Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 25. jūnijā (1)

Lieta C‑172/25

CP,

Personal Sea Management SRL

pret

Sulina Logistics SRL

(Curtea de Apel Constanţa (Konstancas apelācijas tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Pagaidu darbs – Direktīva 2008/104/EK – 5. panta 1. punkts – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Darba un nodarbinātības pamata apstākļi – Lēmums par atlaišanu – Atšķirīga attieksme pret lietotājuzņēmuma tieši darbā pieņemtu darbinieku un pagaidu darba aģentūras norīkotu darbinieku






I.      Ievads

1.        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Curtea de Apel Constanţa (Konstancas apelācijas tiesa, Rumānija), ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/104/EK (2008. gada 19. novembris) par pagaidu darba aģentūrām (2) 5. panta 1. punkta pirmajā daļā, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. pantu, kā arī 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa interpretāciju.

2.        Šis lūgums iesniegts saistībā ar strīdu starp pagaidu darba aģentūras darbinieku CP un pagaidu darba aģentūru – sabiedrību Personal Sea Management SRL – par viņa atlaišanas, ko veikusi šī aģentūra, tiesiskumu. Atlaišanas iemesls ir šā darbinieka norīkojuma lietotājuzņēmumā Sulina Logistics SRL pirmstermiņa beigas.

3.        Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt vienlīdzīgas attieksmes principa pret pagaidu darba aģentūras darbiniekiem un darbiniekiem, kurus lietotājuzņēmums pieņēmis darbā tieši, apmēru. It īpaši – vai šis princips ir piemērojams atlaišanas nosacījumiem?

4.        Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāņem vērā, ka pagaidu darbs ir sarežģīts un specifisks darba tiesību institūts (3). Šo darba formu raksturo trīsstūra attiecības starp pagaidu darba aģentūras darbinieku, pagaidu darba aģentūru un lietotājuzņēmumu. Šī īpatnība lielā mērā nosaka atbildi, kas, manuprāt, jāsniedz iesniedzējtiesai, proti, ka uz atlaišanas nosacījumiem neattiecas Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmajā daļā, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. pantu un 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanas joma.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Direktīva 2008/104

5.        Direktīvas 2008/104 1. panta “Darbības joma” 1. punktā paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz darba ņēmējiem, kam ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru un kas norīkoti lietotājuzņēmumos veikt pagaidu darbu to uzraudzībā un vadībā.”

6.        Šīs direktīvas 2. pantā “Mērķis” noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību un uzlabot pagaidu darba aģentūru darba kvalitāti, nodrošinot 5. pantā izklāstīto vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu pagaidu darba aģentūru darbiniekiem un atzīstot pagaidu darba aģentūras kā darba devējus, tajā pašā laikā ņemot vērā vajadzību izveidot piemērotu sistēmu pagaidu darba aģentūru darba izmantošanai, lai efektīvi palīdzētu radīt darba vietas un attīstīt elastīgas darba formas.”

7.        Minētās direktīvas 3. panta “Definīcijas” 1. punkta f) apakšpunktā noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

f)      “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” ir darba un nodarbinātības apstākļi, kas noteikti tiesību aktos, administratīvos noteikumos, koplīgumos un/vai citos saistošos vispārējos noteikumos, kas ir spēkā lietotājuzņēmumā attiecībā uz:

i)      darba laiku, virsstundām, pārtraukumiem, atpūtas laiku, nakts darbu, brīvdienām un valsts noteiktām brīvdienām;

ii)      darba samaksu.”

8.        Šīs pašas direktīvas 5. panta “Vienlīdzīgas attieksmes princips” 1. punkta pirmajā daļā paredzēts:

“Darba un nodarbinātības pamata apstākļi pagaidu darba aģentūru darbiniekiem to norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā ir vismaz tādi paši kā tie, ko piemērotu, ja tie šajā uzņēmumā darbā būtu pieņemti tieši un veiktu šo pašu darbu.”

B.      Rumānijas tiesības

9.        2003. gada 24. janvāra Legea nr. 53/2003 privind Codul muncii (4)  (Likums Nr. 53/2003 par Darba kodeksu) (5) 62. panta 3. punktā noteikts:

“Lēmumu [par atlaišanu] izdod rakstveidā, pretējā gadījumā tas ir absolūti spēkā neesošs, tam jābūt pamatotam ar faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, un tajā jāietver norādes par termiņu šā lēmuma apstrīdēšanai un tiesu, kurā šo lēmumu var apstrīdēt.”

10.      Darba kodeksa 65. pantā paredzēts:

“1.      Atlaišana tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar darba ņēmēja personu, ir individuālā darba līguma izbeigšana, kas izriet no darba ņēmēja ieņemtās darba vietas likvidācijas, viena vai vairāku tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar darba ņēmēja personu.

2.      Darba vietas likvidācijai jābūt faktiskai un ar reālu un nopietnu pamatu.”

11.      Šā kodeksa 76. pants formulēts šādi:

“Lēmumu par atlaišanu darba ņēmējam paziņo rakstveidā, un tajā obligāti jānorāda:

a)      atlaišanas iemesli;

b)      iepriekšējā paziņojuma ilgums;

c)      vienīgi kolektīvas atlaišanas gadījumā – prioritātes kārtības noteikšanas kritēriji saskaņā ar šā likuma 69. panta 2. punkta d) apakšpunktu;

d)      visu pie darba devēja pieejamo darba vietu saraksts un termiņš, kurā darba ņēmējiem jāizvēlas ieņemt brīvu darba vietu saskaņā ar 64. panta nosacījumiem.”

12.      Minētā kodeksa 95. panta 4. punktā paredzēts:

“Pagaidu darba līgums izbeidzas tad, kad beidzas norīkojums, par kuru tas noslēgts, vai tad, ja lietotājs atsakās no pakalpojumiem pirms norīkojuma beigām, atbilstoši līguma, kas attiecas uz norīkojumu, nosacījumiem.”

13.      Šā paša kodeksa 100. pants formulēts šādi:

“Pagaidu darba aģentūrai, kura atlaiž pagaidu darbinieku pirms pagaidu darba līgumā paredzētā termiņa tādu iemeslu dēļ, kas nav disciplināri iemesli, ir pienākums ievērot likuma noteikumus, kuri attiecas uz individuālā darba līguma izbeigšanu tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar darba ņēmēja personu.”

III. Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums

14.      2023. gada 27. jūnijā CP ar Personal Sea Management kā pagaidu darba aģentūru noslēdza pagaidu darba līgumu. Saskaņā ar šo līgumu darba devējs norīkoja CP pagaidu darbā uzņēmumā Sulina Logistics, izpildot līgumu, kas starp šiem diviem uzņēmumiem noslēgts 2023. gada 30. maijā.

15.      2023. gada 28. septembrī Sulina Logistics informēja Personal Sea Management par savu lēmumu izbeigt CP norīkojumu. Tajā pašā dienā tā viņu informēja par štata reorganizāciju un nodaļas vadītāja / galvenā mehāniķa darba vietas, kuru ieņēma CP, likvidāciju un piedāvāja viņam pārcelšanu mehāniķa amatā.

16.      2023. gada 29. septembrī Personal Sea Management informēja CP, ka, ņemot vērā Sulina Logistics lēmumu izbeigt viņa norīkojumu, tā 2023. gada 28. oktobrī izbeidz viņa pagaidu darba līgumu saskaņā ar Darba kodeksa 95. panta 4. punktu.

17.      Šā iemesla dēļ CP vērsās Tribunalul Constanţa (Konstancas apgabaltiesa, Rumānija), apstrīdot savas atlaišanas tiesiskumu. Pirmkārt, viņš apgalvoja, ka atbilstoši Darba kodeksa 65. panta 2. punktam darba vietas likvidācija neatbilst likumā noteiktiem nosacījumiem, proti, ka tai jābūt ar reālu un nopietnu cēloni. Otrkārt, lēmums par atlaišanu neatbilstot formāliem nosacījumiem, un tas izraisot tā absolūtu spēkā neesību, un neesot ievēroti Darba kodeksa 76. panta noteikumi.

18.      Ar 2024. gada 10. jūnija spriedumu Tribunalul Constanţa (Konstancas apgabaltiesa) prasību noraidīja. Tā uzskatīja, ka saskaņā ar Darba kodeksa 100. panta tiesību normām lietotājuzņēmuma atteikums izmantot pagaidu darba aģentūras darbinieka pakalpojumus ir pietiekams atlaišanas pamats attiecībās starp šo darba ņēmēju un pagaidu darba aģentūru, jo šis lietotājuzņēmuma atteikums ir uzskatāms par reālu un nopietnu cēloni darba vietas likvidācijai. Pirmās instances tiesa tāpat uzskatīja, ka likumā nav paredzēts nekāds nosacījums minētajam atteikumam, kas var būt saistīts ar lietotājuzņēmuma reorganizāciju vai ar apstākli, ka tam vairs nav vajadzīgas noteiktas funkcijas, kuras pilda pagaidu darba aģentūras norīkotais darbinieks.

19.      CP par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Curtea de Apel Constanţa (Konstancas apelācijas tiesa).

20.      Šī tiesa norāda, ka attiecībā uz 1999. gada 18. martā noslēgto Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, kas iekļauts Direktīvas 1999/70/EK (6) pielikumā, Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdziens “darba nosacījumi” nozīmē no darba attiecībām izrietošas tiesības un pienākumus, tostarp gan nosacījumus, saskaņā ar kuriem personu nodarbina, gan arī tos, kas saistīti ar šo darba attiecību izbeigšanas kārtību (7). Minētās tiesas ieskatā šī judikatūra ir piemērojama arī Direktīvai 2008/104, kurā vienlīdzīgas attieksmes princips ir regulēts tādā pašā veidā. Šai tiesai ir šaubas par šā principa ievērošanu lietā, kuru tā izskata.

21.      Šajā ziņā iesniedzējtiesa balstās uz secinājumu – ja lietotājuzņēmums būtu pats pieņēmis darbā CP, tad saskaņā ar Darba kodeksa 65. un 76. pantu tam būtu jāpamato darba vietas likvidācija ar reālu un nopietnu cēloni un jāpierāda darba vietas likvidācijas faktiskums. Turklāt visi šie elementi obligāti būtu jānorāda lēmumā par atlaišanu, pretējā gadījumā tas būtu absolūti spēkā neesošs.

22.      Turpretim, kā norāda šī tiesa, ja lietotājuzņēmums nodarbina to pašu darba ņēmēju, bet viņu ir pieņēmusi darbā pagaidu darba aģentūra, tas var atteikties no attiecīgā darba ņēmēja pakalpojumiem bez jebkāda pamatojuma un neievērojot nekādas atteikuma akta formas prasības. Tātad lietotājuzņēmumam nav piemērojamas Darba kodeksa 65. un 76. pantā paredzētās prasības, jo šā kodeksa 95. panta 4. punktā nav ietverta neviena būtiska vai formas prasība šādam atteikumam.

23.      Minētā tiesa paskaidro – pat ja pagaidu darba aģentūrai ir piemērojams Darba kodeksa 100. pantā paredzētais pienākums, lietotājuzņēmuma izteiktais atteikums, pat diskrecionārs, veido darba tiesisko attiecību starp pagaidu darba aģentūru un pagaidu darba aģentūras darbinieku izbeigšanas cēloni saskaņā ar šā kodeksa 95. panta 4. punktu.

24.      Iesniedzējtiesa uzskata – no tā izriet, ka saskaņā ar šo tiesību normu darba ņēmējam, kuru ir pieņēmusi darbā pagaidu darba aģentūra, nav tādas pašas aizsardzības pret prettiesisku atlaišanu, kāda viņam tiktu nodrošināta, ja lietotājuzņēmums viņu būtu pieņēmis darbā tieši.

25.      Šī tiesa norāda, ka pretēji Direktīvas 2008/104 2. pantā paredzētajam lietotājuzņēmums šādi var izvairīties no pienākumiem, kas valsts tiesiskajā regulējumā paredzēti saistībā ar darba ņēmēju atlaišanu, un tas pēdējiem minētajiem radītu nedrošības situāciju, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

26.      Šādos apstākļos Curtea de Apel Constanţa (Konstancas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2008/104] 5. panta “Vienlīdzīgas attieksmes princips” 1. punkts, skatot to kopsakarā ar 2. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā kā pagaidu darba aģentūrā nodarbināta darba ņēmēja individuālā darba līguma izbeigšanas pamats ir paredzēts [lietotājuzņēmuma] atteikums no darba ņēmēja pakalpojumiem, ciktāl šis atteikums nekādā veidā nav jāpamato un tam nav piemērojamas nekādas formas prasības, un pagaidu darba aģentūrai šis atteikums pats par sevi ir pietiekams pamats atlaišanai, savukārt, ja [lietotājuzņēmums] minēto darba ņēmēju būtu pieņēmis darbā tieši, [lietotājuzņēmumam] būtu piemērojamas likuma prasības, kas attiecas uz atlaišanas iemesla pamatojumu un atlaišanas akta formas prasībām?”

27.      Rumānijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. 2026. gada 6. maijā notika tiesas sēde, kurā piedalījās Dānijas, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija.

IV.    Juridiskā analīze

28.      Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. pantu un 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pagaidu darba aģentūra var izbeigt līgumu, kas to saista ar pagaidu darba aģentūras darbinieku, pamatojoties uz to, ka lietotājuzņēmums, kurā šis darbinieks bijis norīkots darbā, priekšlaicīgi ir izbeidzis viņa norīkojumu, lai gan šis uzņēmums nav ievērojis likumā paredzētos atlaišanas nosacījumus, kas būtu piemērojami, ja tiktu izbeigts tāda darbinieka līgums, kuru šis uzņēmums pieņēmis darbā tieši.

29.      Šis jautājums ir uzdots saistībā ar lietu, kurā CP apstrīd savas atlaišanas tiesiskumu, ko veikusi pagaidu darba aģentūra Personal Sea Management un kas pamatota ar to, ka lietotājuzņēmums Sulina Logistics ir atteicies no CP pakalpojumiem pirms norīkojuma beigām. Darba kodeksa 95. panta 4. punkts ļauj pagaidu darba aģentūrai izbeigt pagaidu darba līgumu, ja lietotājuzņēmums atsakās no pagaidu darba aģentūras darbinieka pakalpojumiem. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šim uzņēmumam, izbeidzot šo norīkojumu, nebija jāievēro valsts tiesiskais regulējums par atlaišanu saskaņā ar Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmajā daļā pausto vienlīdzīgas attieksmes principu, kā tam būtu bijis jādara, ja tas būtu izbeidzis tāda darbinieka līgumu, kuru tas pieņēmis darbā tieši. Apstiprinoša atbilde uz šo jautājumu varētu ļaut apšaubīt CP atlaišanas iemeslu, ciktāl šis iemesls būtu paredzēts valsts tiesiskajā regulējumā, kas ir pretrunā šai tiesību normai.

30.      Lai atbildētu iesniedzējtiesai, ir jānosaka, vai “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, izpratnē ietver normas par pagaidu darba aģentūras darbinieku atlaišanu.

A.      Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, formulējuma noteicošais raksturs

31.      Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, kādā tā iekļaujas, un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (8).

32.      Tātad neizbēgamo šādas interpretācijas sākumpunktu veido interpretējamās tiesību normas formulējums. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību normas interpretācijas rezultātā nedrīkst tikt pilnībā atņemta šīs tiesību normas skaidrā un precīzā formulējuma lietderīgā iedarbība. Tādējādi, tā kā Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Tiesa nevar atkāpties no šīs interpretācijas (9), pretējā gadījumā tiktu apdraudēts tiesiskās drošības princips (10).

33.      Tādēļ noteicošā nozīme jāpiešķir Savienības likumdevēja izvēlētajiem vārdiem.

34.      Saskaņā ar Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmo daļu darba un nodarbinātības pamata apstākļiem pagaidu darba aģentūru darbiniekiem to norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā ir jābūt vismaz tādiem pašiem kā tie, ko piemērotu, ja viņi šajā uzņēmumā darbā būtu pieņemti tieši un veiktu šo pašu darbu.

35.      Tādējādi Savienības likumdevējs ir paudis savu nodomu rūpēties par to, lai saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu pagaidu darba aģentūru darbinieki principā nebūtu nelabvēlīgākā situācijā nekā salīdzināmi darbinieki lietotājuzņēmumā (11).

36.      Savienības likumdevējs ir precīzi definējis vienlīdzīgas attieksmes principa materiālo piemērošanas jomu un piemērojamību laikā.

37.      Pirmkārt, attiecībā uz materiālo piemērošanas jomu norādīšu, ka šo principu ir paredzēts piemērot darba un nodarbinātības pamata apstākļiem. Šā apzīmētāja lietojums jau liek noprast, ka minētais princips nav piemērojams visiem darba un nodarbinātības apstākļiem.

38.      Jēdziens “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” ir definēts Direktīvas 2008/104 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā un attiecas uz darba laiku, virsstundām, pārtraukumiem, atpūtas laiku, nakts darbu, brīvdienām un valsts noteiktām brīvdienām, kā arī darba samaksu (12).

39.      Kā Tiesa jau ir nospriedusi, šajā direktīvā ir tikai prasīts, lai pagaidu darbā norīkotiem darbiniekiem būtu vienlīdzīgi “darba un nodarbinātības pamata apstākļi”, jo šīs direktīvas 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā šis jēdziens ir definēts kā tāds, kas būtībā attiecas uz nosacījumiem, kuri paredzēti lietotājuzņēmumā spēkā esošajos vispārīgajos un saistošajos noteikumos par darba laiku un darba samaksu (13).

40.      Tādējādi Savienības likumdevējs ir skaidri norādījis, kādi elementi veido darba un nodarbinātības pamata apstākļus, kuriem ir piemērojams vienlīdzīgas attieksmes princips.

41.      Šo elementu uzskaitījums ir izsmeļošs, kā liecina tādu piemēra rakstura formulējumu kā “tostarp” lietojuma neesība. No Direktīvas 2008/104 3. panta 1. punkta f) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka atlaišana neietilpst “darba un nodarbinātības pamata apstākļos” ietvertajā ierobežotajā elementu sarakstā šīs direktīvas izpratnē. Manuprāt, ir jānoraida tēze, kuru Komisija pauda tiesas sēdē, proti – ciktāl pirms šā saraksta nav minēts tāds vārds kā “vienīgi”, no tā jāsecina, ka Savienības likumdevējam bijis netiešs nolūks paredzēt paplašināmu sarakstu.

42.      Manuprāt, tāda interpretācija, kas atlaišanu ietvertu “darba un nodarbinātības pamata apstākļos” Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē, pārkāptu šīs direktīvas 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā skaidri noteikto šā jēdziena definīciju (14). Tāpat precizēšu, ka “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē nevar paplašināt, iekļaujot tajā atlaišanas nosacījumus.

43.      Šajā ziņā jāsecina – ja Savienības likumdevējs citos Savienības tiesību aktos darba un nodarbinātības apstākļu, uz kuriem attiecas vienlīdzīgas attieksmes princips, uzskaitījumā ir vēlējies iekļaut atlaišanas nosacījumus, tas tā arī ir skaidri izdarījis. Piemēram, tā tas ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/36/ES (2014. gada 26. februāris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā (15). Šīs direktīvas 23. panta “Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi” 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka “sezonas darbiniekiem ir tiesības uz tādu pašu attieksmi, kāda tiek piemērota uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem, vismaz attiecībā uz šādiem aspektiem: [..] nodarbinātības noteikumi, tostarp minimālais darbspējas vecums, un darba apstākļi, tostarp atalgojums un atlaišana, darba laiks, atvaļinājums un brīvdienas, kā arī veselības aizsardzības un drošības prasības darba vietā” (16).

44.      Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērojamību laikā – šīs tiesību normas formulējums norāda, ka šim principam ir jāsniedz labums pagaidu darba aģentūras darbiniekiem viņu norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā.

45.      Šīs direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā “norīkojums” ir definēts kā “periods, kad pagaidu darba aģentūras darbinieks strādā lietotājuzņēmumā, lai veiktu pagaidu darbu tā uzraudzībā un vadībā”.

46.      Visi elementi, kas Direktīvas 2008/104 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir uzskaitīti kā daļa no “darba un nodarbinātības pamata apstākļiem” šīs tiesību normas izpratnē, attiecas uz norīkojuma izpildi un nevis uz tā izbeigšanu. Pēc loģikas šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāpiemēro vienīgi darba un nodarbinātības pamata apstākļiem, kuriem ir nozīme nodarbinātības laikā lietotājuzņēmumā. No tā izriet, ka šā principa piemērojamība laikā neaptver pagaidu darba aģentūras darbinieka norīkojuma izbeigšanu lietotājuzņēmumā.

47.      Šīs tiesību normas gramatisko interpretāciju apstiprina konteksts, kādā tā iekļaujas.

B.      Gramatiskā interpretācija, ko apstiprina konteksts, kādā iekļaujas Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa

48.      Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīva 2008/104 tika pieņemta, lai papildinātu tiesisko regulējumu, kas izveidots ar Padomes Direktīvu 97/81/EK (1997. gada 15. decembris) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (17) un Direktīvu 1999/70, pamatojoties uz EKL 137. panta 1. un 2. punktu, kuros iestādes ir pilnvarotas ar direktīvām noteikt minimālās prasības, kas pakāpeniski jāievieš, tostarp attiecībā uz darba apstākļiem (18).

49.      Šajā nolūkā, kā izriet no Direktīvas 2008/104 9. panta 2. punkta, tajā ir paredzēta tikai minimālo prasību ieviešana (19). To vislabāk atspoguļo fakts – kā norādīts šīs direktīvas 3. panta 2. punktā –, ka tā “neskar valstu tiesību aktus attiecībā uz darba samaksu, darba līguma, darba attiecību vai darba ņēmēja definīciju”.

50.      Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka pagaidu darbinieku norīkošana ir sarežģīts un specifisks darba tiesību institūts, kas ietver dubultas darba attiecības – starp pagaidu darba aģentūru un pagaidu darbinieku, no vienas puses, un starp pēdējo minēto un lietotājuzņēmumu, no otras puses, kā arī [darbaspēka] nodrošināšanas attiecības starp pagaidu darba aģentūru un lietotājuzņēmumu (20).

51.      Tiesas ieskatā šo darba attiecību īpatnība ir tā, ka, norīkojot darbā pagaidu darba aģentūras darbinieku, pagaidu darba aģentūra saglabā darba attiecības ar šo darbinieku, bet uzraudzību un vadību, kas principā jāveic visiem darba devējiem, nodod lietotājuzņēmumam, tādējādi radot jaunas pakļautības attiecības starp pagaidu darba aģentūras darbinieku un lietotājuzņēmumu, jo minētais darbinieks sniedz pakalpojumus, kas saskaņā ar līgumu pagaidu darba aģentūrai jānodrošina pēdējam minētajam uzņēmumam, – šajā nolūkā viņš ir tās vadībā un pārraudzībā (21).

52.      Tieši šīs trīsstūra attiecības izskaidro to, ka darba un nodarbinātības pamata apstākļi neietver atlaišanas nosacījumus. Faktiski pagaidu darba aģentūra paliek pagaidu darba aģentūras darbinieka darba devējs viņa norīkojuma lietotājuzņēmumā laikā. Tādēļ valsts tiesiskā regulējuma atlaišanas jomā ievērošana ir jāpārbauda pagaidu darba aģentūras līmenī.

53.      Turpretim tas, ka lietotājuzņēmums nolemj izbeigt pagaidu darba aģentūras darbinieka norīkojumu, nav pielīdzināms viņa atlaišanai. Ja šai aģentūrai liktu ievērot tos pašus valsts nosacījumus par atlaišanu, kas būtu piemērojami pagaidu darba aģentūras darbiniekam, ja viņu šis uzņēmums būtu pieņēmis darbā tieši, tad netiktu ņemtas vērā īpašās attiecības, kas pagaidu darba jomā vieno pagaidu darba aģentūru, lietotājuzņēmumu un pagaidu darba aģentūras darbinieku.

54.      Šajā ziņā jāuzsver, ka attiecībā uz valsts normām par atlaišanu pagaidu darba aģentūras darbinieks, kurš ir norīkots darbā lietotājuzņēmumā, un darbinieks, kuru šis uzņēmums ir pieņēmis darbā tieši, nav salīdzināmā situācijā. Laika periodā, kamēr pagaidu darba aģentūras darbinieks ir norīkots darbā lietotājuzņēmumā, viņš joprojām ir darba attiecībās ar pagaidu darba aģentūru. No tā izriet, ka tieši pēdējai minētajai, nevis lietotājuzņēmumam ir pienākums ievērot nosacījumus par atlaišanu, ja tā nolemj izbeigt darba līgumu, kas to vieno ar pagaidu darba aģentūras darbinieku.

55.      It īpaši Direktīva 2008/104 neuzliek pienākumu lietotājuzņēmumam pamatot pagaidu darba aģentūras darbinieka norīkojuma beigas. Norādīšu, ka, lūgta interpretēt šīs direktīvas 5. panta 5. punkta pirmo teikumu (22), Tiesa nosprieda, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums ierobežot darbinieka secīgu norīkojumu darbā skaitu vienā un tajā pašā lietotājuzņēmumā vai šīs noteikta laika darba formas izmantošanu pakļaut nosacījumam, ka ir jānorāda tehniski iemesli vai ražošanas, organizācijas vai aizstāšanas vajadzības. Turklāt minētajā tiesību normā (nedz arī kādā citā minētās direktīvas normā) nav paredzēts kāds konkrēts pasākums, kas dalībvalstīm būtu jānosaka šajā nolūkā (23).

56.      Tā kā Direktīva 2008/104 neuzliek lietotājuzņēmumam pienākumu norādīt iemeslus, kādēļ tas izmanto pagaidu darbu, šādu pienākumu tam nevar uzlikt arī tad, ja tas nolemj izbeigt pagaidu darba aģentūras darbinieka norīkojumu.

57.      No šiem elementiem izriet, ka lietotājuzņēmuma lēmumu, ar kuru tiek izbeigts norīkojums, nav iespējams pielīdzināt atlaišanas lēmumam, uzskatot, ka šo lēmumu sekas būtu vienādas. Tādēļ uz vienlīdzīgas attieksmes principu nevar atsaukties, lai apgalvotu, ka ir prettiesisks tāds tiesiskais regulējums, kas negarantē pirmajam minētajam lēmumam tādu pašu pamatojuma pienākumu, kāds likumā tiek prasīts otrajam.

58.      Ir vērts pieminēt vēl vienu konteksta elementu, kādā iekļaujas Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa. Jāsecina, ka šī direktīva atsaucas uz Padomes Direktīvu 91/383/EEK (1991. gada 25. jūnijs), kas papildina pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzlabojumus darba drošībā un veselības aizsardzībā attiecībā uz darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai arī īslaicīgā darbā (24). Saskaņā ar Direktīvas 2008/104 13. apsvērumu Direktīva 91/383 nosaka pagaidu darba aģentūru darbiniekiem piemērojamos drošības un veselības aizsardzības noteikumus.

59.      No Direktīvas 91/383 2. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar 1. panta 2. punktu, izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai pagaidu darbinieki drošības un veselības aizsardzības darbā jomā saņemtu tāda paša līmeņa aizsardzību, kādu saņem citi lietotājuzņēmuma darbinieki. Turklāt saskaņā ar 2. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar 1. panta 2. punktu, tas, ka pastāv pagaidu darba attiecības, neattaisno dažādu attieksmi darba apstākļu ziņā, ciktāl runa ir par darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, vēl jo vairāk tādēļ, ka no minētās direktīvas ceturtā apsvēruma izriet, ka pagaidu darbiniekiem dažās nozarēs ir lielāks risks ciest nelaimes gadījumos darba vietā nekā citiem darba ņēmējiem.

60.      Bez tam Direktīvas 91/383 8. pantā būtībā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, neskarot valsts tiesību aktos noteikto uzņēmuma, kas nodrošina darba ņēmējus īslaicīgam darbam, atbildību, pakalpojumu lietotājs uzņēmums un/vai iestāde ir atbildīgs(‑a) visu norīkojuma laiku par darba veikšanas apstākļiem, kas attiecas uz drošību, higiēnu un veselības aizsardzību darbā.

61.      No šiem elementiem Tiesa secināja, ka “drošības” un “veselības” aizsardzība darbā ietilpst “darba apstākļos” Direktīvas 91/383 izpratnē un ka pagaidu darba aģentūras darbiniekam viņa norīkojuma laikā ir jāpiemēro tāda pati attieksme kā lietotājuzņēmuma tieši nodarbinātajiem darbiniekiem (25).

62.      Taču atlaišanas nosacījumi nav tieši saistīti ar drošību un veselības aizsardzību darbā. Tādēļ, ņemot vērā atsauci Direktīvā 2008/104 uz Direktīvu 91/383, ir jāuzskata, ka konteksts, kādā iekļaujas Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa, lasot to kopsakarā ar 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru šajās tiesību normās lietotais jēdziens “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” neietver pagaidu darba aģentūras darbinieka atlaišanas nosacījumus.

63.      Šī interpretācija atbilst Direktīvas 2008/104 mērķiem.

C.      Gramatiskā un kontekstuālā interpretācija, kas atbilst Direktīvas 2008/104 mērķiem

64.      No šīs Direktīvas 2008/104 1. apsvēruma izriet, ka tās mērķis it īpaši ir nodrošināt pilnīgu atbilstību Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. pantam, kas noteic, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstošiem darba apstākļiem. Tātad šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību attiecībā uz drošības un veselības aizsardzību darbā (26).

65.      Turklāt Direktīvas 2008/104 mērķis ir garantēt līdzsvaru starp drošību un elastību.

66.      Šajā ziņā norādīšu – Direktīvas 2008/104 11. apsvērumā noteikts, ka pagaidu darba mērķis ir apmierināt ne tikai uzņēmumu elastīguma vajadzības, bet arī nepieciešamību darba ņēmējiem saskaņot savu profesionālo un privāto dzīvi un tādējādi veicināt darba vietu radīšanu, kā arī dalību un iekļaušanos darba tirgū. Tādējādi ar šo direktīvu tiek mēģināts līdzsvarot uzņēmumu izvirzīto elastības mērķi ar drošības mērķi, kas atbilst darba ņēmēju aizsardzībai (27).

67.      Turklāt saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu tās mērķis ir nodrošināt pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību un uzlabot pagaidu darba aģentūru darba kvalitāti, nodrošinot vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu pagaidu darba aģentūru darbiniekiem un atzīstot pagaidu darba aģentūras kā darba devējus, tajā pašā laikā ņemot vērā vajadzību izveidot piemērotu sistēmu šāda darba veida izmantošanai, lai efektīvi palīdzētu radīt darba vietas un attīstīt elastīgas darba formas (28).

68.      Tātad Direktīvas 2008/104 nolūks ir saskaņot divus mērķus, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru starp pagaidu darba aģentūras darbinieku aizsardzību, no vienas puses, un elastīgu darba formu attīstību, no otras puses (29). Šis līdzsvars starp aizsardzību un elastību tiktu apdraudēts, ja lietotājuzņēmums, vēloties izbeigt pagaidu darba aģentūras darbinieka, kuru pagaidu darba aģentūra tajā norīkojusi darbā, norīkojumu, būtu spiests ievērot valsts tiesisko regulējumu par atlaišanu. Šādam pienākumam būtu milzīga ietekme uz pagaidu darba nozari, lielā mērā iznīcinot lietotājuzņēmuma iespējamo interesi izmantot pagaidu darba aģentūras darbiniekus, lai apmierinātu savas pagaidu darbaspēka vajadzības.

D.      Tiesas judikatūras piemērošanas pēc analoģijas ierobežojumi

69.      Neraugoties uz to, kas skaidri izriet no Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, formulējuma, ko apstiprina minētās direktīvas konteksts un mērķi, Komisija uzskata, ka darba attiecību izbeigšana ietilpst “darba un nodarbinātības pamata apstākļos” šo tiesību normu izpratnē. Šajā ziņā tā balstās uz vairāku Tiesas spriedumu doktrīnu, kuru tā šajā lietā uzskata par piemērojamu pēc analoģijas. Tā uzskata, ka atlaišanas nosacījumi, kas lietotājuzņēmumam jāievēro attiecībā pret darbiniekiem, kurus tas pieņēmis darbā tieši, ir jāpiemēro darba attiecībām starp šo uzņēmumu un pagaidu darba aģentūras darbinieku.

70.      Šādi spriežot, manuprāt, Komisija neievēro zināmu daļu parametru, tostarp Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, formulējumu.

71.      Šajā ziņā norādīšu – lai gan ir taisnība, ka Tiesa, nosakot, ko var iekļaut “darba un nodarbinātības pamata apstākļos” šo tiesību normu izpratnē, varēja balstīties uz kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2008/104 atbilstošās normas un tās mērķi, tas tomēr vienmēr ir darīts situācijās, kad minēto tiesību normu formulējums atļāva šajā jēdzienā iekļaut lietā aplūkotos elementus.

72.      Komisija balstās it īpaši uz spriedumu Luso Temp, kurā Tiesa nosprieda, ka atlīdzība, kas pagaidu darba attiecību izbeigšanas gadījumā ir maksājama par neizmantotajām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām un atbilstošo atvaļinājuma pabalstu, ietilpst jēdzienā “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, izpratnē.

73.      Tomēr atšķirībā no šajā lietā aplūkotā gadījuma Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas formulējums ietver būtisku norādi, lai šādu atlīdzību iekļautu jēdzienā “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” šīs tiesību normas izpratnē. Tiesa ir norādījusi, ka šis jēdziens atbilstoši minētās direktīvas 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā ietvertajai definīcijai attiecas gan uz brīvdienām [atvaļinājumu], gan uz darba samaksu (30).

74.      Šis secinājums ir vedinājis Tiesu uzskatīt – tā kā šajā definīcijā ir skaidra atsauce uz atvaļinājumiem un tā kā no Direktīvas 2008/104 1. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt pilnīgu atbilstību Pamattiesību hartas 31. pantam, kurā tostarp ir paredzēts, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir viens no “darba un nodarbinātības pamata apstākļiem” šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, izpratnē (31). Proti, ja ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu faktiski vairs nav iespējams izmantot, tad ir jābūt iespējai izmantot šīs tiesības finansiālā veidā (32).

75.      Balstoties uz šo tekstuālo pamatu, Tiesa, lai apstiprinātu savu interpretāciju, varēja izmantot kontekstu, kādā iekļaujas šīs tiesību normas.

76.      Tā atgādināja, ka Direktīva 2008/104 tika pieņemta, lai papildinātu tiesisko ietvaru, kas izveidots ar Direktīvu 97/81, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Direktīvu 98/23/EK (33), kā arī ar Direktīvu 1999/70, pamatojoties uz EKL 137. panta 1. un 2. punktu, kuros iestādes ir pilnvarotas, pieņemot direktīvas, noteikt minimālās prasības, kas pakāpeniski jāievieš, tostarp attiecībā uz darba apstākļiem (34).

77.      Tiesa attiecībā uz Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ir nospriedusi, ka jēdziens “darba nosacījumi” nozīmē no darba attiecībām izrietošas tiesības un pienākumus, tostarp gan nosacījumus, saskaņā ar kuriem personu nodarbina, gan arī tos, kas saistīti ar šo darba attiecību izbeigšanas kārtību (35).

78.      Tiesa ir arī nospriedusi, ka jēdziens “darba nosacījumi” šā pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē ietver atlīdzinājumu, ko darba devējam ir pienākums maksāt darbiniekam ar viņu uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšanas gadījumā (36).

79.      Tāpat Tiesa ir balstījusies uz judikatūru par 1997. gada 6. jūnijā noslēgto Pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, kas pievienots Direktīvas 97/81 pielikumā (37), un atbilstoši šai judikatūrai tāda darba ņēmēja gadījumā, kurš no viņa gribas neatkarīgu apstākļu dēļ līdz darba attiecību beigām nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, finansiālā atlīdzība, uz kuru viņam ir tiesības, ir jāaprēķina tā, it kā darba ņēmējs būtu situācijā, kas pielīdzināma [tādai, kurā] viņš šīs tiesības būtu izmantojis savu darba attiecību laikā (38).

80.      Tiesas ieskatā piemērošana pēc analoģijas ir vēl jo vairāk nepieciešama, jo Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa – vēl vairāk nekā Pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas 1. punkts, kā arī Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkts – ir vērsta uz netipisko vai nestabili nodarbināto darba ņēmēju efektīvu aizsardzību, un tādējādi risinājums, kas ir analoģisks Tiesas judikatūrai par jēdziena “darba nosacījumi” abu šo 4. klauzulu izpratnē interpretāciju, a fortiori ir jāizmanto, lai noteiktu jēdziena “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” tvērumu minētā 5. panta izpratnē (39).

81.      Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka piemērošana pēc analoģijas lietā, kurā pasludināts spriedums Luso Temp, bija iespējama tāpēc, ka Direktīvas 2008/104 3. panta 1. punkta f) apakšpunkta formulējums tai nebija pretrunā, un tā ir liela atšķirība no šīs lietas.

82.      Taisnība, ka spriedumā Luso Temp Tiesa noraidīja arī interpretāciju, kuras sekas būtu tādas, ka vienlīdzīgas attieksmes princips vairs nebūtu piemērojams no brīža, kad pagaidu darba aģentūras darbinieka līgums tiek izbeigts, tādējādi veicinot pagaidu darba līgumu izbeigšanu tā vietā, lai īstenotu Direktīvas 2008/104 mērķi veicināt pagaidu darba aģentūru darbinieku piekļuvi pastāvīgam darbam (40).

83.      Tātad Tiesas ieskatā svarīgi ir nevis garantēt vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem tiek izbeigts pagaidu darba aģentūras darbinieka darba līgums, bet gan garantēt šo vienlīdzīgo attieksmi attiecībā uz darba un nodarbinātības pamata apstākļiem darba attiecību laikā, un pēc šo attiecību beigām jābūt iespējai pieprasīt šo nosacījumu sniegtās priekšrocības.

84.      Citiem vārdiem, nav svarīgi, kurā brīdī prasa kompensāciju par neizmantotajām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām un atbilstošo atvaļinājuma pabalstu, ja vien tas attiecas uz darba attiecību laikā spēkā esošajiem nosacījumiem. Tiesības uz atvaļinājumu attiecas uz periodu, kurā darbinieks bijis norīkojumā lietotājuzņēmumā. Turklāt šī atlīdzība ir starp Direktīvas 2008/104 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā minētajiem elementiem. Tādējādi Tiesa vēlas nodrošināt, lai uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kas jāpiemēro pagaidu darba aģentūras darbiniekam tā norīkojuma laikā, varētu atsaukties arī pēc viņa pagaidu darba līguma beigām. Tas nozīmē, ka pat a posteriori ar kompensācijas mehānismiem ir jānodrošina, lai pagaidu darba aģentūras darbinieks sava norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā nebūtu nonācis mazāk labvēlīgā situācijā.

85.      Tādēļ uz vilinājumu piemērot nevis atlaišanas nosacījumus, bet gan pēc analoģijas piemērot Tiesas izvēlētos risinājumus saistībā ar citiem elementiem ir jāraugās piesardzīgi.

86.      Līdz ar to, lai arī Direktīvas 2008/104 konteksts un mērķi var apstiprināt tādu interpretāciju, kas izriet no formulējuma, tomēr tie neļauj apstrīdēt tekstuālu interpretāciju, kas atlaišanas nosacījumus izslēdz no jēdziena “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē. Šajā ziņā – pretēji Komisijas apgalvotajam – nepietiek likt uzsvaru uz to, ka minētās direktīvas mērķis ir arī veicināt, lai pagaidu darba aģentūras darbiniekiem būtu pieejams pastāvīgs darbs lietotājuzņēmumā (41).

87.      Tas pats attiecas uz Tiesas nospriesto spriedumā Randstad Empleo u.c. par kompensāciju, kas izmaksājama pagaidu darba aģentūras darbiniekam saistībā ar pilnīgu pastāvīgu darbnespēju savā ierastajā profesijā, kuru izraisījis norīkojuma laikā noticis nelaimes gadījums darbā un kura rezultātā ir izbeigtas viņa pagaidu darba attiecības. Tiesas ieskatā šāda kompensācija ietilpst jēdzienā “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu, izpratnē.

88.      Arī šeit pēdējās minētās tiesību normas formulējums ļāva nonākt pie šāda secinājuma, jo tajā “darba samaksa” ir minēta kā daļa no “darba un nodarbinātības pamata apstākļiem” šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

89.      Turklāt, kā norādīju iepriekš, no Tiesas judikatūras izriet, ka pagaidu darba aģentūras darbinieks var atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu arī pēc viņa darba attiecību beigām. Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdziena “darba un nodarbinātības pamata apstākļi” interpretācija, ar kuru no Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas piemērošanas jomas tiktu izslēgta kompensācija, kas darba devējam ir jāmaksā pagaidu darba aģentūras darbiniekam tikai tāpēc vien, ka šī kompensācija ir saistīta ar viņa darba attiecību izbeigšanu, būtu pretrunā gan kontekstam, kurā iekļaujas šī tiesību norma, gan šīs direktīvas mērķiem (42).

90.      Tomēr jāprecizē, ka spriedumā Randstad Empleo u.c. Tiesa ir ņēmusi vērā, ka pamatlietā aplūkotais nelaimes gadījums darbā, kas ir darbinieka pilnīgu pastāvīgu darbnespēju viņa ierastajā profesijā izraisījušais fakts, notika “norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā” Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē, tāpēc nevar piekrist, ka tās kompensācijas pamats, kura tiek izmaksāta šīs darbnespējas dēļ, būtu vienīgi šā darbinieka darba attiecību izbeigšanās (43).

91.      Tādējādi Tiesa uzsver, ka runai jābūt par darba un nodarbinātības pamata apstākļiem, kuri attiecas uz norīkojuma ilgumu un kuru vienīgais cēlonis nav darba attiecību izbeigšana.

92.      Šajā gadījumā ar to, ka kompensācija izmaksāta pēc darba attiecību izbeigšanas, nepietiek, lai vājinātu saikni ar darba izpildi (44). Fakts, kas izraisījis darbnespēju un atbilstošo kompensāciju, tomēr ir nelaimes gadījums darbā.

93.      Tāpēc sprieduma Randstad Empleo u.c. pieeju nevar ekstrapolēt, no tā secinot, kā apgalvo Komisija, ka atlaišanas nosacījumi ietilpst “darba un nodarbinātības pamata apstākļos” Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

94.      Komisija balstās arī uz judikatūru, no kuras izriet, ka atlaišanas nosacījumi ietilpst “nodarbinātības nosacījumos” Pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas 1. punkta, kā arī Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkta izpratnē.

95.      Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “darba nosacījumi” Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkta izpratnē nozīmē no darba attiecībām izrietošo tiesību un pienākumu kopumu, tostarp gan nosacījumus, saskaņā ar kuriem personu nodarbina, gan arī tos, kas saistīti ar šo darba attiecību izbeigšanas kārtību (45).

96.      Tiesas ieskatā izšķirošais kritērijs, lai noteiktu, vai konkrētais pasākums ietilpst jēdzienā “darba nosacījumi” šā pamatnolīguma 4. klauzulas izpratnē, ir tieši darba kritērijs, proti, darba tiesisko attiecību pastāvēšana starp darba ņēmēju un darba devēju (46).

97.      Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka šajā jēdzienā tostarp ietilpst aizsardzība, kas darba ņēmējam piešķirta nelikumīgas atlaišanas gadījumā, kā arī normas par uzteikuma termiņa noteikšanu darba līgumu uz noteiktu laiku izbeigšanas gadījumā un arī normas par kompensāciju darba ņēmējam viņa un darba devēja starpā noslēgtā darba līguma izbeigšanas gadījumā, jo šādu kompensāciju izmaksā starp viņiem nodibināto darba attiecību dēļ (47).

98.      Proti, Tiesas ieskatā ar tādu Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkta interpretāciju, ar kuru no minētās jēdziena “darba nosacījumi” definīcijas tiktu izslēgti uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšanas nosacījumi, tiktu ierobežota noteikta laika darba ņēmējiem piešķirtās aizsardzības pret mazāk labvēlīgu attieksmi piemērošanas joma, pārkāpjot šīs tiesību normas mērķi (48).

99.      Tādēļ Tiesa nosprieda, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram darba devējam nav pienākuma rakstveidā pamatot uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma uzteikšanu, lai gan uz nenoteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšanas gadījumā darba devējam ir šāds pienākums, ietilpst jēdzienā “darba nosacījumi” Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkta izpratnē. Šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta darba līguma izbeigšanas kārtība atlaišanas gadījumā, un šīs kārtības pamatā ir darba tiesiskās attiecības starp darba ņēmēju un darba devēju (49).

100. Komisija apgalvo, ka šī judikatūra šajā lietā ir piemērojama.

101. Es tam nepiekrītu. Ir svarīgi uzsvērt, ka plašo interpretāciju, ko Tiesa varēja sniegt par jēdzienu “darba nosacījumi” Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkta izpratnē, izskaidro precizitātes trūkums šīs tiesību normas formulējumā par tajā ietvertajiem elementiem (50). Tas nepārprotami atšķir šo tiesību normu no Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas, lasot to kopsakarā ar 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu.

102. Turklāt Savienības likumdevējs pagaidu darba aģentūras darbiniekus ir skaidri izslēdzis no Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku piemērošanas jomas. Saskaņā ar tā preambulas ceturto daļu šo pamatnolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, izņemot tos, kurus darbam lietotāja uzņēmumā iekārtojis pagaiddarbu birojs [pagaidu darba aģentūra]. Tiesa ir arī precizējusi, ka Direktīva 1999/70 un minētais pamatnolīgums jāinterpretē tādējādi, ka tie nav piemērojami ne darba attiecībām uz noteiktu laiku starp pagaidu darbinieku un pagaidu darba aģentūru, ne arī darba attiecībām uz noteiktu laiku starp šādu darbinieku un lietotājuzņēmumu (51).

103. Nobeigumā norādīšu, ka savā argumentācijā Komisija uzskata – būtu jāņem vērā tas, ka norīkojuma uz noteiktu laiku izbeigšana pagaidu darba līgumu gadījumā ir atlaišanai līdzvērtīgs pasākums, jo saskaņā ar Darba kodeksa 95. panta 4. punktu pagaidu darba līgums izbeidzas tad, kad lietotājuzņēmums atsakās no pagaidu darba aģentūras darbinieka pakalpojumiem pirms viņa norīkojuma beigām. Ņemot vērā šīs tiesiskās sekas, pagaidu darba aģentūras darbinieks – pretēji tiesībām, kādas pienākas darbiniekam, kuru lietotājuzņēmums ir pieņēmis darbā tieši – nevar ne lūgt zaudējumu atlīdzību, ja norīkojuma izbeigšana nav pamatota, ne lūgt atlaišanas atcelšanu un agrākā stāvokļa pirms atlaišanas atjaunošanu.

104. Tādēļ Komisija uzskata, ka Darba kodeksa 95. panta 4. punkts ir ievērojama nepilnība, kas ļauj apiet ar Direktīvu 2008/104 veidoto aizsardzību. Gadījumos, kad pagaidu darba aģentūras darbinieka norīkojuma izbeigšana pirms tā beigām netiktu pienācīgi pamatota, tiktu apdraudēta ar šo direktīvu – kā tā transponēta valsts tiesībās – izveidotā aizsardzība. Citiem vārdiem, pagaidu darba aģentūras darbiniekiem tiktu atņemta aizsardzība viņu norīkojuma pārtraukšanas gadījumos, jo lēmums par to tiktu atstāts lietotājuzņēmuma ziņā un tā tiesiskās sekas būtu darba attiecību ar pagaidu darba aģentūru likumīga izbeigšana, šādi liedzot viņiem ne tikai darba attiecību turpināšanos ar pēdējo minēto, bet arī jebkādu kompensāciju par viņu darba līguma izbeigšanu.

105. Tādējādi Komisijas ieskatā Darba kodeksa 95. panta 4. punkts nav saderīgs ar Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmo daļu, ciktāl tas neuzliek lietotājuzņēmumiem pienākumu pamatot lēmumu izbeigt pagaidu darba aģentūras darbinieku norīkojumu, lai gan atbilstoši valsts tiesībām šiem uzņēmumiem ir šāds pienākums gadījumos, kad tie izbeidz līgumus ar darbiniekiem, kurus pieņem darbā tieši.

106. Nenoliedzu, ka Rumānijas tiesiskais regulējums varētu labāk aizsargāt pagaidu darba aģentūras darbiniekus, kuru norīkojumu priekšlaicīgi pārtrauc lietotājuzņēmums. Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar Darba kodeksa 95. panta 4. punktu tas, ka lietotājuzņēmums atsakās no pagaidu darba aģentūras darbinieka pakalpojumiem, ir pietiekams pamats, lai pagaidu darba aģentūra varētu atbrīvot šo darbinieku no darba. Skaidrs, ka valsts tiesiskais regulējums, kas nepieļautu, ka šāda atteikuma juridiskās sekas būtu tādas, ka pagaidu darba aģentūra atlaiž no darba pagaidu darba aģentūras darbinieku, sniegtu lielāku aizsardzību.

107. Ņemot to vērā, manis iepriekš pausto iemeslu dēļ man nešķiet, ka Direktīvas 2008/104 5. panta 1. punkta pirmajā daļā precizētais vienlīdzīgas attieksmes princips būtu pretrunā Darba kodeksa 95. panta 4. punktā paredzētajam. Manuprāt, nevienā citā šīs direktīvas tiesību normā nav aizliegta tāda saikne, kādu šī norma izveido starp lietotājuzņēmuma lēmumu priekšlaicīgi izbeigt pagaidu darba aģentūras darbinieka norīkojumu, no vienas puses, un pagaidu darba aģentūras lēmumu izbeigt darba attiecības ar šo darbinieku, no otras puses. Tiesas ziņā nav pārrakstīt minēto direktīvu šajā jautājumā.

V.      Secinājumi

108. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Constanţa (Konstancas apgabaltiesa, Rumānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/104/EK (2008. gada 19. novembris) par pagaidu darba aģentūrām 5. panta 1. punkta pirmā daļa, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. pantu un 3. panta 1. punkta f) apakšpunktu,

jāinterpretē tādējādi, ka

atlaišanas nosacījumi neietilpst vienlīdzīgas attieksmes principa pret pagaidu darba aģentūras darbiniekiem un darbiniekiem, kurus lietotājuzņēmums ir pieņēmis darbā tieši, piemērošanas jomā. Tādēļ šīs tiesību normas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pagaidu darba aģentūra var izbeigt līgumu, kas to saista ar pagaidu darba aģentūras darbinieku, pamatojoties uz to, ka lietotājuzņēmums, kurā šis darbinieks bijis norīkots darbā, ir priekšlaicīgi izbeidzis viņa norīkojumu, lai gan šis uzņēmums nav ievērojis likumā paredzētos atlaišanas nosacījumus, kas būtu piemērojami, ja tiktu izbeigts tāda darbinieka līgums, kuru šis uzņēmums pieņēmis darbā tieši.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 2008, L 327, 9. lpp.


3      Skat. it īpaši spriedumu, 2024. gada 24. oktobris, Omnitel Comunicaciones u.c. (C‑441/23, turpmāk – spriedums Omnitel Comunicaciones u.c., EU:C:2024:916, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).


4      2003. gada 5. februāra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 72.


5      Pamatlietai piemērojamā redakcijā (turpmāk – Darba kodekss).


6      Padomes Direktīva (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.). Turpmāk – Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku.


7      Iesniedzējtiesa it īpaši atsaucas uz 2022. gada 12. maija spriedumu Luso Temp (C‑426/20, turpmāk – spriedums Luso Temp, EU:C:2022:373, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).


8      Skat. it īpaši spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck (292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts), kā arī Omnitel Comunicaciones u.c. (30. punkts un tajā minētā judikatūra).


9      Skat. it īpaši spriedumu, 2025. gada 11. decembris, Regione Marche (Maksimālā atbalsta likme) (C‑497/24, EU:C:2025:959, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).


10      Skat. it īpaši spriedumu, 2025. gada 26. jūnijs, Komisija/Spānija u.c. (Netieša kapitāldaļu iegāde) (no C‑776/23 P līdz C‑780/23 P, EU:C:2025:487, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).


11      Skat. spriedumu, 2022. gada 15. decembris, TimePartner Personalmanagement (C‑311/21, EU:C:2022:983, 47. punkts).


12      Skat. spriedumu, 2022. gada 15. decembris, TimePartner Personalmanagement (C‑311/21, EU:C:2022:983, 32. punkts).


13      Skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Manpower Lit (C‑948/19, EU:C:2021:906, 60. punkts).


14      Norādīšu, ka 2014. gada 21. marta Ziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Direktīvas 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām piemērošanu (COM(2014) 176 final) Komisija norāda – šīs direktīvas 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā ietvertais uzskaitījums “ir obligāts, un atkāpes no tā nav iespējamas”. Es piekrītu šim vērtējumam, precizējot, ka tam vajadzētu arī nozīmēt, ka šo sarakstu nevar paplašināt.


15      OV 2014, L 94, 375. lpp.


16      Mans izcēlums.


17      OV 1998, L 14, 9. lpp.


18      Skat. it īpaši spriedumu Omnitel Comunicaciones u.c. (37. punkts un tajā minētā judikatūra).


19      Skat. it īpaši spriedumu Omnitel Comunicaciones u.c. (38. punkts un tajā minētā judikatūra).


20      Skat. it īpaši spriedumu Omnitel Comunicaciones u.c. (56. punkts un tajā minētā judikatūra).


21      Skat. spriedumu Omnitel Comunicaciones u.c. (57. punkts).


22      Atbilstoši šai tiesību normai dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, lai novērstu ļaunprātību šā panta piemērošanā un jo īpaši lai novērstu secīgu nosūtīšanu [norīkošanu] darbā nolūkā apiet Direktīvas 2008/104 noteikumus.


23      Skat. spriedumu, 2020. gada 14. oktobris, KG (Secīgi norīkojumi pagaidu darba ietvaros) (C‑681/18, EU:C:2020:823, 42. punkts).


24      OV 1991, L 206, 19. lpp.


25      Skat. spriedumu, 2024. gada 22. februāris, Randstad Empleo u.c. (C‑649/22, turpmāk – spriedums Randstad Empleo u.c., EU:C:2024:156, 53. punkts).


26      Skat. spriedumu Randstad Empleo u.c. (57. punkts).


27      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (42. punkts un tajā minētā judikatūra).


28      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (41. punkts un tajā minētā judikatūra).


29      Proti, “Savienības darbības sociālās politikas jomā vispārīgais mērķis bija attīstīt elastīgos darba attiecību veidus, vienlaikus cenšoties sasniegt sociālo tiesību jaunu saskaņošanas pakāpi. Šīs rīcības pamatā esošais normatīvais modelis ir balstīts uz līdzsvara meklējumiem starp darba tirgus elastīgumu un [sociālo] drošību, un tas tika nosaukts par “elastdrošību””: skat. ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzzella] secinājumus lietā Luso Temp (C‑426/20, EU:C:2021:995, 35. punkts).


30      Skat. spriedumu Luso Temp (30. punkts).


31      Skat. spriedumu Luso Temp (31. punkts).


32      Skat. spriedumu Luso Temp (38. punkts un tajā minētā judikatūra).


33      OV 1998, L 131, 10. lpp.


34      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (32. punkts un tajā minētā judikatūra).


35      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (33. punkts un tajā minētā judikatūra).


36      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (34. punkts un tajā minētā judikatūra).


37      Turpmāk – Pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu.


38      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (35. punkts un tajā minētā judikatūra).


39      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (36. punkts).


40      Skat. spriedumu Luso Temp (47. punkts).


41      Skat. it īpaši spriedumu Luso Temp (43. punkts un tajā minētā judikatūra).


42      Skat. it īpaši spriedumu Randstad Empleo u.c. (61. punkts un tajā minētā judikatūra).


43      Skat. spriedumu Randstad Empleo u.c. (62. punkts).


44      Skat. Driguez, L., “Égalité de traitement des travailleurs intérimaires”, Europe, Nr. 4, Éditions techniques, Parīze, 2024. gada aprīlis.


45      Skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Vega González (C‑158/16, EU:C:2017:1014, 34. punkts). Proti, jēdziens “darba nosacījumi” Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkta izpratnē ietver arī noteikumus par to, kā aprēķināms uzteikuma termiņa ilgums, kas piemērojams uz noteiktu laiku noslēgtajiem darba līgumiem (32. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz kompensāciju, kas maksājama darba ņēmējam, ja viņa darba līgumam prettiesiski ir noteikts termiņš, vai uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšanas gadījumu (33. punkts un tajā minētā judikatūra).


46      Skat. it īpaši spriedumu, 2024. gada 20. februāris, X (Līguma uzteikšanas iemeslu neesamība) (C‑715/20, EU:C:2024:139, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).


47      Skat. it īpaši spriedumu, 2024. gada 20. februāris, X (Līguma uzteikšanas iemeslu neesamība) (C‑715/20, EU:C:2024:139, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).


48      Skat. it īpaši spriedumu, 2024. gada 20. februāris, X (Līguma uzteikšanas iemeslu neesamība) (C‑715/20, EU:C:2024:139, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).


49      Skat. spriedumu, 2024. gada 20. februāris, X (Līguma uzteikšanas iemeslu neesamība) (C‑715/20, EU:C:2024:139, 40. punkts).


50      Saskaņā ar Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punktu “darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata”.


51      Skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, Della Rocca (C‑290/12, EU:C:2013:235, 45. punkts).