Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2026. gada 8. oktobrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2003/88/EK – 2. panta 1. punkts – Jēdziens “darba laiks” – 6. panta b) punkts – Maksimālais nedēļas darba laiks – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Ugunsdzēsēju darba laiks – Dežūras laiks darba vietā, kas netiek iekļauts darba laikā – Tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu no dalībvalsts par Savienības tiesību pārkāpumu – Nosacījumi – Zaudējumu, kas radīti, pārkāpjot Direktīvas 2003/88 6. panta b) punktu, atlīdzināšanas aprēķina veids – Līdzvērtības princips – Efektivitātes princips

Lietā C‑808/24 [Zálečta] (i)

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Okresný súd Lučenec (Lučenecas rajona tiesa, Slovākija) iesniegusi ar 2024. gada 13. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 26. novembrī, tiesvedībā

M. R.

pret

Ministerstvo vnútra Slovenskej republiky,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni], A. Kumins [A. Kumin], I. Ziemele (referente) un M. Bošņaks [M. Bošnjak],

ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],

sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Slovākijas valdības vārdā – E. V. Larišová un A. Lukáčik, pārstāvji,

–        Īrijas vārdā – M. Browne, Chief State Solicitor, A. Burke un A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz D. Ryan, BL,

–        Eiropas Komisijas vārdā – D. Recchia, A. Tokár un F. van Schaik, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2026. gada 19. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 2. panta 1. punktu un 6. panta b) punktu.

2        Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp ugunsdzēsēju un glābēju M. R. un Ministerstvo vnútra Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Iekšlietu ministrija) par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas M. R. esot nodarīts, jo Slovākijas Republika nepareizi transponējusi Direktīvu 2003/88 šīs dalībvalsts tiesību sistēmā.

 Tiesiskais regulējums

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 2003/88 2. panta “Definīcijas” 1. un 2. punktā paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

“1)      “darba laiks” ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi;

2)      “atpūtas laiks” ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks.”

4        Šīs direktīvas 6. pantā “Maksimālais nedēļas darba laiks” noteikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiek ievērota vajadzība aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību:

a)      iknedēļas darba laiks ir ierobežots ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem vai ar koplīgumiem vai līgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē;

b)      vidējais darba laiks katram septiņu darba dienu laikposmam, ietverot virsstundu darba laiku, nepārsniedz 48 stundas.”

 Slovākijas tiesības

5        Saskaņā ar 2001. gada 2. jūlija zákon č. 315/2001 Z. z. o Hasičskom a záchrannom zbore (Likums Nr. 315/2001 par ugunsdzēsības un glābšanas dienestu) 85. panta 1. punktu:

“[Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta] darbinieka darba laiks ir laiks, kurā darbinieks pilda dienesta pienākumus un ir dienesta iestādes rīcībā.”

6        Šī likuma 86. panta 2. punktā noteikts:

“Nevienmērīga darba laika sadalījuma gadījumā dienesta pienākumu pildīšanas ilgums vienā dienesta pienākumu pildīšanas dienā nedrīkst pārsniegt 18 stundas. Kopējais laiks, kas pavadīts, pildot dienesta pienākumus un veicot ar tiem tieši saistīto noteikto dežūru dienesta vietā, nedrīkst būt ilgāks par 24 stundām dienesta pienākumu pildīšanas dienā.”

7        Šī likuma 92. panta 1. punktā paredzēts:

“Dienesta iestāde dienesta pienākumu pildīšanas grafika ietvaros [ugunsdzēsības un glābšanas dienesta] darbiniekam nosaka dežūru dienesta pienākumu pildīšanas vietā, un šī dežūra norisinās tieši pēc 86. panta 2. punktā minēto dienesta pienākumu izpildes.”

8        Minētā likuma 122. panta 3. punktā noteikts:

“Atlīdzība par dežūru [..] netiek maksāta par laikposmu, kad tika pildīti dienesta pienākumi; šādos apstākļos pildīti dienesta pienākumi ir uzskatāmi par dienesta pienākumu pildīšanu virsstundās.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

9        Lučenecas pašvaldības ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks M. R. uzskata – ar to, ka dežūras laiks, kuru viņš veic darba vietā, netiek iekļauts darba laikā, tiek pārkāpts Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts un 6. panta b) punkts. Tāpēc šīs direktīvas 2. panta 1. punkta nepareizas transponēšanas dēļ Slovākijas tiesību sistēmā, kas izraisījis to, ka attiecībā uz viņu neesot ievērots minētā 6. panta b) punktā noteiktais maksimālais nedēļas darba laiks, viņam esot nodarīts morālais kaitējums. Šie pārkāpumi it īpaši esot pārkāpuši viņa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

10      M. R. cēla prasību Okresný súd Lučenec (Lučenecas rajona tiesa, Slovākija), lūdzot atlīdzināt morālo kaitējumu, kas esot nodarīts, jo nav ievērotas viņa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz pienācīgu atpūtu pēc darba, kā arī veselības aizsardzību un drošību darbā. Turpretī viņš neprasa atlīdzināt dežūras laiku, kurš netika ieskaitīts viņa darba laikā un kura dēļ viņa gadījumā tika pārsniegts Direktīvas 2003/88 6. panta b) punktā noteiktais 48 stundu ierobežojums saistībā ar maksimālo nedēļas darba laiku.

11      Ar 2023. gada 20. decembra spriedumu šī tiesa konstatēja – pārkāpjot Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktu, kā to Tiesa interpretējusi 2018. gada 21. februāra spriedumā Matzak (C‑518/15, EU:C:2018:82), Slovākijas tiesiskajā regulējumā bija paredzēta iespēja neieskaitīt darba laikā dežūras laiku, kuru ugunsdzēsējs pavada gan darba, gan dzīves vietā. Šajā ziņā Okresný súd Lučenec (Lučenecas rajona tiesa) norādīja – lai saņemtu atlīdzību, nepietiek ar to, ka dežūras laiks nav ticis ieskaitīts darba laikā Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē. Vēl nepieciešams, lai darba laiks, iekļaujot dežūras laiku, pārsniegtu šīs direktīvas 6. panta b) punktā noteikto maksimālo nedēļas darba laiku.

12      Šajā jautājumā Okresný súd Lučenec (Lučenecas rajona tiesa) konstatēja, ka aplūkotajā atsauces laikposmā, kas ilga sešus mēnešus, M. R. darba laiks, iekļaujot viņa veikto dežūras laiku, par 28 dienām pārsniedza to darba dienu skaitu, ko šajā laikposmā varēja nostrādāt, neievērojot minētās direktīvas 6. panta b) punktu, un, pieļaujot šo pārsniegšanu, noteikti esot tikusi ietekmēta M. R. privātā un ģimenes dzīve.

13      Līdz ar to šī tiesa piesprieda Slovākijas Republikai izmaksāt M. R. atlīdzību par morālo kaitējumu, aprēķinā ņemot vērā, pirmkārt, minētās pārsniegšanas apmēru un, otrkārt, paļāvības zudumu, ka valsts tiesiskais regulējums tiks grozīts, jo šādi grozījumi netika izdarīti, neraugoties uz Tiesas judikatūru, kas it īpaši izriet no 2018. gada 21. februāra sprieduma Matzak (C‑518/15, EU:C:2018:82).

14      Slovākijas Republikas Iekšlietu ministrija šo spriedumu pārsūdzēja Krajský súd v Banskej Bystrici (Banskas Bistricas apgabaltiesa, Slovākija), un tā ar 2024. gada 30. maija rīkojumu minēto spriedumu atcēla, pamatojoties uz to, ka Okresný súd Lučenec (Lučenecas rajona tiesa) lēmusi ultra petita, jo M. R. šajā tiesā neesot apgalvojis ne to, ka viņam būtu tādas tiesības, kas izriet no paļāvības zuduma, ka valsts tiesiskais regulējums tiks grozīts, ne arī to, ka viņam būtu tiesības uz tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas saistīts ar nostrādāto stundu skaitu, pārsniedzot Direktīvas 2003/88 6. panta b) punktā noteikto ierobežojumu. Proti, M. R. esot vienīgi norādījis, ka viņam esot nodarīts morālais kaitējums, it īpaši tādēļ, ka dežūras laiks, kuru viņš veicis attiecīgajā laikposmā, nav ticis ieskaitīts darba laikā. Turklāt Krajský súd v Banskej Bystrici (Banskas Bistricas apgabaltiesa) atzina, ka morālais kaitējums, ko radījusi valsts tiesību neatbilstība šīs direktīvas 2. panta 1. punktam, dod tiesības uz atlīdzinājumu un nav nepieciešams konstatēt, vai ir pārkāpts minētās direktīvas 6. panta b) punkts.

15      Krajský súd v Banskej Bystrici (Banskas Bistricas apgabaltiesa) lietu nosūtīja atpakaļ Okresný súd Lučenec (Lučenecas rajona tiesa), kas ir iesniedzējtiesa un kam ir šaubas par Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta un 6. panta b) punkta interpretāciju. Šī tiesa būtībā vaicā, vai, kā šķietami atzinusi Krajský súd v Banskej Bystrici (Banskas Bistricas apgabaltiesa), lai M. R. varētu saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, pietiek ar to, ka viņa dežūras laiks nav ticis ieskaitīts darba laikā, šādi pārkāpjot Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktu, vai turklāt nepieciešams, lai nebūtu ievērots arī šīs direktīvas 6. panta b) punktā paredzētais 48 stundu ierobežojums septiņu dienu laikā.

16      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā vienīgi definēts jēdziens “darba laiks”, savukārt šīs direktīvas 6. panta b) punktā skaidri paredzēts aizliegums pārsniegt noteiktos ierobežojumus saistībā ar maksimālo nedēļas darba laiku šī jēdziena definīcijas ietvaros. Tāpēc šī tiesa uzskata, ka tiesības uz atlīdzinājumu attiecīgajām personām ir vienīgi tad, ja ir pārkāpts šīs direktīvas 6. panta b) punkts kopsakarā ar 2. panta 1. punktu, bet ne gadījumā, ja pēdējais minētais noteikums pārkāpts, to aplūkojot atsevišķi.

17      Šādos apstākļos Okresný súd Lučenec (Lučenecas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tas, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu – pretēji [Direktīvas 2003/88] 2. panta 1. punktam – darba ņēmēja dežūras laiks netiek ieskaitīts darba laikā, ir pamats tiesībām uz atlīdzinājumu no dalībvalsts par Savienības tiesību pārkāpumu, ja nav pierādīts, ka attiecībā uz šo darba ņēmēju vienlaikus ir pārkāpts minētās direktīvas 6. panta b) punkts?

2)      Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai, nosakot atbilstoša atlīdzinājuma apmēru, valsts tiesai jāņem vērā dežūras stundu skaits, kurš valsts tiesiskā regulējuma dēļ netika iekļauts darba ņēmēja darba laikā, vai arī dalībvalsts izmaksājamā atlīdzinājuma apmērs jānosaka saistībā ar tā pārkāpuma ilgumu, kas izriet no tāda valsts tiesiskā regulējuma, kurš pretēji Direktīvai 2003/88 pieļauj, ka dežūras laiks netiek ieskaitīts darba ņēmēja darba laikā?

3)      Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir noliedzoša, vai, nosakot atbilstoša atlīdzinājuma apmēru, valsts tiesai jāņem vērā to stundu skaits, kuru laikā tika pārkāpts Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkts, vai arī dalībvalsts izmaksājamā atlīdzinājuma apmērs jānosaka, ņemot vērā tā pārkāpuma ilgumu, kas izriet no tāda valsts tiesiskā regulējuma, kurš pretēji Direktīvai 2003/88 pieļauj, ka dežūras laiks netiek iekļauts darba ņēmēja darba laikā?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

18      Iesākumā jāatgādina, ka valsts atbildības princips par privātpersonām radītajiem zaudējumiem tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros tā vainojama, ir raksturīgs to Līgumu sistēmai, uz kuriem ir balstīta Savienība (spriedumi, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 35. punkts, kā arī 2026. gada 8. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑293/24, EU:C:2026:723, 42. punkts).

19      Šis princips ir spēkā ikvienā gadījumā, kad dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, neatkarīgi no dalībvalsts iestādes, kuras darbība vai bezdarbība ir šī pārkāpuma pamatā, tostarp gadījumā, ja tas ir valsts likumdevējs, un neatkarīgi no tā, kurai valsts iestādei saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībām principā minētie zaudējumi jāatlīdzina (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 32. un 63. punkts, kā arī 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (Likumdevēja pieļauts Savienības tiesību pārkāpums), C‑278/20, EU:C:2022:503, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

20      Saistībā ar nosacījumiem, lai rastos valsts atbildība par privātpersonām radītajiem zaudējumiem tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros tā vainojama, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptā Savienības tiesību noteikuma mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šī noteikuma pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 51. punkts, kā arī 2026. gada 8. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑293/24, EU:C:2026:723, 44. punkts).

21      Šie trīs nosacījumi ir nepieciešami un pietiekami, lai konstatētu tiesības uz atlīdzinājumu par labu privātpersonām, tomēr neizslēdzot to, ka valsts atbildība var iestāties arī ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem, pamatojoties uz valsts tiesībām (spriedums, 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (Likumdevēja pieļauts Savienības tiesību pārkāpums), C‑278/20, EU:C:2022:503, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Ievērojot tiesības uz atlīdzinājumu, kas tādējādi tieši paredzētas Savienības tiesībās, ja ir izpildīti šī sprieduma 20. punktā atgādinātie trīs nosacījumi, valstij ir pienākums atlīdzināt kaitējuma radītās sekas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam par atbildību – ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzināšanu nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nedrīkst būt tāda, kas zaudējumu atlīdzināšanu padara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips) (spriedums, 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (Likumdevēja pieļauts Savienības tiesību pārkāpums), C‑278/20, EU:C:2022:503, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ņemot vērā šī sprieduma 18.–22. punktā atgādinātos principus.

 Par pirmo jautājumu

24      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām tādā veidā, ka dalībvalsts pieļauts šī panta pārkāpums minētajām personām radītu tiesības uz atlīdzinājumu, pamatojoties uz Savienības tiesībām, un nav nepieciešams, lai tās pierādītu šīs direktīvas 6. panta b) punkta pārkāpumu.

25      Pirmkārt, Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā jēdziens “darba laiks” definēts kā “jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi”. Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā jēdziens “atpūtas laiks” definēts kā “jebkurš laikposms, kas nav darba laiks”.

26      Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē ir Savienības tiesību jēdzieni, kas jādefinē saskaņā ar objektīvām īpašībām, pamatojoties uz šīs direktīvas – kura ir vērsta uz to, lai noteiktu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanas minimālās prasības, – sistēmu un mērķi. Tikai ar šādu autonomu interpretāciju iespējams nodrošināt pilnīgu šīs direktīvas efektivitāti un vienotu minēto jēdzienu piemērošanu visās dalībvalstīs (spriedums, 2025. gada 9. oktobris, STAS‑IV, C‑110/24, EU:C:2025:768, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Treškārt, Tiesa uzsver, ka Direktīvas 2003/88 2. pants nav iekļauts to šīs direktīvas tiesību normu skaitā, no kurām ir atļauts paredzēt atkāpes (spriedums, 2025. gada 9. oktobris, STAS‑IV, C‑110/24, EU:C:2025:768, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      No tā izriet, ka jēdziens “darba laiks” ir viens no pamatjēdzieniem, uz kuriem balstīts Direktīvas 2003/88 tiesību normu kopums, un valsts tiesību atbilstība šī jēdziena definīcijai ir nepieciešama, lai pareizi piemērotu šo tiesību normu kopumu.

29      Tomēr no šīs direktīvas 2. panta 1. punkta formulējuma nevar secināt, ka šīs tiesību normas mērķis pats par sevi būtu piešķirt tiesības privātpersonām tādā veidā, ka dalībvalsts pieļauts minētā panta pārkāpums privātpersonām radītu tiesības uz atlīdzinājumu no šīs dalībvalsts puses šī pārkāpuma dēļ. Proti, šīs direktīvas 2. panta 1. punktā, kā norādīts minētā panta nosaukumā, jēdziens “darba laiks” šīs direktīvas mērķiem vienīgi definēts kā tāds, kas attiecas uz “jebkuru laikposmu, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi”, un ar to netiek piešķirtas tiesības privātpersonām vai pozitīvi vai negatīvi pienākumi privātpersonām, dalībvalstīm vai Savienības iestādēm Tiesas iedibinātās judikatūras izpratnē, kā tas izriet tostarp no 2024. gada 5. marta sprieduma Kočner/Eiropols (C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Līdz ar to šķiet, ka tad, ja ir pārkāpts tikai Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts, pirmais šī sprieduma 20. punktā minētais dalībvalsts atbildības iestāšanās nosacījums nav izpildīts.

31      Tomēr lietderības labad jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesības nekādi neizslēdz, ka, pamatojoties uz valsts tiesību normām, valsts atbildībai par šo tiesību pārkāpumu var tikt noteikti mazāk ierobežojoši nosacījumi (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 66. punkts), un tas šajā lietā jāpārbauda iesniedzējtiesai.

32      Tāpēc uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis nav piešķirt tiesības privātpersonām, tāpēc šī panta pārkāpums, ko pieļāvusi dalībvalsts, nevar minētajām personām radīt tiesības uz atlīdzinājumu, pamatojoties uz Savienības tiesībām.

 Par otro jautājumu

33      Tā kā iesniedzējtiesa otro jautājumu uzdevusi gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, uz to nav jāatbild.

 Par trešo jautājumu

34      Ar trešo jautājumu, kas uzdots, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkts jāinterpretē tādējādi, ka morālā kaitējuma, ko dalībvalstis nodarījušas privātpersonām, pārkāpjot šo tiesību normu, atlīdzinājums, kas jāmaksā dalībvalstīm, jānosaka saskaņā ar valsts tiesībām, ņemot vērā nostrādāto stundu skaitu, kas pārsniedz minētajā tiesību normā paredzēto ierobežojumu, vai tā Savienības tiesību pārkāpuma ilgumu, kurš izriet no tā, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēts dežūras laiku ieskaitīt “darba laikā” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē.

35      Lai atbildētu uz šo jautājumu, iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir izpildīti šī sprieduma 20. punktā atgādinātie valsts atbildības iestāšanās nosacījumi.

36      Šajā ziņā attiecībā uz pirmo valsts atbildības iestāšanās nosacījumu, proti, ka pārkāptās Savienības tiesību normas mērķim jābūt piešķirt tiesības privātpersonām, Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkts ir Savienības sociālo tiesību norma, kurā privātpersonām piešķirtas tiesības, uz kurām tās var tieši atsaukties valsts tiesās, jo šajā normā dalībvalstīm ir paredzēts vidējais nedēļas darba laiks, kuru kā minimālu normu ir jābūt tiesībām izmantot katram darba ņēmējam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c., no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 100. punkts, kā arī 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 49. un 50. punkts).

37      Tāpēc ar nosacījumu, ka M. R. prasību pamato ne tikai ar Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta, bet arī 6. panta b) punkta pārkāpumu – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, šķiet, ka pirmais Slovākijas Republikas atbildības iestāšanās nosacījums ir izpildīts.

38      Saistībā ar otro valsts atbildības iestāšanās nosacījumu no Tiesas judikatūras izriet, ka izšķirošais kritērijs, lai uzskatītu, ka Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir acīmredzams un nopietns ar pārkāpto tiesību normu piešķirtās novērtējuma brīvības robežu pārkāpums. Ja attiecīgās iestādes novērtējuma brīvība ir būtiski ierobežota vai pat neeksistē, pietiekami būtiska šo tiesību pārkāpuma konstatēšanai var pietikt vien ar Savienības tiesību pārkāpumu. Veicamajā novērtējumā jāņem vērā joma, apstākļi un konteksts, kuros attiecīgajai iestādei ir uzlikts konkrētais pienākums. Turklāt jāņem vērā tostarp pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī novērtējuma brīvības, ko šī norma atstāj attiecīgajai iestādei, apjoms, risināmās situācijas sarežģītība un grūtības tiesību normu piemērošanā vai interpretācijā (spriedums, 2024. gada 5. marts, Kočner/Eiropols, C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 126.–128. punkts un tajos minētā judikatūra).

39      Katrā ziņā Savienības tiesību pārkāpums jāuzskata par pietiekami būtisku, ja tas izdarīts, acīmredzami neievērojot Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 52. punkts, kā arī šajā nozīmē – spriedums, 2025. gada 1. augusts, Minister for Children, Equality, Disability, Integration and Youth u.c., C‑97/24, EU:C:2025:594, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40      No iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertajām norādēm izriet, ka M. R. dežūras laiks attiecīgajā laikposmā no 2020. gada 1. augusta līdz 2023. gada 30. jūnijam netika uzskatīts par “dienesta pienākumu pildīšanas laiku” Slovākijas tiesību izpratnē. No šī nolēmuma izriet arī, ka attiecīgajā atsauces laikposmā, kas ilga sešus mēnešus, M. R. darba laika ilgums bija pārsniedzis maksimālās 48 stundas septiņu darba dienu laikā, kas paredzēts Direktīvas 2003/88 6. panta b) punktā, tādējādi šis noteikums tika pārkāpts.

41      Šajā ziņā jāatgādina, ka laikposmā no 2020. gada 1. augusta līdz 2023. gada 30. jūnijam jau bija iedibināta Tiesas judikatūra par jēdzienu “darba laiks”, it īpaši attiecībā uz ugunsdzēsējiem. Tiesa it īpaši bija nospriedusi, ka “darbības, ko veic valsts ugunsdzēsības dienesta ātrās reaģēšanas brigādes, [..] ietilpst Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomā, tādējādi principā 48 stundu maksimālā līmeņa pārsniegšana, kas paredzēts nedēļas maksimālajam darba ilgumam, tostarp gaidīšanas režīmā, ir pretrunā tās 6. panta b) punktam” (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 57. punkts).

42      Turklāt Tiesa arī bija precizējusi – kā norādīts šī sprieduma 27. punktā –, ka Direktīvas 2003/88 2. pants, kurā definēti jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks”, nav iekļauts to šīs direktīvas noteikumu skaitā, no kuriem ir atļauts atkāpties (spriedumi, 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, C‑266/14, EU:C:2015:578, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2025. gada 9. oktobris, STAS‑IV, C‑110/24, EU:C:2025:768, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Ja, ņemot vērā šī sprieduma 41. un 42. punktā atgādināto judikatūru, izrādītos, ka Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkta prasību pārkāpums no 2020. gada 1. augusta līdz 2023. gada 30. jūnijam ir noticis, acīmredzami neievērojot Tiesas judikatūru – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, būtu pierādīts pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums.

44      Līdz ar to būtu izpildīts otrais valsts atbildības iestāšanās nosacījums šī sprieduma 20. punktā minētās judikatūras izpratnē.

45      Attiecībā uz trešo valsts atbildības iestāšanās nosacījumu par Savienības tiesību pārkāpumu iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai, kā šķietami izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pastāv tieša cēloņsakarība starp Direktīvas 2003/88 6. panta b) punktā paredzētā darba laika ilguma pārsniegšanu un morālo kaitējumu, kuru M. R. lūdz atlīdzināt.

46      Saistībā ar Savienības tiesību pārkāpuma dēļ nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību, pirmām kārtām, jānorāda, ka Direktīva 2003/88 neietver nevienu īpašu normu attiecībā uz atlīdzinājumu par iespējamu kaitējumu, ko darba ņēmēji cietuši direktīvā noteikto minimālo prasību, it īpaši saistībā ar darba laika ilgumu, pārkāpuma dēļ. Tāpēc no šīs direktīvas noteikumiem nevar secināt, ka ar to kādam atlīdzinājuma veidam tiktu dota priekšroka salīdzinājumā ar citiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 44., 96. un 98. punkts, kā arī 2024. gada 20. jūnijs, Artemis security, C‑367/23, EU:C:2024:529, 26. un 27. punkts).

47      Otrām kārtām, ja attiecīgā joma nav regulēta Savienības tiesību normās, valstij ir pienākums atlīdzināt kaitējuma radītās sekas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam par atbildību – ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzināšanu nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nedrīkst būt tāda, kas zaudējumu atlīdzināšanu padara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips) (spriedumi, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 62. punkts, un 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (Likumdevēja pieļauts Savienības tiesību pārkāpums), C‑278/20, EU:C:2022:503, 176.–184. punkts).

48      Trešām kārtām, Tiesa ir nospriedusi – to zaudējumu atlīdzinājumam, kas privātpersonām nodarīti Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, jābūt atbilstošam nodarītajam kaitējumam un jānodrošina iedarbīga viņu tiesību aizsardzība (spriedums, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 92. punkts).

49      Šādos apstākļos dalībvalstīm, ievērojot šos principus, pirmkārt, jānosaka, vai Direktīvas 2003/88 noteikumu pārkāpuma dēļ privātpersonai radīto zaudējumu atlīdzība ir jāpiešķir finansiālas atlīdzības veidā, un, otrkārt, jānosaka šīs atlīdzības aprēķināšanas noteikumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 94. punkts).

50      Konkrētāk, zaudējumu, kurus dalībvalstis privātpersonām radījušas ar Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkta pārkāpumu, atlīdzinājuma, kas tām jāmaksā, kārtība atbilstoši valsts tiesībām jānosaka nevis atkarībā no Savienības tiesību pārkāpuma ilguma, kas izriet no tā, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā dežūras laiku nav paredzēts ieskaitīt “darba laikā” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, bet gan atkarībā no kaitējuma, kas attiecīgajām privātpersonām faktiski un konkrēti nodarīts tiešas cēloņsakarības ar minētās direktīvas 6. panta b) punkta pārkāpumu dēļ, un ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

51      Šajā lietā it īpaši varētu tikt ņemts vērā stundu skaits, kas nostrādāts, pārsniedzot Direktīvas 2003/88 6. panta b) punktā paredzēto ierobežojumu, un kas var ietekmēt M. R. privāto un ģimenes dzīvi, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma.

52      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkts jāinterpretē tādējādi, ka morālā kaitējuma, kuru dalībvalstis nodarījušas privātpersonām, pārkāpjot šo tiesību normu, atlīdzinājums, kas tām jāmaksā, atbilstoši valsts tiesībām jānosaka nevis atkarībā no Savienības tiesību pārkāpuma ilguma, kas izriet no tā, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā dežūras laiku nav paredzēts ieskaitīt “darba laikā” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, bet gan atkarībā no kaitējuma, kas attiecīgajām privātpersonām faktiski un konkrēti nodarīts tiešas cēloņsakarības ar minētās direktīvas 6. panta b) punkta pārkāpumu dēļ, un ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

53      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 2. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tā mērķis nav piešķirt tiesības privātpersonām, tāpēc dalībvalsts pieļauts šī panta pārkāpums minētajām personām nevar radīt tiesības uz atlīdzinājumu, pamatojoties uz Savienības tiesībām.

2)      Direktīvas 2003/88 6. panta b) punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

morālā kaitējuma, kuru dalībvalstis nodarījušas privātpersonām, pārkāpjot šo tiesību normu, atlīdzinājums, kas tām jāmaksā, atbilstoši valsts tiesībām jānosaka nevis atkarībā no Savienības tiesību pārkāpuma ilguma, kas izriet no tā, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā dežūras laiku nav paredzēts ieskaitīt “darba laikā” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, bet gan atkarībā no kaitējuma, kas attiecīgajām privātpersonām faktiski un konkrēti nodarīts tiešas cēloņsakarības ar minētās direktīvas 6. panta b) punkta pārkāpumu dēļ, un ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – slovāku.

i      Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.