1.

Šis Bezirksgericht Villach (Filahas pirmās instances tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012  ( 2 ) 7. un 24. panta interpretāciju saistībā ar Austrijas iebildumu procesu, kas, kā tālāk redzams, būtībā noved pie actio pauliana (proti, šīs regulas 7. panta nolūkiem).

2.

Laikā no 150. līdz 125. gadam p.m.ē. pretors vārdā Paulus acīmredzot pirmais atļāva celt prasību, kas deva iespēju kreditoram apstrīdēt parādnieka krāpnieciski, kaitējot kreditora interesēm veiktas darbības, proti, celt prasību, kas vēlāk kļuva pazīstama kā actio pauliana  ( 3 ). Francijas Code Napoléon [Napoleona kodeksa] 1167. panta I daļā ir ietverts pirmais sistematizētais noteikums par actio pauliana, norādot, ka kreditori “var arī tieši vērsties pret parādnieku, kas pārkāpj to tiesības”  ( 4 ).

3.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar “iebildumu procesu”, kas paredzēts Austrijas Exekutionsordnung (Austrijas Izpildes noteikumi, turpmāk tekstā – “Izpildes noteikumi”) 232. pantā, strīdā, kas radies saistībā līdzekļiem, kas iegūti tiesas ceļā veiktā mājas izsolē. Lieta noris starp tirgotājiem Norbert Reitbauer, Dolinschek GmbH, B.T.S. Trendfloor Raumausstattungs‑GmbH, Elektrounternehmen K. Maschke GmbH, Klaus Egger un Architekt DI Klaus Egger Ziviltechniker GmbH (turpmāk tekstā – “prasītāji”), no vienas puses, un Dr. Enrico Casamassima (advokāts, turpmāk tekstā – “atbildētājs”), no otras puses. Prasītāji apgalvo, ka viņu prasībai par mājas izpārdošanā iegūtajiem līdzekļiem ir prioritāte pār atbildētāja prasību un ka jurisdikcija saskaņā ar pārstrādāto Briseles I regulu ir Austrijas tiesas kompetencē.

4.

Lai gan iesniedzējtiesa ir iesniegusi prejudiciālus jautājumus saistībā ar pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. un 5. punktu, es uzskatu, ka šajā lietā iesniedzējtiesas jurisdikcijas tiesiskais pamats ir minētās regulas 7. pants.

I.

Tiesiskais pamats

A.

Savienības tiesību akti

1.

Pārstrādātā Briseles I regula

5.

Šīs regulas II nodaļa “Jurisdikcija” īpaši ietver 1. iedaļu (“Vispārīgi noteikumi”) un 2. iedaļu (“Īpašā jurisdikcija”). Regulas 4. panta 1. punktā, kas ietverts 1. iedaļā, ir noteikts, ka “saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības”.

6.

Saskaņā ar 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kas atrodams minētās regulas 2. iedaļā, “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī [..] lietās, kas attiecas uz līgumu, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās”.

7.

24. panta 1. un 5. punktā ir noteikts:

B.

Austrijas tiesības

8.

Saskaņā ar Izpildes noteikumu 232. pantu, ņemot vērā iebildumu procesa raksturu, līdzekļu no nekustamā īpašuma piespiedu izsoles sadale ir jāapspriež mutiskā uzklausīšanā; šajā nolūkā kreditoriem ir jāreģistrē to prasījumi līdzekļu sadalē un jāiesniedz dokumentāri pierādījumi. Uzklausīšanas sēdes laikā tiek izskatīta prasījumu precizitāte un svarīgums. Kreditori un parādnieks var iebilst pret prasībām, kas tiek ņemtas vērā. Iebildumus var pamatot ar precizitāti, atsevišķos gadījumos – ar termiņa par prasības izpildi pilnā apmērā vai daļēji ievērošanu, kā arī ar nekustamā īpašuma saistībām un zemesgrāmatā veiktu atzīmi, it īpaši attiecībā uz iegūtas ķīlas spēkā esamību.

9.

Ciktāl tas attiecas uz šo lietu, Anfechtungsordnung (Austrijas Apstrīdēšanas noteikumi, kas ir Austrijas tiesību akts attiecībā uz actio pauliana; turpmāk tekstā – “Apstrīdēšanas noteikumi”), ir paredzēts, ka kreditoram ir tiesības lūgt lēmuma atcelšanu, ja izpildes process pret parādnieku nevarēja vai arī nevarēs segt kreditora prasījumus pilnā apmērā, un atcelšanas prasība rada iespēju apmierināt kreditora lūgumus. Atcelšanas prasība var tikt celta krāpnieciska nolūka vai nodoma sadalīt līdzekļus gadījumā, tostarp jebkādu bezmaksas atsavinājumu gadījumā. Ja parādnieks rīkojies likumīgi, bet nolūkā kaitēt kreditora interesēm un otrai pusei šis nodoms bijis zināms, termiņš, kurā jāpaziņo, ka šāda rīcība ir apstrīdēta, ir desmit gadi, visos pārējos gadījumos – divi gadi. Šādas rīcības apstrīdēšana nav izslēgta gadījumā, kad par apstrīdamo rīcību ir bijis saņemts tiesu izpildu raksts vai arī tad, ja minētā rīcība ir veikta, izpildot spriedumu.

II.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

10.

Šajā gadījumā Tiesai tiek jautāts, vai tiesvedība, kas atbilstoši Austrijas Izpildes noteikumiem tiek saukta par “iebildumu procesu”, ietilpst pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 5. punkta piemērošanas jomā, ja šāda tiesvedība attiecas uz konkurējošu kreditoru strīdu par tiesas izsolē no mājas pārdošanas iegūto līdzekļu sadali.

11.

Konkrētāk, iesniedzējtiesa uzdod jautājumu apstākļos, kad “iebildumu procesā” tiek apgalvots, ka kreditora A (atbildētāja E. Casamassima) prasība, kas izriet no aizdevuma līguma, kurš nodrošināts ar ķīlu, un kas konkurē ar B kreditoru pretprasību (prasītāji N. Reitbauer u.c.), ir spēkā neesoša kreditoram A (nepareizi) piemērotās prioritātes dēļ. Šis iebildums ir līdzīgs Austrijas tiesību aktos zināmajai apstrīdēšanas prasībai (Anfechtungsklage).

12.

Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noraidoša, iesniedzējtiesa jautā, vai uz šo pašu iebildumu procesu attiecas pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. punkts.

13.

Faktiskos apstākļus, uz kuriem pamatojoties ir uzdoti prejudiciālie jautājumi, var apkopot šādi.

14.

Atbildētājs un Isabel C. (turpmāk tekstā – “parādniece”) ir Romas (Itālija) iedzīvotāji un dzīvoja kopā vismaz līdz 2014. gada pavasarim. 2010. gadā viņi iegādājās māju Austrijas pilsētā Filahā [Villach], un parādniece tika reģistrēta zemesgrāmatā kā vienīgā īpašniece. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, nesniedzot sīkāku informāciju, ir norādīts, ka starp parādnieci un prasītājiem bija noslēgti līgumi par plašiem mājas renovācijas darbiem; šie līgumi tika noslēgti ar atbildētāja “līdzdalību”.

15.

Tā kā renovācijas darbu izmaksas ievērojami pārsniedza sākotnējo budžetu, maksājumi prasītājiem tika apturēti. Tādējādi kopš 2013. gada prasītāji bija iesaistīti tiesvedībā pret parādnieci Austrijā; 2014. gada sākumā pirmais spriedums tika taisīts par labu prasītājiem, un tam sekoja vēl citi. Parādniece pārsūdzēja šos spriedumus.

16.

2014. gada 7. maijā Itālijas tiesā Romā parādniece atzina pret viņu vērsto atbildētāja prasību saskaņā ar aizdevuma līgumu 349 772,95 EUR  ( 5 ) apmērā un saskaņā ar tiesas izlīgumu apņēmās samaksāt šo summu pēdējam minētajam piecu gadu laikā. Turklāt kā garantiju atbildētāja prasībai parādniece piekrita reģistrēt hipotēku mājai Filahā (Austrija).

17.

Austrijas notārs 2014. gada 13. jūnijā Vīnē saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem sagatavoja (papildu) parādzīmi un apliecinājumu par ķīlu, lai garantētu iepriekš minēto vienošanos (1. ķīla). Saskaņā ar šo apliecinājumu 2014. gada 18. jūnijā mājai Filahā tika uzlikta ķīla.

18.

Spriedumi par labu prasītājiem bija izpildāmi tikai pēc noteiktā datuma. Tādējādi prasītāju ķīlas tiesībām uz parādnieces māju, kuras iegūtas tiesu izpildes procesā (2. ķīla), ir prioritāte pret atbildētāja labā esošo 1. ķīlu uz vienošanās pamata (1. ķīla).

19.

2015. gada 3. septembrī Romas tiesa apliecināja, ka 2014. gada 7. maija tiesas izlīgums ir Eiropas izpildes rīkojums  ( 6 ).

20.

Ķīlas izpildes nolūkā atbildētājs 2016. gada februārī iesniedza iesniedzējtiesai (Bezirksgericht Villach (Filahas pirmās instances tiesa, Austrija)) rīkojumu pret parādnieci, pieprasot Filahas mājas piespiedu izsoli. 2016. gada rudenī māja tika izsolīta par 280 000 EUR. Ierakstu secība zemesgrāmatā liecina, ka visi ienākumi, ņemot vērā 1. ķīlu (reģistrēta saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem 2014. gada jūnijā), vairāk vai mazāk tika novirzīti atbildētājam.

21.

Lai to novērstu, 2016. gada jūnijā prasītāji iesniedza Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa) atcelšanas prasību (Anfechtungsklage) pret atbildētāju un parādnieci. Minētā tiesa šo prasību noraidīja “starptautiskas jurisdikcijas trūkuma dēļ, ņemot vērā, ka [parādnieces un atbildētāja] dzīvesvietas atrodas ārpus Austrijas”. 2017. gada jūlijā šis nolēmums stājās spēkā.

22.

Vienlaikus 2017. gada 10. maija tiesas sēdē prasītāji iesniedzējtiesā Bezirksgericht Villach (Filahas pirmās instances tiesa) iesniedza iebildumus par piespiedu izsolē iegūto līdzekļu sadali un tādējādi uzsāka iebildumu procesu pret atbildētāju, kā tas ir paredzēts Izpildes noteikumos.

23.

Šajā iebildumu procesā prasītāji lūdz atzīt, ka lēmumam par 279 980,43 EUR sadali atbildētāja labā nav juridiska spēka, jo: i) parādniecei esot zaudējumu atlīdzības prasības pret atbildētāju  ( 7 ) vismaz tādā pašā apmērā kā prasījums, kas izriet no aizdevuma līguma, kā rezultātā prasība vairs nepastāvot (viņi norāda uz parādnieces apgalvojumu, ka atbildētājs ir devis rīkojumus pretendentiem bez parādnieces ziņas un piekrišanas), un (ii) 2014. gada jūnija parādzīme un apliecinājums par ķīlu esot tikuši sagatavoti tikai kā formalitāte un nolūkā laikus novērst, ka pretendenti uzsāktu jebkādas piespiedu izpildes darbības attiecībā uz māju.

24.

Iebildumu procesā atbildētājs izvirzīja iebildumu par jurisdikcijas neesamību. Prasītāji apgalvo, ka iesniedzējtiesai ir jurisdikcija saskaņā ar pārstrādātās Briseles I regulas 24. pantu.

25.

Šādos apstākļos Bezirksgericht Villach (Filahas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza prasītāji, atbildētājs, Portugāles un Šveices valdības un Eiropas Komisija. 2019. gada 16. janvāra tiesas sēdē iepriekš minētie lietas dalībnieki, izņemot abas valdības, sniedza mutvārdu apsvērumus.

III.

Analīze

A.

Lietas dalībnieku viedokļu kopsavilkums

27.

Prasītāji būtībā apgalvo, ka var balstīties uz jurisdikciju lietās attiecībā uz spriedumu izpildi saskaņā ar pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 5. punktu vai, ja tās nav, uz šīs regulas 24. panta 1. punktu, jo iebildumu process, cita starpā, ir tieši saistīts ar izpildes procesu.

28.

Atbildētājs būtībā apgalvo, ka minētās regulas 24. panta 5. punkts nav piemērojams attiecīgajai atcelšanas prasībai. Tas apgalvo, ka šai prasībai nav tiešas saiknes ar likumiskiem izpildes pasākumiem; tiek lūgta apsūdzības izskatīšana pēc būtības, kas ir par labu atbildētājam. Pēc savas būtības iesniegtā prasība ir līdzvērtīga atcelšanas prasībai, un Tiesa jau ir lēmusi, ka šī jurisdikcija nav attiecināma uz atcelšanas prasībām  ( 8 ). Tas pats jāņem vērā, ja atcelšanas prasība tiek īstenota, iebilstot pret līdzekļu sadali un iebildumu procesa norisi. Turklāt pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. punkts nav piemērojams, jo iebildumu procesā trūkst saiknes ar attiecīgās mājas atrašanās vietu (iebildumu process norisinājās tikai pēc tam, kad nekustamais īpašums bija izsolīts tiesas izsolē).

29.

Portugāles valdība un Komisija būtībā apgalvo, ka saskaņā ar 1985. gada 4. jūlija spriedumu lietā AS Autoteile (220/84, EU:C:1985:302), 1990. gada 10. janvāra spriedumu lietā Reichert un Kockler (“Reichert I”, C‑115/88, EU:C:1990:3) un 2016. gada 16. novembra spriedumu lietā Schmidt (C‑417/15, EU:C:2016:881) šeit aplūkotais iebildumu process neietilpst pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. un 5. punkta piemērošanas jomā.

30.

Šveices valdība būtībā apgalvo, ka iebildumu process ir daļa no izpildes procesa struktūras un tādējādi ietilpst pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 5. punkta piemērošanas jomā. Ja šī prasība tiktu uzskatīta par actio pauliana, tad jautājums par jurisdikciju būtu jārisina atsevišķi. Ja uz pirmo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, otro jautājumu šī valdība uzskata par strīdīgu.

B.

Novērtējums

1.

Iepriekšējas piezīmes

31.

Pirmkārt, savos apsvērumos atbildētājs ierosināja Tiesai atbildēt uz papildu prejudiciālo jautājumu. Šis lūgums nevar tikt apmierināts, jo tikai valsts tiesai ir jurisdikcija konstatēt un izvērtēt faktus izskatāmajā lietā, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesību aktus  ( 9 ). Lietas dalībnieki nevar mainīt to jautājumu saturu, ko iesniedzējtiesa nolemj uzdot Tiesai  ( 10 ), un Tiesai nav jāpārbauda citi iepriekšēji jautājumi, ko iesnieguši pamatlietas dalībnieki  ( 11 ). Lai gan šiem lietas dalībniekiem ir tiesības ierosināt iesniedzējtiesai prejudiciālus jautājumus, pēdējai minētajai šādi lūgumi nav saistoši, kad tā nolēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu iesniedz Tiesai.

32.

Otrkārt, šķiet, ka starp pusēm ir domstarpības par to, kas ir pamatlietā apstrīdētā ķīla. Lietas dalībnieki tiesas sēdē nebija vienisprātis, vai tā ir Itālijā notikusī vienošanās starp atbildētāju un parādnieci vai arī dokuments, ko Austrijas notārs sagatavojis attiecībā uz šo vienošanos. Taču no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu skaidri izriet, ka apstrīdētā ķīla ir Austrijas notāra Vīnē sagatavotais apliecinājums par ķīlu starp atbildētāju un parādnieci, kas bija pamatā ķīlai uz māju Filahā. Šī ķīla tika nodibināta 2014. gada 18. jūnijā. Spriedumi par labu prasītājiem bija izpildāmi tikai pēc šī datuma. 2014. gada 7. maija tiesas izlīgums tika apstiprināts kā Eiropas izpildes rīkojums 2015. gada 3. septembrī, proti, gadu pēc ķīlas nodibināšanas.

33.

Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu būtībā pārbaudīt, vai izņēmuma jurisdikcijas noteikumi, kas paredzēti pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. un 5. punktā, attiecībā uz “iebildumu procesu” būtu jānosaka, pamatojoties uz prasību kopumā vai pamatojoties uz faktiskajiem un individuālajiem iebildumiem.

34.

Kā paskaidrošu turpmāk izklāstītajā analīzē, šīs regulas 24. panta 1. un 5. punkts šajā gadījumā nav piemērojami. Tomēr esmu secinājis, ka faktiski šīs pašas regulas 7. panta 1. punkts var būt iesniedzējtiesas jurisdikcijas juridiskais pamats šajā lietā.

2.

Pirmais prejudiciālais jautājums (pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 5. punkts)

35.

Tāpat kā Komisija, es uzskatu, ka iebildumu procesa kopumā uzskatīšana par procedūru, kas saistīta ar nolēmumu izpildi, nebūtu saderīga ar pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 5. punktā paredzētās izņēmuma jurisdikcijas atkāpes raksturu, ciktāl šo procesu saturs var ievērojami atšķirties un tie ietver ļoti atšķirīgas prasības.

36.

Ne mazāk svarīgi ir tas, ka šim noteikumam nav jāpiešķir plašāka interpretācija, nekā to prasa tā mērķis (spriedums, 1992. gada 26. marts, Reichert/Dresdner Bank (“Reichert II”), C‑261/90, EU:C:1992:149, 25. punkts).

37.

Ir taisnība, ka prasība pamatlietā tiek celta par no tiesas izsolē iegūto līdzekļu sadali un prasītāju galīgais mērķis ir saņemt prasījumu izpildi no izsolē iegūtajiem ieņēmumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka pastāv tūlītēja un cieša saikne ar “piespiedu pasākumu izmantošanu, ierobežojumu vai apgrūtinājumu attiecībā uz kustamu vai nekustamu īpašumu nolūkā nodrošināt efektīvu spriedumu un autentisku dokumentu piemērošanu”, kā noteikts 1992. gada 26. marta spriedumā Reichert/Dresdner Bank (“Reichert II”), C‑261/90, EU:C:1992:149, 26. un 27. punkts, un P. Jenard ziņojumā  ( 12 ).

38.

Tādējādi, lai noteiktu, ka pastāv šāda cieša saikne (un īpašā jurisdikcija), ir jāpārbauda katra individuālā prasība. Proti, ir jānoraida globāla un abstrakta balstīšanās uz prasības veidu, jo vienīgi tā ir iespējams ievērot šīs atkāpes garu un mērķi.

a)

Prasītāju pirmais iebildums

39.

Prasītāji apgalvo, ka prasība, kas izriet no aizdevuma līguma, kas tika nodrošināta ar ķīlu, ņemot vērā parādnieces zaudējumu atlīdzības pretprasību pret atbildētāju, vairs nepastāv. Tomēr, lai pārbaudītu šī iebilduma pamatotību, iesniedzējtiesai būtu jāveic pārbaude, kas būtiski atšķiras no jautājumiem, kas saistīti ar tiesā rīkotās izsoles īstenošanu kā tādu.

40.

Šādu situāciju var salīdzināt ar AS Autoteile  ( 13 ) lietā izskatīto gadījumu, kurā Tiesa noraidīja argumentu, saskaņā ar kuru puse – iebildumu pieteikumā attiecībā uz izpildi tās līgumslēdzējas valsts tiesā, kurā noteikta izpilde, – atsaucās uz tiesībām uz prasīto izpildi, un prasību, attiecībā uz kuru šīs valsts tiesām nebūtu jurisdikcijas, ja šī prasība tiktu celta atsevišķi. Tiesa atsaucās uz Konvencijas  ( 14 ) sistēmu un tās 16. panta atkāpes raksturu un uzskatīja, ka apstrīdētā prasība ir pretrunā kompetenču sadalījumam starp atbildētāja domicila tiesu un izpildes vietas tiesu.

41.

Šāda situācija ir pielīdzināma gadījumam, kad zaudējumu atlīdzības prasība ir saistīta ar parādu, kas ir jāpiedzen piespiedu kārtā, un izpildes valsts tiesām nav starptautiskās jurisdikcijas, ja šī pretprasība ir celta atsevišķi (proti, ja tā ir patstāvīgas prasības priekšmets).

42.

Starptautiskās īpašās jurisdikcijas attiecināšana uz šādu lietu – attiecībā uz tiesībām no aizdevuma līguma vai delikta tiesībām, kas pirmšķietami ir neatkarīgas no izpildes pasākuma, – būtu plašāka nekā aplūkotās tiesību normas mērķis.

43.

Līdz ar to iesniedzējtiesas izņēmuma jurisdikciju saskaņā ar pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 5. punktu nevar pamatot ar pirmo iebildumu.

b)

Prasītāju otrais iebildums

44.

Šis iebildums attiecas uz notariālu aktu, ar kuru tiek atzīts 2014. gada 13. jūnija parāds. Šajā kontekstā prasītāji acīmredzot iebilst pret dokumentu, uz kuru balstījās tiesas norīkotā izsole, taču neiebilst pret pašu izpildes veidu, kādā rīkojās izpildiestādes. Tādējādi šeit ir saskatāma līdzība ar 1992. gada 26. marta spriedumu lietā Reichert/Dresdner Bank (“Reichert II”), C‑261/90, EU:C:1992:149.

45.

Šī sprieduma 28. punktā Tiesa nosprieda, ka ir pieļaujams, ka tāda prasība kā actio pauliana saskaņā ar Francijas tiesību aktiem ir vērsta uz kreditoru interešu aizsardzību. Tomēr tā “neparedzot nolēmuma pieņemšanu tiesvedībās, kas saistītas ar “piespiedu līdzekļu izmantošanu kustamu vai nekustamu lietu izdošan[ai] vai ieķīlāšan[ai], lai nodrošinātu nolēmumu vai dokumentu efektīvu izpildi”, un tādēļ uz to neattiecoties Konvencijas 16. panta 5. punkts”.

46.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 5. punkts (kas būtībā atbilst Konvencijas 16. panta 5. punktam) ir jāinterpretē tādējādi, ka iebildumu process saskaņā ar Izpildes noteikumu 232. pantu pats par sevi neietilpst 24. panta 5. punkta piemērošanas jomā. Tā vietā ir jāpārbauda katrs individuālais iebildums. Iebildumiem par to, ka nepastāv prasība, kuras pamatā būtu tiesas noteikta izsole, kā arī par ķīlas nodibināšanas spēkā neesamību šim prasījumam saskaņā ar aizdevuma līgumu, nav pietiekami ciešas saiknes ar izpildes procesu (pati iesniedzējtiesa norāda uz šādu varbūtību lūguma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 45. punktā), un tie nevar pamatot ekskluzīvu jurisdikciju saskaņā ar 24. panta 5. punktu.

3.

Otrais prejudiciālais jautājums (pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. punkts)

47.

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai izņēmuma jurisdikcija var tikt pamatota ar 24. panta 1. punktu.

48.

Es piekrītu Komisijai, ka tas pats pamatojums noteikti ir jāattiecina arī uz otro prejudiciālo jautājumu, jo arī izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 24. panta 1. punktu ir atkāpe no vispārējā principa.

49.

Šauras interpretācijas izņēmuma raksturs nesen tika minēts 2016. gada 16. novembra spriedumā lietā Schmidt (C‑417/15, EU:C:2016:881, 27.–34. punkts), kurā Tiesa būtībā nolēma, ka gadījumā, kad pamatlietā ir vairāki iebildumi, ir jāpārbauda katrs atsevišķais iebildums un nav jābalstās uz prasības veidu kopumā.

50.

Līdz ar to saskaņā ar argumentiem, kas izklāstīti pirmā prejudiciālā jautājuma analīzē (kas būtībā ir transponējami šeit), tiesvedība saskaņā ar pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. punktu būtu jābalsta uz katru atsevišķo iebildumu.

51.

Es vēlreiz atsaucos uz iepriekš minēto spriedumu lietā Schmidt (34. punkts), ka “nepietiek ar to, ka prasība attiecas uz nekustamā īpašuma lietu tiesībām vai ka prasība ir par nekustamo īpašumu, lai rastos dalībvalsts, kurā atrodas nekustamais īpašums, tiesu jurisdikcija”.

52.

Pieteikuma iesniedzēji lūdz, lai ieņēmumi no tiesas rīkotās izsoles netiktu (pilnībā) samaksāti atbildētājam. Iesniedzējtiesa uzskata, ka “galvenais jautājums ir par to, vai un cik lielā mērā atbildētājs kreditors piedalās līdzekļu sadalē”. Šajā sakarā prasība ir balstīta uz diviem iebildumiem: i) par pamatā esošo parādu/prasību, ka prasība, kas izriet no aizdevuma līguma, vairs nepastāv; un ii) par pamatā esošo ķīlu, ka ķīla saskaņā ar aizdevuma līgumu par šo prasību tika nodibināta nolūkā veikt krāpšanu.

a)

Prasītāju pirmais iebildums

53.

No iepriekš minētā punkta izriet, ka pirmais iebildums šajā lietā nav reāls, jo ir runa par tiesību pastāvēšanu starp parādnieci un atbildētāju. Šīs tiesības bija pamats attiecīgās ķīlas nodibināšanai un sekojošām izpildes procedūrām.

54.

Ir taisnība, ka prasījuma esamība un pamatā esošās tiesības bija pamats lietu tiesību uz ķīlu nodibināšanai un turpmākai tiesvedībai par piespiedu izpildi. Tomēr, kā to norādīja Komisija saistībā ar šo iebildumu, lietu tiesības nav nedz galvenais prasības motīvs, nedz arī tiesvedības priekšmets. Īpaša faktu analīze nav nepieciešama, lai noteiktu, vai atbildētāja kreditora prasība pret parādnieci vairs nepastāv. Nav arīdzan jāpiemēro nekustamā īpašuma atrašanās vietas noteikumi un paražas (kas ir vienīgais apstāklis, kurš pamatotu izņēmuma jurisdikciju). Pirmā iebilduma pārbaude tikai tūlītēji ietekmē lietas tiesību uz ķīlu nodibināšanu un izpildes procesu, bet tas nav galvenais rīcības motīvs.

b)

Prasītāju otrais iebildums

55.

Prasītāji apšauba 1. ķīlas nodibināšanas pamatotību par labu atbildētājam. No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šis iebildums ir jāuzskata par actio pauliana. Līdz ar to šajā lietā noteikti ir saskatāma līdzība ar 1990. gada 10. janvāra spriedumu lietā Reichert un Kockler (“Reichert I”, C‑115/88, EU:C:1990:3, 12. punkts).

56.

Tajā Tiesa nosprieda, ka Francijas “actio pauliana pamatā ir kreditora personīga prasība pret parādnieku un tās mērķis ir aizsargāt jebkuru tā nodrošinājumu attiecībā uz parādnieka īpašumu. Veiksmīga iznākuma gadījumā veiktais darījums, ar kuru parādnieks ir krāpis kreditoru, ir spēkā tikai attiecībā pret kreditoru”.

57.

Prasītāji apgalvo, ka strīdīgajā prasībā ķīlas nodibināšana tika veikta krāpnieciskā nolūkā, lai atņemtu viņiem šo māju.

58.

Tomēr jautājums par to, vai pastāv actio pauliana nosacījumi, neparedz tādu iepriekšēju novērtējumu ciešā saistībā ar māju Filahā, kas pats par sevi attaisnotu izņēmuma jurisdikciju (spriedums, 2016. gada 16. novembris, Schmidt (C‑417/15, EU:C:2016:881)).

59.

Pat ja prasība savā ziņā ir saistīta ar šo māju un ar to saistītajām prasījuma tiesībām, šīs saiknes nav pietiekami spēcīgas, lai saskaņā ar pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. punktu tiktu noteikta izņēmuma jurisdikcija.

60.

Līdz ar to šis noteikums nav piemērojams strīdam, kāds tas ir pamatlietā.

61.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka, lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi tajā izskatāmā strīda izlemšanai, Tiesai vispirms ir jāpārbauda arī pārstrādātās Briseles I regulas 7. panta 1. punkta  ( 15 ) (kas attiecas uz lietām, kuras saistītas ar līgumiem) iespējamā piemērojamība šajā lietā.

4.

Pārstrādātās Briseles I regulas 7. panta 1. punkts

62.

Patiesi, iesniedzējtiesa tieši neprasa Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par citiem šajā regulā paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem.

63.

Tomēr “apstāklis, ka valsts tiesa savu prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu”  ( 16 ).

64.

Ņemot vērā faktu, ka Tiesa lietās Reichert I un Reichert II  ( 17 ) noteica, ka actio pauliana neietilpst nedz Konvencijas 16. panta 1. punkta piemērošanas jomā (kas būtībā atbilst pārstrādātās Briseles I regulas 24. panta 1. punktam), nedz arī 5. panta 3. punktā, 16. panta 5. punktā (tagad būtībā minētās regulas 24. panta 5. punkts) un Konvencijas 24. pantā, mums ir vai nu jāatzīst, ka actor sequitur forum rei princips nepieļauj jebkādu izņēmumu lietās, kas saistītas ar actio pauliana, vai arī vienīgais iespējamais forum ir forum contractus Briseles Konvencijas 5. panta 1. punktā  ( 18 ) (tagad pārstrādātās Briseles I regulas 7. panta 1. punkts). Kā izriet no šīs regulas shēmas, ja tās 24. pants (ekskluzīvā jurisdikcija) nav piemērojams, tad mēs varam pāriet pie tās 7. panta (īpašā jurisdikcija).

65.

Es uzskatu otro izvēli par pareizu.

66.

Piemēram, šo pieeju jau ir apstiprinājušas valstu augstākās tiesas (piemēram, Corte di cassazione (Itālijas kasācijas tiesa), kas ļāva kādai pusei (Corkran k‑dzei) apstrīdēt līgumu, ar kuru tās parādnieks un bijušais vīrs bija pārdevis Itālijā atrodošos nekustamo īpašumu uzņēmumam, kas reģistrēts Britu Virdžīnu salās)  ( 19 ).

67.

Svarīgi, ka arī Tiesa šo pieeju apstiprināja kā šīs tiesvedības laikā Tiesā, tā arī – pirms tiesas sēdes šajā lietā – spriedumā Feniks  ( 20 ), lietā, kas attiecās uz actio pauliana.

68.

Spriedumā lietā Feniks Tiesa nosprieda, ka gadījumā, ja actio pauliana ir balstīta uz parādiem, kas izriet no saistībām, kuras nodibinātas, noslēdzot līgumu, šo parādu turētājs var celt prasību tiesā “pēc attiecīgo pienākumu izpildes vietas”. Pretējā gadījumā kreditoram būtu pienākums vērsties tiesā tās vietas tiesā, kurā atrodas atbildētāja domicils, kas, iespējams, nav saistīts ar parādnieka saistībām attiecībā uz tā kreditoru. Šajā gadījumā, tā kā kreditors cēla prasību nodrošināt tā intereses pienākumu izpildē, kas izriet no būvdarbu līguma, var secināt, ka “attiecīgā pienākuma izpildes vieta” saskaņā ar šo līgumu ir vieta, kur tika veikti darbi. Tiesa uzskatīja, ka šāds secinājums atbilst mērķim par jurisdikcijas noteikumu paredzamību, it īpaši, ja komersants, kas noslēdzis līgumu par nekustamā īpašuma pirkšanu – gadījumā, ja otras līgumslēdzējas puses kreditors apgalvo, ka līgums nepamatoti kavē šīs otras puses pienākumu izpildi attiecībā pret šo kreditoru, – var pamatoti sagaidīt, ka pret viņu tiks celta prasība tiesā pēc attiecīgās pienākuma izpildes vietas.

69.

Frāze “lietas, kas attiecas uz līgumu” nevar tikt uzskatīta par atsauci, lai attiecīgās tiesiskās attiecības klasificētu atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem (spriedums, 1992. gada 17. jūnijs, Handte, C‑26/91, EU:C:1992:268, 10. punkts). Parasti šīs regulas 7. panta 1. punkta formulējums šajā ziņā nebūtu novērtējams par augstu, jo dažādu valodu redakcijas dažreiz ir plašākas (franču valodā – “en matière contractuelle”, itāļu valodā – “in materia contrattuale”, angļu valodā – “matters relating to a contract”), dažreiz šaurākas (holandiešu valodā – “verbintenissen uit overeenkomst”) un dažreiz ir tām abām pa vidu (vācu valodā – “wenn ein Vertrag oder Ansprüche aus einem Vertrag den Gegenstand des Verfahrens bilden”)  ( 21 ).

70.

Šajā lietā Filahas mājā, kas piederēja parādniecei, prasītāji, pamatojoties uz ar viņu noslēgto līgumu (līgumiem), veica remontdarbus. Parādniece pēc tam par (visiem) darbiem nav samaksājusi.

71.

Tāpēc, tā kā attiecībā uz mājas renovācijas darbiem pastāv līgumiskās attiecības starp prasītājiem un parādnieci (un, iespējams, arī starp parādnieci un atbildētāju, skat., piemēram, ķīlas nodibināšanu zemesgrāmatā), prasītāji var atsaukties uz pārstrādātās Briseles I regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai vērstos tiesā “attiecīgā pienākuma izpildes vietā”, proti, Austrijā, kur tika veikti mājas renovācijas darbi.

72.

No sprieduma lietā Feniks var secināt šādus nosacījumus, lai actio pauliana būtu līgumiskā jurisdikcija.

73.

Pirmkārt, ir nepieciešams, lai starp prasītājiem un atbildētāju būtu trīspusējas attiecības. Viņi visi ir parādnieces kreditori, – principā pastāv līgumattiecības starp prasītājiem un parādnieci, bet nepastāv starp kreditoriem (starp prasītājiem un atbildētāju).

74.

Otrkārt, starp prasītājiem un atbildētāju pastāv prasījumi, kas izriet no to pienākumu pārkāpuma, kas parādniecei ir pret prasītājiem. Kā Tiesa nosprieda sprieduma lietā Feniks 42. punktā, “pamatā gan Feniks tiesībām uz nodrošinājumu attiecībā uz viņa parādnieka īpašumu, gan prasībai par pirkuma līguma spēkā neesamību, kurš noslēgts starp pēdējo minēto un trešo personu, ir saistības, ko Coliseum attiecībā pret Feniks, noslēdzot līgumu [..], ir uzņēmusies brīvprātīgi” (izcēlums mans).

75.

Treškārt, parādniece nodod savus aktīvus trešai personai, proti, atbildētājam. Tas rada zaudējumus/kaitējumu prasītājiem, kuru tiesības izriet no ar parādnieci noslēgtā līguma.

76.

Mēs aplūkojam līgumos paredzētos pienākumus, kad (atsaucoties uz sprieduma lietā Feniks 44. punktu) “actio pauliana [..] ir iesniegta, pamatojoties uz prasījuma tiesībām, kas radušās no saistībām, kuras ir radušās, noslēdzot līgumu”.

77.

Spriedumā lietā Feniks nav nepārprotami prasīts nedz, lai atbildētājs iepriekš būtu zinājis par pirmo līgumu, nedz arī krāpšanas nolūks. Tomēr šajā lietā trešajai personai tas noteikti bija zināms un, iespējams, ņemot vērā personiskos un organizatoriskos sakarus, kas pastāv starp parādnieci un trešo personu (atbildētāju), pat bija nodoms izdarīt krāpšanu  ( 22 ). Patiesībā, lai gan Tiesai pieejamā informācija šajā ziņā ir ierobežota, ir jānorāda, ka vismaz sākotnēji parādnieces un atbildētāja ķīlas nodibināšanas laiks var radīt zināmas šaubas par darījuma patiesumu, jo galvenais mērķis (un laiks, kas nešķiet nejaušs), šķiet, bija kreditoru prasījumu apmierināšana. Kā tiesas sēdē norādīja prasītāji, notikumiem bija zināma secība: vispirms viens no kreditoriem bija iesniedzis prasību un pastāvēja izpildraksts attiecībā uz māju Filahā (lai gan šajā posmā tas tika noraidīts). Tikai tad tika nodibināta attiecīgā ķīla. Katrā ziņā ir skaidrs, ka atbildētājs bija informēts par notiekošo, kā arī par parādnieces līgumsaistībām pirms ķīlas nodibināšanas.

78.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka spriedumu lietā Feniks var transponēt šajā lietā.

79.

Iesniedzējtiesai nekavējoties ir jānorāda un jāpārbauda fakti, kas apliecina jurisdikciju, un pienākums pierādīt faktus, kas pamato jurisdikciju saskaņā ar pārstrādātās Briseles I regulas 7. pantu, parasti ir prasītājam  ( 23 ) (proti, pusei, kas atsaucas uz konkrētu jurisdikcijas pamatu saskaņā ar 7. pantu). Mutiskās uzklausīšanas laikā lietas dalībnieki varēja izteikt savu viedokli par spriedumu lietā Feniks un, it īpaši, prasītāji apgalvoja, ka ar to ir pamatota to nostāja, ka iesniedzējtiesai ir izņēmuma jurisdikcija.

80.

Kā Komisija tiesas sēdē pamatoti norādīja, abos gadījumos ir salīdzināmas trijstūra attiecības. Var secināt, ka atbildētājs zināja, ka parādniece nav izpildījusi savas līgumsaistības pret prasītājiem. Faktiski no Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka pats atbildētājs ir pasūtījis darbus un bijis atbildīgs arī par to uzraudzīšanu un ka vēl nepabeigtā tiesvedībā kopš 2013. gada starp prasītājiem un parādnieci (t.i., vēl pirms ķīlas nodibināšanas 2014. gadā) atbildētājs vienmēr ir bijis parādnieka liecinieks.

81.

Atbildētājs tiesas sēdē paskaidroja, ka pamatlīgums bija noslēgts starp arhitektiem (K. Egger, kurš ir viens no prasītājiem šajā lietā) un parādnieci, proti, pirmais darbojas gan kā arhitekts, gan arī kā vadošais uzņēmējs (proti, dažādi līgumi ir noslēgti ar citiem uzņēmumiem tā vadībā). Šie individuālie uzņēmumi cēla prasību pret parādnieci par rēķinu nemaksāšanu. Kas attiecas uz atbildētāju, tas nodrošināja līdzekļus mājas iegādei un renovācijas darbiem “un daļēji darbojās kā atbildīgā persona un parakstīja līgumus”.

82.

Divi no pārstrādātās Briseles I regulas galvenajiem mērķiem ir, pirmkārt, stiprināt to personu juridisko aizsardzību, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Eiropas Savienībā, ļaujot pieteikuma iesniedzējiem viegli piekļūt tiesām, kurās tie izvēlas pieteikt prasību. Otrkārt, šīs regulas mērķis ir ļaut atbildētājiem saprātīgi paredzēt tiesas, kurās tie varētu tikt iesūdzēti  ( 24 ).

83.

Lai gan es piekrītu, ka mums ir jānovērš situācija, kad atbildētājs tiek iesūdzēts tiesā, kuru viņš nevarēja saprātīgi paredzēt (pārstrādātās Briseles I regulas 16. apsvērums, skat. šo secinājumu 96. punktu), šis skaidri nav tāds gadījums.

84.

Ņemot vērā, ka spriedumā lietā Feniks jurisdikcija līgumiskajos jautājumos attiecībā uz strīdiem, kas ierosināti pret trešo personu, tika attiecināta uz actio pauliana, lai gan starp prasītāju un atbildētāju nebija līgumattiecību, trešās personas zināšanai ir jādarbojas kā ierobežojošam apstāklim, – tāpat kā šajā lietā, trešajai personai ir jāzina, ka tiesību akts attiecībā pret parādnieku ir atbildētājam saistošs un ka tas rada kaitējumu cita parādnieka kreditora (prasītāju) līgumtiesībām.

85.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, “saskaņā ar otro iebildumu, kas izvirzīts šajā prasībā, prasītāji īsteno [..] tiesības uz atcelšanu saistībā ar līdzekļu sadalījumu, kas ir daļa no izpildes procesa pret atbildētāju” (t.i., actio pauliana). Tas ir pilnībā salīdzināms ar actio pauliana lietā, kurā ir taisīts spriedums Feniks.

86.

Līdz ar to jurisdikcija līgumiskajos jautājumos ir piemērojama un iesniedzējtiesai ir jurisdikcija.

87.

Tomēr pirmais prasītāju izvirzītais iebildums ir ķīlas pamatā esošās prasības apstrīdēšana. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēta parādnieka prasība par zaudējumu atlīdzību un līdz ar to arī kompensāciju, bet tajā nav skaidri norādīts, vai šis iebildums saskaņā ar valsts tiesību aktiem var tikt uzskatīts par actio pauliana.

88.

Es uzskatu, ka no sprieduma lietā Feniks izriet, ka šis apsvērums pats par sevi nav izšķirošs. Es piekrītu Komisijai, ka, ņemot vērā, ka spriedumā Feniks ir noteikti nosacījumi jurisdikcijai līgumiskajos jautājumos saistībā ar actio pauliana, kuras pamatā ir līgums, mēs nepaļaujamies uz actio pauliana nosacījumiem detalizēti saskaņā ar valsts tiesību aktiem – vismaz ne tāpēc, ka šie nosacījumi katrā dalībvalstī noteikti būs atšķirīgi.

89.

Piemēram, actio pauliana ir paredzēta daudzu dalībvalstu tiesību sistēmās, taču pastāv skaidras atšķirības starp dažādām sistēmām. Dažas dalībvalstis uzskata šo prasību par līgumisku instrumentu, citas uzskata to par ārpuslīgumisku instrumentu, bet dažās dalībvalstīs šī prasība ir iespējama tikai maksātnespējas procesa kontekstā  ( 25 ).

90.

Līdz ar to jurisdikcija līgumiskajos jautājumos, kas paredzēti pārstrādātajā Briseles I regulā, nevar būt atkarīga no konkrētas actio pauliana formas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Ja actio pauliana ir radusies, izpildot līgumsaistības starp prasītājiem un parādnieku, tad jurisdikcija līgumiskajos jautājumos būs piemērojama prasībai, kas celta pret trešo personu, kurai parādnieks ir nodevis aktīvus.

91.

Sprieduma lietā Feniks 47. punktā Tiesa nosprieda, ka, tā kā “šāds secinājums atbilst jurisdikcijas noteikumu paredzamības mērķim, it īpaši tāpēc, ka komersants, kas noslēdzis nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, ja tā līgumpartnera kreditors apgalvo, ka šis līgums nelikumīgi traucē šī līgumpartnera saistību izpildei pret šo kreditoru, var sagaidīt, ka [viņš] tiks iesūdzēts minēto saistību izpildes vietas tiesā”.

92.

Šajā ziņā ir svarīgi, lai atbildētājs zinātu par strīdīgā līguma(‑u) esamību.

93.

Jāuzsver, ka pārstrādātās Briseles I regulas 21. apsvērumā ir noteikts, ka “saskaņotas tiesvedības interesēs ir jāsamazina vienlaicīgas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka netiktu pieņemti pretrunīgi spriedumi dažādās dalībvalstīs. Būtu jābūt skaidram un efektīvam mehānismam, lai atrisinātu lis pendens un saistītās prasības, kā arī lai novērstu problēmas, kas izriet no valstu atšķirībām attiecībā uz laika noteikšanu, kad lieta tiek uzskatīta par nepabeigtu. Šajā regulā šis laiks ir jānosaka autonomi”.

94.

Ja šajā lietā tiek piemērots spriedums lietā Feniks, jurisdikcija būs Austrijas iesniedzējtiesai, bet, ciktāl tas attiecas uz jautājumiem, kas acīmredzami tiek izskatīti Itālijas tiesā (it īpaši par parādnieces prasību par zaudējumu atlīdzību no atbildētāja), šajā ziņā jurisdikcija būs Itālijas tiesām. Citiem vārdiem sakot, šķiet, ka zināmā mērā vienlaicīgas procedūras šajā lietā divās dažādās dalībvalstīs ir neizbēgamas.

95.

Tomēr process Itālijā attiecas uz personām, kas nav identiskas tām personām, uz kurām attiecas pamatlieta Austrijā. Līdz ar to var sacīt, ka tas nav ciešas saiknes gadījums 21. apsvēruma izpratnē.

96.

Pamatojot iepriekšminēto risinājumu, es atsaukšos uz pārstrādātās Briseles I regulas 16. apsvērumu, saskaņā ar kuru “papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatiem, kas balstīti uz ciešu saikni starp tiesu un prasību vai lai veicinātu pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saiknes esamībai būtu jānodrošina tiesiskā noteiktība un jānovērš iespēja, ka atbildētājs tiek iesūdzēts dalībvalsts tiesā, ko viņš nevarēja pamatoti paredzēt [..]”.

97.

Šajā ziņā šeit ir minamas šādas saiknes: attiecīgā māja atrodas Austrijā; attiecīgie darbi tika veikti un pakalpojumi tika sniegti Austrijā; rēķini tika izsniegti Austrijā; tiesvedība par izpildraksta piešķiršanu notika Austrijā; strīdīgo aktu apliecināja Austrijas notārs; ķīla tika reģistrēta zemesgrāmatā Austrijā, un izpildes process noritēja Austrijā.

98.

Kā Tiesa ir nospriedusi 2002. gada 19. februāra spriedumā lietā Besix (C‑256/00, EU:C:2002:99, 31. punkts), “[..] iemesls, lai pieņemtu jurisdikcijas normu Briseles konvencijas 5. panta 1. punktā [kas atbilst pārstrādātās Briseles I regulas 7. panta 1. punktam], bija bažas par pareizu tiesvedību un efektīvu procedūru veikšanu [..]. Tās vietas tiesa, kurā ir jāizpilda līgumsaistības, kas ir prasības pamatā, parasti ir vispiemērotākā lietas izlemšanai, it īpaši, pamatojoties uz tuvumu un pierādījumu iegūšanas vieglumu”.

99.

Turklāt ir jāpatur prātā, ka pārstrādātās Briseles I regulas 7. pantā ir mēģināts panākt līdzsvaru starp prasītāju un atbildētāja interesēm un tās vienmērīgāk līdzsvarot, turpretim, ja pastāvētu tikai šīs regulas 4. pants, atbildētājs/parādnieks būtu pārāk labvēlīgā situācijā  ( 26 ).

100.

Ja tādā gadījumā kā šajā lietā jurisdikcija stingri tiktu noteikta atbildētāja domicilā, tā varētu pavērt ceļu ļaunprātīgai izmantošanai, ciktāl būtu iespējams nodibināt ķīlas par labu fiziskām vai juridiskām personām jebkurā Eiropas Savienības dalībvalstī un tādējādi atņemt kreditoriem to priekšrocības attiecībā uz tiesībām uz māju, kuras īpašumtiesības nodotas ārzemēs.

101.

Visbeidzot, kā obiter dictum varētu būt interesanti norādīt uz Schutzwürdigkeitsgesichtspunkte analīzi, ko Vācijas tiesas piemēroja tādos gadījumos kā šis (kolīziju risinājumi ir orientēti uz iepriekšēju novērtējumu par to, kurš viedoklis ir aizsargājamākais), proti, piemērojamie tiesību akti tiek izvēlēti, izvēloties tiesību aktus, kas reglamentē tiesiskās attiecības, kuras ir pelnījušas augstāko tiesisko aizsardzību no trim tiesiskajām attiecībām actio pauliana sistēmā, lai ievērotu nemo liberalis nisi liberatus principu  ( 27 ). It īpaši materiālajās tiesībās tas nozīmē kreditora aizsardzību, kad līgums ir mākslīgi radīts, lai atņemtu viņam viņa tiesības vai kad īpašumtiesību saņēmēja tiesības ir mazāk schutzwürdig (pelnījušas aizsardzību) nodošanas bezatlīdzības rakstura dēļ. Likumu kolīzijas gadījumā trīs actio pauliana iesaistīto personu aizsardzība var tikt panākta, piemērojot likumu, kura piemērošanu puses labticīgi sagaida  ( 28 ).

IV.

Secinājumi

102.

Šo iemeslu dēļ es iesaku Tiesai uz Bezirksgericht Villach (Filahas pirmās instances tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: