<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T-337/17</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017TJ0337</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2022:179">EU:T:2022:179</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>28</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>28</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, 30.3.2022. – Lieta T‑337/17 (<HT TYPE="ITALIC">Izvilkumi</HT>)</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>/Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P><DATE ISO="20220330">2022. gada 30. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Tiesvedības valoda – franču.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Konkurence</KEYWORD><KEYWORD>Aizliegtas vienošanās</KEYWORD><KEYWORD>Kravu gaisa pārvadājumu tirgus</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums, ar ko konstatēts LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Kopienas un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. panta pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumu cenu elementu (degvielas piemaksa, drošības piemaksa, komisijas maksa par piemaksām) saskaņošana</KEYWORD><KEYWORD>Informācijas apmaiņa</KEYWORD><KEYWORD>Komisijas teritoriālā kompetence</KEYWORD><KEYWORD>Vienots un turpināts pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Vainojamība prettiesiskā rīcībā</KEYWORD><KEYWORD>Nosacījumi atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanai</KEYWORD><KEYWORD>Vienlīdzīga attieksme</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums norādīt pamatojumu</KEYWORD><KEYWORD>Naudas soda apmērs</KEYWORD><KEYWORD>Pārdošanas apjoma vērtība</KEYWORD><KEYWORD>Pārkāpuma smagums</KEYWORD><KEYWORD>Dalības pārkāpumā ilgums</KEYWORD><KEYWORD>Atbildību mīkstinoši apstākļi</KEYWORD><KEYWORD>Pretkonkurences rīcības veicināšana no valsts iestāžu puses</KEYWORD><KEYWORD>Samērīgums</KEYWORD><KEYWORD>Neierobežota kompetence</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā T‑337/17</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Air France‑KLM</HT></HT>, Parīze (Francija), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">A. Wachsmann</HT>, <HT TYPE="ITALIC">A. de La Cotardière</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A.‑E. Herrada</HT>, advokāti,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisiju</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">A. Dawes</HT> un <HT TYPE="ITALIC">C. Giolito</HT>, pārstāvji, kuriem palīdz <HT TYPE="ITALIC">N. Coutrelis</HT>, advokāte,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><P>par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2017) 1742 final (<DATE ISO="20170317">2017. gada 17. marts</DATE>) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu, EEZ līguma 53. pantu un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu 8. pantu (Lieta AT.39258 – Kravu gaisa pārvadājumi), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un pakārtoti – daļēji atcelt šo lēmumu, kā arī samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru,</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [<HT TYPE="ITALIC">H. Kanninen</HT>] (referents), tiesneši J. Švarcs [<HT TYPE="ITALIC">J. Schwarcz</HT>], K. Iliopuls [<HT TYPE="ITALIC">C. Iliopoulos</HT>], D. Špīlmans [<HT TYPE="ITALIC">D. Spielmann</HT>] un I. Reine,</P><P>sekretāre: E. Artemiu [<HT TYPE="ITALIC">E. Artemiou</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><?PAGE NO="2"?><GR.VISA><VISA>ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un <DATE ISO="20190612">2019. gada 12. jūnija</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NOTE.ID="E0002" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Ietverti tikai tie šā sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.</P></NOTE></HT></P></TI><STI><P>[..]</P></STI></TITLE></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20170530">2017. gada 30. maijā</DATE>, prasītāja cēla šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Komisija iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza <DATE ISO="20170929">2017. gada 29. septembrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT><DATE ISO="20180103">2018. gada 3. janvārī</DATE> prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza replikas rakstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>2018. gada 28. februārī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT><DATE ISO="20190424">2019. gada 24. aprīlī</DATE> pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot šo lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT><DATE ISO="20190524">2019. gada 24. maijā</DATE> atbilstoši Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Tie uz jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas <DATE ISO="20190612">2019. gada 12. jūnija</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT><DATE ISO="20190618">2019. gada 18. jūnijā</DATE> prasītāja iesniedza dokumentu, kuru Vispārējā tiesa bija lūgusi <DATE ISO="20190612">2019. gada 12. jūnija</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT><DATE ISO="20190624">2019. gada 24. jūnijā</DATE> Vispārējā tiesa pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20200731">2020. gada 31. jūlija</DATE> rīkojumu Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā), uzskatīdama, ka nav guvusi pietiekamu skaidrību un ka lietas dalībnieki ir jāuzaicina iesniegt apsvērumus par argumentu, kuru tie vēl nebija apsprieduši, atkārtoti uzsāka tiesvedības mutvārdu daļu, piemērojot Reglamenta 113. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Lietas dalībnieki noteiktajā termiņā atbildēja uz virkni jautājumu, kurus Vispārējā tiesa bija uzdevusi <DATE ISO="20200804">2020. gada 4. augustā</DATE>, un pēc tam iesniedza apsvērumus par to attiecīgajām atbildēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20201106">2020. gada 6. novembra</DATE> lēmumu Vispārējā tiesa vēlreiz pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>galvenokārt – atcelt visu apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas uz to attiecas;</P></ITEM><?PAGE NO="3"?><ITEM><P>pakārtoti – atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta b) apakšpunktu un 4. punkta b) apakšpunktu, 3. panta b) punktu, kā arī 4. pantu un samazināt apstrīdētajā lēmumā tai uzlikto naudas sodu apmēru;</P></ITEM><ITEM><P>vēl pakārtotāk – atcelt apstrīdētā lēmuma 3. panta b) un d) punktu un samazināt tai uzlikto naudas sodu apmēru;</P></ITEM><ITEM><P>katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>prasību noraidīt;</P></ITEM><ITEM><P>grozīt prasītājai uzlikto naudas sodu apmēru, atņemot tai vispārējo 50 % samazinājumu un vispārējo 15 % samazinājumu gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka apgrozījumu, kas gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, nevar iekļaut pārdošanas apjoma vērtībā;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></TXT></NP></TI><STI><P>[..]</P></STI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par atcelšanas prasījumiem</HT></TXT></NP></TI><STI><P>[..]</P></STI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu attiecībā uz nelikumībām, kas pieļautas tajā, ka prasītāja ir vainota bijušās sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Air France<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>AF<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> darbībās un daļā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>KLM<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> darbību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0213"><NO.P>213</NO.P><TXT>Šis pamats, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisija to ir pretlikumīgi vainojusi bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās un daļā <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbību, ir sadalīts divās daļās, no kurām pirmā attiecas uz Komisijas pieļautajām nelikumībām tajā, ka tā vainojusi prasītāju <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE>, bet otrā – uz Komisijas pieļautajām nelikumībām tajā, ka tā vainojusi prasītāju bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0214"><NO.P>214</NO.P><TXT>Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētā lēmuma 1085. apsvērumā ir apgalvojusi, ka prasītāja un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> ir jāatzīst par solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu viņu dalības pārkāpumā dēļ. Prasītāja neesot nekādi – ne tieši, ne netieši – piedalījusies minētajās darbībās, tajās esot piedalījusies tikai <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0215"><NO.P>215</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa lems par šo iebildumu kopā ar šā pamata otro daļu, ciktāl tie ir cieši saistīti.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo daļu attiecībā uz nelikumībām tajā, ka prasītāja ir vainota <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>AF<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> darbībās laikā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>KLM<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> darbībās laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE></HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0216"><NO.P>216</NO.P><TXT>Šī daļa, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisija to ir pretlikumīgi vainojusi <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE>, ir sadalīta četros iebildumos, no kuriem pirmais attiecas uz kļūdu tajā, ka prasītāja ir vainota <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> līdz 15. septembrim, otrais – uz nepietiekamo pamatojumu tam, ka tika noraidīti elementi, kuri apliecināja <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> autonomiju, trešais – uz kļūdām tajā, ka prasītāja tika vainota <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE>, un ceturtais – uz personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0217"><NO.P>217</NO.P><TXT>Vispirms ir jāvērtē otrais iebildums, kurš attiecas uz to, vai Komisija ir ievērojusi būtiskus procedūras noteikumus.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otro iebildumu attiecībā uz nepietiekamo pamatojumu tam, ka tika noraidīti elementi, kuri apliecināja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>AF<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>KLM<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> autonomiju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0218"><NO.P>218</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi to, ka tika noraidīti elementi, kuri esot apliecinājuši <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> autonomiju, tikai netieši atsaucoties uz tiem un apgalvojot, ka attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> tie nebija pietiekami, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu. Prasītājas ieskatā Komisijai turklāt bija pienākums konkrēti pārbaudīt visus elementus, kas bija vērsti uz to, lai pierādītu minēto autonomiju, un pieņemt detalizētu nostāju attiecībā uz prezumpcijas par atbildību atspēkošanu. Tas vien, ka apstrīdētā lēmuma 1083. apsvērumā ir atsauce uz tā paša lēmuma 1073. apsvērumā minēto judikatūru, kā arī šā lēmuma konfidenciālajā pielikumā pievienotie elementi neesot pietiekami. Attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu pastiprinot tas, ka tā esot atzinusi, ka nav piemērojusi prezumpciju par atbildību. Tomēr tā šajā lēmumā pat neesot minējusi elementus, kas bija vērsti uz to, lai pierādītu <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> autonomiju. Vispārējā tiesā Komisija turklāt esot atzinusi, ka aplūkojamajā lēmumā tā nav pamatojusi administratīvajā procesā iesniegto elementu pierādījuma rakstura noraidījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0219"><NO.P>219</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0220"><NO.P>220</NO.P><TXT>Vispirms jāatgādina, ka par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko ir izdarījis meitasuzņēmums, var vainot mātesuzņēmumu, ja, lai gan šis meitasuzņēmums ir atsevišķa juridiska persona, tas autonomi nenosaka savu rīcību tirgū, bet gan būtībā izpilda norādījumus, kurus tam ir devis mātesuzņēmums, it īpaši, ievērojot ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0221"><NO.P>221</NO.P><TXT>Šādā situācijā, tā kā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ietilpst vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā un tādējādi veido vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē, lēmumu, ar kuru tiek noteikts naudas sods, Komisija var adresēt mātesuzņēmumam, nepierādot pēdējā minētā personisku dalību pārkāpumā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0222"><NO.P>222</NO.P><TXT>Īpašajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss tā meitasuzņēmuma, kas ir izdarījis Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāls, Tiesa ir precizējusi, ka, pirmkārt, šis mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, pastāv<?PAGE NO="5"?> atspēkojama prezumpcija, ka minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma rīcību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0223"><NO.P>223</NO.P><TXT>Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma pamatkapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai tiktu prezumēts, ka pēdējais faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. Komisija tad var mātesuzņēmumu uzskatīt par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums – kuram ir pienākums atspēkot šo prezumpciju – nesniedz pietiekamus pierādījumus par to, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas patstāvīgi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0224"><NO.P>224</NO.P><TXT>Turklāt, ja lēmums par Savienības konkurences tiesību noteikumu piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un ir saistīts ar vainojamību pārkāpumā, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuriem saskaņā ar šo lēmumu ir jāuzņemas atbildība par šo pārkāpumu. Tādējādi attiecībā uz mātesuzņēmumu, kas ir saukts pie atbildības par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību, šādā lēmumā principā ir jābūt ietvertam to iemeslu izklāstam, kas var pamatot šī uzņēmuma vainojamību pārkāpumā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0225"><NO.P>225</NO.P><TXT>Runājot it īpaši par Komisijas lēmumu, kurš attiecībā uz dažiem adresātiem balstās tikai un vienīgi uz prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, jākonstatē, ka Komisijai – lai šo prezumpciju faktiski nepadarītu par neatspēkojamu – katrā ziņā šiem adresātiem atbilstošā veidā ir jāizklāsta iemesli, pamatojoties uz kuriem minētie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami, lai atspēkotu minēto prezumpciju (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0226"><NO.P>226</NO.P><TXT>Komisijai tomēr nekādā ziņā nav pienākuma pamatoties tikai uz minēto prezumpciju. Nekas faktiski šai iestādei neliedz pierādīt, ka mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār savu meitasuzņēmumu, izmantojot citus pierādījumus vai šādus pierādījumus kopā ar minēto prezumpciju. Šajā pēdējā gadījumā ir runa par tā saukto <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>dubultā pamata<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> metodi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0227"><NO.P>227</NO.P><TXT>Runājot par lēmumu, kurā mātesuzņēmuma vainojamība tā meitasuzņēmuma izdarītā pārkāpumā ir pamatota ar metodi, kurā ir ietverts divkāršs pamats, visaptverošs vērtējums par mātesuzņēmuma izvirzītajiem elementiem, ciktāl tie ir atbilstīgi minētās prezumpcijas atspēkošanai, principā atbilst pamatojuma pakāpei, kas ir jāsniedz Komisijai, jo tas var ļaut mātesuzņēmumam uzzināt iemeslus, kuru dēļ Komisija nolēma to saukt pie atbildības par tā meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140410">2014. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Areva</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑247/11 P un C‑253/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:257">EU:C:2014:257</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0228"><NO.P>228</NO.P><TXT>Visbeidzot pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, lai arī Komisijai, protams, ir jāpamato savi lēmumi, norādot faktiskos un juridiskos apstākļus, no kuriem ir atkarīgs pasākuma tiesiskais pamatojums, un apsvērumus, kuru rezultātā tā pieņēmusi lēmumu, tai tomēr nav jāizklāsta visi faktiskie un juridiskie apstākļi, uz ko administratīvā procesa laikā ir atsaukusies katra ieinteresētā persona, un tostarp nav jāpauž nostāja par elementiem, kas acīmredzami nav jāņem vērā, kam nav nozīmes vai kam ir skaidri sekundāra nozīme (skat. spriedumu, 2014. gada 6. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elf Aquitaine</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑40/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:61">EU:T:2014:61</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0168">168.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0229"><NO.P>229</NO.P><TXT>Šajā gadījumā vispirms attiecībā uz to elementu noraidījumu, kurus prasītāja bija izvirzījusi, lai pierādītu <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> autonomiju, Komisija, apstrīdētā lēmuma 1070.–1073. apsvērumā atgādinājusi principus, kas piemērojami to personu noteikšanai, kuras atzīstamas par atbildīgām par pārkāpjošu rīcību vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā, minētā lēmuma 1081.–1084. apsvērumā norādīja šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>1081 [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>] darbinieki piedalījās pārkāpumā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim.</P><P>1082 Tomēr tajā pašā laikposmā [prasītājai] piederēja 100 % [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>] ekonomisko tiesību un balsstiesību.</P><P>1083 Saskaņā ar [šā lēmuma 6.1. punktā] atgādināto judikatūru tādējādi var prezumēt, [ka] [prasītāja] šajā laikposmā īstenoja izšķirošu ietekmi pār [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>]. [Prasītāja] nav sniegusi pietiekamus pierādījumus, lai atspēkotu prezumpciju par to, ka tā īstenoja izšķirošu ietekmi pār [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>]. Līdz ar to LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un [EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu] 8. panta piemērošanas vajadzībām [prasītāja] un [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>] ir daļa no tā paša uzņēmuma, kas ir izdarījis pārkāpumu no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim.</P><P>1084 Papildus tam, ka [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>] pilnīgi piederēja [prasītājai], ir vēl citi elementi, kas pierāda, ka minētajā laikā [prasītāja] īstenoja izšķirošu ietekmi pār [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>], vai vismaz apstiprina prezumpciju par to (skat. [tā paša lēmuma] konfidenciālo pielikumu, kas pieejams tikai [prasītājai].<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0230"><NO.P>230</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma konfidenciālais pielikums, kurā ir uzskaitīti pārējie minētā lēmuma 1084. apsvērumā norādītie pierādījumi, attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> ir formulēts šādi:</TXT><P>[<HT TYPE="ITALIC">konfidenciāli</HT>]<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NOTE.ID="E0003" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Konfidenciālie dati ir dzēsti.</P></NOTE></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0231"><NO.P>231</NO.P><TXT>No tā izriet, ka, vainojot prasītāju <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās, Komisija balstījās vienlaikus uz prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu tās kontroles dēļ, ko ietvēra apstāklis, ka prasītājai piederēja viss <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> kapitāls un ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> akcijām saistītās balsstiesības, un uz virkni netiešu pierādījumu, ar ko tiecās pierādīt šādu faktisku īstenošanu. Šajā ziņā tā balstījās, pirmām kārtām, uz prasītājas vadības, pārvaldības un kontroles pilnvarām pār <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbību, izmantojot tās dažādās sabiedrības struktūras, otrām kārtām, uz vienotas <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> struktūras esamību īpaši attiecībā uz kravu pārvadājumiem un, trešām kārtām, uz vairāku vadītāju funkciju apvienojumu starp prasītāju un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0232"><NO.P>232</NO.P><TXT>Turpinot – attiecībā uz to, ka tika noraidīti elementi, kurus prasītāja bija izvirzījusi, lai pierādītu <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> autonomiju, Komisija apstrīdētā lēmuma 1086.–1088. apsvērumā norādīja šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>1086 [<HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>] darbinieki piedalījās pārkāpumā no <DATE ISO="19991221">1999. gada 21. decembra</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim, proti, visā pārkāpuma laikposmā. <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> tādējādi ir jāatzīst par atbildīgu par tiešu dalību pārkāpumā.</P><P>1087 Kā ir paskaidrots [minētā lēmuma 2.2. punktā], <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maijā</DATE> [bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>] ieguva kontroli pār <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>. Kopš <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> [prasītājai] pieder 97,5 % <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> ekonomisko tiesību un 49 % balsstiesību.</P><?PAGE NO="7"?><P>1088 [Šā lēmuma] konfidenciālajā pielikumā, kas pieejams tikai [prasītājai], minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> [prasītāja] īstenoja izšķirošu ietekmi pār <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0233"><NO.P>233</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma konfidenciālais pielikums, kurā ir uzskaitīti pārējie minētā lēmuma 1088. apsvērumā norādītie pierādījumi, attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> ir formulēts šādi:</TXT><P>[<HT TYPE="ITALIC">konfidenciāli</HT>]</P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0234"><NO.P>234</NO.P><TXT>No tā izriet – lai vainotu prasītāju <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim, Komisija balstījās gan uz kapitālu un balsstiesībām, kas piederēja prasītājai attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>, gan uz virkni papildu netiešiem pierādījumiem, ar ko tiecās pierādīt izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu pār minēto sabiedrību. Šajā ziņā tā balstījās, pirmām kārtām, uz prasītājas vadības, pārvaldības un kontroles pilnvarām pār <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbību, izmantojot tās dažādās sabiedrības struktūras, otrām kārtām, uz vienotas <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> struktūras esamību īpaši attiecībā uz kravu pārvadājumiem un, trešām kārtām, uz vairāku vadītāju funkciju apvienojumu starp prasītāju un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0235"><NO.P>235</NO.P><TXT>Atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja vienīgi norādīja, ka tā ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>holdinga sabiedrība, kas neveic nekādu operacionālu darbību gaisa pārvadājumu jomā<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, un ka tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>nekādā gadījumā nekādā veidā nav bijusi iesaistīta apgalvotajās darbībās<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0236"><NO.P>236</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar Komisijai pamatoti pārmest, ka tā nav sniegusi detalizētu pamatojumu, kas atbilstu no judikatūras izrietošajām prasībām, tam, ka tika noraidīti elementi, kuri apliecināja <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> autonomiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0237"><NO.P>237</NO.P><TXT>Turklāt tie četri spriedumi, kurus prasītāja minēja prasības pieteikumā attiecībā uz to, kādam ir jābūt prasītajam Komisijas pamatojumam, saskaroties ar pretējiem elementiem, kuri izvirzīti administratīvajā procesā un ar kuriem tiecas atspēkot prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, iekļāvās atšķirīgā kontekstā nekā šis gadījums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0238"><NO.P>238</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, Tiesa savā <DATE ISO="20110929">2011. gada 29. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elf Aquitaine</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑521/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:620">EU:C:2011:620</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) bija tostarp ņēmusi vērā lietas konkrētos apstākļus, kas bija saistīti ar to, ka tika mainīta Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse, kurā tā sistemātiski balstījās uz divkāršā pamata metodi (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2012. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Total</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Elf Aquitaine</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑421/11 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:60">EU:C:2012:60</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0239"><NO.P>239</NO.P><TXT>Otrām kārtām, ir jāvērtē tvērums <DATE ISO="20110616">2011. gada 16. jūnija</DATE> spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Air liquide</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑185/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:275">EU:T:2011:275</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <DATE ISO="20110616">2011. gada 16. jūnija</DATE> spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Edison</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑196/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:281">EU:T:2011:281</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20141127">2014. gada 27. novembra</DATE> spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alstom</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑517/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:999">EU:T:2014:999</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ņemot vērā Tiesas judikatūru, kura ir atgādināta šā sprieduma 226. un 227. punktā un saskaņā ar kuru Komisija tad, ja tā, kā tas ir šajā gadījumā attiecībā uz vainošanu <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās, apvieno pierādījumus par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu un prezumpciju par šādu īstenošanu, pietiekami pamato to, ka tiek noraidīti aplūkojamā uzņēmuma sniegtie pierādījumi par pretējo, veicot visaptverošu vērtējumu, kurā tā neizsakās par katru no minētajiem elementiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0240"><NO.P>240</NO.P><TXT>Tāpēc šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo iebildumu attiecībā uz kļūdu tajā, ka prasītāja tika vainota <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>KLM<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> darbībās laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> līdz 15. septembrim</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0241"><NO.P>241</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka tā ir holdinga sabiedrība tikai no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE>. Tomēr tās ieskatā nevar atzīt, ka mātesuzņēmums ir atbildīgs par meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību laikposmā pirms šā meitasuzņēmuma iegādes, ja tas turpina darbību aplūkojamajā tirgū pēc tā iegādes. Tāpēc tā uzskata, ka nav atzīstama par atbildīgu par <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībām laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> – pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 1089. punkta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0242"><NO.P>242</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0243"><NO.P>243</NO.P><TXT>Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma 1087. apsvēruma izriet, ka no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> prasītājai pieder 97,5 % <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kapitāla un 49 % balsstiesību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0244"><NO.P>244</NO.P><TXT>Protams, kā pamatoti norāda prasītāja, struktūru, kurai <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maijā</DATE> piederēja minētās <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> daļas un balsstiesības, sauca <HT TYPE="ITALIC">Air France SA</HT>, proti, [tā bija] bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> (šajā nozīmē skat. šā sprieduma 53. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0245"><NO.P>245</NO.P><TXT>Tomēr lietas dalībnieku vidū nav strīda par to, ka prasītāja un bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> ir viena un tā pati juridiskā persona. Protams, Komisija apstrīdētā lēmuma 1080. apsvērumā ir minējusi jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>tiesību pēctecība<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>. Tomēr no minētā apsvēruma, kā arī no šā lēmuma 22. apsvēruma skaidri izriet, ka bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> pēc pārveides par holdingu un sabiedrības nosaukuma maiņas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>kļuva<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> par prasītāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0246"><NO.P>246</NO.P><TXT>It īpaši apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā Komisija norādīja šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/><DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maijā</DATE> [bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>] ieguva ekskluzīvu pārraudzību pār [<HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>] pēc publiskā [bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>] iegādes piedāvājuma attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> akcijām. Kopš šā datuma [bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>] un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> ir daļa no [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>]‑<HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> grupas. <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrī</DATE> [bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>] tika pārveidota par holdinga sabiedrību un pārsaukta par [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>]‑<HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>, savukārt [bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>] gaisa pārvadājumu darbības tika nodotas meitasuzņēmumam <HT TYPE="ITALIC">Air France Compagnie Aérienne</HT>, kurš tika pārsaukts par [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>].<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0247"><NO.P>247</NO.P><TXT>Tādējādi prasītāja attiecībā uz to, ka tā laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> līdz 15. septembrim īstenoja kontroli pār <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>, turpināja īstenot tiesības un pildīt pienākumus, ko tā bija ieguvusi laikā, kad vēl bija pazīstama ar bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> nosaukumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0248"><NO.P>248</NO.P><TXT>Tātad prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Komisija, vainojot prasītāju <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> līdz 15. septembrim, to ir atzinusi par atbildīgu par tās meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību pirms tā iegādes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0249"><NO.P>249</NO.P><TXT>Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par trešo iebildumu attiecībā uz kļūdām tajā, ka prasītāja ir vainota <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>AF<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>KLM<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> darbībās laikā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0250"><NO.P>250</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini to vainojusi <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās laikā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE>, jo tā nav īstenojusi nekādu izšķirošu ietekmi uz šīm sabiedrībām. Prasītāja apgalvo, ka kopš <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> tā ir tikai finanšu holdings, kas neveic nekādu darbību kravu pārvadājumu nozarē. Tā apgalvo, ka tai bija tikai, pirmām kārtām, koordinēšanas un finanšu<?PAGE NO="9"?> konsolidācijas loma, kas izpaudās kā rūpes par likumīgo pienākumu izpildi grāmatvedības jomā, kā arī komunikācijas un finanšu pārredzamības jomā, un, otrām kārtām, loma <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> vispārējās stratēģijas noteikšanā, tomēr neiesaistoties to operacionālajās un tirdzniecības darbībās un nedodot tām nekādus norādījumus. <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> esot neatkarīgi noteikušas savu tirdzniecības politiku, stratēģiju, budžetu un rīcību kravu pārvadājumu nozarē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0251"><NO.P>251</NO.P><TXT>Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka elementi, kurus Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma konfidenciālajā pielikumā, nepierāda, ka tā būtu īstenojusi izšķirošu ietekmi pār <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>. Pirmām kārtām, tā norāda, ka tās stratēģiskās vadības komiteja nekad nav izteikusi <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> nekādus <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>saistošus ieteikumus<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>. Otrām kārtām, tā norāda, ka ar tās valdes un stratēģiskās vadības komitejas starpniecību nav hierarhisku attiecību starp prasītāju, no vienas puses, un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>, no otras puses. Visi lēmumi attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kravu pārvadājumu darbībām attiecīgajā laikā esot bijuši uzticēti <HT TYPE="ITALIC">AF Cargo</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM Cargo</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Joint Cargo Management Committee</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/><HT TYPE="ITALIC">JCMC</HT><QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>). Trešām kārtām, prasītāja uzsver, ka neviens no tās vadošo struktūru locekļiem, kuri minēti attiecīgajā pielikumā un kuri aplūkojamā laikā ieņēma amatus <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> vadošajās struktūrās, neiesaistījās <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kravu pārvadājumu darbībās. Ceturtām kārtām, tā norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">JCMC</HT> ir tikai <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kravu pārvadājumu darbības koordinācijas instance, kas iesaistās tikai šo abu sabiedrību līmenī, un tādējādi prasītāja nevarēja to izmantot, lai iesaistītos <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> tirdzniecības politikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0252"><NO.P>252</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0253"><NO.P>253</NO.P><TXT>Iesākumā jānošķir, vai šis iebildums ir vērsts pret Komisijas vērtējumiem par vainojamību <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās vai par tās vērtējumiem par vainojamību <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0254"><NO.P>254</NO.P><TXT>Pirmajā gadījumā, ņemot vērā prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu tās kontroles dēļ, ko ietver apstāklis, ka prasītājai piederēja viss <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> kapitāls un ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> akcijām saistītās balsstiesības, saskaņā ar šā sprieduma 223. punktā atgādināto judikatūru šim mātesuzņēmumam ir jāsniedz pierādījumi, ar kuriem var pietiekami pierādīt, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojās autonomi, tādējādi atspēkojot minēto prezumpciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0255"><NO.P>255</NO.P><TXT>Otrajā gadījumā, ņemot vērā, ka aplūkojamā prezumpcija netiek piemērota, prasītājai ir vienīgi jāpierāda, ka Komisija nav no juridiskā viedokļa pietiekami pierādījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> savu rīcību tirgū nenoteica autonomi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0256"><NO.P>256</NO.P><TXT>Šajā gadījumā jānorāda, ka prasītāja vērš vairākus argumentus pret elementiem, kurus Komisija ir izmantojusi apstrīdētā lēmuma konfidenciālajā pielikumā, lai pierādītu izšķirošas ietekmes īstenošanu pār <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>. Tomēr šie argumenti ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja nav atspēkojusi aplūkojamo prezumpciju. Jānorāda, ka minētie argumenti galvenokārt balstās uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem kā tie, kurus prasītāja ir izvirzījusi, lai atspēkotu aplūkojamo prezumpciju. Attiecībā uz faktiskajiem apgalvojumiem, kas minēti pret šiem elementiem vērstās argumentācijas atbalstam, bet ko prasītāja nav atkārtojusi, lai atspēkotu šo prezumpciju, jānorāda – Vispārējai tiesai tie ir jāņem vērā kā atbilstīgs elements, vērtējot, vai <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> autonomi noteica savu rīcību tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160616">2016. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Evonik Degussa</HT> un <HT TYPE="ITALIC">AlzChem</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑155/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:446">EU:C:2016:446</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tas tostarp attiecas uz apgalvojumu, ka nav bijis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>saistošu ieteikumu<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, ko būtu sniegusi prasītājas stratēģiskās vadības komiteja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0257"><NO.P>257</NO.P><TXT>Šis iebildums ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0258"><NO.P>258</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, vispirms jānorāda, ka prasītājas atsaukšanās uz tās finanšu holdinga raksturu pati par sevi nevar atspēkot konstatējumu par tās izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu pār <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110324">2011. gada 24. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Legris Industries</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑376/06</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:107">EU:T:2011:107</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110714">2011. gada 14. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑189/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:377">EU:T:2011:377</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Sabiedrību grupas kontekstā holdings, kurš arī koordinē finanšu investīcijas grupas ietvaros, ir sabiedrība ar mērķi apvienot dalību dažādu sabiedrību kapitālā un uzdevumu nodrošināt šo sabiedrību vienotu vadību, tostarp ar šīs budžeta kontroles palīdzību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HIT Groep</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑436/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:514">EU:T:2015:514</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0125">125.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0259"><NO.P>259</NO.P><TXT>Attiecībā uz to, ka prasītāja ir noteikusi <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> vispārējo stratēģiju, un uz šīs stratēģijas plašajām robežām, kurās ietilpst galvenie grupas, kuras galīgais mātesuzņēmums prasītāja ir, attīstību veicinošie faktori, jānorāda – tas ne tikai neapliecina izšķirošas ietekmes neesamību, bet gan, gluži pretēji, tiecas pierādīt konstatējumus, pie kuriem Komisija nonāca apstrīdētajā lēmumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0260"><NO.P>260</NO.P><TXT>Pieņemot, kā to apgalvo prasītāja, ka šī loma nesniedzās tik tālu, lai prasītāja iesaistītos <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> operacionālajās un tirdzniecības darbībās, jāatgādina, ka izšķiroša ietekme, ar ko var pamatot to, ka uz mātesuzņēmumu tiek attiecināta atbildība par meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu, neattiecas tikai uz šī meitasuzņēmuma tirdzniecības politiku <HT TYPE="ITALIC">stricto sensu</HT> (spriedums, 2014. gada 23. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gigaset</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑395/09</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:23">EU:T:2014:23</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), nedz arī noteikti ir saistīta ar tā ikdienas vadību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130926">2013. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">The Dow Chemical Company</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑179/12 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:605">EU:C:2013:605</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0261"><NO.P>261</NO.P><TXT>Turklāt jānorāda, ka prasītājas apgalvojums par to, ka tā nav iesaistījusies savu meitasuzņēmumu operacionālajās un tirdzniecības darbībās, ne tikai nav pamatots ne ar vienu pierādījumu, bet arī ir daļēji pretrunā prasītājas iepriekšējiem apgalvojumiem, kurus tā sniedza <DATE ISO="20070629">2007. gada 29. jūnija</DATE> atbildē uz Komisijas <DATE ISO="20070612">2007. gada 12. jūnija</DATE> anketu, kas tika nosūtīta izmeklēšanas laikā un ir pievienota prasības pieteikuma pielikumā. Saskaņā ar šiem apgalvojumiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>[prasītājas] valde [..] iesaistījās [..] attiecībā uz galvenajiem tirdzniecības virzieniem saistībā ar grupas <HT TYPE="ITALIC">Air France‑KLM</HT> svarīgākajiem darbības veidiem<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0262"><NO.P>262</NO.P><TXT>Otrām kārtām, attiecībā uz argumentu, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> autonomi noteica savu tirdzniecības politiku, stratēģiju, budžetu un rīcību kravu pārvadājumu nozarē, vispirms jānorāda, ka prasītāja arī šajā gadījumā lieto tikai apgalvojumus. Turpinot – prasītājas argumentācija galvenokārt balstās uz <HT TYPE="ITALIC">AF Cargo</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> nodaļu autonomiju attiecībā pret struktūrām, pie kurām tās pieder, proti, attiecīgi <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>, un tādējādi tā neļauj pierādīt <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> autonomiju attiecībā pret prasītāju. Visbeidzot, prasītājas minētie piemēri par jomām, attiecībā uz kurām esot izpaudusies apgalvotā <HT TYPE="ITALIC">AF Cargo</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM Cargo</HT> autonomija, piemēram, operacionālajā ziņā ar kravu pārvadājumu darbību saistītu loģistikas darbību īstenošana vai stratēģiskajā ziņā piemaksas izveide un noteikšana, nav pretrunā vispārīgajai stratēģiskajai vadībai, kuru prasītāja saskaņā ar tās sacīto nodrošina pati. Sabiedrību grupā pienākumu sadale ir parasta parādība (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110714">2011. gada 14. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑189/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:377">EU:T:2011:377</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0263"><NO.P>263</NO.P><TXT>Trešām kārtām, attiecībā uz prasītājas stratēģiskās vadības komitejas atturēšanos <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> izteikt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>saistošus ieteikumus<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> jānorāda, ka tā ir saistīta ar juridiskajām saiknēm, kas vieno prasītāju un tās meitasuzņēmumus. Šajos apstākļos, lai arī šī atturēšanās ir minēta, lai apstrīdētu elementus, kuri ir uzskaitīti apstrīdētā lēmuma konfidenciālajā pielikumā, tagad jāpārbauda, vai tā var likt apšaubīt Komisijas konstatējumus par prasītājas meitasuzņēmumu autonomijas neesamību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0264"><NO.P>264</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, jākonstatē, ka prasītāja šā apgalvojuma atbalstam nav sniegusi ne mazākos pierādījumus, piemēram, stratēģiskās vadības komitejas sanāksmju protokolus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0265"><NO.P>265</NO.P><TXT>Otrām kārtām, ir norādīts, ka prasītāja neapstrīd to, ka stratēģiskās vadības komiteja ir sapulcējusies laikā no tās izveides 2004. gadā līdz pārkāpuma laikposma beigām. Turklāt no prasītājas <DATE ISO="20070629">2007. gada 29. jūnija</DATE> atbildes uz Komisijas <DATE ISO="20070612">2007. gada 12. jūnija</DATE> anketu izriet, ka minētā komiteja tiešām sapulcējās šajā laikā un ka tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>[..] galvenokārt iesaistījās attiecībā uz [stratēģiskiem] jautājumiem<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0266"><NO.P>266</NO.P><TXT>Ņemot vērā stratēģiskās vadības komitejas lomu un pilnvaras, kas izriet no izvilkumiem no prasītājas gada pārskatiem par 2004./2005. un 2005./2006. gadu, kuri ir pievienoti tās <DATE ISO="20070629">2007. gada 29. jūnija</DATE> atbildes pielikumā, šķiet maz ticams, ka šīs komitejas sarunu mērķis nebija tieši koordinēt meitasuzņēmumu <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> stratēģiju. Saskaņā ar šiem izvilkumiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>[minētās komitejas] lēmumi pauž <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kopējo nostāju attiecībā uz jebkādiem nozīmīgiem stratēģiskajiem jautājumiem, kas skar tirdzniecības, finanšu, tehniskās un operatīvās jomas [..]<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0267"><NO.P>267</NO.P><TXT>Attiecībā konkrēti uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>saistošajiem ieteikumiem<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> ir precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>[stratēģiskās vadības komiteja] par iepriekš minētajiem tematiem izdod obligātus ieteikumus [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>] valdei un [<HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>] valdei, un uzraudzības padomei<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> un ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/><HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> valdes priekšsēdētājs, <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> valdes priekšsēdētājs un jebkurš cits apvienoto struktūru vai to meitasuzņēmumu priekšsēdētājs vai administrators, vai atbildīgais darbinieks atkarībā no gadījuma nevar pieņemt vai īstenot lēmumus, kas ietilpst [stratēģiskās vadības komitejas] kompetencē, ja tā iepriekš nav sniegusi savu obligāto ieteikumu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. No tā izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> iesaistīšanās noteiktā skaitā jomu, kas saistītas ar to darbību, bija pakļautas nosacījumam, ka prasītājas stratēģiskās vadības padomes līmenī tiek pieņemti saistoši (jeb obligāti) ieteikumi. Tomēr šajā gadījumā prasītāja nesniedz ne mazāko pierādījumu vai konteksta elementu, kas varētu radīt Vispārējai tiesai skaidrību par to, ka minētā komiteja, iespējams, ir atteikusies no prerogatīvām, kas uz to attiecas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0268"><NO.P>268</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka prasītājai nav izdevies atspēkot prezumpciju, kura ir secināta no kontroles, ko ietver apstāklis, ka prasītājai piederēja viss <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> kapitāls un ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> akcijām saistītās balsstiesības, un saskaņā ar kuru prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> laikā no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0269"><NO.P>269</NO.P><TXT>Savukārt attiecībā uz Komisijas konstatējumu, ka prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>, no šā sprieduma 258.–267. punktā veiktā vērtējuma par pirmo virkni šā iebilduma atbalstam izvirzīto argumentu neizriet neviena kļūda Komisijas vērtējumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0270"><NO.P>270</NO.P><TXT>Tātad atliek pārbaudīt argumentus, ko prasītāja sniegusi par elementiem, kuri uzskaitīti apstrīdētā lēmuma konfidenciālajā pielikumā attiecībā uz saiknēm, kādas tā uzturēja ar <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>; elementi, kas saistīti ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>, ir jānoraida kā neefektīvi, jo prasītājai nav izdevies pierādīt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, balstoties uz aplūkojamo prezumpciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0271"><NO.P>271</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka stratēģiskās vadības komiteja nepieņēma nekādus <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>saistošus ieteikumus<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, ir jāatsaucas uz šā sprieduma 263.–267. punktā izklāstītajiem apsvērumiem. Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā balstījās uz minētās komitejas pilnvarām pieņemt šādus ieteikumus (skat. šā sprieduma 233. punktu), kuru esamību prasītāja nav apstrīdējusi. Prasītājas iespēja šādi noteikt sava meitasuzņēmuma stratēģiju pati par sevi liecina par tādu vadības pilnvaru esamību, kas var likt apšaubīt šā meitasuzņēmuma rīcības autonomiju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0272"><NO.P>272</NO.P><TXT>Otrām kārtām, prasītājas arguments par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>hierarhiskas atkarības attiecību<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> neesamību starp prasītāju un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> ar valdes un stratēģiskās vadības komitejas starpniecību ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ kā šā sprieduma 262. punktā minētie.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0273"><NO.P>273</NO.P><TXT>Trešām kārtām, prasītājai nav pamata apgalvot, ka neviens no tās vadošo struktūru locekļiem, kuri minēti apstrīdētā lēmuma konfidenciālajā pielikumā un kuri aplūkojamajā laikā ieņēma amatus <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> vadošajās struktūrās, neiesaistījās kravu pārvadājumu darbībās. Tā šajā ziņā balstās uz apstākli, ka visi jautājumi attiecībā uz kravu pārvadājumu darbībām <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> bija uzticēti <HT TYPE="ITALIC">KLM Cargo</HT> nodaļai vai <HT TYPE="ITALIC">JCMC</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0274"><NO.P>274</NO.P><TXT>Tomēr šis arguments ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ kā šā sprieduma 262. punktā minētie.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0275"><NO.P>275</NO.P><TXT>Turklāt jānorāda, ka prasītāja tikai apgalvo, bet nesniedz nekādus pierādījumus tam, ka locekļi, kas apvieno vadošos amatus vai pilnvaras prasītājas sabiedrības struktūrās un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> sabiedrības struktūrās, neesot iejaukušies kravu pārvadājumu darbībās. Papildus tam, ka šis apgalvojums nav pamatots, tas arī nav vērsts uz to, lai pats par sevi atspēkotu šīs pārklāšanās esamību, lai gan saskaņā ar judikatūru mātesuzņēmuma iesaistīšanās meitasuzņēmuma vadībā apmērs var tikt noteikts arī pēc tā, cik meitasuzņēmuma vadībā ir personu, kurām ir vadošie amati mātesuzņēmumā (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150909">2015. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Toshiba</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑104/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:610">EU:T:2015:610</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0276"><NO.P>276</NO.P><TXT>Ceturtām kārtām, prasītāja velti norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">JCMC</HT> ir tikai <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kravu pārvadājumu darbības koordinācijas instance, kas iesaistās tikai šo abu sabiedrību līmenī, un tādējādi prasītāja nevarēja to izmantot, lai iesaistītos <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> attiecīgajā tirdzniecības politikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0277"><NO.P>277</NO.P><TXT>Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma konfidenciālajā pielikumā Komisija norādīja, ka [<HT TYPE="ITALIC">konfidenciāli</HT>] (skat. šā sprieduma 233. punktu). Kā pamatoti norāda prasītāja, lietas materiālos esošie elementi, tostarp tās <DATE ISO="20070629">2007. gada 29. jūnija</DATE> atbilde uz Komisijas <DATE ISO="20070612">2007. gada 12. jūnija</DATE> anketu, atklāj vienotu struktūru, kas organizēta meitasuzņēmumu <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kravu pārvadājumu nodaļu līmenī. No tā neizriet, ka šī struktūra būtu izveidota prasītājas ietvaros vai ka tā kādā citā veidā atklātu izšķirošo ietekmi, kādu prasītāja īsteno pār saviem meitasuzņēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0278"><NO.P>278</NO.P><TXT>Tomēr pārējie iemesli, kuri nav tikuši pamatoti kritizēti un kurus Komisija ir izvirzījusi, lai pamatotu to, ka prasītāja ir vainota <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE>, proti, pirmām kārtām, apstāklis, ka tai piederēja 97,5 % <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> kapitāla un 49 % balsstiesību, otrām kārtām, prasītājas vadības, pārvaldības un kontroles pilnvaras pār <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbību ar tās valdes un stratēģiskās vadības komitejas starpniecību un, trešām kārtām, tas, ka <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> vadībā ir vairākas personas, kas ieņem prasītājas vadošos amatus vai kam ir šīs sabiedrības pilnvaras, ir pietiekami, lai pierādītu, ka prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0279"><NO.P>279</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par ceturto iebildumu attiecībā uz personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principu pārkāpumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0280"><NO.P>280</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka tās vainošana <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> pārkāpj personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0281"><NO.P>281</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0282"><NO.P>282</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka atbilstoši personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principiem, kas ir piemērojami ikvienā administratīvajā procesā, kura rezultātā atbilstoši Savienības konkurences noteikumiem var tikt piemērotas sankcijas, uzņēmums drīkst tikt sodīts tikai par faktiem, kuri tam ir individuāli inkriminēti (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011213">2001. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Krupp Thyssen Stainless</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciai speciali Terni</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑45/98 un T‑47/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2001:288">EU:T:2001:288</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110303">2011. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Siemens</HT> un <HT TYPE="ITALIC">VA Tech Transmission &amp; Distribution</HT>/Komisija</NAME.CASE>, no <NO.CASE>T‑122/07 līdz T‑124/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:70">EU:T:2011:70</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0122">122.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140711">2014. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">RWE</HT> un <HT TYPE="ITALIC">RWE Dea</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑543/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:627">EU:T:2014:627</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0283"><NO.P>283</NO.P><TXT>Tomēr šis princips ir jāsaskaņo ar uzņēmuma jēdzienu un ar judikatūru, atbilstoši kurai apstāklis, ka mātesuzņēmums un meitasuzņēmums ir viens uzņēmums LESD 101. panta nozīmē, ļauj Komisijai adresēt lēmumu par naudas soda uzlikšanu sabiedrību grupas mātesuzņēmumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110303">2011. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Siemens</HT> un <HT TYPE="ITALIC">VA Tech Transmission &amp; Distribution</HT>/Komisija</NAME.CASE>, no <NO.CASE>T‑122/07 līdz T‑124/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:70">EU:T:2011:70</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0122">122.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140711">2014. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">RWE</HT> un <HT TYPE="ITALIC">RWE Dea</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑543/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:627">EU:T:2014:627</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Pat tad, ja mātesuzņēmums tieši nav pārkāpuma dalībnieks, tas šajā gadījumā īsteno noteicošu ietekmi uz meitasuzņēmumu vai meitasuzņēmumiem, kas ir tā dalībnieki. No tā izriet, ka šādos apstākļos mātesuzņēmuma atbildību nevar uzskatīt par atbildību neatkarīgi no vainas (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090910">2009. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑97/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:536">EU:C:2009:536</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0284"><NO.P>284</NO.P><TXT>Šādā gadījumā mātesuzņēmums tiek sodīts par pārkāpumu, par kuru tiek uzskatīts, ka tas to ir paveicis pats (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090910">2009. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Akzo Nobel</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑97/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:536">EU:C:2009:536</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110517">2011. gada 17. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elf Aquitaine</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑299/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:217">EU:T:2011:217</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0180">180.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120627">2012. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolloré</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑372/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:325">EU:T:2012:325</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0285"><NO.P>285</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, ciktāl prasītāja šo iebildumu balsta uz to, ka tā neīstenoja izšķirošu ietekmi pār <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT>, bet nesniedz nevienu saistībā ar iepriekšējiem iebildumiem jau neizvirzītu elementu, pietiek konstatēt, ka no pirmā pamata pirmā un trešā iebilduma vērtējuma izriet, ka Komisija ir no juridiskā viedokļa pietiekami pierādījusi, ka prasītāja īstenoja šādu ietekmi pār saviem meitasuzņēmumiem aplūkojamajos laikposmos. No tā izriet, ka šā iebilduma pamatā ir kļūdaina premisa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0286"><NO.P>286</NO.P><TXT>Turklāt, ņemot vērā to, ka prasītājas vainošanā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> darbībās no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> un <HT TYPE="ITALIC">KLM</HT> darbībās no <DATE ISO="20040505">2004. gada 5. maija</DATE> nav pieļautas kļūdas, kā arī šā sprieduma 282. un 283. punktā atgādināto judikatūru, tā nevar pārkāpt personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0287"><NO.P>287</NO.P><TXT>Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0288"><NO.P>288</NO.P><TXT>Tāpēc pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro daļu attiecībā uz nelikumībām tajā, ka prasītāja ir vainota bijušās sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>Air France<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> darbībās no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE></HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0289"><NO.P>289</NO.P><TXT>Šī daļa, kurā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas nelikumības, to vainojot bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībās no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>, ko Komisija noliedz, ir iedalīta trijos iebildumos. No tiem pirmais attiecas uz pienākuma norādīt<?PAGE NO="14"?> pamatojumu pārkāpumu, otrais – uz kļūdām, vainojot prasītāju minētajās darbībās aplūkojamajā laikā, un trešais – uz personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0290"><NO.P>290</NO.P><TXT>Iesākumā jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir rīkojusies trijos posmos. Pirmajā posmā šā lēmuma 1080. apsvērumā tā attiecināja uz prasītāju bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbības laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE> prasītājas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>[saistību] pārņēmējas<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> statusa dēļ. Šajā ziņā Komisija balstījās uz konstatējumu, ka bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> bija <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>kļuvusi<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> par prasītāju pēc pārveidošanas par holdingu un pēc sabiedrības nosaukuma un darbības jomas maiņas, kā ir precizēts apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0291"><NO.P>291</NO.P><TXT>Otrajā posmā attiecībā uz laiku no <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim Komisija apstrīdētā lēmuma 1083. un 1084. apsvērumā norādīja, ka prasītāja īstenoja izšķirošu ietekmi pār <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0292"><NO.P>292</NO.P><TXT>Trešajā posmā apstrīdētā lēmuma 1085. apsvērumā Komisija no šā sprieduma 290. un 291. punktā izklāstītajiem elementiem secināja, ka prasītāja un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> ir jāatzīst par solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu to dalības pārkāpumā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0293"><NO.P>293</NO.P><TXT>Kā Komisija būtībā apstiprināja tiesas sēdē, šī norāde uz prasītājas dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā balstās uz konstatējumu, ka juridiskā persona, kura bija tieši iesaistīta vienotā un turpinātā pārkāpuma izdarīšanā līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>, un prasītāja esot viena un tā pati juridiskā persona, jo tās atšķir vienīgi starplaikā nomainītais sabiedrības nosaukums un darbības joma (skat. šā sprieduma 244. un 290. punktu).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo iebildumu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0294"><NO.P>294</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pamatots tas, ka prasītāja tika vainota bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībās no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>. Tā kritizē apstrīdētā lēmuma 1080. apsvērumu, kas neļaujot saprast, kāds statuss tai ir piešķirts attiecībā pret bijušo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> minētajā laikposmā, it īpaši, vai tā tika uzskatīta par šīs sabiedrības saimnieciskās darbības pārņēmēju vai par tiesību un saistību pārņēmēju, vai pat abējādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0295"><NO.P>295</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 1080. apsvēruma franču valodas versija esot tikusi grozīta, ņemot vērā <DATE ISO="20101109">2010. gada 9. novembra</DATE> lēmumu. Prasītāja uzsver – lai arī šā lēmuma 1056. apsvērumā bija norādīts, ka prasītāja un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> bija attiecīgi bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>, kāda tā pastāvēja pirms <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE>, saimnieciskās darbības pārņēmēja un tiesību un saistību pārņēmēja, minētā lēmuma 1080. apsvērumā vairs nav lietots apstākļa vārds <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>attiecīgi<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>. Šīs izmaiņas izrietot no kļūdas, kuru Komisija esot atzinusi Vispārējā tiesā saistībā ar lietu, kurā pasludināts <DATE ISO="20151216">2015. gada 16. decembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Air France‑KLM</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑62/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:996">EU:T:2015:996</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Prasītāja arī norāda, ka līdzīgas izmaiņas tomēr neesot veiktas tā paša lēmuma nīderlandiešu un angļu valodas versijās, atbilstoši kurām pēdējā minētajā apsvērumā kā bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> saimnieciskās darbības pārņēmēja ir norādīta nevis prasītāja, bet <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0296"><NO.P>296</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0297"><NO.P>297</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai, un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110929">2011. gada 29. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elf Aquitaine</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑521/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:620">EU:C:2011:620</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0147">147.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0298"><NO.P>298</NO.P><TXT>Pienākuma norādīt pamatojumu izpilde ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110929">2011. gada 29. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elf Aquitaine</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑521/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:620">EU:C:2011:620</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0150">150.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161213">2016. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Printeos</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑95/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:722">EU:T:2016:722</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0299"><NO.P>299</NO.P><TXT>Kā norādīts šā sprieduma 245.–247. punktā, no apstrīdētā lēmuma 1080. apsvēruma izriet, ka Komisija pamatojās uz apstākli, ka prasītāja tika izveidota bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> pārveides par holdingu rezultātā, lai vainotu prasītāju šīs bijušās sabiedrības darbībās attiecīgajā laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0300"><NO.P>300</NO.P><TXT>Tā rīkojoties, Komisija nepārprotami un viennozīmīgi atspoguļoja iemeslus, kuru dēļ tā vainoja prasītāju šajās darbībās, tā ļaujot prasītājai noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt pārbaudi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0301"><NO.P>301</NO.P><TXT>Neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem neatspēko šo secinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0302"><NO.P>302</NO.P><TXT>Lai gan, kā norāda prasītāja, apstrīdētā lēmuma 1080. apsvērumā, protams, ir norādīts, ka prasītāja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>un [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>] ir [..] bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>, kāda tā pastāvēja pirms <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE>, saimnieciskās darbības un tiesību un saistību pārņēmējas<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, šo norādi tomēr nedrīkst interpretēt izolēti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0303"><NO.P>303</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 1080. apsvērumā konstatējumi, kuri ir minēti tieši pirms aplūkojamās norādes un kuri ir sniegti tās atbalstam, skar attiecīgi tiesisko turpinātību starp bijušo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> un prasītāju un saimnieciskās darbības turpinātību starp bijušo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>. Tāpat minētā lēmuma angļu un nīderlandiešu valodu versijās minētā norāde ir formulēta šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>[Prasītāja] un [<HT TYPE="ITALIC">AF</HT>] tātad ir attiecīgi bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> tiesību un saistību un saimnieciskās darbības pārņēmējas.<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> No tā izriet, ka šī norāde ir, pirmām kārtām, jāuztver kā tāda, kas izriet tikai no pārrakstīšanās kļūdas, un, otrām kārtām, jāinterpretē kā tāda, ar kuru prasītājas atbildība tiek noteikta tikai atbilstoši konstatētajai tiesiskajai turpinātībai ar bijušo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>, un Komisija turklāt tam piekrita tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otro iebildumu attiecībā uz kļūdām tajā, ka prasītāja ir vainota bijušās sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>Air France<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> darbībās no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0304"><NO.P>304</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka Komisija to kļūdaini vaino bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībās laikposmā pirms prasītājas izveides, proti, no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>, vai nu apstrīdētā lēmuma 1080. apsvērumu interpretē tādējādi, ka prasītāja ir minētās sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>saimnieciskās darbības pārņēmēja<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> vai tiesību un saistību pārņēmēja, vai pat abējādi, tāpat kā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0305"><NO.P>305</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0306"><NO.P>306</NO.P><TXT>Jānorāda, ka prasītāja prasības pieteikumā min trīs scenārijus, kuros tā būtu atbildīga par bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībām laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>. Pirmām kārtām, ir runa par scenāriju, kurā prasītāja būtu tās saimnieciskās darbības pārņēmēja, otrām kārtām, par scenāriju, kurā tā būtu tās tiesību un saistību pārņēmēja, un, trešām kārtām, par scenāriju, kurā tā būtu gan tās saimnieciskās darbības, gan tiesību un saistību pārņēmēja. Attiecībā uz tiesisko pēctecību prasītāja vienīgi min judikatūras atgādinājumu, kas izklāstīts šā pamata pirmajā daļā. Šis atgādinājums vispārīgi ietver nosacījumus par mātesuzņēmuma vainojamību meitasuzņēmuma darbībās pirms tā iegādes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0307"><NO.P>307</NO.P><TXT>Tomēr prasītāja nepaskaidro, kādā ziņā minētā judikatūra liktu izslēgt tās vainojamību bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībās. Turklāt situācijas, uz kurām attiecas minētā judikatūra, ir atšķirīgas no šā gadījuma apstākļiem. Prasītāja neiegādājās bijušo sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>, bet gan radās tās nosaukuma un darbības jomas maiņas rezultātā, tādējādi nodrošinot bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> tiesību un pienākumu tiesisko turpinātību attiecībā uz tās darbību no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0308"><NO.P>308</NO.P><TXT>Tiesas sēdē prasītāja piebilda, ka pamatot <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> atbildību par bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> pretkonkurences darbībām ar saimnieciskās darbības turpinātību starp tām nozīmētu izjaukt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>atbildības sadalījumu<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> ar prasītāju. Tādējādi Komisija nevarot izlemt pārnest atbildību par bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībām uz <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un vienlaikus vainot šajās darbībās prasītāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0309"><NO.P>309</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka principā fiziskajai vai juridiskajai personai, kura vadīja attiecīgo uzņēmumu brīdī, kad tika izdarīts pārkāpums, pienākas atbildēt par to pat tad, ja dienā, kurā ir pieņemts lēmums, ar ko konstatēts pārkāpums, par uzņēmuma darbību jau ir atbildīga cita persona (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001116">2000. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cascades</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑279/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:626">EU:C:2000:626</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0310"><NO.P>310</NO.P><TXT>Apstāklis, ka personai, kura vadīja attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma laikā, ir mainījušās dažas iezīmes, piemēram, nosaukums, neliek apšaubīt tā tiesiskās pastāvēšanas turpinātību (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001116">2000. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SCA Holding</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑297/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:633">EU:C:2000:633</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0311"><NO.P>311</NO.P><TXT>Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma 22. un 1080. apsvēruma izriet, un nav strīda par to, ka juridiskā persona, kas bija iesaistīta vienotajā un turpinātajā pārkāpumā pirms <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembra</DATE>, turpināja pastāvēt pēc šā datuma, izmantojot sava nosaukuma un darbības jomas maiņu. Bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT>, operacionāla juridiskā persona, tādējādi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>kļuva<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> par prasītāju, grupas <HT TYPE="ITALIC">Air France‑KLM</HT> galīgo mātesuzņēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0312"><NO.P>312</NO.P><TXT>No tā izriet, ka, ņemot vērā šā sprieduma 309. un 310. punktā atgādināto judikatūru, Komisijai nevar pārmest to, ka tā piemēroja tiesiskās turpinātības kritēriju, lai konstatētu prasītājas atbildību par bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībām laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0313"><NO.P>313</NO.P><TXT>Saistībā ar apstākli, ka arī uz <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> kā saimnieciskās darbības pārņēmēju ir attiecinātas šīs darbības, jāatgādina, ka lēmums, kas konkurences jomā ir pieņemts attiecībā uz vairākiem uzņēmumiem, lai gan tas ir izstrādāts un publicēts vienota lēmuma formā, ir jāanalizē kā individuālu lēmumu sērija, ar ko attiecībā uz katru uzņēmumu adresātu tiek konstatēts tam inkriminējamais pārkāpums vai pārkāpumi un attiecīgajā gadījumā tam uzlikts naudas sods (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021015">2002. gada 15. oktobris</DATE>,<?PAGE NO="17"?> <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Limburgse Vinyl Maatschappij</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:582">EU:C:2002:582</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tādējādi, ja kāds no lēmuma adresātiem nolemj celt atcelšanas prasību, Savienības tiesai ir jāizskata tikai tie lēmuma apstākļi, kas attiecas uz šo adresātu, un apstākļi attiecībā uz citiem adresātiem nav uzskatāmi par Savienības tiesas izskatāmās lietas priekšmetu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130711">2013. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Team Relocations</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑444/11 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:464">EU:C:2013:464</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), izņemot gadījumu, kad mātesuzņēmuma atbildība ir pilnībā atvasināta no tā meitasuzņēmuma atbildības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 22. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Tomkins</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:29">EU:C:2013:29</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0314"><NO.P>314</NO.P><TXT>Ciktāl prasītājas atbildība par bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībām nav atvasināta no tās meitasuzņēmuma <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> atbildības, no tā izriet, ka saistībā ar šo prasību nav pieņemams tās iebildums Komisijai par to, ka tā vainojusi minēto meitasuzņēmumu bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībās no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0315"><NO.P>315</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par trešo iebildumu attiecībā uz personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principu pārkāpumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0316"><NO.P>316</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka, vainojot to bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbībās no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>, ir pārkāpti personiskās atbildības un sodu un sankciju individualizācijas principi. Prasītāja apgalvo, ka tā nepastāvēja šajā laikposmā un ka tā nav bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> saimnieciskās darbības pārņēmēja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0317"><NO.P>317</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0318"><NO.P>318</NO.P><TXT>Šajā ziņā jākonstatē, ka prasītājas argumentācija balstās uz kļūdainu premisu, atbilstoši kurai tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>nepastāvēja<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbības laikā. Kā tika norādīts šā sprieduma 293. un 311. punktā, bijusī sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> un prasītāja ir viena un tā pati juridiskā persona, kuras pastāvēšana sākas pirms bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbības laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0319"><NO.P>319</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais iebildums ir jānoraida un līdz ar to jānoraida otrā daļa kopumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0320"><NO.P>320</NO.P><TXT>Ir arī jānoraida saistībā ar šo pamatu iesākumā izvirzītais iebildums, ciktāl tas attiecas uz prasītājas dalības neesamību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā. No šīs daļas vērtējuma izriet, ka prasītājas atbildība par bijušās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Air France</HT> darbības laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20040915">2004. gada 15. septembrim</DATE> nav atvasināta atbildība. Tāpēc šis pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu attiecībā uz 2002. gada paziņojuma par iecietību un vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumiem</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0321"><NO.P>321</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka pierādījumi, kurus <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> ir sniegusi savā pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda, ir nepieņemami un tādēļ jāizņem no lietas materiāliem. Attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> neesot bijis iespējams attiecināt atbrīvojumu no naudas soda, ciktāl tā neesot izbeigusi dalību<?PAGE NO="18"?> vienotajā un turpinātajā pārkāpumā pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas un tādējādi esot pārkāpusi 2002. gada paziņojuma par iecietību 11. punkta b) apakšpunktā minētos nosacījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0322"><NO.P>322</NO.P><TXT>Bez aplūkojamajiem pierādījumiem Komisija neesot varējusi uzsākt izmeklēšanu, ko tā esot atzinusi apstrīdētā lēmuma 1302. apsvērumā. Turklāt šie pierādījumi esot šā lēmuma pamats, kā esot uzsvērts tā paša lēmuma 1250. apsvērumā. Šo pierādījumu izņemšanai no lietas materiāliem tādējādi esot jāizraisa minētā lēmuma atcelšana kopumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0323"><NO.P>323</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju. Pirmām kārtām, tā norāda, ka šis pamats ir neefektīvs, ciktāl atbrīvojuma no naudas soda atņemšana <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> neizraisītu tās saistībā ar pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda iesniegto dokumentu nepieņemamību. Otrām kārtām, tā apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> uzmanība tika pievērsta tam, ka iespējama minētās informācijas izpaušana ir uzskatāma par tādu, kas var negatīvi ietekmēt izmeklēšanas pienācīgu norisi un Komisijas spēju izmeklēt strīdīgo aizliegto vienošanos un to apkarot. Turklāt saziņas uzturēšana starp <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> un pārējiem apsūdzētajiem pārvadātājiem esot notikusi arī pēc trešās valsts konkurences iestādes lūguma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0324"><NO.P>324</NO.P><TXT>Prasītāja atbild, ka šis pamats ir efektīvs un ka argumenti, kurus Komisija izklāstīja Vispārējā tiesā attiecībā uz īpašajiem apstākļiem, kas esot pamatojuši to, ka <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> turpināja pārkāpumu pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas, ir nepieņemami, jo nav minēti apstrīdētajā lēmumā. Tā uzskata, ka šādi argumenti, kas tai esot tikuši slēpti, ir uzskatāmi par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>tiesību uz aizstāvību pārkāpumu pušu procesuālo tiesību vienlīdzības pārkāpuma dēļ<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0325"><NO.P>325</NO.P><TXT>Prasītāja tādējādi lūdz Vispārējo tiesu pieprasīt Komisijai, lai tā izpauž <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>pierādījumu detaļas<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> attiecībā uz jaunajiem elementiem, kas tika izvirzīti iebildumu rakstā, lai ļautu tai iegūt pilnīgu skaidrību par apstākļiem, kādos Komisija un trešās valsts konkurences iestāde mudināja <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> turpināt pārkāpumu pēc <DATE ISO="20051207">2005. gada 7. decembra</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0326"><NO.P>326</NO.P><TXT>Jānorāda, ka visa prasītājas argumentācija balstās uz premisu, ka 2002. gada paziņojuma par iecietību 11. punkta b) apakšpunktā minēto nosacījumu neievērošana var izraisīt saistībā ar pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda iesniegto pierādījumu nepieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0327"><NO.P>327</NO.P><TXT>Šī argumentācija ir balstīta uz <DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Almamet</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑410/09</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:676">EU:T:2012:676</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">FSL</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑655/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:383">EU:T:2015:383</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), no kuriem izriet, ka Savienības tiesībās nevar tikt atzīti pierādījumi, kas iegūti, pilnīgi neievērojot pierādījumu savākšanas procedūru, kuras mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0328"><NO.P>328</NO.P><TXT>Tomēr jānorāda, ka atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanas nosacījumi nav procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādījumu savākšanu. Tie ir saistīti ar motivāciju, kādēļ liecinieks izvēlas sadarboties ar iestādēm, un tā kā tāda neietekmē pierādījumu iegūšanas likumību un pierādījumu izmantojamību (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">FSL</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑469/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:884">EU:C:2016:884</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0329"><NO.P>329</NO.P><TXT>Turklāt, ciktāl prasītāja ar savu argumentāciju apgalvo, ka šādu pierādījumu pieņemšana būtu pretrunā noteiktām pamatgarantijām vai būtiskiem procedūras noteikumiem, kuri turklāt tās procesuālajos rakstos nav precizēti, jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru uzņēmumam, kurš nolemj iesniegt paziņojumu, lai saņemtu naudas soda apmēra samazinājumu, ir zināms, ka, lai arī samazinājums tam tiks piešķirts vienīgi tad, ja, pēc Komisijas domām, būs izpildīti paziņojumā<?PAGE NO="19"?> par iecietību minētie naudas soda samazināšanas nosacījumi, paziņojums katrā ziņā ietilps lietas materiālos un var tikt izmantots kā pierādījums (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Novácke chemické závody</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑352/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:673">EU:T:2012:673</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0111">111.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0330"><NO.P>330</NO.P><TXT>Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Vispārējā tiesa, protams, balstījās uz 31. punktu Komisijas Paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos [aizliegtu vienošanos lietās] (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="298" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2006">OV 2006, C 298, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>2006. gada paziņojums par iecietību<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>), ar kuru tika aizstāts 2002. gada paziņojums par iecietību un kurā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>visi paziņojumi, kas iesniegti Komisijai saistībā ar šo paziņojumu, ietilpst Komisijas lietā, un tādējādi tos var izmantot par pierādījumu<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0331"><NO.P>331</NO.P><TXT>Tomēr no 2006. gada paziņojuma par iecietību 37. punkta izriet, ka minētā paziņojuma 31. punkts ir piemērojams pieteikumiem par iecietības programmas piemērošanu, kas šā paziņojuma spēkā stāšanās brīdī vēl nav izskatīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Novácke chemické závody</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑352/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:673">EU:T:2012:673</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0111">111.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tāds ir <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> <DATE ISO="20051207">2005. gada 7. decembrī</DATE> Komisijai iesniegtā pieteikuma gadījums. Šā pieteikuma izskatīšana turpinājās aplūkojamā paziņojuma spēkā stāšanās dienā <DATE ISO="20061208">2006. gada 8. decembrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0332"><NO.P>332</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par iecietību 33. punktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>visi rakstiskie paziņojumi, kas iesniegti Komisijai saistībā ar šo paziņojumu, ietilpst Komisijas lietā<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Tāpēc Komisija šādu paziņojumu var izmantot kā pierādījumu. 2006. gada paziņojuma par iecietību 31. punktā tādējādi ir tikai paskaidrotas sekas, kas noteikti izriet no šāda paziņojuma saglabāšanas lietas materiālos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0333"><NO.P>333</NO.P><TXT>Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nekas neliedz secinājumus, pie kuriem Vispārējā tiesa nonāca <DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Novácke chemické závody</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑352/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:673">EU:T:2012:673</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) saistībā ar pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja paziņojumiem, attiecināt uz visiem pierādījumiem, kurus uzņēmums ir sniedzis, lai panāktu atbrīvojumu no naudas soda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0334"><NO.P>334</NO.P><TXT>Tādējādi <DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Novácke chemické závody</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑352/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:673">EU:T:2012:673</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa būtībā balstījās uz brīvprātīgo raksturu sadarbībai, ko piedāvā uzņēmums, kurš vēlas saņemt naudas soda apmēra samazinājumu, kā arī uz aplūkojamajiem faktiem piemērojamā paziņojuma par iecietību formulējumu, lai secinātu, ka pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja paziņojumu var izmantot kā pierādījumu neatkarīgi no viņa pieteikuma izskatīšanas rezultāta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0335"><NO.P>335</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, gan pierādījumi, ko <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> šajā gadījumā sniedza saistībā ar savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, gan pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja paziņojums lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Novácke chemické závody</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑352/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:673">EU:T:2012:673</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), tika sniegti brīvprātīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0336"><NO.P>336</NO.P><TXT>Otrām kārtām, ne 2002. gada paziņojumā par iecietību, ne 2006. gada paziņojumā par iecietību nav normu, kas būtu vērstas uz to, lai uzņēmumos, kuri vēlas sadarboties ar Komisiju, uzturētu kādas gaidas attiecībā uz šo uzņēmumu, kuriem gan būtu piešķirts nosacīts atbrīvojums no naudas sodiem (saskaņā ar 2002. gada paziņojuma 15. punktu vai 2006. gada paziņojuma 18. punktu), bet kuri neatbilstu nosacījumiem galīgā atbrīvojuma saņemšanai (saskaņā ar 2002. gada paziņojuma 19. punktu vai 2006. gada paziņojuma 22. punktu), sniegto pierādījumu izskatīšanas rezultātu. Šī situācija atšķiras no minētajos paziņojumos sniegtajiem precizējumiem par to pierādījumu izskatīšanas rezultātu, kuri ir sniegti tāda pieteikuma atbalstam, attiecībā uz<?PAGE NO="20"?> kuru Komisija izslēdz iespēju, ka tas atbilstu nosacīta atbrīvojuma no naudas soda saņemšanai. Tādā gadījumā uzņēmums var atsaukt izpaustos pierādījumus (skat. 2002. gada paziņojuma par iecietību 17. punktu un 2006. gada paziņojuma par iecietību 20. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0337"><NO.P>337</NO.P><TXT>Turklāt tad, ja no lietas materiāliem automātiski tiktu izņemti pierādījumi, kurus sniedzis uzņēmums, kas gan atbilda atbrīvojumam no naudas soda brīdī, kad iesniedza savu pieteikumu par atbrīvojumu, tomēr neizpildīja nosacījumus šā atbrīvojuma galīgajai saņemšanai lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, pieņemšanas datumā, tas apdraudētu iecietības procedūras lietderīgo iedarbību. Komisijai tiktu liegts izmantot, iespējams, būtiskus pierādījumus aplūkojamā pārkāpuma un uzņēmuma dalības tajā pierādīšanai posmā, kurā iespēja papildināt šo trūkumu ar papildu izmeklēšanas darbībām būtu ievērojami mazāka, it īpaši pierādījumu izzušanas riska dēļ. Turklāt tas draudētu ar to, ka procedūru veiksmīgs iznākums būtu atkarīgs no pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja labās gribas, savukārt Komisijas efektīvā kontrole attiecībā uz atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanas nosacījumu izpildi tiktu kavēta, jo atbrīvojuma nepiešķiršana, ņemot vērā ar to saistītās sekas, zaudētu ticamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0338"><NO.P>338</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata – apstāklis, ka <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> neievēroja 2002. gada paziņojuma par iecietību 11. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, pat pieņemot, ka tas tiktu pierādīts, nevar liegt Komisijai iespēju izmantot pierādījumus, kas sniegti saistībā ar tās pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu.</TXT><P>[..]</P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">9.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par astoto pamatu attiecībā uz kļūdām un samērīguma principa pārkāpumu, aprēķinot <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>AF<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> dalības vienotajā un turpinātajā pārkāpumā ilgumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0498"><NO.P>498</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā un pārkāpusi samērīguma principu, nosakot, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> bija bez pārtraukumiem piedalījusies vienotajā un turpinātajā pārkāpumā laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz 2006. gada 14. februārim. Tās ieskatā, izņemot <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> saziņu starp <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Japan Airlines</HT>, kas minēta apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumā, Komisijai attiecībā uz to nav pietiekamu pierādījumu par laiku no <DATE ISO="20010119">2001. gada 19. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0499"><NO.P>499</NO.P><TXT>Saziņas gadījumus, uz kuriem Komisija esot balstījusies, lai noteiktu <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> dalību DP saskaņošanā laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz 2001. gada 19. janvārim un laikā pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE>, nevarot kvalificēt par pretkonkurences saziņas gadījumiem, jo tie attiecoties uz apmaiņu ar publisku informāciju (apstrīdētā lēmuma 137., 140.–142., 554., 563. un 574. apsvērums), esot īstenoti ārpus EEZ teritorijas (minētā lēmuma 146., 152. un 182. apsvērums) vai arī Komisija neesot pierādījusi to pretkonkurences raksturu (šā lēmuma 530. un 556. apsvērums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0500"><NO.P>500</NO.P><TXT>Turklāt Komisija neesot sniegusi nevienu derīgu pierādījumu <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> dalībai vienotā un turpinātā pārkāpuma daļās, kas saistītas ar DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas, attiecīgi laikposmā pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE> un <DATE ISO="20051014">2005. gada 14. oktobra</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0501"><NO.P>501</NO.P><TXT>Replikas rakstā prasītāja piebilst, ka Komisija nevar tai likt pierādīt, ka tā publiski distancējās no strīdīgās aizliegtās vienošanās pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE>. Tās ieskatā Komisijai ir pienākums pierādīt tās dalību minētajā pārkāpumā pēc šā datuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0502"><NO.P>502</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0503"><NO.P>503</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, jāpārbauda saziņas gadījumi, par kuriem prasītāja apgalvo, ka tie attiecās uz apmaiņu ar publisku informāciju (apstrīdētā lēmuma 137., 140.–142., 554., 563. un 574. apsvērums), otrām kārtām, – saziņas gadījumi, par kuriem tā apgalvo, ka tie tika īstenoti ārpus EEZ teritorijas (šā lēmuma 146., 152. un 182. apsvērums), un, trešām kārtām, – saziņas gadījumi, par kuriem prasītāja apgalvo, ka to pretkonkurences raksturs nav pietiekami pierādīts (minētā lēmuma 530 un 556. apsvērums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0504"><NO.P>504</NO.P><TXT>Prasības pieteikumā prasītāja arī minēja apstrīdētā lēmuma 563. apsvērumā aprakstītos saziņas gadījumus kā vienus no tiem, kuri tās ieskatā tika īstenoti ārpus EEZ teritorijas. Tomēr, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, tā precizēja, ka lūdz izslēgt šos saziņas gadījumus to nepietiekami pierādītā pretkonkurences rakstura dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0505"><NO.P>505</NO.P><TXT>Pirmkārt, jākonstatē, ka starp saziņas gadījumiem, par kuriem prasītāja apgalvo, ka tie attiecās uz apmaiņu ar publisku informāciju, faktiski ir trīs veidu saziņas gadījumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0506"><NO.P>506</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, aplūkojamajos saziņas gadījumos ietilpst citu apsūdzēto pārvadātāju iekšējas elektroniskā pasta vēstules, kurās ir skaidri minēta saziņa ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>. Tā apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā Komisija atsaucas uz <HT TYPE="ITALIC">Japan Airlines</HT> <DATE ISO="19991220">1999. gada 20. decembra</DATE> iekšēju elektroniskā pasta vēstuli. Šajā elektroniskā pasta vēstulē ir atstāstīta informācijas apmaiņa starp <HT TYPE="ITALIC">Japan Airlines</HT> darbinieku un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> pārstāvi Japānā. Tomēr šī informācijas apmaiņa, kura sekoja saziņai starp <HT TYPE="ITALIC">Japan Airlines</HT> un <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembrī</DATE> un kuras pretkonkurences raksturu prasītāja neapstrīd (minētā lēmuma 136. apsvērums), neattiecās vienīgi uz DP ieviešanu, par ko <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> bija publiski paziņojusi tajā pašā dienā. Minētajā saziņas gadījumā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> pārstāvis Japānā arī norādīja <HT TYPE="ITALIC">Japan Airlines</HT>, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>tas tiks paziņots katrā tirgū 22. decembrī un pēc šā datuma<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> un ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> galvenais birojs ir sazinājies ar citu pārvadātāju, tostarp <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT>, galvenajiem birojiem, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>lai veicinātu tāda paša veida īstenošanu kā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT><QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0507"><NO.P>507</NO.P><TXT>Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 140.–142. apsvērumā minēto elektroniskā pasta vēstuļu vidū ir citu pārvadātāju iekšējas elektroniskā pasta vēstules, kurās nav atklāta nekāda īpaša saziņa starp <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un vienu vai vairākiem citiem pārvadātājiem. Šīs elektroniskā pasta vēstules, kuras ir datētas ar 1999. gada 21. decembri un 2000. gada 3. janvāri, tikai atklāj <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un viena vai vairāku citu pārvadātāju nodomu ieviest DP. Kā tika norādīts šā sprieduma 506. punktā, <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> jau bija publiski paziņojusi, ka ieviesīs DP no <DATE ISO="19991220">1999. gada 20. decembra</DATE>. Komisija nav sniegusi nevienu citu pierādījumu, kas varētu pierādīt, ka minētajos apsvērumos norādīto iekšējo elektroniskā pasta vēstuļu autori bija uzzinājuši par <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> nodomiem citādi nekā no minētā paziņojuma. Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 141. apsvērumā minētajā iekšējā elektroniskā pasta vēstulē sniegto norādi uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>paziņojumiem tirgiem<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> par DP, kam bija jāseko <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>turpmākajās dienās<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>, jāatzīst, ka tā ir pārāk neskaidra, lai to pierādītu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0508"><NO.P>508</NO.P><TXT>Šajos apstākļos Komisijai nebija pamata apstrīdētā lēmuma 724. apsvērumā interpretēt tā paša lēmuma 140.–142. apsvērumā minētās iekšējās elektroniskā pasta vēstules tādējādi, ka tās pamato informācijas apmaiņas pastāvēšanu starp <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un citiem pārvadātājiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0509"><NO.P>509</NO.P><TXT>Trešām kārtām, apstrīdētā lēmuma 554., 563. un 574. apsvērumā minētās elektroniskā pasta vēstules ir elektroniskā pasta vēstules, kurām <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> ir nosūtītāja vai viena no adresātēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0510"><NO.P>510</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka informācija, ar kuru prasītāja dalās šajās elektroniskā pasta vēstulēs, jau iepriekš bija publiski paziņota. Tomēr no tā nevar secināt, ka minētās elektroniskā pasta vēstules nevar vērst pret prasītāju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0511"><NO.P>511</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, jāatgādina, ka apmaiņa ar publiski pieejamu informāciju pārkāpj LESD 101. panta 1. punktu, ja tā sniedz atbalstu citam pretkonkurences mehānismam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aalborg Portland</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:6">EU:C:2004:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0281">281.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā gadījumā visas apstrīdētā lēmuma 554., 563. un 574. apsvērumā minētās elektroniskā pasta vēstules attiecās uz gaidāmajām izmaiņām DP apmērā, par ko prasītāja nenoliedz, ka uz to attiecīgajā laikposmā attiecās pretkonkurences saskaņošana starp apsūdzētajiem pārvadātājiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0512"><NO.P>512</NO.P><TXT>Otrām kārtām, jānorāda, ka informācija, ar ko notika apmaiņa apstrīdētā lēmuma 554., 563. un 574. apsvērumā minētajās elektroniskā pasta vēstulēs, neaprobežojās ar informāciju, kuru <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> jau bija publiski paziņojusi. Šā lēmuma 554. apsvērumā ir minēta <DATE ISO="20051115">2005. gada 15. novembra</DATE> elektroniskā pasta vēstule, kurā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> ne tikai atkārtoja informāciju par DP apmēra paaugstināšanu, par ko tā bija paziņojusi iepriekšējā dienā, bet arī to apstiprināja. Tā rīkojoties, <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> vēl vairāk samazināja nedrošību attiecībā uz DP līmeņa izmaiņām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0513"><NO.P>513</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 563. un 574. apsvērumā Komisija apraksta informācijas apmaiņu starp <HT TYPE="ITALIC">Air Cargo Council Switzerland</HT> (Šveices Kravu gaisa pārvadājumu padome, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/><HT TYPE="ITALIC">ACCS</HT><QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>) locekļiem. Minētā lēmuma 563. apsvērumā aprakstītā informācijas apmaiņa sākās <DATE ISO="20051128">2005. gada 28. novembrī</DATE> un noslēdzās tā paša gada 1. decembrī. Šā lēmuma 574. apsvērumā minētā informācijas apmaiņa notika 2006. gada 6. un 7. februārī. Šie abi informācijas apmaiņas gadījumi attiecās ne tikai uz DP līmeņa izmaiņām, ko <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> gatavojās īstenot, bet arī uz tām, ko gatavojās īstenot citi apsūdzētie pārvadātāji, tostarp <HT TYPE="ITALIC">Swiss</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SIA</HT>. <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> nepierāda un pat neapgalvo, ka visa šī informācija jau bija iepriekš paziņota publiski.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0514"><NO.P>514</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz saziņas gadījumiem, par kuriem prasītāja apgalvo, ka tie tika īstenoti ārpus EEZ teritorijas, jānorāda – tā apgalvo, ka šie gadījumi neietilpa Komisijas teritoriālajā kompetencē. Tā tādējādi būtībā norāda, ka visi trīs minētā lēmuma 146. un 152. apsvērumā aprakstītie saziņas gadījumi attiecās uz ienākošajiem maršrutiem un notika pirms Regulas Nr. 411/2004 un EEZ Apvienotās komitejas Lēmuma Nr. 40/2005 stāšanās spēkā. Savukārt šā lēmuma 182. apsvērumā aprakstītā saziņa esot attiekusies uz maršrutiem no Šveices un esot notikusi pirms EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu stāšanās spēkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0515"><NO.P>515</NO.P><TXT>Pieņemot, ka apstrīdētā lēmuma 146., 152. un 182. apsvērumā minētie saziņas gadījumi attiecās tikai uz maršrutiem, kuri aplūkojamajos laikposmos neietilpa Komisijas kompetencē, jāatgādina, ka Komisija var balstīties uz saziņu, kas notikusi pirms pārkāpuma laikposma, lai izveidotu vispārēju pārskatu par situāciju un tādējādi apstiprinātu atsevišķu pierādījumu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080708">2008. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lafarge</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑54/03</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2008:255">EU:T:2008:255</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0427">427.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0428">428.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tā tas ir pat gadījumā, ja Komisijai nebija kompetences konstatēt konkurences noteikumu pārkāpumu pirms šā laikposma un uzlikt par to sodu (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060530">2006. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Austria Creditanstalt</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2006:136">EU:T:2006:136</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0089">89.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120322">2012. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Slovak Telekom</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑458/09 un T‑171/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:145">EU:T:2012:145</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0516"><NO.P>516</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 4.1. punktā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>Aizliegtās vienošanās pamatprincipi un struktūra<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> 107. un 108. apsvērumā Komisija norādīja, ka tās izmeklēšanā tika atklāta pasaules mēroga aizliegta vienošanās, kuras pamatā ir divpusējas un daudzpusējas saziņas tīkls; šī saziņa ir notikusi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>dažādos attiecīgo uzņēmumu līmeņos [..] un dažos gadījumos ir attiekusies uz dažādiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0517"><NO.P>517</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 109., 110., 876., 889. un 1046. apsvērumā un 1323. zemsvītras piezīmē Komisija precizēja šīs organizācijas darbības kārtību <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>vairākos līmeņos<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>. Komisijas ieskatā piemaksas bija vispārpiemērojami pasākumi, kuri neattiecās konkrēti uz vienu maršrutu, bet kuru mērķis bija tikt piemērotiem visiem maršrutiem globālā līmenī. Lēmumi par piemaksām parasti esot pieņemti katra pārvadātāja galvenā biroja līmenī. Tādējādi pārvadātāju galvenajiem birojiem esot bijusi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>savstarpēja saziņa<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>, kad bija paredzētas piemaksu līmeņa izmaiņas. Vietējā līmenī pārvadātāji esot veikuši saskaņošanu, lai, pirmām kārtām, labāk izpildītu galveno biroju dotos norādījumus un tos piemērotu vietējiem tirgus nosacījumiem un tiesiskajam regulējumam un, otrām kārtām, saskaņotu un īstenotu vietējās iniciatīvas. Minētā lēmuma 111. apsvērumā Komisija precizēja, ka šim nolūkam tika izmantotas pārvadātāju pārstāvju vietējās asociācijas, it īpaši Šveicē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0518"><NO.P>518</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 146., 152. un 182. apsvērumā minētie saziņas gadījumi tieši iekļāvās šajā ietvarā. Pirmām kārtām, visi šie saziņas gadījumi attiecās uz DP ieviešanu vai īstenošanu Singapūrā (146. apsvērums), Indijā (152. apsvērums) un Šveicē (182. apsvērums). Otrām kārtām, šie saziņas gadījumi vai nu notika vienlaikus ar sarunām starp galvenajiem birojiem vai to līmenī pieņemtiem lēmumiem par piemaksām (146. apsvērums), vai nu informēja par norādījumiem apspriesties ar galveno biroju vai atspoguļoja vietējā līmenī iepriekš centrālā līmenī izdarītus paziņojumus vai pieņemtus lēmumus (152. un 182. apsvērums). Trešām kārtām, visi šie saziņas gadījumi notika saistībā ar aviosabiedrību pārstāvju vietējām asociācijām vai to ietvaros.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0519"><NO.P>519</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 724. un 792. apsvērumā Komisija balstījās uz minētajiem saziņas gadījumiem, lai apstiprinātu savu interpretāciju par citiem pierādījumiem, par kuriem netiek apgalvots, ka tie neietilptu tās kompetencē. Tādējādi minētie saziņas gadījumi ir starp daudzajiem strīdīgajiem saziņas gadījumiem, kurus Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma 724. apsvērumā, lai konstatētu, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> uzturēja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>saziņu ar konkurentiem vietējā līmenī<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>. Tie ir arī vieni no vairākiem saziņas gadījumiem pirms <DATE ISO="20010119">2001. gada 19. janvāra</DATE>, kurus Komisija ir attiecinājusi uz <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> apstrīdētā lēmuma 722.–724. apsvērumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0520"><NO.P>520</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Komisija nav pārsniegusi savas kompetences robežas, balstoties uz apstrīdētā lēmuma 146., 152. un 182. apsvērumā minētajiem saziņas gadījumiem, lai izveidotu vispārēju pārskatu par strīdīgo aizliegto vienošanos un tādējādi apstiprinātu to pierādījumu interpretāciju, kurus tā izmantoja, lai attiecinātu uz prasītāju atbildību par vienotā un turpinātā pārkāpuma daļu, kas saistīta ar DP.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0521"><NO.P>521</NO.P><TXT>Tomēr jānorāda, tāpat kā norāda prasītāja, ka Komisija nav pierādījusi <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> dalību vienā no šiem saziņas gadījumiem, proti, <HT TYPE="ITALIC">BAR</HT> KPAK oficiālajā sanāksmē Indijā, kas aprakstīta apstrīdētā lēmuma 152. apsvērumā. Tomēr prasītāja neapstrīd to, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> tika aicināta uz minēto sanāksmi, tāpat kā visi <HT TYPE="ITALIC">BAR</HT> KPAK locekļi. Apstāklis, ka aplūkojamie pārvadātāji plānoja pārrunāt DP jautājumu ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>, pats par sevi ir netiešs pierādījums tās dalībai vienotā un turpinātā pārkāpuma daļā, kas saistīta ar DP (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120629">2012. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GDF Suez</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑370/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:333">EU:T:2012:333</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0226">226.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka tā bija informēta par šīs sanāksmes tematu. Pēc neoficiālās sanāksmes, kura arī ir aprakstīta minētajā apsvērumā un par kuru prasītāja nenoliedz, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> tajā piedalījās, <HT TYPE="ITALIC">BAR</HT> KPAK priekšsēdētājs ierosināja rīkot oficiālu <HT TYPE="ITALIC">BAR</HT> KPAK sanāksmi, lai panāktu vienošanos par DP starp attiecīgajiem pārvadātājiem. No tā izriet, ka Komisija pamatoti plašākā netiešo pierādījumu kopumā ņēma vērā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> adresēto uzaicinājumu piedalīties šajā sanāksmē, lai minētā lēmuma 724. apsvērumā secinātu tās dalību sarunās par DP <HT TYPE="ITALIC">BAR</HT> KPAK ietvaros Indijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0522"><NO.P>522</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, ka Komisija varēja izmantot pret <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> apstrīdētā lēmuma 146., 152. un 182. apsvērumā aprakstītos saziņas gadījumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0523"><NO.P>523</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz saziņas gadījumiem, kuru pretkonkurences raksturu prasītāja apstrīd, jānorāda, ka starp tiem ir viena sanāksme un vairāki tālruņa zvani. Minētajā sanāksmē, kas notika <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobrī</DATE> un kas ir minēta apstrīdētā lēmuma 530. apsvērumā, <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/>savstarpēji apliecināja piemaksu saskaņotu piemērošanu, vienojās, ka netiks atkārtots neviens vienpusējs pasākums, tāds kā DP maksimālā apmēra noteikšana no <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> puses, un ka ekspeditoriem nav jāsaņem komisijas maksas par piemaksām<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>. Šīs sanāksmes pretkonkurences raksturs tādējādi nav apstrīdams. Atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem prasītāja turklāt atzina, ka aplūkojamā sanāksme ir daļa no pierādījumiem, kurus var pret to izvirzīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0524"><NO.P>524</NO.P><TXT>Tātad prasītājas apstrīdēšana ir vērsta uz apstrīdētā lēmuma 530. un 556. apsvērumā minētajiem tālruņa zvaniem. Prasītājas ieskatā šie tālruņa zvani notika pēc <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> iniciatīvas vienīgi ar mērķi papildināt tās iecietības procedūras lietas materiālus. Tā uzskata, ka ir runa par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/>uzraudzības saziņu<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>, kas neattiecās uz jauniem tematiem, bet bija vērsta tikai uz to, lai uzturētu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/>mākslīgu saikni<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>. Turklāt tā apgalvo, ka <DATE ISO="20051121">2005. gada 21. novembra</DATE> tālruņa zvani, kas minēti apstrīdētā lēmuma 556. apsvērumā, bija ļoti īsi un ka nav iespējams secināt, ka to mērķis būtu apmainīties ar pretkonkurences informāciju, jo <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> tajā pašā dienā bija paziņojusi par DP pazemināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0525"><NO.P>525</NO.P><TXT>Neviens no šiem argumentiem nav pieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0526"><NO.P>526</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, ne ar vienu konkrētu pierādījumu nav pamatots prasītājas arguments, ka apstrīdētā lēmuma 530. un 556. apsvērumā minēto tālruņa zvanu vienīgais mērķis bija uzturēt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>mākslīgu saikni<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> ar <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un papildināt <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> iecietības procedūras lietas materiālus. Turklāt lietas materiāli tiecas pierādīt pretējo. Tā, no vienas puses, minētā lēmuma 530. apsvērumā norādītais tālruņa zvans aizstāja sanāksmi, kam bija jāseko <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE> sanāksmei, kuras pretkonkurences raksturs ir pierādīts (skat. šā sprieduma 523. punktu). Turklāt Komisija šajā lēmumā norādīja vairākus citus saziņas gadījumus, kuri bija notikuši šajā laikposmā un kuros <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> bija piedalījusies (skat. it īpaši 525. un 563. apsvērumu). No otras puses, abi tā paša lēmuma 556. apsvērumā minētie tālruņa zvani notika <DATE ISO="20051121">2005. gada 21. novembrī</DATE>, proti, tajā pašā dienā, kad tika publicēts <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> paziņojums presei, kurā tika darīta zināma DP pazemināšana, un divas dienas pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE> sanāksmes, kuras pretkonkurences raksturs ir pierādīts (skat. šā sprieduma 523. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0527"><NO.P>527</NO.P><TXT>Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 556. apsvērumā minētie tālruņa zvani nevar tikt noraidīti ar pamatojumu, ka nav iespējams secināt, ka to mērķis bija apmainīties ar pretkonkurences rakstura informāciju. Vēl bez apstākļa, ka šie tālruņa zvani notika tajā pašā dienā, kad tika publicēts <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> paziņojums presei, kurā tika darīta zināma DP pazemināšana, un divas dienas pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE> sanāksmes, to autors bija <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> cenu politikas vadītājs, par kuru prasītāja pati atzīst, ka viņam <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>bija centrālā loma starptautiska līmeņa darbībās<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>. Šis <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> darbinieks turklāt jau iepriekš bija zvanījis <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>, lai apspriestu piemaksu jautājumu (minētā lēmuma 357., 525. un 552. apsvērums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0528"><NO.P>528</NO.P><TXT>Attiecībā uz faktu, ka apstrīdētā lēmuma 530. un 556. apsvērumā minētajos tālruņa zvanos bija iesaistīti <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> darbinieki, kuri, kā apgalvots, zināja, ka tiek gatavots pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, no vienas puses, jānorāda, ka tas nekādi nemaina to pretkonkurences raksturu. No otras puses, šajos apsvērumos minēto tālruņa zvanu noraidīšana šā iemesla dēļ draudētu kaitēt iecietības procedūras lietderīgajai iedarbībai, liedzot Komisijai ņemt vērā pierādījumus, kas iegūti laikā no datuma, kurā attiecīgais darbinieks uzzina par tā darba devēja nodomu lūgt atbrīvojumu no naudas soda, līdz pārkāpuma beigu datumam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0529"><NO.P>529</NO.P><TXT>Turklāt apstāklis, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> bija paziņojusi par DP pazemināšanu <DATE ISO="20051121">2005. gada 21. novembrī</DATE>, ne tikai neliek apšaubīt apstrīdētā lēmuma 556. apsvērumā minēto saziņas gadījumu pretkonkurences raksturu, bet gan tiecas to apstiprināt. Kā izriet no šā apsvēruma, arī paziņojumā presei, ko <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> nosūtīja <HT TYPE="ITALIC">Lan Airlines</HT> tajā pašā dienā, tieši pirms publicēšanas, bija darīta zināma DP pazemināšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0530"><NO.P>530</NO.P><TXT>Trešām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nekādi nav nepieciešams, lai saziņa attiektos uz jaunu tematu vai būtu noteikta ilguma, lai to vērstu pret kādu uzņēmumu konkurences tiesību normu pārkāpuma procedūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0531"><NO.P>531</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Komisija pamatoti vērsa pret prasītāju apstrīdētā lēmuma 530. un 556. apsvērumā minētos tālruņa zvanus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0532"><NO.P>532</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Komisija varēja vērst pret <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> apstrīdētā lēmuma 137., 146., 152., 182., 530., 554., 556., 563. un 574. apsvērumā minētos saziņas gadījumus, bet nevarēja tai pārmest saziņas gadījumus, kas aprakstīti minētā lēmuma 140.–142. apsvērumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0533"><NO.P>533</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānosaka, vai Komisija varēja atzīt <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> par atbildīgu par pārkāpumu laikā no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz 2001. gada 19. janvārim un pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0534"><NO.P>534</NO.P><TXT>Attiecībā uz laikposmu no <DATE ISO="19991207">1999. gada 7. decembra</DATE> līdz 2001. gada 19. janvārim, kurā bija spēkā tikai DP, jākonstatē, ka Komisijas rīcībā bija vairāki pierādījumi, kurus tā varēja pamatoti vērst pret <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>. Pirmām kārtām, tā ir saziņa starp <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Japan Airlines</HT> 1999. gada decembrī (apstrīdētā lēmuma 137. apsvērums), otrām kārtām, <HT TYPE="ITALIC">CPA</HT> paziņojums par sanāksmi Indijā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/>ap 2000. gada janvāri<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> (minētā lēmuma 152. apsvērums), trešām kārtām, <HT TYPE="ITALIC">BAR</HT> KPAK <DATE ISO="20000203">2000. gada 3. februāra</DATE> sanāksmes protokols (šā lēmuma 146. apsvērums) un, ceturtām kārtām, <HT TYPE="ITALIC">ACCS</HT> <DATE ISO="20010117">2001. gada 17. janvāra</DATE> sanāksmes protokols (tā paša lēmuma 182. apsvērums). Laikposms, par kuru Komisija nav vērsusi pret <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> nevienu saziņu, tātad sākās 2000. gada 4. februārī un beidzās <DATE ISO="20010117">2001. gada 17. janvārī</DATE>. Šis laikposms tātad nesasniedz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>apmēram gadu un pusotru mēnesi<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>, bet gan ir ne vairāk kā vienpadsmit mēnešus un trīspadsmit dienas ilgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0535"><NO.P>535</NO.P><TXT>Šīs lietas apstākļos šis ilgums ir pietiekami liels, lai būtu jāpārbauda, vai <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā tika pārtraukta laikā no <DATE ISO="20000204">2000. gada 4. februāra</DATE> līdz 2001. gada 17. janvārim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0536"><NO.P>536</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka apstāklis, ka nav iesniegts tiešs pierādījums par sabiedrības dalību aplūkojamajā pārkāpumā kādā noteiktā laikposmā, neliedz šo dalību konstatēt arī šajā laikposmā, ja vien šāds konstatējums ir pamatots ar objektīvām un saskanīgām pazīmēm (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150917">2015. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Total Marketing Services</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑634/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:614">EU:C:2015:614</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0537"><NO.P>537</NO.P><TXT>Tas, ka salikta pārkāpuma gadījumā attiecīgais uzņēmums nepiedalās vienā vai vairākos koluzīvas saziņas gadījumos vai nesniedz savu piekrišanu kāda saziņas gadījuma rezultātam, nenozīmē, ka šis uzņēmums ir beidzis dalību aplūkojamajā pārkāpumā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110324">2011. gada 24. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kaimer</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑379/06</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:110">EU:T:2011:110</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0538"><NO.P>538</NO.P><TXT>Turpretī publiska norobežošanās ir nozīmīgs fakts, kas var pierādīt pretkonkurences rīcības izbeigšanu. Un otrādi, publiskas norobežošanās neesamība ir faktiska situācija, kuru Komisija var konstatēt, lai pierādītu, ka uzņēmums turpina pretkonkurences darbību. Tas tomēr ir tikai viens elements starp citiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai uzņēmums patiešām turpināja piedalīties pārkāpumā vai arī, gluži pretēji, izbeidza to darīt. Pierādot konstatējumu par attiecīgā uzņēmuma<?PAGE NO="26"?> nepārtrauktu dalību, nepietiek ar to, ka nozīmīgā laikposmā vairāki koluzīvas saziņas gadījumi ir notikuši bez tā pārstāvju piedalīšanās. Tādā gadījumā Komisijai ir jāsniedz arī citi pierādījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150917">2015. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Total Marketing Services</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑634/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:614">EU:C:2015:614</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0539"><NO.P>539</NO.P><TXT>Šie pierādījumi tostarp var attiekties uz aplūkojamā pārkāpuma raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110712">2011. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Toshiba</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑113/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:343">EU:T:2011:343</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0237">237.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), uz attiecīgās aizliegtās vienošanās darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aragonesas Industrias y Energía</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑348/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:621">EU:T:2011:621</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0243">243.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0244">244.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), uz attiecīgā uzņēmuma rīcību konkrētajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20061205">2006. gada 5. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westfalen Gassen Nederland</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑303/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2006:374">EU:T:2006:374</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0139">139.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110712">2011. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Toshiba</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑113/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:343">EU:T:2011:343</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0241">241.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), uz attiecīgās rīcības iekļaušanos vienotā pārkāpumā, kuram ir vairākas citas daļas, kā arī uz minētās rīcības radītajām sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110712">2011. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Toshiba</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑113/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:343">EU:T:2011:343</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0242">242.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0245">245.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0540"><NO.P>540</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumā Komisija norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>vismaz no 1999. gada beigām DP ieviešana, DP mehānismu piemērošana un izmaiņu ieviešana tajos tika saskaņota starp vairākiem [apsūdzētajiem pārvadātājiem]<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>. Tā paša lēmuma 133.–153. apsvērumā tā apraksta pierādījumus, ar kuriem tiecas pierādīt, ka laikā no 1999. gada decembra sākuma līdz 2000. gada februārim vai martam vairāki pārvadātāji, tostarp <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>, bija iesaistīti saziņā ar mērķi ieviest DP centrālā līmenī 2000. gada sākumā un īstenot to vietējā līmenī. Šajā kontekstā iekļaujas apstrīdētā lēmuma 136., 137., 146. un 152. apsvērumā minētā saziņa, ko Komisija vērš pret <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0541"><NO.P>541</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 884. apsvērumā Komisija tomēr uzsvēra, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/>saziņas starp pārvadātājiem biežums laika gaitā mainījās<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>. Tā konstatēja, ka saziņa attiecībā uz DP bija <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>īpaši bieža tad, kad degvielas rādītāji tuvojās līmenim, kas varēja radīt [cenu] paaugstināšanos vai pazemināšanos, bet pārējā laikā var[ēja] būt mazāk bieža<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0542"><NO.P>542</NO.P><TXT>Tomēr pēc tam, kad DP bija ieviesta 2000. gada sākumā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 157.–165. apsvēruma, tikai 2000. gada vasarā degvielas cena pieauga pietiekami, lai liktu pārvadātājiem tā paša gada septembrī un oktobrī uzsākt sarunas par DP paaugstināšanu vai tās ieviešanu tiem pārvadātājiem, kas to vēl nebija izdarījuši. Tomēr minētajos apsvērumos aprakstītie pierādījumi atklāj tikai nedaudzus saziņas gadījumus, kuru nozīmīga daļa bija divpusēja saziņa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0543"><NO.P>543</NO.P><TXT>Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 166.–183. apsvēruma, tikai tad, kad <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> paziņoja par DP pazemināšanu 2001. gada sākumā, starp apsūdzētajiem pārvadātājiem sākās biežāka un daudzpusēja saziņa par DP tematu. <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> bija starp šiem pārvadātājiem, un prasītāja nepierāda un pat neapgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> starplaikā būtu publiski norobežojusies no vienotā un turpinātā pārkāpuma laikposmā no <DATE ISO="20000204">2000. gada 4. februāra</DATE> līdz 2001. gada 17. janvārim. Tā arī neapgalvo, ka šajā laikposmā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> būtu atsākusi attiecīgajā tirgū rīkoties atbilstoši lojālas konkurences prasībām un neatkarīgi, kā arī neapstrīd to, ka minētajā laikposmā turpinājās DP saskaņošanas sekas. Šajos apstākļos ir jāsecina, ka Komisija varēja, nepieļaujot kļūdu, atzīt <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu minētajā laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0544"><NO.P>544</NO.P><TXT>Attiecībā uz laikposmu pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE> jānorāda, ka Komisijas rīcībā bija vairāki pierādījumi, kurus tā varēja pamatoti vērst pret <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>. Attiecībā uz DP tie ir telefonsaruna ar <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> 2005. gada novembra beigās (apstrīdētā lēmuma 530. apsvērums), <DATE ISO="20051115">2005. gada 15. novembra</DATE> elektroniskā pasta vēstule <HT TYPE="ITALIC">Japan Airlines</HT> (minētā lēmuma 554. apsvērums),<?PAGE NO="27"?> <DATE ISO="20051121">2005. gada 21. novembra</DATE> telefonsarunas ar <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> (šā lēmuma 556. apsvērums) un elektroniskā pasta vēstules, ar ko apmainījās <HT TYPE="ITALIC">ACCS</HT> locekļi laikā no <DATE ISO="20051128">2005. gada 28. novembra</DATE> līdz 1. decembrim un 2006. gada 6. un 7. februārī (tā paša lēmuma 563. un 574. apsvērums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0545"><NO.P>545</NO.P><TXT>Turpretī ir jākonstatē, tāpat kā norāda prasītāja, ka neviens no Komisijas rīcībā esošajiem pierādījumiem attiecībā uz DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas nav vēlāks par attiecīgi 2005. gada 19. oktobri un 2005. gada 14. oktobri. Pēdējie pierādījumi, ko Komisija ir izmantojusi pret <HT TYPE="ITALIC">AF</HT>, attiecas uz 2005. gada 14. oktobri un ir saistīti ar atteikumu maksāt komisijas maksas (apstrīdētā lēmuma 697. apsvērums). Attiecībā uz DRP Komisija nav identificējusi konkrētu saziņas gadījumu, kurā <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> būtu piedalījusies 2005. gadā, lai gan tā minētā lēmuma 639. apsvērumā ir norādījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">Lufthansa</HT> pārdošanas direktors Beļģijā, Francijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Šveices Konfederācijā kopš 2005. gada janvāra bija darījis zināmu, ka ir saticis prasītājas darbinieku saistībā ar jautājumu par DRP maksimālā apmēra noteikšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0546"><NO.P>546</NO.P><TXT>Tomēr jānorāda, ka prasītāja no tā neizdara nekādus konkrētus secinājumus savos procesuālajos rakstos. Ciktāl tā apgalvo, ka izbeidza dalību vienotā un turpinātā pārkāpuma daļās, kas saistītas ar DRP un ar atteikumu maksāt komisijas maksas, pēc <DATE ISO="20051014">2005. gada 14. oktobra</DATE> vai 19. oktobra, jānorāda, ka tā kļūdās. Vispirms, <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> turpināja piedalīties minētā pārkāpuma daļā, kas saistīta ar DP, pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE> (skat. šā sprieduma 544. un 545. punktu), un neapgalvo, ka tai nebija zināms, ka pārējie apsūdzētie pārvadātāji turpināja saskaņošanu attiecībā uz DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas pēc šā pēdējā datuma. Turpinot – prasītāja nav sniegusi pierādījumus, kas attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> apliecinātu, ka tā būtu atsākusi attiecīgajā tirgū rīkoties atbilstoši lojālas konkurences prasībām un neatkarīgi vai ka būtu paziņojusi par nodomu izstāties no vienotā un turpinātā pārkāpuma daļām, kas saistītas ar DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas, pēc <DATE ISO="20051019">2005. gada 19. oktobra</DATE>. Tā arī neapstrīd to, ka šo daļu sekas turpinājās pēc minētā datuma. Visbeidzot, DRP un atteikuma maksāt komisijas maksas īstenošana prasīja ievērojami retāku saziņu nekā DP īstenošana. Pretēji DP, DRP nebija pamatota ar indeksu, kura izmaiņas prasīja regulārus pielāgojumus. Tas paskaidro apstākli, ka pēc tam, kad DRP tika ieviesta 2001. gada beigās, uz to turpmāk attiecās vien atsevišķi saziņas gadījumi starp pārvadātājiem attiecībā uz tās īstenošanu (skat. apstrīdētā lēmuma 579. apsvērumu). Savukārt atteikums maksāt komisijas maksas izpaudās kā atteikums piešķirt ekspeditoriem atlaides un tātad neprasīja tikpat regulārus pielāgojumus kā DP. Šajos apstākļos Komisija pamatoti no tās rīcībā esošajiem pierādījumiem secināja, ka <HT TYPE="ITALIC">AF</HT> dalība šā pārkāpuma daļās, kas saistītas ar DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas, nebeidzās 2005. gada oktobrī.</TXT><P>[..]</P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="28"?><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Prasību noraidīt.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija sedz trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Air France‑KLM</HT> sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī divas trešdaļas Komisijas tiesāšanās izdevumu.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Kanninen</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Schwarcz</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Iliopoulos</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Spielmann</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Reine</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20220330">2022. gada 30. martā</DATE>.</P><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>