<TI><P>Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums</P></TI>11Prasītājs Pirmās instances tiesā iesniedza trīs secīgas prasības, lūdzot atcelt attiecīgi pirmo atteikuma lēmumu (lieta T-110/03), otro atteikuma lēmumu (lieta T-150/03) un trešo atteikuma lēmumu (lieta T-405/03). Šīs trīs lietas tika apvienotas.12Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja ikvienu no šīm prasībām.13Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 26., 34. un 35. punkta, prasība lietā T-405/03 tika atzīta, pirmkārt, par nepieņemamu, jo tā attiecās vienīgi uz apstiprinošu atteikumu piekļūt ziņojumam Nr. 13441/02, un, otrkārt, par nepamatotu, jo tā attiecās uz atteikumu piekļūt citiem dokumentiem, un Pirmās instances tiesa šajā sakarā konstatēja, ka Padome ir tiesiski pamatoti pierādījusi, ka šādi dokumenti neeksistē.14Prasība lietā T-150/03 tika noraidīta kā nepamatota, jo Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. punktā atzina, ka prasītāja pieprasītie dokumenti neeksistē.15Lietā T-110/03 Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. un 47. punktā sākotnēji atzina:46Kas attiecas uz Pirmās instances tiesas kontroles apjomu saistībā ar atteikuma lēmuma likumību, ir jāatzīmē, ka [1999. gada 19. jūlija] spriedumā lietā Hautala/Vadome [T-14/98, Recueil, II-2489. lpp.], 71. punkts, un [2002. gada 7. februāra] spriedumā lietā Kuijer/Padome [T-211/00, Recueil, II-485. lpp.], 53. punkts, Pirmās instances tiesa ir atzinusi Padomei plašu rīcības brīvību, pieņemot lēmumu par atteikumu, kas pamatots — daļēji kā šajā gadījumā — ar sabiedrības interešu aizsardzību starptautisko attiecību jomā. [..] spriedumā lietā Kuijer/Padome šāda rīcības brīvība ir atzīta iestādei, ja tā savā atteikumā par pieeju vispārīgi ir pamatojusies uz sabiedrības interešu aizsardzību. Tādējādi jomās, kas attiecas uz obligātiem izņēmumiem publiskai pieejai dokumentiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, iestādēm ir plaša rīcības brīvība.47Tā rezultātā Pirmās instances tiesas veiktā kontrole pār to iestāžu lēmumu likumību, ar ko atsaka pieeju dokumentiem, pamatojoties uz izņēmumiem, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajām sabiedrības interesēm, ir attiecināma tikai uz pārbaudi par procesuālo normu ievērošanu un pamatojuma norādīšanu, faktu materiālo precizitāti, kā arī acīmredzamas kļūdas neesamību faktu izvērtējumā un pilnvaru nepareizu izmantošanu (pēc analoģijas skat. [..] spriedumu lietā Hautala I Padome, 71. un 72. punkts, apstiprināts apelācijas instancē, un [..] spriedumu lietā Kuijer/Padome, 53. punkts).
16Lemjot par prasītāja izvirzīto prasības pamatu, saskaņā ar kuru atteikums piekļūt pieprasītajiem dokumentiem ietver tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu (precīzāk — Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā — ECTK) 6. panta 3. punktā paredzēto garantiju) pārkāpumu, kā arī samērīguma principa pārkāpumu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 50.-55. punktā atzina:50Ir jāatgādina, ka, no vienas puses, saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktu tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem bauda ikviens Eiropas Savienības pilsonis un fiziska persona, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiska persona, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī. No tā izriet, ka šīs regulas mērķis ir nodrošināt pieeju visiem publiskiem dokumentiem, nevis tikai pieteikuma iesniedzēja pieeju dokumentiem, kas uz viņu attiecas.51No otras puses, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie izņēmumi saistībā ar pieeju dokumentiem ir formulēti kā imperatīvi noteikumi. No tā izriet, ka iestāžu pienākums ir atteikt pieeju dokumentiem, uz kuriem šie izņēmumi attiecas, ja ir pierādīti noteiktie apstākļi (skat. pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 1997. gada 5. marta spriedumu lietā T-105/95 WWF UK/Komisija, Recueil, II-313. lpp., 58. punkts, un 2000. gada 13. septembra spriedumu lietā T-20/99 Denkavit Nederland /Komisija, Recueil, II-3011. lpp., 39. punkts).52Tādējādi īpašas intereses, kas varētu būt pieteikuma iesniedzējam, pieprasot pieeju dokumentam, kas uz viņu attiecas personīgi, nav jāņem vērā, piemērojot obligātos izņēmumus, ko paredz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts.53Prasītājs būtībā pārstāv viedokli, ka Padomei bija pienākums viņam ļaut piekļūt pieprasītajiem dokumentiem tādā apmērā, ciktāl tie viņam bija vajadzīgi, lai nodrošinātu savas tiesības uz lietas T-47/03 taisnīgu izskatīšanu.54Tā kā Padome savā pirmajā atteikuma lēmumā minējusi obligātos izņēmumus, ko paredz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, tai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamo īpašo prasītāja vajadzību iegūt savā rīcībā pieprasītos dokumentus.55Tādējādi, pat pieņemot, ka šie dokumenti ir bijuši vajadzīgi, lai prasītājs varētu aizstāvēties lietas T-47/03 ietvaros — jautājums, kas ir izvērtējams šajā lietā, — šis apstāklis nav nozīmīgs, lai izvērtētu pirmā atteikuma lēmuma spēkā esamību.
17Prasītāja otrā izvirzītā pamata — kas balstīts uz to, ka pirmajā atteikuma lēmumā nav ievērots EKL 253. pantā noteiktais iestāžu pienākums norādīt pamatojumu — noraidīšanu Pirmās instances tiesa pamatoja šādi:60Kas attiecas uz pieteikumu par pieeju dokumentiem — ja attiecīgā iestāde šādu pieeju atsaka, tai katrā konkrētajā gadījumā, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, ir jāpierāda, ka Regulā Nr. 1049/2001 uzskaitītie izņēmumi patiešām attiecas uz dokumentiem, kuriem lūgta pieeja (skat pēc analoģijas Tiesas 2000. gada 11. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-174/98 P un C-189/98 P Nīderlande un Van der Wal/Komisija, Recueil I-1. lpp., 24. punkts). Tomēr var nebūt iespējams norādīt iemeslus, kas attaisno slepenību attiecībā uz katru dokumentu, neizpaužot šī dokumenta saturu un attiecīgi neatņemot izņēmumam tā pamatmērķi (skat. pēc analoģijas [..] spriedumu lietā WWF UK/ Komisija, 65. punkts).61Saskaņā ar šo judikatūru iestādei, kas atteikusi pieeju dokumentam, jāsniedz pamatojums, kas ļauj saprast un pārbaudīt, pirmkārt, vai pieprasītais dokuments tiešām attiecas uz jomu, kuru skar minētais izņēmums, un, otrkārt, vai pastāv ar šo izņēmumu saistītā aizsardzības vajadzība.62Šajā gadījumā attiecībā uz ziņojumu 13441/02 Padome skaidri norādīja izņēmumus, uz kuriem tā balstīja savu atteikumu, kumulatīvi minot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo un trešo ievilkumu. Tā norādīja, kādā ziņā šie izņēmumi ir nozīmīgi saistībā ar attiecīgajiem dokumentiem, un atsaucās uz terorisma apkarošanu un trešo valstu iejaukšanos. Turklāt tā sniedza īsu skaidrojumu par minētās aizsardzības nepieciešamību. Tāpat attiecībā uz sabiedrības drošību tā paziņoja, ka dokumentu publiskošana personām, kas ir šīs informācijas objekti, paver iespēju kaitēt valsts iestāžu darbībām. Attiecībā uz starptautiskajām attiecībām tā īsi minēja trešo valstu iesaistīšanu terorisma apkarošanā. Šī pamatojuma īsais saturs ir pieņemams, ņemot vērā, ka papildu informācijas minēšana, proti, atsaucoties uz noteiktu dokumentu saturu, atņemtu minētajiem izņēmumiem to mērķi.63Attiecībā uz atteikumu piešķirt daļēju pieeju dokumentiem Padome skaidri norādīja, ka, no vienas puses, tā ir izvērtējusi šo iespēju, un, no otras puses, tā ir norādījusi iemeslu, kādēļ šī iespēja tika noraidīta, proti, ka uz konkrētajiem dokumentiem pilnībā ir attiekušies minētie izņēmumi. Šo pašu iemeslu dēļ Padome nav varējusi precīzi noteikt informāciju, kas ietverta šajos dokumentos, neatņemot minētajiem izņēmumiem to mērķi. Tas, ka šis pamatojums izrādās šablonisks, pats par sevi nav atzīstams par pamatojuma neesamību, jo tas nav šķērslis ne argumentācijas izpratnei, ne arī pārbaudei.64Attiecībā uz valstīm, kas iesniegušas attiecīgos dokumentus, ir jāatzīmē, ka Padome savos sākotnējos lēmumos par atteikumu pati vērsa uzmanību uz dokumentu esamību no trešam valstīm. No vienas puses, Padome šajā sakarā norādīja uz izvirzīto izņēmumu, proti, Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 3. punktu. No otras puses, tā sniedza divus kritērijus šī izņēmuma piemērošanai. Pirmkārt, tā netieši, bet noteikti uzskatīja, ka attiecīgie dokumenti ir slepeni dokumenti. Šī informācija šķiet saprotama un pārbaudāma, ņemot vērā tās kontekstu, it īpaši ņemot vērā attiecīgo dokumentu klasificēšanu ar nosaukumu KONFIDENCIĀLS ES. Otrkārt, Padome paziņoja, ka ir konsultējusies ar attiecīgajām iestādēm un ņēmusi vērā to iebildumus saistībā ar šo iestāžu identitātes publiskošanu.65Neraugoties uz to, ka pirmā lēmuma par atteikumu pamatojums ir salīdzinoši īss (divas lapas), prasītājs pilnībā varēja saprast viņam sniegtos atteikuma iemeslus, un Pirmās instances tiesa varēja īstenot kontroli. Tādējādi Padome ir pareizi pamatojusi attiecīgos lēmumus.
18Izvirzot trešo prasības pamatu par tiesību piekļūt dokumentiem pārkāpumu, prasītājs apgalvoja, ka ir pārkāpta LES 1. panta otrā daļa, 6. panta 1. punkts un EKL 255. pants, kā arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 6. punkts un 9. panta 3. punkts.19Lemjot par trešā pamata pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome, pieņemot pirmo atteikuma lēmumu, nav ne konkrēti izskatījusi jautājumu, vai šī pieprasītās informācijas publiskošana varētu kaitēt sabiedrības interesēm, ne līdzsvarojusi savas un prasītāja intereses, kā arī ir pārkāpusi principu par tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumu šauru interpretāciju, Pirmās instances tiesa inter alia pārsūdzētā sprieduma 71.-82. punktā ir atzinusi:71Vispirms ir jāatgādina, ka Padomei Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto izņēmumu ietvaros nebija pienākums ņemt vērā īpašas prasītāja intereses iegūt pieprasītos dokumentus (skat. iepriekš 52. un 54. punktu).[..]
74Pirmkārt, attiecībā uz sabiedrības interešu, proti — sabiedrības drošības, aizsardzību [..][..]
77[..] ir jāatzīst, ka terorisma apkarošanas efektivitāte prasa, lai valsts iestāžu rīcībā esošā informācija, kas skar saistībā ar terorismu aizdomās turētās personas vai organizācijas, tiek turēta slepenībā, lai saglabātu tās nozīmību un ļautu veikt efektīvas darbības. Tādējādi pieprasītā dokumenta publiskošana noteikti kaitētu sabiedrības interesēm attiecībā uz sabiedrības drošību. Šajā sakarā nav pieņemams, ka prasītājs nošķir informāciju par stratēģiju no informācijas, kas to skar personīgi. Faktiski visa personiska rakstura informācija noteikti attiecas uz konkrētiem stratēģiskiem terorisma apkarošanas aspektiem — tādiem kā informācijas avoti, šīs informācijas raksturs vai saistībā ar terorismu aizdomās turēto personu uzraudzības pakāpe.78Tādējādi Padome, atsakot pieeju ziņojumam 13441/02 sabiedrības drošības apsvērumu dēļ, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.79Otrkārt, attiecībā uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām, ņemot vērā Lēmumu 2002/848 un Regulu Nr. 2580/2001, ir skaidrs, ka to mērķis, proti — terorisma apkarošana, iekļaujas starptautiskas aktivitātes kontekstā, kuras pamatā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2001. gada 28. septembra Rezolūcija 1373 (2001). Šīs globālās aktivitātes ietvaros valstis ir aicinātas sadarboties. Tomēr šīs starptautiskās sadarbības aspekti — ļoti iespējams vai pat noteikti — ir ietverti pieprasītajā dokumentā. Katrā ziņā prasītājs nav apstrīdējis faktu, ka trešās valstis ir iesaistītas Lēmuma 2002/848 pieņemšanā. Viņš turpretī ir prasījis publiskot šīs valstis. No tā izriet, ka pieprasītais dokuments tiešām ietilpst izņēmuma saistībā ar starptautiskajām attiecībām piemērošanas jomā.80Šī starptautiskā sadarbība terorisma [apkarošanas] jomā balstīta uz uzticību no valstu puses attiecībā uz piešķirto konfidencialitāti informācijai, ko tās iesniegušas Padomei. Ņemot vērā pieprasītā dokumenta raksturu, Padome pamatoti varēja uzskatīt, ka šī dokumenta publiskošana varētu apdraudēt Eiropas Savienības stāvokli starptautiskajā sadarbībā terorisma apkarošanas jomā.81Šajā sakarā prasītāja arguments, atbilstoši kuram tas vien, ka trešās valstis ir iesaistītas iestāžu aktivitātēs, nav pietiekams, lai attaisnotu attiecīgā izņēmuma piemērošanu, ir noraidāms iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ. Faktiski pretēji šajā argumentā ietvertajam trešo valstu sadarbība ir daļa no īpaši slepenas jomas, proti — terorisma apkarošanas, ar ko attaisnojams, ka šī sadarbība tiek turēta slepenībā. Turklāt, lasot lēmumu kopumā, tajā norādīts uz to, ka attiecīgās valstis pašas ir atteikušās no to identitātes publiskošanas.82No tā izriet, ka Padome, uzskatot, ka pieprasītā dokumenta publiskošana varētu kaitēt sabiedrības interesēm starptautisko attiecību jomā, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
20Lemjot par trešā prasības pamata trešo daļu, saskaņā ar kuru noteikuma par autorušaura interpretācija nozīmē, ka Padome norāda to valstu identitāti, kuras ir iesniegušas dokumentus, kas attiecas uz Lēmumu 2002/848, kā arī šo dokumentu precīzu raksturu, lai pieteikumu par pieeju šiem dokumentiem prasītājs varētu iesniegt to autoriem, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 91.-99. punktā ir atzinusi:91Vispirms ir jāatzīmē, ka prasītāja argumentācija būtībā ir balstīta uz agrāko judikatūru saistībā ar 1993. gada 6. decembra Uzvedības kodeksu par publisku pieeju Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 340, 41. lpp.; turpmāk tekstā — Uzvedības kodekss), kas īstenots ar Padomes 1993. gada 20. decembra Lēmumu 93/731/EK par publisku piekļuvi Padomes dokumentiem (OV L 340, 43. lpp.) un Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmumu Nr. 94/90/EOTK, EK, Euratom par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem (OV L 46, 58. lpp.).92Saskaņā ar Uzvedības kodeksu, ja iestādes rīcībā esošā dokumenta autors ir trešā persona, pieejas pieprasījums ir adresējams tieši šai personai. Tiesa secināja, ka iestādei ir jāpublisko ieinteresētajai personai dokumenta autors, lai tā varētu vērsties tieši pie autora ([2003. gada 6. marta] spriedums lietā Interporei Komisija [C-41/00 P, Recueil, I-2125. lpp.], 49. punkts).93Savukārt atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punktam attiecīgajai iestādei pašai jākonsultējas ar autoru (trešo personu), izņemot gadījumus, ja apstiprinoša vai noliedzoša atbilde uz pieejas pieprasījumu ir skaidra pati par sevi. Dalībvalstu gadījumā tās var lūgt, lai tiktu pieprasīta šo valstu piekrišana.94Autora noteikums, kas ietverts Uzvedības kodeksā, tātad ir pakļauts būtiskām izmaiņām Regulā Nr. 1049/2001. No tā izriet, ka autora identitātei ir mazāka nozīme nekā saskaņā ar iepriekšējo regulējumu.95Turklāt attiecībā uz slepeniem dokumentiem Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 3. punktā noteikts, ka tos iekļauj reģistrā vai izsniedz tikai ar attiecīgā dokumenta autora piekrišanu. Tātad ir jāatzīst, ka uz slepeniem dokumentiem ir attiecināms izņēmuma gadījums, kura mērķis acīmredzami ir nodrošināt slepenību attiecībā uz to saturu un pat to esamību.96Tādējādi Padomes pienākums nebija publiskot tos attiecīgos dokumentus saistībā ar Lēmuma 2002/848 pieņemšanu, kuru autori ir valstis, ieskaitot autoru identitāti, jo, pirmkārt, šie dokumenti ir slepeni un, otrkārt, valstis — to autori — nav piekritušas tos publiskot.97Taču ir jāatzīst, ka prasītājs neapstrīd ne Padomes minēto juridisko pamatu, proti, Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 3. punktu, kurā noteikts, ka attiecīgie dokumenti ir uzskatāmi par slepeniem dokumentiem, ne arī to, ka Padome ir saņēmusi noliedzošu atbildi no valstīm, kas ir šo dokumentu autori.98Nav šaubu, ka attiecīgie dokumenti ir slepeni dokumenti. [..] Turklāt, runājot par likumības prezumpciju, kas attiecas uz visiem iestādes paziņojumiem, ir jāatzīmē, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu par to, ka Padomes paziņojums, atbilstoši kuram tā no attiecīgajām valstīm saņēma negatīvu atbildi, ir kļūdains.99Tādējādi Padome pamatoti atteica konkrēto dokumentu publiskošanu, tostarp to autoru identitātes izpaušanu.