1.

“Manuprāt, skaistākais vārds vārdnīcā ir tarifs, un tas ir mans mīļākais vārds,” nesen teica Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ( 2 ).

2.

Prezidenta Trampa aizraušanās ar tarifiem sākās jau viņa pirmajā prezidentūras termiņā, ja ne agrāk. Pēc viņa rīkojuma ASV 2018. gadā noteica ad valorem nodokļu piemērošanu vairāku veidu tērauda izstrādājumiem no dažādām izcelsmes valstīm, tostarp no Eiropas Savienības. Reaģējot uz to, Eiropas Savienība noteica līdzsvarošanas pasākumus papildu ad valorem nodokļu veidā konkrētām kombinētās nomenklatūras ( 3 ) (turpmāk tekstā – “KN”) tarifa pozīcijām.

3.

Viena no ražojumu kategorijām, kas nonāca šajās ģeopolitikas krustugunīs, bija KN kods 96138000 (“Citādas šķiltavas”), kam ar Īstenošanas regulu (ES) 2020/502 ( 4 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) tika noteikts papildu 20 % ad valorem tarifs.

4.

“Zippo” šķiltavas, kas ir tipisks amerikāņu ražojums, ir klasificējamas šajā kategorijā. Attiecīgi Zippo Manufacturing Co., Zippo GmbH un Zippo SAS (turpmāk tekstā kopā – “Zippo”) ( 5 ) apstrīdēto regulu apstrīdēja Vispārējā tiesā. Viens no to argumentiem – ka tie bija jāuzklausa pirms šo nodokļu uzlikšanas.

5.

Vispārējā tiesa 2023. gada 18. oktobra spriedumā Zippo Manufacturing un Zippo/Komisija (T‑402/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2023:640) piekrita šim argumentam.

6.

Eiropas Komisija ir pārsūdzējusi šo spriedumu, tostarp apgalvojot, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā garantētās tiesības tikt uzklausītam šajā lietā nav piemērojamas. Es piekrītu.

7.

Izskatāmā strīda priekšvēsture izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–13. punktā. Jāatkārto turpmāk minētais.

8.

2018. gada 2. martā ASV prezidents Tramps papildus citiem jautājumiem tvītoja šādu tekstu:

“Mums ir jāaizsargā mūsu valsts un mūsu darba ņēmēji. Mūsu tērauda rūpniecība ir sliktā stāvoklī. JA NAV TĒRAUDA, NAV VALSTS!” ( 6 )

9.

2018. gada 8. martā Amerikas Savienotās Valstis pieņēma pasākumus, kas izpaužas kā 20 % ad valorem tarifa piemērošana konkrētu tērauda un alumīnija ražojumu importam, citastarp no Eiropas Savienības; tas stājās spēkā 2018. gada 23. martā un ir beztermiņa pasākums ( 7 ).

10.

Reaģējot uz šiem pasākumiem, Komisija 2018. gada 16. maijā publicēja Īstenošanas regulu (ES) 2018/724 ( 8 ), lai pakāpeniski piemērotu papildu muitas nodokļus konkrētiem ražojumiem no ASV. Izvēlētais ražojumu klāsts, uz kuriem attiecas KN kodi un kuri ietilpst minētās regulas darbības jomā, ietver cukurkukurūzu, dzērvenes, tabaku, kosmētiku, apģērbus, tērauda ražojumus, burbona viskiju, papīru, apavus, sadzīves priekšmetus, veļas mazgājamās mašīnas, baterijas, mehāniskos transportlīdzekļus, motociklus, zvejas kuģus un motorlaivas.

11.

Eiropas Savienība 2018. gada 18. maijā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Preču tirdzniecības padomei paziņoja par ierosināto koncesiju un citu saistību apturēšanu saskaņā ar PTO Vienošanās par iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem 8. panta 2. punktu attiecībā uz Īstenošanas regulā 2018/724 minētajiem KN kodiem ( 9 ).

12.

2020. gada 24. janvārī Amerikas Savienotās Valstis paplašināja tarifu piemērošanas jomu, lai iekļautu konkrētus no alumīnija un tērauda atvasinātus ražojumus, un no minētā datuma šos tarifus atkal piemēroja uz neierobežotu laiku ( 10 ).

13.

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 654/2014 (turpmāk tekstā – “Izpildes regula”) ( 11 ) 9. pantu Komisija 2020. gada 6. martā, publicējot paziņojumu Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāta tīmekļvietnē, lūdza attiecīgo ieinteresēto pušu viedokli ( 12 ). Tirdzniecības ģenerāldirektorāts jau tobrīd pieprasīja informāciju, kas citastarp bija saistīta ar KN kodu 96138000 ( 13 ).

14.

Zippo šajā pasākumā nepiedalījās.

15.

Komisija 2020. gada 7. aprīlī publicēja apstrīdēto regulu.

16.

Tajā Komisija paskaidro: “Kaut gan Savienotās Valstis raksturo šos pasākumus kā drošības pasākumus, tie būtībā ir aizsargpasākumi.” ( 14 ) Attiecīgi un tā kā konsultācijas ar Amerikas Savienotajām Valstīm neradīja pieņemamu risinājumu, Eiropas Savienība saskaņā ar PTO Vienošanos par iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem izmantoja savas tiesības apturēt un līdzsvarot koncesijas, pamatojoties uz Izpildes regulas 4. panta 1. punktu ( 15 ).

17.

Attiecīgie pasākumi šajā sakarā bija tirdzniecības politikas pasākumi, kas izpaudās kā tarifu koncesiju atcelšana un jaunu vai paaugstinātu muitas nodokļu ieviešana ( 16 ).

18.

Attiecībā uz ražojumiem ar KN kodu 96138000 (“Citādas šķiltavas”, kas ietilpst kategorijā “Šķiltavas un citi aizdedzinātāji, ieskaitot mehāniskus un elektriskus, to detaļas, izņemot kramus un daktis”) tas nozīmēja papildu 20 % ad valorem nodokļa piemērošanu ( 17 ). Saskaņā ar apstrīdēto regulu, “izstrādājot un izvēloties šos pasākumus, Komisija ir piemērojusi objektīvus kritērijus, saskaņā ar [Izpildes regulas] 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 4. panta 3. punktu [..]” ( 18 ).

19.

Minētās regulas 4. panta 2. punkta c) apakšpunkts pilnvaro Komisiju pieņemt tirdzniecības politikas pasākumus tādā līmenī, kas “praktiski līdzvērtīga to koncesiju vai citu saistību apjomam, kuras ietekmējis aizsardzības pasākums, saskaņā ar nosacījumiem PTO Nolīgumā par aizsardzības pasākumiem”.

20.

Saskaņā ar Izpildes regulas 4. panta 3. punktu attiecīgie tirdzniecības politikas pasākumi jānosaka, pamatojoties uz šādiem kritērijiem: “a) pasākumu efektivitāte, lai panāktu, ka trešās valstis ievēro starptautiskās tirdzniecības noteikumus”; “b) pasākumu iespējas nodrošināt atvieglojumus tiem ekonomikas dalībniekiem Savienībā, kurus ietekmē trešās valsts pasākumi”; “c) attiecīgo preču vai pakalpojumu alternatīvu piegādes avotu pieejamība, lai novērstu vai līdz minimumam samazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz pakārtotajām nozarēm, līgumslēdzējām iestādēm vai vienībām vai galapatērētājiem Savienībā”; “d) nesamērīgas administratīvās sarežģītības un izmaksu nepieļaušana pasākumu piemērošanā”; un “e) jebkādi konkrēti kritēriji, kas var būt noteikti starptautiskās tirdzniecības nolīgumos saistībā ar [Izpildes regulas] 3. pantā minētajiem gadījumiem”.

21.

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Tirdzniecības ģenerāldirektorāta 2020. gada 26. marta paziņojumu atbilstoši Izpildes regulas 9. pantā paredzētajai informācijas vākšanas procedūrai “ieinteresēto personu dažādo prasību novērtējumā tika atspoguļoti attiecīgie kritēriji saskaņā ar Izpildes regulu, proti, iepriekš minēto [b)] un [c)] apakšpunktu. Šie kritēriji bija galvenie, pēc kuriem Komisija vadījās ražojumu atlasē. Tā kā paredzētie pasākumi ir tarifi, ko piemēro uz robežas, ir izpildīts nosacījums saskaņā ar [d)] apakšpunktu. [e)] kritērijs nav piemērojams, jo PTO Vienošanās par iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem nav noteikti papildu specifiski kritēriji papildus būtiskam līdzvērtīgumam. [a)] kritēriju šajā gadījumā nepiemēro, jo tas attiecas uz citiem Izpildes regulā paredzētajiem gadījumiem” ( 19 ).

22.

Apstrīdētā regula stājās spēkā 2020. gada 6. aprīlī ( 20 ).

23.

Eiropas Savienība 2020. gada 7. aprīlī PTO Preču tirdzniecības padomei paziņoja par apstrīdētajā regulā noteiktajiem pasākumiem saskaņā ar PTO Vienošanās par iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem 8. panta 2. punktu ( 21 ).

24.

Pēc tam, kad Amerikas Savienotās Valstis 2021. gada 31. oktobrī paziņoja par savu pasākumu apturēšanu līdz 2023. gada 31. decembrim, Komisija arī apturēja ar apstrīdēto regulu noteiktos pasākumus līdz 2023. gada 31. decembrim ( 22 ).

25.

Amerikas Savienotajās Valstīs Zippo Manufacturing Co. ražotās metāla mehāniskās “vējā funkcionējošās” šķiltavas Eiropas Savienībā importē Zippo GmbH atbilstīgi KN kodam 96138000 (turpmāk tekstā – “attiecīgais ražojums”). Uz šo KN kodu attiecas apstrīdētā regula.

26.

Zippo2020. gada 30. jūnijā iesniedza prasību atcelt apstrīdēto regulu.

27.

Vispārējā tiesa 2023. gada 18. oktobrī pasludināja pārsūdzēto spriedumu, ar kuru tā atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz precēm ar KN kodu 96138000, pamatojoties uz to, ka Komisija nav ievērojusi Zippo tiesības tikt uzklausītai procedūras laikā, kuras iznākumā tika pieņemta šī regula.

28.

Minētais spriedums būtībā ir strukturēts šādi.

29.

Attiecībā uz pieņemamību Vispārējā tiesa ņēma vērā tikai Zippo Manufacturing Co. situāciju ( 23 ).

30.

Pirmkārt, minētā tiesa paskaidroja, ka apstrīdētā regula uz Zippo Manufacturing Co. attiecas individuāli, ņemot vērā “faktisko un juridisko elementu [kopumu], kas veido konkrētu situāciju, kura [..] nošķir [to] [..] no visiem pārējiem tirgus dalībniekiem” ( 24 ). Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka apstrīdētā regula tieši skar Zippo Manufacturing Co., jo minētā regula citastarp ietekmēja attiecīgās sabiedrības tiesības piekļūt Savienības tirgum ( 25 ). Treškārt, minētā tiesa uzskatīja, ka, neraugoties uz apstrīdētās regulas piemērošanas apturēšanu, attiecīgā sabiedrība ir ieinteresēta celt prasību, lai novērstu iespējama prettiesiskuma atkārtošanos nākotnē ( 26 ).

31.

Izskatot prasību pēc būtības, Vispārējā tiesa nekavējoties pievērsās piektajam pamatam, ar kuru Zippo apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu ( 27 ).

32.

Pirmkārt, minētā tiesa Zippo pamatu izvērtēja no Izpildes regulas 9. pantā noteikto prasību aspekta. Tā konstatēja – attiecīgā tiesību norma neparedz, ka Komisijai ir jāinformē attiecīgās ieinteresētās personas par informācijas vākšanas procedūru, publicējot to Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, bet ka pietiek ar paziņojumu par šo procedūru Tirdzniecības ģenerāldirektorāta tīmekļvietnē ( 28 ).

33.

Otrkārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver ikvienas personas neatkarīgas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts jebkāds individuāls pasākums, kas varētu to nelabvēlīgi ietekmēt. Šajā ziņā tā atsaucās uz Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu ( 29 ). Atbilstīgi minētās tiesas teiktajam saskaņā ar Izpildes regulas 4. pantu noteiktie līdzsvarošanas pasākumi “ir paredzēti, lai radītu negatīvu ekonomisko ietekmi uz ASV uzņēmumiem, kuri uz Savienību eksportē ar šiem pasākumiem skartās preces” ( 30 ). Līdz ar to šāds pasākums, “pat ja tas nav ticis pieņemts pēc individuālas procedūras attiecībā uz attiecīgo preču eksportētājiem uzņēmumiem [..], var būt pasākums, kas var negatīvi ietekmēt minēto uzņēmumu intereses”, proti, “nevar izslēgt”, ka šie uzņēmumi nevarētu atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītiem ( 31 ).

34.

Tajā pašā laikā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ar Izpildes regulas 9. pantu netiek īstenotas tiesības tikt uzklausītam, jo tajā ir paredzēts Komisijas pienākums pieprasīt informāciju un viedokli par Eiropas Savienības ekonomiskajām interesēm attiecībā uz konkrētām precēm vai pakalpojumiem, nevis informāciju par to uzņēmumu konkrētām interesēm, kurus nelabvēlīgi ietekmē ierosinātie Savienības pasākumi ( 32 ).

35.

Ņemot vērā šos pieņēmumus un to, ka Komisija zināja, ka apstrīdētajā regulā paredzētie pasākumi varētu nelabvēlīgi ietekmēt Zippo, Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijai bija jādod šai personai iespēja tikt uzklausītai apstrīdētās regulas pieņemšanas procedūras laikā ( 33 ).

36.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa konstatēja, ka tiesību tikt uzklausītam pārkāpums varēja ietekmēt procesa iznākumu. Tā uzskatīja, ka tad, ja Zippo būtu bijušas nodrošinātas tiesības tikt uzklausītai, “nevar izslēgt, ka apstrīdētai regulai varēja būt citāds saturs” ( 34 ).

37.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa apmierināja piekto pamatu un atcēla apstrīdēto regulu, neizskatot pārējos pamatus.

38.

Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2023. gada 26. decembrī, Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt piekto pamatu par labas pārvaldības principa pārkāpumu un piespriest Zippo atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39.

Zippo lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un – pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40.

Gan Komisija, gan Zippo izmantoja savas tiesības iesniegt replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku. Tiesas sēde netika rīkota.

41.

Tiesa ir lūgusi, lai es galveno uzmanību pievērstu pirmajam apelācijas pamatam. Tajā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka tā ir pārkāpusi Zippo tiesības tikt uzklausītai, kas paredzētas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā ( 35 ).

42.

Komisijas apelācijas sūdzības pamatojums ir sadalīts trijās daļās. Pirmajā daļā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts nav piemērojams vispārēji piemērojamiem pasākumiem. Otrajā daļā tiek apgalvots, ka apstrīdētā regula neesot “individuāls pasākums”. Visbeidzot, trešajā daļā tiek apgalvots – pat ja Zippo būtu bijušas tiesības tikt uzklausītai attiecībā uz apstrīdētās regulas pieņemšanu, šīs tiesības būtu nodrošinātas ar informācijas vākšanas procedūru, kas veikta saskaņā ar Izpildes regulas 9. pantu.

43.

Ievērošu Komisijas struktūru un pēc kārtas aplūkošu argumentus, kas attiecas uz trim daļām (A iedaļa). Lai gan ierosināšu Tiesai apmierināt visas trīs prasības, secināšu, ka tiesvedības stadija neļauj pieņemt galīgo spriedumu un ka lieta attiecīgi ir jānodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai (B iedaļa).

44.

Komisija uzskata – lai gan Vispārējā tiesa ir pareizi konstatējusi, ka Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas joma attiecas tikai uz individuāliem pasākumiem ( 36 ), tā nav piemērojusi šo prasību attiecībā uz procedūru, kuras iznākumā tika pieņemta apstrīdētā regula, jo šis Savienības tiesību akts nav individuāls pasākums šīs normas izpratnē ( 37 ).

45.

Savukārt Zippo uzskata, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā no Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izrietošo prasību par individuālu pasākumu un ka pārsūdzētajā spriedumā nav apgalvots citādi.

46.

Lai gan piekrītu Zippo, ka pārsūdzētajā spriedumā tas nav skaidri pateikts, Komisijai ir taisnība, apgalvojot, ka Vispārējā tiesa, šķiet, interpretē un piemēro Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu tā, it kā tajā paredzētā “individuāla pasākuma” prasība nepastāvētu, tādējādi minētā tiesa, šķiet, secina, ka nelabvēlīga ietekme uz personu būtu pietiekama, lai īstenotu tiesības tikt uzklausītam ( 38 ).

47.

Šāda pieeja acīmredzami ir nepareiza.

48.

Jau no Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējuma un attiecīgās judikatūras ( 39 ) izriet, ka tiesības tikt uzklausītam saskaņā ar šo tiesību normu ir piemērojamas, ja ir izpildīti divi nosacījumi: pirmkārt, pasākums ir individuāls pasākums, kas jāpieņem administratīvajā procedūrā, kura tiek veikta attiecībā uz kādu personu, un, otrkārt, pieņemamais pasākums var nelabvēlīgi ietekmēt šo personu.

49.

Pamatojoties uz šo loģiku, Tiesa ir nolēmusi, ka tiesības tikt uzklausītam, kas atspoguļotas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ir piemērojamas tikai procedūrā, kurā administrācija pieņem individuālu pasākumu attiecībā uz personu, nevis procedūrā, kuras iznākumā tiek pieņemts vispārēji piemērojams pasākums ( 40 ).

50.

Šāds ierobežojums ir pamatots ar svarīgiem politiskiem iemesliem: lielākā daļa, ja ne visi vispārēji piemērojamie pasākumi, iespējams, nelabvēlīgi ietekmēs vismaz vienu fizisku vai juridisku personu neatkarīgi no tā, vai to var iepriekš identificēt vai ne. Lai gan, kā apgalvo arī Komisija, Savienības iestādēm ir jāņem vērā šādu pasākumu iespējamā ietekme uz fiziskām vai juridiskām personām, tām nav jāņem vērā šo personu īpašie apstākļi.

51.

Līdz ar to ar šāda pasākuma vispārēju ietekmi uz personu nevar pietikt, lai īstenotu tiesības tikt uzklausītam, kā tas atspoguļots Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

52.

Kā pamatoti norāda Komisija, pretējais – proti, piešķirt tiesības tikt uzklausītam ikvienai personai, kuru varētu skart vispārēji piemērojams pasākums, – nebūtu praktiski iespējams.

53.

Tomēr, pat ja būtu iespējams atrast veidu, kā to izdarīt, nebūtu iespējams identificēt un informēt visas personas, uz kurām attiecas vispārēji piemērojams pasākums, lai tās uzklausītu.

54.

Kopējās tirdzniecības politikas jomā tas tā ir, jo, kā Komisija paskaidroja, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem lietas dalībniekiem, tās rīcībā nav pat konkrēta ražojuma importētāju saraksta. Tāpat tai nav pieejami individuāli dati, kas ļautu identificēt potenciāli skartās personas.

55.

No tā izriet, ka gan juridisku, gan praktisku apsvērumu dēļ “individuālās” tiesības tikt uzklausītam, kas atspoguļotas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, var rasties tikai attiecībā uz individuāliem pasākumiem ( 41 ).

56.

Tāpēc pirmā apelācijas pamata pirmā daļa jāapmierina.

57.

Turklāt Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka apstrīdētā regula attiecībā uz Zippo ir individuāls pasākums Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

58.

Piekrītu Komisijai.

59.

Pirmkārt, apstrīdētais akts ir regula, proti, tiesību akts, kas saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu ir vispārēji piemērojams ikvienam Savienības tiesību subjektam.

60.

Tomēr Zippo būtībā ir taisnība, apgalvojot, ka šī forma pati par sevi neizslēdz iespēju, ka apstrīdētajā regulā varētu būt ietverti individuāli lēmumi attiecībā uz konkrētām personām, lai uz to varētu attiekties Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertās tiesības tikt uzklausītai ( 42 ).

61.

Tā tas ir, piemēram, antidempinga un ierobežojošo pasākumu jomā, kur Komisija un Eiropas Savienības Padome pieņem regulas, lai piemērotu konkrētus pasākumus fiziskām vai juridiskām personām ad nominen. Šādiem pasākumiem, pat ja tie parasti tiek pieņemti regulas veidā, attiecībā uz dažām fiziskām un juridiskām personām ir lēmuma iezīmes, jo tie atspoguļo Savienības iestāžu galīgo nostāju pēc administratīvas procedūras saistībā ar konkrēto personu situāciju ( 43 ).

62.

Šā iemesla dēļ šīs fiziskās un juridiskās personas var pieprasīt tiesības tikt uzklausītām tā, it kā minētā regula būtu vērsta uz tām, pat ja attiecīgajos Savienības sekundārajos tiesību aktos šāda iespēja nav paredzēta ( 44 ).

63.

Tomēr apstrīdētā regula ir atšķirīga.

64.

Tā objektīvi nosaka situācijas un rada tiesiskās sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti paredzētām personu kategorijām ( 45 ).

65.

Izskatāmajā lietā tas attiecas uz visiem no Amerikas Savienotajām Valstīm importētajiem ražojumiem, uz kuriem attiecas KN kods 96138000.

66.

Šim nolūkam apstrīdētajā regulā netiek izmantota informācija, kas attiecas uz jebkuras tādas fiziskas vai juridiskas personas saimniecisko darbību, kuru tā skar.

67.

Tā arī nav vērsta pret viena konkrēta uzņēmuma rīcību ( 46 ) vai vērsta uz Zippo ( 47 ).

68.

Tā vietā, kā paskaidroja pati Vispārējā tiesa, apstrīdētās regulas mērķis esot kopumā izdarīt spiedienu uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai tās mainītu savu praksi ( 48 ).

69.

Tādējādi Zippo nevar apgalvot, ka apstrīdētā regula ir tai adresēts individuāls pasākums un ka tāpēc tai bija jādod tiesības tikt uzklausītai pirms šīs regulas pieņemšanas.

70.

Nevienā no Vispārējās tiesas minētās judikatūras piemēriem netiek sniegts pamats pretējam secinājumam ( 49 ).

71.

Apstāklis, ka apstrīdētās regulas pieņemšanas procedūras gaitā Komisija identificēja personu, kuras intereses varētu tikt negatīvā veidā aizskartas ( 50 ), vai ka šī iestāde zināja, ka attiecīgā prece ietilpst minētajā tiesību aktā ietvertajās preču kategorijās ( 51 ), kuras tā turklāt identificēja pēc savas ierosmes ( 52 ), nenozīmē, ka apstrīdētā regula tika pieņemta procedūrā, kas vērsta pret Zippo vai saistībā ar to.

72.

Šie fakti paši par sevi nepadara apstrīdēto regulu par individuālu pasākumu Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanai nepieciešamajā nozīmē.

73.

Patiešām, būtu satraucoši, ja Komisija nebūtu informēta par stāvokli un galvenajiem ASV tirgus dalībniekiem jomā, kurā attiecīgā iestāde ir nolēmusi piemērot līdzsvarošanas pasākumus, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šādi pasākumi saskaņā ar Izpildes regulu citastarp jāizvēlas un jāizstrādā, lai mudinātu trešās valstis ievērot piemērojamos starptautiskās tirdzniecības noteikumus ( 53 ).

74.

No tā izriet – Komisija pamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka apstrīdētā regula attiecībā uz Zippo ir “individuāls pasākums” Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

75.

Šo secinājumu neietekmē Zippo arguments, ka būtu pretrunīgi, no vienas puses, atzīt apstrīdētās prasības pieņemamību, bet, no otras puses, apstrīdēt tiesību tikt uzklausītam piemērojamību.

76.

Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka Tiesa jau ir paskaidrojusi – tas, ka vispārēji piemērojams tiesību akts kādu personu skar tieši un individuāli, nenozīmē, ka šai personai ir bijusi iespēja tikt uzklausītai procedūrā, kas ir šā akta pieņemšanas pamatā ( 54 ).

77.

Kā pamatoti apgalvoja Komisija, lai saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu varētu izmantot tiesības tikt uzklausītam, nepietiek ar to, ka pasākums skar personu individuāli. Attiecīgajai procedūrai ir arī jānoved pie “individuāla pasākuma”.

78.

To var izskaidrot ar to, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie prasības celšanas nosacījumi un (individuālo) tiesību tikt uzklausītam saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu nosacījumi ir atšķirīgi. No vienas puses, atzīstot, ka fiziskai vai juridiskai personai ir tiesībspēja un rīcībspēja Savienības tiesās, tiek nodrošināta iespēja personai, kuru nelabvēlīgi ietekmē pasākums, apstrīdēt tā juridisko spēkā esību. No otras puses, tiesības tikt uzklausītam kalpo tam, lai dotu personai iespēju novērst lēmuma pieņemšanu attiecībā uz to, ja šāds lēmums varētu nelabvēlīgi ietekmēt šīs personas personisko situāciju ( 55 ).

79.

Tāpēc, lai varētu vērsties Savienības tiesās, pietiek ar to, ka pasākums individualizē attiecīgo personu, pat ja šis pasākums nav pieņemts, domājot par šo personu.

80.

Turpretī, lai personai tiktu piešķirtas tiesības tikt uzklausītai administratīvajā procedūrā, šai procedūrai jānotiek ar mērķi reaģēt uz attiecīgās personas individuālo situāciju un jābeidzas ar aktu, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt šo personu.

81.

Tāpēc Komisijai bija taisnība, apgalvojot – konstatējums, ka vispārēji piemērojams pasākums individuāli skar fizisku vai juridisku personu, ne vienmēr nozīmē, ka attiecīgais pasākums ir “individuāls pasākums” Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

82.

Tāpēc arī pirmā apelācijas pamata otrā daļa jāapmierina.

83.

Ar trešo daļu Komisija būtībā apgalvo – pat ja tiesības tikt uzklausītam saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu šajā gadījumā būtu piemērojamas, šīs tiesības būtu vajadzējis ievērot, izmantojot informācijas vākšanas procedūru, kas veikta saskaņā ar Izpildes regulas 9. pantu.

84.

Savā atbildē Zippo iebilda pret šā Komisijas argumenta pieņemamību. Tā uzskata, ka Komisijas apelācijas sūdzībā šajā jautājumā nav pietiekami norādīti attiecīgie pārsūdzētā sprieduma punkti. Tādējādi Komisijas apelācijas sūdzība šajā daļā neatbilst prasībām, kas izriet no Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punkta. Minētajā tiesību normā ir noteikts, ka “izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi norāda apstrīdētos Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punktus”.

85.

Nepiekrītu.

86.

Kā paskaidro Komisija, šī procesuālā prasība nav jāsaprot pārāk formālistiski, lai tā visos gadījumos paredzētu atsauci uz konkrētiem pārsūdzētā sprieduma punktiem.

87.

Reglamenta 169. panta 2. punkta mērķis ir ļaut Tiesai veikt Savienības tiesību akta tiesiskuma pārbaudi ( 56 ).

88.

Minētā tiesību norma kā tāda ir LESD 256. panta 2. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta izpausme, kas prasa, lai, īstenojot savas pilnvaras apelācijas tiesvedībā, Tiesa spētu saprast strīda priekšmetu.

89.

Attiecīgā prasība ir izpildīta, ja apelācijas sūdzībā ar tās pamatiem un argumentiem ir norādīts, kurus pārsūdzētā sprieduma elementus apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz atcelt ( 57 ).

90.

Kā ir atzinusi Tiesa, to var izdarīt, vai nu skaidri norādot pārsūdzētajā spriedumā apstrīdētos pamatus, “vai citējot vai pārņemot tajā ietvertos elementus, tādējādi ļaujot tos identificēt” ( 58 ).

91.

Izskatāmajā lietā ar pirmā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu Komisija ne tikai paskaidro, ka tā būtībā nepiekrīt Vispārējās tiesas secinājumam, ka ar Izpildes regulas 9. pantu netiek īstenotas tiesības tikt uzklausītam, kā tas izriet no Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta, bet arī norāda, tieši kurus pārsūdzētā sprieduma punktus tā lūdz atcelt ( 59 ).

92.

No tā izriet, ka apelācijas sūdzība atbilst Reglamenta 169. panta 2. punktam un tādējādi Zippo arguments par nepieņemamību jānoraida.

93.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā secināja: “Kad uzņēmums, kura intereses var negatīvi ietekmēt Komisijas pieņemtā īstenošanas aktā paredzētie pasākumi atbilstoši [Izpildes] regulas 4. panta 1. punktam, nav piedalījies šādā informācijas vākšanā, nevar uzskatīt, ka tā tiesības tikt uzklausītam, kā tās garantētas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, nav tikušas pārkāptas tāpēc vien, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu organizēt šādu informācijas ievākšanu, piemērojot šīs regulas 9. panta 1. punktu.” ( 60 )

94.

Komisija apstrīd šādu Izpildes regulas 9. panta interpretāciju, uzskatot, ka Vispārējā tiesa, interpretējot šo tiesību normu, var mudināt ieinteresētās personas nepiedalīties informācijas vākšanas procedūrās, kādas tika veiktas izskatāmajā lietā, lai vēlāk apstrīdētu no tā izrietošā Savienības tiesību akta spēkā esību, pamatojoties uz aizstāvības tiesību pārkāpumu.

95.

Kā jau esmu paskaidrojusi šo secinājumu 49. punktā, tiesības tikt uzklausītam procedūrā, kuras iznākumā tiek pieņemti vispārēji piemērojami pasākumi, kā tas ir apstrīdētās regulas gadījumā, nevar balstīties uz Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

96.

Tomēr sistēmā, kuras pamatā ir līdzdalības demokrātijas princips ( 61 ) un kurā subjektiem, ko var ietekmēt administrācijas pieņemtie vispārēji piemērojamie pasākumi, ir jādod iespēja paust savas intereses un izskaidrot savas bažas ( 62 ), šo iespēju var nodrošināt, izmantojot kādu informācijas vākšanas procedūru pirms šādu pasākumu pieņemšanas, piemēram, tādu, kāda paredzēta Izpildes regulas 9. pantā.

97.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nekonstatēja nekādas problēmas saistībā ar šīs procedūras pārredzamību un atklātību, ciktāl tā tika organizēta saistībā ar apstrīdētās regulas pieņemšanu ( 63 ).

98.

Zippo arī nav apstrīdējusi šo konstatējumu, iesniedzot pretapelācijas sūdzību.

99.

Līdz ar to var secināt, ka šajā lietā tiesības tikt uzklausītam procedūrās, kuru iznākumā tiek pieņemti vispārēji piemērojami pasākumi, ciktāl šādas tiesības var uzskatīt par pastāvošām Savienības tiesībās neatkarīgi no Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta, tika ievērotas.

100.

Tas, ka Zippo nepiedalījās šajā informācijas vākšanas procedūrā, lai gan bija informēta par tās pastāvēšanu ar paziņojumu, kas publicēts Tirdzniecības ģenerāldirektorāta tīmekļvietnē, neietekmē šo secinājumu.

101.

Ja Zippo būtu piedalījusies šajā procedūrā, tā būtu varējusi izvirzīt argumentus, kas – kā tā apgalvo – varētu ietekmēt apstrīdētās regulas saturu, proti, ka “apstrīdētās regulas pieņemšanas brīdī paredzamie līdzsvarošanas pasākumi attiecībā uz [tās] precēm bija vissmagākie paredzamie līdzsvarošanas pasākumi gan pēc to apmēra, gan pēc to summas salīdzinājumā ar tiem pasākumiem, kas attiecās uz citām ASV ražošanas nozarēm”, ka “viens pasākums ir īpaši smags – tas attiecas tikai uz vienu uzņēmumu un uzliek tam visas minēto līdzsvarošanas pasākumu sekas, kā arī to, ka prasītāju precēm nav saistības ar tām, uz kurām attiecas ASV pieņemtie aizsardzības pasākumi, tādējādi Komisijas pieņemtie pasākumi nevar kompensēt minēto aizsargpasākumu sekas”, un ka “Komisija esot pieņēmusi diskriminējošu pasākumu, tieši mērķējot uz tām, lai gan tai bijusi iespēja izvēlēties citas preces – tas būtu skāris vairākus uzņēmumus un konkrētos līdzsvarošanas pasākumus sadalītu pēc iespējas taisnīgāk” ( 64 ).

102.

Tāpēc, pat ja būtu taisnība, ka Zippo bija sava veida “vispārējas” tiesības tikt uzklausītai, pirms Komisija pieņem vispārēji piemērojamu tiesību aktu – ārpus Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomas –, Komisija šīs lietas apstākļos šīs tiesības nebūtu pārkāpusi.

103.

No tā izriet, ka ierosinu Tiesai pieņemt arī trešo daļu un ar to arī visu pirmo apelācijas pamatu.

104.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

105.

Šajā lietā šis nosacījums nav izpildīts.

106.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pārbaudīja tikai Zippo izvirzīto piekto pamatu.

107.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka šis pamats nav pamatots. Tāpēc tas ir jānoraida.

108.

Tomēr, tā kā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi pirmo līdz ceturto pamatu, ko Zippo izvirzīja prasības pamatošanai un kas attiecas uz apstrīdētās regulas būtību un daļēji uz pārbaudi, kura ietver sarežģītu faktu vērtējumu ( 65 ), Tiesas rīcībā nav visu nepieciešamo elementu, lai pieņemtu galīgo spriedumu ( 66 ).

109.

Tāpēc lieta jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par pārējiem izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, un lēmums par tiesāšanās izdevumiem jāatliek.

110.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ierosinu Tiesai: