<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.21-20110601.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="ECRCJ2010LVB.1001013101.case.xml"><NO.CASE>C-570/08</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62008CC0570</NO.CELEX><NO.SEQ>0025.0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>I-10133</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>I-10144</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>12</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><LEFT><HT TYPE="ITALIC">P. CRUZ VILLALÓN</HT> SECINĀJUMI — LIETA C-570/08</LEFT><RIGHT><HT TYPE="ITALIC">SYMVOULIO APOCHETEFSEON LEFKOSIAS</HT></RIGHT></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Pedro Krusa Viljalona</HT></P><P>[<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Pedro Cruz Villalón</HT></HT>] <HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20100601">2010. gada 1. jūnijā</DATE><NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda — spāņu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I —</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Kipras <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> (Augstākā tiesa), lemjot kā pirmās instances tiesa<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Tās lēmumus apelācijas kārtībā var pārsūdzēt tās plēnumam.</P></NOTE>, jautā Tiesai, vai Direktīvas 89/665/EEK<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Padomes <DATE ISO="19891221">1989. gada 21. decembra</DATE> Direktīva par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā] (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="395" PAGE.FIRST="33" DATE.PUB="1989">OV L 395, 33. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 2. panta 8. punktā ir paredzētas tiesības līgumslēdzējai iestādei, kas piešķir publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, celt prasību par tās lēmuma atcelšanu, ko veikusi par pārsūdzības procedūras kontroli atbildīgā administratīvā iestāde.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II —</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A —</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 89/665</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 1. panta 1. punktu</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumus saistībā ar līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūrām, uz ko attiecas Direktīva 71/305/EEK, Direktīva 77/62/EEK un Direktīva 92/50/EEK, var efektīvi un, jo [it] īpaši, iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar nākamajos pantos, jo īpaši 2. panta 7. punktā, izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka šādos lēmumos ir pārkāpti Kopienas tiesību akti valsts līgumu [publiskā iepirkuma] jomā vai valstu normas, kas īsteno šos tiesību aktus<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Norma izteikta atbilstoši Padomes <DATE ISO="19920618">1992. gada 18. jūnija</DATE> Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu [publiskā iepirkuma] līgumu piešķiršanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="209" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1992">OV L 209, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) 41. pantu. Saskaņā ar Padomes <DATE ISO="19930614">1993. gada 14. jūnija</DATE> Direktīvas 93/36/EEK, ar ko koordinē [publiskā iepirkuma] piegāžu valsts līgumu [līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="199" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1993">OV L 199, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 33. pantu, Padomes <DATE ISO="19930614">1993. gada 14. jūnija</DATE> Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt [publiskā iepirkuma] būvdarbu valsts līgumu [līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="199" PAGE.FIRST="54" DATE.PUB="1993">OV L 199, 54. lpp.</REF.DOC.OJ>), 36. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20040331">2004. gada 31. marta</DATE> Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt [publiskā iepirkuma] būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="134" PAGE.FIRST="114" DATE.PUB="2004">OV L 134, 114. lpp.</REF.DOC.OJ>), 82. panta otro daļu un saskaņā ar atbilsmes tabulām, kas ir norādīto direktīvu pielikumos, atsauces uz Direktīvām 71/305/EEK, 77/62/EEK un 92/50/EEK Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā jāsaprot kā atsauces uz Direktīvu 2004/18.</P></NOTE>.<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP><?PAGE NO="I-10134"?><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>1. panta 3. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Dalībvalstis nodrošina to, lai saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, izskatīšanas [pārsūdzības] procedūras būtu pieejamas vismaz katrai tādai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt konkrētu [publiskā iepirkuma] piegādes vai uzņēmuma līgumu valsts vajadzībām un kurai ir nodarīts kaitējums vai ir iespējams, ka tiks nodarīts kaitējums varbūtēja pārkāpuma dēļ. Konkrēti, dalībvalstis var prasīt, ka personai, kas cenšas panākt izskatīšanu [pārsūdzību], iepriekš jāpaziņo līgumslēdzējai iestādei par varbūtējo pārkāpumu un par savu nodomu censties panākt izskatīšanu [pārsūdzību].<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 2. panta 8. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Tā kā iestādes, kas atbild par izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru, nav tiesu iestādes, to lēmumiem vienmēr dod rakstisku pamatojumu. Turklāt šādā gadījumā jāgarantē procedūras, ar kurām jebkurus nelikumīgus pasākumus, ko varētu būt veikusi izskatīšanas [pārsūdzības] iestāde, vai jebkuru varbūtēju trūkumu tai piešķirto pilnvaru īstenošanā var nodot izskatīšanai tiesā vai citā iestādē, kas ir tiesa vai tribunāls EEK Līguma 177. panta nozīmē un kas nav atkarīga ne no līgumslēdzējas iestādes, ne no izskatīšanas [pārsūdzības] iestādes.</P><P>[..]<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Kopš Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20071211">2007. gada 11. decembra</DATE> Direktīvas 2007/66/EK, ar ko Padomes Direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas [pārsūdzības] procedūru efektivitātes uzlabošanu [publiskā iepirkuma] valsts līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas jomā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="335" PAGE.FIRST="31" DATE.PUB="2007">OV L 335, 31. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> dēļ šajā lietā nav piemērojama, pieņemšanas 2. panta 8. punktā esošais noteikums bez būtiskām izmaiņām ir iekļauts šī paša panta 9. punktā.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></P></NOTE></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B —</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Kipras tiesību akti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>5.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Kipras Republikas Konstitūcijas 146. panta 2. punktu prasību tiesā par valsts pārvaldes darbību vai bezdarbību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>var celt jebkura persona, kuras likumīgas, esošas intereses, kas tai ir pašai kā personai vai kā kopienas biedram, ir negatīvi tieši ietekmējis lēmums, darbība vai bezdarbība.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></TXT></NP><NP><NO.P>6.</NO.P><TXT>Likums Nr. 101(I)/2003 par līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (piegāde, darbi un pakalpojumi) ar likumu Nr. 181(I)/2004 grozītajā redakcijā tika pieņemts, lai saskaņotu Kipras<?PAGE NO="I-10135"?> tiesisko regulējumu ar Savienības tiesībām, tajā skaitā ar Direktīvu 89/665, kā rezultātā ar 55. pantu tika izveidota <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki Archi Prosforon</HT> (Publiskā iepirkuma piedāvājumu pārsūdzības iestāde, turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>pārsūdzības iestāde<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>), kurai saskaņā ar 56. pantu tika piešķirta kompetence izskatīt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>hierarhiskā kārtībā pārsūdzības<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>, kas iesniegtas par līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem. Šī likuma 60. pantā ar likumu Nr. 181(I)/2004 grozītajā redakcijā ir noteikts: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Ieinteresētajām personām, kuras uzskata, ka ar <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki Archi Prosforon</HT> pieņemto lēmumu ir tikušas pārkāptas to tiesības, saskaņā ar Kipras Konstitūcijas 146. pantu ir tiesības celt prasību <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT>. Šādu prasību var celt arī līgumslēdzējas iestādes, ja tās, pamatojoties uz atbilstīgiem pierādījumiem, uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki Archi Prosforon</HT> lēmums ir netaisnīgs pret attiecīgo līgumslēdzēju iestādi.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></TXT></NP><NP><NO.P>7.</NO.P><TXT>Kā būs redzams turpmāk, par šo noteikumu ir lēmusi <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT>, kas ir īpaši būtiski šajā lietā.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III —</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Valsts tiesvedības priekšvēsture un prejudiciālais jautājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>8.</NO.P><TXT>2003. gada jūnijā <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio Apochetefseon Lefkosias</HT> (Nikozijas Notekūdeņu un kanalizācijas pārvalde, turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/><HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT><QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>)<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Tiesas sēdē tika precizēts, ka <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> ģeogrāfiskā teritorija ietver galvaspilsētas Nikozijas teritoriju un tās priekšsēdētājs ir šīs pašvaldības priekšsēdētājs.</P></NOTE>, rīkojoties kā līgumslēdzēja iestāde, publicēja sludinājumu par 10 gadus ilgu <HT TYPE="ITALIC">Anthoupolis</HT> notekūdeņu attīrīšanas iekārtas projektēšanu, būvniecību un uzturēšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>9.</NO.P><TXT>Atlasīto kandidātu vidū bija konsorcijs <HT TYPE="ITALIC">Degremont SA &amp; Atlas Pantou Co Ltd</HT> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/><HT TYPE="ITALIC">Degremont</HT><QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>), kā arī <HT TYPE="ITALIC">WTE BAMAG</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>10.</NO.P><TXT>Pēc atbilstošo piedāvājumu iesniegšanas <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> paziņoja <HT TYPE="ITALIC">Degremont</HT> par savu lēmumu tiesības slēgt līgumu piešķirt konsorcijam <HT TYPE="ITALIC">WTE BAMAG</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>11.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Degremont</HT> <DATE ISO="20051007">2005. gada 7. oktobrī</DATE> iesniedza prasību par šo lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT>, lūdzot pagaidu noregulējuma kārtībā apturēt <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> lēmuma izpildi, ņemot vērā, ka [lēmumu izpildot] tiktu neatgriezeniski piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Tiesas sēde pagaidu noregulējuma izskatīšanai tika noteikta <DATE ISO="20051013">2005. gada 13. oktobrī</DATE>, tomēr, ņemot vērā, ka pagaidu noregulējums (faktisko apstākļu laikā) neko neapturēja, <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> piešķīra tiesības slēgt līgumu konsorcijam <HT TYPE="ITALIC">WTE BAMAG</HT>,<?PAGE NO="I-10136"?> pirms <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> pieņēma lēmumu apturēt lēmuma izpildi.</TXT></NP><NP><NO.P>12.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> <DATE ISO="20060214">2006. gada 14. februārī</DATE> pieņēma lēmumu par prasību (pēc būtības), atceļot <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> lēmumu<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Personas, kas iestājušās šajā lietā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, izvairās norādīt konkrētus pamatus, kādēļ <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> atcēla <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> lēmumu.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>13.</NO.P><TXT>Uzņēmums <HT TYPE="ITALIC">WTE BAMAG</HT> šo lēmumu nepārsūdzēja <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT>. Savukārt <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> to izdarīja<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Tā rezultātā radās lieta Nr. 629/2006.</P></NOTE> <DATE ISO="20060331">2006. gada 31. martā</DATE>, atsaucoties uz savam tiesībām vērsties tiesā saskaņā ar Konstitūcijas 146. panta 2. punktu un uz Likuma Nr. 101(I)/2003 par līgumu piešķiršanu 60. pantu.</TXT></NP><NP><NO.P>14.</NO.P><TXT>Šīs lietas izskatīšanas laikā, <DATE ISO="20071210">2007. gada 10. decembrī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> plēnumā pieņēma spriedumu citā lietā<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Aplūkota ar Nr. 106/2006.</P></NOTE> starp šiem pašiem lietas dalībniekiem. Tajā <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> noraidīja, ka <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> kā līgumslēdzējai iestādei ir bijusi leģitīma interese celt prasību atcelt <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> lēmumu, jo īsumā: 1) minētais lēmums veido tiesību slēgt līgumu piešķiršanas kopumu, 2) <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> ir otrā administratīvā instance (augstāka instance) attiecībā pret <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT>, kādēļ iestādei nevar būt leģitīma interese attiecībā pret citu iestādi, 3) līgumslēdzējas iestādes rūpējas par sabiedrības interesēm, tomēr tām nav savu interešu un 4) ar Likuma Nr. 101(I)/2003 60. pantu nevar tikt piešķirtas pārsūdzības tiesības līgumslēdzējai iestādei, ja tādu tai nav saskaņā ar Konstitūcijas 146. panta 2. pantu.</TXT></NP><NP><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> (lietā 629/2006), lemjot kā pirmās instances tiesa, ņemot vērā tās plēnumā pieņemto judikatūru un ievērojot, ka šajā judikatūrā netika analizēts Kipras tiesiskais regulējums atbilstoši Direktīvai 89/665, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Vai saskaņā ar Direktīvas 89/665/EK 2. panta 8. punktu līgumslēdzējām iestādēm ir tiesības celt tādu prasību tiesā, kas vērsta pret iestāžu, kas ir atbildīgas par pārsūdzības procedūru piemērošanu, pieņemtiem lēmumiem par akta atcelšanu, ja šīs iestādes nav tiesu iestādes?<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="I-10137"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV —</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>16.</NO.P><TXT>Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts <DATE ISO="20081222">2008. gada 22. decembrī</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>17.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT>, Čehijas Republikas valdība un Komisija lūdz Tiesu uz <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> jautājumu atbildēt apstiprinoši tādējādi, ka Direktīvas 89/665 2. panta 8. punkts piešķir tiesības līgumslēdzējām iestādēm pārsūdzēt tiesā iestāžu, kas ir atbildīgas par pārsūdzības procedūru piemērošanu, lēmumus.</TXT></NP><NP><NO.P>18.</NO.P><TXT>Kā uzskata <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT>, Direktīvā 89/665 ir paredzēts aizsargāt uzņēmumus, nevis līgumslēdzējas iestādes, kādēļ tām nevar tikt piešķirta individuāla interese, lai tiesas ceļā vērstos pret iestādēm, kuras ir atbildīgas par to lēmumu pārskatīšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>19.</NO.P><TXT><DATE ISO="20100325">2010. gada 25. marta</DATE> tiesas sēdē savu mutvārdu apsvērumu izklāstīšanai bija ieradušies un tika uzklausīti <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT>, kā arī Komisijas pārstāvji.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V —</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par lietas būtību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>20.</NO.P><TXT>Ar <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmo reizi Tiesas judikatūrā tiek uzdots jautājums par to, vai saskaņā ar Direktīvu 89/665 līgumslēdzējai iestādei ir jāatzīst tiesības apstrīdēt citu pārvaldes iestāžu lēmumus, kuru uzdevums ir pārskatīt tās lēmumus, ja, nemazinot to abu publisko raksturu, tās ir atšķirīgas juridiskās personas, kuras turklāt pieder dažādām publiskās pārvaldes daļām, un tām ir atšķirīgas funkcijas.</TXT></NP><NP><NO.P>21.</NO.P><TXT>Pirms tiek sniegta atbilde uz šo jautājumu un analizēta minētā 2. panta 8. punkta piemērošanas joma, ir jāprecizē daži apsvērumi par Direktīvā 89/665 paredzētās pārsūdzības uzbūvi.</TXT></NP><NP><NO.P>22.</NO.P><TXT>Jau no direktīvas preambulas trešā apsvēruma izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Kopienas mēroga konkurence valsts pasūtījumu [publiskā iepirkuma] jomā rada vajadzību būtiski palielināt caurskatāmības un vienlīdzības garantijas; [..] lai to reāli panāktu, ir jābūt pieejamiem efektīviem un operatīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja ir pārkāpti Kopienas tiesību akti valsts pasūtījuma [publiskā iepirkuma] jomā vai valstu noteikumi, kas īsteno šos tiesību aktus<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, un šis paziņojums saskan ar tiesisko<?PAGE NO="I-10138"?> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>pamatregulējumu<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/><NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Ko šobrīd būtībā veido Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20040331">2004. gada 31. marta</DATE> Direktīva 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="134" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV L 134, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), un Direktīva 2004/18.</P></NOTE>, ar ko Kopienas līmenī koordinē publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.</TXT></NP><NP><NO.P>23.</NO.P><TXT>Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, ieviešot direktīvā noteikto pārsūdzības sistēmu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>kura nosaka tikai minimālos noteikumus, kam jāatbilst valstu tiesību sistēmās ieviestām pārskatīšanas [pārsūdzības] procedūrām nolūkā garantēt Kopienu tiesību normu ievērošanu publisko iepirkumu jomā<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/><NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Tiesas <DATE ISO="20030619">2003. gada 19. jūnija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-315/01" PAGE.ECR="I-6351" YEAR="2003">C-315/01 <HT TYPE="ITALIC">GAT</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-6351. lpp.</REF.DOC.ECR>, 45. punkts) un Tiesas <DATE ISO="20071004">2007. gada 4. oktobra</DATE> rīkojums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-492/06" PAGE.ECR="I-8189" YEAR="2007">C-492/06 <HT TYPE="ITALIC">Consorzio Elisoccorso San Raffaele</HT> (Krājums, I-8189. lpp.</REF.DOC.ECR>, 21. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>24.</NO.P><TXT>Tādēļ, norādot tikai vienu piemēru, direktīvā nav ietverts neviens noteikums, kas attiektos tieši uz tajā paredzētās pārsūdzības procedūras termiņu<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Saskaņā ar Tiesas <DATE ISO="20021212">2002. gada 12. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-470/99" PAGE.ECR="I-11617" YEAR="2002">C-470/99 <HT TYPE="ITALIC">Universale-Bau</HT> u.c. (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-11617. lpp.</REF.DOC.ECR>, 71. punkts) un <DATE ISO="20100128">2010. gada 28. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-406/08" PAGE.ECR="I-817" YEAR="2010">C-406/08 <HT TYPE="ITALIC">Uniplex</HT> (<HT TYPE="ITALIC">UK</HT>) (Krājums, I-817. lpp.</REF.DOC.ECR>, 26. punkts) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>katrai dalībvalstij šāds termiņš ir jānosaka tās tiesību sistēmā<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>25.</NO.P><TXT>Konkrētāk un attiecībā uz šajā lietā visbūtiskāko, atbilstoši iepriekš norādītajam direktīva tikai nodrošina, lai pārsūdzības procedūras būtu pieejamas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>vismaz<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> katrai tādai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt konkrētu publiskā iepirkuma līgumu un kurai ir nodarīts kaitējums vai ir iespējams, ka tiks nodarīts kaitējums gadījumos, kad tiek pārkāptas Kopienu tiesības publisko iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā vai valsts tiesību normas, ar kurām šīs tiesības transponētas<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Iepriekš minētais Tiesas <DATE ISO="20071004">2007. gada 4. oktobra</DATE> rīkojums, 20. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>26.</NO.P><TXT>Katrā ziņā Savienības likumdevējs bija iecerējis, ka pēdējā instance likumības pārbaudē publisko iepirkumu līgumu jomā būs tiesu iestāde<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Jēdziens, kurā šo iemeslu dēļ ietilpst ne tikai tiesu iestāde, kas par tādu ir atzīta atbilstoši katras dalībvalsts organizatoriskajam redzējumam un kuras aizsardzība tiek saņemta, izmantojot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>izskatīšanu tiesā<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>, bet arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>tiesa vai tribunāls Līguma 177. panta nozīmē [..], kas nav atkarīga ne no līgumslēdzējas iestādes, ne no izskatīšanas iestādes<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>, tā kā Direktīvas 89/665 2. panta 8. punkts ļauj tai uzticēt arī līgumslēdzējas iestādes vai administratīvas iestādes, kam uzticēta pārsūdzību izskatīšana, lēmumu pārbaudi.</P></NOTE> vai nu tieši, proti, kad pārsūdzības iestāde ir tiesa, vai netieši, kad tiesām ir tiesības izskatīt pārsūdzību, kura savukārt ir par pārsūdzības izskatošas administratīvas iestādes, kas, iespējams, izveidota, lēmumu. Šis pēdējais minētais ir Kipras izmantotais modelis, kur kompetence izskatīt pārsūdzības par šādi izveidotas administratīvās iestādes (<HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT>) darbību ir piešķirta <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> (Augstākā tiesa).</TXT></NP><?PAGE NO="I-10139"?><NP><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tomēr, tā kā ar direktīvu tiek ieviesta iespēja, ka vidējā līmeņa iestāde iegūst atbildību izskatīt pārsūdzības par līgumslēdzējas iestādes lēmumiem, ir skaidrs, ka šādā veidā rodas iespēja, ka pārsūdzība tiesā, kurai neapšaubāmi no tā ir jāizriet, zināmā mērā maina tās jēgu. Tiesas procedūrā tiek pārbaudīta administratīvās iestādes lēmuma pamatotība, vai nu atceļot, vai apstiprinot attiecīgo lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, saistībā ar tādu personu prasības pieteikumu, kurām konkrētajā gadījumā ir tiesības celt šādu prasību.</TXT></NP><NP><NO.P>28.</NO.P><TXT>Šis apsvērums parāda, ka ar šo prejudiciālo jautājumu norādīto grūtību pēc definīcijas nebūs tajās valsts tiesību sistēmās, kuras nav izvēlējušās paredzēt administratīvas pārsūdzības iestādes, bet gan tiesas ceļu kā vienīgo un tiešo. Šādā gadījumā līgumslēdzējas iestādes var būt tikai atbildētājas. Savukārt, kad tiesas ceļā vēršas pret administratīvas iestādes atceļošu lēmumu, rodas iespēja, ka, neskarot uzņēmumus, kurus lēmuma atcelšana skar negatīvi, līgumslēdzējas iestādes pretendē būt prasītājas.</TXT></NP><NP><NO.P>29.</NO.P><TXT>Tādējādi šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT>, iespējams, cenšoties izvairīties no pret pašu vērstas prasības par kaitējumu, lūdz tiesas ceļā pārskatīt <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> lēmumu atcelt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu noteiktam pretendentam.</TXT></NP><NP><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tādēļ ir jāpārbauda, vai, pamatojoties uz šo apsvērumu, <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> pamatoti prasa pārsūdzības tiesības.</TXT></NP><NP><NO.P>31.</NO.P><TXT>Manuprāt, līgumslēdzējas iestādes tiesības celt prasību tiesu iestādē, lai apstrīdētu administratīvās pārsūdzību iestādes aktu, ar kuru tiek atcelts tās lēmums, nav ne noteiktas Direktīvā 89/665, ne arī var tikt izsecinātas no tās.</TXT></NP><NP><NO.P>32.</NO.P><TXT>Pirmkārt, jau preambulas septītajā un astotajā apsvērumā, lasot tos kopsakarā, nav norādīts, ka direktīvā būtu ietverta prasība par labu tam, lai līgumslēdzējām iestādēm būtu iespēja vērsties tiesā. Tajos vēršanās tiesā ir paredzēta tikai uzņēmumiem, piebilstot, ka, ja uzņēmumi neizmanto pārsūdzības tiesības, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>dažus pārkāpumus nevar izlabot<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>33.</NO.P><TXT>Otrkārt, Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā, norādot uz nepieciešamību efektīvi pārsūdzēt līgumslēdzēju iestāžu lēmumus, ir atzīts, ka tām ir pasīvas tiesības (atbildētājas<?PAGE NO="I-10140"?> tiesības), bet ne no viena cita noteikuma nav iespējams izsecināt, ka tām būtu tiesības celt prasību tiesā.</TXT></NP><NP><NO.P>34.</NO.P><TXT>Visbeidzot, šo visai ierobežojošo pieeju apstiprina direktīvas 1. panta 3. punkts, jo atbilstošo pārsūdzību var veikt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>vismaz<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> jebkura tāda persona, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt konkrētu [publiskā iepirkuma] piegādes vai uzņēmuma līgumu valsts vajadzībām un kurai ir nodarīts kaitējums vai ir iespējams, ka tiks nodarīts kaitējums varbūtēja pārkāpuma dēļ<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>, kas šķietami vismaz atstāj atvērtu iespēju izslēgt līgumslēdzējas iestādes. Turklāt attiecīgā norma šķietami to nelabo, jo dod tiesības dalībvalstīm ieviest pienākumu attiecībā uz personu, kura vēlas izmantot šādu procedūru, iepriekš paziņot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>līgumslēdzējai iestādei par varbūtējo pārkāpumu un par savu nodomu censties panākt izskatīšanu [pārsūdzēšanu]<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tomēr ir skaidrs, ka, nonākot pie direktīvas 2. panta 8. punkta, ir redzams, ka tā valoda ir atvērtāka un tajā atšķirībā no tās citām daļām nav tiešas norādes uz pretendentiem (proti, personu, kura ir ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt līgumu), kas šķietami ir <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> pamatojums, lai tā kā līgumslēdzēja iestāde pamatotu tiesības celt prasību.</TXT></NP><NP><NO.P>36.</NO.P><TXT>Aplūkojot vienlaicīgi Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktu un 2. panta 8. punktu, <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka abas normas nav pretrunā. Kā viņš uzskata, kamēr pēdējā minētajā normā ir veikta atsauce tikai uz pārsūdzību tiesu iestādē (vai iestādē, kurai ir šāds raksturs LESD 267. panta izpratnē), pirmajā normā ir paredzēta arī iespēja atbildīgajā iestādē, kas nav tiesu iestāde, iesniegt pārsūdzību, kuras priekšmets var būt tikai līgumslēdzējas iestādes lēmums. Iemesls tam ir tāds, ka konceptuāli ir izslēgta līgumslēdzējas iestādes iecere pārsūdzēt pašai savu lēmumu atšķirībā no tā, kas ir paredzēts 2. panta 8. punktā.</TXT></NP><NP><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tomēr šis pārprotamības faktors direktīvas 2. panta 8. punktā, manuprāt, nav pietiekams, lai grozītu iepriekšējos apsvērumus. 2. panta 8. punktā tikai dota iespēja pirmās instances administratīvajai iestādei saņemt pārsūdzību un katrā ziņā — pastāvot jau norādītajiem nosacījumiem — noteikta prasība, ka šādos apstākļos tās lēmumi ir pārsūdzami vai nu tiesu iestādē, vai iestādē, kura LESD 267. panta izpratnē ir pielīdzināma tiesu iestādei, un vēlreiz nav precizētas personas, kurām ir pārsūdzības tiesības.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10141"?><NP><NO.P>38.</NO.P><TXT>Visbeidzot, ir jānoraida <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> arguments, kuram piekrīt arī Komisija, ka, neatzīstot, ka tai būtu aktīvas tiesības, tiek liegta iespēja tieši un vienveidīgi piemērot Savienības tiesisko regulējumu, liedzot iespēju lūgt prejudiciālu nolēmumu tādos gadījumos kā šis, kad neviens uzņēmums nav apstrīdējis tiesā tās lēmumu.</TXT></NP><NP><NO.P>39.</NO.P><TXT>Un tas tā ir tādēļ, ka, pirmkārt, papildu iespēja skaidrot Savienības tiesības nevar būt tiešs priekšnosacījums veidam, kādā ir atrisināms konkrētais tiesību vērsties tiesā jautājums, kas ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā. Otrkārt, var loģiski sagaidīt, ka pretendenti, kuri saskaras ar juridiski nepamatotu [lēmuma] atcelšanu, parasti to apstrīd, tādējādi paverot iespēju arī lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP><NP><NO.P>40.</NO.P><TXT>Katrā ziņā kā drošības klauzula pašas direktīvas 3. pantā Komisijai ir nodrošināts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>īpašs mehānisms<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, kad tā uzskata, ka ir noticis skaidrs un nepārprotams Kopienas noteikumu par publisko iepirkumu pārkāpums, veicot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Tādēļ šajā normā ļauts noteikt pienācīgus pasākumus, lai ātri labotu jebkādu apgalvoto pārkāpumu.</TXT></NP><NP><NO.P>41.</NO.P><TXT>Iepriekš minētie apsvērumi ļauj secināt, ka Direktīvā 89/665 ne tieši, ne netieši nav norādītas pārsūdzības iespējas, kādām būtu jābūt pieejamām līgumslēdzējām iestādēm. Manuprāt, ar to pietiek, lai uz <HT TYPE="ITALIC">Anotato Dikastirio</HT> uzdoto jautājumu atbildētu noraidoši. Pēc manām domām, šis secinājums tomēr būtu jāpamato ar papildu apsvērumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>42.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> savu apsvērumu 18. punktā ir norādījusi, ka šāds ierobežojums rada būtisku pārkāpumu tādēļ, ka, pirmkārt, tiesības noslēgt līgumu tiks piešķirtas kādai citai juridiskai personai, nevis tai, ko tā uzskatījusi par vispiemērotāko, un, otrkārt, nebūtu jāizslēdz, ka tiks prasīta tās atbildība par kaitējumu, kas radīts tādējādi, ka <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> pēc tam atceļ lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Tāpēc nebūtu noliedzams, ka <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> ir publisko tiesību juridiska persona, kurai uzdots veikt attiecīgas administratīvi tiesiskas darbības, lai efektīvi apsaimniekotu ūdeņus<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P><HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> turklāt, kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē, iemieso pašvaldības intereses ūdeņu pienācīgā apsaimniekošanā, ko tā veic saskaņā ar savu un vienīgi savu atbildību un kas ietver ūdeņu sadali un apsaimniekošanu visā Nikozijas galvaspilsētas teritorijā, arī pārsniedzot šīs pašvaldības teritoriju.</P></NOTE>, un ka tādēļ tai ir līgumslēdzējas<?PAGE NO="I-10142"?> iestādes pilnvaras, kas katrā ziņā to atšķir no <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT><NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Pamatojoties uz apsvērumiem, ko tās sniedza saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav šaubu, ka <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>līgumslēdzēja iestāde<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> un <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>iestāde, kas atbild par izskatīšanas (pārsūdzības) procedūru, bet nav tiesu iestāde<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>, kādēļ ir pietiekami tikai atsaukties uz Direktīvu 89/665, lai nonāktu pie secinājuma, ka abām administratīvajām iestādēm vismaz funkcionālā ziņā ir atšķirīgi uzdevumi.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>43.</NO.P><TXT>Šādā nozīmē un vēl jo vairāk tādēļ, ka Tiesa nevar spriest ne par organizatorisko vietu, kas <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> ir Kipras sistēmā, ne arī par tās attiecībām ar <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT><NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Tā kā prejudiciālais mehānisms ir balstīts uz skaidru funkciju nodalījumu starp valsts tiesu iestādēm un Tiesu, kurai, ievērojot faktus, ko tai norādījusi valsts tiesa, ir kompetence tikai interpretēt vai vajadzības gadījumā atzīt par spēkā esošu Savienības tiesību normu, Tiesai nav jāanalizē valsts tiesības: Tiesas <DATE ISO="19940602">1994. gada 2. jūnija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-30/93" PAGE.ECR="I-2305" YEAR="1994">C-30/93 <HT TYPE="ITALIC">AC-ATEL Electronics Vertriebs</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-2305. lpp.</REF.DOC.ECR>, 16. punkts); <DATE ISO="19970320">1997. gada 20. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-352/95" PAGE.ECR="I-1729" YEAR="1997">C-352/95 <HT TYPE="ITALIC">Phytheron International</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1729. lpp.</REF.DOC.ECR>, 11. punkts) un <DATE ISO="19980716">1998. gada 16. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-235/95" PAGE.ECR="I-4531" YEAR="1998">C-235/95 <HT TYPE="ITALIC">Dumon</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Froment</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-4531. lpp.</REF.DOC.ECR>, 25.–27. punkts).</P></NOTE>, tiesas sēde ir radījusi pietiekamu skaidrību, kas ļauj uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">Anatheoritiki</HT> argumentācija, ka šo abu iestāžu iejaukšanās ietilpst vienotā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, nav pārliecinoša, pamatojoties uz to, ka būtībā šīs divas iestādes nav neatkarīgas.</TXT></NP><NP><NO.P>44.</NO.P><TXT>Savukārt tam pretrunā ir Direktīvas 89/665 2. panta 8. punktā aprakstītās pārsūdzības loģika tiktāl, ciktāl, ja netiktu atzīta zināma neatkarība starp pārsūdzības iestādi un līgumslēdzēju iestādi, tiktu apdraudēts pretendentu lūgums atcelt lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības. Šo apsvērumu apstiprina Direktīvas 2007/66 2. panta 3. punkts, kurā, ja ir runa par līguma slēgšanas tiesības piešķiroša lēmuma pārsūdzību, ir pieminēta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>pirmās instances struktūra, kas ir neatkarīga no līgumslēdzējas iestādes<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tomēr neatkarīgi no visa iepriekš minētā ir jāuzsver, ka, konstatējot, ka Direktīvā 89/665 nav nekādu norāžu tādā nozīmē, ka līgumslēdzējām iestādēm būtu jānodrošina iespēja pārsūdzēt pat atceļošus lēmumus, ko ir pieņēmusi iespējamā administratīvās kontroles iestāde, kļūst skaidrs, ka <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT> apgalvotais kaitējums, ja tas tiek pierādīts, principā ir tikai dalībvalstu procesuālās autonomijas jautājums un tieši šādā kontekstā attiecīgajās valsts tiesībās ir jāmeklē risinājums.</TXT></NP><NP><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tomēr ir jānoformulē noslēguma apsvērums, ka dalībvalstu procesuālā autonomija katrā ziņā nav absolūta. Kad tā tiek īstenota Savienības tiesību jomā, to ierobežo šīs tiesību sistēmas vispārējie principi un it īpaši<?PAGE NO="I-10143"?> šajā lietā nozīme ir gan <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>tiesiskuma<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/><NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>LES 2. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>tiesiskums<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> uzskatīts par dalībvalstīm kopīgu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>vērtību<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. Savukārt <DATE ISO="20001207">2000. gada 7. decembra</DATE> Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="364" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2000">OV 2000, C 364, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), redakcijā, kas pielāgota Strasbūrā <DATE ISO="20071212">2007. gada 12. decembrī</DATE> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2007">OV C 303, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>), ir atsauce uz to kā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>principu<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>. Savukārt LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>[d]alībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>.</P></NOTE>, gan pamattiesību ievērošanai, it īpaši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību Hartas 47. panta izpratnē<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P><DATE ISO="19890713">1989. gada 13. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="5/88" PAGE.ECR="2609" YEAR="1989">5/88 <HT TYPE="ITALIC">Wachauf</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 2609. lpp.</REF.DOC.ECR>, 18. punkts) un <DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlija</DATE> spriedums apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-20/00+C-64/00" PAGE.ECR="I-7411" YEAR="2003">C-20/00 un C-64/00 <HT TYPE="ITALIC">Booker Aquaculture</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hydro Seafood</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-7411. lpp.</REF.DOC.ECR>, 65. un nākamie punkti).</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tomēr šīs lietas nolūkiem ir pietiekami šajā ziņā apstiprināt tikai, ka publisko tiesību juridiskas personas raksturs, kas ir līgumslēdzējām iestādēm, apgrūtina to atsaukšanos uz Hartas 47. pantu<NOTE NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Romas Konvencijas 34. pants liedz publisko tiesību organizācijām Eiropas Cilvēktiesību tiesā atsaukties uz tajā atzītajām tiesībām; tomēr Strasbūras tiesa ar zināmiem nosacījumiem ir attiecinājusi ECTK 6. panta 1. punktā paredzēto aizsardzību uz atsevišķām publisko tiesību juridiskām personām, piemēram, savā <DATE ISO="19941209">1994. gada 9. decembra</DATE> spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Les Saints Monastères</HT> pret Grieķiju, A sērija, Nr. 301 A, 34. un 35. lpp., 49. punkts, ar nosacījumu, ka šīs personas nepilda publiskās varas funkcijas, kas acīmredzami neattiecas uz <HT TYPE="ITALIC">Symvoulio</HT>.</P></NOTE>, uz kuru turklāt šajā tiesvedībā neviens tieši nav atsaucies.</TXT></NP><NP><NO.P>48.</NO.P><TXT>Visbeidzot, piedēvēt līgumslēdzējai iestādei tiesības vērsties tiesā, pamatojoties uz tiesiskumu, šīs lietas apstākļos ir vēl jo sarežģītāk. Tādējādi nav šaubu, ka procedūru līdzsvarotība atspoguļo tiesiskumu, un šādā perspektīvā var būt pārsteidzoši, ka līgumslēdzējai iestādei tiek liegta iespēja vērsties tiesā par tās lēmuma piešķirt līguma slēgšanas tiesības atcelšanu administratīvā iestādē.</TXT></NP><NP><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tomēr šajā ziņā būtu jāievēro, ka, pirmkārt, galvenokārt uzņēmumiem pretendentiem, attiecībā uz kuriem ticis pieņemts lēmums piešķirt tiesības slēgt līgumu, kas pēc tam ticis atcelts, parasti būtu, ja tā varam teikt, tiesiski jāapstrīd šāda atcelšana, izmantojot aktīvās tiesības vērsties tiesā, kas tiem nekad nav apstrīdētas.</TXT></NP><NP><NO.P>50.</NO.P><TXT>Otrkārt, ir piemēroti atgādināt, ka saskaņā ar Direktīvas 89/665 2. panta 7. punktu dalībvalstis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>nodrošina [..], lai par izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru atbildīgo iestāžu lēmumus varētu efektīvi izpildīt<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>. Šajā normā nav nošķirtas tiesu iestādes no iestādēm, kas tādas nav, jo šim uzdevumam optimizēt izpildi nebūtu jākaitē tam, kas ir noteikti nepieciešams, paildzinot tiesvedību un tiesisku nenoteiktību vairāk, nekā direktīvā ir paredzēts.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10144"?><NP><NO.P>51.</NO.P><TXT>Manuprāt, ar iepriekš minēto pietiek, lai uzskatītu, ka līgumslēdzēju iestāžu tiesību vērsties tiesā ierobežošana lietas apstākļos ir samērīga, raugoties no tik plašas perspektīvas, kāda neapšaubāmi ir tiesiskumam. Tādēļ un noslēgumā no šī pēdējā apsvēruma nebūtu jāsecina, ka procesuālā autonomija, kuru Direktīvas 89/665 kontekstā ir īstenojusi dalībvalsts, neatbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem un tajās deklarētajām vērtībām un pamattiesībām.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI —</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>52.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>Padomes <DATE ISO="19891221">1989. gada 21. decembra</DATE> Direktīvas 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā], 2. panta 8. punkts pieļauj interpretāciju, saskaņā ar kuru līgumslēdzējai iestādei tiek liegts izmantot tiesības vērsties tiesā par administratīvās iestādes, kas ir atbildīga par pārsūdzības procedūru, lēmumu atcelt tās lēmumu.<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/></P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>