<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑123/15</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62015CC0123</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:193">EU:C:2016:193</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>15</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>15</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">M. WATHELET</HT> SECINĀJUMI – LIETA C‑123/15</P><P><HT TYPE="ITALIC">FEILEN</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Melhiora Vatelē</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Melchior Wathelet</HT></HT>] <HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20160317">2016. gada 17. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑123/15</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Max-Heinz Feilen</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">pret</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Finanzamt Fulda</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Nodokļi</KEYWORD><KEYWORD>Brīva kapitāla aprite</KEYWORD><KEYWORD>Mantojuma nodoklis</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts mantojuma nodokļa samazinājums, ja mantojumā ietilpst īpašums, par kuru iepriekšējo desmit gadu laikā šajā pašā dalībvalstī jau ir ticis samaksāts mantojuma nodoklis</KEYWORD><KEYWORD>Īpašums, kas mantots un aplikts ar nodokli citā dalībvalstī</KEYWORD></INDEX><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šis <HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> (Federālā finanšu tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 63. panta 1. punkta un 65. panta interpretāciju. Tas tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt Fulda</HT> (Fuldas Finanšu pārvalde) par to, ka pēdējā noraidīja viņa lūgumu samazināt mantojuma nodokli, ko piemēro mantojumam no viņa mātes.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošais tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Direktīvas 88/361/EEK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Padomes <DATE ISO="19880624">1988. gada 24. jūnija</DATE> Direktīva [88/361/EEK] par Līguma 67. panta īstenošanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="178" PAGE.FIRST="5" DATE.PUB="1988">OV L 178, 5. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 1. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Neietekmējot turpmākos noteikumus, dalībvalstis atceļ kapitāla aprites ierobežojumus personām, kas ir dalībvalstu rezidenti. Lai sekmētu šīs direktīvas piemērošanu, kapitāla aprites klasificē saskaņā ar I pielikumā ietverto nomenklatūru.<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Direktīvas 88/361 I pielikumā, kurā ir uzskaitīti kapitāla aprites tipi, XI sadaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Personīgā kapitāla aprite<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> ir klasificēti mantojumi un novēlējumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vācijas tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Likuma par mantojuma nodokli un dāvinājuma nodokli (<HT TYPE="ITALIC">Erbschaftsteuer‑ und Schenkungsteuergesetz</HT>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Tiesību normas, kuras izriet no minētā likuma, kas publicēts 1997. gada 27. februārī (<HT TYPE="ITALIC">Bundesgesetzblatt</HT> I, 378. lpp.) un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar <DATE ISO="20031229">2003. gada 29. decembra</DATE> Likumu par budžeta atbalstu (<HT TYPE="ITALIC">Haushaltsbegleitgesetz</HT>; <HT TYPE="ITALIC">Bundesgesetzblatt</HT> I, 3076. lpp., turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>).</P></NOTE>, kas ir piemērojams 2007. finanšu gadam, noteikumi ir šādi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts, ka mantojumiem, kā ar nodokli apliekamiem darījumiem, ir piemērojams šis likums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 2. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktu nodoklis ir jāmaksā:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktā paredzētajos gadījumos par visu mantoto īpašumu, ja mantojuma atstājējs nāves dienā [..] <HT TYPE="ITALIC">vai saņēmējs dienā, kad iestājas nodokļa iekasējamības gadījums</HT>, ir rezidents. Par rezidentiem uzskata:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>fiziskas personas, kuru dzīvesvieta vai pastāvīgā dzīvesvieta ir valsts teritorijā,</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="002.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>visos pārējos gadījumos – par mantoto īpašumu, kurš Vērtēšanas likuma (<HT TYPE="ITALIC">Bewertungsgesetz</HT>) 121. panta izpratnē ir iekšzemes īpašums.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 15. pantā ir noteiktas nodokļa maksātāju kategorijas. Tā 1. punkts ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Atkarībā no personiskās saiknes, kas pastāv starp mantojuma saņēmēju un mantojuma atstājēju, ir noteiktas trīs šādas nodokļa maksātāju kategorijas:</P><P>I nodokļa maksātāju kategorija:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>laulātais un dzīvesbiedrs,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>bērni un pabērni.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. pantā mantojuma nodokļa samazinājums ir regulēts šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="027.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA><P>Ja I nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstošas personas manto īpašumu, ko pēdējos desmit gados pirms mantošanas jau ir ieguvušas šajā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstošas personas un ko saskaņā ar šo likumu bija jāapliek ar nodokli, šim īpašumam uzliekamais nodoklis, ņemot vērā 3. punktu, tiek samazināts šādi:</P><P><TBL NO.SEQ="0001" CLASS="GEN" COLS="5"><CORPUS><ROW><CELL COL="1">par… %</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">ja starp abiem nodokļa piemērošanas brīžiem ir pagājis (‑uši)</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">50</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">ne vairāk kā 1 gads</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">45</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">vairāk nekā 1 gads, bet ne vairāk kā 2 gadi</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">40</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">vairāk nekā 2 gadi, bet ne vairāk kā 3 gadi</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">35</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">vairāk nekā 3 gadi, bet ne vairāk kā 4 gadi</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">30</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">vairāk nekā 4 gadi, bet ne vairāk kā 5 gadi</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">25</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">vairāk nekā 5 gadi, bet ne vairāk kā 6 gadi</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">20</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">vairāk nekā 6 gadi, bet ne vairāk kā 8 gadi</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">10</CELL><CELL COLSPAN="4" COL="2">vairāk nekā 8 gadi, bet ne vairāk kā 10 gadi</CELL></ROW></CORPUS></TBL></P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="027.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="027.003"><NO.PARAG>(3)</NO.PARAG><ALINEA>Samazinājums saskaņā ar 1. punktu nedrīkst pārsniegt summu, ko, piemērojot 1. punktā minētos procentus nodoklim, ir samaksājis iepriekšējais ieguvējs par tā paša īpašuma iegūšanu.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti pamatlietā un prejudiciālais jautājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT>, kas dzīvo Vācijā, ir vienīgais šajā pašā dalībvalstī, kurā bija viņas pēdējā dzīvesvieta, 2007. gadā mirušās mātes mantinieks. Mātes mantojums pamatā sastāvēja no viņas 2004. gadā Austrijā, kur līdz meitas nāvei dzīvoja arī māte, mirušās meitas mantojuma daļas. Tā kā meitas mantojums Austrijā tika sadalīts tikai pēc mātes nāves, nodokli par šo mantojumu EUR <FT TYPE="DECIMAL">11961,91</FT> apmērā samaksāja <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Vācijā iesniegtajā nodokļu deklarācijā par mātes mantojumu <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT>, pirmkārt, ierakstīja Austrijā kā mantojuma saistību samaksāto mantojuma nodokli un, otrkārt, saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. pantu lūdza mantojuma nodokļa samazinājumu Vācijā. Savā <DATE ISO="20091028">2009. gada 28. oktobra</DATE> atzinumā Fuldas [<HT TYPE="ITALIC">Fulda</HT>] finanšu pārvalde no nodokļu bāzes atskaitīja Austrijā samaksāto mantojuma nodokli, bet atteicās piešķirt mantojuma nodokļa samazinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Finanzgericht</HT> (Finanšu tiesa) noraidīja <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT> prasību par Fuldas finanšu pārvaldes lēmumu galvenokārt tādēļ, ka <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta 1. punktā ir paredzēta iepriekšēja [īpašuma] iegūšana mantošanas ceļā, kam saskaņā ar šo likumu ir piemērojams mantojuma nodoklis, un ka šis nebija tāds gadījums, jo par mātes agrāk saņemto savas meitas mantojumu Vācijā nebija jāmaksā mantojuma nodoklis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Meitas nāves brīdī māte un meita nebija Vācijas rezidentes atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktam, un saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 2. panta 3. punktu meitas mantojums bija tikai ārvalsts īpašums (pretēji <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>iekšzemes<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> īpašumam).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Revision<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> sūdzības tiesvedībā iesniedzējtiesa pauž šaubas par <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta saderību ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Tā norāda, pirmkārt, ka uz prasītāja pamatlietā saņemto mantojumu varētu attiekties Savienības tiesību normas par brīvu kapitāla apriti. Proti, mantojumi, kas izpaužas kā mirušās personas atstātā īpašuma nodošana vienai vai vairākām personām, ietilpst Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļas piemērošanas jomā un ir uzskatāmi par kapitāla apriti LESD 63. panta izpratnē, izņemot gadījumus, kad mantojuma būtiskās sastāvdaļas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:662">EU:C:2013:662</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr tā uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT> saņemtais mantojums nebūtu jāuzskata tikai par iekšzemes darījumu, jo viņš mantoja savas mātes īpašumu, kas galvenokārt sastāv no viņas Austrijā saņemtā meitas mantojuma daļas un tātad – no ārvalsts īpašuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka atteikums piešķirt mantojuma nodokļa samazinājumu, piemērojot <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta 1. punktu, var būt kapitāla aprites ierobežojums, jo tādēļ tiek samazināta mantojuma, kas ietver īpašumu, kuram tiek piemērots ārvalsts mantojuma nodoklis, vērtība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑211/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2148">EU:C:2014:2148</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr tai šajā ziņā ir šaubas, ņemot vērā spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā nodokļu dubultas uzlikšanas situācijā tika izslēgta kapitāla aprites ierobežojuma, kurš izrietētu no <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT>, esamība tādēļ, ka dalībvalstīm nav pienākuma pielāgot savas nodokļu sistēmas atšķirīgām citu dalībvalstu nodokļu sistēmām un, ievērojot Savienības tiesības, tām šajā jautājumā ir zināma autonomija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Treškārt, iesniedzējtiesa jautā par šāda ierobežojuma iespējamu attaisnojumu. Šajā kontekstā tā jautā, pirmkārt, vai <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta 1. punktā ir paredzēta atšķirīga attieksme, kas atļauta atbilstoši LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktam, vai patvaļīga diskriminācija, kas ir aizliegta, piemērojot LESD 65. panta 3. punktu, un, otrkārt, vai tajā noteiktais ierobežojums nav attaisnots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, lai saglabātu Vācijas nodokļu sistēmas saskaņotību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Vai kapitāla aprites brīvība saskaņā ar LESD 63. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 65. pantu, nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram mantiniekiem, kuri ietilpst noteiktā nodokļa maksātāju kategorijā, mantojuma nodoklis tiek samazināts, ja mantojumā ietilpst īpašums, ko pēdējos desmit gados pirms iegūšanas jau ir ieguvušas šajā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstošas personas, un ja attiecībā uz šo iepriekšēju iegūšanu šajā dalībvalstī ir ticis piemērots mantojuma nodoklis, savukārt nodoklis netiek samazināts, ja attiecībā uz iepriekšēju iegūšanu mantojuma nodoklis ir ticis piemērots citā dalībvalstī?<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>III –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT>, Vācijas, Spānijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza savus [rakstveida] apsvērumus. Visi lietas dalībnieki, izņemot Spānijas valdību, tika uzklausīti <DATE ISO="20160127">2016. gada 27. janvāra</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>IV –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku apsvērumu kopsavilkums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT> ierosina Tiesai atbildēt apstiprinoši uz uzdoto jautājumu. Viņš norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru uz mantojumiem attiecas kapitāla aprites brīvība. Turklāt viņš uzskata, ka situācija pamatlietā nav salīdzināma ar situāciju lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), jo šajā gadījumā nav dubultas nodokļu uzlikšanas, kas radītu kumulatīvu ietekmi, bet vienīgi iepriekšēja mantojuma piesaiste valstij. Turklāt viņš apgalvo, ka ierobežojums nevar tikt attaisnots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, proti, Vācijas nodokļu sistēmas saskaņotības saglabāšanu, jo nepastāv tieša saikne starp nodokļu priekšrocību (mantojuma nodokļa samazinājuma piešķiršanu) un neizdevīgāku stāvokli (iepriekš saņemta mantojuma aplikšanu ar nodokli). Proti, mantojuma nodokļa samazinājums neesot ticis piešķirts attiecībā uz iepriekš īstenotu nodokļu atmaksāšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Savukārt Vācijas valdība ierosina Tiesai atbildēt noliedzoši uz uzdoto jautājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Tā uzskata, ka attiecīgā valsts tiesību norma nav kapitāla aprites ierobežojums, jo mantojuma, kas sastāv no ārvalsts īpašuma, vērtības samazinājums izriet nevis no minētās tiesību normas piemērošanas un tātad nodokļu uzlikšanas Vācijā, bet gan no paralēlas Vācijas Federatīvās Republikas un Austrijas Republikas nodokļu kompetences īstenošanas. Tādējādi Vācijas valdība uzskata, ka spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) pieņemtais risinājums ir piemērojams šajā lietā, jo Vācijas Federatīvajai Republikai nav pienākuma pielāgot savu nodokļu sistēmu, lai ņemtu vērā citās dalībvalstīs samaksātos mantojuma nodokļus, pat ja tas izraisa dubultu mantojuma aplikšanu ar nodokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Pakārtoti Vācijas valdība apgalvo, ka apgalvotās atšķirības dēļ, ko rada <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta 1. punkts starp iepriekšēju Vācijā ar nodokli apliktu mantojumu un iepriekšēju citā dalībvalstī ar nodokli apliktu mantojumu, nerodas prettiesiska diskriminācija, tāpēc ka valsts un pārrobežu situācijas nav objektīvi salīdzināmas, jo Vācijas Federatīvajai Republikai abos gadījumos nav vienādas tiesības uzlikt nodokļus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Spānijas valdība arī ierosina atbildēt noliedzoši uz uzdoto jautājumu. Tā uzstāj, ka pastāv primārs vispārējo interešu apsvērums, ar kuru ir attaisnojama <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. pantā noteiktā atšķirība attiecībā uz vietu, kur mantojumam ticis uzlikts nodoklis, it īpaši – ka ir jāsaglabā Vācijas nodokļu sistēmas saskaņotība.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Apvienotās Karalistes valdībai šajā ziņā ir neskaitāmi argumenti. Tā uzskata, ka attiecīgie Vācijas tiesību akti nerada nekādu kapitāla aprites brīvības ierobežojumu, jo Vācijas Federatīvā Republika nav uzlikusi prasītāja pamatlietā mātes ārvalsts īpašumam augstāku mantojuma nodokli nekā to, ko tā uzliek īpašumam, kas atrodas tikai Vācijā. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka šajos tiesību aktos augstāks mantojuma nodoklis tiek uzlikts tikai tad, ja īpašumam, neatkarīgi no tā atrašanās vietas, iepriekšējos desmit gados nav ticis uzlikts Vācijas mantojuma nodoklis. Šādos apstākļos tā uzskata, ka situācija šajā lietā ir analoģiska situācijai spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), jo dubulta aplikšana ar nodokli ir rezultāts tam, ka divas dalībvalstis paralēli īsteno savu nodokļu kompetenci.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Apvienotās Karalistes valdība arī apgalvo, ka tā sauktais kapitāla aprites brīvības ierobežojums ir attaisnots ar nepieciešamību saglabāt Vācijas nodokļu sistēmas saskaņotību, tādējādi ieņemot tādu pašu nostāju kā citu valstu valdības par to, vai pastāv tieša saikne starp nodokļu priekšrocību un konkrēto nodokļu maksājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Komisija ierosina Tiesai atbildēt apstiprinoši uz uzdoto jautājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. pantā ir ietverts kapitāla aprites ierobežojums, jo, veicinot secīgu tāda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>iekšzemes<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> īpašuma iegūšanu, kam jau ir ticis uzlikts nodoklis Vācijā, tas veicina no citas dalībvalsts saņemta mantota īpašuma vērtības samazināšanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Ir norādīta atsauce uz spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jäger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:20">EU:C:2008:20</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR></REF.DOC.ECR> un nākamie punkti).</P></NOTE>. Tā kā pēdējam tiek uzlikts lielāks nodoklis nekā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>iekšzemes<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> īpašumam, tad iespēja veikt ieguldījumus citā dalībvalstī, tos tur turēt un nodot mantiniekam Vācijā šķiet mazāk interesanta gan mantojuma atstājējam, gan mantiniekam. Šajā kontekstā Komisija norāda, ka risinājums spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nav piemērojams, jo lietas fakti nav salīdzināmi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Visbeidzot Komisija uzskata, ka attiecīgo pasākumu nevar uzskatīt par attaisnotu saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Objektīvi nepastāvot nekāda atšķirība starp situācijām, ar kurām varētu tikt attaisnota nodokļu atšķirība attiecībā uz maksājamā mantojuma nodokļa apmēru par iekšzemes īpašumu un par ārvalsts īpašumu, jo nodokļa aprēķināšana abos gadījumos ir saistīta ar mantojumā ietilpstošā īpašuma vērtību. To, ka nodokļu priekšrocība tiek piešķirta tikai iekšzemes īpašumam, nenosaka <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta <HT TYPE="ITALIC">ratio legis</HT>, kura mērķis ir novērst pārmērīgu ģimenes mantojuma samazinājumu, ja salīdzinoši īsā laikposmā notiek secīga iegūšana, – neatkarīgi no īpašuma atrašanās vietas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka attaisnojums ar nepieciešamību saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību arī nav iespējams šajā gadījumā, jo nodokļu slogs negulsies uz to pašu nodokļu maksātāju, kurš ir guvis nodokļu priekšrocību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Komisija pamatojas uz spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:662">EU:C:2013:662</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, jo nodokļa maksātājs par pirmo mantojumu Austrijā bija prasītājs pamatlietā, kurš rīkojās kā mirušās personas tiesību pārņēmējs, un nodokļa maksātājs par otro mantojumu Vācijā bija pats prasītājs.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Vai uz mantojumu pamatlietā attiecas Savienības tiesības, it īpaši kapitāla aprites brīvība?</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Kā <HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> (Federālā finanšu tiesa) norāda lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, uz minēto jautājumu acīmredzami ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, tām šī kompetence tomēr ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑334/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:129">EU:C:2004:129</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Grieķija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑155/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:22">EU:C:2011:22</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Austrija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑10/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:399">EU:C:2011:399</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļā, kuras nosaukums ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Personīgā kapitāla aprite<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>, ietilpstošie mantojumi, kas izpaužas kā mirušās personas atstātā īpašuma nodošana vienai vai vairākām personām, ir uzskatāmi par kapitāla apriti [LESD 63. panta] izpratnē, izņemot gadījumus, kad mantojuma būtiskās sastāvdaļas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. it īpaši spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Barbier</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑364/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:665">EU:C:2003:665</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Hilten-van der Heijden</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑513/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:131">EU:C:2006:131</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Scheunemann</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑31/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:481">EU:C:2012:481</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:662">EU:C:2013:662</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Attiecībā uz citiem piemēriem saistībā ar mantojuma (arī dāvinājuma) nodokli skat. it īpaši spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Geurts</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Vogten</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑464/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:631">EU:C:2007:631</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jäger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:20">EU:C:2008:20</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eckelkamp</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑11/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:489">EU:C:2008:489</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arens-Sikken</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑43/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:490">EU:C:2008:490</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mattner</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑510/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:216">EU:C:2010:216</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Missionswerk Werner Heukelbach</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:65">EU:C:2011:65</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Halley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑132/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:586">EU:C:2011:586</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2130">EU:C:2014:2130</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:662">EU:C:2013:662</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑211/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2148">EU:C:2014:2148</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Q</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑133/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2460">EU:C:2014:2460</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Grünewald</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑559/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:109">EU:C:2015:109</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Skat. arī lietas, kuras vēl tiek izskatītas Tiesā, <HT TYPE="ITALIC">Hünnebeck</HT> (C‑479/14) (mani secinājumi šajā lietā tika nolasīti <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160218">2016. gada 18. februārī</DATE> (<NO.CASE>C‑479/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:100">EU:C:2016:100</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>)) un <HT TYPE="ITALIC">Sparkasse Allgäu</HT> (C‑522/14) (skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sparkasse Allgäu</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑522/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:786">EU:C:2015:786</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Saistībā ar ārvalsts (Austrijas) īpašuma iegūšanu <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT> saņemto mantojumu acīmredzami nevar uzskatīt par tikai un vienīgi iekšzemes darījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka ir jāpārbauda, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais ir kapitāla aprites ierobežojums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta 1. punkts ir kapitāla aprites brīvības ierobežojums?</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Kapitāla aprites brīvības ierobežojuma esamība nozīmē atšķirīgu attieksmi nodokļu piemērošanā objektīvi salīdzināmās situācijās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Es atgādinu, ka LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka LESD 63. panta noteikumi neskar dalībvalstu tiesības piemērot attiecīgos nodokļu tiesību aktus, kuros tiek nošķirti nodokļu maksātāji, kas ir atšķirīgā situācijā attiecībā uz savu rezidences vietu vai kapitāla ieguldījuma vietām. Šī atkāpe no pamatprincipa par kapitāla aprites brīvību ir jāinterpretē šauri, un to nedrīkst izmantot kā patvaļīgas diskriminēšanas iespēju, nedz arī slēptu LESD 63. pantā noteiktās kapitāla aprites un maksājumu brīvības ierobežojumu. Atšķirīgu attieksmi par saderīgu ar Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti var uzskatīt tikai, ja, pirmkārt, atšķirīgā attieksme attiecas uz situācijām, kas objektīvi nav salīdzināmas, vai, otrkārt, ja tas ir attaisnots ar primāriem vispārējo interešu iemesliem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat. spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verkooijen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑35/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:294">EU:C:2000:294</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Manninen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:484">EU:C:2004:484</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hollmann</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑443/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:600">EU:C:2007:600</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā atšķirīgā attieksme nodokļu piemērošanā ir acīmredzama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Pieņemot, tāpat kā <HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> (Federālā finanšu tiesa), ka attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka nodokļu atvieglojums tiek piešķirts tikai tad, ja iepriekšējai iegūšanai nodoklis ir ticis uzlikts Vācijā, ir jākonstatē, ka šis tiesiskais regulējums sniedz priekšrocības (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>I nodokļu kategorijas<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> personu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 15. panta 1. punktu attiecībā uz mantojumu <HT TYPE="ITALIC">de cujus</HT> radinieki, kas pieder <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>I nodokļu kategorijai<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, ir laulātie un partneri, bērni un pabērni, mazbērni un pabērnu bērni, kā arī vecāki.</P></NOTE>) vairākiem secīgiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>iekšzemes īpašuma<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> iegūšanas gadījumiem, kam jau pēc iepriekšējas īpašuma iegūšanas pēc personas nāves Vācijā ir ticis uzlikts mantojuma nodoklis, salīdzinājumā ar vairākiem secīgiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>ārvalsts īpašuma<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> iegūšanas gadījumiem, kuru iepriekšējai iegūšanai nodoklis ir ticis uzlikts nevis Vācijā, bet gan citā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Pirms izdarīt secinājumu par to, vai pastāv vai nepastāv kapitāla aprites brīvības ierobežojums, ir lietderīgi atsaukties uz dažiem Tiesas spriedumiem, kurus lietas dalībnieki ir plaši pieminējuši, ciktāl tie attiecas uz Vācijas tiesību aktiem mantojuma nodokļa jomā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jäger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:20">EU:C:2008:20</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. O’Shea, T., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>ECJ Nixes German Inheritance Valuation Rules<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>, <HT TYPE="ITALIC">Tax Notes International</HT>, 2008. gada 11. februāris, 468. un nākamās lpp.; Michel, V., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Impôt sur successions et situation du bien imposé<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>, <HT TYPE="ITALIC">Europe</HT>, 2008. gada marts, 16. lpp.; Leistentritt, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Die Gewährung von Begünstigungen im Erbschaftsteuerrecht als möglicher Verstoss gegen den freien Kapitalverkehr<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>, <HT TYPE="ITALIC">European Law Reporter (ELR)</HT>, 7‑8/2008, 271. un nākamās lpp.; Kemmeren, E., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>The Netherlands: Infringement Procedure on Tax Facilities in Respect of Country Estates situated in the Netherlands<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, <HT TYPE="ITALIC">ECJ</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Recent Developments in Direct Taxation</HT> <HT TYPE="ITALIC">2012</HT>, Linde Verlag, Vīne, 2013, 147.–164. lpp.</P></NOTE> Tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>šajā gadījumā attiecīgās valsts tiesību normas pamatlietā, kuru rezultātā mantojumam, kurā ietilpst lauksaimniecībā izmantojamās zemes un meža īpašums, kas atrodas citā dalībvalstī, Vācijā tiek piemērots lielāks mantojuma nodoklis, nekā tas būtu jāmaksā, ja mantojumā ietilpstošie īpašumi atrastos tikai Vācijas teritorijā, ierobežo kapitāla apriti, samazinot tā mantojuma vērtību, kurā ietilpst šāds īpašums, kurš atrodas ārpus Vācijas teritorijas<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tiesa vēlreiz tika aicināta izskatīt Vācijas <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> tiesisko regulējumu spriedumos <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:662">EU:C:2013:662</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑211/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2148">EU:C:2014:2148</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kas, ciktāl tajā ir noteikts, ka no mantojuma atstājēja vai mantojuma saņēmēja dzīvesvietas aizgājēja nāves brīdī ir atkarīgs attiecīgā nekustamā īpašuma nodokļu bāzes samazinājums, rada situāciju, kad par mantojumiem starp nerezidentiem, kas iever šādu īpašumu, tiek uzlikts smagāks nodokļu slogs, nekā tad, ja attiecīgo personu starpā ir vismaz viens rezidents, un tādējādi tas var samazināt minētā mantojuma vērtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> un tā (ne)saderību ar Savienības tiesībām skat. <HT TYPE="ITALIC">inter alia</HT> Fraberger, F., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Erbschaftssteuer und Gemeinschaftsrecht<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, SWI 1998, 30. lpp., Tumpel, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>Die europarechtlichen Vorgaben für eine Reform der Erbschafts‑ und Schenkungssteuer<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>, SWI 2000, 2. lpp., Fellner, K., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Erbschafts‑ und Schenkungssteuer: Bewertung von Auslandsimmobilien gemeinschaftsrechtswidrig?<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, RdW 2005, 44. lpp., Fellner, K., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>Bewertung von Grundbesitz gemeinschaftsrechtswidrig?<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, SWK 2006, 57. lpp., Fraberger, F., Burgstaller, E. un Haslinger, K., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>Die Zukunft der Erbschafts‑ und Schenkungssteuer<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, taxlex 2007, 707. lpp. un it īpaši 715. lpp., kā arī Petritz, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>ErbStG: Der EuGH und die Generalanwältin zur Bewertung von ausländischem Vermögen – Die Rs Jäger und Bauer<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, RdW 2008/125, 174. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Minētajos gadījumos valsts, kurā dzīvoja mantojuma atstājējs, piemēroja ārvalsts īpašumam augstāku mantojuma nodokli, nekā būtu bijis jāmaksā, ja mantotais īpašums būtu atradies tikai dalībvalstī, kurā dzīvoja mantojuma atstājējs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jäger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:20">EU:C:2008:20</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un ģenerāladvokāta J. Mazaka secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jäger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:500">EU:C:2007:500</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> (valsts, kas uzliek nodokli abiem īpašumiem), vai atšķirīgi aprēķināja samazinājumu vai nodokļu bāzi Vācijā esoša nekustamā īpašuma dāvinājuma gadījumā atkarībā no tā, vai dāvinātāja vai dāvinājuma saņēmēja dzīvesvieta ir Vācijā (dāvinājuma nodoklis bija jāmaksā abos gadījumos)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:662">EU:C:2013:662</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑211/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2148">EU:C:2014:2148</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Tiesa šajos trijos spriedumos secināja, ka nepastāv nekāda objektīva atšķirība starp to personu situāciju, kuras nav Vācijas rezidentes, un situāciju, kurā vismaz viena no šīm personām ir minētās valsts rezidente, vai arī starp mantojumu, kurš ietver īpašumu, kas atrodas Vācijā, un mantojumu, kurā īpašums atrodas citā dalībvalstī, jo mantojuma nodokļa apmērs par nekustamo īpašumu, kas atrodas Vācijā, bija aprēķināts saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT>, pamatojoties uz šā nekustamā īpašuma vērtību un personiskajām saiknēm starp mantojuma atstājēju un mantojuma saņēmēju. Tomēr neviens no šiem abiem kritērijiem nav atkarīgs no lietas dalībnieku dzīvesvietas vai īpašuma atrašanās vietas. Tāpēc nekādas objektīvas atšķirības dēļ starp šīm situācijām tiem piemērotais atšķirīgais nodokļu režīms nevarēja būt saderīgs ar Līgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Vairāki lietas dalībnieki arī citēja spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), tostarp Vācijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība uzskatīja, ka tas šajā lietā bija piemērojams <HT TYPE="ITALIC">mutatis mutandis</HT>. Minētajā lietā Vācijas rezidente <HT TYPE="ITALIC">M. Block</HT> par Spānijā esošu īpašumu, kuru viņa bija mantojusi, bija spiesta samaksāt Vācijas mantojuma nodokli un nevarēja no tā atskaitīt Spānijā samaksāto mantojuma nodokli, jo Vācijas Federālā Republika un Spānijas Karaliste nebija noslēgušas nevienu konvenciju, lai novērstu mantojumu dubultu aplikšanu ar nodokļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tiesa minētajā lietā secināja, ka nepastāv kapitāla aprites ierobežojums, uzskatot, ka juridiska dubulta nodokļu uzlikšana, kāda tā bija šajā gadījumā, bija rezultāts tam, ka divas dalībvalstis paralēli īstenoja savu nodokļu kompetenci.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Manuprāt, šī lieta atšķiras no iepriekš minētajiem spriedumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Pirmkārt, situācija ar juridisku dubultu nodokļu uzlikšanu, kādā tika pasludināts spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), atšķiras ar to, ka tajā nodokļi netika piemēroti atšķirīgi, jo Vācijas tiesību aktos pret visiem nodokļu maksātājiem bija noteikta vienāda attieksme. Taisnība, ka <HT TYPE="ITALIC">M. Block</HT> būtu samaksājusi mazākus nodokļus, ja viss viņas īpašums būtu atradies Vācijā, taču viņas neizdevīgāko situāciju neradīja Vācijas tiesību akti. To izraisīja divu dalībvalstu paralēla nodokļu kompetences īstenošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerckhaert</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Morres</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑513/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:713">EU:C:2006:713</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Damseaux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑128/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:471">EU:C:2009:471</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR></REF.DOC.ECR> un nākamie punkti)</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Otrkārt, pretēji lietām, kurās tika pasludināti spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jäger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:20">EU:C:2008:20</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:662">EU:C:2013:662</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑211/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2148">EU:C:2014:2148</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), šī lieta atšķiras ar to, ka tajā nav objektīvas situāciju salīdzināmības, proti, tāda Vācijā dzīvojoša nodokļu maksātāja situācija, kas mantojis īpašumu, kuram jau iepriekšējos desmit gados ir ticis uzlikts nodoklis Vācijā, un cita, arī Vācijā dzīvojoša nodokļu maksātāja situācija, kurš mantojis īpašumu, kam tajā pašā laikposmā jau ir ticis uzlikts nodoklis, tikai citā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Šeit es gribētu atgādināt dažus apsvērumus, ko esmu izteicis attiecībā uz šo salīdzināmības problēmu savos secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Timac Agro Deutschland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑388/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:533">EU:C:2015:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>):</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>“37.</NO.P><TXT>[..] rezidentu un nerezidentu attiecīgās situācijas nav salīdzināmas no dalībvalsts nodokļu režīma viedokļa, ja šai dalībvalstij nav tiesību vai arī tā neīsteno tiesības uzlikt nodokļus nerezidentiem [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Šāda ideja tika apstiprināta sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Timac Agro Deutschland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑388/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:829">EU:C:2015:829</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 65. punktā: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai nav kompetence nodokļu jomā attiecībā uz šāda pastāvīga uzņēmuma [nerezidenta] ar nodokli apliekamajiem ienākumiem un tā kā tā zaudējumu atskaitīšana Vācijā nav atļauta, Austrijā esoša pastāvīga uzņēmuma situācija nav salīdzināma ar Vācijā esoša pastāvīga uzņēmumu situāciju attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas paredzētajiem pasākumiem sabiedrības rezidentes peļņas dubultas aplikšanas ar nodokļiem novēršanai vai samazināšanai<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>.</P></NOTE>].</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>38.</NO.P><TXT>Šī ir tā pati prasība, ar kuru izskaidro Tiesas izteikto prezumpciju spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nordea Bank Danmark</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2087">EU:C:2014:2087</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>citā dalībvalstī [..] esošie pastāvīgie uzņēmumi [..] nav situācijā, kas būtu salīdzināma ar pastāvīgo uzņēmumu rezidentu situāciju attiecībā uz šīs dalībvalsts paredzētajiem pasākumiem <HT TYPE="ITALIC">sabiedrības rezidentes peļņas dubultas aplikšanas ar nodokļiem novēršanai vai samazināšanai</HT><QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> (mans izcēlums) [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. 27. un 64. punktu spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Timac Agro Deutschland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑388/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:829">EU:C:2015:829</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>].</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>39.</NO.P><TXT>Ideja nav jauna. Tādējādi spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:773">EU:C:2006:773</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa jau ir lēmusi, ka Apvienotās Karalistes mātesuzņēmuma nerezidenta fiziskās personas akcionāri nevarēja izmantot to pašu nodokļa atlaidi, kādu varēja izmantot Apvienotās Karalistes mātesuzņēmuma rezidenta fiziskās personas akcionāri par dividendēm, kuras izmaksā Apvienotās Karalistes meitasuzņēmumi rezidenti, kamēr uz ārvalstīm izmaksājamām dividendēm netiek uzlikts neviens Apvienotās Karalistes nodoklis. Tiesa savā spriedumā precizēja, ka tā tas nebūtu gadījumā, ja saskaņā ar konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu vai uz vienpusēja lēmuma pamata Apvienotā Karaliste būtu saglabājusi tiesības aplikt uz ārvalstīm izmaksājamās dividendes ar Apvienotās Karalistes ienākuma nodokli.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>40.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa nosprieda, ka LESD 49. un 63. pantam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>nav pretrunā tas, ka tad, kad vienas dalībvalsts sabiedrība rezidente izmaksā dividendes, šī valsts piešķir tām minēto dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuras arī ir šīs valsts rezidentes, nodokļa atlaidi, kas atbilst tai<?PAGE NO="9"?> nodokļa daļai, ko dividenžu maksātāja sabiedrība ir samaksājusi par sadalīto peļņu, bet to nepiešķir dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuru rezidence ir citā dalībvalstī un kuras par šīm dividendēm nemaksā nodokli pirmajā valstī [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:773">EU:C:2006:773</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Attiecībā uz nesenu gadījumu, kurā Tiesa ir konstatējusi, ka objektīva situācijas atšķirība izriet no dalībvalsts atteikšanās īstenot savu nodokļu kompetenci attiecībā uz dividendēm, kuras izmaksā sabiedrības – citas dalībvalsts rezidentes, pēc konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noslēgšanas, skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kronos International</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑47/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2200">EU:C:2014:2200</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>].<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Es secināju, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>tāpēc, ka nav iespējams iegūt nodokļu priekšrocību, ja nav tiesību uz aplikšanu ar nodokļiem [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Saskaņā ar sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nordea Bank Danmark</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2087">EU:C:2014:2087</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 24. punktā izklāstīto principu, kas pirms tam bija piemērots spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑374/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:773">EU:C:2006:773</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>], tādas sabiedrības kā <HT TYPE="ITALIC">Timac Agro</HT> situācija man nešķiet salīdzināma ar tādas sabiedrības situāciju, kas ir reģistrēta Vācijā un kam ir pastāvīgs uzņēmums tajā pašā dalībvalstī<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Šis secinājums bija spēkā tikai attiecībā uz 1999. taksācijas gadu (otrais prejudiciālais jautājums lietā, kurā tika pasludināts spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Timac Agro Deutschland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑388/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:829">EU:C:2015:829</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>)), jo attiecībā uz iepriekšējiem gadiem tiesības uzlikt nodokļus tika izmantotas un tātad pastāvēja salīdzināmība (pirmais prejudiciālais jautājums). Minētā sprieduma 28. punktā Tiesa uzskatīja (kas apstiprina manus secinājumus), ka, piešķirot pastāvīgiem uzņēmumiem nerezidentiem tādas pašas priekšrocības kā pastāvīgiem uzņēmumiem rezidentiem, bija notikusi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>pielīdzināšana<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> un tātad pastāvēja salīdzināmas situācijas.</P></NOTE> (minēto secinājumu 74. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem sakot, izšķirošais kritērijs, nosakot valstu un pārrobežu situāciju salīdzināmību, ir tas, vai attiecīgai dalībvalstij ir tiesības uzlikt nodokļus abās situācijās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nordea Bank Danmark</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2087">EU:C:2014:2087</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Timac Agro Deutschland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑388/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:829">EU:C:2015:829</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Šie secinājumi ir piemērojami šajā lietā. Kā pareizi norādīja Vācijas valdība, attiecībā tikai uz iekšzemes situāciju visas iegūšanas darbības – gan iepriekšējā iegūšana, gan otrā iegūšanas darbība – ietilpst Vācijas nodokļu kompetencē. Savukārt pārrobežu situācijas gadījumā, kāds tas ir pamatlietā, Vācijas Federatīvajai Republikai nav un nebija tiesības uzlikt nodokli iepriekšējai iegūšanai, jo tās nodokļu kompetence attiecās tikai uz otro iegūšanu. Īstenojot savu nodokļu kompetenci, tostarp piemērojot <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. pantā paredzētos samazinājumus, Vācijas Federatīvajai Republikai nav jāņem vērā (iepriekšēja) iegūšana, kas neietilpst tās nodokļu kompetencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem sakot, Vācijas Federatīvā Republika, uzliekot mantojuma nodokli, nerada priekšrocības iekšzemes īpašumam salīdzinājumā ar ārvalsts īpašumu, kam tā arī uzliek nodokli. Šajā gadījumā tā neuzliek nodokli ārvalsts īpašumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Tā kā situācijas nav salīdzināmas, atšķirīgs nodokļu režīms nav kapitāla aprites brīvības ierobežojums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Pakārtoti: attaisnojuma esamība</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Gadījumā, ja Tiesa konstatē situāciju salīdzināmību un tātad ierobežojuma esamību, es uzskatu, ka tas jebkurā gadījumā būtu attaisnots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Turpmāk es analizēšu divus apsvērumus, kas pieminēti rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē, proti, Vācijas nodokļu sistēmas saskaņotību un nepieciešamību nodrošināt sabalansētu nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Nodokļu sistēmas saskaņotība</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tiesa jau ir atzinusi, ka ar nepieciešamību saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību var tikt attaisnota Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanas ierobežošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bachmann</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑204/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:35">EU:C:1992:35</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KrankenheimRuhesitz am Wannsee-Seniorenheimstatt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑157/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:588">EU:C:2008:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑250/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:793">EU:C:2011:793</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Ungārija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑253/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:795">EU:C:2011:795</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">K</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑322/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:716">EU:C:2013:716</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā Tiesa tomēr pieprasīja, lai attiecībā uz vienu un to pašu nodokļu maksātāju un to pašu nodokli attiecīgā nodokļu sistēma radītu tiešu saikni starp attiecīgo nodokļu priekšrocību un noteikto nodokļu maksājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Papillon</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑418/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:659">EU:C:2008:659</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aberdeen Property Fininvest Alpha</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑303/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:377">EU:C:2009:377</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑250/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:793">EU:C:2011:793</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Test Claimants in the FII Group Litigation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑35/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:707">EU:C:2012:707</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">K</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑322/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:716">EU:C:2013:716</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Es izskatīšu šos trīs nosacījumus, no kuriem pats svarīgākais ir nosacījums par tiešu saikni starp nodokļu priekšrocību un maksājumu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>Tieša saikne starp attiecīgo nodokļu priekšrocību un noteikto nodokļu maksājumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Pieņemot <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. pantu, Vācijas likumdevējs taisnīguma apsvērumu dēļ paredzēja pasākumu, saskaņā ar kuru Vācijas nodokļu iestādes atsakās no mantojuma nodokļa daļas, kas tai pienākas īpašuma iegūšanas dēļ, tādēļ, ka tā jau par to pašu īpašumu ir saņēmusi mantojuma nodokli iepriekšējas iegūšanas laikā, kas notikusi iepriekšējo desmit gadu laikā, samazinājumam laika gaitā samazinoties.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Paredzot mantojuma nodokļa samazinājumu otrās iegūšanas laikā, <HT TYPE="ITALIC">ErbStG</HT> 27. panta mērķis ir daļēji izvairīties no dubultas nodokļa uzlikšanas Vācijā mantotam īpašumam salīdzinoši īsā laika posmā. Šī dubulta aplikšana ar nodokli Vācijā, protams, var notikt tikai tad, ja pirmais nodoklis ir ticis uzlikts Vācijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem sakot, kā norādīja Spānijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība, ar samazinājumu saistītās nodokļu priekšrocības mērķis ir kompensēt iepriekšējas iegūšanas laikā veiktu nodokļu maksājumu. Šī priekšrocība ir saistīta ar to, ka pirmajai iegūšanai uzliktā nodokļa Vācijā dēļ tika samazināta otrās iegūšanas vērtība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Tādēļ es piekrītu <HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> (Federālā finanšu tiesa), kas uzskata savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>ka pastāv saikne starp nodokļu slogu (ko piemēroja iepriekšējai iegūšanai) un nodokļu samazinājumu (apliekot ar nodokli turpmāku iegūšanu)<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Ģenerāladvokāts P. Mengoci secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑181/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:384">EU:C:2013:384</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) piemin <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>tiešu saikni un simetrijas loģiku<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir iespējams vilkt paralēles starp šo lietu un lietām, kurās tika pasludināti spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑250/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:793">EU:C:2011:793</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Ungārija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑253/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:795">EU:C:2011:795</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Ungārijas tiesībām proporcionālu nodokli iekasē par tāda nekustamā īpašuma iegādi Ungārijā, ko paredzēts izmantot kā galveno dzīvesvietu, un nodoklis, kas jau bija samaksāts par pirmo iegādi, tiek atskaitīts no nodokļa, kas jāmaksā par otro iegādi (un tā tālāk), lai segtu tikai cenas starpību (mazliet līdzīgi kā pievienotās vērtības nodoklim (PVN)). Savukārt, ja pirmā iegāde notikusi citā dalībvalstī, Ungārijas nodokli piemēros kopējai otrās iegādes, kas veikta Ungārijā, cenai. Lai arī Tiesa nosprieda, ka ir notikusi iejaukšanās, tā arī nosprieda, ka tā bija attaisnota ar Ungārijas nodokļu sistēmas saskaņotību, jo pastāvēja saikne starp nodokļu priekšrocību, kas piešķirta, veicot otro iegādi, un sākotnēji iekasēto nodokli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. Steichen, A., <HT TYPE="ITALIC">Précis de droit fiscal communautaire</HT>, Éditions Saint Paul, 2015, 90. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Tiesa izmantoja tādu pašu argumentāciju spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑250/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:793">EU:C:2011:793</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kas attiecās uz salīdzināmu Beļģijas sistēmu un tika pasludināts tajā pašā dienā. Tā minētā sprieduma 73. punktā Tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>jāteic, ka, tā kā Beļģijas Karalistei nav tiesību aplikt ar nodokļiem pirkumu, ko iepriekš citā dalībvalstī ir izdarījušas personas, kas vēlas Flāmu reģionā ierīkot savu jauno pamata dzīvesvietu, šīs nodokļu priekšrocības jēdziens atbilst simetriskai loģikai<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Šis pamatojums būtu varējis likt Tiesai secināt, ka attiecīgās situācijas nebija salīdzināmas. Pēc analoģijas skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Krankenheim Ruhesitz am Wannsee-Seniorenheimstatt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑157/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:588">EU:C:2008:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tomēr jānorāda, ka Tiesa būtu varējusi šajās lietās secināt, ka faktiski situācijas nebija salīdzināmas, izslēdzot personu brīvas aprites ierobežojuma pastāvēšanu un padarot nelietderīgu iespējamo attaisnojumu izvērtēšanu (skat. šo secinājumu 34.–53. punktu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā nevis Vācijā samaksātā mantojuma nodokļa, bet gan pirmā Austrijas mantojuma nodokļa dēļ samazinājās otrā mantojuma vērtība. Vācijas mantojuma nodoklis par otro mantojumu procentuāli tika samazināta tikai tādēļ, ka tas ir saistīts ar summu, kurai pirmās iegūšanas laikā ticis uzlikts mantojuma nodoklis. Nodoklis, kas jāmaksā par abiem mantojumiem, ir par vienu un to pašu īpašumu, vismaz attiecībā uz tā vērtību, ja ne fiziskā izteiksmē, pat ja īpašuma fizisko identitāti acīmredzami ir daudz vieglāk konstatēt, ja laika atstarpe starp abiem iegūšanas faktiem ir īsāka.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>Priekšrocībai un maksājumam ir jāattiecas uz vienu un to pašu nodokli</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Šis nosacījums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Baars</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑251/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:205">EU:C:2000:205</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verkooijen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑35/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:294">EU:C:2000:294</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lenz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑315/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:446">EU:C:2004:446</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> šajā gadījumā acīmredzami ir izpildīts, jo gan priekšrocība, gan nodokļu maksājums attiecas uz mantojuma nodokli.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>Ir jābūt vienam un tam pašam nodokļu maksātājam</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Šis nosacījums pats par sevi tiek reti prasīts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bosal</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑168/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:479">EU:C:2003:479</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lenz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑315/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:446">EU:C:2004:446</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tiesa pat norādīja, ka šie divi pēdējie nosacījumi[, proti,] <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>tas pats nodokļu maksātājs un tā paša nodokļa uzlikšana, tika uzskatīti [konkrētos spriedumos] kā pietiekami [..], lai pierādītu šādas saiknes pastāvēšanu<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">K</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑322/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:716">EU:C:2013:716</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, proti, saiknes starp nodokļu priekšrocību un nodokļu maksājumu pastāvēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑250/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:793">EU:C:2011:793</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa pēc tam, kad ir konstatējusi saikni starp priekšrocību un maksājumu, 75. punktā piebilst, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>pirmkārt, runa ir par vienu un to pašu nodokļu maksātāju, kas jau ir samaksājis attiecīgās nodevas un ir tiesīgs saņemt atskaitījumu, un, otrkārt, par priekšrocību, kas piešķirta attiecībā uz šo pašu aplikšanu ar nodokli<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>. [Tas tiek norādīts tā], it kā šie elementi sniegtu pierādījumus par tiešu saikni, kas minēta sprieduma 71. punktā, kā vienīgo nosacījumu, kas ļauj apstiprināt pamatojumu, kas balstīts uz nodokļu saskaņotību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Šajā lietā, pat ja tieša saikne ir skaidri konstatēta, jānorāda, ka nodokļu maksātājs, kas maksā mantojuma nodokli par otro iegūšanu, acīmredzami nav tas, kurš maksāja mantojuma nodokli par pirmo iegūšanu, jo pēdējais noteikti ir miris.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tomēr es ierosinu Tiesai brīvi interpretēt šo nosacījumu, kā to jau ierosināja ģenerāladvokāte J. Kokote [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] savos secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Manninen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑319/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:164">EU:C:2004:164</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kuros viņa norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>izņēmuma kārtā var pastāvēt saikne, kas attaisno nodokļu konsekvences argumenta izmantošanu, ja maksājumus, ko veic viens nodokļu maksātājs, ieskaita pret atbrīvojumu, ko saņem cits<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>61. punkts. Skat. Hintsanen, L., un Pettersson, K., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>The Implications of the ECJ Holding the Denial of Finnish Imputation Credits in Cross-Border Situations to Be Incompatible with the EC Treaty in the Manninen Case<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>, IBFD, 2006. gada aprīlis, 130. lpp., 132. un nākamās lappuses (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>rather than simply dismissing the fiscal cohesion defence on the basis that the same tax and the same taxpayer criteria were not satisfied, the ECJ felt it necessary to examine the legislation in the light of its objective. Whilst not discussed in detail in the ECJ judgment, [the Opinion] suggests that the fiscal cohesion defence may be applied in wider circumstances than previously thought and even in situations in which one taxpayer’s tax burden is matched by another’s relief<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Divi elementi vedina mani domāt, ka šeit ir konstatējami ārkārtas apstākļi. Pirmkārt, tiesiskais regulējums attiecas uz vienu un to pašu ar mantojuma nodokli apliekamo īpašumu. Šajā gadījumā tas ir <HT TYPE="ITALIC">Feilen</HT> kundzes meitas īpašums, ko māte mantojusi un ko pēc mātes nāves saņēmis <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT>. Otrkārt, lai arī nodokļu maksātāji ir atšķirīgi, viņi pieder vienai un tai pašai ģimenei, un Vācijas tiesību aktu mērķis acīmredzami bija ņemt vērā to, ka īpašumam, kas no paaudzes paaudzē tiek nodots tuviem radiniekiem, mantojuma nodokli atkal uzliek tikai pēc noteikta laika. Patiesībā Vācijas tiesību aktu pamatā ir vēlme novērst to, ka faktiski, ja ne juridiski, vienam un tam pašam īpašumam īsā laika posmā netiktu uzlikts otrs nesamērīgs maksājums. Tiesa nosprieda, ka nodokļu sistēmas saskaņotība (un it īpaši tiešas saiknes starp priekšrocību un nodokļu maksājumu esamība) bija jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Papillon</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑418/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:659">EU:C:2008:659</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), kā arī <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">K</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑322/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:716">EU:C:2013:716</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Turklāt pakārtoti ir jānorāda, ka nav teikts, ka attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi būtu iespējams sasniegt, attiecinot Vācijas samazinājumu uz tādu situāciju kā pamatlietā, kad mantojuma nodoklis ir samaksāts citā dalībvalstī par iepriekš pēdējo desmit gadu laikā starp tuviem radiniekiem saņemto mantojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tādējādi, kā to norādīja Apvienotās Karalistes valdība, pastāv iespēja, ka cita dalībvalsts piemēro mantojuma nodokli, kas ir ievērojami zemāks par Vācijas mantojuma nodokli. Ja Vācijas Federatīvajai Republikai bija pienākums piešķirt attiecīgo samazinājumu tikai tāpēc, ka mantojuma nodoklis jau ir samaksāts citā dalībvalstī pēdējo desmit gadu laikā par to pašu īpašumu, Vācija Federatīvajai Republikai varētu būt pienākums par otro mantojumu piešķirt samazinājumu, kas ir lielāks par pirmajam mantojumam uzlikto nodokli.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Sabalansēta nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījuma saglabāšana</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Kapitāla brīvas aprites ierobežojums var arī tikt attaisnots ar vajadzību saglabāt sabalansētu nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Apvienotā Karaliste</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑172/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:50">EU:C:2015:50</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) ar atsauci uz spriedumiem <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marks &amp; Spencer</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑446/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:763">EU:C:2005:763</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Oy AA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑231/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:439">EU:C:2007:439</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">A</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:84">EU:C:2013:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X Holding</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:89">EU:C:2010:89</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. un nākamie punkti).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Jāatzīst, ka man ir zināmas grūtības tieši izprast šī pamatojuma aprises, kam, manuprāt, Tiesas judikatūrā varētu būt diezgan īpašs statuss.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Vispirms jau tas ir jaunākais no pamatojumiem, ko Tiesa ir pieņēmusi, lai tiešo nodokļu piemērošanas jomā attaisnotu ierobežojošu pasākumu vai pasākumu, kas kaitē kādai no brīvas aprites pamatbrīvībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Tas ir arī vienīgais, ko Tiesa ir pieņēmusi, lai gan neviens cits lietas dalībnieks uz to nekad nav atsaucies, vismaz ne šādā veidā, tas bija spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marks &amp; Spencer</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑446/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:763">EU:C:2005:763</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 43. un nākamie punkti).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Sākotnēji Tiesa piekrita to ņemt vērā tikai tad, ja lietas materiālos tas tiktu uzrādīts kopā ar diviem citiem pamatojuma elementiem, proti, nepieciešamību apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nepieciešamību novērst risku, ka nodokļu maksātājs divreiz izmanto vienu un to pašu priekšrocību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Vēlāk Tiesa pieprasīja tikai pirmo divu argumentu kombināciju (spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Oy AA</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑231/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:439">EU:C:2007:439</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, it īpaši 60. punkts), pirms nolemt spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X Holding</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:89">EU:C:2010:89</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 28. un nākamie punkti), ka kompetenču sadalījuma nodokļu ieturēšanas jomā saglabāšana vien varēja būt attaisnojuma pamats.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šī attaisnojuma pamata definīciju ļoti daudzos Tiesas spriedumos ir atļauts dalībvalstīm nepieļaut, ka nodokļu maksātājiem būtu iespēja izvēlēties starp vairākām valsts nodokļu sistēmām, kas apdraudētu tiesības dalībvalstij īstenot savu nodokļu kompetenci<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Argenta Spaarbank</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑350/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:447">EU:C:2013:447</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Tiesa piemin <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>[tādu ienākumu pārvietošanu], kas parasti ir apliekami ar nodokli vienā no šīm dalībvalstīm, uz otru no tām<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>.</P></NOTE>:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>tieši <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>loss shopping<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> likumīga novēršana spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marks &amp; Spencer</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑446/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:763">EU:C:2005:763</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā turklāt pierādījums, ka <HT TYPE="ITALIC">Marks &amp; Spencer</HT> vispār nebija izvēles starp vairākām valsts nodokļu sistēmām, lai atskaitītu tās meitasuzņēmumu nerezidentu zaudējumus, lika Tiesai atzīt Apvienotās Karalistes tiesību aktus par nesamērīgiem (it īpaši 53. un nākamie punkti);</P></ITEM><ITEM><P>tāds bija gadījums spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Oy AA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑231/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:439">EU:C:2007:439</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kad nodokļu maksātājs būtu varējis izmantot šo izvēli, lai atskaitītu pārskaitījumus sabiedrību grupas ietvaros;</P></ITEM><ITEM><P>tāds bija gadījums spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lidl Belgium</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑414/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:278">EU:C:2008:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kad nodokļu maksātājam bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>izvēles iespējas, vai minētā pastāvīgā uzņēmuma zaudējumus ņemt vērā tajā dalībvalstī, kurā tas dibināts, vai arī citā dalībvalstī<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Tas, ka nepastāv izvēles iespēja starp dažādām valsts sistēmām, lika Tiesai atteikties pieņemt pamatojumu saistībā ar nodokļu iekasēšanas līdzsvarotu sadali spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">A</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:84">EU:C:2013:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>tāds bija gadījums arī spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Papillon</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑418/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:659">EU:C:2008:659</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kura 39. punktā Tiesa norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>jautājums par to, vai ir jāņem vērā sabiedrību, kas pieder pie attiecīgās grupas, peļņa un zaudējumi, attiecas tikai uz tādām sabiedrībām, kas ir vienas dalībvalsts rezidentes<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>, un uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>to zaudējumu vērā ņemšanu, kas tika konstatēti vienā un tajā pašā dalībvalstī<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Tā kā nebija iespējas izvēlēties starp vairākām valsts nodokļu sistēmām, sabalansēts nodokļu iekasēšanas kompetences sadalījums netika pieņemts kā pamatojums;</P></ITEM><ITEM><P>tāds bija gadījums arī spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SGI</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑311/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:26">EU:C:2010:26</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kura 63. punktā Tiesa norāda. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>ka atkarībā no savstarpēji saistīto sabiedrību izdarītās izvēles izņēmuma rakstura vai bezatlīdzības priekšrocības piešķīrušās sabiedrības dalībvalsts būtu spiesta atteikties no savām tiesībām kā šīs sabiedrības juridiskās adreses atrašanās vietas valstij ar nodokli aplikt šīs sabiedrības ienākumus, iespējams, par labu priekšrocības saņēmušās sabiedrības juridiskās adreses atrašanās vietas dalībvalstij<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>;</P></ITEM><ITEM><P>vēl tāds bija gadījums spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">X Holding</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:89">EU:C:2010:89</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā Nīderlandes Karaliste attaisnoja savu tiesisko regulējumu, kurā nebija atļauts sabiedrībai izlemt pēc saviem ieskatiem, vai veidot vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām ar savu meitasuzņēmumu nerezidenti un turklāt brīvi likvidēt šo vienību katrā attiecīgajā gadā atkarībā no priekšrocībām, ko tai sniedz viena vai otra valsts nodokļu sistēma, kurā izveidots mātesuzņēmums vai kurā izveidots meitasuzņēmums. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>Šīs priekšrocības[, proti, nodokļu vienības izveidošanas] attiecināšanas uz pārrobežu situācijām rezultātā [..] mātesuzņēmumi varētu <HT TYPE="ITALIC">brīvi izvēlēties</HT> dalībvalsti, kurā tie uzrāda to meitasuzņēmumu nerezidentu zaudējumus<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> (mans izcēlums; minētā sprieduma 41. punkts), un</P></ITEM><?PAGE NO="14"?><ITEM><P>visbeidzot tā tas ir visā Tiesas judikatūrā par izceļošanas nodokļiem kopš sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">National Grid Indus</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑371/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:785">EU:C:2011:785</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā pamata pieņēmums acīmredzami ir nodokļu maksātāja izvēle izvairīties no kapitāla pieauguma nodokļa, pārceļot savu nodokļu rezidenci uz citu valsti, kurā šāda nodokļa nav vai tas ir zemāks.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Ja sabalansēta nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījuma definīcija joprojām ir balstīta uz šo nodokļu maksātāja iespēju izvēlēties vienu vai otru valsts nodokļu sistēmu, es neredzu iespēju kā to varētu piemērot šajā gadījumā. Nedz <HT TYPE="ITALIC">M.‑H. Feilen</HT>, nedz viņa mātei nebija iespējas pārcelt no Austrijas uz Vāciju (vai no Vācijas uz Austriju) nodokļu kompetenci uzlikt nodokli vienam vai otram attiecīgajam mantojumam. Turklāt šajā gadījumā nav šaubu, ka Vācijas Federatīvā Republika varētu zaudēt par labu Austrijas Republikai kādu daļu no savām nodokļu ieturēšanas pilnvarām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Turklāt Tiesa bieži ir atteikusies pamatot sabalansētu nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu, ja kā, piemēram, spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Papillon</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑418/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:659">EU:C:2008:659</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) runa bija tikai par vienu nodokļu sistēmu:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>tāds bija gadījums spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Amurta</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑379/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:655">EU:C:2007:655</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa nosprieda, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>ja dalībvalsts ir izvēlējusies neuzlikt nodokli dividendēm to saņēmējām sabiedrībām, kas ir reģistrētas tās teritorijā, tā nevar atsaukties uz vajadzību saglabāt sabalansētu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm, lai pamatotu nodokļa uzlikšanu citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām dividenžu saņēmējām<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, un spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Santander Asset Management SGIIC</HT> u.c</NAME.CASE>. (no <NO.CASE>C‑338/11 līdz C‑347/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:286">EU:C:2012:286</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā tā nosprieda, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>ja dalībvalsts ir izvēlējusies neaplikt ar nodokli valsts izcelsmes dividenžu saņēmējus – PVKIU rezidentus, tā nevar atsaukties uz vajadzību saglabāt līdzsvarotu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm, lai attaisnotu šādas peļņas saņēmēju – PVKIU nerezidentu aplikšanu ar nodokli<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat. arī spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑387/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:670">EU:C:2012:670</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0079">79.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Emerging Markets Series of DFA Investment Trust Company</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑190/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:249">EU:C:2014:249</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0099">99.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>savā spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rewe Zentralfinanz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑347/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:194">EU:C:2007:194</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>tikai ar argumentu par kompetenču sabalansētu sadali starp dalībvalstīm nodokļu aplikšanas jomā nevar pamatot, ka dalībvalsts sistemātiski atsakās piešķirt nodokļu priekšrocību rezidentam mātesuzņēmumam sakarā ar to, ka tas ir izvērsis pārrobežu saimniecisku darbību, kuras tūlītējs rezultāts nav radīt nodokļu ieņēmumus šai valstij<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>;</P></ITEM><ITEM><P>tāda pati argumentācija ir spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Groupe Steria</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:524">EU:C:2015:524</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>šī atšķirīgā attieksme attiecas tikai uz ienākošajām dividendēm, ko saņem mātesuzņēmumi – rezidenti, jo runa ir tikai par <HT TYPE="ITALIC">vienas un tā pašas dalībvalsts</HT> fiskālo suverenitāti<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> (mans izcēlums).</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Lasot šos spriedumus, kuros vajadzība saglabāt sabalansētu nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu netika pieņemta, lai attaisnotu ierobežojošu fiskālo pasākumu, es neredzu nevienu iemeslu to pieņemt šīs lietas materiālos, kurā tiek izvērtēta tikai Vācijas nodokļu sistēma, kas pilnīgi nav saistīta ar pirmo mantojumu un ir piemērojama vienīgi otrajam mantojumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Tomēr dažos citos spriedumos, konkrēti spriedumos <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Philips Electronics UK</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑18/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:532">EU:C:2012:532</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nordea Bank Danmark</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2087">EU:C:2014:2087</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), pat ja Tiesa nepieņēma attiecīgo pamatojumu, tā, šķiet, to ir definējusi plašāk – kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>līdzsvar[a] [saglabāšanu] starp tiesībām ieturēt peļņas nodokli un iespēju atskaitīt zaudējumus<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> (spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Philips Electronics UK</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑18/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:532">EU:C:2012:532</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), izteiciens, kas atrodams spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nordea Bank Danmark</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2087">EU:C:2014:2087</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 32. un nākamie punkti).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz šo daudz plašāko ideju, kurā vairs nav paredzēta nodokļu maksātāja galvenā iespēja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>izvēlēties<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> vienu vai otru nodokļu sistēmu, mēs arī varētu apgalvot šajā lietā, ka, tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai nebija nekādas nodokļu kompetences aplikt ar nodokli pirmo mantojumu, tai acīmredzami nav nekāda pienākuma to ņemt vērā saistībā ar otro mantojumu. Es tomēr domāju, ka šādu pamatojumu loģiskāk būtu iekļaut vērtējumā par situāciju salīdzināmību, kā es to iepriekš darīju pirms pamatojumu izvērtēšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Var arī norādīt, ka 2004. gadā, kad māte bija līdzmantiniece savas meitas mantojumam, un 2007. gadā, kad prasītājs bija savas mātes mantinieks, vēl bija piemērojamas <DATE ISO="19541004">1954. gada 4. oktobra</DATE> konvencijas starp Vācijas Federatīvo Republiku un Austrijas Republiku tiesību normas, lai novērstu dubultu mantojuma nodokļa uzlikšanu. Šajā konvencijā abas dalībvalstis bija vienojušās par atbilstošu savas nodokļu kompetences sadali. Saskaņā ar šīs konvencijas 5. panta 1. punktu tiesības uzlikt mantojuma nodokli bija dalībvalstij, kurā <HT TYPE="ITALIC">de cujus</HT> nāves brīdī bija viņa dzīvesvieta, ja tajā neietilpa nekustamais īpašums vai uzņēmuma īpašums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tādējādi tā ir Austrijas Republika, kurai bija tiesības uzlikt nodokli mātes saņemtajam meitas mantojumam, ņemot vērā, ka meita 2004. gadā nāves brīdī dzīvoja Austrijā. Vācijas Federatīvajai Republikai bija tiesības aplikt ar nodokli mātes atstāto mantojumu, ņemot vērā, ka pēdējā 2007. gadā dzīvoja Vācijā. Šāda skaidra un atbilstoša nodokļu uzlikšanas tiesību sadale tiktu apstrīdēta, ja Vācijas Federatīvajai Republikai būtu bijis pienākums daļēji atteikties no savām tiesībām uzlikt nodokli otrajai iegūšanai 2007. gadā un tādējādi – samazināt mantojuma nodokli tādēļ, ka Austrijas Republika bija īstenojusi savas nodokļu uzlikšanas tiesības attiecībā uz meitas atstāto mantojumu 2004. gadā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Tādējādi, vai tas tiešām nozīmē nodokļu ieturēšanas pilnvaru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>sabalansētu<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> sadali, ko vēlas Vācijas Federatīvā Republika? Vai tā drīzāk nav vienkārša (tikai) nodokļu kompetences sadalījuma starp Vācijas Federatīvo Republiku un Austrijas Republiku piemērošana, kas zināmā mērā notiek nodokļu kompetences īstenošanas sākumā, turklāt pierādījums ir, ka nodokļu kompetence var tikt sadalīta, pamatojoties uz kritērijiem par saikni, kas parasti var izraisīt diskrimināciju vai ierobežojumus, piemēram, valsts piederību vai dzīvesvietu (skat. spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gilly</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑336/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:221">EU:C:1998:221</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>71. punkts spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">F</HT>. <HT TYPE="ITALIC">E. Familienprivatstiftung Eisenstadt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑589/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:612">EU:C:2015:612</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) apstiprina šo argumentāciju šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>Austrijas Republika, šajās konvencijās [nolūkā novērst nodokļu dubultu uzlikšanu] atsakoties īstenot savas nodokļu ieturēšanas pilnvaras attiecībā uz dāvinājumiem personām, kas ir šo abu citu dalībvalstu rezidentes, nevar atsaukties uz līdzsvarotu nodokļu ieturēšanas pilnvaru sadalījumu, lai fondiem, kas piešķir dāvinājumus šīm personām, piemērotu īpašu nodokli, pamatojoties uz to, ka šīs personas nav pakļautas tās nodokļu suverenitātei. Šī dalībvalsts brīvprātīgi ir pieņēmusi nodokļu ieturēšanas pilnvaru sadalījumu, kāds izriet no noteikumiem pašās konvencijās par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kuras tā noslēgusi attiecīgi ar Beļģijas Karalisti un Vācijas Federatīvo Republiku<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Visbeidzot, ja arī šajā gadījumā Vācijas Federatīvā Republika un Austrijas Republika īstenoja nodokļu kompetences sadalījumu, par ko abas bija vienojušās, es nedomāju, ka būtu jārunā par nodokļu ieturēšanas pilnvaru (sabalansētu) sadalījumu, lai secinātu, ka (Vācijas) tiesību akti, tādi kā pamata lietā, nav nesaderīgi ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>V –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Iepriekš minēto apsvērumu dēļ es ierosinu Tiesai atbildēt uz <HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> (Federālā finanšu tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu šādi:</TXT><P>Kapitāla aprites brīvība saskaņā ar LESD 63. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 65. pantu, pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram, ja mantinieki ir personas, kuras ietilpst noteiktā nodokļa maksātāju kategorijā, mantojuma nodoklis tiek samazināts, ja mantojumā ietilpst īpašums, kas pēdējos desmit gados pirms iegūšanas jau ir ietilpis mantojumā, kuru ir ieguvušas šajā nodokļa maksātāju kategorijā ietilpstošas personas, ja attiecībā uz šo iepriekšējo iegūšanu šajā dalībvalstī ir ticis piemērots mantojuma nodoklis, savukārt mantojuma nodoklis netiek samazināts, ja attiecībā uz iepriekšējo iegūšanu mantojuma nodoklis ir ticis piemērots citā dalībvalstī.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>