T-226/1062010TO02260009.0001II-24691II-247810T2011. GADA 23. MAIJA RĪKOJUMS — LIETA T-226/10PREZES URZĘDU KOMUNIKACJI ELEKTRONICZNEJ/KOMISIJA<TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas rīkojums</HT> (septītā palāta)</P><P><DATE ISO="20110523">2011. gada 23. maijā</DATE><NOTE NUMBERING="STAR" TYPE="FOOTNOTE" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda — poļu.</P></NOTE></P></TI>

Lieta T-226/10

Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej, Varšava (Polija), ko pārstāv H. Grušžecka [H. Gruszecka] un D. Pavlovska [D. Pawłowska], advokātes,

prasītājs,pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv Dž. Brauns [G. Braun] un K. Mojžesovičs [K. Mojzesowicz], pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 3. marta Lēmumu C(2010) 1234, kas pieņemts saskaņā ar 7. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/21/EK (OV L 108, 33. lpp.), ar kuru uzdod Polijas elektronisko komunikāciju pakalpojumu un pasta pakalpojumu nozares regulatīvajai iestādei atsaukt divus pasākumu projektus, kas paziņoti attiecībā uz valsts IP datplūsmas apmaiņas (IP tranzīta) vairumtirgu (lieta PL/2009/1019) un IP peering apmaiņas vairumtirgu ar Telekomunikacja Polska S.A. (TP) tīklu (lieta PL/2009/1020).

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka] un M. Preks [M. Prek] (referents),

sekretārs E. Kulons [E. Coulon],

izdod šo rīkojumu.<TI><P><HT TYPE="BOLD">Rīkojums</HT></P></TI><TI><P><HT TYPE="BOLD">Fakti un tiesvedība</HT></P></TI>1Izskatāmo prasību Hanna Grušžecka un Dorota Pavlovska cēla 2010. gada 14. maijā prasītāja — Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej (Elektronisko komunikāciju biroja (turpmāk tekstā — UKE) priekšsēdētāja) — vārdā.2Ar Vispārējās tiesas kancelejas 2010. gada 16. novembra vēstuli prasītājam tika lūgts precizēt, vai viņu un advokātes, kas viņa vārdā ir parakstījušas prasības pieteikumu, prasības celšanas laikā saistīja darba attiecības. Lietas dalībnieki arī tika aicināti izteikties par prasības pieteikuma formālo likumību, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 19. panta trešo un ceturto daļu, šo pašu Statūtu 21. panta pirmo daļu, Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmo daļu, kā arī Tiesas 2010. gada 29. septembra rīkojumu apvienotajās lietās C-74/10 P un C-75/10 P EREF/Komisija (Krājumā nav publicēts), pieņemot, ka advokātes, kas prasītāja vārdā ir parakstījušas prasības pieteikumu, prasības celšanas brīdī atradās darba attiecībās ar prasītāju.3Prasītājs un Eiropas Komisija ir iesnieguši savus apsvērumus noteiktajā termiņā.4Tā kā tiesas palātu sastāvs tika mainīts, lieta tika nodota septītajai palātai.<TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI>5Prasītājs lūdz Vispārējo Tiesu:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

6Komisija lūdz Vispārējo Tiesu:

noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā kopumā kā pilnībā nepamatotu;

piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

<TI><P><HT TYPE="BOLD">Par pieņemamību</HT></P></TI>7Atbilstoši Reglamenta 113. pantam Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā laikā pēc savas ierosmes lemt par to, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam. Savu lēmumu tā pieņem saskaņā ar minētā Reglamenta 114. panta 3. un 4. punktu.8Atbilstoši Reglamenta 114. panta 3. punktam, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka tā no lietas materiāliem ir guvusi pietiekamu informāciju, un nolemj, ka mutvārdu process nav jāsāk.<TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI>9Savā atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, pirmām kārtām, prasītājs apstiprina, ka, lai arī prasību patiešām cēla juridiskie konsultanti, kas atrodas darba attiecībās ar UKE, viņi tomēr ir neatkarīgi no prasītāja. Šī apgalvojuma pamatojumam viņš apgalvo, pirmkārt, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem tieši UKE ģenerāldirektors (nevis UKE priekšsēdētājs) ir atbildīgs par viņu darbā pieņemšanu, darba attiecību ilgumu un uzturēšanu, otrkārt, ka juridiskais konsultants pieder neatkarīgu amatu kategorijai, kas atrodas tiešā UKE ģenerāldirektora pakļautībā, treškārt, ka — saskaņā ar tiesību aktiem par juridiskajiem konsultantiem — juriskonsults, darbojoties savā profesijā uz darba tiesisko attiecību pamata, ieņem neatkarīgu amatu, kas ir tieši pakļauts uzņēmuma vadītājam. Prasītājs arī uzsver, ka profesionālā neatkarība ir viens no juriskonsulta profesijas būtiskākajiem aspektiem. Tādējādi juriskonsultam, kas ir pieņemts darbā uz darba līguma pamata, nebūtu saistoši hierarhiska rakstura norādījumi.10Otrām kārtām, un līdz ar to prasītājs uzskata, ka nav jāatbild uz Vispārējās tiesas otro jautājumu. Pakārtoti, viņš apgalvo, ka faktiskie apstākļi, kas ir pamatā iepriekš 2. punktā minētajam rīkojumam lietā EREF/Komisija un Tiesas 2010. gada 14. septembra spriedumam lietā C-550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c. (Krājums, I-8301. lpp.), ir pilnīgi atšķirīgi no konkrētā gadījuma apstākļiem. Šajā ziņā viņš norāda, ka Tiesa ir uzsvērusi advokātu saimniecisko atkarību no uzņēmumiem, kas tos nodarbina, kā arī šo advokātu ietekmi, kas izriet no to ieņemtajiem amatiem, uz viņu darba devēju komercdarbību un komercdarbības stratēģiju. Turpretim juridisko konsultantu loma šajā lietā bija ierobežota tikai un vienīgi, lai viņi sniegtu juridisko palīdzību kā pārstāvji, pamatojoties uz prasītāja piešķirtajām ad litem pilnvarām.11Komisija uzskata, ka darba attiecību pastāvēšana starp prasītāju un advokātiem, kas cēluši minēto prasību, nozīmē, ka tā ir noraidāma kā acīmredzami nepieņemama.<TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vispārējās tiesas vērtējums</HT></P></TI>12Atbilstoši Tiesas Statūtu 19. panta pirmajai, trešajai un ceturtajai daļai, kas Vispārējai Tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto Statūtu 53. pantu:

Dalībvalstis un Savienības iestādes Tiesā pārstāv katrai lietai iecelts pārstāvis; pārstāvim var palīdzēt padomdevējs vai advokāts.

[..]

Citas puses jāpārstāv advokātam.

Tiesā pārstāvēt kādu pusi vai palīdzēt tai var tikai tie advokāti, kas ir tiesīgi praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses.

13Kā izriet no 1. panta 2. punkta Padomes 1977. gada 22. marta Direktīvā 77/249/EEK par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 78, 17. lpp.), kas grozīta ar II pielikumu Aktam par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 257. lpp.), personas, kam ir tiesības Polijā veikt profesionālo darbību kā juriskonsultam (Radca Prawny) vai advokātam (Adwokat), sniedz advokāta pakalpojumus.14Saskaņā ar Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu Tiesā griežas ar Tiesas sekretāram adresētu pieteikumu. Tajā jābūt iesniedzēja vārdam un pastāvīgai adresei, ziņām par parakstītāju [..]15Piemērojot Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmo daļu, katra procesuālā dokumenta oriģinālu paraksta attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvis vai advokāts.16Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no iepriekš 12., 14. un 15. punktā minētajām normām, it īpaši no Tiesas Statūtu 19. panta trešās daļas vārda pārstāvēt lietojuma, izriet — lai celtu prasību Vispārējā tiesā, lietas dalībnieki šī panta izpratnē nav tiesīgi rīkoties paši, bet tiem ir jāizmanto trešās personas, kam ir tiesības praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEE) līguma līgumslēdzējas puses, pakalpojumi (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-94/07 EREF/Komisija, Krājumā nav publicēts, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).17Šī prasība izmantot trešās personas pakalpojumus atbilst koncepcijai, ka advokāts līdzdarbojas tiesas spriešanas procesā un tam neatkarīgi un taisnības interesēs ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība. Šāda koncepcija atbilst dalībvalstu kopīgajām tiesiskajām tradīcijām un ir atrodama arī Savienības tiesību sistēmā, kā izriet, konkrēti, no Tiesas Statūtu 19. panta (iepriekš 16. punktā minētais Tiesas 2009. gada 19. novembra rīkojums lietā EREF/Komisija, 15. punkts).18Šajā gadījumā vispirms būtu jānorāda, ka prasītāja atsauce uz neatkarības nosacījumu, kas izriet no juriskonsulta profesiju reglamentējošiem noteikumiem, pati par sevi nenozīmē, ka H. Grušžeckai un D. Pavlovskai bija tiesības viņu pārstāvēt Vispārējā tiesā. Advokāta neatkarības jēdziens ir formulēts ne tikai pozitīvi — atsaucoties uz profesionālām saistībām —, bet arī negatīvi — uzsverot darba tiesisko attiecību neesamību (šajā ziņā skat. iepriekš 10. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., 44. un 45. punkts, un iepriekš 2. punktā minēto 2010. gada 29. septembra rīkojumu lietā EREF/Komisija, 53. punkts).19Ir arī jānorāda, ka prasītājs atzīst, ka H. Grušžeckai un D. Pavlovskai ir darba attiecības ar UKE. Šajā ziņā viņš norāda, ka UKE ģenerāldirektors lemj par [viņu] pieņemšanu darbā, [viņu] darba apstākļiem un [viņu] darba attiecību izbeigšanu.20Visbeidzot prasītājs arī uzskata, ka UKE pienākums ir palīdzēt savam priekšsēdētājam veikt likumā noteiktos, tam uzticētos uzdevumus.21Tādējādi, pat pieņemot, ka ir redzama skaidra atšķirība starp UKE priekšsēdētāju un UKE un ka formāli nepastāv darba attiecības starp prasītāju un viņa juriskonsultiem, tomēr ir jāsecina, ka nosacījumi, kas izklāstīti iepriekš 16. un 17. punktā minētajā judikatūrā, nav izpildīti šajā gadījumā. UKE pastāvošās pakļautības attiecības — vai tās tiktu īstenotas tikai attiecībā uz ģenerāldirektoru, ja tā vienīgais pienākums ir sniegt palīdzību prasītājam —, norāda uz mazāku neatkarīguma pakāpi no sava darba devēja nekā advokātu birojā praktizējošs juriskonsults vai advokāts no sava klienta.22Šādu secinājumu nevar apšaubīt prasītāja atsauces uz Polijas tiesību aktiem, kas reglamentē juriskonsulta kvalificēto darbu. Kā ir uzsvērts šī rīkojuma 18. punktā, tikai ar profesionālajām saistībām nav pietiekami, lai pierādītu, ka neatkarības nosacījums ir izpildīts. Turklāt saskaņā ar judikatūru normas par neprivileģētu lietas dalībnieku pārstāvēšanu Vispārējā tiesā ir jāinterpretē, cik vien iespējams, autonomi, neatsaucoties uz valsts tiesībām (iepriekš 19. punktā minētais 2009. gada 19. novembra rīkojums lietā EREF/Komisija, 16. punkts).23No iepriekš minētā izriet, ka darba attiecības, kas H. Grušžecku un D. Pavlovsku saista ar UKE, nav saderīgas ar prasītāja pārstāvēšanu Vispārējā tiesā.24No tā izriet, ka, tā kā H. Grušžecka un D. Pavlovska ir parakstījušas prasības pieteikumu šajā instancē, ir uzskatāms, ka prasība nav celta atbilstoši Tiesas Statūtu 19. panta trešajai un ceturtajai daļai, 21. panta pirmajai daļai un Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmajai daļai.25Līdz ar to šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama.<TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI>26Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

izdod rīkojumu:

1)prasību noraidīt kā nepieņemamu;2)Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Luksemburgā, 2011. gada 23. maijā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

E. Coulon

A. Dittrich