<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-498/20</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62020CC0498</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:888">EU:C:2021:888</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>16</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>16</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Campos Sánchez</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Bordona</HT> secinājumi – Lieta C‑498/20</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">BMA Nederland</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa‑Bordonas [<HT TYPE="ITALIC">Manuel Campos Sánchez‑Bordona</HT>]<BR/>secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20211028">2021. gada 28. oktobrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – spāņu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑498/20</P><P>ZK kā JM tiesību pārņēmējs, <HT TYPE="ITALIC">BMA Nederland BV</HT> maksātnespējas procesa administrators</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">BMA Braunschweigische Maschinenbauanstalt AG</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">rechtbank Midden‑Nederland</HT> (Centrālnīderlandes pirmās instances tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība civillietās</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija ārpuslīgumisko saistību jomā</KEYWORD><KEYWORD>Maksātnespējas procesa administratora prasība pret trešo personu kreditoru interesēs</KEYWORD><KEYWORD>Vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu</KEYWORD><KEYWORD>Trešās personas iestāšanās lietā kolektīvo interešu aizsardzībai</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai vairākus prejudiciālos jautājumus, uz kuriem tās ieskatā atbilde ir nepieciešama, lai izspriestu sarežģītu strīdu, kurā apvienotas valsts tiesvedības kolektīvo interešu aizsardzībai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Pamattiesvedībā tiek īstenota tā sauktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">Peeters/Gatzen</HT> prasība<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, ko cēlis maksātnespējas procesa administrators, un kolektīva prasība, ko cēlis <HT TYPE="ITALIC">Stichting</HT> jeb fonds. <HT TYPE="ITALIC">Hoge Raad</HT> (Augstākā tiesa, Nīderlande) <DATE ISO="19830114">1983. gada 14. janvāra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Peeters/Gatzen</HT> pirmo reizi atzina, ka maksātnespējas procesa administrators var celt prasību par neatļautas darbības vai kvazidelikta rezultātā nodarīta kaitējuma atlīdzību pret kaitējuma radīšanā iesaistītu trešo personu, kaut arī šādu tiesību nav pašam maksātnespējīgajam parādniekam.</P></NOTE>. Šajā strīdā tiek spriests par kādas Vācijas sabiedrības iespējamu ārpuslīgumisko atbildību, par ko prasības cēlis viena no šīs sabiedrības meitasuzņēmumiem (Nīderlandes) maksātnespējas procesa administrators un fonds, kas atrodas Nīderlandē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas norādi šie secinājumi būs tikai par prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20070711">2007. gada 11. jūlijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="199" PAGE.FIRST="40" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 199, 40. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Regula Roma II<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</P></NOTE>, 4. pantu. Tomēr, tā kā lietas dalībnieku apsvērumi atspoguļo arī nesaskaņas par šīs regulas piemērošanas jomu, par ko Tiesai ir jālemj, mani secinājumi attieksies arī uz tiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Savukārt es neaplūkošu prejudiciālos jautājumus, kas attiecas uz starptautisko jurisdikciju, lai noteiktu tiesu, kas izskatīs strīdu atkarībā no vietas, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, un lietā iestājoties trešām personām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) 7. panta ievadu un 2. punktu un 8. panta ievadu un 2. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 1215/2012</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 7. panta ievadu un 2. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 8. panta ievadu un 2. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>kā trešo personu prasībā par garantiju vai galvojumu vai jebkurā citā tiesvedībā ar trešo personu piedalīšanos – tiesā, kurā ir celta sākotnējā prasība, ja vien tā nav celta vienīgi ar mērķi attiecībā uz šo personu nepieļaut tās tiesas jurisdikciju, kas būtu kompetenta šīs personas lietā.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regula Roma II</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>7. apsvērumā ir norādīts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (<DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Brisele I) un instrumentiem, kuri reglamentē tiesību aktus, kas piemērojami līgumsaistībām.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></P></CONSID></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 16. apsvērumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Vienotiem noteikumiem būtu jāveicina tiesas nolēmumu paredzamība un jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts kaitējums. Saistība ar valsti, kur radies tiešais kaitējums (<HT TYPE="ITALIC">lex loci damni</HT>), rada taisnīgu līdzsvaru starp tās personas interesēm, ko uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kam nodarīts kaitējums, kā arī atspoguļo mūsdienu pieeju civiltiesiskai atbildībai un to, kā attīstās atbildības neatkarīgi no vainas sistēmas.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></P></CONSID></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 17. apsvērumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka, pamatojoties uz to, kur radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai valstīs varētu rasties netiešas sekas. Tādējādi personiska aizskāruma gadījumos vai gadījumos, kad kaitējums radies mantai, valstij, kurā radies kaitējums, vajadzētu būt valstij, kurā, attiecīgi, nodarīts personiskais aizskārums vai radies kaitējums mantai.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></P></CONSID></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>1. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Šī regula neattiecas uz:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no tiesību aktiem par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām, piemēram, no to izveides, reģistrējot vai kā citādi, no to tiesībspējas un rīcībspējas, no uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru iekšējās organizācijas vai likvidācijas, no amatpersonu un dalībnieku personiskās atbildības par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām un no revidentu personiskās atbildības pret uzņēmējsabiedrību vai tās dalībniekiem grāmatvedības dokumentu obligātajās revīzijās.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 4. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Burgerlijk Wetboek</HT> (Civillikums) 3:305.a panta 1. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Redakcijā, kas bija spēkā faktisko apstākļu rašanās brīdī, pirms grozījumiem, kas tika veikti ar <DATE ISO="20190320">2019. gada 20. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">wet tot wijziging van het Burgerlijk Wetboek en het Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering teneinde de afwikkeling van massaschade in een collectieve actie mogelijk te maken</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Wet afwikkeling massaschade in collectieve actie</HT>) (<HT TYPE="ITALIC">Stb</HT>. 2019, Nr. 130).</P></NOTE>:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Fonds vai apvienība ar pilna apjoma tiesībspēju var celt prasību, lai aizsargātu līdzīgas citu personu intereses, ja vien tas vai tā pārstāv šīs intereses saskaņā ar saviem statūtiem.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Kad maksātnespējas procesa administrators iesniedz <HT TYPE="ITALIC">Peeters/Gatzen</HT> prasību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. šo secinājumu 2. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, viņš pārstāv kreditoru kopuma intereses. Gūtie ieņēmumi tiek iekļauti parādnieka mantā tās sadalīšanai saskaņā ar maksātnespējas normām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Nīderlandes sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">BMA Nederland BV</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/><HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT><QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>), kas ir specializējusies pārtikas rūpniecības iekārtu ražošanā un pārdošanā, vienīgais dalībnieks ir <HT TYPE="ITALIC">BMA Groep BV</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/><HT TYPE="ITALIC">BMA Groep</HT><QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">BMA Groep</HT> savukārt pilnībā pieder Vācijas sabiedrībai <HT TYPE="ITALIC">BMA Braunschweigische Maschinenbauanstalt AG</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/><HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT><QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">BMA Groep</HT> bija pilnvarota iecelt un atlaist <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> vadītājus. Noteiktos periodos <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> darbinieki bija iecelti par statūtos noteiktajiem <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> vadītājiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Svarīgu <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> vadības lēmumu un darbību gadījumā bija pienākums tos iesniegt <HT TYPE="ITALIC">BMA Groep</HT> apstiprināšanai, kas savukārt lūdza <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> apstiprinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Laika posmā no 2004.–2011. gadam <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> piešķīra <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> aizdevumus kopumā 38 miljonu EUR apmērā. Finansēšana tika veikta, izmantojot bankas kontu, kas <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> bija <HT TYPE="ITALIC">Deutsche Bank Nederland BV</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> arī galvoja par <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> saistībām un veica ieguldījumus tās kapitālā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>2012. gada sākumā <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> pārtrauca sniegt finansiālu atbalstu <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT>. <DATE ISO="20120403">2012. gada 3. aprīlī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> nācās lūgt pasludināt maksātnespēju. Lielākā daļa no provizoriski atzīto nenodrošināto prasījumu kopsummas attiecas uz Vācijas kreditoriem, galvenokārt pašu <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> un citām Vācijā reģistrētām sabiedrībām, kas pieder <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> grupai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Pārējie kreditori, kuru prasījumi nav apmierināti, ir reģistrēti dažādās valstīs, tostarp daži valstīs, kas neatrodas Eiropas Savienībā. Mantas aktīvi nav pietiekami, lai pilnībā apmierinātu visus kreditoru prasījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> maksātnespējas procesa administrators kreditoru kopuma interesēs iesniedza <HT TYPE="ITALIC">rechtbank Midden‑Nederland</HT> (Centrālnīderlandes pirmās instances tiesa, Nīderlande) <HT TYPE="ITALIC">Peeters/Gatzen</HT> prasību pret <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20180523">2018. gada 23. maija</DATE> nolēmumu šī tiesa atzina, ka saskaņā ar Regulas (ES) 2015/848<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20150520">2015. gada 20. maijs</DATE>) par maksātnespējas procedūrām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="141" PAGE.FIRST="19" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 141, 19. lpp.</REF.DOC.OJ>); turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Maksātnespējas regula<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>).</P></NOTE> 3. pantu tai ir jurisdikcija lemt par šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT><DATE ISO="20160621">2016. gada 21. jūnijā</DATE> tika dibināts <HT TYPE="ITALIC">Stichting Belangbehartiging Crediteuren BMA Nederland</HT> (<HT TYPE="ITALIC">BMA Nederland</HT> kreditoru interešu aizsardzības fonds; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Fonds<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>), kura mērķis ir pārstāvēt to <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> kreditoru intereses, kuri cieta zaudējumus <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> rīcības dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT><DATE ISO="20180815">2018. gada 15. augustā</DATE> Fonds šajā pirmās instances tiesā lūdza atļauju iestāties lietā tiesvedībā starp maksātnespējas procesa administratoru un <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT>. Ar <DATE ISO="20190130">2019. gada 30. janvāra</DATE> lēmumu tiesa pieņēma šo prasību izskatīšanai, jo atzina, ka tai ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 8. panta ievadu un 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>2019. gada februārī Tiesa pasludināja spriedumu NK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190206">2019. gada 6. februāris</DATE> (<NO.CASE>C‑535/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:96">EU:C:2019:96</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā lietā tā atzina, ka <HT TYPE="ITALIC">Peeters</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Gatzen</HT> prasība, ko cēlis maksātnespējas procesa administrators, neietilpst Maksātnespējas regulas piemērošanas jomā, bet gan Regulas (EK) Nr. 44/2001<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Padomes Regula (<DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Tādēļ <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> lūdza iesniedzējtiesai pārskatīt <DATE ISO="20180523">2018. gada 23. maija</DATE> un <DATE ISO="20190130">2019. gada 30. janvāra</DATE> spriedumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Pirmās instances tiesa uzskata, ka nevar atstāt spēkā tās <DATE ISO="20180523">2018. gada 23. maija</DATE> lēmumu, bet šaubās pa to, vai tai būtu jāatzīst sava jurisdikcija, ņemot vērā no Regulas Nr. 1215/2012 izrietošo jurisdikciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">rechtbank Midden‑Nederland</HT> (Centrālnīderlandes pirmās instances tiesa) uzdod Tiesai prejudiciālos jautājumus, no kuriem minu tikai ceturto jautājumu, kas ir sadalīts četrās daļās:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>a)</NO.P><TXT>Vai [Regulas Nr. 864/2007] 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>valsts, kurā radies kaitējums<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> ir valsts, kurā atrodas tās sabiedrības juridiskā adrese, kura nevar atlīdzināt zaudējumus, kurus cietuši ir šīs sabiedrības kreditori iepriekš minētās rūpības pienākuma neizpildes dēļ?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Vai, lai noteiktu šo valsti, nozīme ir apstāklim, ka prasības ir iesniedzis maksātnespējas procesa administrators, pildot savu likumā noteikto maksātnespējīgā parādnieka mantas realizācijas uzdevumu un kolektīvo interešu pārstāvis kreditoru kopuma interesēs (bet ne to vārdā)?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>Vai, lai noteiktu šo valsti, nozīme ir apstāklim, ka daļas kreditoru domicils neatrodas Eiropas Savienības teritorijā?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>Vai apstāklis, ka starp maksātnespējīgo Nīderlandes sabiedrību un tās galveno mātessabiedrību bija noslēgti finansēšanas nolīgumi, kuros ar vienošanos par jurisdikcijas noteikšanu tika noteikta Vācijas tiesu jurisdikcija un atzīts, ka piemērojami ir Vācijas tiesību akti, nozīmē to, ka apgalvotajai <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> neatļautajai darbībai saskaņā ar Regulas Roma II 4. panta 3. punktu acīmredzami ir ciešāka saikne ar citu valsti, kas nav Nīderlande?<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā <DATE ISO="20200929">2020. gada 29. septembrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Apsvērumus ir iesnieguši maksātnespējas procesa administrators, <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT>, Fonds un Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tiesas sēdes rīkošana netika uzskatīta par vajadzīgu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tā kā šie secinājumi attiecas tikai uz Regulas Roma II 4. panta interpretāciju, vispirms ir jāpārbauda Fonda iebildums par šīs regulas piemērošanas jomu. Pēc tā domām, uz atbildību, par ko tiek runāts šajā lietā, attiecas sabiedrību tiesības un tādēļ uz to neattiecas Regula Roma II saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Lai atbildētu uz šo iebildumu, ir nepieciešams interpretēt Regulas Roma II jēdzienus saskaņā ar parastajiem interpretācijas kritērijiem. Papildus tiem, pēc likumdevēja norādes, ir nepieciešams nodrošināt saskanību starp šo tiesību aktu, Regulu Nr. 1215/2012 un tiesību aktiem, kas attiecas uz<?PAGE NO="6"?> tiesību aktiem, kuri ir piemērojami līgumsaistībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Regulas Roma II 7. apsvērums. Skat. arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (<DATE ISO="20080617">2008. gada 17. jūnijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="177" PAGE.FIRST="6" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 177, 6. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Regula Roma I<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>), 7. apsvērumu; un Tiesas judikatūru, tostarp <DATE ISO="20190131">2019. gada 31. janvāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Da Silva Martins</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑149/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:84">EU:C:2019:84</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 28. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 obligātās saskanības nozīme ir kolīziju normu attiecībā uz jurisdikcijām kodifikācijas papildinošajā raksturā. Attiecībā uz kolīziju normām līgumtiesību jomā pietiek minēt, ka Regula Roma II tika ieviesta kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>starptautisko privāto tiesību normu attiecībā uz līgumiskām un ārpuslīgumiskām civillietām vai komerclietām apvienošanas darba dabisks turpinājums Kopienu līmenī<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>(Komisijas) priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), COM(2003) 427 galīgā redakcija, <DATE ISO="20030722">2003. gada 22. jūlijs</DATE>, <DATE ISO="20030703">3</DATE>. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tomēr saskaņotība šo tiesību aktu interpretācijā nav absolūti obligāta. Ir svarīgi arī saglabāt katra no tiem un to mērķu, kā arī attiecīgās normas iekšējo saskaņotību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedumi, 2014. gada 16. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kainz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑45/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:7">EU:C:2014:7</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruchová</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑208/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:825">EU:C:2019:825</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Regula Roma II nosaka piemērojamos tiesību aktus, nevis starptautisko jurisdikciju. Ja vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, un tā sadalīšanās (interpretācijas ceļā) ir izskaidrojama attiecībā uz jurisdikciju ar lielāku iespēju iesniegt pierādījumus un pareizas tiesvedības apsvērumiem, Regulā Roma II piesaistes kritērijs ir tikai viens<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Regulā Roma II tikai kaitējuma rašanās vieta ir saglabāta kā kritērijs, turklāt pakārtots, tādas sistēmas ietvaros, kas no teorētiskā viedokļa piešķir prioritāti izvēlei saskaņā ar pušu vienošanos (skat. 14. pantu) un nosaka atšķirīgus risinājumus noteiktām neatļautām darbībām (5. un nākamie panti).</P></NOTE> un tas atbilst iemesliem, kas ir izklāstīti tās 16. apsvērumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Doktrīnā skat. tostarp von Hein, J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Article 4 Rome II<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>, no: Callies, G. P., <HT TYPE="ITALIC">Rome Regulations</HT>, 2. izd., Wolters Kluwer, 5. punkts ar turpmākām atsaucēm, uzsverot attiecību starp iespēju paredzēt piemērojamos tiesību aktus un nodrošināt iespējamu atbildību par kaitējumu, kas iestātos nākotnē. Regulas Roma II 4. panta kontekstā paredzamība (prasītājam par tā darbību sekām un cietušajai personai, kuras manta vai fiziskā neaizskaramība ir apdraudēta noteiktā vietā) ir saprotama abstrakti, proti, bez atsauces uz iesaistītajām pusēm konkrētajā strīdā: salīdziniet šo normu ar 5. panta 1. punkta beigu daļu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Regulas Roma II piemērošanas joma. Ārpuslīgumisko saistību, kas izriet no sabiedrību tiesībām, izslēgšana</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Problēmas apraksts. Lietas dalībnieku nostāja</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu (apgalvotā) <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> ārpuslīgumiskā atbildība izriet no rūpības pienākuma pārkāpuma attiecībā uz trešām personām. Iesniedzējtiesa, kurai nav šaubu par Regulas Roma II piemērojamību, tikai atspoguļo lietas dalībnieku argumentācijas atšķirību šajā jautājumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>4.2., 4.3. un 5.2. punkts attiecībā uz maksātnespējas procesa administratoru un Fondu; 7.3. punkts, izskaidrojot atbildētājas viedokli par <HT TYPE="ITALIC">Handlungsort</HT>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Nav informācijas, ka Fonds būtu lūdzis valsts tiesā nepiemērot kādus tiesību aktus. Savukārt Tiesā Fonds šādu lūgumu ir iesniedzis.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Fonds uzskata, ka attiecīgā prasība neietilpst Regulas Roma II piemērošanas jomā, jo tās pamatā ir <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> kā maksātnespējīgās Nīderlandes sabiedrības amatpersonas vai dalībnieka atbildība. Rūpības pienākums, ko nav izpildījusi <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT>, būtu prasāms saskaņā ar sabiedrību tiesībām, tādēļ uz atbildību neattiecas Regula Roma II<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Fonda rakstveida apsvērumu 16. un nākamie punkti. Fonds saskata paralēles ar <DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ÖFAB</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:490">EU:C:2013:490</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">ÖFAB</HT><QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>). Atgādinu, ka tajā prejudiciālais jautājums nebija par piemērojamiem tiesību aktiem, bet gan par jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001. Šajā regulā (un arī ne šobrīd spēkā esošajā regulā) nav noteikuma, kas būtu līdzīgs Regulas Roma II 1. panta 2. punkta d) apakšpunktam. Šajā lietā strīds bija par atbildētāju atbildības kvalifikāciju vai nu kā līgumisku (kuras gadījumā būtu piemērojams 5. panta 1. punkts), vai kā ārpuslīgumisku (tad būtu piemērojams 5. panta 3. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Maksātnespējas procesa administrators arī saskata, ka kaitējums Vācijas sabiedrībai ir radies kā (netiešai) Nīderlandes sabiedrības dalībniecei. Tomēr no šīs informācijas nav secināms, ka Regula Roma II nebūtu piemērojama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Rakstveida apsvērumi, 1.1., 3.3. un nākamie punkti; un atbilde uz 4. jautājuma a) apakšpunktu), 12. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> savukārt uzskata, ka tās atbildība, ja tāda vispār pastāv, izrietētu no tās kā maksātnespējīgās sabiedrības aizdevēja neatļautas darbības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Tās rakstveida apsvērumu 49. un nākamie punkti. Tā noraida sabiedrību tiesību kvalifikāciju 57. un 58. punktā, un tieši neaplūko Regulas Roma II piemērojamību. Tā uzsver atšķirības starp šo lietu un spriedumu <HT TYPE="ITALIC">ÖFAB</HT>, lai izslēgtu tās (apgalvotās) atbildības ietveršanu sabiedrību tiesību jomā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Faktiski pastāv strīds par mātesuzņēmuma (<HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT>) rūpības pienākuma raksturu, gadiem sniedzot finansiālu atbalstu meitasuzņēmumam, lai mākslīgi uzturētu to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>dzīvu<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, un pēc tam to liedzot, izraisot maksātnespēju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izslēgšana no ārpuslīgumiskajām saistībām, kas izriet no sabiedrību, apvienību un citu juridisku personu tiesībām</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Man nav jāizsaka viedoklis par Nīderlandes tiesību interpretāciju vai tvērumu, bet gan tikai par Regulas Roma II piemērošanas jomu saistībā ar nepiemērojamību, kas ir noteikta 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Regula nepiedāvā jautājumu, kas attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>sabiedrību tiesībām<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> vispārēju definīciju, bet tajā par šo jautājumu arī nav atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem. Tādēļ šis jēdziens ir interpretējams autonomi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151210">2015. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lazar</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑350/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:802">EU:C:2015:802</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Nepiemērojamība atbilst vadlīnijām, kas bija noteiktas Romas konvencijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā, <DATE ISO="19800619">1980. gada 19. jūnijā</DATE> (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="266" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1980">OV 1980, L 266, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>Romas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>).</P></NOTE> 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā un kas kļuva par Regulas Roma I 1. panta 2. punkta f) apakšpunktu, pievienojot jomu par revidentu atbildību pret sabiedrību un tās struktūrvienībām par grāmatvedības dokumentu obligātajām revīzijām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Lēmuma par Romas konvencijas neattiecināšanu uz sabiedrību tiesībām vēsturiskais pamatojums bija galvenokārt īstermiņa rakstura: tobrīd notika darbs sabiedrību materiālo tiesību saskaņošanā Kopienu līmenī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Ziņojums par Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, ko izstrādājuši Mario Džuliano [<HT TYPE="ITALIC">Mario Giuliano</HT>] un Pols Lagards [<HT TYPE="ITALIC">Paul Lagarde</HT>] (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="282" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1980">OV 1980, C 282, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Ziņojums<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>), it īpaši 12. lpp. Skat. arī <DATE ISO="20160407">2016. gada 7. aprīļa</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KA Finanz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑483/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:205">EU:C:2016:205</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Šis mērķis vēl nav pilnībā sasniegts un tādējādi nav iespējams noteikt Regulas Roma I (ne arī Regulas Roma II) piemērošanas jomu, atsaucoties uz <HT TYPE="ITALIC">lex societatis</HT>, kuru materiālo piemērošanas jomu Eiropas likumdevējs ir noteicis visām dalībvalstīm.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Regula Roma II sniedz atbalsta punktu, uzskaitot ārpuslīgumisko saistību kopumu, uz ko tā neattiecas, jo tas attiecas uz sabiedrību tiesībām. Tomēr un ne tikai tāpēc, ka saraksts nav izsmeļošs, šīs uzskaitījums neatrisina visas problēmas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe [<HT TYPE="ITALIC">H. Saugmandsgaard Øe</HT>] secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verein für Konsumenteninformation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑272/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:679">EU:C:2019:679</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, apgalvoja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>ir grūti un pat neiespējami sniegt izsmeļošu definīciju tam, kas ir jautājums, ko reglamentē sabiedrību tiesības un <HT TYPE="ITALIC">lex societatis</HT>. [..] Turklāt norādu, ka atsevišķās tiesību sistēmās tiesību normu kolīzijas noteikumos ir paredzēts jautājumu, kuri ietilpst <HT TYPE="ITALIC">lex societatis</HT> jomā, uzskaitījums. Tomēr šie uzskaitījumi ir vienīgi ilustratīvi, un starp dalībvalstīm pastāv atšķirības attiecībā uz jautājumiem, kuri ietilpst šajos tiesību aktos. Saskaroties ar šīm atšķirībām, bez šaubām, ir jāpievēršas šajās valstīs vispārīgi atzīto jautājumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>kodolam<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/><QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Ārpuslīgumisko saistību kā attiecināmu uz <HT TYPE="ITALIC">lex societatis</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">lex loci delicti</HT> jomu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Vai attiecīgā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">lex concursus</HT>: skat. arī par sabiedrības amatpersonu personisko atbildību <DATE ISO="20151210">2015. gada 10. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kornhaas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑594/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:806">EU:C:2015:806</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> kvalificēšana joprojām ir sarežģīta, tostarp tad, kad šādas saistības attiecas uz tādiem aspektiem kā tie, kas ir iekļauti šajā uzskaitījumā. To pierāda dalībvalstu praksē pieņemto risinājumu dažādība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. pētījumu, Gerner‑Beuerle, C., Mucciarelli, F., Schuster, E. un Siems, M., <HT TYPE="ITALIC">The Private International Law of Companies in Europe</HT>, Hart, Beck, Nomos, 2019, 4.5. tabula saskaņā ar datiem līdz 2018. gada septembrim.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tiesa, lemjot par nepiemērojamību līgumsaistību jomā, pārņem Romas konvencijas Ziņojuma skaidrojumus un uzsver atšķirību starp sabiedrības iekšējām attiecībām vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>dzīvi<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> (nepiemērojamības priekšmetu) un ārējām attiecībām (uz kurām attiecas regulas)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191003">2019. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verein für Konsumenteninformation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑272/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:827">EU:C:2019:827</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 35. un nākamie punkti.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tiesas uzsvars uz šo atšķirību ir attiecināms uz pirmo no triju izslēgto kategoriju jautājumiem, kas ir noteikts Regulas Roma II 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā: sabiedrību izveide, tiesībspēja un rīcībspēja, iekšējā organizācija un likvidācija. Tie visi ir sabiedrības iekšējo procesu elementi, kurus reglamentē tikai sabiedrību tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Savukārt es šaubos, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>iekšējās dzīves<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> kritērijs ir pietiekams, lai interpretētu un noteiktu divas citas izslēgtās kategorijas: a) dalībnieku un amatpersonu <HT TYPE="ITALIC">personiskā</HT> atbildība par sabiedrības vai citu juridisku personu saistībām; un b) revidentu personiskā atbildība pret sabiedrību un tās dalībniekiem par grāmatvedības dokumentu obligātajām revīzijām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Manuprāt, svarīgs aspekts ir likumdevēja griba attiecināt vienotu regulējumu, <HT TYPE="ITALIC">lex societatis</HT>, uz līgumiska vai ārpuslīgumiska rakstura jautājumiem, kuriem pastāv īpašs risinājums, kas izriet no saiknes starp šādiem jautājumiem un juridiskas personas darbību gan uz iekšpusi (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>iekšējā dzīve<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>), gan ārpusi (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>ārējā dzīve<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Konkrētāk, attiecībā uz dalībnieku un amatpersonu personisko atbildību par sabiedrības saistībām Regulas Roma II nepiemērojamība ir saprotama, jo saistība ar sabiedrību prevalē pār jebkuru citu apsvērumu. Ja ārpuslīgumiskās atbildības normā ir tik daudz sabiedrību tiesību apsvērumu, ka ārpus tiem tai nav jēgas, šīs tiesības prevalē kvalificēšanas nolūkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tā to izklāstīja Komisija savā regulas priekšlikumā, kas tika iesniegts 2003. gadā: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>šis jautājums [par dalībnieku un amatpersonu personisko atbildību par sabiedrības saistībām] nevar tikt atdalīts no sabiedrībai piemērojamām sabiedrību tiesībām, [..], kuru izmantošanas ietvaros tiek apgalvota atbildība<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Šo secinājumu 11. zemsvītras piezīme. Vēl skaidrāks bija <DATE ISO="20060221">2006. gada 21. februāra</DATE> grozītā priekšlikuma formulējums, COM(2006) 83 galīgā redakcija, 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts. Galīgais teksts atbilst Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktam.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Atzīstu, ka šī kritērija īstenošana praksē nav vienkārša, un ne tikai Regulas Roma II teksta dēļ, bet gan neskaidrību sabiedrību jomā dēļ.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ārpuslīgumiskās saistības, kas izriet no <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>amatpersonu un dalībnieku personiskās atbildības par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Lai noskaidrotu, vai uz ārpuslīgumisku saistība attiecas (vai neattiecas) Regulas Roma II 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts, ir pēc būtības (<HT TYPE="ITALIC">ratio legis</HT>) jāpārbauda atbildības attiecināšana uz dalībniekiem un amatpersonām, lai noteiktu tās izcelsmi vai piesaisti sabiedrību jomai:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Nepiemērojamība ir pamatota, ja tiesību aktos atbildība ir attiecināta no sabiedrības uz administratoru vai tieši noteikta administratoram, ja tā izriet no sabiedrību tiesībām.</P></ITEM><ITEM><P>Savukārt uz atbildību, kas izriet no vispārēja pienākuma <HT TYPE="ITALIC">neminem laedere</HT> vai cita īpaša pienākuma, kas nav saistīts ar sabiedrību jomu, pārkāpuma, attiecas Regula Roma II.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Kreditors, kam tiesību akti piešķir tiesības pieprasīt sabiedrības parādu samaksu no trešām personām un kas saskaņā ar tiesību aktiem izvirza prasību pret amatpersonu par lojalitātes un rūpības pienākuma pārkāpumu, kas tam ir pret sabiedrību, manuprāt, darbojas sabiedrības tiesību ietvaros. Amatpersonas atbildībai piemērojamos tiesību aktus nenosaka saskaņā ar Regulu Roma II.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Šī paša kreditora prasība, kuras pamatā ir vispārējs rūpības pienākums <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT>, kas atšķiras no īpašā rūpības pienākuma, kas rodas attiecībās starp amatpersonu un sabiedrību, gan ietilpst regulas materiālās piemērošanas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. Alfaro Águila‑Real, J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>Administradores frente a accionistas y acreedores: deberes de lealtad para los accionistas y obligaciones pactadas o legales para los acreedores<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, no: Bermejo Gutiérrez, N., Martínez Flórez, A. un Recalde Castells, A. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Las reestructuraciones de las sociedades de capital en crisis</HT>, Civitas‑Thomson Reuters, 69. un nākamās lpp. Šis autors uzskata, ka gadījumā, kas ir minēts šo secinājumu 57. punktā, kreditors īsteno <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>sabiedrības prasību<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> (<HT TYPE="ITALIC">derivative action</HT>), kuras mērķis ir atjaunot sabiedrības mantu, un secinājumu 58. punktā minētajā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>tiešo prasību<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> (<HT TYPE="ITALIC">direct action</HT>) attiecībā uz savu mantisko kaitējumu. Autors papildus norāda (73. un 74. lpp.), ka ne amatpersonu pienākumi, ne to adresāti nemainās sabiedrības maksātspējas krīzes situācijā; savukārt var būt tā, ka rūpības līmenis, ko var prasīt kreditori, ir atšķirīgs. Viņš norāda, ka ir arī citi viedokļi, ko atspēko.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Formāla norāde uz to, ka attiecīgā atbildība ietilpst sabiedrību jomā, ir tāda, ka saistības un attiecīgo prasību reglamentē tiesību akts par sabiedrību tiesībām, nevis vispārējs tiesību akts par ārpuslīgumisko atbildību. Tomēr tā ir tikai norāde, kuru nevar izmantot mehāniski vai automātiski.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tiesību sistēmās, kurās piemērojamie tiesību akti formāli ir tie paši – katrā ziņā vispārējs noteikums par ārpuslīgumisko atbildību –, to nošķiršana būtu sarežģītāka nekā tajā, kurā pastāv atsevišķi noteikumi. Grūtības neizvēršas neiespējamībā, jo judikatūrā noteikti ir izstrādātas atšķirības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Un otrādi, noteikuma par tiešo prasību (pretstatā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>sabiedrības<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> prasībai) pret amatpersonu ietveršana tiesību aktā par sabiedrībām nebūt neatceļ tās normas par vispārējas ārpuslīgumiskās atbildības raksturu: ir jāpārbauda tās <HT TYPE="ITALIC">ratio legis</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Neraugoties uz tās sistēmisko novietojumu, var būt tā, ka normā vienkārši ir atsauce uz citu tiesisko regulējumu par līgumisko vai ārpuslīgumisko atbildību.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Otrs atšķirīgs elements ir katrai prasībai paredzētais regulējums. Gan <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>sabiedrības<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> prasības, ko īsteno kreditors, kā arī tiešās prasības galīgais mērķis ir piespriest sabiedrības pārvaldes (vai lēmējai) institūcijai sabiedrības parādu atlīdzināšanu: tomēr parasti atšķiras tas, kas ir jāpierāda tiesvedībā katrā atsevišķā gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Jo atšķiras rīcības attiecināšanas kritērijs (objektīvs vai subjektīvs) uz amatpersonu.</P></NOTE>, kā arī tas, uz kādiem aizstāvības pamatojumiem amatpersona var atsaukties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Kuriem varētu iebilst, ja prasību būtu cēlusi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>sabiedrība<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> vai tās dalībnieki ar sabiedrības prasību; un kuri attiecināmi uz katru kreditoru, ja tā ir tiešā prasība.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekšminēto, varētu noteikt, piemēram, kas ir jomas, uz kurām neattiecas Regula Roma II:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Amatpersonas atbildība, ja tā neizpilda savu pienākumu prasīt sabiedrības likvidāciju (vai maksātnespējas procesa pasludināšanu), ja tā ir likumīgi pamatota<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Šī īpašā pienākuma pastāvēšanas nozīme ir tajā, lai novērstu, ka komerciālajā apritē turpina darboties sabiedrība, kurai jau bija jābūt izbeigušai pastāvēšanu vai likvidētai.</P></NOTE>.</P></ITEM><ITEM><P>Prasība pret dalībniekiem, ja tie nav veikuši nepieciešamās darbības, lai pabeigtu sabiedrības ar ierobežotu atbildību izveidi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Nosakot šo atbildību, tā paredzēta, lai aizsargātu trešās personas, kas veido attiecības ar nereģistrētiem subjektiem, un veicinātu sabiedrību reģistrēšanu. Tā Spānijā vispārēji <HT TYPE="ITALIC">Código de comercio</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Real Decreto de <DATE ISO="18850822">22 de agosto de 1885</DATE>, por el que se publica el Código de comercio</HT>) [Komerclikuma (<DATE ISO="18850822">1885. gada 22. augusta</DATE> Karaļa dekrēts, ar ko publicē Komerclikumu)] 119. un 120. pants vai Vācijā Likuma par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, <HT TYPE="ITALIC">GmbHG</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Gesetz betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung in der im Bundesgesetzblatt Teil III, Gliederungsnummer 4123–1, veröffentlichten bereinigten Fassung, zuletzt geändert durch Artikel 18 des Gesetzes vom <DATE ISO="20210603">3. Juni 2021</DATE></HT>) 11. panta 2. punkts.</P></NOTE>.</P></ITEM><ITEM><P>Prasība pret valdes locekļiem, kam ir jāatbild par sabiedrības parādiem, ja tie neveic noteiktus formālus pasākumus, kas ir paredzēti, lai kontrolētu šīs sabiedrības finansiālo situāciju, ja tai nav pietiekamu finanšu līdzekļu. Uz šo atbildību ir atsauce <HT TYPE="ITALIC">Aktiebolagslag</HT> (Zviedrijas Likums par akciju sabiedrībām) 25. nodaļas 18. pantā, kas ir analizēts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">ÖFAB</HT>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Savukārt [piemērošanas jomā] ietilptu prasības par atlīdzināšanu, ko var celt dalībnieki un trešās personas par amatpersonu darbībām, kas tieši kaitē to interesēm, ja to regulējums atbilst vispārējām normām par atbildību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Tomēr un vēlreiz atzīstu, ka šis nošķiršanas kritērijs, kas nosaka vienu vai otru atbildības veidu, nesniedz vēlamo skaidrību, bet es neatrodu citu kritēriju, kas ļautu sniegt precīzākus risinājumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai Regula Roma II ir piemērojama šajā lietā, ņemot vērā lietas apstākļus un manis tikko izklāstīto. Ja tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, kas netieši izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, es tagad pievērsīšos ceturtajam no Tiesai uzdotajiem jautājumiem, kurā savukārt ir ietverti četri jautājumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ceturtais prejudiciālais jautājums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">a) apakšpunkts: tiesību akti, kas ir piemērojami BMA AG saistībām</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Roma II 4. pantu piemērojamie tiesību akti principā atbildīs vietai, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, izņemot tad, ja: i) puses ir izvēlējušās citus tiesību aktus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu līgumos starp <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> ir noteikums par Vācijas tiesību aktu izvēli. Nedaudz vēlāk pievērsīšos tā iespējamai ietekmei uz piemērojamo tiesību aktu noteikšanu <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> kreditoru prasībai pret <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT>.</P></NOTE> saskaņā ar 14. pantu; vai ii) pastāv viens no gadījumiem, kas paredzēti 5. un nākamo pantu īpašajās kolīziju normās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Lai noteiktu vietu, kurā iestājās notikums, kas radīja kaitējumu šajā lietā:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>4. panta 1. punkta beigu daļā ir norādīts, ka nav būtiska ne valsts, kurā iestājas notikums, kas rada kaitējumu, ne valsts, kurā var iestāties šī kaitējuma netiešās sekas.</P></ITEM><ITEM><P>Tiesa jau ir izskaidrojusi (par Briseles konvencijas 5. panta 3. punktu)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>1968. gada Briseles Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="1972">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>; konsolidētais teksts <REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="027" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1998">OV 1998, C 27, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, kas var tikt saprasts ar kaitējuma rašanās vietu faktiskajā situācijā, kas ir līdzīga šai lietai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums, 1990. gada 11. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dumez France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tracoba</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑220/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:8">EU:C:1990:8</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Dumez France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tracoba</HT><QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>). Sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Dumez</HT> u.c. prasīja atlīdzināt zaudējumus, ko tās apgalvoti bija cietušas meitasuzņēmumu, kuru domicils ir citā līgumslēdzējā valstī, maksātnespējas dēļ. Maksātnespēju izraisīja tas, ka projekta attīstītājs pārtrauca nekustamo īpašumu būvniecības programmu Vācijā, kurš savukārt sekoja Vācijas banku lēmumam par tam piešķirtu aizdevumu anulēšanu.</P></NOTE>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Proti, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Dumez France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tracoba</HT> Tiesa atzina, ka:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>[..] lai arī [..] formulējums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>, kas ietverts Konvencijas 5. panta 3. punktā, var būt attiecināms uz vietu, kurā ir iestājies kaitējums, pēdējo jēdzienu var saprast tikai kā norādi uz vietu, kurā notikums, kas izraisījis kaitējumu un kas nosaka atbildības iestāšanos par neatļautu darbību vai kvazideliktu, ir tieši izraisījis kaitnieciskas sekas personai, kura ir <HT TYPE="ITALIC">tieši</HT> cietusi no minētā notikuma<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Turpat, 20. punkts. Bez izcēluma oriģinālajā tekstā.</P></NOTE>.</P></ITEM><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>Mātesuzņēmumu [..] apgalvotais kaitējums ir tikai netiešās sekas finansiāliem zaudējumiem, ko sākotnēji cieta to meitasuzņēmumi kā sekas tam, ka tika atcelti aizdevumi un rezultātā apstādināta darbu izpilde<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Turpat, 13. punkts.</P></NOTE>.</P></ITEM><ITEM><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>Norādītais kaitējums ir tikai netiešās sekas tam kaitējumam, kas sākotnēji skāris citas juridiskās personas, kuras tieši cietušas no kaitējuma, kas radies citā vietā, nevis tajā, kur pēc tam kaitējums radies netiešajam cietušajam<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Turpat, 14. punkts.</P></NOTE>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Īsumā, Tiesa uzskatīja, ka kaitējuma rašanās vieta starptautiskās jurisdikcijas noteikšanas mērķiem bija vieta, kurā bija materializējies <HT TYPE="ITALIC">tieši</HT> cietušo personu (sākotnējais) zaudējums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Šādu pašu apsvērumu dēļ var apgalvot, ka šajā lietā kaitējums ir nodarīts, pirmkārt, maksātnespējīgās sabiedrības mantai un tās kreditoriem tas ir netiešs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Tādējādi tie nav kreditoru <HT TYPE="ITALIC">sākotnējie</HT> zaudējumi, kā apgalvo maksātnespējas procesa administrators rakstveida apsvērumu 3.18. punktā.</P></NOTE>: runa būtu par kaitējumu, ko ir cietis pirmais subjekts (sabiedrība) attiecībā uz savu mantu un kas rodas citam vai citiem cietušajiem, jo nepietiek parādnieka mantas visu parādu segšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Es apzinos, ka ir grūtības kvalificēt kaitējumu kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>tiešu<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>netiešu<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, vai konstatēt, ka persona ir cietusi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>tieši<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>netieši<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>. Tomēr šīs darbības netiek veiktas abstrakti, bet gan kontekstā un saskaņā ar mērķi, kas ir paredzēts Regulā Roma II un ko ir detalizēti izstrādājusi Tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Lazar</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151210">2015. gada 10. decembris</DATE> (<NO.CASE>C‑350/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:802">EU:C:2015:802</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesai bija jānosaka tiesību akti, kas ir piemērojami personas, kas ir gājusi bojā ceļa satiksmes negadījumā kādā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā dzīvo šīs personas tuvinieki, tuvinieku prasībai. Tādēļ:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Tā atgādināja, ka saskaņā ar Regulas Roma II 2. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>kaitējums ietver visas sekas, kas izriet no neatļautas darbības<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>; un ka kaitējums, kas saistībā ar personas nāvi negadījumā, kas ir noticis dalībvalstī, ir nodarīts kādā citā dalībvalstī dzīvojošajiem šīs personas tuviniekiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Turpat, 22., 23. un 25. punkts.</P></NOTE>, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>netiešās sekas<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> 4. panta izpratnē.</P></ITEM><ITEM><P>Tā norādīja, ka kaitējums, kas jāņem vērā, lai noskaidrotu šo kaitējuma rašanās vietu, ir tiešais kaitējums.</P></ITEM><ITEM><P>Ar sistēmiskās argumentācijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Turpat, 26. un 27. punkts. Regulas Roma II 15. panta f) apakšpunkts ietilpina attiecīgo tiesību aktu piemērošanas jomā uzdevumu noteikt personas – attiecīgā gadījumā trešās personas vai personas, kurām kaitējums ir nodarīts rikošeta veidā –, kurām ir tiesības uz atlīdzinājumu.</P></NOTE> un mērķa nodrošināt piemērojamo tiesību aktu paredzamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Turpat, 29. punkts.</P></NOTE> palīdzību tā atzina, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>[..] ja ir iespējams identificēt tieša kaitējuma rašanos, [..] šā tiešā kaitējuma vieta būs pienācīgais piesaistes punkts, lai noskaidrotu piemērojamos tiesību aktus, neatkarīgi no šā negadījuma netiešajām sekām<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Turpat, 25. punkts.</P></NOTE>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Attiecinot iepriekšminēto uz šo lietu, iesniedzējtiesai – kurai, loģiski, ir jāprecizē šie jautājumi – būs jāpiemēro Nīderlandes tiesību akti, ja tā uzskata, ka maksātnespējīgas sabiedrības manta atrodas Nīderlandē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Par šo nav uzdots neviens jautājums. Iesniedzējtiesa, šķiet, nepievērš uzmanību atšķirībai starp sabiedrības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>darbības vietu<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>juridiskās adreses vietu<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>galveno biroju<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, nosakot kaitējumu izraisošā notikuma (vai attiecīgi kaitējuma) rašanās vietu un nosakot starptautisko jurisdikciju un piemērojamos tiesību aktus. Komisija, atsaucoties uz <DATE ISO="20150521">2015. gada 21. maija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CDC Hydrogen Peroxide</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:335">EU:C:2015:335</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 52. punktu identificē šo vietu ar juridisko adresi: skat. tās rakstveida apsvērumu 34. punktu. Secinājumos pārņemu iesniedzējtiesas izmantoto terminoloģiju (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>domicils<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> saskaņā ar spāņu valodas tulkojumu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">b) apakšpunkts: maksātnespējas administratora vai Fonda prasība; nozīme kaitējuma vietas noteikšanā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai piemērojamo tiesību aktu noteikšana var būt atkarīga no tā, ka prasību ceļ: i) maksātnespējas administrators, pildot savu likumā noteikto mantas realizācijas uzdevumu; vai ii) kolektīvo interešu aizsardzības iestāde kreditoru kopuma labā (bet ne tā vārdā).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekšējā punktā norādīto, nav nepieciešams izskatīt šo jautājumu. Kaitējuma rašanās vieta būs tā pati gan tad, ja prasību ceļ maksātnespējīgās sabiedrības atsevišķs kreditors, gan tad, ja šo prasību ceļ maksātnespējas administrators, aizsargājot [maksātnespējas procesa] masas intereses, vai Fonds attiecībā uz noteiktiem kreditoriem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Lai arī tam nav ietekmes uz izklāstīto, ir jānorāda, ka intereses, kuras pārstāv (vai aizsargā) maksātnespējas administrators un Fonds, sakrīt tikai daļēji. Administratora gadījumā šīs ir aktīvu intereses: pēc aktīvu atjaunošanas kreditori saņems tiem pienākošās summas saskaņā ar maksātnespējas normām. Fonds savukārt rīkojas noteiktu kreditoru interesēs, lai papildus dažiem konstatējumiem [atbildētājam] tiktu piespriests samaksāt summu, kas atbilst katram atsevišķam parādam, tieši katram atsevišķam kreditoram.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Turklāt maksātnespējas procesa administratoram (ar <HT TYPE="ITALIC">Peeters</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Gatzen</HT> prasību) un Fondam (saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Burgerlijk Wetboek</HT> 3:305.a panta 1. punktu) ir <HT TYPE="ITALIC">ius agendi</HT>, nevis materiālās tiesības, kas pamato viņa prasījumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Tam, ka šīs personas ir iestājušās lietā, nav būtiskas ietekmes uz atbildības tiesisko regulējumu, bet tāda var būt īpašajos apstākļos (maksātnespēja), kuros ir celta prasība. Tas tā noteikti ir <HT TYPE="ITALIC">Peter</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Gaatzen</HT> prasības gadījumā: kaitējuma rašanās vietas tiesību aktu piemērošanas jomu vai vismaz to piemērošanas rezultātu, iespējams, mainīs <HT TYPE="ITALIC">lex concursus</HT> risinājumi, tādi kā tie, kas attiecas uz mantas realizācijas rezultāta sadali vai prasījumu prioritāti, lai aizsargātu maksātnespējas tiesību aktu mērķus.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Nīderlandes tiesību akti <HT TYPE="ITALIC">Peeters</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Gatzen</HT> prasības veidā vai tāda fonda kā fonds, kas iesaistījies šajā lietā, prasības veidā sniedz cietušajām personām procesuālu instrumentu vai līdzekli. Tā izmantošana nevar izmainīt tādu normu noteikšanu, kas paredz piemērojamos tiesību aktus, kam ir jābūt paredzamiem kaitējuma nodarītājam un cietušajai personai, turklāt ņemot vērā to abu intereses, lai nodrošinātu līdzsvaru.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">c) apakšpunkts: kreditori ar domicilu trešās valstīs</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Dažiem no sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> kreditoriem, šķiet, domicils nav Savienībā. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis faktors varētu ietekmēt tās vietas noteikšanu, kurā iestājas notikums, kas rada kaitējumu Regulas Roma II 4. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo jautājumu, ņemot vērā lietas apstākļus, atbildei ir jābūt noraidošai: nav svarīgi, kur ir kreditoru domicili, ņemot vērā, ka tiem nodarītais kaitējums ir netiešs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Katrā ziņā atgādinu, ka domicils – faktiski pastāvīgā mītnesvieta –, kas ir abām pusēm kopīgs (ar pusēm saprotot kaitējuma nodarītāju un tiešo cietušo), tomēr ir būtisks saskaņā ar 4. panta 2. punktu, kas prevalē pār 1. punkta noteikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Tas, ka, pamatojoties uz situāciju, kurā šī kopīgā pastāvīgā mītnesvieta ir trešā valstī, Savienības tiesai ir pienākums piemērot trešās valsts tiesību aktus, nav Regulai Roma II, kurai ir vispārējs raksturs, svešs vai nevēlams iznākums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>3. pants. Citādāk būtu, ja šajos apstākļos būtu jurisdikcija Savienībā, konkrētāk, saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012, kurā ir prasīts atbildētāja domicils dalībvalstī, lai regula būtu piemērojama. Tomēr tiesību aktā ir jurisdikcijas kritēriji, uz kuriem neattiecas šis nosacījums; un varbūt dalībvalstis ir saglabājušas pārējos jurisdikcijas pamatus.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">d) apakšpunkts: tā sauktais izņēmuma noteikums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Papildu piesaiste iepriekš pastāvējušām attiecībām starp kaitējuma nodarītāju un cietušo</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa jautā, vai finansēšanas nolīguma iepriekšēja pastāvēšana starp <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> ietekmē piemērojamo tiesību aktu noteikšanu pirmās sabiedrības ārpuslīgumiskajai atbildībai pret otrās sabiedrības kreditoriem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Jautājumā ir minēts Regulas Roma II 4. panta 3. punkts. Saskaņā ar šo normu, ja, ņemot vērā apstākļus, neatļautā darbība <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti, kā papildus nosaka šis pants, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Atsaukšanās uz šo noteikumu, kas ir saukts arī par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>izņēmuma noteikumu<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Regulas Roma II 14. un 18. apsvērums.</P></NOTE>, un uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>papildu piesaisti<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> vai saikni ar līgumu vai iepriekš pastāvējušām attiecībām kā šī noteikuma sastāvdaļu rosina vairākus apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Lai varētu izmantot izņēmuma noteikumu un noraidīt tās valsts, kurā rodas tiešais kaitējums, tiesību aktus, ir jāpastāv <HT TYPE="ITALIC">acīmredzami</HT> ciešākai saiknei starp neatļauto darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>4. pantā ir minēta <HT TYPE="ITALIC">neatļauta darbība</HT>, bet spāņu valodas versijas 18. apsvērumā (atšķirībā no franču, itāļu vai angļu valodas versijas) ir izmantots termins <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>kaitējums<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> (<HT TYPE="ITALIC">daño)</HT>. Manuprāt, noteikuma būtības un mērķa dēļ ir jāuzskata, ka to var piemērot, ja pastāv cieša saikne starp vispārēji norādīto neatļauto darbību – proti, visos tās elementos un sekās. Nav nepieciešams, lai saikne būtu ar <HT TYPE="ITALIC">kaitējumu</HT>, interpretējot to šauri.</P></NOTE> un citu valsti, ņemot vērā lietas <HT TYPE="ITALIC">apstākļu kopumu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>18. apsvērumā spāņu un itāļu valodas versijā ir norādīts, ka ir jāņem vērā <HT TYPE="ITALIC">visi</HT> apstākļi. Es uzskatu, ka šis vietniekvārds nepieļauj interpretāciju, kas atšķiras no citām valodu versijām, kurās ir minēts apstākļu <HT TYPE="ITALIC">kopums</HT> (kā tas turklāt ir noteikts 4. panta 3. punktā valodās, kuras esmu varējis pārbaudīt). Tiesai vienmēr ir jāņem vērā <HT TYPE="ITALIC">visi</HT> elementi, kas norāda uz saikni starp neatļauto darbību un valsti, lai izvērtētu tos kopumā, no kā izdara atbilstošu secinājumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Sagatavošanas darbi norāda uz vienprātības trūkumu par to, kādi ir šie apstākļi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat., konkrētāk, Eiropas Parlamenta <DATE ISO="20050706">2005. gada 6. jūlija</DATE> Rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, dokuments A6‑0211/2005, 26. grozījums, kurā bija ieteikta redakcija (tagadējam) 4. panta 3. punktam, kas beigās tomēr netika pieņemta. Neveiksmi cieta arī Komisijas <DATE ISO="20060221">2006. gada 21. februāra</DATE> regulas grozītais priekšlikuma COM(2006) 83 galīgā redakcija 4. panta 3. punkts, kura tekstā bija ietvertas pušu vēlmes kā elements, kas īpaši norāda uz saikni ar kādu tiesību sistēmu.</P></NOTE>. Ierobežojumu neesamība liek man domāt, ka ir jāizvērtē gan pušu apstākļi, gan apstākļi, kas attiecas uz notikumu, kas rada kaitējumu, vai pašu kaitējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat. šo secinājumu 51. zemsvītras piezīmi. Uzskatu, piemēram, ka netiešā kaitējuma rašanās vieta varētu tikt ņemta vērā papildus citiem faktoriem, ievērojot to nepiemērojamību kā saiknes kritēriju saskaņā ar 4. panta 1. punktu. Citiem vārdiem, šī vieta pati par sevi nevar noteikt piemērojamos tiesību aktus: tas nozīmētu likumdevēja gribas, kas ņem vērā tikai tiešo kritēriju kā saiknes kritēriju, ignorēšanu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Iepriekš pastāvējušas attiecības starp pusēm (kā līgums) ir tikai viens no apstākļiem vai nosacījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Tas izriet no teksta. Skat. arī Komisijas <DATE ISO="20030722">2003. gada 22. jūlija</DATE> priekšlikumu, kas ir minēts šo secinājumu 11. zemsvītras piezīmē. Turklāt ne regula, ne sagatavojošie darbi neizskaidro, kādā veidā līgums vai iepriekš pastāvējušas attiecības rada ciešu saikni ar konkrētu valsti.</P></NOTE>. Lai gan tādēļ, ka tas ir skaidri minēts regulā, varētu uzskatīt, ka runa ir par elementu ar īpašu nozīmi, patiesībā tas ir minēts tikai kā piemērs. Tā nozīme nav absolūta, un tas pats par sevi nav pietiekams, lai nepiemērotu kaitējuma rašanās vietas (vai attiecīgajā gadījumā prasītāja un cietušās personas kopīgās mītnesvietas) tiesību aktus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 4. panta 3. punktu ir jāpastāv arī būtiskai saiknei starp attiecīgajām iepriekš pastāvējušām attiecībām un neatļauto darbību. Atbilstoši šai saiknei ir pamatoti, ka tiesību akti, kas ir piemērojami neatļautajai darbībai, nav vienkārši tiesību akti, <HT TYPE="ITALIC">kas nav</HT> tie akti, kas izrietētu no 4. panta 1. un 2. punkta, bet gan <HT TYPE="ITALIC">tie paši</HT> tiesību akti, kas attiecās uz iepriekšējo līgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Tādējādi tiek atvieglota tādas prasības celšana (un sekojošā tiesvedība), kuras pamatā ir vienlaikus līgumsaistību un ārpuslīgumisko saistību pārkāpums, ja atbildība saskaņā ar abiem pamatiem ir apvienojama. Tiek arī novērsta nepieciešamība kvalificēt noteiktus jautājumus kā piederošus vienai vai otrai kategorijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Tomēr šīs priekšrocības neattaisno līguma tiesību aktu automātisku piemērošanu ārpuslīgumiskajai atbildībai. Regulas Roma II 4. panta 3. punkta ietvaros<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Skat. atšķirību starp šo normu un Regulas 10., 11., un 12. panta 1. punktiem.</P></NOTE>, kā jau norādīju, tiesai ir rīcības brīvība izlemt, vai pastāv būtiska saikne starp ārpuslīgumiskajām saistībām un valsti, kuras tiesību akti reglamentē iepriekš pastāvējušās attiecības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Ja tiesa konstatē, ka pastāv šāda piesaiste, tai <HT TYPE="ITALIC">ir pienākums</HT> piemērot attiecīgas valsts tiesību aktus.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Manuprāt, šai rīcības brīvībai ir nozīme, ņemot vērā, konkrētāk, to, ka līgumam vai iepriekš pastāvējušām attiecībām piemērojamie tiesību akti var nebūt noteikti objektīvi, bet pēc pušu izvēles. Pirmajā gadījumā piesaistes kritērijs, kas nosaka piemērojamos tiesību aktus, norāda uz faktisku teritoriālu vai ģeogrāfisku saikni; otrajā gadījumā uz tikai juridisku saikni, kas izriet no līgumslēdzēju gribas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Tādējādi uzskatu, ka finansēšanas nolīguma iepriekšēja pastāvēšana starp sabiedrībām <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">BMA NL</HT> ir tikai vēl viens apstāklis, ko var ņemt vērā, izlemjot, vai neatļautā darbība, ko (apgalvoti) attiecina uz <HT TYPE="ITALIC">BMA AG</HT>, ir acīmredzami ciešāk saistīta ar valsti, kas nav Nīderlande, Regulas Roma II 4. panta 3. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Papildus piesaiste un netieši cietušās personas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Lai gan iesniedzējtiesa nav formulējusi jautājumu šādi, es uzskatu, ka varētu būt lietderīgi jautāt, vai līguma vai iepriekš pastāvējušu attiecību starp pusēm (kā <HT TYPE="ITALIC">vēl viens</HT> apstāklis no kopuma Regulas Roma II 4. panta 3. punkta izpratnē) vērtība ir tā pati, ja zaudējumu atlīdzību prasa nevis līgumslēdzēja puse, bet gan trešā persona<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [<HT TYPE="ITALIC">H. Saugmandsgaard Øe</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verein für Konsumenteninformation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑191/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:388">EU:C:2016:388</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>: lai arī citā kontekstā, nenoraida piemērojamo tiesību aktu noteikšanu neatļautajai darbībai, ņemot vērā izvēlētos tiesību aktus iepriekš pastāvējušās tiesiskajās attiecībās starp pusēm, kas nav šīs lietas atbildētājs un prasītājs. Katrā ziņā tā papildus norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>tas, ka šajos vispārējos nosacījumos ir paredzēta Luksemburgas tiesību aktu piemērojamība, ja nepastāv nekādas iepriekšējas [līgum]attiecības gan starp lietas dalībniekiem, gan starp pārdevēju vai piegādātāju un noteiktiem patērētājiem, šādas prasības ietvaros nerada acīmredzami ciešāku saikni ar Luksemburgu<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Tāda ir situācija šajā lietā, kurā ir veikta tostarp tiesību aktu izvēle finansēšanas nolīgumam starp mātesuzņēmumu, (iespējamā) kaitējuma nodarītāju, un tā meitasuzņēmumu, kas ir tieši cietusī persona.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Manuprāt, ir pamats uzskatīt, ka uz iepriekš pastāvējušām attiecībām starp līgumslēdzējām pusēm šīs lietas mērķiem var atsaukties arī personas, kuras nav bijušas iesaistītas šajās attiecībās:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Pirmkārt, atgādinu, ka kaitējumam, kas ir nodarīts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>rikošeta<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> veidā, nav nozīmes <HT TYPE="ITALIC">vispārējai</HT> piemērojamo tiesību aktu noteikšanai saskaņā ar Regulas Roma II 4. panta 1. punktu. Saskaņā<?PAGE NO="16"?> ar to tam, ka prasītājiem, kas ir netieši cietušie, nav saistības ar līgumattiecībām (starp kaitējuma nodarītāju un tieši cietušo personu), nevajadzētu ietekmēt arī izņēmuma noteikumu, kas ir vienīgi izņēmums no šā noteikuma.</P></ITEM><ITEM><P>Otrkārt, šis secinājums būtu izskaidrojams arī ar atkarību no atspoguļotā personiskā aizskāruma vai mantiskā kaitējuma, kas vispirms rodas citam cietušajam. Ja attiecīgās personas ciestais kaitējums ir saistīts ar iepriekšējām attiecībām un tādēļ rodas ciešāka saikne starp noteiktajiem tiesību aktiem un neatļauto darbību, nesaskatu nekonsekvenci tajā, ka kaitējumam, ko rada tā pati darbība un ko cieš trešā persona, tiek piemēroti tie paši tiesību akti.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Saprotu, ka šis risinājums rada neuzticēšanos, ja līgumam piemērojamos tiesību aktus ir izvēlējušās puses<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Tādēļ var šķist, ka tie tiek piemēroti pusēm, kas nav bijušas līgumslēdzējas puses. Tā uzskata ZK: skat. viņa apsvērumu 3.24. punktu.</P></NOTE>, nevis tie ir noteikti objektīvi. Tomēr atgādinu, ka šādu tiesību aktu attiecināšana uz neatļautu darbību neizriet no līgumslēdzēju gribas, bet gan no tiesas, kas izskata lietu, lēmuma pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi 4. panta 3. punkta nosacījumus. Tādējādi saikne ir tuvāka objektīvai izvēlei.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">rechtbank Midden‑Nederland</HT> (Centrālnīderlandes pirmās instances tiesa, Nīderlande) ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (<DATE ISO="20070711">2007. gada 11. jūlijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tas izslēdz no savas piemērošanas jomas ārpuslīgumiskās saistības, kas izriet no dalībnieku vai amatpersonu rūpības pienākuma pārkāpuma, ja tiesību akti nosaka no šī pārkāpuma izrietošu atbildību pret trešām personām dalībniekiem vai amatpersonām, pamatojoties uz sabiedrību tiesībām. Atbildība, kas izriet no vispārējā rūpības pienākuma pārkāpuma, nav izslēgta no regulas piemērošanas jomas.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Regulas Roma II 4. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> ir tā vieta, kurā ir sabiedrības domicils, ja tās kreditoru ciests kaitējums ir pašas sabiedrības sākotnēji ciestu finansiālo zaudējumu netiešas sekas. Apstāklis, ka prasības ceļ maksātnespējas procesa administrators, pildot savu likumā noteikto mantas realizācijas uzdevumu, vai kolektīvo interešu aizsardzības iestāde kreditoru kopuma labā (bet ne vārdā), neietekmē šādas vietas noteikšanu. Tas, ka dažu kreditoru domicils nav Eiropas Savienībā, arī nav būtiski.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Regulas Roma II 4. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka iepriekš pastāvējušas attiecības starp kaitējuma nodarītāju un tiešo cietušo personu (kā, piemēram, finansēšanas nolīgums, kurā puses ir izvēlējušās piemērojamos tiesību aktus) ir elements, kas ir jāizvērtē kopā ar pārējiem apstākļiem, lai noteiktu, vai starp neatļauto darbību un noteikto valsti pastāv acīmredzami ciešāka saikne nekā saikne starp šo pašu darbību un valsti, kuras tiesību akti būtu piemērojami saskaņā ar 4. panta 1. vai 2. punktu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>