Atļauju sistēmas jēdzienam būtu jāaptver, cita starpā, administratīvas procedūras, lai piešķirtu atļaujas, licences, apstiprinājumus vai koncesijas, kā arī – lai varētu veikt darbību – pienākumu būt reģistrētam kā profesijas loceklim vai būt iekļautam reģistrā, uzskaitē vai datubāzē, būt oficiāli ieceltam organizācijā vai iegūt karti, kas apliecina piederību kādai noteiktai profesijai. Atļauju var piešķirt ne tikai ar formālu lēmumu, bet arī ar netiešu lēmumu, piemēram, kompetentajai iestādei neveicot nekādas darbības, vai tā, ka ieinteresētajai personai attiecīgās darbības uzsākšanai vai tās legalizēšanai ir jāsagaida apliecinājums par deklarācijas saņemšanu.

Šīs direktīvas noteikumi par atļauju sistēmām būtu jāpiemēro gadījumos, kad uzņēmēju piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai vajadzīgs kompetentas iestādes lēmums. Tas neattiecas ne uz kompetentu iestāžu lēmumiem izveidot publisku vai privātu struktūru attiecīga pakalpojuma sniegšanai, ne arī uz kompetentu iestāžu slēgtiem līgumiem par kāda pakalpojuma sniegšanu, ko regulē publiskā iepirkuma noteikumi, jo šajā direktīvā neaplūko publiskā iepirkuma noteikumus.

1.Ja konkrētai darbībai atļauju skaits ir ierobežots pieejamo dabisko resursu vai tehnisko iespēju nepietiekamības dēļ, dalībvalstis potenciālajiem pretendentiem piemēro tādu atlases procedūru, kas pilnībā garantē objektivitāti un pārskatāmību, tostarp jo īpaši atbilstīgu publicitāti par procedūras sākšanu, veikšanu un pabeigšanu.2.Šā panta 1. punktā minētajos gadījumos atļaujas izsniedz uz piemērotu ierobežotu termiņu, un tās nevar ne automātiski atjaunot, ne arī piešķirt citas priekšrocības pakalpojumu sniedzējam, kura atļaujas termiņš tikko ir beidzies, vai jebkurai citai personai, kurai ir īpašas saiknes ar šo pakalpojumu sniedzēju.3.Ievērojot šā panta 1. punktu un 9. un 10. pantu, dalībvalstis, paredzot atlases procedūras noteikumus, var ņemt vērā apsvērumus saistībā ar veselības aizsardzību, sociālās politikas mērķiem, darbinieku vai pašnodarbināto personu veselību un drošību, vides aizsardzību, kultūras mantojuma saglabāšanu un citus sevišķi svarīgus iemeslus saistībā ar sabiedrības interesēm atbilstoši [Savienības] tiesību aktiem.

[..] Konkrētiem līgumiem, kuru priekšmets ir ekonomikas dalībnieka tiesības ekspluatēt konkrētus valsts īpašumus vai resursus saskaņā ar privāttiesībām vai publiskām tiesībām, piemēram, zemi vai jebkuru valsts īpašumu, jo īpaši jūras, iekšzemes ostu vai lidostu nozarē, ar ko valsts vai līgumslēdzēja iestāde vai līgumslēdzējs paredz tikai to izmantošanas vispārīgos nosacījumus, neiegādājoties konkrētus būvdarbus vai pakalpojumus, nebūtu jāuzskata par koncesijām šīs direktīvas nozīmē. Tas parasti ir valsts īpašumu vai zemes nomas līgumu gadījumos, kas parasti ietver noteikumus par īpašuma nodošanu nomnieka valdījumā, īpašuma lietojuma veidu, īpašnieka un nomnieka pienākumus attiecībā uz īpašuma uzturēšanu, nomas ilgumu un īpašuma nodošanu atpakaļ īpašnieka valdījumā, nomnieka maksājamo nomas maksu un papildu izdevumiem.

Neskarot tiesisko regulējumu par īpašumu piešķiršanu reģioniem un vietējām struktūrām saskaņā ar 2009. gada 5. maija Likumu Nr. 42 un atbilstošajiem piemērošanas noteikumiem, procedūrā, kurā tiek pārskatītas atbilstošās tiesību normas jautājumā par koncesiju piešķiršanu uz valstij piederošiem piejūras īpašumiem ar tūrismu un atpūtu saistītas darbības veikšanai, proti, piešķiršanu, kas ir jāīsteno, pamatojoties uz šo koncesiju piešķiršanas kritērijiem un noteikumiem, ievērojot vienošanos, kura panākta reģionu konferencē saskaņā ar 2003. gada 5. jūnija Likuma Nr. 131 8. panta 6. punktu, un ievērojot konkurences, brīvības veikt uzņēmējdarbību, izpildes nodrošināšanas, attīstības, uzņēmējdarbības valorizācijas un ieguldījumu aizsardzības principus, kā arī ņemot vērā vajadzību atcelt Navigācijas kodeksa 37. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās preferences tiesības, to koncesiju derīguma termiņš, kuras jau ir noslēgtas šī dekrēta spēkā stāšanās dienā un kuru derīguma termiņš beidzas vēlākais 2015. gada 31. decembrī, tiek pagarināts līdz šim datumam [..].

Neskarot tiesisko regulējumu par īpašumu piešķiršanu reģioniem un vietējām struktūrām saskaņā ar 2009. gada 5. maija Likumu Nr. 42 un atbilstošajiem piemērošanas noteikumiem, procedūrā, kurā tiek pārskatītas atbilstošās tiesību normas jautājumā par koncesiju piešķiršanu uz valstij piederošiem piejūras, ezeru un upju īpašumiem ar tūrismu un atpūtu saistītas darbības veikšanai, zvejošanai, akvakultūrai un ar to saistītām ražošanas darbībām un sportam, kā arī darbībām, kas ir saistības ar jahtu ostām, piestātnēm un noenkurošanās vietām, kuras ir paredzētas izklaides kuģošanai, proti, piešķiršanu, kas ir jāīsteno, pamatojoties uz šo koncesiju piešķiršanas kritērijiem un noteikumiem, ievērojot vienošanos, kura panākta reģionu konferencē saskaņā ar 2003. gada 5. jūnija Likuma Nr. 131 8. panta 6. punktu, un ievērojot konkurences, brīvības veikt uzņēmējdarbību, izpildes nodrošināšanas, attīstības, uzņēmējdarbības valorizācijas un ieguldījumu aizsardzības principus, kā arī ņemot vērā vajadzību atcelt Navigācijas kodeksa 37. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās preferences tiesības, to koncesiju derīguma termiņš, kuras jau ir noslēgtas šī dekrēta spēkā stāšanās dienā un kuru derīguma termiņš beidzas vēlākais 2015. gada 31. decembrī, tiek pagarināts līdz 2020. gada 31. decembrim [..].

1.Gadījumā, ja pieejamo atļauju skaits attiecībā uz konkrētu pakalpojumu sniegšanas darbību ir ierobežots tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar pieejamo dabas resursu vai tehnisko iespēju ierobežoto raksturu, kompetentās iestādes piemēro potenciālo pretendentu atlases procedūru un nodrošina, ka attiecīgos tiesību aktos paredzētajā veidā iepriekš tiek noteikti un publicēti kritēriji un noteikumi, kuri var nodrošināt procedūras objektivitāti un kuri šīm iestādēm pašām ir jāievēro.2.Paredzot atlases procedūras noteikumus, kompetentās iestādes var ņemt vērā apsvērumus saistībā ar sabiedrības veselības aizsardzību, sociālās politikas mērķiem, darbinieku vai pašnodarbināto personu veselību un drošību, [..] vides aizsardzību, kultūras mantojuma saglabāšanu un citus sevišķi svarīgus iemeslus saistībā ar sabiedrības interesēm atbilstoši [Savienības] tiesību aktiem.3.1. punktā minētajiem kritērijiem un noteikumiem ir jābūt ievērotiem ikvienā lēmumā, kas attiecas uz atļaujas izsniegšanu.4.1. punktā minētajos gadījumos atļauja tiek piešķirta uz ierobežotu laikposmu, un tā nevar tikt automātiski pagarināta, kā arī nevar tikt piešķirtas priekšrocības iepriekšējam pakalpojumu sniedzējam vai citām personām, pat ja tās ir pamatotas ar īpašu saikni ar pirmo minēto.

Vai ar LESD 49., 56. un 106. pantā paredzētajiem brīvības veikt uzņēmējdarbību, nediskriminācijas un konkurences nodrošināšanas principiem, kā arī šajos principos iekļauto pamatotības noteikumu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ar vairākiem tiesību aktiem ir atkārtoti pagarināts ekonomiski nozīmīgu un publisku jūras, ezera un upju krastu īpašumu koncesiju spēkā esamības periods, kura ilgums saskaņā ar likumu ir pagarināts vismaz uz 11 gadiem, tādējādi tam pašam koncesionāram saglabājot ekskluzīvas tiesības saimnieciski apsaimniekot īpašumu, lai arī šim koncesionāram piešķirtajā koncesijā paredzētais spēkā esamības periods jau ir beidzies, un līdz ar to ieinteresētajiem saimnieciskās darbības veicējiem atņemot jebkādu iespēju saņemt koncesiju attiecībā uz īpašumu, pamatojoties uz publiskā iepirkuma procedūru?

1)Vai LESD 49., 56. un 106. pantā paredzētie brīvības veikt uzņēmējdarbību, nediskriminācijas un konkurences aizsardzības principi nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ar vairākiem secīgiem tiesību aktiem ir noteikta atkārtota koncesiju uz ekonomiski nozīmīgiem valstij piederošiem piejūras īpašumiem termiņa pagarināšana?2)Vai Direktīvas 2006/123 12. pants nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Dekrētlikuma Nr. 194/2009, kas ar Likumu Nr. 25/2010 pārveidots par likumu ar turpmākiem grozījumiem un papildinājumiem, 1. panta 18. punkts, kurā ir ļauts automātiski pagarināt spēkā esošās koncesijas uz valstij piederošiem jūras krasta īpašumiem ar tūrismu un atpūtu saistītas darbības veikšanai līdz 2015. gada 31. decembrim vai pat līdz 2020. gada 31. decembrim saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 179/2012 34.k pantu, kas tajā ietverts ar 2012. gada 17. decembra Likuma Nr. 221 1. panta 1. punktu?