<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-509/17</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017CC0509</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:50">EU:C:2019:50</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>15</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>15</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Szpunar</HT> secinājumi – Lieta C‑509/17</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Plessers</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta</HT></P><P><HT TYPE="UC">Maceja Špunara</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Maciej Szpunar</HT></HT>] <HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20190123">2019. gada 23. janvārī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑509/17</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Christa Plessers</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">PREFACO NV</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Belgische Staat</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">arbeidshof te Antwerpen</HT> (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2001/23/EK</KEYWORD><KEYWORD>3. līdz 5. pants</KEYWORD><KEYWORD>Uzņēmumu pāreja</KEYWORD><KEYWORD>Darba ņēmēju tiesību aizsardzība</KEYWORD><KEYWORD>Izņēmumi</KEYWORD><KEYWORD>Maksātnespējas process</KEYWORD><KEYWORD>Tiesas ceļā veicama reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju</KEYWORD><KEYWORD>Uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana</KEYWORD><KEYWORD>Valsts tiesību akti, kas ļauj īpašumtiesību saņēmējam pēc īpašumtiesību pārejas pārņemt darbiniekus pēc savas izvēles</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">arbeidshof te Antwerpen</HT> (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Beļģija) iesniedza Tiesai prejudiciālu jautājumu par Direktīvas 2001/23/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="20010312">2001. gada 12. marts</DATE>) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="082" PAGE.FIRST="16" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 82, 16. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 3.–5. panta interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp <HT TYPE="ITALIC">Christa Plessers</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Prefaco NV</HT>, sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir Beļģijā, par to, vai ir likumīga <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> atlaišana no darba.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Iztirzājot šo jautājumu, Tiesai otrreiz nāksies izvērtēt, vai Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētais izņēmums ir piemērojams valsts tiesībās noteiktajai uzņēmuma pārstrukturēšanas procedūrai. Konkrēti, Tiesai tiek lūgts šīs tiesību normas gaismā izvērtēt uzņēmuma pāreju, kas notikusi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>tiesas ceļā veicamā reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>. Ja Tiesa uzskatīs, ka uz šo procedūru neattiecas Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izņēmums, tai būs – šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētā darba ņēmēju aizsardzības regulējuma aspektā – jālemj par valsts tiesību aktos piešķirto iespēju īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas īpašumtiesību pārejas gaitā pārņemt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Direktīvas 2001/23 3. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="003.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Šīs Direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.</ALINEA><ALINEA>Dalībvalstis drīkst noteikt, ka pirmo daļu nepiemēro konkrētu kategoriju darbiniekiem, uz kuriem neattiecas dalībvalstu normatīvie akti vai prakse attiecībā uz aizsardzību pret atlaišanu.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Minētās Direktīvas 5. panta 1. punkts ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="005.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja vien dalībvalstis neparedz citādi, tad 3. un 4. pantu nepiemēro attiecībā uz uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošanu, kur pret personu, kas nodod īpašumtiesības, uzsākta bankrota procedūra vai citas maksātnespējas procedūras, kas sāktas nolūkā veikt minētās personas aktīvu realizāciju un atrodas kompetentas valsts iestādes uzraudzībā (tas var būt kompetentas valsts iestādes pilnvarots administrators).<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Beļģijas tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT><DATE ISO="20090131">2009. gada 31. janvāra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Wet betreffende de continuïteit van de ondernemingen</HT> (Likums par uzņēmumu darbības turpinātību)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><HT TYPE="ITALIC">Belgisch Staatsblad</HT>, 2009. gada 9. februāris, 8436. lpp.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/><HT TYPE="ITALIC">WCO</HT><QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>) 22. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Kamēr tiesa nav pieņēmusi nolēmumu par pieteikumu veikt reorganizāciju tiesas pārraudzībā, neatkarīgi no tā, vai pirms vai pēc šā pieteikuma iesniegšanas ir celta prasība vai sākta izpildes lieta:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>parādnieks nav atzīstams par maksātnespējīgu un – ja tas ir komercsabiedrība – nav likvidējams tiesas ceļā;</P></ITEM><ITEM><P>parādnieka kustamā vai nekustamā manta nav realizējama izpildes ceļā.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></P></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 60. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Spriedumā, ar kuru ir uzdots veikt īpašumtiesību pāreju, ir jāieceļ tiesas pilnvarnieks, kas atbild par pārejas rīkošanu un īstenošanu parādnieka vārdā un vietā. Tajā ir jānosaka pārejas priekšmets vai arī šis jautājums ir jāatstāj tiesas pilnvarnieka ziņā. [..]<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 61. panta 4. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Īpašumtiesību saņēmējs ir tiesīgs izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt. Šai izvēlei ir jābūt pamatotai ar tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem apsvērumiem, neveicot aizliegtu diferencēšanu, it īpaši atkarībā no darbības, kas veikta darbinieku pārstāvja statusā pārņemtajā uzņēmumā vai uzņēmuma daļā.</ALINEA><ALINEA>Šajā ziņā aizliegta diferencēšana ir uzskatāma par konstatētu, ja pārņemtajā uzņēmumā vai uzņēmuma daļā strādājušo darbinieku vai viņu pārstāvju proporcionālā daļa īpašumtiesību saņēmēja izraudzīto darbinieku kopskaitā ir palikusi nemainīga.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> kopš <DATE ISO="19920817">1992. gada 17. augusta</DATE> strādāja sabiedrībā <HT TYPE="ITALIC">Echo NV</HT> Hauthalenā‑Helhterenā [<HT TYPE="ITALIC">Houthalen‑Helchteren</HT>] (Beļģija) par vadības grāmatvedības direktori.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT><DATE ISO="20120423">2012. gada 23. aprīlī</DATE> pēc <HT TYPE="ITALIC">Echo</HT> pieteikuma <HT TYPE="ITALIC">rechtbank van koophandel te Hasselt</HT> (Haseltas komerctiesa, Beļģija) sāka tiesas ceļā veicamu reorganizācijas procedūru vienošanās procedūras īstenošanai saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT>. Šai sabiedrībai tika piešķirta procedūras apturēšana līdz <DATE ISO="20121023">2012. gada 23. oktobrim</DATE> ieskaitot. Pēc tam šī apturēšana tika pagarināta līdz <DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīlim</DATE> ieskaitot.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>2013. gada 19. februārī, kamēr šis termiņš vēl nebija beidzies, <HT TYPE="ITALIC">rechtbank van koophandel te Hasselt</HT> (Haseltas komerctiesa) apmierināja <HT TYPE="ITALIC">Echo</HT> iesniegumu par vienošanās ceļā veicamās pārejas nomaiņu uz tiesas pārraudzībā veicamo pāreju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīlī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">rechtbank van koophandel te Hasselt</HT> (Haseltas komerctiesa) atļāva tiesas pilnvarniekiem veikt kustamās un nekustamās mantas pāreju <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT>, kas bija viena no divām uz <HT TYPE="ITALIC">Echo</HT> pārņemšanu pretendējošajām sabiedrībām. Savā piedāvājumā <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> piedāvāja pārņemt 164 darbiniekus, proti, aptuveni divas trešdaļas <HT TYPE="ITALIC">Echo</HT> personāla. Līgums par īpašumtiesību nodošanu tika parakstīts <DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīlī</DATE>. Šā līguma 9. pielikumā tika pievienots pārņemamo darbinieku saraksts. <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> vārda šajā sarakstā nebija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Turklāt šajā līgumā ir paredzēts, ka pārejai jānotiek <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>divu darbdienu laikā pēc atļauju piešķirošā sprieduma<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>, ko pieņēma <HT TYPE="ITALIC">rechtbank van koophandel te Hasselt</HT> (Haseltas komerctiesa).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><DATE ISO="20130423">2013. gada 23. aprīlī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> pa tālruni sazinājās ar pārejas skartajiem darbiniekiem, lūdzot viņiem nākamajā dienā ierasties darbā savu uzdevumu veikšanai. <DATE ISO="20130424">2013. gada 24. aprīlī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> šo pāreju apstiprināja rakstiski. Šādi piezvanīts tika arī nepārņemtajiem darbiniekiem, kurus tiesas pilnvarnieki <DATE ISO="20130424">2013. gada 24. aprīļa</DATE> vēstulē informēja par to, ka viņus <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> nav pārņēmusi. Šīs vēstules formulējums bija šāds:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Šī vēstule ir uzskatāma par oficiālu paziņojumu saskaņā <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 64. panta 2. punktu. [<HT TYPE="ITALIC">Echo</HT>] darbība ir izbeigta <DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīlī</DATE>. Tā kā Jūs nav pārņēmuši iepriekš minētie īpašumtiesību saņēmēji, Jums šī vēstule ir jāuzskata par sava darba devēja [<HT TYPE="ITALIC">Echo</HT>] veiktu darba līguma uzteikumu. Aicinām Jūs kā iespējamo [<HT TYPE="ITALIC">Echo</HT>] kreditoru vērsties ar savu prasījumu pie šo vēstuli parakstījušajiem tiesas pilnvarniekiem [..].<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Tiesas pilnvarnieki arīdzan iesniedza <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> veidlapu, kurā <DATE ISO="20130423">2013. gada 23. aprīlis</DATE> bija norādīts kā līguma izbeigšanas datums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> apgalvoja, ka Hauthalenā‑Helhterenā esošo dibinājumu <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> sākusi izmantot tikai kopš <DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīļa</DATE>, kad tika pasludināts <HT TYPE="ITALIC">rechtbank van koophandel te Hasselt</HT> (Haseltas komerctiesa) spriedums, taču <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> šo apgalvojumu apstrīdēja.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><DATE ISO="20130507">2013. gada 7. maija</DATE> brīdinājuma vēstulē <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> pieprasīja <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> viņu pieņemt darbā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> atbildēja <DATE ISO="20130516">2013. gada 16. maija</DATE> vēstulē, atsaukdamās uz to, ka esot piemērojams <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 61. panta 4. punkts, kas īpašumtiesību saņēmējam dod tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt, un kurus – nevēlas, ja vien, pirmkārt, šī izvēle tiek veikta tehnisku, ekonomisku vai organizatorisku iemeslu dēļ, un, otrkārt, ja tajā netiek izdarīta neatļauta diferencēšana. <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> atsaucās tostarp arī uz to, ka tai nav nekāda pienākuma pieņemt atpakaļ darbā <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> pēc tam, kad ir beidzies ar <HT TYPE="ITALIC">Echo</HT> noslēgtais darba līgums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Nepanākusi vienošanos, <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> ar <DATE ISO="20140411">2014. gada 11. aprīļa</DATE> prasības pieteikumu cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">arbeidsrechtbank te Antwerpen</HT> (Antverpenes Darba lietu tiesa, Beļģija).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Turklāt <DATE ISO="20150724">2015. gada 24. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> lūdza lietā kā trešo personu piespiedu kārtā pieaicināt arī Beļģijas valsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT><DATE ISO="20160523">2016. gada 23. maija</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">arbeidsrechtbank te Antwerpen</HT> (Antverpenes Darba lietu tiesa) visus <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> prasījumus atzina par nepamatotiem un piesprieda viņai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevums. Par šo spriedumu <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> iesniedza apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">arbeidshof te Antwerpen, afdeling Hasselt</HT> (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Haseltas nodaļa, Beļģija).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">arbeidshof te Antwerpen, afdeling Hasselt</HT> (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Haseltas nodaļa) ar <DATE ISO="20170814">2017. gada 14. augusta</DATE> lēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts <DATE ISO="20170821">2017. gada 21. augustā</DATE>, nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Vai [<HT TYPE="ITALIC">WCO</HT>] 61. panta 4. punktā īpašumtiesību saņēmējam piešķirtās izvēles tiesības ir saderīgas ar Direktīvu [2001/23], konkrēti ar šīs direktīvas 3. un 5. pantu, ja šī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>tiesas ceļā veicamā reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> ir veikta, lai kopumā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošās personas uzņēmumu vai tā darbības?<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. <DATE ISO="20181003">2018. gada 3. oktobrī</DATE> notikušajā tiesas sēdē savus apsvērumus mutiski izklāstīja visi lietas dalībnieki, izņemot <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par prejudiciālā jautājuma formulējumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumos <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> nevar piesaukt Direktīvu 2001/23, lai prasītu atstāt bez piemērošanas skaidru valsts tiesību normu, un ka tā rezultātā uzdotais jautājums nav būtisks pamatlietas izspriešanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka – lai arī patiešām ir tā, ka strīdā starp privātpersonām direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus attiecībā uz privātpersonām un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret tām, – Tiesa tomēr ir arī vairākkārtīgi nospriedusi, ka no direktīvas izrietošais dalībvalstu pienākums sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums veikt visus šā pienākuma izpildes nodrošināšanai piemērotos vispārīgos vai īpašos pasākumus attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp arī tiesu iestādēm to piekritībā esošajos jautājumos. No tā izriet, ka, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām ir lūgts tās interpretēt, ir jāņem vērā visas šo tiesību normas un jāpiemēro šajās tiesībās atzītās interpretācijas metodes, lai tās interpretētu cik vien iespējams atbilstīgi attiecīgās direktīvas formulējumam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto<?PAGE NO="5"?> rezultātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>DI</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>No tā, manuprāt, izriet, ka, ievērojot šo valstu tiesu pienākumu, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir būtisks pamatlietas izspriešanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa Tiesai būtībā vaicā, vai <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 61. panta 4. punkts ir atbilstīgs Direktīvas 2001/23 3. un 5. pantam. Ar šādi formulēto jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu spriest par to, vai valsts tiesību norma ir saderīga ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Atgādinu pastāvīgās judikatūras atziņu, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu aizsāktajā procedūrā valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas ziņā un Tiesai nav jāspriež par valsts tiesību normu saderīgumu ar Savienības tiesībām. Tiesas kompetencē tomēr ir sniegt valsts tiesai visas norādes par Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ļaus tai izvērtēt šo normu saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu. Pat ja – kā nupat norādīju – iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma burtiskais formulējums patiešām mudina Tiesu spriest par valsts tiesību normas saderīgumu ar Savienības tiesībām, nekas neliedz Tiesai sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, dodot tai norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kas ļautu valsts tiesai pašai spriest par valsts tiesību saderīgumu ar Savienības tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151015">2015. gada 15. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Iglesias Gutiérrez</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Rion Bea</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/14 un C‑353/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:691">EU:C:2015:691</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Jāatgādina arīdzan, ka šīs valstu tiesu un Tiesas sadarbības ietvaros Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas vajadzīgas valsts tiesām, lai izlemtu tajās iesniegtās lietas, pat ja šīs tiesību normas nav tieši norādītas jautājumos, kurus tai ir nosūtījušas šīs tiesas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160621">2016. gada 21. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">New Valmar</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑15/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:464">EU:C:2016:464</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Crespo Rey</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑2/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:511">EU:C:2018:511</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Līdz ar to, pat ja, formāli ņemot, iesniedzējtiesa savu jautājumu ir uzdevusi tikai par Direktīvas 2001/23 3. un 5. panta interpretāciju, šis apstāklis neliedz Tiesai sniegt šai valsts tiesai visas norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīgas izskatāmās lietas izspriešanai, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa ir vai nav uz tām atsaukusies sava jautājuma formulējumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abcur</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑544/13 un C‑545/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:481">EU:C:2015:481</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170510">2017. gada 10. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Chavez‑Vilchez</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑133/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:354">EU:C:2017:354</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šo judikatūru un iesniedzējtiesas lēmumā rodamo informāciju, manuprāt, uzdotais jautājums Tiesai ir jāpārformulē. Tātad ierosinu uzskatīt, ka iesniedzējtiesas jautājums būtībā ir par to, vai Direktīva 2001/23, konkrēti tās 3. un 4. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros – gadījumā, ja uzņēmuma īpašumtiesību nodošana notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, ko piemēro, lai pilnībā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošo personu vai tās darbību, – īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, manuprāt, ir svarīgi vispirms izvērtēt jautājumu par to, vai Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, kad uzņēmumu pāreja notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, un līdz ar to, vai no šīs tiesību normas izrietošais izņēmums ir piemērojams šajā lietā. Proti, vienīgi tad, ja šī procedūra neatbilst šajā tiesību normā prasītajiem nosacījumiem, uzņēmuma pārejā ir jāsaglabā darbinieku tiesības, kā paredzēts tostarp šīs direktīvas 3. un 4. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tiesai apsvērumus iesniegušie lietas dalībnieki ir izklāstījuši atšķirīgus viedokļus par to, kā būtu atbildams uz prejudiciālo jautājumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> un Komisija būtībā apgalvo, ka pamatlietā aplūkotā pāreja neatbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta nosacījumiem. Tās uzskata, ka no Tiesas judikatūras, konkrēti sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, izrietot, ka pamatlietā aplūkotā tiesas ceļā veicamās reorganizācijas procedūra tika uzsākta nevis tālab, lai rastu atlīdzinājumu kreditoriem aktīvu realizācijas ceļā, bet gan tālab, lai turpinātu attiecīgā uzņēmuma darbību. Tāpēc, viņuprāt, šai procedūrai Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts neesot piemērojams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Beļģijas valdība un <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> turpretim argumentē, ka tiesas ceļā veicamā reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju esot jāuzskata par likvidācijas procedūru un tāpēc pamatlietā aplūkotā pāreja atbilstot Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos uzskatu par vajadzīgu vispirms izklāstīt vairākus vispārīgus apsvērumus par uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu attīstību Eiropas Savienībā. Šie apsvērumi, manuprāt, ir lietderīgi ne tikai tālab, lai noteiktu Direktīvu 2001/23 ietverošā tiesiskā regulējuma ietvarus, bet arī tālab, lai saprastu aplūkotās procedūras kontekstu. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, pēc tam iztirzāšu jautājumu par Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts piemērojamību, kā arī iemesliem, kas ļauj atkāpties no šajā pantā minētā izņēmuma. Noslēgumā pievērsīšos šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētās darbinieku tiesību aizsardzības režīma tvērumam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu attīstību Savienībā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>1974. gadā ekonomiskās krīzes apstākļos Eiropas Savienības Padome pieņēma rezolūciju, kurā tika paredzēta virkne pasākumu, ko Komisija apņēmās iesniegt Padomei minētā gada laikā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Padomes Rezolūcija (1974. gada 21. janvāris) par sociālās rīcības programmu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="013" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1974">OV 1974, C 13, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Šo pasākumu starpā bija divi priekšlikumi direktīvām par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, pirmā priekšlikuma gadījumā – attiecībā uz kolektīvo atlaišanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Padomes Direktīva 75/129/EEK (1975. gada 17. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="048" PAGE.FIRST="29" DATE.PUB="1975">OV 1975, L 48, 29. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un otrās priekšlikuma gadījumā – attiecībā uz darbinieku tiesību un priekšrocību aizsardzību uzņēmumu īpašuma maiņas gadījumā, tostarp apvienojoties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Padomes Direktīva 77/187/EEK (1977. gada 14. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="061" PAGE.FIRST="26" DATE.PUB="1977">OV 1977, L 61, 26. lpp.</REF.DOC.OJ>). Šī direktīva tika aizstāta ar Direktīvu 2001/23.</P></NOTE>. Šīs direktīvas tika ieviestas septiņdesmito gadu gaitā, lai gādātu par darbinieku tiesību aizsardzību pēc septiņdesmito gadu sākumā notikušās ekonomiskās krīzes veiktās pārstrukturēšanas apstākļos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat. it īpaši Blanpain, R., <HT TYPE="ITALIC">European Labour Law</HT>, Wolters Kluwer, 2010, 680. lpp.</P></NOTE>. Astoņdesmitajos gados tika pieņemta vēl kāda trešā direktīva, proti, Direktīva 80/987/EEK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="19801020">1980. gada 20. oktobris</DATE>) par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="283" PAGE.FIRST="23" DATE.PUB="1980">OV 1980, L 283, 23. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> par darba devēja maksātnespēju, kas tādējādi papildināja šo t.s. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>pārstrukturēšanas direktīvu<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> kopumu. No katras šīs direktīvas apsvērumiem izrietēja, ka dalībvalstu starpā pastāvošās atšķirības kolektīvās atlaišanas kārtības un procedūras ziņā, kā arī darba ņēmēju aizsardzības apjoma ziņā viņu darba devēja pārstrukturēšanas vai maksātnespējas gadījumos spēj tieši iespaidot kopējā tirgus darbību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šā gadsimta sākumā šīs direktīvas tika pārskatītas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Direktīva 75/129 tika grozīta ar Padomes <DATE ISO="19920624">1992. gada 24. jūnija</DATE> Direktīvu 92/56/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="245" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="1992">OV 1992, L 245, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>) un kodificēta ar Padomes Direktīvu 98/59/EK (<DATE ISO="19980720">1998. gada 20. jūlijs</DATE>) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="225" PAGE.FIRST="16" DATE.PUB="1998">OV 1998, L 225, 16. lpp.</REF.DOC.OJ>). Direktīva 80/987 vairākkārt ir tikusi būtiski grozīta pagājuša gadsimta astoņdesmitajos gados un šā gadsimta sākumā (skat. šīs direktīvas I pielikuma A un B daļu). Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20081022">2008. gada 22. oktobra</DATE> Direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="283" PAGE.FIRST="36" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 283, 36. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Tajās izdarītajos grozījumos tika ņemts vērā pārstrukturēšanu transnacionālais mērogs, stiprinot to prognozēšanas mehānismus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. <DATE ISO="19940908">1994. gada 8. septembra</DATE> Priekšlikumu Padomes direktīvai par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (COM(94) 300, galīgā redakcija, 3. lpp.). Skat. arī Rodière, P., <HT TYPE="ITALIC">Droit social de l’Union européenne</HT>, LDGD, 2014, 422. lpp., un Barnard, C., <HT TYPE="ITALIC">EU Employment Law</HT>, 4. izd., Oxford University Press, 2012, 577. lpp.</P></NOTE>. Konkrēti Direktīva 77/187 vispirms tika grozīta ar Direktīvu 98/50/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Padomes Direktīva 98/50/EK (<DATE ISO="19980629">1998. gada 29. jūnijs</DATE>), ar kuru grozīta Direktīva 77/187 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="201" PAGE.FIRST="88" DATE.PUB="1998">OV 1998, L 201, 88. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un pēc tam kodificēta ar Direktīvu 2001/23<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Dažus gadus vēlāk tika publicēta Komisijas <DATE ISO="20120117">2012. gada 17. janvāra</DATE> Zaļā grāmata <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana – kāda ir jaunākā pieredze?<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> (COM(2012) 7 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Zaļā grāmata<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>). No šā dokumenta izriet, ka tā mērķis bija konkrēti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>uzlabot sinerģijas starp attiecīgajām personām, risinot grūtības saistībā ar pārstrukturēšanos un piemērošanos pārmaiņām<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> (2. lpp.).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Ar šīm trim direktīvam bija iecerēts gan atvieglot uzņēmumu pārstrukturēšanu, lai tos padarītu konkurētspējīgākus un efektīvākus, gan risināt jautājumu par pārstrukturēšanas lēmumu kaitīgajām sekām un mazināt to iedarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Skat. Barnard, C., minēts iepriekš, 577. lpp.: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>In this respect the Directives were intended both to encourage a greater degree of industrial democracy and to provide an element of social protection.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></P></NOTE>. Tādējādi šīs direktīvas palīdzēja amortizēt lejupslīdes radīto triecienu un mazināt negatīvās sekas, ko krīzes laikā veiktie pārstrukturēšanas pasākumi izraisījuši sociālajā plāksnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>ES kvalitātes sistēma pārmaiņu un pārstrukturēšanās prognozēšanai<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> (COM(2013) 882 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, 5. lpp.). Skat. arī Barnard, C., minēts iepriekš, 578. lpp.</P></NOTE>. Jāatzīmē, ka, turpinot šo pašu pieeju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Ievērojot Zaļajā grāmatā noteikto un izpildot Eiropas Parlamenta saskaņā ar LESD 225. pantu izteikto lūgumu un <DATE ISO="20130115">2013. gada 15. janvāra</DATE> Rezolūciju par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību (pazīstama kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><HT TYPE="ITALIC">Alejendro Cercas</HT> ziņojums<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), Komisija piedāvāja sistēmu pārmaiņu un pārstrukturēšanās prognozēšanai, kurai jāsekmē ieguldījumi cilvēkkapitālā un jānodrošina cilvēkresursu atkārtota piesaiste darbībām, kurām ir liels izaugsmes potenciāls, un kvalitatīvas darbavietas atbilstoši stratēģijai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Eiropa 2020<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> (COM(2013) 882 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, 3. lpp.).</P></NOTE>, Komisija nesen ir iesniegusi priekšlikumu direktīvai par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, ar kuru paredzēts stiprināt uzņēmumu saglabāšanas kultūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, otro iespēju un pārstrukturēšanas, maksātnespējas un saistību dzēšanas procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu 2012/30/ES (COM(2016) 723 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>). No šā priekšlikuma 1., 2. un 12. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir tostarp novērst šķēršļus, kuri liedz veikt kapitāla brīvu apriti un izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību un kuru rašanās cēlonis ir valstu tiesību aktos un procedūrās par preventīvo pārstrukturēšanu, maksātnespēju un otro iespēju pastāvošās atšķirības. Tālab šajā priekšlikumā ir uzsvērts, ka jaunajā direktīvā būtu jānodrošina, ka pastāvētspējīgiem uzņēmumiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, ir pieejams iedarbīgs valsts preventīvās pārstrukturēšanas regulējums, kurā ir paredzēta to iespēja turpināt darbību.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Šis atgādinājums par uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu pārmaiņām, kas notikušas gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī, ļaus pilnīgi izprast Direktīvas 2001/23 kontekstu, lai izvērtētu iesniedzējtiesas iesniegto prejudiciālo jautājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētā izņēmuma piemērojamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izņēmuma attīstība judikatūrā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Direktīvā 77/187 sākotnēji nebija paredzēts izņēmums no tās piemērošanas gadījumā, ja uzņēmuma pāreja notiek bankrota vai analoģiskas procedūras ietvaros. Direktīvas 77/187 tekstā šāds izņēmums tika ieviests tikai ar Direktīvu 98/50 – proti, to paredzot Direktīvas 77/187 4.a pantā, kas tagad ir rodams Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā. Šā izņēmuma mērķis, kā teikts Direktīvas 98/50 trešajā apsvērumā, bija grozīt Direktīvu 77/187, tostarp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>atbilstīgi Tiesas judikatūrai<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, kuru tāpēc īsumā atgādināšu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Mengozzi</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:241">EU:C:2017:241</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Šo izņēmumu no Direktīvā 77/187 paredzētajām garantijām Tiesa ir izstrādājusi spriedumos <HT TYPE="ITALIC">Abels</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedums, 1985. gada 7. februāris (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>135/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:55">EU:C:1985:55</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Minētā lieta attiecās uz kāda uzņēmuma pāreju, kas notika Nīderlandes tiesībās reglamentēta likumiskā bankrota procedūras ietvaros. Skat. arī spriedumus, 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wendelboe</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>19/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:54">EU:C:1985:54</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Botzen</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>186/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:58">EU:C:1985:58</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Industriebond FNV</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakbeweging</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>179/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:57">EU:C:1985:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, <HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Šajā spriedumā Tiesa sprieda par to, vai Direktīva 77/187 ir piemērojama Itālijas tiesību aktos paredzētās uzņēmuma ārkārtas pārvaldības gadījumā.</P></NOTE>, <HT TYPE="ITALIC">Spano</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951207">1995. gada 7. decembris</DATE> (<NO.CASE>C‑472/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:421">EU:C:1995:421</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Šajā lietā Tiesai bija jānosaka, vai Direktīva 77/187 ir piemērojama tāda uzņēmuma pārejas gadījumā, kurš saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem bija atzīts par krīzes stāvoklī esošu. Par šiem pašiem tiesību aktiem skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090611">2009. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑561/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:363">EU:C:2009:363</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Dethier Équipement</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980312">1998. gada 12. marts</DATE> (<NO.CASE>C‑319/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:99">EU:C:1998:99</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Šī lieta bija par Direktīvas 77/187 piemērojamību uzņēmuma pārejai, kas notika saistībā ar Beļģijas tiesībās paredzēto procedūru sabiedrību likvidācijai tiesas ceļā.</P></NOTE>. Vispirms atgādinājusi, ka šīs direktīvas mērķis bija novērst, ka pārstrukturēšanās vienotajā tirgū tiek veikta, kaitējot darbiniekiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Spriedums, 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abels</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>135/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:55">EU:C:1985:55</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un pamatojusi šo izņēmumu ar bankrota tiesību specifiskumu, Tiesa nosprieda, ka Direktīva 77/187 nav piemērojama <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>tādai uzņēmumu pārejai, [..] kas īpašumtiesības nododošās personas bankrota situācijā tiek veikta kompetentās tiesas pārraudzībā, lai realizētu īpašumtiesības nododošās personas aktīvus<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abels</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>135/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:55">EU:C:1985:55</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tomēr neierobežojot dalībvalstu tiesības šādai pārejai autonomi piemērot šīs direktīvas principus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedums, 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abels</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>135/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:55">EU:C:1985:55</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tiesa paskaidroja, ka Direktīva 77/187 tomēr bija piemērojama uzņēmuma pārejai, kas tiek veikta maksājumu apturēšanas procedūrā, kura notiek <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>posmā vēl pirms bankrota un kuras gadījumā tiesas pārraudzība ir ierobežotāka, un kuras mērķis pirmām kārtām ir saglabāt uzņēmuma aktīvus un, ja iespējams, nodrošināt tā darbības turpināšanos nākotnē<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Spriedums, 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abels</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>135/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:55">EU:C:1985:55</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un skat. arī ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:241">EU:C:2017:241</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Vēlāk Tiesa precizēja, ka, ievērojot dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības, pēc tā, cik lielā mērā tiesa pārrauga procedūru, pati par sevi vēl nevar noteikt Direktīvas 77/187 piemērošanas jomu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tā atzina, ka līdz ar to izšķirošais kritērijs, kas jāņem vērā, lai noskaidrotu, vai Direktīva 77/187 ir piemērojama tādai uzņēmuma pārejai, kas veikta administratīvas vai tiesā notiekošas procedūras ceļā, ir <HT TYPE="ITALIC">attiecīgās procedūras mērķa</HT> kritērijs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951207">1995. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Spano</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:421">EU:C:1995:421</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Jānorāda, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT>, minēts iepriekš, aplūkotās procedūras mērķis bija stabilizēt uzņēmumu, lai tas spētu nodrošināt savu turpmāko darbību (32. punkts). Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Spano</HT> u.c., minēts iepriekš, mērķis bija ļaut uzņēmumam turpināt darboties, būtiski nepārtraucot savu ražošanas darbību, lai tādējādi sekmētu tā atgūšanos nākotnē (27. un 28. punkts).</P></NOTE>. Pamatojoties uz to, Tiesa uzskatīja, ka pāreja, kas tiek veikta procedūrā, kuras mērķis ir parādnieka <HT TYPE="ITALIC">aktīvu realizācija</HT> nolūkā apmierināt kreditoru kopuma prasījumus, neietilpst Direktīvas 77/187 piemērošanas jomā, turpretim pāreja, kas tiek veikta procedūrā, kuras <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>mērķis ir pirmām kārtām<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> nodrošināt <HT TYPE="ITALIC">uzņēmuma</HT> <HT TYPE="ITALIC">darbības</HT> <HT TYPE="ITALIC">turpināšanu</HT>, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokāta V. van Gervena [<HT TYPE="ITALIC">W. Van Gerven</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:228">EU:C:1991:228</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Pēc tam Tiesa šo kritēriju apstiprināja un precizēja, ka, tā kā aplūkotās procedūras mērķis bija sekmēt uzņēmuma darbības turpināšanu, lai tas varētu vēlāk atgūties, un atšķirībā no bankrota procedūrām nebija nedz jāveic tiesas pārraudzībā, nedz jāieceļ uzņēmuma aktīvu administrators, nedz jānosaka maksājumu apturēšana, ar šādu ekonomisko un sociālo mērķi nav nedz izskaidrojams, nedz attaisnojams tas, ka attiecīgā uzņēmuma pilnīgas vai daļējas pārejas gaitā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>tā darbiniekiem tiek atņemtas viņu [Direktīvā 77/187] atzītās tiesības<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951207">1995. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Spano</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:421">EU:C:1995:421</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Visbeidzot attiecīgās procedūras mērķa kritērijam Tiesa pievienoja kādu papildkritēriju, kurā tiek ņemta vērā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>procedūras kārtība<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>. Tādējādi tā nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>tomēr jāņem vērā arī [šīs procedūras] kārtība, tostarp – vai tās iznākumā uzņēmuma darbība turpinās vai beidzas, kā arī Direktīvas 77/187 mērķi<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980312">1998. gada 12. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dethier Équipement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:99">EU:C:1998:99</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā lietā Tiesa konstatēja, ka, lai arī attiecīgās procedūras mērķis bija aktīvu likvidācija, tiesas ceļā likvidējamā uzņēmuma situācija vairākos aspektos – konkrēti, administratora iecelšanas un funkciju ziņā – ievērojami atšķīrās no situācijas, kurā ir bankrotējošs uzņēmums. Par šīm atšķirībām skat. minētā sprieduma 9. punktu. Skat. arī <DATE ISO="19981112">1998. gada 12. novembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Europièces</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑399/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:532">EU:C:1998:532</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Beļģijas tiesībās paredzētajai brīvprātīgās likvidācijas procedūrai Tiesa piemēroja kritērijus, kas tika izstrādāti <DATE ISO="19980312">1998. gada 12. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dethier Équipement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:99">EU:C:1998:99</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē tieši šo Tiesa judikatūrā izstrādāto un minētajā tiesību normā kodificēto principu gaismā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta interpretāciju</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Pēc tam, kad iepriekšējos punktos izklāstītie judikatūras principi tika kodificēti Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā, Tiesa šo tiesību normu pirmo reizi interpretēja <DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnija</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> Šajā spriedumā Tiesa sprieda par Direktīvas 2001/23 piemērojamību uzņēmuma pārejai, kas pēc bankrota pasludināšanas notika Nīderlandes tiesībās paredzētās jau pirms šīs pasludināšanas sagatavotas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>pre‑pack<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> procedūras ietvaros<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Šā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>pre–pack<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> darījuma mērķis ir visos sīkumos sagatavot uzņēmuma nodošanu, lai dzīvotspējīgās vienības varētu ātri atsākt darbību pēc bankrota pasludināšanas, tādējādi cenšoties izvairīties no uzņēmuma izjukšanas – kas būtu rezultāts brutālai šā uzņēmuma darbības pārtraukšanai bankrota pasludināšanas dienā –, lai tādā veidā saglabātu minētā uzņēmuma vērtību un darbavietas. Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā Tiesa pirmām kārtām atgādināja ka Direktīvas 2001/23 mērķis, kā izriet no tās 3. apsvēruma, ir darbinieku aizsardzība, it īpaši nodrošinot darbinieku tiesību saglabāšanu darba devēja maiņas gadījumā. Šajā nolūkā, pirmkārt, šīs Direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kuras pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, tādēļ pāriet īpašumtiesību saņēmējam. Otrkārt, ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu darbinieki ir aizsargāti no jebkādas atlaišanas, ko persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs varētu veikt, pamatodamies vienīgi uz minēto pāreju. Tiesa arīdzan atgādināja, ka, atkāpjoties no tā, Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka minētajā 3. un 4. pantā paredzēto aizsardzības režīmu nepiemēro attiecībā uz uzņēmumu pāreju, kura notiek šajā tiesību normā norādītajos apstākļos, ja vien dalībvalstis neparedz citādi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Runājot par izskatāmo lietu, ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka attiecīgā dalībvalsts būtu izmantojusi tiesības – pat apstākļos, kad ir piemērojams Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts, – īstenot minētās direktīvas 3. un 4. pantā paredzēto darbinieku aizsardzības režīmu, taču to noskaidrot ir iesniedzējtiesas ziņā. Līdz ar to šī tiesību norma ir piemērojam tādā lietā kā pamatlieta, ja vien attiecīgā procedūra atbilst šajā tiesību normā izklāstītajiem nosacījumiem (skat. šo secinājumu 42. un 43. punktu), un to es iztirzāšu turpinājumā. Skat. minētās direktīvas 5. panta 2. un 3. punktu. Jautājumā par šīm tiesību normām skat. <DATE ISO="20150128">2015. gada 28. janvāra</DATE> rīkojumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gimnasio Deportivo San Andrés</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑688/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:46">EU:C:2015:46</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Otrām kārtām Tiesa pārbaudīja, vai toreiz aplūkotā procedūra atbilda Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi, konstatējusi, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>pre‑pack<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> darījums tiek sagatavots pirms bankrota pasludināšanas, bet ir veikts pēc tās un ka tāpēc šis darījums var ietilpt jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>bankrota procedūra<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē, Tiesa tomēr uzskatīja, ka, tā kā šāda darījuma galvenais mērķis ir bankrotējušā uzņēmuma saglabāšana, tas neatbilda nosacījumam, ka attiecīgajai procedūrai ir jābūt uzsāktai nolūkā veikt īpašumtiesības nododošās personas aktīvu realizāciju. Šajā ziņā Tiesa paskaidroja, ka tas vien, ka minētā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>pre‑pack<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> darījuma mērķis var būt arī maksimāli palielināt labumu no vienošanās ar kreditoriem, nevar to pārveidot par procedūru, kas sākta, lai realizētu īpašumtiesības nododošās personas aktīvus<?PAGE NO="10"?> Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa vienlīdz atzina, ka tas, ka toreizējā darījumā neviena valsts iestāde neveica uzraudzību pār topošo administratoru un topošo uzraugtiesnesi [<HT TYPE="ITALIC">juge‑commissaire</HT>], neatbilda Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta nosacījumam par atrašanos valsts iestādes uzraudzībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Ievērojot izklāstīto, Tiesa nosprieda, ka tāds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>pre‑pack<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> darījums, kāds aplūkots pamatlietā, neatbilst visiem šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem un ka tādējādi nav pieļaujama atkāpe no aizsardzības režīma, kurš paredzēts šīs Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Šādi rīkodamās, Tiesa apstiprināja interpretācijas kritērijus, kas bija radušies tās agrākajā judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. šo secinājumu 42.–47. punktu.</P></NOTE>, tos pielāgojot aplūkotā Nīderlandes tiesībās paredzētā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>pre‑pack<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> darījuma īpatnībām, tostarp jautājumā par publisko pārraudzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Tiesa norādīja, ka no tai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>pre‑pack<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> darījums netika kārtots tiesas pārraudzībā, jo ar to nodarbojās uzņēmuma vadība, kas rīkoja sarunas un pieņēma lēmumus par bankrotējušā uzņēmuma pārdošanu (54. punkts).</P></NOTE> un attiecīgās procedūras mērķi, kuru Tiesa atzina par galveno kritēriju, minētajā procedūrā savukārt neņemot vērā papildkritēriju par šā darījuma kārtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Par šo papildkritēriju skat. <DATE ISO="19980312">1998. gada 12. marta</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dethier Équipement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:99">EU:C:1998:99</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī šo secinājumu 46. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantā paredzētā darbinieku aizsardzības režīma piemērojamība gadījumā, ja uzņēmuma pāreja notiek tiesiskās reorganizācijas procedūrā, veicot pāreju tiesas pārraudzībā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā tagad izvērtēšu, vai tāda uzņēmuma pāreja, kas notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, kā pamatlietā aplūkotā ietilpst vai neietilpst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izņēmumā un līdz ar to vai šādai situācijai ir vai ir nav piemērojams šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētais darbinieku aizsardzības režīms. Tālab ir jānoskaidro, vai pamatlietā aplūkotā procedūra atbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta kumulatīvajiem nosacījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī tiesību norma – tāpēc ka tā darbinieku aizsardzības režīmu noteiktos uzņēmumu pārejas gadījumos principā padara nepiemērojamu un tādējādi novirzās no Direktīvas 2001/23 pamatmērķa – ir noteikti jāinterpretē strikti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ievada piezīmes</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Neviena no pamatlietas pusēm nav apgalvojusi, ka tiesas ceļā veicamā reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju varētu būt uzskatāma par bankrota procedūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Šādu nostāju šķita principā aizstāvam tikai Komisija, kuras rakstveida apsvērumos ir teikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>tiesas pārraudzībā notiekoša pāreja [..] ir jāuzskata par bankrota procedūru [..]<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>. Tomēr mutvārdu apsvērumos tiesas sēdē tā norādīja, ka tās apsvērumos esot ieviesusies pārrakstīšanās kļūda, kas varētu radīt priekšstatu, ka tā aizstāvot šādu nostāju, un norādīja, ka tās apsvērumu 28. punkts ir lasāms šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>tiesas pārraudzībā notiekoša pāreja <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> jāuzskata par bankrota procedūru [..]<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>. (Mans izcēlums slīprakstā.)</P></NOTE>. Tomēr <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> paredzētā procedūra esot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>pagaidu aizsargvalnis pret bankrotu<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, kas esot gaužām līdzīgs pamatlietā aplūkotajai procedūrai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Beļģijas valdība apgalvo, ka tiesas ceļā veicamās reorganizācijas procedūra ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju ir Regulas (EK) Nr. 1346/2000 B pielikumā attiecībā uz Beļģiju skaidri uzskaitīta kā likvidācijas procedūra<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Padomes Regula (<DATE ISO="20000529">2000. gada 29. maijs</DATE>) par maksātnespējas procedūrām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="160" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 160, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes <DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnija</DATE> Īstenošanas regulu (ES) Nr. 583/2011 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="160" PAGE.FIRST="52" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 160, 52. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>Regula Nr. 1346/2000<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>). <HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT> atsaucas arī uz Regulas Nr. 1346/2000 A un C pielikumu, jo tās C pielikumā ir precizēts, ka pamatlietā aplūkotajā procedūrā ieceltais tiesas pilnvarnieks ir jāuzskata par administratoru.</P></NOTE> un ka minētā procedūra ietilpst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta prasībās, jo tās iedaba ir noteikta šajā pielikumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Šim viedoklim nepiekrītu. Manuprāt, apstāklim, ka pamatlietā aplūkotā procedūra ir minēta Regula Nr. 1346/2000 B pielikumā, nav izšķirošas nozīmes, lai šo procedūru varētu kvalificēt par likvidācijas procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina pirmām kārtām, ka Savienības starptautisko privāttiesību noteikumi par piekritību un piemērojamajām tiesībām nekādi neskar valstu materiālo tiesību normas. Regula Nr. 1346/2000 ir daļa no juridiskā ietvara, kuru Savienība ir sagādājusi, lai sekmētu tiesu sadarbību civillietās un komerclietās, kam ir pārrobežu iedarbība, savukārt Direktīva 2001/23 saskaņo materiālo tiesību normas un principā ir piemērojama attiecībā uz visām uzņēmumu pārejām. Tādējādi šī direktīva nosaka darbinieku aizsardzības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>universālu standartu<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> Savienībā notiekošas uzņēmuma pārejas gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Par jēdzienu saskaņotību Savienības tiesībās skat. manus <DATE ISO="20190122">2019. gada 22. janvāra</DATE> secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pillar Securitisation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑694/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:44">EU:C:2019:44</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Otrām kārtām, ja kāda maksātnespējas vai likvidācijas procedūra ir ierakstīta Regulas Nr. 1346/2000 A vai B pielikumā, tā ir jāuzskata par ietilpstošu minētās regulas piemērošas jomā un līdz ar to par maksātnespējas vai likvidācijas situāciju vienīgi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>šīs regulas piemērošanas nolūkos<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121122">2012. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Handlowy</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Adamiak</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑116/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:739">EU:C:2012:739</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka Francijas tiesībās paredzētā aizsardzības procedūra ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 <HT TYPE="ITALIC">piemērošanas jomā</HT> tāpēc, ka tā bija šīs regulas A pielikumā uzskaitīto procedūru vidū. Taču vairāki autori pauž šaubas par to, vai šajā procedūrā tiek ievēroti minētās regulas 1. panta 1. punktā izklāstītie nosacījumi. Skat. it īpaši Jault‑Seseke, F., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>Le règlement 2015/848: le vin nouveau et les vieilles outres<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revue critique de droit international privé</HT>, 2016, 21. lpp., 18. punkts; Burkhard, H., Oberhammer, P., Bariatti, S., Koller, Ch., Björn, L., Requejo Isidro, M., Villata, F. C. (red.), <HT TYPE="ITALIC">The Implementation of the New Insolvency Regulation: Improving Cooperation and Mutual Trust</HT>, Nomos, 2017, 65. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, kā izriet no šo secinājumu 7. punkta, kamēr tiesa nav izspriedusi par pieteikumu tiesas ceļā veicamai reorganizācijai, parādnieks nav nedz pasludināms par bankrotējušu, nedz – ja tas ir sabiedrība – likvidēts tiesas ceļā. Līdz ar to šo secinājumu 42.–51. punktā izvērtētās judikatūras gaismā tāda procedūra, kuras rezultātā var iestāties bankrots, taču tas negadās sistemātiski, neatbilst nosacījumam, ka attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu ir jārīko bankrota vai analoģiska procedūra,<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>No ražīgās Beļģijas doktrīnas, kas citēta <HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Plessers</HT> rakstveida apsvērumos, izriet, ka tiesas pārraudzībā notiekošā pāreja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>ir primārāka par bankrotu, un pat tās mērķis ir novērst šo radikālo lēmumu<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>. Šajā ziņā skat. Vandersnickt, C., <HT TYPE="ITALIC">Overgang van onderneming krachtens overeenkomst. Het materieel toepassingsgebied van de richtlijn 2001/23/EG</HT>, sērija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>Sociale praktijkstudies<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>, Malines, Wolters‑Kluwer, 2015, 116. lpp.</P></NOTE> un tāpēc nevar ietilpt jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>bankrota procedūra<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>No <HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Plessers</HT> rakstveida apsvērumiem izriet, ka gan likumdošanas sagatavošanas darbos, gan Beļģijas doktrīnā allaž ir ticis atzīts, ka pamatlietā aplūkojamā procedūra nav likvidācijas procedūra, bet gan ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>iecerēta kā alternatīva bankrotam<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Skat. Doc Parl., Chambre, 2007, DEC 52 0160/001, 7. lpp. Ar šo Tiesai iesniegtajos lietas materiālos citēto dokumentu, kā arī tiesas sēdē Komisijas minēto oficiālo tīmekļvietni par pārstrukturēšanas procedūrām var iepazīties: http://socialsante.wallonie.be/surendettement/professionnel/?q=procedures‑restructuration‑reorganisation. Skat. arī Doc. Parl., Chambre, 2008–09, DOC 52–0160/055, 32. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tagad izvērtēšu, vai pamatlietā aplūkotā procedūra atbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta paredzētajam nosacījumam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu ir jābūt uzsāktai bankrota vai analoģiskai maksātnespējas procedūrai ar mērķi realizēt tās aktīvus</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā ir prasīts, lai attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu būtu uzsākta bankrota vai analoģiska maksātnespējas procedūra nolūkā realizēt tās aktīvus. Šajā ziņā, kā izriet no Tiesas judikatūras, šim nosacījumam neatbilst procedūra, kuras mērķis ir attiecīgā uzņēmuma darbības turpināšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910725">1991. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:326">EU:C:1991:326</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951207">1995. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Spano</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:421">EU:C:1995:421</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Saistībā ar atšķirībām starp šiem abiem procedūru veidiem Tiesa ir nospriedusi, ka procedūras mērķis ir darbības turpināšana, ja procedūra ir vērsta uz efektīvas uzņēmuma vai to dzīvotspējīgo daļu darbības saglabāšanu. Savukārt procedūra, kuras mērķis ir aktīvu realizācija, ir vērsta uz to, lai gūtu maksimālu labumu no vienošanās ar visiem kreditoriem. Lai gan nav izslēgts, ka šie abi attiecīgai procedūrai izvirzītie mērķi zināmā mērā var pārklāties, uz uzņēmuma darbības turpināšanu vērstas procedūras galvenais mērķis katrā ziņā joprojām ir attiecīgā uzņēmuma saglabāšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170622">2017. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:489">EU:C:2017:489</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakvereniging</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑126/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:241">EU:C:2017:241</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Lai noskaidrotu, vai šajā gadījumā attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu ir uzsākta bankrota vai analoģiska maksātnespējas procedūra nolūkā realizēt tās aktīvus, ir jāņem vērā šādi faktori.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Pirmkārt, no Beļģijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 23. pantu tiesas ceļā veicamās reorganizācijas procedūra tiek uzsākta, līdzko kļūst apdraudēta uzņēmuma turpinātība. Šajā tiesību normā ir noteikts, ka šāda turpinātība katrā ziņā tiek uzskatīta par apdraudētu, ja zaudējumu rezultātā neto aktīvu apjoms ir sarucis mazāks par pusi no sabiedrības daļu kapitāla. Atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 16. pantam šīs procedūras mērķis ir tiesas pārraudzībā saglabāt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>grūtībās nonākušā uzņēmuma vai tā darbības pilnīgu vai daļēju <HT TYPE="ITALIC">turpinātību</HT><QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>. Tas ļauj uz vairākiem mēnešiem šo procedūru apturēt tāda darba devēja gadījumā, kura uzņēmums ir atzīts par šo tiesību aktu izpratnē <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>grūtībās<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> nonākušu, lai vai nu ļautu noslēgt izlīgumu, vai saņemtu kreditoru piekrišanu reorganizācijas plānam, vai ļautu veikt tādu tiesas pārraudzībā veicamo pāreju kā pamatlietā aplūkotā. Turklāt, kā izriet no <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 22. panta, šī procedūras apturēšana ļauj darba devējam reorganizēties, esot pasargātam no savu kreditoru veiktajiem piedziņas pasākumiem, konkrēti no tā, ka viņa sabiedrības tiktu pasludināta par bankrotējošu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. šo secinājumu 11. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Otrkārt, jāuzsver, ka – atbilstoši iesniedzējtiesas teiktajam – saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 59. panta 1. punkta pirmo daļu tiesas ceļā veicamās reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūras mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>uzņēmuma vai tā darbības pilnīgā vai daļēja<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> nodošana, kuru tiesa var uzdot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/><HT TYPE="ITALIC">nolūkā nodrošināt [minētās darbības] saglabāšanu</HT>, ja parādnieks tam piekrīt savā pieteikumā par tiesas ceļā veicamo reorganizāciju vai vēlāk procedūras gaitā<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Skat. šo secinājumu 11. un 12. punktu. (Mans izcēlums slīprakstā.)</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Visbeidzot, treškārt, jākonstatē – kā norāda iesniedzējtiesa – ka šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">rechtbank van koophandel te Hasselt</HT> (Haseltas komerctiesa) visnotaļ acīmredzami uzdeva tiesas pārraudzībā veicamo pāreju, lai pilnībā vai daļēji saglabātu uzņēmumu <HT TYPE="ITALIC">Echo</HT> vai tā darbību, kā teikts <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 59. panta 1. punkta pirmajā daļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tāpēc secinu, ka par šādas procedūras pamatmērķi ir uzskatāma grūtībās nonākušā uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana un tāpēc uz to nevar attiekties Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts saskaņā ar šo secinājumu 44. un 50. punktā minēto judikatūru.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bankrota vai analoģiskai maksātnespējas procedūrai ir jābūt publiskas iestādes pārraudzībā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Runājot par trešo Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu, jānorāda, ka no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 60. pantu spriedumā, kurā uzdots veikt pāreju, tiek iecelts tiesas pilnvarnieks, kas atbild par pārejas rīkošanu un īstenošanu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>parādnieka vārdā un vietā<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Skat. šo secinājumu 8. punktu. Proti, lai arī tiesas ieceltais pilnvarnieks meklē un aicina iesniegt piedāvājumus, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>prioritāri gādājot par to, lai pilnībā vai daļēji tiktu saglabāta uzņēmuma darbība, vienlaikus ievērojot kreditoru tiesības<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> (<HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 62. panta pirmā daļa). Vairāku salīdzināmu piedāvājumu gadījumā pilnvarnieks priekšroku dod tam piedāvājumam, kurš garantē nodarbinātības turpinātību ar darba devēja un darbinieku starpā noslēgtas vienošanās palīdzību (<HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 62. panta otrā daļa).</P></NOTE>. Šajos apstākļos uzskatu, ka šāda ierobežotāka pārraudzība nevar atbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā rodamajam nosacījumam par atrašanos šādas iestādes uzraudzībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Skat. spriedumu, 1985. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abels</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>135/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:55">EU:C:1985:55</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī šo secinājumu 43. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītā izriet, ka tāda tiesas ceļā veicamās reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūra kā pamatlietā aplūkotā neatbilst visiem Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem un tāpēc nav pieļaujama atkāpe no šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētā aizsardzības režīma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par īpašumtiesību saņēmēja iespēju izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt, Direktīvas 2001/23 3. un 4. panta gaismā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 61. panta 4. punktu īpašumtiesību saņēmējs drīkst izvēlēties, kurus darbiniekus tas pārņems, ja vien viņa izvēle, pirmkārt, ir pamatota tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem apsvērumiem un, otrkārt, tiek izdarīta, neveicot aizliegtu diferencēšanu. Ņemot vērā šo tiesību normu, rodas jautājums, vai Direktīvas 2001/23 3. un 4. pants ļauj īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties, kurus darbiniekus – kā teikts <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 61. panta 4. punktā – tas pārņems.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina – kā Tiesa ir jau vairākkārt nospriedusi –, ka Direktīva 2001/23 tiecas aizsargāt darbinieku tiesības uzņēmuma vadītāja maiņas gadījumā, ļaujot tiem palikt strādāt pie jaunā darba devēja ar tādiem pašiem noteikumiem, par kādiem bija vienošanās ar atsavinātāju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081127">2008. gada 27. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Juuri</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑396/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:656">EU:C:2008:656</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Minētās direktīvas mērķis ir garantēt, cik iespējams, līgumu vai darba attiecību turpināšanu ar īpašumtiesību saņēmēju bez izmaiņām, lai nepieļautu, ka attiecīgiem darbiniekiem īpašumtiesību pārejas dēļ tiek radīta nelabvēlīgāka situācija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19871217">1987. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ny Mølle Kro</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>287/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:573">EU:C:1987:573</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050526">2005. gada 26. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Celtec</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑478/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:321">EU:C:2005:321</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180807">2018. gada 7. augusts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Colino Sigüenza</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:646">EU:C:2018:646</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tiesa arī nospriedusi, ka, tā kā šī aizsardzība ir sabiedriskās kārtības jautājums un tāpēc nav darba līguma līdzēju ziņā, direktīvas noteikumi, it īpaši jautājumā par darbinieku aizsardzību pret atlaišanu īpašumtiesību pārejas gadījumā, ir jāuzskata par <HT TYPE="ITALIC">obligātiem</HT> tādā ziņā, ka no tiem nav iespējams atkāpties par ļaunu darbiniekiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Skat. spriedumu, 1988. gada 10. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Foreningen af Arbejdsledere i Danmark</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>324/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:72">EU:C:1988:72</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>): <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>No tā izriet, ka attiecīgie darbinieki nav tiesīgi atteikties no direktīvā viņiem piešķirtajām tiesībām un ka šīs tiesības nav ierobežojamas pat ar viņu piekrišanu<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> (15. punkts). Skat. arī spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19961114">1996. gada 14. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rotsart de Hertaing</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑305/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:435">EU:C:1996:435</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980312">1998. gada 12. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dethier Équipement</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:99">EU:C:1998:99</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tomēr arī jānorāda, kā skaidri redzams pašā Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumā, ka aizsardzība, ko paredzēts nodrošināt ar šo direktīvu, attiecas tikai uz tādiem darbiniekiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības, kas pastāv <HT TYPE="ITALIC">īpašumtiesību nodošanas dienā</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180807">2018. gada 7. augusts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Colino</HT> <HT TYPE="ITALIC">Sigüenza</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:646">EU:C:2018:646</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Līdz ar to, ja vien nav skaidri noteikts citādi, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>uz Direktīvas 2001/23 aizsardzību var atsaukties tikai<?PAGE NO="14"?> darbinieki, kuru darba līgums vai darba attiecības turpinās īpašumtiesību nodošanas dienā. Tas, vai šajā dienā pastāv darba līgums vai darba attiecības, ir jāizvērtē, pamatojoties uz valsts tiesībām, bet ievērojot šīs direktīvas saistošos noteikumus, kas attiecas uz darbinieku aizsardzību pret atlaišanu īpašumtiesību nodošanas gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880615">1988. gada 15. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bork International</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>101/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:308">EU:C:1988:308</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180807">2018. gada 7. augusts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Colino Sigüenza</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:646">EU:C:2018:646</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka pārejas datums tika noteikts <DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Iesniedzējtiesa norāda, ka tas, ka pārejas diena pārejas līgumā ir noteikta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>divu darbdienu laikā pēc atļauju piešķirošā sprieduma<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>, ir saistoši tikai līdzējiem un nav piesaucams attiecībā pret trešajām personām, kuras – kā <HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Plessers</HT> – nav slēgušas šo līgumu. Šī tiesa piebilst, ka savā <HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Plessers</HT> adresētajā <DATE ISO="20130424">2013. gada 24. aprīļa</DATE> vēstulē tiesas pilnvarnieki arī apstiprinājuši, ka <HT TYPE="ITALIC">Echo</HT> darbība ir beigusies <DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīlī</DATE>. Šajā ziņā skat. šo secinājumu 15. punktu.</P></NOTE> un, otrkārt, ka <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> darba līgums beidzās <DATE ISO="20130424">2013. gada 24. aprīlī</DATE>. Šī tiesa uzsver, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>nevar būt ne mazāko šaubu, ka īpašumtiesību pārejas dienā (<DATE ISO="20130422">2013. gada 22. aprīlī</DATE>) <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> ar [īpašumtiesības nododošo personu (<HT TYPE="ITALIC">Echo</HT>)] saistīja darba līgums<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>. Tā arī precizē, ka tiesas pilnvarnieki ar <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> noslēgto darba līgumu izbeidza <DATE ISO="20130424">2013. gada 24. aprīlī</DATE>. Līdz ar to ir jāuzskata, ka īpašumtiesību pārejas dienā <HT TYPE="ITALIC">C. Plessers</HT> bija īpašumtiesības nododošās personas darbiniece un tāpēc saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. pantu īpašumtiesības nododošajai personai (<HT TYPE="ITALIC">Echo</HT>) piekrītošās darba devēja saistības attiecībā pret viņu automātiski pārgāja īpašumtiesību saņēmējam (<HT TYPE="ITALIC">Prefaco</HT>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Jāatgādina, ka veikt faktisko apstākļu izvērtējumu, kas vajadzīgs, lai Tiesas sniegto interpretācijas norāžu gaismā izspriestu par to, vai Direktīva 2001/23 ir piemērojama, ir iesniedzējtiesas ziņā. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880615">1988. gada 15. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bork International</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑101/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:308">EU:C:1988:308</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Runājot par Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktā paredzēto aizsardzību, no šīs tiesību normas izriet, pirmkārt, ka uzņēmuma īpašnieka maiņa pati par sevi nedz īpašumtiesības nododošajai personai, nedz īpašumtiesību saņēmējam nerada pamatu darbinieku atlaišanai un ka, otrkārt, minētā tiesību norma neliedz darbinieku atlaišanai notikt ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu izraisītu darbaspēka izmaiņu rezultātā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081016">2008. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kirtruna</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Vigano</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑313/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:574">EU:C:2008:574</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). No Tiesas judikatūras izriet, ka faktam, ka uzņēmums tiek atzīts par krīzes situācijā esošu, ne vienmēr ir jāizraisa sistemātiskas darbaspēka izmaiņas Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to procedūras, kurā tiek konstatēts uzņēmuma krīzes stāvoklis, rezultātā ne vienmēr radīsies sistemātiskas darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ minētās tiesību normas izpratnē. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090611">2009. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑561/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:363">EU:C:2009:363</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina – kā Tiesa jau ir nospriedusi – ka, lai noskaidrotu, vai atlaišana ir pamatota tikai ar īpašumtiesību nodošanu, pārkāpjot Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktu, ir jāņem vērā <HT TYPE="ITALIC">objektīvi apstākļi</HT>, kādos atlaišana ir notikusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880615">1988. gada 15. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bork International</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>101/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:308">EU:C:1988:308</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180807">2018. gada 7. augusts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Colino Sigüenza</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:646">EU:C:2018:646</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkotais no šo secinājumu 15. un 73. punkta izriet, ka aplūkotā atlaišana stājās spēkā divu dienu laikā pēc īpašumtiesību pārejas dienas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>No Tiesas judikatūras arī izriet, ka nepietiek vien pierādīt, ka darba līguma izbeigšanas pamatā ir ekonomiski, tehniski un organizatoriski iemesli. Ir vienlīdz jāpierāda, ka šie iemesli – pretēji Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktā noteiktajam – tieši neizriet no uzņēmuma pārejas. Citiem vārdiem sakot, ir jāpierāda, ka attiecīgās atlaišanas pamatā bija citi šo pāreju papildinoši <HT TYPE="ITALIC">apstākļi</HT>. Tātad tieši šie <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>citi apstākļi<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> ir tie, kas ir kvalificējami par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>ekonomiskiem, tehniski vai organizatorisku iemesliem<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> minētā 4. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081016">2008. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kirtruna</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Vigano</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑313/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:574">EU:C:2008:574</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktā nav noteikts, ka uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā būtu jāatstāj spēkā tirdzniecības telpu nomas līgums, kuru persona, kas nodod uzņēmuma īpašumtiesības, ir noslēgusi ar trešo personu, lai arī minētā līguma pārtraukšana var izraisīt īpašumtiesību saņēmējam nodoto darba līgumu pārtraukšanu. Tiesa arī uzskatīja, ka gadījumā, ja atlaišanu izraisījuši tādi blakus apstākļi kā īpašumtiesību saņēmēja un iznomātāju nevienošanās par jaunu nomas līgumu, neiespējamība atrast citu tirdzniecības platību vai neiespējamība pārcelt personālu uz citiem veikaliem, šie apstākļi ir kvalificējami kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>ekonomiski, tehniski vai organizatoriski iemesli<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> minētā Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta izpratnē.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Turpretim saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WCO</HT> 61. panta 4. punktu izvēle, kurus darbiniekus pārņemt un kurus nepārņemt, pat ja tā ir jāizdara, pamatojoties uz tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem apsvērumiem, ir tikai īpašumtiesību saņēmēja ziņā. Nešķiet, ka valsts tiesību aktos šis izvēles tvērums būtu kā <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> ierobežots. Taču, kā pareizi norāda Komisija, Direktīvas 2001/23 lietderīgo iedarbību nodrošināt ir valsts tiesas ziņā. Tāpēc pašai valsts tiesai ir jāspēj izvērtēt, vai atlaišana ir vajadzīga ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ, lai arī šķiet, ka šajā lietā tas tā nav. To izdarīt tā spētu tikai tad, ja to par šiem atlaišanas pamatā esošajiem iemesliem izsmeļoši informētu visas uzņēmuma pārejā iesaistītās puses. Līdz ar to par attaisnojošu iemeslu nav uzskatāma viena vienīga vēlme mazināt uzņēmuma pārņemšanas izmaksas vai novērst vai mazināt finansiālās problēmas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Ģenerāladvokāta V. van Gervena ieskatā, nav iemesla domāt, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>direktīva [pieļauj] jebkādu atlaišanu ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ. Proti, direktīva skaidri aizliedz šādu atlaišanu, ja tā notiek uzņēmuma pārejas rezultātā. Uz šo atlaišanu minētā atkāpe attiektos tikai tad, ja atlaišana jau tik un tā būtu notikusi, piemēram, ja par to jau ticis izlemts, pirms par uzņēmuma pāreju pat vēl nebija ne runas. Tāpēc direktīvas 4. pants nav piesaucams kā arguments, lai atlaistu kādus darbiniekus uzņēmuma pārejas dēļ<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> (ģenerāladvokāta V. van Gervena secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">d’Urso</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑362/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:228">EU:C:1991:228</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. 65. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Ļaujot īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt, tiktu atņemta jēga Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantam. Proti, procedūras, uz kurām neattiecas šajā direktīvā paredzētais aizsardzības režīms, ir bankrota vai maksātnespējas procedūras ar mērķi realizēt īpašumtiesības nododošās personas aktīvus, kas principā ietilpst Direktīvas 2008/94 piemērošanas jomā. Turpretim, kad vien attiecīgās procedūras mērķis ir uzņēmuma darbības turpināšana, uz šo procedūru neattiecas Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izņēmums un līdz ar to iespēja īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties darbiniekus ir pretrunā šīs direktīvas 3. un 4. pantam un tātad – tās lietderīgajai iedarbībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tāpēc, manuprāt, Direktīva 2001/23, tostarp tās 3. un 4. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros – gadījumā, ja uzņēmuma īpašumtiesību nodošana notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, ko piemēro, lai pilnībā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošo personu vai tās darbību, – īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt <HT TYPE="ITALIC">arbeidshof te Antwerpen</HT> (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Beļģija) šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Padomes Direktīvas 2001/23/EK (<DATE ISO="20010312">2001. gada 12. marts</DATE>) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda tiesas ceļā veicamās reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūra kā pamatlietā aplūkotā neatbilst visiem šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem un tāpēc nav pieļaujama atkāpe no šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētā aizsardzības režīma.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Direktīva 2001/23, tostarp tās 3. un 4. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros – gadījumā, ja uzņēmuma īpašumtiesību nodošana notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūrā, ko piemēro, lai pilnībā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošo personu vai tās darbību, – īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>