–

Banco Santander SA kā Banco Banif SA tiesību pārņēmējas vārdā – J. M. Blanco Saralegui, A. Capilla Casco un J. M. Martínez Gimeno, abogados,

–

Asociación de Consumidores y Usuarios de Servicios Generales – Auge vārdā – E. Avilés Alcarria, procuradora, un J. M. Davó Escrivá, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Auvret, G. Goddin, P. Němečková un P. Vanden Heede, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV 2004, L 145, 1. lpp.), 52. panta 2. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Banco Santander SA kā Banco Banif SA tiesību pārņēmēju un Asociación de Consumidores y Usuarios de Servicios Generales – Auge (Vispārējo pakalpojumu patērētāju un lietotāju apvienība Auge; turpmāk tekstā – “Auge”) par privāto klientu noslēgto finanšu instrumentu pirkšanas līgumu spēkā esamību.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2004/39

3

Direktīvas 2004/39 2., 5., 17. un 31. apsvērumā bija teikts:

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 12. apakšpunktu:

5

Minētās direktīvas 52. pantā bija paredzēts:

Direktīva 2014/65/ES

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/EK un Direktīvu 2011/61/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp.) 74. pantā noteikts:

7

Saskaņā ar Direktīvas 2014/65 94. pantu Direktīva 2004/39 ir atcelta no 2017. gada 3. janvāra.

Direktīva (ES) 2020/1828

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2020/1828 (2020. gada 25. novembris) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (OV 2020, L 409, 1. lpp.) 13. un 14. apsvērumā noteikts:

Spānijas tiesību akti

Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/2007

9

2007. gada 16. novembra Real Decreto Legislativo 1/2007 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/2007 par Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību un citu papildu tiesību aktu pārskatīšanu; 2007. gada 30. novembra BOE Nr. 287, 49181. lpp.) 8. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzēts:

Likums 1/2000

10

2000. gada 7. janvāra Ley de Enjuiciamiento Civil 1/2000 (Likums 1/2000 – Civilprocesa likums; 2000. gada 8. janvāra BOE Nr. 7, 575. lpp.) 11. panta 1. punktā paredzēts:

Likums 1/1996

11

1996. gada 10. janvāra Ley 1/1996 de asistencia jurídica gratuita (Likums 1/1996 par bezmaksas juridisko palīdzību; 1996. gada 12. janvāra BOE Nr. 11, 793. lpp.) 2. papildnoteikumā patērētāju un lietotāju apvienībām ir atzītas tiesības saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ja celtās prasības “tieši attiecas uz vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem”.

12

Atbilstoši šī likuma 36. panta 2. punktam šāda atzīšana nozīmē, ka gadījumā, ja apvienības prasība tiesā netiek apmierināta, ne tai, ne arī atsevišķiem tās biedriem nav jāsedz pretējās puses tiesāšanās izdevumi neatkarīgi no prasības summas lieluma.

Karaļa dekrēts 1507/2000

13

2000. gada 1. septembra Real Decreto 1507/2000 por el que se actualizan los catálogos de productos y servicios de uso o consumo común, ordinario y generalizado y de bienes de naturaleza duradera, a efectos de lo dispuesto, respectivamente, en los artículos 2, apartado 2, y 11, apartados 2 y 5, de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y normas concordantes (Karaļa dekrēts 1507/2000, ar kuru atjaunina vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa preču un pakalpojumu, kā arī ilgizturīgo preču sarakstus, kā noteikts Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzību 2. panta 2. punktā un 11. panta 2. un 5. punktā un citās attiecīgajās tiesību normās; 2000. gada 12. septembra BOE Nr. 219, 31349. lpp.) I pielikuma c) iedaļas 13. punkts šo vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa preču un pakalpojumu lokā iekļauj arī banku un finanšu pakalpojumus.

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

14

Laikā no 2007. gada 4. maija līdz 2010. gada 7. janvārim Andrea kundze un Alberto kungs ar Banco Banif noslēdza vairākus finanšu produktu iegādes pasūtījumus kopsummā par 900 000 EUR.

15

Auge savu biedru Andrea kundzes un Alberto kunga vārdā cēla prasību pret šo banku, lūdzot līgumus par šo finanšu produktu iegādi atzīt par spēkā neesošiem piekrišanas neesamības dēļ, kā arī atmaksāt daļu no summām, kas samaksātas saskaņā ar šiem līgumiem, pieskaitot komisijas maksu, izdevumus un procentus.

16

Pirmās instances tiesa daļēji apmierināja šo prasību. Par šo nolēmumu iesniegtā apelācija tika noraidīta ar Audiencia Provincial de Granada (Granadas provinces tiesa, Spānija) spriedumu, pamatojoties uz to, ka minētā banka nav ņēmusi vērā klientu ieguldītāja profilu un nav pirms līguma noslēgšanas sniegusi viņiem skaidru un pilnīgu informāciju par riskiem, kas saistīti ar produktiem, par kuriem tie slēdza līgumu.

17

Banco Santander kā Banco Banif tiesību pārņēmēja iesniedza ārkārtas pārsūdzību procesuālā pārkāpuma dēļ un cēla kasācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā – Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija). Šīs pārsūdzības un kasācijas sūdzības pamatošanai tā būtībā apgalvo, ka Auge nav tiesību vērsties tiesā savu biedru vārdā, jo produkti, par kuriem tie noslēguši līgumu, ir spekulatīvi finanšu produkti ar augstu ekonomisko vērtību, nevis vispārējas un plaši izplatītas lietošanas preces, un tas nozīmējot, ka celtā prasība neietilpst patērētāju aizsardzības jomā.

18

Šajā kontekstā šī tiesa pauž šaubas par to, kā interpretēt Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktu, kas attiecas uz patērētāju organizāciju locus standi.

19

Iesākumā minētā tiesa norāda, ka tā vispārīgi ir atzinusi patērētāju apvienību locus standi, lai aizstāvētu to biedru individuālās intereses prasībās, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr tā uzsver, ka ir noliegusi šādas tiesības, ja runa ir par ieguldījumiem spekulatīvos finanšu produktos vai produktos ar augstu ekonomisko vērtību, jo šie produkti nav vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas preces.

20

Saskaņā ar Likuma 1/2000 11. panta 1. punktu patērētāju apvienībām esot tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu savu biedru tiesības un intereses, tikai tad, ja tiem ir tieša saikne ar vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas precēm vai pakalpojumiem. Tomēr, lai arī saskaņā ar Karaļa dekrēta 1507/2000 I pielikuma c) iedaļas 13. punktu banku un finanšu pakalpojumi principā ietilpst šādos pakalpojumos, tomēr pastāvot finanšu pakalpojumi, kuri to rakstura un apstākļu dēļ, kādos parakstīti līgumi par to iegādi, nevar tikt uzskatīti par vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas pakalpojumiem.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda Spānijas tiesību interpretācija tādos strīdos, kuros “patērētāja statuss vairs nav tik izteikts, ņemot vērā strīda īpatnības un prasības summu”, novērstu to, ka ieguldītāji, kuriem ir liela finansiālā spēja, ļaunprātīgi vai krāpnieciski izmanto patērētāju apvienību īpašo locus standi, lai gūtu labumu no Likumā 1/1996 tām atzītajām tiesībām uz bezmaksas juridisko palīdzību, atbrīvojot apvienības no pienākuma maksāt ar prasības celšanu saistītos tiesas izdevumus un atlīdzināt pretējās puses tiesāšanās izdevumus nelabvēlīga iznākuma gadījumā, tomēr neatņemot attiecīgajiem ieguldītājiem viņu autonomās tiesības vērsties tiesā.

22

Turpinājumā šī tiesa norāda, ka Tiesa vēl nav skaidri lēmusi par valsts tiesu novērtējuma brīvību attiecībā uz patērētāju un lietotāju apvienību locus standi, lai īstenotu Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktā paredzētās pārsūdzības tiesības.

23

2020. gada 2. aprīļa spriedumā Reliantco Investments un Reliantco Investments Limassol Sucursala Bucureşti (C‑500/18, EU:C:2020:264), uz kuru atsaucas Auge, Tiesa esot vienīgi uzskatījusi, ka, atzīstot patērētāja statusu, principā nav nozīmes tādiem faktoriem kā veikto darījumu vērtība, tā finansiālo zaudējumu riska nopietnība, kurš saistīts ar līgumu noslēgšanu ar patērētājiem, personas iespējamās zināšanas vai kompetence finanšu instrumentu jomā vai arī aktīva iesaistīšanās šādos darījumos, kā arī apstāklim, ka šī persona relatīvi īsā laikposmā ir veikusi lielu skaitu darījumu vai šajos darījumos ir ieguldījusi nozīmīgas summas, kā arī tam, ka šī pati persona var tikt kvalificēta kā “privātais klients”.

24

Šajā lietā tomēr runa esot nevis par to, ka šis statuss tiktu liegts ieguldītājiem ar lielu ekonomisko spēju, kuri iegādājas sarežģītus un augsta riska finanšu produktus – iesniedzējtiesa precizē, ka tā nekad to nav darījusi –, bet gan par to, vai patērētāju apvienības locus standi kāda no šiem ieguldītājiem patērētājiem vārdā var tikt ierobežots, ja tiek konstatēts procesuālās krāpšanas risks, kas rada nepamatotu kaitējumu gan pretējai pusei, gan Valsts kasei.

25

Šī tiesa piebilst, ka 2014. gada 27. februāra sprieduma Pohotovosť (C‑470/12, EU:C:2014:101) 45. un 46. punktā, kā arī 2018. gada 20. septembra sprieduma EOS KSI Slovensko (C‑448/17, EU:C:2018:745) 35. un 36. punktā attiecībā uz Padomes Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) šķietami norādīts, ka patērētāju apvienību locus standi pārbaude ir ekskluzīvā valsts tiesu kompetencē.

26

Visbeidzot minētā tiesa uzsver, ka, tā kā ar tajā celtajām prasībām tiek apšaubīts Auge locus standi, pārstāvot savus locekļus, atbilde uz šī sprieduma nākamajā punktā ietverto prejudiciālo jautājumu ir nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu. Turklāt tā uzskata, ka šo atbildi nevar izsecināt no Tiesas judikatūras, uz kuru šī apvienība atsaucas.

27

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

Par Tiesas kompetenci un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

28

Banco Santander un Spānijas valdība atsaucas uz Tiesas kompetences neesamību atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, jo šis jautājums attiecas uz valsts tiesību interpretāciju. Banco Santander uzskata: no tā arī izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

29

Banco Santander un Spānijas valdība būtībā ir vienisprātis, ka, tāpat kā citos Savienības tiesību instrumentos patērētāju tiesību jomā, Direktīvā 2004/39 ir vienīgi paredzēts dalībvalstu pienākums atzīt patērētāju apvienībām locus standi valsts tiesās, lai aizsargātu patērētāju kolektīvās intereses. Savukārt šajā direktīvā neesot prasīts, lai dalībvalstis atzītu šo apvienību locus standi šajās tiesās, lai aizstāvētu savu biedru individuālās intereses, nedz arī – lai tās saņemtu bezmaksas juridisko palīdzību. Līdz ar to uz šādu iespēju attiecoties vienīgi Spānijas tiesības.

30

Tādēļ iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecoties uz Spānijas tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru patērētāju apvienībām ir locus standi minētajās tiesās, lai aizstāvētu savu biedru individuālās intereses.

31

Šajā ziņā nav šaubu, ka tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu, pamatojoties uz skaidru kompetenču sadalījumu starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesai ir jurisdikcija interpretēt un piemērot valsts tiesības un Tiesas kompetence ir ierobežota vienīgi ar Savienības tiesību normu pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 17. maijs, Impuls Leasing România, C‑725/19, EU:C:2022:396, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tomēr šajā lietā iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu nevis par valsts tiesību interpretāciju, bet gan par Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punkta interpretāciju, lai varētu atrisināt tajā izskatāmo pamatlietu.

33

No tā izriet, ka Tiesas kompetencē ir lemt par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

34

Jāatgādina arī, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā tikai valsts tiesa, kura izskata pamatlietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kuras ziņā, ņemot vērā lietas īpatnības, ir noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tāpēc, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, LivaNova, C‑713/22, EU:C:2024:642, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šajā gadījumā, kā minēts it īpaši šī sprieduma 26. punktā, iesniedzējtiesa ir precīzi norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka atbilde uz uzdoto jautājumu ir nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu. Tādēļ nav acīmredzams, ka iesniedzējtiesas lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

Par prejudiciālo jautājumu

36

Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts judikatūra, saskaņā ar kuru patērētāju organizāciju tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu savu biedru individuālās intereses, un līdz ar to šo organizāciju tiesības saņemt bezmaksas juridisko palīdzību ir pakļautas ierobežojumiem, kas saistīti ar šo biedru finansiālo stāvokli, to finanšu produktu ekonomisko vērtību un veidu, kuros minētie biedri ir ieguldījuši, kā arī šo produktu sarežģītību.

37

Vispirms jānorāda: kā izriet no Direktīvas 2004/39 – kura, kā ģenerāladvokāte atzīmējusi secinājumu 32. punktā, ratione temporis piemērojama pamatlietā – 31. apsvēruma, šīs direktīvas mērķis tostarp ir aizsargāt “ieguldītājus”, proti, privātos klientus, profesionāļus un uzņēmumus.

38

Saskaņā ar Tiesas judikatūru “privāto klientu” minētās direktīvas 4. panta 1. punkta 12. apakšpunkta izpratnē var kvalificēt kā “patērētāju”, ja tā ir fiziska persona, kas darbojas ārpus jebkādas komercdarbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Petruchová, C‑208/18, EU:C:2019:825, 76. punkts).

39

Turklāt, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 67. punktā, ieguldītāja patērētāja dubultais statuss ir apstiprināts Direktīvā 2020/1828, kuras 14. apsvērumā noteikts, ka tās noteikumi aizsargā patērētāju intereses neatkarīgi no tā, vai šie patērētāji tiek saukti par “ceļotājiem, lietotājiem, klientiem, privātajiem ieguldītājiem, privātajiem klientiem, datu subjektiem vai vēl kā citādi”. It īpaši no šīs direktīvas 13. apsvēruma izriet, ka tā papildus vispārējām patērētāju tiesībām attiecas arī uz tādām jomām kā finanšu pakalpojumi.

40

Lai gan minētā direktīva tika pieņemta pēc pamatlietas faktiem, tomēr tā var būt noderīga, lai noteiktu “patērētāja” jēdzienu Direktīvas 2004/39 kontekstā, ciktāl tās I pielikumā ir atsauce uz Direktīvu 2014/65, ar kuru tika atcelta un aizstāta Direktīva 2004/39 un kuras 74. panta 2. punkts, kas veltīts pārsūdzības tiesībām patērētāju interesēs, atbilst Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktam, jo abi šie panti formulēti gandrīz identiski.

41

Ņemot vērā šos ievada precizējumus, jānorāda, ka Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt, ka viena vai vairākas no šajā tiesību normā uzskaitītajām iestādēm, proti, valsts iestādes vai to pārstāvji, patērētājorganizācijas, kam ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, un profesionālās organizācijas, kam ir likumīgas intereses rīkoties, lai aizstāvētu savus locekļus, var iesniegt prasību tiesā vai kompetentajās administratīvajās iestādēs, lai nodrošinātu, ka ir piemēroti valstu noteikumi šīs direktīvas īstenošanai.

42

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, vispirms jānosaka minētās tiesību normas materiālā piemērošanas joma un tas, vai uz prasību, ko patērētāju organizācija ir cēlusi, lai aizstāvētu vairāku patērētāju individuālās intereses, attiecas viena un tā pati tiesību norma. Šim nolūkam jāinterpretē tajā ietvertā frāze “patērētāju interesēs”.

43

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2022. gada 17. novembris, TOYA, C‑243/21, EU:C:2022:889, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Attiecībā uz Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punkta formulējumu jānorāda, ka šajā tiesību normā – visās valodu versijās, izņemot holandiešu, – ir atsauce uz “patērētājiem” daudzskaitlī. Daudzskaitļa izmantošana, kā ģenerāladvokāte uzsvērusi secinājumu 40. punktā, nozīmē, ka patērētāju organizācijas celtās prasības mērķim finanšu pakalpojumu un ieguldījumu jomā jāattiecas uz vairāku patērētāju interesēm.

45

Savukārt minētajā tiesību normā nav precizēts, vai šis patērētāju organizācijas celtās prasības kolektīvais aspekts prasa, lai šādas prasības priekšmets būtu ierobežots ar patērētāju vispārējo interešu aizsardzību vai, gluži pretēji, lai tas varētu attiekties arī uz vairāku patērētāju individuālajām interesēm. Proti, Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktā ir vienīgi atsauce uz dalībvalstu tiesībām gan attiecībā uz to iestāžu noteikšanu, kuras var pārstāvēt patērētāju intereses, gan attiecībā uz procesuālo kārtību, saskaņā ar kuru šī pārstāvība ir faktiski jāīsteno.

46

Plašais šīs tiesību normas formulējums tādējādi ļauj secināt, ka dalībvalstis var brīvi noteikt iestādes, kurām ir locus standi patērētāju interesēs, to interešu individuālo vai kolektīvo raksturu, kuras var aizstāvēt šīs iestādes, kā arī procesuālo kārtību, saskaņā ar kuru minētajām iestādēm ir jārīkojas šo interešu aizstāvībā.

47

Šī dalībvalstīm atzītā novērtējuma brīvība atspoguļo Direktīvas 2004/39 sistēmu un mērķi, kurš, kā izriet no šīs direktīvas 2., 5. un 31. apsvēruma, ir izveidot visaptverošu regulatīvu režīmu noteiktās finanšu tirgu jomās, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu vajadzīgo saskaņošanas pakāpi, it īpaši, lai ieguldītājiem nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni.

48

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums ieviest procesuālus mehānismus, lai aizsargātu patērētāju intereses, tomēr šis punkts ļauj tām saskaņā ar to attiecīgajām tiesību tradīcijām veidot šos procesuālos mehānismus, tostarp atzīstot patērētāju organizācijām locus standi, lai aizsargātu savu biedru individuālās intereses.

49

Pēdējā minētajā aspektā Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktā ir paredzētas tiesības celt prasību visu patērētāju ieguldītāju interesēs, nenošķirot tos atkarībā no viņu finansiālās spējas un finanšu instrumentiem, kuros tie ir ieguldījuši, ja vien šie instrumenti ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

50

Tādēļ no šīs tiesību normas neizriet, ka tad, ja attiecīgā dalībvalsts patērētāju organizācijām piešķīrusi tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu vairāku to biedru individuālās intereses, šo locus standi var rezervēt noteiktai patērētāju kategorijai, kas identificēta, pamatojoties uz šādiem kritērijiem.

51

Šajā lietā no iesniedzējtiesas norādītā valsts tiesiskā regulējuma izriet, ka, īstenojot kompetenci, kas Spānijas likumdevējam ir saskaņā ar Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktu, tas patērētāju apvienībām ir piešķīris tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu savu biedru individuālās intereses.

52

Šī tiesa norāda, pirmkārt, ka savā judikatūrā tā ir atzinusi patērētāju apvienību locus standi, lai aizstāvētu savu biedru intereses saistībā ar prasībām, kas ietilpst Direktīvas 2004/39 piemērošanas jomā, un, otrkārt, ka abiem biedriem, kurus pārstāv pamatlietā aplūkotā patērētāju apvienība, ir “patērētāju” statuss.

53

Turklāt minētā tiesa ir nospriedusi, ka patērētāju apvienībām nav locus standi, lai aizstāvētu to patērētāju individuālās intereses, kuriem ir liela finansiālā spēja un kuri veic ieguldījumus spekulatīvos finanšu produktos ar augstu ekonomisko vērtību, ko nevar uzskatīt par vispārēju, ikdienišķu un plaši izplatītu izmantošanu.

54

Šajā ziņā jānorāda, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajā judikatūrā atsevišķi patērētāji to finansiālo spēju, kā arī viņu ieguldījumu ekonomiskās vērtības, veida un sarežģītības dēļ tiek izslēgti no tādas apvienības pārstāvības saņemšanas, kurai ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā.

55

Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punkts nepieļauj tādu valsts judikatūru, ar kuru noteiktiem patērētājiem tiek liegtas tiesības, ceļot prasību tiesā, tikt pārstāvētiem ar patērētāju apvienības starpniecību.

56

Savukārt attiecībā uz bezmaksas juridiskās palīdzības sistēmu jānorāda, ka Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktā ir paredzētas tikai tiesības celt prasību par labu patērētāju organizācijām, kurām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, nenosakot pienākumu piešķirt šādu palīdzību, lai atvieglotu šo tiesību īstenošanu.

57

Tā kā nav Savienības tiesiskā regulējuma par bezmaksas juridiskās palīdzības nodrošināšanu patērētāju apvienībām, kad tās ceļ prasību patērētāju interešu aizstāvībai saistībā ar Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā jānosaka šādas normas atbilstoši procesuālās autonomijas principam, tomēr ar nosacījumu, ka tās nav mazāk labvēlīgas nekā normas, kas regulē līdzīgas situācijas, kurās tiek piemērotas iekšējās tiesības (līdzvērtības princips), un nepadara par neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, EOS KSI Slovensko, C‑448/17, EU:C:2018:745, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka šīm apvienībām ir tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, ja to celtās prasības tieši attiecas uz vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēm vai pakalpojumiem. Tādēļ tām nav pienākuma nedz samaksāt ar prasības celšanu saistītos tiesas izdevumus, nedz atlīdzināt pretējās puses tiesāšanās izdevumus, ja tai spriedums nav labvēlīgs. Šie tiesāšanās izdevumi nav arī jāsedz atsevišķiem biedriem, kurus tā pārstāv.

59

Šajā ziņā minētajai tiesai jāizvērtē, vai tādi finanšu instrumenti kā pamatlietā ietilpst “vispārējas, ikdienišķas un plaši izplatītas lietošanas vai patēriņa precēs vai pakalpojumos”, kas šīm apvienībām dod tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību.

60

Tomēr saskaņā ar minētās tiesas viedokli strīdos, kuros “patērētāja statuss vairs nav tik izteikts, ņemot vērā strīda īpatnības un prasības summu”, tas, ka patērētāju apvienība aizstāv tādu patērētāju individuālās intereses, kuriem ir liela finansiālā spēja un kuri veic ieguldījumus spekulatīvos finanšu produktos ar augstu ekonomisko vērtību, ko nevar uzskatīt par vispārēju, ikdienišķu un plaši izplatītu izmantošanu, varētu izraisīt procesuālu krāpšanu vai ļaunprātīgu procedūras izmantošanu.

61

Šajā ziņā Tiesas rīcībā nav informācijas, kas tai radītu šaubas par pamatlietā izskatāmā procesuālā tiesiskā regulējuma atbilstību līdzvērtības principam. Iespējamā bezmaksas juridiskās palīdzības neesamība arī neapdraud efektivitātes principu ar nosacījumu, ka tiesas izdevumi, kas apvienībai jāmaksā, ja tā nesaņem bezmaksas juridisko palīdzību, nav nepārvarami izdevumi, kas padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punktā paredzēto tiesību celt prasību īstenošanu, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

62

Tā ir vēl jo vairāk tad – kā tiesas sēdē Tiesā apgalvoja Spānijas valdība, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ja kritēriji, kuriem Spānijas tiesībās ir pakļauta iespēja patērētāju apvienībām saņemt tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, neapdraud patērētāju tiesības celt individuālu prasību un lūgt bezmaksas juridisko palīdzību saskaņā ar atbilstošajām Spānijas tiesību normām, ja tiem nav pietiekamu līdzekļu.

63

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz iesniedzējtiesas jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2004/39 52. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka

–

tam ir pretrunā valsts judikatūra, saskaņā ar kuru, ja attiecīgā dalībvalsts patērētāju organizācijām ir piešķīrusi tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu vairāku to biedru individuālās intereses, šāds locus standi ir pakļauts ierobežojumiem, kas saistīti ar šo biedru finansiālo stāvokli, to finanšu produktu ekonomisko vērtību un veidu, kuros minētie biedri ir ieguldījuši, kā arī šo produktu sarežģītību;

–

tas principā neliedz ņemt vērā šādus kritērijus, lai izlemtu, vai šīs organizācijas saņem bezmaksas juridisko palīdzību.

Par tiesāšanās izdevumiem

64

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

–

tam ir pretrunā valsts judikatūra, saskaņā ar kuru, ja attiecīgā dalībvalsts patērētāju organizācijām ir piešķīrusi tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu vairāku to biedru individuālās intereses, šāds locus standi ir pakļauts ierobežojumiem, kas saistīti ar šo biedru finansiālo stāvokli, to finanšu produktu ekonomisko vērtību un veidu, kuros minētie biedri ir ieguldījuši, kā arī šo produktu sarežģītību;

–

tas principā neliedz ņemt vērā šādus kritērijus, lai izlemtu, vai šīs organizācijas saņem bezmaksas juridisko palīdzību.