pirmā jautājuma formulējumu, fakts, ka iesniedzējtiesa ir izmantojusi īpašības vārdu “sistemātiska” ( 6 ), izraisīja debates starp lietas dalībniekiem to rakstveida apsvērumos.

25.

Francijas valdība norāda, ka ir kļūdaini apgalvot, ka Francijas tiesību aktos ir paredzēta “sistemātiska” šo biometrisko datu vākšana, jo runa ir nevis par pienākumu, bet par iespēju.

26.

Komisija piekrīt Francijas valdības nostājai, uzsverot, ka kriminālpolicijas amatpersonai ir “rīcības brīvība” attiecībā uz to, kādus paraugus viņš noņem. Šī iestāde apgalvo, ka šī paraugu ņemšana nav “sistemātiska”, ciktāl tā tiek veikta nevis attiecībā uz visām personām, par kurām ir aizdomas, ka tās ir izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, bet tikai atkarībā no izmeklēšanas vajadzībām.

27.

Savukārt HW apgalvo, ka, ņemot vērā policijas iestāžu praksi, attiecīgā datu vākšana ir sistemātiska ( 7 ).

28.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesas kompetencē nav sniegt valsts tiesību normu interpretāciju vai spriest par to, vai valsts tiesas sniegtā interpretācija par tām un to piemērošana ir pareiza, jo šāda interpretācija ietilpst vienīgi valsts tiesas kompetencē ( 8 ).

29.

Ņemot to vērā, Tiesai, kam jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, ir kompetence sniegt norādījumus, ņemot vērā pamatlietas materiālus, kā arī Tiesai sniegtos rakstveida un mutvārdu paskaidrojumus ( 9 ).

30.

Apzinos, ka robeža starp lietderīgas atbildes sniegšanu un valsts tiesību interpretāciju var būt smalka.

31.

Tomēr jāprecizē, ka tas, ka iesniedzējtiesa ir lietojusi terminu “datu sistemātiska vākšana”, izriet no sprieduma Ministerstvo na vatreshnite raboti I, kurš, šķiet, ir tās jautājumu pamatā ( 10 ).

32.

Proti, no šī sprieduma 113. punkta izriet, ka attiecīgajā lietā iesniedzējtiesas ieskatā Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā, 8. panta 1. un 2. punktā un 10. pantā esot prasīts, lai kompetentajām iestādēm būtu novērtējuma [rīcības] brīvība, nosakot biometrisko un ģenētisko datu vākšanas nepieciešamību. Iesniedzējtiesas ieskatā valsts tiesībās paredzētā datu vākšana bija obligāti piemērojama visām personām, kuras tiek apsūdzētas par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets, taču šajās tiesībās nav prasīts konstatēt konkrētu nepieciešamību vākt visu šo kategoriju datus ( 11 ).

33.

Turklāt sprieduma Ministerstvo na vatreshnite raboti I 114. punktā Tiesa uzskatīja, ka “ceturtais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka ar to pēc būtības tiek mēģināts noskaidrot, vai Direktīvas 2016/680 10. pants, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādas valsts tiesības, kurās paredzēta sistemātiska biometrisko un ģenētisko datu vākšana par ikvienu personu, kas apsūdzēta tīšā noziedzīgā nodarījumā, kurš ir publiskās apsūdzības priekšmets, lai veiktu to kriminālreģistrāciju, neprasot kompetentajai iestādei noteikt un pierādīt, pirmkārt, ka šāda datu vākšana ir nepieciešama, lai sasniegtu konkrētos izvirzītos mērķus, un, otrkārt, ka šos mērķus nevar sasniegt, ievācot tikai daļu attiecīgo datu” ( 12 ).

34.

Ņemot vērā divus iepriekšējo punktus, kā arī lietas dalībnieku apsvērumus šajā lietā ( 13 ), ir jāprecizē jēdzieni “rīcības brīvība” un datu “sistemātiska vākšana”.

35.

Kā izriet no sprieduma Ministerstvo na vatreshnite raboti I 113. un 114. punkta, pirmkārt, “rīcības brīvība” attiecas uz valsts tiesībās paredzēto kompetentās iestādes iespēju noteikt un pierādīt datu apstrādes absolūto nepieciešamību. Otrkārt, vākšana ir “sistemātiska”, kad tā tiek obligāti piemērota ikvienai personai, uz kuru attiecas attiecīgo valsts tiesību aktu piemērošanas joma.

36.

No tā izriet, ka, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, Tiesai pirms tam ir jānosaka, vai attiecīgā vākšana šajā lietā ir “sistemātiska” sprieduma Ministerstvo na vatreshnite raboti I izpratnē.

37.

Ir jākonstatē, ka biometrisko datu vākšanas “sistemātisko” raksturu nevar izsecināt no Kriminālprocesa kodeksa 55-1. panta. Proti, saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu, kompetentajai iestādei nav pienākuma veikt paraugu ņemšanu no ikvienas personas, par kuru pastāv ticams iemesls vai vairāki ticami iemesli aizdomām, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Turklāt minētās tiesību normas otrajā daļā ir precizēts, ka šie paraugi tiek ņemti saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz policijas reģistriem, un ja attiecīgie dati ir nepieciešami, lai papildinātu un varētu izmantot šos reģistrus ( 14 ).

38.

Ņemot to vērā, kā liecina lietas dalībnieku debates, pirmā prejudiciālā jautājuma formulējums, kurā ir atsauce uz datu vākšanas “sistemātisko” raksturu, rada neskaidrību, jo, šķiet, ka ar to ir prezumēts, ka tāda vākšana, kas nav “sistemātiska”, atbilst Direktīvai 2016/680. Tomēr es uzskatu, ka tas tā nav. Kā izklāstīšu, veicot vērtējumu pēc būtības, lai biometrisko datu “nesistemātiska” iegūšana atbilstu Direktīvas 2016/680 prasībām, tai jābūt “absolūti nepieciešamai”.

39.

Tamdēļ es ierosinu Tiesai pārformulēt pirmo prejudiciālo jautājumu tādā ziņā, ka ar to iesniedzējtiesas mērķis ir būtībā noteikt, vai ar Direktīvas 2016/680 10. pantu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu, netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj vākt biometriskos datus no ikvienas personas, par kuru pastāv ticams iemesls vai vairāki ticami iemesli aizdomām, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

40.

Pirmām kārtām, jāuzsver, ka Direktīvas 2016/680 10. pants ir īpaša tiesību norma, kas reglamentē īpašu personas datu kategoriju (turpmāk tekstā – “sensitīvi dati”), tostarp biometrisko datu apstrādi ( 15 ). Kā izriet no judikatūras, minētās tiesību normas mērķis ir nodrošināt lielāku aizsardzību tādām apstrādes darbībām, kuras attiecīgo datu īpašās sensitivitātes un konteksta, kādā tie tiek apstrādāti, dēļ, kā izriet no minētās direktīvas 37. apsvēruma, var radīt nopietnu risku pamattiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Eiropas Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 8. pantā ( 16 ).

41.

Otrkārt, kā izriet no paša Direktīvas 2016/680 10. pantā ietvertās prasības formulējuma, ka šādu datu apstrāde ir atļauta “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams”, šī prasība ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek definēti stingrāki nosacījumi sensitīvu datu apstrādes likumībai iepretim nosacījumiem, kas izriet no šīs direktīvas 4. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta un 8. panta 1. punkta, kuri atsaucas tikai uz “nepieciešamību” apstrādāt datus, kas vispārīgi ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā ( 17 ).

42.

Tādējādi, pirmkārt, ar [partikulas un] apstākļa vārda “tikai tad” lietojumu pirms frāzes “kad tas ir absolūti nepieciešams” tiek uzsvērts, ka sensitīvu datu apstrādi var uzskatīt par “nepieciešamu” tikai ierobežotā skaitā gadījumu. Otrkārt, šādu datu apstrādes nepieciešamības “absolūtais” raksturs nozīmē, ka šī nepieciešamība ir jāizvērtē īpaši stingri ( 18 ).

43.

Jānorāda, ka Direktīvā 2016/680 nav definēta tās 10. pantā paredzētā prasība par “absolūto nepieciešamību”.

44.

Tomēr no citām šīs direktīvas tiesību normām var izsecināt atsevišķas norādes. Tādējādi, neskarot minētajā direktīvā paredzētos stingrākos nosacījumus sensitīvu datu apstrādes likumībai, absolūtās nepieciešamības prasība ir jāinterpretē, ņemot vērā tās 4. un 8. pantā minētos principus ( 19 ).

45.

Tas citastarp nozīmē, ka sensitīvu datu vākšanas absolūtā nepieciešamība ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs vākšanas nolūkus un mērķus, ievērojot nolūka ierobežojuma un datu minimizēšanas principus ( 20 ), no kuriem pēdējais minētais ir samērīguma principa izpausme ( 21 ).

46.

Šajā ziņā, pirmkārt, kā izriet no Direktīvas 2016/680 26. apsvēruma, nepieciešamības prasība ir izpildīta, ja attiecīgo datu apstrādes mērķi nav iespējams pienācīgi sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskar datu subjektu pamattiesības, jo īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. un 8. pantā. Jo īpaši, ņemot vērā fizisko personu pastiprinātu aizsardzību attiecībā uz sensitīvu datu apstrādi, pārzinim ir jāpārliecinās, vai šo mērķi nevar sasniegt, izmantojot citas datu kategorijas, kas nav uzskaitītas minētās direktīvas 10. pantā ( 22 ).

47.

Otrkārt, ņemot vērā ievērojamos riskus, ko sensitīvu datu apstrāde rada datu subjektu tiesībām un brīvībām, jo īpaši saistībā ar kompetento iestāžu uzdevumiem Direktīvas 2016/680 1. panta 1. punktā noteiktajos nolūkos, “absolūtas nepieciešamības” prasība nozīmē, ka ir jāņem vērā šādas apstrādes mērķa īpašais nozīmīgums. Šo nozīmīgumu var novērtēt, citastarp ņemot vērā sasniedzamā mērķa raksturu, jo īpaši to, ka apstrāde kalpo konkrētam mērķim, kas saistīts ar noziedzīgu nodarījumu vai noteikta smaguma sabiedriskās drošības apdraudējumu novēršanu, šādu noziedzīgu nodarījumu apkarošanu vai aizsardzību pret šādiem apdraudējumiem, kā arī ņemot vērā konkrētos apstākļus, kādos šī apstrāde tiek veikta ( 23 ).

48.

Treškārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka sensitīvo datu apstrādes “absolūto nepieciešamību” var noteikt, tikai ņemot vērā visus attiecīgos faktorus, piemēram, it īpaši iespējamā noziedzīgā nodarījuma, par kura izdarīšanu datu subjekts tiek turēts aizdomās pamata kriminālprocesā, raksturu un smagumu, šā nodarījuma konkrētos apstākļus, iespējamo saikni ar citiem uzsāktiem kriminālprocesiem, datu subjekta agrāko noziedzīgo rīcību vai individuālo profilu ( 24 ).

49.

Runājot par noziedzīga nodarījuma smagumu, jānorāda, ka jāņem vērā arī policijas iestāžu uzdevumu specifika. Tādējādi, kā Tiesa ir uzsvērusi spriedumā Bezirkshauptmannschaft Landeck, ja tiktu uzskatīts, ka piekļuve personas datiem var būt attaisnojama tikai smagas noziedzības apkarošanas gadījumā, tiktu ierobežotas kompetento iestāžu izmeklēšanas pilnvaras Direktīvas 2016/680 izpratnē attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem vispārīgi. Tiesas ieskatā tas palielinātu nesodāmības risku par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem, ņemot vērā to, kāda nozīme šiem datiem var būt kriminālizmeklēšanā. Tādējādi, nosakot šādu ierobežojumu, netiktu ņemta vērā minēto iestāžu šīs direktīvas 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos veikto uzdevumu specifika, kas uzsvērta tās 10. un 11. apsvērumā, un tiktu apdraudēts šīs direktīvas mērķis izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Savienībā ( 25 ).

50.

Tādējādi principā fakts, ka noziedzīgs nodarījums nav kvalificēts kā “smags”, nevar pats par sevi būt pamats tam, lai izslēgtu biometrisko datu vākšanas absolūto nepieciešamību. Proti, lai konstatētu noziedzīgu nodarījumu, kā arī lai identificētu tā izdarītāju, šāda veida datu vākšana var būt nepieciešama drīzāk atkarībā no noziedzīgā nodarījuma rakstura, nevis atkarībā no tā smaguma.

51.

Savukārt, ja biometrisko datu vākšanas absolūtā nepieciešamība nav balstīta uz noziedzīgā nodarījuma raksturu, tai ir jābalstās uz citiem faktoriem.

52.

Francijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka pamatlietā aplūkotās biometrisko datu iegūšanas mērķis ir citastarp salīdzināt pirkstu nospiedumus ar izmeklēšanas laikā iegūtajiem paraugiem, identificēt aizdomās turēto personu notiekošajā izmeklēšanā, lai izvairītos no homonīmu vai identitātes viltošanas riska, vai identificēt personu, meklējot saikni ar citiem uzsāktiem vai vēl neuzsāktiem kriminālprocesiem, piemēram, lai varētu salīdzināt pirkstu vai delnu nospiedumus ar citu izmeklēšanu gaitā iegūtajiem paraugiem ( 26 ).

53.

Šie mērķi ir saistīti, pirmkārt, ar savākto datu izmantošanu konkrētā kriminālprocesā un, otrkārt, ar apstrādi citos procesos. Nepieciešamība veikt šo apstrādi skaidri izriet no Direktīvas 2016/680 27. apsvēruma ( 27 ).

54.

Tādēļ ir jākonstatē, ka biometrisko datu vākšana ir atbilstīga un piemērota, ņemot vērā izklāstītos mērķus ( 28 ). Tomēr tās nepieciešamība ir atkarīga citastarp no tās piemērošanas jomas, kas definēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā.

55.

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma un no Francijas valdības apsvērumiem, pastāv domstarpības par pamatlietā aplūkotās datu vākšanas piemērošanas jomu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka kriminālpolicijas amatpersonas var veikt biometrisko datu vākšanu par jebkuru personu, par kuru pastāv “ticams iemesls vai vairāki ticami iemesli aizdomām, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu” ( 29 ). Savukārt Francijas valdības ieskatā minētā vākšana var attiekties, pirmkārt, uz personām, par kurām pastāv ne tikai aizdomas, bet par kurām pastāv būtiskas vai saskaņotas norādes par iespējamību, ka personas, būdamas tā izdarītājas vai līdzdalībnieces tā izdarīšanā, ir varējušas būt piedalījušās tāda smaga nozieguma vai tāda nozieguma pastrādāšanā, kas sodāms ar brīvības atņemšanas sodu, un, otrkārt, uz personām, kuru pārliecinoša identifikācija izrādās nepieciešama ( 30 ).

56.

Šīs domstarpības liek izvērtēt aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma divus aspektus – procesa posmu, kurā tiek veikta vākšana (šajā gadījumā – kamēr datu subjekts nav formāli apsūdzēts), un šīs vākšanas tvērumu.

57.

Pirmām kārtām, runājot par procesa posmu, es uzskatu, ka biometrisko datu vākšanas mērķi nozīmē, ka šī vākšana var notikt kriminālprocesa agrīnā stadijā. Ja šī iespēja tiktu ierobežota un vākšana notiktu stadijā, kad datu subjektam tiek izvirzīta apsūdzība, tas būtu pretrunā atsevišķiem Direktīvas 2016/680 1. pantā minētajiem nolūkiem.

58.

Patiesībā, kā Tiesa ir uzsvērusi spriedumā Ministerstvo na vatreshnite raboti I – ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas pamato tās apsūdzēšanu, un tas nozīmē, ka jau ir savākti pietiekami pierādījumi par personas saistību ar noziedzīgo nodarījumu, var būt gadījumi, kad biometrisko datu vākšana nav konkrēti nepieciešama noritošā kriminālprocesa vajadzībām ( 31 ).

59.

Jāuzsver arī, ka krimināltiesības ietilpst dalībvalstu kompetencē ( 32 ). It īpaši, dažādie kriminālprocesa posmi, kā arī ar tiem saistītās tiesības un garantijas, kas ir datu subjektam, var atšķirties atkarībā no dalībvalsts. No tā izriet, ka šis elements nav izšķirošs, lai interpretētu Direktīvas 2016/680 10. pantu.

60.

Šādu interpretāciju neatspēko Direktīvas 2016/680 6. pants. Proti, šajā tiesību normā ir noteikts pienākums attiecīgā gadījumā un, cik iespējams, skaidri nošķirt dažādu datu subjektu kategoriju personas datus, lai viņu pamattiesības uz personas datu aizsardzību paliktu neskartas vienādā mērā neatkarīgi no kategorijas, pie kuras tie pieder ( 33 ). Taču šīs tiesību normas mērķis nav noteikt to personu kategorijas, kuru datus var vākt ( 34 ).

61.

Otrām kārtām, attiecībā uz pamatlietā aplūkotās biometrisko datu vākšanas tvērumu, atgādinu, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesa var tikai noteikt no Savienības tiesībām izrietošos nosacījumus, kas ir jāievēro valsts tiesībās, bet piemērojamo valsts tiesību normu noteikšana, kā arī to interpretācija ir valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē ( 35 ).

62.

Katrā ziņā es uzskatu, ka pat to tiesību aktu, kuri attiecas uz biometrisko datu vākšanu, piemērošanas jomai, kuru minējusi Francijas valdība, lai arī tā aprobežojas ar noziegumiem, par kuriem soda ar brīvības atņemšanu, ir plašs tvērums ( 36 ), un tas savukārt ļauj citustarp vākt datus par ikvienu personu, kuru ir nepieciešams pārliecinoši identificēt neatkarīgi no attiecīgā noziedzīgā nodarījuma rakstura un smaguma.

63.

Neraugoties uz šo plašo tvērumu, atšķirībā no Bulgārijas tiesību aktiem, kuri tika aplūkoti lietā, kurā tika pasludināts spriedums Ministerstvo na vatreshnite raboti I, no Francijas tiesību aktiem izriet, ka policijas iestādēm nav pienākuma veikt datu vākšanu par ikvienu personu, uz kuru attiecas šo tiesību aktu piemērošanas joma, un ka, gluži otrādi, šī vākšana ir pakļauta minēto iestāžu vērtējumam katrā atsevišķā gadījumā ( 37 ).

64.

Lai ar šo rīcības brīvību tiktu ievērotas Direktīvas 2016/680 prasības, Francijas tiesību aktos ir jāparedz pienākums kompetentajām iestādēm izvērtēt, vai datu subjektu biometrisko datu vākšana ir absolūti nepieciešama ( 38 ).

65.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka par šī kritērija ievērošanu ir jāpārliecinās kompetentajām iestādēm ( 39 ).

66.

Šajā lietā no Francijas valdības apsvērumiem izriet, ka ar loi no 78-17 du 6 janvier 1978, relative à l’informatique, aux fichiers et aux libertés (1978. gada 6. janvāra likums Nr. 78-17 par informātiku, datnēm un brīvībām) ( 40 ) 6. un 88. pantu ir transponēts Direktīvas 2016/680 10. pants, skaidri tajos pārņemot tajā ietverto kritēriju par absolūto nepieciešamību. Šī valdība piebilst, ka biometrisko datu vākšanā, balstoties uz Kriminālprocesa kodeksa 55-1. pantu, nevar neievērot šīs tiesību aktu normas.

67.

Ja tas tā ir, šīs atbilstošās valsts tiesību normas varētu interpretēt tā, ka ar tām kompetentajai iestādei ir noteikts pienākums izvērtēt tās veiktās vākšanas “absolūto nepieciešamību”.

68.

Tomēr, ņemot vērā Tiesas un iesniedzējtiesas uzdevumu nošķīrumu, iesniedzējtiesai būs jāpārliecinās, vai tas tā patiešām ir, it īpaši pildot pienākumu interpretēt valsts tiesības cik vien iespējams atbilstoši Direktīvas 2016/680 tekstam un nolūkam ( 41 ).

69.

Ņemot vērā pamatlietas apstākļus attiecībā uz tādas personas biometrisko datu vākšanu, kas aizturēta par neatļautas demonstrācijas rīkošanu un dalību tajā, iesniedzējtiesai ir arī jāpārliecinās, ka kompetentā iestāde ir piemērojusi likumu atbilstoši Direktīvas 2016/680 prasībām ( 42 ).

70.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2016/680 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram drīkst vākt biometriskos datus no ikvienas personas, par kuru pastāv ticams iemesls vai vairāki ticami iemesli aizdomām, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu, ja vien šajā regulējumā kompetentajai iestādei ir paredzēts pienākums izvērtēt katras vākšanas absolūto nepieciešamību.

71.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai kompetentajai iestādei, ņemot vērā absolūtās nepieciešamības prasību, kas izriet no Direktīvas 2016/680 10. panta, ir pienākums pamatot lēmumu veikt biometrisko datu vākšanu.

72.

Manuprāt, šāds pienākums izriet no spriedumiem Ministerstvo na vatreshnite raboti II un Bezirkshauptmannschaft Landeck, un es nesaskatu iemeslu, kāpēc būtu jāatkāpjas no šī judikatūras.

73.

Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Ministerstvo na vatreshnite raboti II, jautājums bija par to, vai tad, ja valsts tiesību aktos kompetentajai iestādei nav paredzēts pienākums pārbaudīt un pierādīt sensitīvu datu vākšanas absolūtu nepieciešamību saskaņā ar Direktīvas 2016/680 10. pantu, tiesa, kurā kompetentā iestāde ir vērsusies saistībā ar minētās vākšanas piespiedu izpildi, var nodrošināt šāda pienākuma izpildi ( 43 ).

74.

Atbildē Tiesa nosprieda, ka, tā kā kompetentajai iestādei saskaņā ar valsts tiesībām nav pienākuma izvērtēt veiktās vai veicamās apstrādes “absolūto nepieciešamību”, tiesa, kurā iesniegts pieprasījums lemt par šādu šīs kompetentās iestādes veiktu personas datu apstrādi, nevar pēdējās minētās vietā nodrošināt, ka tiek izpildīts Direktīvas 2016/680 10. pantā šai iestādei noteiktais pienākums ( 44 ).

75.

Pat ja Tiesa nav skaidri minējusi pienākumu norādīt pamatojumu, šāds pienākums, manuprāt, izriet no minētā sprieduma.

76.

Pirmām kārtām, saskaņā ar Direktīvas 2016/680 54. panta normām, kurās konkrētu izpausmi rod Hartas 47. pantā noteiktais, dalībvalstis paredz, ka datu subjektam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja viņš uzskata, ka viņa tiesības, kas paredzētas saskaņā ar šo direktīvu pieņemtās tiesību normās, ir pārkāptas viņa personas datu apstrādes rezultātā, kura neatbilst minētajām tiesību normām.

77.

Otrām kārtām, saskaņā ar judikatūru Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principā prasa, lai attiecīgā persona varētu uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu vai nu no paša lēmuma vai no šī pamatojuma paziņojuma, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā, kā arī lai šī tiesa pilnībā varētu īstenot attiecīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi ( 45 ).

78.

Tā kā Tiesa ir secinājusi, ka tiesa nevar aizstāt kompetento iestādi attiecībā uz datu vākšanas absolūtās nepieciešamības pārbaudi, tas noteikti nozīmē tiesības uz to, lai tiesa vēlāk izvērtētu šo pārbaudi.

79.

Lai gan šīs tiesības nav absolūta prerogatīva un atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam tās var ierobežot, tas var notikt tikai tad, ja šādi ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, ja tie respektē attiecīgo tiesību un brīvību būtību un ja saskaņā ar samērīguma principu tie ir nepieciešami un patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības ( 46 ).

80.

Valdības, kuras piedalījās tiesas sēdē, norādīja, ka, pienākuma noteikšana kompetentajām iestādēm pamatot katru lēmumu, kurš pieņemts atbilstoši Direktīvas 2016/680 10. pantam, ietekmētu kriminālizmeklēšanu efektīvu norisi, kā arī noziedzības apkarošanu. Kaut arī tie ir vispārējo interešu mērķi, uzskatu, ka aplūkotais tiesību efektīvi vērsties tiesā ierobežojums nav ierobežots līdz absolūti nepieciešamajam.

81.

Pirmām kārtām, ciktāl aplūkotā datu vākšana nav sistemātiska, pienākums norādīt pamatojumu man nešķiet pārāk liels slogs kompetentajām iestādēm. Turklāt, kaut arī kompetentajām iestādēm ir jābūt zināmai rīcības brīvībai, lai sasniegtu Direktīvas 2016/680 1. panta 1. punktā minētos mērķus, tās pašas direktīvas 10. pantā paredzētais pienākums pamatot to lēmumus ir vēl jo būtiskāks.

82.

Otrām kārtām, kā Tiesa ir būtībā norādījusi spriedumā Bezirkshauptmannschaft Landeck, Direktīvas 2016/680 13. panta 1. un 2. punktā kopsakarā ar tās 54. pantu ir noteikts pienākums informēt datu subjektu. Lai arī ar šīs direktīvas 13. panta 3. punktu dalībvalstīm ir atļauts pieņemt leģislatīvus pasākumus, lai atliktu, ierobežotu informācijas sniegšanu vai pat nesniegtu informāciju datu subjektam, valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārīgi būtu izslēgtas jebkādas tiesības uz informāciju, neatbilstu Savienības tiesībām ( 47 ).

83.

Šajā ziņā, atbildot uz jautājumu, kuru Tiesa uzdeva tiesas sēdē, Francijas un Čehijas valdība apgalvoja, ka spriedums Bezirkshauptmannschaft Landeck nav piemērojams šajā lietā, jo šis spriedums attiecoties uz tiesas vai neatkarīgas administratīvas iestādes iepriekšēju pārbaudi par policijas iestāžu piekļuvi datu subjekta mobilajā tālrunī esošajiem datiem.

84.

Taču man ir šaubas par šo argumentu atbilstību. Vispirms, manuprāt, pienākums norādīt pamatojumu ir vēl jo vairāk nepieciešams, ja datu vākšana nav pakļauta iepriekšējai pārbaudei. Turpinājumā jānorāda, ka, lai arī mobilais tālrunis, protams, var saturēt sensitīvus datus Direktīvas 2016/680 10. panta izpratnē ( 48 ), spriedums Bezirkshauptmannschaft Landeck neattiecas tikai uz šāda veida datiem. No tā izriet, ka no šī sprieduma izrietošais pienākums norādīt pamatojumu a fortiori ir piemērojams šeit aplūkotās lietas apstākļiem attiecībā uz sensitīvu datu vākšanu.

85.

Visbeidzot, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, atbildot uz to pašu Tiesas uzdoto jautājumu, no Direktīvas 2016/680 4. panta 4. punkta izriet, ka kompetentajai iestādei ir jāvar uzskatāmi pierādīt citastarp datu apstrādes, ko tā veic, nepieciešamību. Šis atbildības princips, kurš paredzēts arī Regulas (ES) 2016/679 ( 49 ) 5. panta 2. punktā, ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas 54. pantu. No tā izriet, ka pienākums norādīt pamatojumu izriet no minētās direktīvas vispārējās sistēmas.

86.

Trešām kārtām, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir atkarīgs no katras situācijas īpašajiem apstākļiem ( 50 ). Ja detalizētāks pamatojums var izrādīties nepieciešams it īpaši attiecībā uz mazāka smaguma noziedzīgiem nodarījumiem, attiecībā uz smagiem noziegumiem tas var būt īss. Turklāt, runājot par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā, piemēram, ielaušanās, attiecībā uz kuriem ir skaidri nepieciešams identificēt to izdarītāju, es neizslēdzu, ka biometrisko datu vākšanas absolūto nepieciešamību var izsecināt no visiem lietas materiāliem. Proti, persona var viegli saprast iemeslus, kādēļ notiek šī iejaukšanās tās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību.

87.

Taču iemesls, kura dēļ biometrisko datu vākšana par personu, par kuru ir aizdomas, ka tā ir piedalījusies neatļautā demonstrācijā, būtu absolūti nepieciešama, it īpaši, ja par šīs personas identitāti nav ne mazāko šaubu, nešķiet acīmredzams, vismaz šī konkrētā procesa vajadzībām. Tādā situācijā kompetentajai iestādei ir pienācīgi jāpamato savs lēmums, lai datu subjekts var saprast šādas vākšanas iemeslus, un tikai atsauce uz visiem lietas materiāliem principā nav pietiekama ( 51 ).

88.

Tādēļ es ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2016/680 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēts kompetentās iestādes pienākums katrā atsevišķā gadījumā pienācīgi pamatot iemeslu, kādēļ biometrisko datu iegūšana ir absolūti nepieciešama.

89.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2016/680 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj saukt pie kriminālatbildības un notiesāt personu par patstāvīgu nodarījumu, ko veido fakts, ka tā ir atteikusies pieļaut savu biometrisko datu iegūšanu, pat ja šī persona nav saukta pie kriminālatbildības vai notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, kas ir biometrisko datu iegūšanas līdzekļa piemērošanas pamatā.

90.

Francijas valdība uzskata, ka šis jautājums ir nepieņemams, jo Direktīvā 2016/680 nav noteikumu par noziedzīgo nodarījumu, ko veido atteikšanās pakļauties personas datu vākšanai. No tā izrietot, ka uz notiesāšanu par šādu nodarījumu neattiecas šīs direktīvas piemērošanas joma un tātad neattiecas arī Savienības tiesības.

91.

Turklāt šī valdība un Komisija apgalvo, ka iesniedzējtiesa nenorāda iemeslus, kuru dēļ Direktīvas 2016/680 tiesību normām varētu būt ietekme uz notiesāšanu par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu.

92.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jābūt ietvertam to iemeslu izklāstam, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī jānorāda saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. Šim izklāstam ir jāļauj Tiesai pārbaudīt ne tikai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet arī tās kompetenci atbildēt uz uzdoto jautājumu ( 52 ).

93.

Kaut arī es piekrītu konstatējumam, ka iesniedzējtiesa nepaskaidro, kādā veidā minētajām Direktīvas 2016/680 tiesību normām varētu būt ietekme uz notiesāšanu par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu, uzskatu, ka šādu saikni var izsecināt no visiem Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kā arī no judikatūras, un to es izklāstīšu turpinājumā.

94.

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja nav acīmredzams, ka Savienības tiesību akta interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu – kā tas ir Direktīvas 2016/680 gadījumā –, uz iebildumu par šā tiesību akta nepiemērojamību pamatlietā attiecas jautājuma būtība ( 53 ).

95.

Vispirms jāprecizē, ka notiesāšana par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu neizriet no Direktīvas 2016/680 10. panta transponēšanas Francijas tiesībās. Proti, kā pamatoti norāda Francijas valdība, šajā direktīvā nav nevienas tiesību normas par šo jautājumu.

96.

Tomēr tas ne obligāti nozīmē, ka notiesāšana par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu ir ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas ( 54 ). Proti, lai valsts tiesību norma ietilptu šo tiesību piemērošanas jomā, nav nepieciešams, lai valsts likumdevējam būtu bijis nodoms to īstenot; šādu mērķi drīzāk izsaka valsts pasākuma konkrētā piemērošana ( 55 ).

97.

Turpinājumā – Direktīvas 2016/680 piemērošanas joma ir definēta tās 2. panta 1. punktā, kurā paredzēts, ka šo direktīvu “piemēro personas datu apstrādei, ko veic kompetentās iestādes [tās] 1. panta 1. punktā izklāstītajos nolūkos”, proti, it īpaši “ar mērķi novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem”.

98.

Tamdēļ tas nozīmē, ka HW tika notiesāts ar pamatojumu, ka viņš iebilda pret darbību, uz kuru attiecas Direktīvas 2016/680 piemērošanas joma. Tādējādi var uzskatīt, ka kriminālpolicijas amatpersonas “mēģināja” apstrādāt personas datus un ka tas neizdevās HW atteikuma dēļ, un šis mēģinājums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā ( 56 ).

99.

Visbeidzot jāprecizē, ka notiesāšanu par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu var atļaut tikai, ja kompetento iestāžu paredzētā datu vākšana, pret kuru datu subjekts iebilst, atbilst Direktīvas 2016/680 10. panta prasībām, tostarp “absolūtas nepieciešamības” prasībai. Prasības, kuras ar Direktīvu 2016/680 noteiktas datu apstrādei, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, tādējādi ir nosacījums notiesāšanas par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu likumībai ( 57 ).

100.

Manis pirmīt minētais apstāklis, manuprāt, ir arī vienīgais no Direktīvas 2016/680 izrietošais kritērijs, kuram ir ietekme uz notiesāšanu par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu – valsts tiesai, pirms atzīt apsūdzēto par vainīgu noziedzīga nodarījuma, ko veido atteikšanās pakļauties biometrisko datu iegūšanai, ir jāpārliecinās, ka šī datu iegūšana, ja tā būtu notikusi, atbilstu šīs direktīvas 10. pantam kopsakarā ar tās 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu ( 58 ), kā arī ar tās 8. panta 1. un 2. punktu.

101.

Taču es uzskatu, ka, raugoties no šo Direktīvas 2016/680 tiesību normu formulējuma aspekta, kā arī no tās mērķu aspekta ( 59 ), nekas neliedz valsts likumdevējam paredzēt notiesāt personu, kura ir atteikusies pakļauties biometrisko datu iegūšanai, pat ja persona nav saukta pie kriminālatbildības vai notiesāta par noziedzīgo nodarījumu, kas pamatoja šo datu iegūšanu. Proti, kā norādīja visi tiesas sēdes dalībnieki, absolūtās nepieciešamības prasība ir jāizvērtē brīdī, kad iestādes ir paredzējušas veikt datu iegūšanu. Ņemot to vērā, uzskatu, ka ir nepieciešami vēl divi precizējumi.

102.

Pirmkārt, kompetentajai iestādei ir pienākums izvērtēt jebkādas vēlākas datu apstrādes absolūto nepieciešamību. Fakts, ka datu subjekts nav saukts pie kriminālatbildības, it īpaši ir nozīmīgs kritērijs, lai noteiktu viņa datu glabāšanas absolūto nepieciešamību ( 60 ).

103.

Otrkārt, uzskatu, ka notiesāšana par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu ir jāizvērtē, ņemot vērā Hartas 7. un 8. pantu, kā arī 49. panta 3. punktu.

104.

Saskaņā ar Francijas valdības skaidrojumiem, atteikšanās pakļauties savu biometrisko datu iegūšanai noziedzīgais nodarījums konkrēti attiecas uz tādas rīcības inkriminēšanu, kas rada šķērsli efektīvai kriminālizmeklēšanas norisei.

105.

Pēdējais minētais ir Savienības tiesībās atzīts vispārējo interešu mērķis, notiesāšana par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu tomēr ir arī iejaukšanās ar Hartas 7. un 8. pantu garantētajās tiesībās ( 61 ). Tātad saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu šādai notiesāšanai ir jāatbilst samērīguma principam.

106.

Turklāt, tā kā notiesāšana par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu nozīmē kriminālsodāmību, ir jāņem vērā arī Hartas 49. panta 3. punkts, kurā paredzēts, ka sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu.

107.

Proti, samērīguma princips dalībvalstīm ir jāievēro, kad tās īsteno Savienības tiesības, tostarp ja piemērojamo sodu jomā nav veikta Savienības tiesību aktu saskaņošana, un it īpaši, ja dalībvalstis ievieš krimināltiesiska rakstura sodus ( 62 ).

108.

Saskaņā ar samērīguma principu, pirmkārt, piemērotajai sankcijai ir jāatbilst pārkāpuma smagumam un, otrkārt, nosakot sankciju, kā arī nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā katras lietas individuālie apstākļi ( 63 ).

109.

No visiem šiem apstākļiem, manuprāt, īpaši jāņem vērā datu subjekta rīcība un profils, iepriekšējā sodāmība, tā noziedzīgā nodarījuma smagums, kas pamatoja viņa datu vākšanu, un notiesāšanas par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu.

110.

Runājot par šo pēdējo minēto aspektu, kā to tiesas sēdē apstiprināja Francijas valdība, par noziedzīgo nodarījumu, ko veido atteikšanās pakļauties savu biometrisko datu iegūšanai, ja tas tiek konstatēts, tiek spriests tajā paša laikā, kad tiek spriests par “galveno” noziedzīgo nodarījumu. Pamatlietā šķiet, ka tribunal correctionnel de Paris (Parīzes krimināltiesa) 2021. gada 8. septembrī pasludināja vienlaicīgi attaisnojošo spriedumu par dalību neatļautā demonstrācijā un notiesājošo spriedumu par atteikšanos pakļauties biometrisko datu iegūšanai.

111.

Šādos apstākļos jānorāda, ka, lai arī notiesāšana par atteikšanos pakļauties biometrisko datu iegūšanai varēs veicināt nākotnē notiekošu procesu efektīvu norisi, it īpaši atkārtota pārkāpuma gadījumā, tas tomēr neveicina notiekošā procesa efektīvu norisi.

112.

Visbeidzot – tas, ka datu subjekts netika notiesāts par galveno noziedzīgo nodarījumu, arī ir jāņem vērā, lai noteiktu soda par atteikšanos pakļauties savu biometrisko datu iegūšanai apmēru. Šajā ziņā norādu, ka saskaņā ar Francijas valdības skaidrojumiem – tiklīdz attaisnojošais spriedums ir kļuvis galīgs, pirkstu nospiedumi un ar tiem saistītā informācija tiek dzēsta.

113.

Tālab es ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2016/680 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauta valsts tiesību norma, atbilstoši kurai drīkst saukt pie kriminālatbildības un notiesāt personu par patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu, ko veido atteikšanās pieļaut savu biometrisko datu iegūšanu, pat ja šī persona nav saukta pie kriminālatbildības vai notiesāta par biometrisko datu iegūšanas līdzekļa piemērošanas pamatā esošo noziedzīgo nodarījumu, ja vien šī datu iegūšana, ja tā būtu notikusi, būtu atbilstoša no minētajiem pantiem izrietošajām prasībām.

114.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI, 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu

jāinterpretē tādējādi, ka,