Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA RIMVĪDA NORKUS [RIMVYDAS NORKUS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 9. jūlijā (1)

Lieta C‑435/25

Verband Sozialer Wettbewerb eV

pret

GUT GEKAUFT Reformhäuser GmbH,

piedaloties:

M.E.G.  Gottlieb Diaderman‑Haus GmbH & Co. KG,

Korea Ginseng Vertriebs GmbH (KGV)

(Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesību aktu tuvināšana – Regula (EK) Nr. 1223/2009 – Kosmētikas līdzekļi – Izplatītāju pienākumi – Apjoms – Maldinošu apgalvojumu aizliegums – Negodīga komercprakse – Direktīva 2005/29/EK – Piemērošanas joma – Kosmētikas līdzekļa izplatītājs, kas izmanto maldinošu ražotāja reklāmas apgalvojumu






I.      Ievads

1.        Vai kosmētikas līdzekļa izplatītājs, kas to izplatīšanas nolūkā pārņem šī līdzekļa ražotāja paustos reklāmas apgalvojumus, tos nemainīdams, var tikt atzīts par atbildīgu par to neatbilstību Regulas (EK) Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem (2) normām?

2.        Šis ir jautājums, uz kuru Tiesa ir aicināta atbildēt šajā lietā, kas tai liks interpretēt gan šīs regulas normas, gan to attiecības ar Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (3), normām.

II.    Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesības

1.      Regula Nr. 1223/2009

3.        Regulas Nr. 1223/2009 4., 11., 13. un 51. apsvērumā noteikts:

“(4)      Ar šo regulu pilnīgi saskaņo noteikumus [Savienībā], lai izveidotu kosmētikas līdzekļu iekšējo tirgu, nodrošinot augstu [..] cilvēka veselības aizsardzības līmeni.

[..]

(11)      Lai skaidri noteiktu atbildību, katram kosmētikas līdzeklim vajadzētu būt saistītam ar [Savienībā] reģistrētu atbildīgo personu.

[..]

(13)      Nepieciešams noteikt, kādos apstākļos izplatītāju uzskata par atbildīgo personu.

[..]

(51)      Patērētājs būtu jāaizsargā no maldinošiem apgalvojumiem par iedarbīgumu un citām kosmētikas līdzekļa īpašībām. Jo īpaši piemēro [Direktīvu 2005/29]. [..]”

4.        Saskaņā ar šīs regulas 2. pantu “Definīcijas”:

“1.      Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

d)      “ražotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ražo kādu kosmētikas līdzekli vai liek šo kosmētikas līdzekli izveidot vai ražot un tirgo šo kosmētikas līdzekli ar savu vārdu vai preču zīmi;

e)      “izplatītājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona piegādes ķēdē, izņemot ražotāju vai importētāju, kura dara kosmētikas līdzekli pieejamu [Savienības] tirgū;

[..].”

5.        Minētās regulas 4. pantā “Atbildīgā persona” paredzēts:

“[..]

3.      Par kosmētikas līdzekli, ko ražo [Savienībā] un pēc eksportēšanas atkārtoti neimportē [Savienībā], atbildīgā persona ir [Savienībā] reģistrēts ražotājs.

[..]

6.        Izplatītājs ir atbildīgā persona gadījumos, kad tas laiž tirgū kosmētikas līdzekli ar savu vārdu vai preču zīmi vai maina jau tirgū laistu kosmētikas līdzekli tādā veidā, kas var ietekmēt atbilstību piemērojamajām prasībām.

[..]”

6.      Šīs pašas regulas 5. pantā “Atbildīgo personu pienākumi” noteikts:

“1.      Atbildīgā persona nodrošina atbilstību [..] 20. [..] pantam.

[..]”

7.        Regulas Nr. 1223/2009 6. pantā “Izplatītāju pienākumi” noteikts:

“1.      Darot kosmētikas līdzekli pieejamu tirgū, izplatītāji savā darbībā pietiekami rūpīgi ievēro piemērojamās prasības.

2.      Pirms kosmētikas līdzekli dara pieejamu tirgū, izplatītāji pārliecinās, ka:

–        marķējumā ir 19. panta 1. punkta a), e) un g) apakšpunktā un 19. panta 3. un 4. punktā minētā informācija;

–        ir izpildītas 19. panta 5. punkta prasības attiecībā uz valodu;

–        nav beidzies minimālais derīguma termiņš, ja tas jānorāda saskaņā ar 19. panta 1. punktu.

3.      Ja izplatītāji uzskata vai tiem ir pamats uzskatīt, ka:

–        kosmētikas līdzeklis neatbilst šīs regulas prasībām, tie nedara pieejamu tirgū šo kosmētikas līdzekli, kamēr tas neatbilst piemērojamajām prasībām;

[..].

4.      Kamēr izplatītāji ir atbildīgi par kosmētikas līdzekli, tie nodrošina, lai tā uzglabāšanas un pārvadāšanas apstākļi negatīvi neietekmētu tā atbilstību šīs regulas prasībām.

[..]”

8.        Atbilstoši šīs regulas 20. pantam “Apgalvojumi par kosmētikas līdzekli”:

“1.      To kosmētikas līdzekļu, kurus dara pieejamus tirgū, marķējumā un reklāmas pasākumos neizmanto tādu tekstu, nosaukumus, preču zīmes, attēlus un figurālas vai citas zīmes, kas kosmētikas līdzekļiem piedēvē īpašības vai funkcijas, kādas tiem nepiemīt.

[..]”

2.      Direktīva 2005/29

9.        Direktīvas 2005/29 7., 10. un 14. apsvērumā noteikts:

“(7)      Šī direktīva attiecas uz komercpraksi, kas ir tieši saistīta ar to, kā ietekmēt patērētāju lēmumus veikt ar produktiem saistītus darījumus. [..]

[..]

(10)      Jānodrošina saskanība starp šīs direktīvas un spēkā esošo [Savienības] tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši, ja sīki izstrādātus noteikumus par negodīgu komercpraksi piemēro konkrētās nozarēs. [..] Šo direktīvu tādēļ piemēro tiktāl, ciktāl nav konkrētu noteikumu [Savienības] tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, piemēram, prasības informācijai un noteikumus par to, kā informāciju pasniedz patērētājiem. Tā paredz patērētāju tiesību aizsardzību, ja attiecīgā nozarē nav konkrētu [Savienības] tiesību aktu, un aizliedz tirgotājiem radīt nepareizu priekšstatu par produktu iedabu. [..] Šī direktīva tātad papildina [..] acquis [communautaire], ko piemēro komercpraksei, kas rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.

[..]

(14)      Vēlams, lai maldinoša komercprakse ietvertu tādu praksi, arī maldinošu reklāmu, kas, maldinot patērētājus, viņiem liedz iespēju izdarīt pamatotu un tādējādi arī efektīvu izvēli. [..] Šai direktīvai nebūtu jāskar spēkā esošie [Savienības] tiesību akti, kas skaidri dod dalībvalstīm iespēju izvēlēties starp vairākiem veidiem, kā reglamentēt patērētāju aizsardzību komercprakses jomā. [..]”

10.      Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

d)      “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk – arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;

[..].”

11.      Minētās direktīvas 3. pantā “Piemērošanas joma” noteikts:

“1.      Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

[..]

4.      Ja šī direktīva un citi [Savienības] noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem [Savienības] noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem.

[..]”

12.      Tās pašas direktīvas 5. pantā “Negodīgas komercprakses aizliegums” paredzēts:

“1.      Negodīga komercprakse ir aizliegta.

[..]

4.      Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,

[..].”

13.      Direktīvas 2005/29 6. pantā “Maldinošas darbības” noteikts:

“1.      Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis:

[..]

b)      produkta galvenās īpašības, piemēram, tā pieejamība, labumi, riski, izpildījums, sastāvs, piederumi, garantijas apkalpošana un sūdzību izskatīšanas procedūra, izgatavošanas vai sniegšanas metode un laiks, piegāde, atbilsme nolūkam, pielietojums, daudzums, sīks apraksts, ģeogrāfiskā un komerciālā izcelsme vai rezultāti, ko var gaidīt, to lietojot, vai ar šo produktu veikto testu vai pārbaužu rezultāti vai būtiskas īpašības;

[..].”

B.      Vācijas tiesības

14.      Saskaņā ar 3. panta 1. punktu 2004. gada 3. jūlija Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb (Likums par negodīgas konkurences novēršanu), redakcijā, kas publicēta 2010. gada 3. martā (BGBl. 2010 I, 254. lpp.), ar jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar 2024. gada 6. maija likumu (BGBl. 2024 I, Nr. 149) (turpmāk – UWG), kurā ir noteikts “negodīgas komercprakses aizliegums”, negodīga komercprakse ir nelikumīga.

15.      Atbilstoši UWG 3.a pantam “Tiesību pārkāpums” negodīgu praksi īsteno ikviens, kas pārkāpj tiesību normu, kuras mērķis tostarp ir reglamentēt rīcību tirgū uzņēmēju interesēs, jo pārkāpums var ievērojami kaitēt patērētāju, citu tirgus dalībnieku vai konkurentu interesēm.

16.      Saskaņā ar UWG 3. panta 1. punktu un 5. panta 1. punktu un 2. punkta 1. apakšpunktu – ar kuriem transponē Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktu, 5. panta 4. punkta a) apakšpunktu un 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu – izplatītāja reklāma, kas ietver maldinošu norādi par produkta priekšrocībām, ir izplatītāja negodīga komercprakse, kas ir aizliegta kā tāda, pat ja tas ir pārņēmis ražotāja reklāmu.

17.      Saskaņā ar UWG 8. panta 1. punkta pirmā teikuma otro alternatīvu pret ikvienu, kas īsteno nelikumīgu komercpraksi šī likuma 3. panta izpratnē, recidīva riska gadījumā var celt prasību par izbeigšanu.

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

18.      Gut GEKAUFT Reformhäuser GmbH (turpmāk – GUT GEKAUFT) vada specializētu veikalu diētisko un dabisko preču tirdzniecībā.

19.      2020. gada novembra reklāmas bukletā šī sabiedrība reklamēja sejas krēmu, apgalvodama, ka šajā produktā esošajam žeņšeņa ekstraktam ir zināma labvēlīga iedarbība.

20.      No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka tieši šī kosmētikas līdzekļa ražotājs ir nodevis GUT GEKAUFT šo reklāmas apgalvojumu, kas norādīts arī uz attiecīgā produkta iepakojuma, un ka tieši ražotājs pirms reklāmas sludinājuma publicēšanas to ir apstiprinājis.

21.      Uzskatot, ka žeņšeņa ekstrakta iedarbīgums, to lietojot ārēji, nav zinātniski pierādīts, Verband Sozialer Wettbewerb eV (turpmāk – VSW) ir pārliecināta, ka ar aplūkoto reklāmas apgalvojumu ir pārkāpts Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punkts un tātad tas ir negodīgs.

22.      Pēc nesekmīgā 2020. gada 17. novembra brīdinājuma VSW pret GUT GEKAUFT cēla prasību par izbeigšanu Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija), tostarp, lai panāktu, ka tai tiek aizliegta šāda reklamēšana, un minētā tiesa šo prasību apmierināja.

23.      Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija), kurā tika iesniegta apelācijas sūdzība, grozīja pirmās instances tiesas spriedumu un noraidīja VSW prasību, pamatojoties uz to, ka GUT GEKAUFT nav atbildīga par Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punkta pārkāpumu. Tā kā GUT GEKAUFT bez izmaiņām ir pārņēmusi un kā savu izmantojusi ražotāja – kurš bija atbildīgā persona šīs regulas izpratnē – reklāmas apgalvojumu, tad GUT GEKAUFT nebija jāraugās, lai tiktu ievērotas šīs tiesību normas prasības.

24.      Ar revīzijas sūdzību (Revision), kura iesniegta Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) – kas ir iesniedzējtiesa –, VSW lūdz atjaunot pirmajā instancē pasludināto spriedumu.

25.      Šī tiesa balstās uz pieņēmumu, ka attiecīgā produkta reklamēšana ar apstrīdēto apgalvojumu ir Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punkta pārkāpums.

26.      Tā, pirmām kārtām, prāto, vai GUT GEKAUFT atbilstoši Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punktam un 3. punkta pirmajai daļai kā attiecīgo produktu izplatītājai ir jāatbild par šādu šīs regulas 20. panta 1. punkta pārkāpumu, jo šī sabiedrība savā reklāmas bukletā sejas krēma tirdzniecībai, to nepārbaudot, ir izmantojusi maldinošu reklāmas apgalvojumu, ko tās rīcībā nodevis ražotājs.

27.      Šajā ziņā iesniedzējtiesa jautā, vai izplatītāja pienākumi, kas izriet no minētās regulas 6. panta 1. punkta un 3. punkta pirmās daļas, ietver arī pienākumus attiecībā uz produktu reklamēšanu, kuri izriet no šīs pašas regulas 20. panta 1. punkta, un vai šādam izplatītājam ir jāatbild par reklāmas apgalvojumu, kas neatbilst otrajai minētajai tiesību normai, un tas nozīmētu, ka tam ir jākontrolē reklāmas apgalvojums, kas bez izmaiņām ir pārņemts no ražotāja, un jāpārbauda, vai tirgotajai precei patiešām ir reklamētās funkcijas.

28.      Otrām kārtām, šī tiesa jautā, vai gadījumā, ja izplatītājam atbilstoši Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punktam un 3. punkta pirmajai daļai nebūtu jāatbild par kosmētikas līdzekļa reklāmu, ar kuru tiek pārkāpts šīs regulas 20. panta 1. punkts, šis izplatītājs tomēr ir jāatzīst par atbildīgu par šādu maldinošu reklāmu atbilstoši negodīgas komercprakses jomā piemērojamiem noteikumiem, kuri izriet no Direktīvas 2005/29.

29.      Šajā ziņā tā uzskata, ka minētās regulas saskaņošanas tiesību normas izsmeļoši reglamentē kosmētikas līdzekļa izplatītāja atbildību. Tādējādi šīs pašas regulas 4. panta 6. punkta un 6. panta normas kā lex specialis saskaņā ar Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā paredzēto kolīziju normu nevar tikt neitralizētas, atsaucoties uz vispārējiem konkurences tiesību principiem, kas attiecīgā gadījumā tām ir pretrunā attiecībā uz izplatītāja negodīgu komercpraksi.

30.      Iesniedzējtiesas ieskatā citādi varētu būt, ja kosmētikas līdzekļa izplatītāja atbildība nebūtu izsmeļoši reglamentēta Regulā Nr. 1223/2009, kura – it īpaši – neattiecoties uz gadījumu, kad izplatītājs savā reklāmā tikai pārņem ražotāja apgalvojumu, to nemainot.

31.      Tādējādi sekmīgs revīzijas sūdzības (Revision) iznākums esot atkarīgs no Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punkta un 3. punkta pirmās daļas, kā arī Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta interpretācijas.

32.      Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai izplatītājs, kas nav atbildīgā persona [Regulas Nr. 1223/2009] 4. panta 6. punkta izpratnē, var – pamatojoties uz minētās regulas 6. panta 1. punktu un 3. punkta pirmo [daļu] – uzskatīt, ka ražotāja reklāma neatbilst [tās pašas] regulas 20. panta 1. punkta prasībām, ja izplatītājs šo reklāmu, ko ražotājs nodevis tā rīcībā, izmanto savām komerciālām vajadzībām, nepārliecinājies, vai reklamētās kosmētikas līdzekļa funkcijas ir pienācīgi pierādītas? Vai tomēr vienīgi ar konkrētiem nosacījumiem – ja jā, ar kādiem, – izplatītāj[am] [..], pamatojoties uz [Regulas Nr. 1223/2009] 6. panta 1. punktu un 3. punkta pirmo [daļu], ir pamats uzskatīt, ka tā izmantotā ražotāja reklāma neatbilst šīs regulas 20. panta 1. punkta prasībām, un tam ir jāpārliecinās, vai reklamētās kosmētikas līdzekļa funkcijas ir pienācīgi pierādītas?

2)      Vai [Regulas Nr. 1223/2009] 4. panta 6. punkta un 6. panta 1. punkta un 3. punkta [pirmās daļas normas] atbilstoši [Direktīvas 2005/29] 3. panta 4. punktam nepieļauj to, ka izplatītāja reklāma, kas ietver no ražotāja pārņemtu maldinošu apgalvojumu par kosmētikas līdzekļa funkcijām, ir jāuzskata par negodīgu komercpraksi [Direktīvas 2005/29] 5. panta 1. punkta un 4. punkta a) apakšpunkta, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē?”

33.      Apsvērumus iesniedza GUT GEKAUFT, Grieķijas valdība un Eiropas Komisija.

34.      Šīs lietas dalībnieces tika uzklausītas tiesas sēdē, kas notika 2026. gada 29. aprīlī.

IV.    Juridiskā analīze

A.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

35.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punkts un 3. punkta pirmā daļa un 20. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka izplatītājam, kurš kosmētikas līdzekli dara pieejamu tirgū ar ražotāja nosaukumu vai preču zīmi un to nemainot, ir jāpārliecinās, ka šim līdzeklim piemīt funkcijas, kuras tam piedēvētas izplatītāja reklāmas bukletos ietvertajos reklāmas apgalvojumos, – lai gan šos apgalvojumus izplatītāja rīcībā ir nodevis produkta ražotājs, tie ir redzami arī uz līdzekļa iepakojuma un izplatītājs tos šādā veidā pārņem.

36.      Pirmkārt, Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punktā un 3. punkta pirmajā daļā ir noteikta virkne pienākumu kosmētikas līdzekļu izplatītājiem. Otrkārt, šīs regulas 20. panta 1. punktā tostarp ir noteikts, ka kosmētikas līdzekļu reklāmai nevar izmantot tekstu, nosaukumus, preču zīmes, attēlus vai citus grafiskus apzīmējumus, lai šiem kosmētikas līdzekļiem piedēvētu tādas īpašības vai funkcijas, kādas tiem nepiemīt. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka tā tas ir pamatlietā aplūkotās reklāmas gadījumā.

37.      Tādējādi rodas jautājums par to, kam šis aizliegums ir piemērojams, un it īpaši – vai izplatītājam pastāv pienākums nodrošināt šīs tiesību normas ievērošanu, ja tas tikai pārņem ražotāja reklāmas apgalvojumus, tos nemainīdams.

1.      Par atbilstību Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punktam atbildīgās personas noteikšana

38.      Saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2009 1. pantu tās mērķis ir, “lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību un augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni, [šajā regulā paredzēt noteikumus, kādiem jāatbilst] ikvienam kosmētikas līdzeklim, kuru dara pieejamu tirgū”.

39.      Lai to paveiktu, Regulā Nr. 1223/2009 ir paredzēts, ka ar katru kosmētikas līdzekli ir jāsaista atbildīgā persona un ka tieši šī atbildīgā persona attiecībā uz katru tirgū laisto kosmētikas līdzekli nodrošina piemērojamo, šajā regulā noteikto pienākumu izpildi (4). Turklāt no minētās regulas 5. panta nepārprotami izriet, ka atbildīgās personas nodrošina atbilstību tās 20. pantam.

40.      Regulas Nr. 1223/2009 4. panta 3. punktā Savienībā reģistrēts ražotājs ir noteikts kā atbildīgā persona par Savienībā ražotu kosmētikas līdzekli, ko pēc eksportēšanas atkārtoti neimportē. Savukārt izplatītājs tiek uzskatīts par atbildīgo personu tikai tad, ja tas laiž tirgū kosmētikas līdzekli ar savu vārdu vai preču zīmi vai maina tirgū jau laistu kosmētikas līdzekli tādā veidā, kas var ietekmēt šī līdzekļa atbilstību piemērojamajām prasībām (5). Kā izklāsta iesniedzējtiesa, pamatlietā tas tā nav.

41.      Tādējādi tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, kad izplatītājs no ražotāja pārņem reklāmas apgalvojumus – tos nemainīdams – par produktu, kas darīts pieejams tirgū, tieši ražotājs, nevis izplatītājs ir jāuzskata par atbildīgo personu, kurai piemērojams aizliegums kosmētikas līdzekļu reklāmā piedēvēt tiem īpašības, kādas tiem nepiemīt.

2.      Izplatītāja pienākumu apjoms

42.      Toties rodas jautājums, vai tomēr ir izslēgts tas, ka aizliegums reklāmās piedēvēt kosmētikas līdzekļiem īpašības, kādas tiem nepiemīt, ir piemērojams arī izplatītājam. Lai gan pēdējais minētais nav atbildīgā persona, tas kosmētikas līdzekli dara pieejamu tirgū ar ražotāja nosaukumu vai preču zīmi – to nemainīdams – un pārņem ražotāja reklāmas apgalvojumus, un līdz ar to tam ir saistošs pienākums pārbaudīt šo apgalvojumu patiesumu.

43.      Proti, kā rakstveida apsvērumos norāda lietas dalībnieces, Regulas Nr. 1223/2009 6. pantā izplatītājiem ir noteikta virkne pienākumu; tādējādi ir jānosaka, vai pēdējo minēto vidū ir pienākums nodrošināt šīs regulas 20. panta 1. punkta ievērošanu.

44.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interpretēšu šīs normas, ņemot vērā gan to formulējumu, gan kontekstu, kādā tās iekļaujas, un tās ietverošā tiesiskā regulējuma mērķus (6).

a)      Gramatiskā interpretācija

45.      Vispirms vēlos norādīt, ka Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punktā izplatītājiem, kad tie kosmētikas līdzekli dara pieejamu tirgū, ir noteikts pienākums savā darbībā rīkoties, “pietiekami rūpīgi ievēro[jot] piemērojamās prasības”. Turklāt šīs regulas 6. panta 3. punktā noteikts, ka tad, ja izplatītāji uzskata vai tiem ir pamats uzskatīt, ka kosmētikas līdzeklis neatbilst šīs regulas prasībām, tie nedara pieejamu tirgū šo kosmētikas līdzekli, kamēr tas neatbilst piemērojamajām prasībām.

46.      Abas šīs normas attiecas uz kosmētikas līdzekļa reklāmas izplatīšanu, ko veic izplatītājs. Proti, kosmētikas līdzekļa, ko izplatītājs laiž tirgū, reklāma būtu jāuzskata par tādu, kas ietilpst izplatītāja darbības jomā, jo tā ir parasta izplatītāja darbība. Turklāt prasības attiecībā uz Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punktu noteikti ietilpst “piemērojamajās prasībās”, uz kurām ir atsauce normās par izplatītāju pienākumiem.

47.      Tomēr, kā apgalvo Komisija, Regulas Nr. 1223/2009 6. panta formulējums nekādi neuzliek izplatītājiem vispārēju pienākumu pārbaudīt to, vai ražotāja reklāmas apgalvojumi attiecīgajam produktam piedēvē īpašības, kādas tam piemīt.

48.      Gluži pretēji, Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 3. punktā šis pienākums ir skaidri ierobežots līdz situācijām, kurās izplatītāji uzskata vai tiem ir pamats uzskatīt, ka produkts neatbilst šajā regulā paredzētajām prasībām. Kā ģenerāladvokāts D. Špīlmans [D. Spielmann] uzsvēris secinājumos lietā Dürr Dental (7) analogā situācijā (8) un kā pēc tam ir nospriedusi Tiesa (9), no šīs normas formulējuma izriet, ka izplatītājam pienākums nodrošināt atbilstību minētās regulas 20. panta 1. punktam un tātad pārbaudīt ražotāja reklāmas apgalvojumus, kurus tas pārņem savā vārdā, ir tikai tad, ja tam ir zināma kāda problēma saistībā ar tās atbilstību šai tiesību normai (10).

49.      Tāpat Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 2. punktā izplatītājiem ir paredzēts pienākums veikt atsevišķas pārbaudes pirms kosmētikas līdzekļa laišanas tirgū. Šīs pārbaudes ir izsmeļoši uzskaitītas un attiecas uz precīzām produkta īpašībām (marķējums, prasības attiecībā uz valodu un produkta derīguma termiņš). Tātad runa ir par tehniskiem datiem, kas ir viegli pārbaudāmi. Tie nekādi neattiecas uz ražotāja reklāmas apgalvojumu pareizību, kuru pārbaudei no izplatītāja puses būtu nepieciešams zināms pētniecības un zināšanu līmenis, kas tam ne vienmēr ir pieejams (11).

50.      Tātad vienīgi tad, ja pastāv konkrēti apstākļi, kuri var likt izplatītājam uzskatīt vai kuru dēļ izplatītājam var būt pamats uzskatīt, ka reklāmas apgalvojums ir nepareizs, tam reklāmas apgalvojumi būtu jāpārbauda, lai nodrošinātu produkta, ko dara pieejamu tirgū, atbilstību Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punkta prasībām.

51.      Manuprāt, šādu interpretāciju apstiprina šo tiesību normu sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija.

b)      Sistēmiskā interpretācija

52.      Kā ģenerāladvokāts D. Špīlmans norādījis secinājumos lietā Dürr Dental (C‑10/24, EU:C:2025:697), lai noteiktu izplatītāju pienākumu apjomu, var būt lietderīgi atsaukties uz 2022. gada Zilo rokasgrāmatu par ES tiesiskā regulējuma par produktiem īstenošanu (12). Lai gan šim instrumentam nav juridiski saistoša rakstura, tas sniedz lietderīgas norādes attiecīgo Savienības tiesību normu interpretācijai (13) un tādējādi ir uzskatāms par vadlīniju dokumentu.

53.      Tādējādi Zilajā rokasgrāmatā ir izklāstīts, ka pienācīga rūpība ir “tāda spriestspējas, piesardzības, apdomības, apņēmības un rīcības pakāpe, kāda no personas pamatoti tiktu sagaidīta konkrētos apstākļos” (14). Tātad izplatītāja pienākuma ievērot pienācīgu rūpību, kāds paredzēts Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punktā, apjomu, kā norāda Komisija, mēra, ņemot vērā to, ko no izplatītāja var saprātīgi sagaidīt dotajos apstākļos.

54.      Tādējādi, tāpat kā ģenerāladvokāts D. Špīlmans uzskatīja secinājumos lietā Dürr Dental, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar 6. panta 3. punktu, paredzētais pienākums ievērot pienācīgu rūpību liek prasīt, lai izplatītāji ievērotu zināmu modrību, pirms kosmētikas līdzeklis tiek darīts pieejams tirgū.

55.      Citiem vārdiem, pienākums, kas uzlikts pēdējiem minētajiem, ir atšķirīga rakstura nekā atbildīgās personas pienākums. Izplatītājiem nav aktīvi jāpārbauda, vai kosmētikas līdzeklis atbilst Regulas Nr. 1223/2009 prasībām, un tātad tāpat arī – vai reklāmas apgalvojums atbilst šīs regulas 20. panta 1. punktam. Tomēr tie nevar ignorēt atsevišķu reklāmas apgalvojumu iespējamo neatbilstību šim pantam, ja konkrēto lietas apstākļu dēļ tiem ir jāuzskata vai ir jābūt pamatam uzskatīt, ka šie apgalvojumi ir nepareizi.

56.      Šādi rīkojoties, šāda interpretācija, manuprāt, atbilst skaidram atbildības sadalījumam, kas noteikts Regulā Nr. 1223/2009. Tādējādi tieši atbildīgajai personai vienmēr ir jānodrošina produktu atbilstība šīs regulas prasībām un tātad jāgarantē, ka reklāmas apgalvojumi nav pretrunā tās 20. panta 1. punktam. Šāda atbildība nav jāuzņemas izplatītājam, kuram, darot kosmētikas līdzekli pieejamu tirgū, ir vienīgi jāizrāda modrība, lai atturētos no šādas rīcības attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, kurus, ņemot vērā lietas apstākļus, tas uzskata vai tam ir iemesls uzskatīt par neatbilstošiem.

c)      Teleoloģiskā interpretācija

57.      Regulas Nr. 1223/2009 mērķi, manuprāt, apstiprina tādu tās 6. panta 1. un 3. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru tikai tad, ja pastāv konkrēti apstākļi, kuru dēļ izplatītājam ir jāuzskata vai tam ir pamats uzskatīt, ka reklāmas apgalvojumi ir nepareizi, pēdējam minētajam būtu pienākums tos pārbaudīt, lai nodrošinātu tirgū laistā līdzekļa atbilstību šīs regulas 20. panta 1. punkta prasībām.

58.      Regulas Nr. 1223/2009 1. pantā ir noteikti abi šīs regulas mērķi; tie ir nodrošināt gan iekšējā tirgus darbību, gan augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni.

59.      Skaidrais atbildības sadalījums starp dažādajiem tirgus dalībniekiem – un tātad starp ražotājiem un izplatītājiem – man šķiet piemērots, lai sasniegtu ne tikai mērķi aizsargāt cilvēku veselību, bet arī mērķi nodrošināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību. Proti, kā norāda GUT GEKAUFT un Komisija, būtu neloģiski par atbildīgiem par reklāmas apgalvojumu atbilstību Regulas Nr. 1223/2009 prasībām sistemātiski atzīt izplatītājus vienlaikus ar ražotājiem.

60.      Pirmkārt, pēdējie minētie ir vislabākajā situācijā, lai nodrošinātu kosmētikas līdzekļu atbilstību, ņemot vērā to zināšanas par šiem līdzekļiem, un tātad garantēt, ka reklāmas apgalvojumi, ko tie nodod izplatītājiem, atbilst kosmētikas līdzekļa īpašībām, tādējādi tieši informējot patērētājus par šo līdzekļu iedarbību.

61.      Otrkārt, pūles, ko prasītu sistemātisks pienākums pārbaudīt no ražotājiem pārņemto reklāmas apgalvojumu atbilstību, būtu nesamērīgs gan mazajiem izplatītājiem, kuriem nav vajadzīgo līdzekļu, gan lielajiem izplatītājiem, kuri tirgo lielu skaitu produktu. Turklāt tas izraisītu to, ka tā pati pārbaude neskaitāmas reizes vienlaikus notiktu gadījumos, kad ražotājs to jau ir veicis.

62.      Tomēr, lai gan cilvēku veselības aizsardzības mērķis par atbildīgiem par Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punkta ievērošanu liek sistemātiski atzīt tikai ražotājus, tas arī prasa, lai izplatītāji, kas pārņem ražotāja reklāmas apgalvojumus, mazākā mērā un atkarībā no konkrētajiem apstākļiem varētu atbildēt par šo apgalvojumu atbilstību šīs regulas prasībām. Manuprāt, šim mērķim būtu pretrunā tas, ka izplatītājam tiktu atļauts kosmētikas līdzekli darīt pieejamu tirgū, pārņemot ražotāja maldinošos reklāmas apgalvojumus, pat ja konkrēto apstākļu dēļ tas ir uzskatījis vai tam ir bijis pamats uzskatīt, ka šie apgalvojumi neatbilst šai tiesību normai.

63.      Šādos apstākļos uzskatu, ka Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. un 3. punkts kopsakarā ar 20. panta 1. punktu jāinterpretē tādējādi, ka izplatītājam, kurš kosmētikas līdzekli dara pieejamu tirgū ar ražotāja nosaukumu vai preču zīmi – to nemainīdams –, ir jāpārbauda, vai šim līdzeklim piemīt funkcijas, kādas tam piedēvētas izplatītāja reklāmas bukletos ietvertajos reklāmas apgalvojumos, lai gan produkta ražotājs šos apgalvojumus ir darījis pieejamus izplatītājam, tie ir norādīti arī uz produkta iepakojuma un izplatītājs tos šādā veidā pārņem, – ja konkrētu apstākļu dēļ tas uzskata vai tam ir pamats uzskatīt, ka tie neatbilst šīs regulas prasībām.

64.      Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, vēl ir jāprecizē, kādi apstākļi būtu jāuzskata par tādiem, kuri var likt izplatītājam uzskatīt vai kuru dēļ izplatītājam var būt pamats uzskatīt, ka ražotāja paustie reklāmas apgalvojumi ir neatbilstīgi un tātad var radīt izplatītāja pienākumu veikt pārbaudi.

3.      Izplatītāja pienākuma veikt pārbaudi rašanās

65.      Atbilstoši Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. un 3. punktam izplatītājam reklāmas apgalvojumu patiesums ir jāpārbauda tikai tad, ja tas uzskata vai tam ir pamats uzskatīt, ka tie neatbilst šīs regulas 20. panta 1. punkta normām. Kā esmu uzsvēris šo secinājumu 49. punktā un kā minējis ģenerāladvokāts D. Špīlmans, saskaņā ar to izplatītājam ir zināma kāda problēma saistībā ar attiecīgās reklāmas atbilstību šīs regulas 20. panta 1. punkta noteikumiem.

66.      Nedz Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 3. punkta formulējumā, nedz kontekstā nav precizēts, kāds ir no izplatītāja sagaidāmais zināšanas līmenis, kas var radīt tam pienākumu pārbaudīt to reklāmas apgalvojumu atbilstību, kurus tas pārņem no ražotāja. Proti, vienīgi no šī formulējuma izriet, ka pēdējam minētajam ir “[jā]uzskata vai [tam] ir pamats uzskatīt”, ka šie apgalvojumi nav atbilstoši, lai tam būtu pienākums veikt šo pārbaudi.

67.      Ir taisnība, ka šie vārdi drīzāk norāda uz subjektīvu elementu attiecībā uz izplatītāju. Tomēr atsauce uz to, ka izplatītājam ir “[jā]uzskata vai [tam] ir pamats uzskatīt”, ka reklāmas apgalvojumi nav atbilstoši Regulas Nr. 1223/2009 prasībām – kā tas ir šajā lietā –, manuprāt, galvenokārt ļauj tam veikt pārbaudi gan tad, kad tam ir faktiskas zināšanas par neatbilstību (ja tas tā “uzskata”), gan tad, ja šķiet acīmredzams, ka samērā uzmanīgs izplatītājs nevarētu to ignorēt (“ir pamats” tā uzskatīt).

68.      Proti, man šķiet acīmredzami – tas, ka izplatītājam būtībā subjektīvi ir zināms par neatbilstību Regulas Nr. 1223/2009 prasībām, vienmēr izriet no objektīvu elementu kopuma. Tādējādi, manuprāt, izplatītāja pienākumam veikt pārbaudi ir izvirzīts nosacījums, ka pastāv konkrētas norādes, kuras var likt izplatītājam uzskatīt vai kuru dēļ tam ir pamats uzskatīt, ka ražotāja paustie reklāmas apgalvojumi ir nepareizi.

69.      Šajā ziņā vispirms arī Zilajā rokasgrāmatā par to ir sniegtas atsevišķas vadlīnijas. Attiecībā uz izplatītāja pienākumu ievērot pienācīgu rūpību tajā ir izklāstīts, ka izplatītājam “būtu jāspēj identificēt produktus, kas ir acīmredzami neatbilstīgi” (15). Proti, lai gan izplatītājam nav aktīvi jāpēta, vai ražotāja pārņemtie reklāmas apgalvojumi atbilst Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punktam, man šķiet, ka izplatītājam tomēr vajadzētu būt pienākumam veikt šīs pārbaudes, ja ir acīmredzams, ka minētie apgalvojumi varētu tam neatbilst (16).

70.      Tādējādi šaubīgiem vai nenoliedzami neticamiem paziņojumiem par kosmētikas līdzekļa īpašībām, manuprāt, vajadzētu likt izplatītājam pārbaudīt, vai apgalvojumi, kurus tas pārņem no ražotāja, atbilst Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punkta prasībām.

71.      Turpinot – manuprāt, izplatītājam vajadzētu būt pienākumam pārbaudīt to reklāmas apgalvojumu patiesumu, kurus tas pārņem no ražotāja, ja tas saskaras ar pierādījumiem, kas liecina, ka attiecīgajam produktam nepiemīt apgalvotās īpašības. Tā tam it īpaši vajadzētu būt tad, ja ievērojams skaits patērētāju pēc attiecīgā kosmētikas līdzekļa lietošanas paziņo izplatītājam, ka šim līdzeklim nav izslavētās iedarbības.

72.      Visbeidzot rodas jautājums par to, vai tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, brīdinājums izplatītājam, lai tas pārtrauktu maldinošo reklāmas apgalvojumu izplatīšanu, ir apstāklis, kura dēļ tas var uzskatīt vai tam ir pamats uzskatīt, ka minētie apgalvojumi ir nepareizi.

73.      Manuprāt, tā tam vajadzētu būt ar nosacījumu, ka šajā brīdinājumā ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ izplatītāja pārņemtie reklāmas apgalvojumi būtu jāuzskata par neatbilstošiem Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punktam (17), un ka turklāt šie iemesli pirmšķietami neliekas pilnīgi nepamatoti. Proti, šādā situācijā izplatītāja uzmanība tiek vērsta uz reklāmas apgalvojumu iespējamo nesaderību ar šīs regulas prasībām, ko izplatītājs nevar pamatoti nezināt, jo brīdinājums izplatītājam, kuram ir pienākums ievērot pienācīgu rūpību, rada šaubas par to atbilstību.

74.      Katrā ziņā iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, būs jānosaka, vai izplatītājam bija pierādījumi, kuru dēļ tam bija jāuzskata vai tam bija pamats uzskatīt, ka reklāmas apgalvojumi, ko tas pārņem no ražotāja, tos nemainīdams, nav atbilstoši Regulas Nr. 1223/2009 normām.

B.      Par otro prejudiciālo jautājumu

75.      Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. punkts un 3. punkta pirmā daļa nepieļauj to, ka izplatītāja izplatīta un bez izmaiņām no ražotāja pārņemta kosmētikas līdzekļa reklāma, kurā ietverti maldinoši apgalvojumi par šī līdzekļa sastāvdaļas īpašībām, tiek uzskatīta par negodīgu komercpraksi šīs direktīvas 5. panta 1. punkta un 4. punkta a) apakšpunkta un 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

76.      Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1223/2009 4. panta 6. punkts un 6. panta 1. punkts un 3. punkta pirmā daļa, kas reglamentē kosmētikas līdzekļu izplatītāju pienākumus, kā lex specialis liedz attiecībā uz tiem piemērot Direktīvas 2005/29 normas par maldinošas komercprakses aizliegumu.

77.      Direktīvas 2005/29 mērķis ir paredzēt vienotus noteikumus par uzņēmumu negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, lai veicinātu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un nodrošinātu augstu pēdējo minēto aizsardzības līmeni (18).

78.      Tādējādi ar šo direktīvu nosaka vienotu vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību (19). Tai ir raksturīga plaša piemērošanas joma tāpēc, ka jēdziens “komercprakse” ir definēts, izmantojot īpaši plašu formulējumu, jo šai praksei ir jābūt, pirmkārt, komerciāla rakstura, proti, tā ir jāveic tirgotājiem, un, otrkārt, tai jābūt tieši saistītai ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem (20).

79.      Šādos apstākļos tas, ka izplatītājs reklāmas bukletā izslavē kosmētikas līdzekļa īpašības, noteikti ir komercprakse Direktīvas 2005/29 izpratnē. Turklāt no tā izriet, ka šajā direktīvā izplatītājiem ir paredzēts pienākums atturēties no maldinošas komercprakses; nav nosacījuma, ka izplatītājiem būtu “jāuzskata” vai “jābūt pamatam uzskatīt”, ka izplatītie reklāmas apgalvojumi ir maldinoši, kā ir paredzēts Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. un 3. punktā.

80.      Citiem vārdiem, uz to, ka izplatītājs no ražotāja bez izmaiņām pārņem reklāmas apgalvojumus, ja ar šiem apgalvojumiem produktiem tiek piedēvētas īpašības, kādas tiem nepiemīt, varētu attiekties Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais maldinošas komercprakses aizliegums, pat ja nav izpildīti Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. un 3. punktā paredzētie nosacījumi.

81.      Tātad ir svarīgi noteikt, vai šīs Direktīvas 2005/29 un Regulas Nr. 1223/2009 normas var tikt piemērotas vienlaikus.

82.      Šajā ziņā Direktīvas 2005/29 3. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šī direktīva neskar Savienības normas par produktu veselīguma un drošuma aspektiem, savukārt šīs direktīvas 3. panta 4. punktā ir noteikta “izslēgšanas klauzula” (21), saskaņā ar kuru, “ja šī direktīva un citi [Savienības] noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem [Savienības] noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrēt[ajiem] aspektiem” (22). Kā Tiesa ir nospriedusi analogos apstākļos, uz šiem konkrētajiem aspektiem vienīgi Regulas Nr. 1223/2009 noteikumi attiecas tikai tad, ja ir izpildīts divkāršs nosacījums, – pirmkārt, ka Regulā Nr. 1223/2009 ir reglamentēti konkrēti negodīgas komercprakses aspekti un, otrkārt, ka pastāv pretruna starp šo regulu un minētās direktīvas noteikumiem (23).

83.      Manuprāt, un kā apgalvo Komisija, Regula Nr. 1223/2009 attiecas ne tikai uz produktu veselīgumu un drošumu, bet tās normas par izplatītāju pienākumiem veido arī noteikumus, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus. Precīzāk, šīs regulas 6. panta 1. un 3. punktā, kā arī 20. panta 1. punktā ir paredzēts izplatītājiem uzlikto pienākumu apjoms kosmētikas līdzekļu reklāmas jomā, un tātad tie ir jāuzskata par īpašu noteikumu salīdzinājumā ar Direktīvā 2005/29 ietvertajiem vispārīgajiem noteikumiem par maldinošu komercpraksi.

84.      Tātad vēl ir jānoskaidro, vai saskaņā ar Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktu starp šīm tiesību normām pastāv pretruna, no kā izriet, ka Regulai Nr. 1223/2009 vajadzētu būt pārākai.

85.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru pretrunas esība Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta izpratnē ir jāprezumē tikai tad, ja pastāv norāde uz tādu sakarību starp attiecīgajiem noteikumiem, kas pārsniedz vienkāršu nesakritību vai vienkāršu atšķirību un liecina par nesaskaņotību, kura nevar tikt pārvarēta, piemērojot vienādojošu formulu, kas pieļautu abu šo situāciju pastāvēšanu vienlaikus, tās nemainot (24). Tātad šāda pretruna pastāv tikai tad, ja, reglamentējot konkrētus negodīgas komercprakses aspektus no minētās direktīvas atšķirīgos Savienības noteikumos, bez jebkādas rīcības brīvības tirgotājiem ir noteikti pienākumi, kas nav saderīgi ar šajā direktīvā noteiktajiem (25).

86.      Vēlos norādīt, ka Direktīvas 2005/29 mērķis ir panākt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un ar šādu nolūku nodrošināt, lai negodīga komercprakse tiktu efektīvi apkarota patērētāju interesēs (26). Šīs direktīvas 6. panta 1. punkta mērķis tieši ir garantēt pienācīgu patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz informāciju, kas viņiem tiek nodota, izmantojot produkta reklāmu. Tāpat Regulas Nr. 1223/2009 mērķis ir nodrošināt augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni, tostarp novēršot to, ka patērētāji tiek maldināti ar viņiem sniegto informāciju par kosmētikas līdzekļiem (27).

87.      Kā rakstveida apsvērumos norāda Komisija, Direktīvai 2005/29 un Regulai Nr. 1223/2009 tātad ir kopējs mērķis, kas ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības pret maldinošu informāciju līmeni.

88.      Tomēr šāds konstatējums man nešķiet pietiekams, lai sistemātiski izslēgtu to, ka pastāv pretruna starp izplatītājam uzliktajiem pienākumiem attiecībā uz reklāmas apgalvojumiem saistībā ar kosmētikas līdzekli, pamatojoties, pirmkārt, uz Direktīvu 2005/29 un, otrkārt, uz Regulu Nr. 1223/2009.

89.      Manuprāt, pienākumi, kas izplatītājiem noteikti reklāmas jomā, pirmkārt, ar Regulu Nr. 1223/2009 un, otrkārt, ar Direktīvu 2005/29, tieši liecina par nesaskaņotību, kuru nav iespējams pārvarēt, piemērojot vienādojošu formulu, un to vienlaicīga piemērošana atņemtu šīs regulas 6. panta 1. un 3. punktam un 20. panta 1. punktam lietderīgo iedarbību, ja izplatītājs būtu rīkojies saskaņā ar pēdējām minētajām tiesību normām.

90.      Proti, kā izriet no manas pirmā prejudiciālā jautājuma analīzes, Regulā Nr. 1223/2009 ir precīzi definēti izplatītāju pienākumi reklāmas jomā un noteikts, ka šie izplatītāji par tādas reklāmas izplatīšanu, kura ir pretrunā šīs regulas 20. panta 1. punktam, ir atbildīgi tikai tad, ja tie uzskata vai tiem ir pamats uzskatīt, ka no ražotāja pārņemtie reklāmas apgalvojumi nav atbilstoši (28). Šādi rīkojoties, likumdevējs ir izvēlējies ierobežot izplatītāju pienākumu apjomu šajā jomā, tos nošķirot no ražotāju – kuri galvenokārt ir atbildīgi par minētās regulas 20. panta 1. punkta pārkāpumiem – pienākumiem.

91.      Savukārt Direktīvas 2005/29 normas nosaka izplatītājiem beznosacījumu aizliegumu attiecībā uz maldinošu reklāmu, kas pārņemta no ražotājiem.

92.      Citiem vārdiem, Regulā Nr. 1223/2009 un Direktīvā 2005/29 paredzēto izplatītāju pienākumu atšķirīgā apjoma dēļ šīs regulas un šīs direktīvas vienlaicīgas piemērošanas gadījumā izplatītāja praksi varētu atzīt par pretēju šīs direktīvas normām, pat ja tā atbilstu minētās regulas normām.

93.      Šāda vienlaicīga piemērošana noteikti atņemtu lietderīgo iedarbību izplatītāju pienākumu noteikšanai, kādu likumdevējs ir vēlējies atbilstoši Regulai Nr. 1223/2009, un izraisītu šo pienākumu neitralizāciju, lai gan šī regula reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus.

94.      Tādējādi uzskatu – ja izplatītājs, kas pārņem ražotāja reklāmas apgalvojumus, rīkojas saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2009 prasībām, tad pastāv pretruna starp šīs regulas 6. panta 1. un 3. punktu, kā arī 20. panta 1. punktu un Direktīvas 2005/29 normām. No šīs direktīvas 3. panta 4. punkta skaidri izriet, ka šādā situācijā minētās regulas normām vajadzētu būt pārākām.

95.      Tā tas vēl jo vairāk ir tādēļ, ka no Regulas Nr. 1223/2009 4. apsvēruma izriet, ka ar šo regulu pilnīgi saskaņo Savienībā spēkā esošos noteikumus, un tādēļ, ka Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka, lasot šīs regulas normas kopumā – it īpaši tās 1. pantu kopsakarā ar 3. un 4. apsvērumu –, ir skaidrs, ka minētās regulas mērķis ir pilnīgi saskaņot Savienībā spēkā esošās tiesību normas, lai izveidotu kosmētikas līdzekļu iekšējo tirgu, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni (29).

96.      Tomēr citādi ir gadījumā, kad izplatītājs, kas pārņem ražotāja reklāmas apgalvojumus, tos nepārbaudot, rīkojas, pārkāpdams Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. un 3. punkta prasības, ja atkarībā no konkrētajiem lietas apstākļiem tas uzskata vai tam ir pamats uzskatīt, ka šie apgalvojumi nav atbilstoši šīs regulas 20. panta 1. punktam.

97.      Proti, Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir aizliegta saimnieciskās darbības subjektu maldinoša rīcība reklāmas jomā, kas noteikti ietver Regulas Nr. 1223/2009 20. panta 1. punktā minēto praksi, kuras ievērošana izplatītājam var būt jāpārbauda atbilstoši tās 6. panta 1. un 3. punktam. Šādi rīkojoties, izplatītāja prakse, kura ir pretrunā šīs regulas 6. panta 1. un 3. punktam, manuprāt, ir pretrunā arī šīs direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Citiem vārdiem, kā tiesas sēdē apgalvoja Komisija, tas, ka izplatītājs pārņem ražotāja reklāmas apgalvojumus, tos nepārbaudot, vienlaikus var veidot minētās regulas un minētās direktīvas normu pārkāpumu.

98.      Šādā situācijā nosacījums par kolīzijas esību starp Direktīvas 2005/29 un Regulas Nr. 1223/2009 normām nav izpildīts, tādējādi, manuprāt, tās var tikt piemērotas vienlaikus.

99.      Tā tas ir arī gadījumā, kad kosmētikas līdzekļa izplatītājs īsteno praksi, kas ir pretrunā Direktīvas 2005/29 normām, bet kas nav minēta Regulā Nr. 1223/2009. Proti, lai gan nav strīda par to, ka ar pēdējo minēto regulu ir pilnīgi saskaņoti Savienībā spēkā esošie noteikumi par kosmētikas līdzekļiem, šīs saskaņošanas apjoms attiecas tikai uz to saimnieciskās darbības subjektu rīcību, uz kuriem attiecas šī regula. Citiem vārdiem, minētās regulas normas neizsmeļ tos izplatītāju pienākumus, kuri neietilpst tās piemērošanas jomā un kurus var noteikt, pamatojoties uz citiem Savienības tiesību instrumentiem.

100. Līdz ar to Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka:

–        tas nepieļauj to, ka prakse, kādu īsteno izplatītājs, kas izplata kosmētikas līdzekļa reklāmu, kura bez izmaiņām pārņemta no ražotāja un kura atbilst Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. un 3. punktam un 20. panta 1. punktam, var tikt kvalificēta kā “negodīga komercprakse” šīs direktīvas 5. panta 1. punkta un 4. punkta a) apakšpunkta, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un

–        tas pieļauj to, ka prakse, kādu īsteno izplatītājs, kas izplata kosmētikas līdzekļa reklāmu, kuru tas bez izmaiņām pārņēmis no ražotāja, pārkāpdams savus pienākumus, kas izriet no šīs regulas 6. panta 1. un 3. punkta un 20. panta 1. punkta, var tikt kvalificēta kā “negodīga komercprakse” minētās direktīvas 5. panta 1. punkta un 4. punkta a) apakšpunkta, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

V.      Secinājumi

101. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumu atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1223/2009 (2009. gada 30. novembris) par kosmētikas līdzekļiem 6. panta 1. un 3. punkts un 20. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

izplatītājam, kurš kosmētikas līdzekli dara pieejamu tirgū ar ražotāja nosaukumu vai preču zīmi – to nemainīdams –, ir jāpārbauda, vai šim līdzeklim piemīt funkcijas, kādas tam piedēvētas izplatītāja reklāmas bukletos ietvertajos reklāmas apgalvojumos, lai gan produkta ražotājs šos apgalvojumus ir darījis pieejamus izplatītājam, tie ir norādīti arī uz produkta iepakojuma un izplatītājs tos šādā veidā pārņem, – ja konkrētu apstākļu dēļ tas uzskata vai tam ir pamats uzskatīt, ka tie neatbilst Regulas Nr. 1223/2009 prasībām; tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), 3. panta 4. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

–        tas nepieļauj to, ka prakse, kādu īsteno izplatītājs, kas izplata kosmētikas līdzekļa reklāmu, kura bez izmaiņām pārņemta no ražotāja un kura atbilst Regulas Nr. 1223/2009 6. panta 1. un 3. punktam un 20. panta 1. punktam, var tikt kvalificēta kā “negodīga komercprakse” Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punkta un 4. punkta a) apakšpunkta, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un

–        tas pieļauj to, ka prakse, kādu īsteno izplatītājs, kas izplata kosmētikas līdzekļa reklāmu, kuru tas bez izmaiņām pārņēmis no ražotāja, pārkāpdams savus pienākumus, kas izriet no šīs regulas 6. panta 1. un 3. punkta un 20. panta 1. punkta, var tikt kvalificēta kā “negodīga komercprakse” šīs direktīvas 5. panta 1. punkta un 4. punkta a) apakšpunkta, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra regula (OV 2009, L 342, 59. lpp.).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2005. gada 11. maijs), [..] ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).


4      Regulas Nr. 1223/2009 4. panta 1. punkts.


5      Regulas Nr. 1223/2009 4. panta 6. punkts.


6      Spriedumi, 1983. gada 17. novembris, Merck (292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts); 2022. gada 22. decembris, Sambre & Biesme un Commune de Farciennes (C‑383/21 un C‑384/21, EU:C:2022:1022, 54. punkts); 2026. gada 15. janvāris, AVR‑Afvalverwerking (C‑692/23, EU:C:2026:4, 37. punkts), un Ambito territoriale di caccia Ancona 2 (C‑615/24, EU:C:2026:10, 23. punkts).


7      C‑10/24, EU:C:2025:697.


8      Šajā lietā jautājums bija par izplatītāja pienākumu apjoma noteikšanu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/745 (2017. gada 5. aprīlis), kas attiecas uz medicīniskām ierīcēm, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK, Regulu (EK) Nr. 178/2002 un Regulu (EK) Nr. 1223/2009 un atceļ Padomes Direktīvas 90/385/EK un 93/42/EEK (OV 2017, L 117, 1. lpp.), 14. panta 2. punktam, kurā ir paredzēts, ka tad, “ja izplatītājs uzskata vai viņam ir iemesls uzskatīt, ka ierīce neatbilst šīs regulas prasībām, viņš to nedara pieejamu tirgū, kamēr nav panākta tās atbilstība”. It īpaši jautājums bija par to, kā noteikt, vai izplatītājam ir jāpārbauda, vai ierīce, ko tas dara pieejamu tirgū, ir uzskatāma par medicīnisku ierīci, ja ražotājs šo ierīci ir klasificējis Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/42/EK (2006. gada 17. maijs) par mašīnām, un ar kuru groza Direktīvu 95/16/EK (OV 2006, L 157, 24. lpp.), nevis Regulas 2017/745 piemērošanas jomā.


9      Spriedums, 2026. gada 4. jūnijs, Dürr Dental (C‑10/24, EU:C:2026:443, 34. punkts).


10      Ģenerāladvokāta D. Špīlmana secinājumi lietā Dürr Dental (C‑10/24, EU:C:2025:697, 53. punkts).


11      Šajā ziņā skat. šo secinājumu 61. un 62. punktu.


12      Komisijas paziņojums (OV 2022, C 247, 1. lpp.; turpmāk – Zilā rokasgrāmata).


13      Spriedums, 2025. gada 13. marts, Cassella‑med un MCM Klosterfrau (C‑589/23, EU:C:2025:173, 40. punkts).


14      Zilā rokasgrāmata (41. lpp.).


15      Zilā rokasgrāmata (5. pielikums, 151. lpp.).


16      Tas izriet arī no Tiesas judikatūras lietā Dürr Dental par ražotāja veiktu produkta kvalifikāciju, kurā Tiesa nosprieda, ka “rūpības pienākuma neizpildi jāvar konstatēt tikai tad, ja klasifikācijas kļūda ir acīmredzama”. Skat. spriedumu, 2026. gada 4. jūnijs, Dürr Dental (C‑10/24, EU:C:2026:443, 39. punkts).


17      Šajā jautājumā skat. spriedumu, 2026. gada 4. jūnijs, Dürr Dental (C‑10/24, EU:C:2026:443, 70. punkts).


18      Spriedumi, 2016. gada 26. oktobris, Canal Digital Danmark (C‑611/14, EU:C:2016:800, 25. punkts), un 2018. gada 25. jūlijs, Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:599, 28. punkts).


19      Direktīvas 2005/29 11. apsvērums.


20      Spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:599, 30. punkts).


21      Spriedums, 2022. gada 24. februāris, A u.c. (Unit‑linked apdrošināšanas līgumi) (C‑143/20 un C‑213/20, EU:C:2022:118, 136. punkts).


22      Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts.


23      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2026. gada 30. aprīlis, Lidl Italia (Negodīga tirdzniecības prakse attiecībā uz pārtikas produktiem) (C‑301/25, turpmāk – spriedums Lidl Italia, EU:C:2026:357, 28. punkts).


24      Spriedumi Lidl Italia (33. punkts) un 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia (C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 60. punkts).


25      Spriedumi Lidl Italia (33. punkts) un 2018. gada 13. septembris, Wind Tre un Vodafone Italia (C‑54/17 un C‑55/17, EU:C:2018:710, 61. punkts).


26      Spriedumi Lidl Italia (34. punkts) un 2025. gada 30. janvāris, Trenitalia (C‑510/23, EU:C:2025:41, 33. punkts).


27      Šajā nozīmē skat. spriedumu Lidl Italia (35. punkts).


28      Ja vien tos var uzskatīt par “atbildīgo personu”, pamatojoties uz Regulas Nr. 1223/2009 4. panta 6. punktu. Par šo jautājumu skat. šo secinājumu 41. punktu.


29      Spriedumi, 2020. gada 17. decembris, A. M. (Kosmētikas līdzekļu marķējums) (C‑667/19, EU:C:2020:1039, 27. punkts), un 2022. gada 15. septembris, Fédération des entreprises de la beauté (C‑4/21, EU:C:2022:681, 33., 53., 61. un 66. punkts).