<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.21-20110601.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="ECRT12011LVC.0900758301.case.xml"><NO.CASE>T-348/08</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62008TJ0348</NO.CELEX><NO.SEQ>0037.0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>II-7592</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>II-7696</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>105</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><LEFT><DATE ISO="20111025">2011. GADA 25. OKTOBRA</DATE> SPRIEDUMS — LIETA T-348/08</LEFT><RIGHT>ARAGONESAS INDUSTRIAS Y ENERGÍA/KOMISIJA</RIGHT></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (otrā palāta)</P><P><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobrī</DATE><NOTE NOTE.ID="E0001" NUMBERING="STAR" TYPE="FOOTNOTE"><P>Tiesvedības valoda — angļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><JUDGMENT.INIT><P>Lieta T-348/08</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Aragonesas Industrias y Energía</HT></HT><HT TYPE="BOLD">,</HT> <HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">SAU</HT></HT>, Barselona (Spānija), ko pārstāv I. S. Foresters [<HT TYPE="ITALIC">I. S. Forrester</HT>], <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>, un K. Štrukmans [<HT TYPE="ITALIC">K. Struckmann</HT>], P. Lindfelts [<HT TYPE="ITALIC">P. Lindfelt</HT>] un H. Garsija-Njeto Esteva [<HT TYPE="ITALIC">J. Garcia-Nieto Esteva</HT>], advokāti,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisiju</HT>, ko pārstāv A. Bjolans [<HT TYPE="ITALIC">A. Biolan</HT>], Dž. Burke [<HT TYPE="ITALIC">J. Bourke</HT>] un R. Zauers [<HT TYPE="ITALIC">R. Sauer</HT>], pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><P>par prasību, prioritāri, atcelt Komisijas <DATE ISO="20080611">2008. gada 11. jūnija</DATE> Lēmumu C(2008) 2626, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.695 — Nātrija hlorāts) tiktāl, ciktāl šis lēmums attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">Aragonesas<?PAGE NO="II-7593"?> Industrias y Energía</HT>, un, pakārtoti, atcelt vai būtiski samazināt naudas sodu, kas tai ir noteikts minētajā lēmumā.</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [<HT TYPE="ITALIC">I. Pelikánová</HT>], tiesneši K. Jirimēe [<HT TYPE="ITALIC">K. Jürimäe</HT>] (referente) un S. Soldevila Fragoso [<HT TYPE="ITALIC">S. Soldevila Fragoso</HT>],</P><P>sekretāre K. Kristensena [<HT TYPE="ITALIC">C. Kristensen</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20100910">2010. gada 10. septembra</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT>Prasītāja — <HT TYPE="ITALIC">Aragonesas Industrias y Energía</HT>, <HT TYPE="ITALIC">SAU</HT> — ir atbilstoši Spānijas tiesībām dibināta sabiedrība. Kad 1992. gadā tā tika nodibināta, tā ietilpa <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> grupas ķīmisko vielu nodaļā, kas veica ar nātrija hlorātu saistītas darbības un ko pārvaldīja sabiedrība<?PAGE NO="II-7594"?> <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT>, <HT TYPE="ITALIC">SA</HT> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0001" REF.START="QS0001"/>). Līdz 1994. gadam <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> piederēja 100 % prasītājas kapitāla daļu. 1994. gada decembrī <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> izveidoja holdinga sabiedrību ar nosaukumu <HT TYPE="ITALIC">Energia e Industrias Aragonesas EIA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">SA</HT> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/><HT TYPE="ITALIC">EIA</HT><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0002" REF.START="QS0002"/>), kurai tika nodota visu ar ķīmiskajām vielām saistīto darbību veikšana. Tādējādi prasītāja kļuva par <HT TYPE="ITALIC">EIA</HT> meitassabiedrību 100 % apmērā. Sākotnēji <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> piederēja 98,84 % no <HT TYPE="ITALIC">EIA</HT> kapitāla daļām, pēc tam — no <DATE ISO="19950101">1995. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20001231">2000. gada 31. decembrim</DATE> — šī <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> piederošā daļa <HT TYPE="ITALIC">EIA</HT> kapitālā bija no 49,44 % līdz 50,71 %.</TXT></NP><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Nātrija hlorāts ir spēcīgs oksidētājs, ko iegūst, veicot nātrija hlorīda šķīduma elektrolīzi kamerā bez diafragmas. Nātrija hlorātu var ražot kristāliskā veidā vai šķīdumā. To galvenokārt izmanto hlora dioksīda ražošanai, kuru izmanto celulozes un papīra rūpniecībā ķīmiskās celulozes balināšanai. Citi tā izmantošanas veidi daudz mazākā mērā ir saistīti ar dzeramā ūdens attīrīšanu, audumu balināšanu, herbicīdiem un urāna bagātināšanu (Komisijas <DATE ISO="20080611">2008. gada 11. jūnija</DATE> Lēmuma C(2008) 2626, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.695 — Nātrija hlorāts) (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0003" REF.START="QS0003"/>) preambulas 2. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>3</NO.P><TXT><DATE ISO="20030328">2003. gada 28. martā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">EKA Chemicals AB</HT> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/><HT TYPE="ITALIC">EKA</HT><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0004" REF.START="QS0004"/>) — Zviedrijā dibinātas sabiedrības — pārstāvji iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai, alternatīvi, naudas soda samazināšanu atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (<REF.DOC.OJ COLL="C" DATE.PUB="2002" NO.OJ="045" PAGE.FIRST="3">OV 2002, C 45, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>paziņojums par sadarbību<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0005" REF.START="QS0005"/>) saistībā ar aizliegtas vienošanās esamību nātrija hlorāta ražošanas nozarē. <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> pieteikums bija pamatots ar tās iesniegtiem dokumentāriem pierādījumiem un ar tās pārstāvju mutiskiem paziņojumiem, kas sniegti <DATE ISO="20030331">2003. gada 31. martā</DATE> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/><HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2003. gada paziņojumi<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0006" REF.START="QS0006"/>).</TXT></NP><?PAGE NO="II-7595"?><NP><NO.P>4</NO.P><TXT><DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembrī</DATE> Eiropas Kopienu Komisija pieņēma lēmumu, ar ko <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> piešķīra nosacītu atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši paziņojuma par sadarbību 15. punktam.</TXT></NP><NP><NO.P>5</NO.P><TXT><DATE ISO="20040910">2004. gada 10. septembrī</DATE> Komisija atbilstoši Padomes <DATE ISO="20021216">2002. gada 16. decembra</DATE> Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (<REF.DOC.OJ COLL="L" DATE.PUB="2003" NO.OJ="001" PAGE.FIRST="1">OV 2003, L 1, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 18. panta 2. punktam informācijas pieprasījumus nosūtīja <HT TYPE="ITALIC">Finnish Chemicals Oy</HT> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">FC</HT><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0007" REF.START="QS0007"/>), Somijā dibinātai sabiedrībai, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France SA</HT>, Francijā dibinātai sabiedrībai, kas apstrīdētajā lēmumā ir minēta ar firmu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Atochem<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0008" REF.START="QS0008"/> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/><HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0009" REF.START="QS0009"/>), un, visbeidzot, prasītājai.</TXT></NP><NP><NO.P>6</NO.P><TXT><DATE ISO="20040924">2004. gada 24. septembrī</DATE> Komisija uzklausīja <HT TYPE="ITALIC">L</HT>., <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> darbinieku (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/><HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>)<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0010" REF.START="QS0010"/>) (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/><HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> paziņojumi<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0011" REF.START="QS0011"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>7</NO.P><TXT><DATE ISO="20041018">2004. gada 18. oktobrī</DATE>, izpildot Komisijas informācijas pieprasījumu, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazinājumu atbilstoši paziņojumam par sadarbību.</TXT></NP><NP><NO.P>8</NO.P><TXT><DATE ISO="20041029">2004. gada 29. oktobra</DATE> sanāksmē, kas notika Komisijas telpās, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> tai iesniedza pieteikumu par naudas soda samazinājumu atbilstoši paziņojumam par sadarbību un mutiski Komisijai sniedza informāciju saistībā ar pētījumu par nātrija hlorīdu. Ar <DATE ISO="20041102">2004. gada 2. novembra</DATE> vēstuli <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> apstiprināja savu pieteikumu samazināt naudas sodu un vienlaikus sniedza dokumentārus pierādījumus par tās dalību Komisijas norādītajā pārkāpumā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7596"?><NP><NO.P>9</NO.P><TXT><DATE ISO="20041104">2004. gada 4. novembrī</DATE> notika Komisijas un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> pārstāvju sanāksme. <DATE ISO="20041111">2004. gada 11. novembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> nosūtīja Komisijai papildu informāciju par jaunākajām pārmaiņām nātrija hlorāta tirgū.</TXT></NP><NP><NO.P>10</NO.P><TXT><DATE ISO="20041203">2004. gada 3.</DATE> un <DATE ISO="20041209">9. decembrī</DATE> prasītāja izpildīja Komisijas <DATE ISO="20040910">2004. gada 10. septembra</DATE> informācijas pieprasījumus.</TXT></NP><NP><NO.P>11</NO.P><TXT><DATE ISO="20060706">2006. gada 6. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> sniedza jaunu mutisku paziņojumu Komisijai, kam sekoja intervijas ar diviem tās darbiniekiem <DATE ISO="20060719">2006. gada 19.</DATE> un <DATE ISO="20060720">20. jūlijā</DATE>. <DATE ISO="20060829">2006. gada 29. augusta</DATE> sanāksmē Komisijas telpās <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> sniedza jaunus mutiskus paziņojumus (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/><HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2006. gada paziņojumi<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0012" REF.START="QS0012"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>No <DATE ISO="20061113">2006. gada 13. novembra</DATE> līdz <DATE ISO="20080411">2008. gada 11. aprīlim</DATE> Komisija atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam vairākām sabiedrībām nosūtīja informācijas pieprasījumus, un to vidū prasītājai tā šos lūgumus nosūtīja <DATE ISO="20061113">2006. gada 13. novembrī</DATE>, <DATE ISO="20070208">2007. gada 8. februārī</DATE> un <DATE ISO="20070312">12. martā</DATE> un <DATE ISO="20080411">2008. gada 11. aprīlī</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>13</NO.P><TXT><DATE ISO="20070727">2007. gada 27. jūlijā</DATE> Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kura adresāti bija arī <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>, prasītāja un <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Noteiktajā termiņā prasītāja darīja Komisijai zināmus savus apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem. Prasītājai bija pieejami, pirmkārt, Komisijas lietas materiāli <HT TYPE="ITALIC">DVD</HT> formā, ko Komisija tai bija nosūtījusi un kuros bija ietverti publiski dokumenti, un, otrkārt, dokumenti, kuros bija pierakstīti mutvārdu paziņojumi, ko sniegušas personas, kuras lūgušas tām piemērot paziņojumu par sadarbību, un ko Komisija apkopojusi izmeklēšanas procedūras gaitā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7597"?><NP><NO.P>15</NO.P><TXT><DATE ISO="20071120">2007. gada 20. novembrī</DATE> vairākas attiecīgās sabiedrības, arī <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT>, bet ne prasītāja, izmantoja savas tiesības tikt mutiski uzklausītām Komisijā.</TXT></NP><NP><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20080611">2008. gada 11. jūnijā</DATE> Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu un prasītājai to paziņoja tā paša gada 16. jūnijā.</TXT></NP><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma preambulas 69. apsvērumā Komisija būtībā norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un prasītāja piedalījās sanāksmēs un sazinājās, lai sadalītu tirgus, savā starpā sadalot pārdošanas apjomus, un lai noteiktu nātrija hlorāta cenas Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>EEZ<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0013" REF.START="QS0013"/>) tirgū. Šajā ziņā Komisija ir izveidojusi sarakstu ar 72 pret konkurenci vērstiem saziņas gadījumiem, kas izpaudās vai nu kā sanāksmes, vai arī kā sarunas pa tālruni (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>72 pret konkurenci vērsti saziņas gadījumi<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0014" REF.START="QS0014"/>). Šis saraksts ir iekļauts apstrīdētā lēmuma I pielikumā. Turklāt apstrīdētā lēmuma II pielikumā ir iekļauts minētajā lēmumā norādīto personu saraksts. Norādīto personu vidū ir <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">W</HT>., <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> darbinieki (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/><HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>)<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0015" REF.START="QS0015"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/><HT TYPE="ITALIC">W</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>)<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0016" REF.START="QS0016"/>), <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/><HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0017" REF.START="QS0017"/>), <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> darbinieki, <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">A</HT>., prasītājas darbinieks (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/><HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>)<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0018" REF.START="QS0018"/>). Tai pašā apstrīdētā lēmuma preambulas 69. apsvērumā Komisija norāda, ka minētās pret konkurenci vērstās darbības <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> īstenoja no <DATE ISO="19940921">1994. gada 21. septembra</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> — no <DATE ISO="19950517">1995. gada 17. maija</DATE> un prasītāja — no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE>. Ja runā par <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un prasītāju, minētās darbības esot turpinājušās vismaz līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma preambulas 70. un 71. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka to lēmumu ievērošana, kas ir pieņemti aizliegtās vienošanās ietvaros, galvenokārt tika pārbaudīta divpusējās sanāksmēs un telefonsarunās, kuru laikā puses apmainījās ar slepenu komercinformāciju par sarunām ar klientiem, īpaši par pārdotajiem apjomiem un izmantotajām cenām. Tā piebilda, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki<?PAGE NO="II-7598"?> īstenoja nātrija hlorāta tirgus stabilizācijas stratēģiju, kuras galīgais mērķis bija savā starpā sadalīt šī produkta pārdošanas apjomus, saskaņot cenu noteikšanas politiku attiecībā pret pircējiem un tādējādi maksimāli palielināt savu peļņu.</TXT></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT>Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 73.–78. apsvērumā Komisija lielos vilcienos ir aprakstījusi pamatprincipus un aizliegtās vienošanās darbību. Šajā ziņā tā ir norādījusi uz daudziem lielāko nātrija hlorāta ražotāju saziņas gadījumiem, kuru galvenais mērķis bija savstarpējas sarunas nolūkā sadalīt pārdošanas apjomus attiecīgajos ģeogrāfiskajos tirgos un noteikt sasniedzamās cenas ar klientiem noslēgtajos līgumos. Komisija uzskata, ka apmaiņa ar slepenu komercinformāciju bija būtisks slepenās rīcības aspekts, jo pēc tam dalībnieki varēja paredzēt savu konkurentu rīcību tirgū. Runājot par aizliegtās vienošanās darbību, Komisija apstiprina, ka nātrija hlorāta ražotāji bieži sazinājās, rīkojot divpusējas vai daudzpusējas sanāksmes un telefonsarunas, tomēr neievērojot nekādu iepriekš noteiktu plānu. Tā tomēr precizē, ka augstākās vadības līmenī diskusijas notika daudzpusēju sanāksmju laikā, bieži vien ārpus Eiropas Ķīmijas rūpniecības padomes (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0019" REF.START="QS0019"/>) nātrija hlorāta darba grupas sanāksmēm. Visbeidzot Komisija uzskata, ka, runājot par sarunu grafiku, konkurentu sazināšanās parasti kļuva intensīvāka katra gada beigās (no oktobra līdz decembrim), proti, laika posmā, kas atbilda ikgadējām nātrija hlorāta ražotāju un to klientu sarunām par līgumiem attiecībā uz nākamo gadu. Tomēr Komisija norāda, ka laika posmā, par kuru tiek veikta izmeklēšana, šīs sarunas bieži vien turpinājās nākamā gada sākumā, proti, janvārī un februārī.</TXT></NP><NP><NO.P>20</NO.P><TXT>Runājot par prasītājas prettiesisko rīcību, no apstrīdētā lēmuma preambulas 350. un 356. apsvēruma izriet, ka, lai novērtētu tās dalību prettiesiskajos nolīgumos, Komisija balstījās, pirmkārt, uz pieteikumiem par atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda<?PAGE NO="II-7599"?> samazināšanu, otrkārt, uz tālaika dokumentiem, kas, kā uzskata Komisija, pierāda, ka prasītāja sazinājās ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, un, visbeidzot, uz prasītājas atzīšanos par tās dalību prettiesiskajā sanāksmē, kas notika ārpus oficiālās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> sanāksmes, <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvārī</DATE> Briselē (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>prettiesiskā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksme<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0020" REF.START="QS0020"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>21</NO.P><TXT>Konkrētāk attiecībā uz tālaika pierādījumiem par pārkāpumu Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 349. un 350. apsvērumā norāda, ka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><GR.CONSID><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>349</NO.P><TXT>[<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] piezīmēs trīs reizes ir norāde uz telefonsarunu ar prasītāju. Vispirms <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembrī</DATE> [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] sarunā ar [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>)] apstiprināja, ka [<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>] ievērošot cenas, kas nolīgtas attiecībā uz Spāniju un Portugāli, šajā ziņā atsaucoties uz apspriedēm ar [prasītāju]: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>[konfidenciāli]<NOTE NOTE.ID="E0002" NUMBERING="ARAB" TYPE="FOOTNOTE"><P>— Slēpta konfidenciāla informācija.</P></NOTE><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0022" REF.START="QS0022"/> (izcēlums pievienots, skat. 130. apsvērumu). Piezīme <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0023" REF.START="QS0023"/> norāda, ka [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] ar [prasītāju] iepriekš ir bijusi personiska saruna par cenām, kas iekļaujas starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem panākto nolīgumu sistēmā. Turklāt [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] piezīmēs ir minēta kāda telefonsaruna ar [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>)]: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0024" REF.START="QS0024"/> (izcēlums pievienots, skat. 219. apsvērumu). Šī piezīme apstiprina, ka <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> cenas tieši apsprieda ar [prasītāju], kas arī ietilpst cenu vispārējā saskaņošanā. Visbeidzot [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] piezīmēs attiecībā uz <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunu ir precizēts: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0025" REF.START="QS0025"/> (izcēlums pievienots, skat. 258. apsvērumu). No šīs piezīmes izriet, ka [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] norādīja uz to, ko [<HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>)] viņam izstāstīja pa tālruni, vai ka viņš pēdējam minētajam atstāstījis savu sarunu ar [prasītāju]. [Tam, vai prasītāja] ir sazinājusies drīzāk ar vienu, nevis ar otru, nav nozīmes, jo no piezīmju satura izriet, ka attiecīgā apspriede bija prettiesiska.</TXT></NP></CONSID><?PAGE NO="II-7600"?><CONSID><NP><NO.P>350</NO.P><TXT>Šīs norādes skaidri liecina par tiešu sazināšanos pa tālruni ar [prasītāju] un acīmredzami norāda, ka pēdējā minētā tieši sekmēja vispārējo nolīgumu par cenām noslēgšanu. Vēl arī [prasītāja] ir apstiprinājusi, ka piedalījās [prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē], kuras laikā konkurentu vidū norisinājās prettiesiskas apspriedes (skat. 182. un 184. apsvērumu). Tādējādi, balstoties uz šajā lietā izdarītajiem mutiskajiem paziņojumiem un tālaika pierādījumiem, kas skaidri norāda uz tās pret konkurenci vērstu rīcību, Komisija secina, [ka prasītāja] ir piedalījusies pārkāpumā kopumā. Šādos apstākļos [prasītājai] ir jāsniedz pierādījumi, kas izskaidro, kādā veidā tās rīcība ir saderīga ar konkurētspējīgu rīcību.<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0021" REF.START="QS0021"/></TXT></NP></CONSID></GR.CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>22</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā Komisija ir norādījusi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>Citos gadījumos, kad [..] [apstrīdētajā] lēmumā ir izdarīta norāde uz [prasītāju], Komisija piekrīt sabiedrības argumentam, ka informācija var būt iegūta drīzāk no trešās personas nekā no pašas ieinteresētās personas. Komisijas lietas materiālos nav pietiekamu pierādījumu, kas ļautu precīzi pierādīt, ka attiecīgā informācija būtu iegūta tieši no prasītājas. Tas tiks ņemts vērā saistībā ar pārkāpuma ilgumu, par ko [prasītāja] ir atbildīga.<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0026" REF.START="QS0026"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>23</NO.P><TXT>Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu un konkrētāk uz prasītājas dalības pārkāpumā sākuma un beigu datumiem Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 487.–489. apsvērumā ir norādījusi un secinājusi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><GR.CONSID><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>487</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un [<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>] pret konkurenci vērstos nolīgumos piedalījās kopš [..] un [prasītāja] — vismaz kopš <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> (skat. 130. apsvērumu). [..].</TXT></NP></CONSID><?PAGE NO="II-7601"?><CONSID><NP><NO.P>488</NO.P><TXT>Runājot par pārkāpuma beigām, ciktāl Komisijai zināms, pēdējā pret konkurenci vērstā sanāksme — kurā piedalījās <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Atochem</HT> un [prasītāja] — notika <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārī</DATE>. Šīs sanāksmes laikā <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> atklāti norobežojās no aizliegtās vienošanās, darot zināmu savu atteikšanos piedalīties jebkādās citās apspriedēs ar konkurentiem. Viens no dalībniekiem tajā skaidri norādīja uz savu vēlmi vairs netikt iesaistītam aizliegtā vienošanās, un, ciktāl Komisijai ir zināms, runa ir par pēdējo saziņu nātrija hlorāta ražotāju starpā, kam ir nozīme šajā ziņā (skat. arī 283. apsvērumu). Kaut gan <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Atochem</HT> un [prasītāja] tieši piedalījās <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē, nekas Komisijas lietas materiālos nenorāda, ka [<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>] būtu atklāti norobežojusies no aizliegtās vienošanās pirms šī datuma (turklāt neviena no lietas dalībniecēm nav norādījusi uz šādu norobežošanos). Tādējādi <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāri</DATE> Komisija uzskata par aizliegtās vienošanās darbības beigu datumu saistībā ar visiem attiecīgajiem uzņēmumiem, šajā gadījumā — <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, [<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>], <HT TYPE="ITALIC">Atochem</HT> un [prasītāju].</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>489</NO.P><TXT>No tā izriet, ka kopējais pārkāpuma ilgums, kas ir aprakstīts [..] [apstrīdētajā] lēmumā, ir [..] 3 gadi un 1 mēnesis, runājot par [prasītāju] un <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT>.<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0027" REF.START="QS0027"/></TXT></NP></CONSID></GR.CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>24</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma preambulas 444. un 455.–468. apsvērumā Komisija uzskata, pirmkārt, ka <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> īstenoja izšķirošu ietekmi uz prasītājas stratēģisko pieeju un kopējo komercpolitiku un, otrkārt, ka pēc tam, kad <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> bija pārņēmusi <HT TYPE="ITALIC">EIA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">EIA</HT> kā vienīgās prasītājas akcionāres atbildība par pārkāpumu pārgāja <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT>. Tādējādi apstrīdētā lēmuma preambulas 469. un 487.–489. apsvērumā Komisija [prasītāju] un <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> ir atzinusi par solidāri atbildīgām par pārkāpumu, ko izdarījusi pirmā minētā no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE> (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>attiecīgais pārkāpums<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0028" REF.START="QS0028"/>), proti, kopumā trīs gadu un viena mēneša garumā.</TXT></NP><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Runājot par uzliekamā naudas sodu apmēra noteikšanu, no apstrīdētā lēmuma preambulas 498. apsvēruma izriet, ka Komisija ir balstījusies uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu<?PAGE NO="II-7602"?> (<REF.DOC.OJ COLL="C" DATE.PUB="2006" NO.OJ="210" PAGE.FIRST="2">OV 2006, C 210, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>2006. gada pamatnostādnes<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0029" REF.START="QS0029"/>). Turklāt šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma preambulas 509. apsvēruma izriet, ka, lai noteiktu pārdošanas vērtību, Komisija ir ņēmusi vērā nātrija hlorāta pārdošanas apjomu, ko EEZ īstenojis katrs uzņēmums finanšu gadā, kas atbilst pēdējam pilnam pārkāpuma gadam un kas beidzās <DATE ISO="19991231">1999. gada 31. decembrī</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Runājot par naudas soda pamatsummas noteikšanu, no apstrīdētā lēmuma preambulas 509.–524. apsvēruma izriet, ka Komisija, pirmkārt, saistībā ar attiecīgā pārkāpuma smagumu ir konstatējusi, no vienas puses, ka pārkāpums bija īpaši smags, jo tas bija balstīts uz nolīgumiem par tirgu sadali un cenu noteikšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 512. apsvērums), no otras puses, ka kopējā tirgus daļa, kas piederēja uzņēmumiem, kuri piedalījās šajā pārkāpumā, 1999. gadā bija 90 % no EEZ (apstrīdētā lēmuma preambulas 513. apsvērums), turklāt, ka šis pārkāpums ietekmēja būtisku EEZ teritorijas daļu (apstrīdētā lēmuma preambulas 514. apsvērums) un, visbeidzot, ka nolīgumi, pat ja tie ne vienmēr sniedza visus vēlamos rezultātus, kopumā tika īstenoti (apstrīdētā lēmuma preambulas 515. apsvērums). Līdz ar to Komisija noteica katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma pārdošanas vērtības daļu, kas tika izmantota, lai pamatsummu noteiktu 19 % apmērā.</TXT></NP><NP><NO.P>27</NO.P><TXT>Otrkārt, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 24. punkta noteikumiem, Komisija noteica reizināšanas koeficientu 3,5, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma ilgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>28</NO.P><TXT>Treškārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 523. apsvērumā, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 25. punkta noteikumiem un lai attiecīgos uzņēmumus atturētu no dalības horizontālos nolīgumos par cenu noteikšanu, kas līdzinās apstrīdētajā lēmumā<?PAGE NO="II-7603"?> aplūkotajiem nolīgumiem, Komisija ir nolēmusi palielināt naudas soda pamatsummu par papildu summu, kas, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma preambulas 512.–515. apsvērumā aplūkotos faktorus, ir noteikta 19 % apmērā.</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 1. panta g) un h) punktā Komisija secina, ka prasītāja un <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> ir pārkāpušas EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE> piedaloties visos nolīgumos un saskaņotās darbībās, lai sadalītu pārdošanas apjomus, noteiktu cenas, apmainītos ar slepenu komercinformāciju par cenām un pārdošanas apjomiem un uzraudzītu pret konkurenci vērstu vienošanos īstenošanu attiecībā uz nātrija hlorātu EEZ tirgū.</TXT></NP><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punktā Komisija prasītājai un <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> solidāri ir uzlikusi naudas sodu EUR <FT TYPE="NUMBER">9900000</FT> apmērā.</TXT></NP><NP><NO.P>31</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija apstrīdētā lēmuma 1. pantā norādītajiem uzņēmumiem liek, pirmkārt, izbeigt konstatēto pārkāpumu, ja vien tas jau nav izdarīts, un, otrkārt, atturēties no jebkuras apstrīdētā lēmuma 1. pantā norādītās rīcības vai darbības atkārtošanas, kā arī no tādas rīcības vai darbības, kam ir tāds pats vai līdzīgs mērķis vai sekas.</TXT></NP><NP><NO.P>32</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 4. pantā ir uzskaitīti apstrīdētā lēmuma adresāti, to skaitā prasītāja.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="II-7604"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>33</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20080826">2008. gada 26. augustā</DATE>, prasītāja cēla šo prasību.</TXT></NP><NP><NO.P>34</NO.P><TXT>Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Vispārējā tiesa arī uzdeva dažus jautājumus lietas dalībniecēm un lūdza Komisiju tai iesniegt dažus dokumentus. Lietas dalībnieces uz minētajiem jautājumiem atbildēja un lūgumus izpildīja tām noteiktajos termiņos.</TXT></NP><NP><NO.P>35</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20100903">2010. gada 3. septembra</DATE> vēstuli Komisija iesniedza apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdē lietā T-348/08.</TXT></NP><NP><NO.P>36</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Vispārējā tiesa nodeva lietas dalībniecēm Komisijas lietas materiālu 1159. un 1160. lappuses kopijas. Tās apstiprināja, ka, izņemot to, ka Vispārējā tiesa rokrakstā bija pievienojusi šajās divās lappusēs iekļauto ievilkumu numerāciju, minētās kopijas ir pilnībā identiskas oriģinālajam tekstam, kas ir iekļauts minētajās Komisijas lietas materiālu lappusēs.</TXT></NP><NP><NO.P>37</NO.P><TXT>Mutvārdu process tika pabeigts <DATE ISO="20100910">2010. gada 10. septembrī</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>38</NO.P><TXT>Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>prioritāri, atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju;</P></ITEM><?PAGE NO="II-7605"?><ITEM><P>pakārtoti, grozīt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu, lai atceltu vai būtiski samazinātu tai uzliktā naudas soda apmēru;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>39</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>prasību noraidīt;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>A —</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>40</NO.P><TXT>Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda divus pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl Komisija nav pietiekami juridiski pierādījusi, ka prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā. Otrais pamats ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā, ko Komisija ir pieļāvusi prasītājai uzliktā naudas soda apmēra aprēķināšanas stadijā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7606"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl Komisija ir atzinusi, ka prasītāja pārkāpumā piedalījās no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>41</NO.P><TXT>Pirmā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka pierādījumi, uz kuriem Komisija ir pamatojusies apstrīdētajā lēmumā, juridiski pietiekami nepierāda, ka tā būtu piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā. Šis pirmais pamats ir sadalīts divās daļās. Komisija neesot pierādījusi, pirmkārt, ka prasītāja būtu tieši piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE> un, otrkārt, ka tā būtu piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā visā EEZ.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Lietas dalībnieku argumenti</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>42</NO.P><TXT>Prasītāja uzskata, ka pierādījumu kopums, ko Komisija ir norādījusi, lai to vainotu attiecīgajā pārkāpumā, ir balstīts uz šādu trīs veidu pierādījumiem. Pirmais esot saistīts ar faktu, ka prasītāja ir atzinusi, ka ir piedalījusies prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē ar <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>. Otrais esot saistīts ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) ar roku rakstītajām piezīmēm (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/><HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0030" REF.START="QS0030"/>). Trešais elements esot saistīts ar <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2003. un 2006. gada paziņojumiem. Neviens no šiem trim pierādījumiem, ņemtiem atsevišķi vai kopā, nepastāvot nekādām vērā ņemamām šaubām, nepierādot, ka tā būtu bijusi prettiesiskas aizliegtas vienošanās dalībniece.</TXT></NP><NP><NO.P>43</NO.P><TXT>Pirmkārt, runājot par prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, prasītāja neapstrīd, ka tajā ir piedalījusies. Viņasprāt, runa bija par pilnībā neformālu tikšanos kādas viesnīcas gaiteņos. Tā tomēr atgādina, kā tas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas ir iekļautas Komisijas lietas materiālu 1159. lappusē, ka aizliegtās vienošanās vadītāji esot lūguši prasītājas darbiniekam aiziet neilgi pēc tam, kad tika izveidota grupa. Tādējādi<?PAGE NO="II-7607"?> prasītāja apgalvo, ka tas, ka tā daļēji piedalījusies tikai vienā sanāksmē no Komisijas norādītajiem 72 pret konkurenci vērstiem saziņas gadījumiem aizliegtās vienošanās locekļu starpā, neļauj to vainot dalībā ļoti sarežģītos nolīgumos, kas nepārtraukti tika noslēgti starp citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem.</TXT></NP><NP><NO.P>44</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par tālaika pierādījumiem par pārkāpumu, kas ir pamatoti ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, tos veido tikai trīs netiešas norādes uz prasītāju, kuras ir iekļautas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā. Pirmām kārtām, gan no minētā apsvēruma, gan no minētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma izrietot, ka šīs trīs norādes <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs esot vienīgie tālaika pierādījumi par faktiem, kas pamato prasītājas apsūdzību. Otrām kārtām, no minētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma teksta izrietot, ka Komisija pati esot uzskatījusi, ka nav iespējams precīzi pierādīt, ka pārējā informācija, kas gūta no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm par prasītāju, ir iegūta tieši no prasītājas.</TXT></NP><NP><NO.P>45</NO.P><TXT>Prasītāja piebilst, ka pārējos paziņojumus, kas ir iekļauti lūgumos piemērot paziņojumu par sadarbību un kam Komisija savos dokumentos cenšas piešķirt prioritāti pār trim apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā minētajām norādēm, var interpretēt atšķirīgi no tā, ko iesaka Komisija, un tie neļauj secināt, ka prasītāja būtu piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā. Visbeidzot Komisija esot balstījusies arī uz citiem pierādījumiem, kas, pirmām kārtām, neesot minēti apstrīdētajā lēmumā un, otrām kārtām, nepierādot nekādu prasītājas vainojamību, kas izskaidrojot to, ka tie netika iekļauti minētajā lēmumā. Konkrētāk prasītāja norāda, ka Komisija iebildumu rakstā apgalvo, ka lēmums esot pamatots ne tikai ar trim apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā iekļautajām norādēm, bet arī ar citām norādēm, kas uz to attiecas un kas iegūtas no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm. Prasītāja uzskata, ka tādējādi ir jāuzskata, ka katra norāde uz to ir interpretējama kā tiešs apgalvojums, kas vērsts pret to. Kaut<?PAGE NO="II-7608"?> arī Komisija atsaucas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>[apstrīdētā] lēmuma skaidro formulējumu<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0031" REF.START="QS0031"/>, runājot par šīm citām norādēm, kas ir balstītas uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, lai apsūdzētu prasītāju, prasītāja tieši pretēji uzskata, vai nu ka tās ir pierādījumi tās attaisnošanai, vai arī ka tās nepierāda, ka tā būtu piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>46</NO.P><TXT>Visbeidzot prasītāja uzskata, ka pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma, tiktāl, ciktāl tajā ir norādīts, ka, tā kā cita informācija, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, var būt iegūta drīzāk no trešās personas nekā no prasītājas, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>tā tiks ņemta vērā, nosakot pārkāpuma smagumu, par ko ir jāatbild [prasītājai]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0032" REF.START="QS0032"/>, Komisija nav grozījusi prasītājas dalības attiecīgajā pārkāpumā ilguma aprēķinu salīdzinājumā ar to, kas bija paredzēts paziņojumā par iebildumiem. Līdz ar to prasītāja secina, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētais ilgums pareizi neatspoguļo tās iespējamās dalības attiecīgajā pārkāpumā apmēru un ka Komisija to nav pielāgojusi vai piekāpusies, lai atspoguļotu pierādījumu nenozīmīgo raksturu.</TXT></NP><NP><NO.P>47</NO.P><TXT>Pirmā norāde uz prasītāju, kas ir iekļauta apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, attiecoties uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) telefonsarunu <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembrī</DATE>, kuras laikā pirmais esot atsaucies uz sarunu, kas tam bijusi ar prasītāju par cenām Spānijā. Prasītāja norāda, ka, nepastāvot nekādām vērā ņemamām šaubām šajā jautājumā, šī pirmā norāde nepierāda, ka tā būtu bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece. Pirmām kārtām, attiecīgais darbinieks esot noliedzis, ka būtu sazinājies ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) ārpus <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> vispārējām oficiālajām asamblejām. Otrām kārtām, šajā norādē esot tikai izklāstīts ar <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> notikušās sarunas par prasītāju saturs. Visbeidzot citi pierādījumi nenorādot, ka prasītāja būtu piedalījusies nolīgumā par cenām sarunu vešanas laikā, pirms tika parakstīti līgumi par nātrija hlorātu attiecībā uz 1997. gada pirmo ceturksni. Ja prasītāja tajā laikā būtu bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs tas būtu bijis minēts biežāk un ne tikai netiešā veidā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7609"?><NP><NO.P>48</NO.P><TXT>Otrā norāde uz prasītāju esot saistīta ar kādu <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) telefonsarunu <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembrī</DATE>, kuras laikā otrais esot atsaucies uz sarunu, kas tam bijusi ar <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> par cenām Portugālē. No šīs pēdējās sarunas izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> esot norādījusi <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) vērsties pie kāda prasītājas darbinieka. Prasītāja uzskata, ka šis fragments nenorāda, ka tā būtu bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, un tieši pretēji varētu likt saprast, ka prasītājai tika lūgts nesamazināt savas cenas. Turklāt prasītāja norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> lūgumā piemērot paziņojumu par sadarbību (kas izteikts <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) uzklausīšanas laikā <DATE ISO="20040924">2004. gada 24. septembrī</DATE>) nav nevienas norādes uz prasītājas nosaukumu saistībā ar apspriedēm, kas notika no 1998. gada vidus līdz 2000. gada maijam. Turklāt šajā fragmentā esot izklāstīts <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>, kas bija tieša <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> konkurente, paziņojums. Tādējādi prasītāja pauž domu, ka, ja <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> runāja ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>), <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> kā <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> sīva konkurente varēja būt ieinteresēta tai likt ticēt, ka cena netiks samazināta un ka <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> ir jāievēro iepriekšējā gada līmenis. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka 1998. gadā tā samazināja savas nātrija hlorāta pārdošanas cenas Portugālē. Tādējādi otrā norāde ne vien nepierādot, ka prasītāja būtu piedalījusies apspriedēs attiecīgajā laika posmā, bet tā arī esot attaisnojošs pierādījums, jo tā norādot, ka prasītāja savu rīcību nebija saskaņojusi ar aizliegtās vienošanās locekļu rīcību.</TXT></NP><NP><NO.P>49</NO.P><TXT>Trešā norāde uz prasītāju esot saistīta ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) telefonsarunu <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembrī</DATE>, kuras laikā viens no šiem abiem sarunu biedriem esot norādījis, ka runājis ar prasītāju. Prasītāja apgalvo, ka tas, ka kāds ar to ir runājis, pats par sevi nenozīmē, ka tā būtu īstenojusi prettiesisku rīcību. Ja tas tika uzskatīts par uzņēmumu, kas atteicies sadarboties, esot iespējams, ka citiem aizliegtās vienošanās locekļiem ar to bija jārunā, lai mēģinātu to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>pierunāt stāties ierindā<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0033" REF.START="QS0033"/>. Turklāt prasītāja no jauna vērš uzmanību uz to, ka šī trešā norāde ir pretrunā paziņojumiem, kas iegūti, uzklausot <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>), un kuros viņš vairs prasītāju nemin kā aizliegtās vienošanās dalībnieci no 1998. gada vidus līdz 2000. gada maijam.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7610"?><NP><NO.P>50</NO.P><TXT>Treškārt, runājot par <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2003. un 2006. gada paziņojumiem, prasītāja atgādina, ka Komisija uzskata, ka tie izskaidro <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>prasītājas iesaistīšanos attiecībā uz Spānijas, Francijas un Portugāles klientiem<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0034" REF.START="QS0034"/>. Taču <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> neizvirzot nevienu šāda veida apsūdzību.</TXT></NP><NP><NO.P>51</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, no <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2003. gada paziņojumiem izrietot, ka galvenie aizliegtās vienošanās dalībnieki bija <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>. Prasītāja nolīgumos esot piedalījusies vismazākajā mērā. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 358. apsvērumā un ar to saistītajā 391. zemsvītras piezīmē Komisija esot minējusi tieši <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2003. gada paziņojumus. Šajā ziņā prasītāja iesniedz un komentē trīs šo paziņojumu daļas, kas ir saistītas attiecīgi ar Spāniju, Franciju un Portugāli. Šīs trīs daļas esot attiecīgās <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojuma daļas, kurās esot izskaidrots <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> apgalvojums, ka prasītāja ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece atkarībā no tās situācijas un interesēm tirgū attiecībā uz Spānijas, Francijas un Portugāles klientiem.</TXT></NP><NP><NO.P>52</NO.P><TXT>No pirmās daļas, kas attiecas uz Spāniju, izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> esot īpaši paziņojusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0035" REF.START="QS0035"/>. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka, ja tai būtu jāzaudē tirgus daļas Spānijā, būtu dabiski, ka tā censtos atrast klientus blakus esošajos tirgos, piemēram, Francijā vai Portugālē. Runa esot par parastu rīcību tirgū, kurā ir spēkā konkurence. Tādējādi pastāvot interpretācija, kas atšķiras no Komisijas sniegtās un kas ir saderīga ar parasto rīcību tirgū.</TXT></NP><NP><NO.P>53</NO.P><TXT>No otrās daļas, kas attiecas uz Franciju, izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> esot īpaši paziņojusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0036" REF.START="QS0036"/>. Prasītāja apgalvo, ka Komisija balstās uz šo paziņojumu, lai norādītu uz to, ka Francijā starp <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un ražotājiem, kas nebija <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, pastāvēja divpusēji nolīgumi par apjomiem. Tādējādi prasītāja norāda, ka šis <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojums ir balstīts tikai uz baumām, jo tā apgalvo, ka prasītāja ir piedalījusies nolīgumos, kuros <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> nepiedalījās. Tādējādi šajā paziņojumā iekļauto informāciju varēja iegūt tikai<?PAGE NO="II-7611"?> no trešās personas, piemēram, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>. Prasītāja norāda, ka savā lūgumā piemērot paziņojumu par sadarbību <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> nemin nevienu citu nolīgumu ar prasītāju. Trešās personas paziņojums, kurā ir apgalvots, ka pastāv nolīgums, kuru, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>šķiet,<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0037" REF.START="QS0037"/> ir noslēguši citi ražotāji, nevar pamatot pārliecību par to, ka šāds nolīgums pastāv. Tādējādi šī <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojuma daļa neesot pietiekami skaidra, lai vainotu prasītāju attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā.</TXT></NP><NP><NO.P>54</NO.P><TXT>No trešās daļas, kas attiecas uz Portugāli, izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> esot īpaši paziņojusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0038" REF.START="QS0038"/>. Prasītāja apgalvo, ka nesaprot, kādā veidā šis paziņojums varētu būt pierādījums, kas ir vērsts pret to, ja saistībā ar nolīgumu par apjomiem tas attiecas tikai uz <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>55</NO.P><TXT>Otrām kārtām, <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2006. gada paziņojumi tika izteikti pēc Komisijas lūguma. Prasītāja, neraugoties uz Komisijas argumentiem savai aizstāvībai, apstiprina un joprojām uzskata, ka ar šiem 2006. gada paziņojumiem tiek labotas atsevišķas kļūdas vai pat noliegti atsevišķi apgalvojumi, kas ir iekļauti iepriekšējos <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumos, konkrētāk, 2003. gada paziņojumos. Tādējādi savos 2006. gada paziņojumos <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> esot norādījusi, ka prasītāja esot piedalījusies tikai vienā, nevis vairs piecās sanāksmēs. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> vairs neesot norādījusi, ka prasītāja un <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> esot sadalījušas savas tirgus daļas Francijā atbilstoši citam nolīgumam. Turklāt prasītāja vērš uzmanību uz to, ka, runājot par Spānijas tirgu, jaunais <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojums apstiprina tās viedokli, ka Komisijas norādītā rīcība tomēr esot dabiska. Tāpat arī <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2006. gada paziņojumos vairs neesot nevienas īpašas norādes uz prasītāju saistībā ar Spānijas, Portugāles un Francijas tirgiem. Prasītāja apgalvo, ka, lai arī <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> ir paziņojusi, ka prasītāja bija nolīgumu dalībniece, tā šajā ziņā neesot sniegusi nevienu konkrētu norādi. Tā norāda, ka, lai arī <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumos prasītāja nepamatoti ir apsūdzēta dalībā piecās sanāksmēs, Komisija saprātīgi esot atturējusies tās minēt apstrīdētajā lēmumā. Vienīgā norāde<?PAGE NO="II-7612"?> uz tās nosaukumu esot pierādījums prasītājas attaisnošanai, jo tajā bijis minēts, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> esot nolēmušas nepaaugstināt savas cenas gadījumā, ja prasītāja, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un [konfidenciāli] tām nesekos.</TXT></NP><NP><NO.P>56</NO.P><TXT>Prasītāja no tā secina, ka pretrunas EKL 2003. un 2006. gada paziņojumos ļauj nedaudz vairāk šaubīties par to pareizību un par tiem piemītošo pierādījuma spēku. Tādējādi tie nevar pamatot stingru Vispārējās tiesas pārliecību, ka prasītāja ir izdarījusi pārkāpumu. Turklāt šajos paziņojumos neesot minētas sanāksmes vai telefonsarunas ar prasītāju. Tādējādi tie neesot pietiekami, lai prasītāju sauktu pie atbildības par EKL 81. panta pārkāpumu.</TXT></NP><NP><NO.P>57</NO.P><TXT>Turklāt, ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nepamatoti par datumu, kurā prasītāja esot pārtraukusi būt iespējamā aizliegtās vienošanās dalībniece, atzina <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāri</DATE>. Apstrīdētajā lēmumā sniegtie pierādījumi pierādot tikai to, ka prasītāja piedalījās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> oficiālajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē, ko tā neapstrīd. Komisija savukārt neesot pierādījusi, ka prasītāja būtu piedalījusies kādā prettiesiskā sanāksmē, kas notikusi ārpus <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmes (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>prettiesiskā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksme<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0039" REF.START="QS0039"/>). Tādējādi, pirmām kārtām, prasītāja uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) paziņojums prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē par <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> atteikšanos piedalīties jebkādās jaunās apspriedēs ar konkurentiem pietiekami nepierāda tās dalību minētajā sanāksmē. Otrām kārtām, tā norāda, no vienas puses, ka ne <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>, ne <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> nav minējušas šādu paziņojumu un, no otras puses, ka tās darbinieks ir apstiprinājis, ka nav dzirdējis šo paziņojumu. Trešām kārtām, <DATE ISO="20000120">2000. gada 20.</DATE>, 21. un <DATE ISO="20000124">24. janvāra</DATE> apspriedes, uz kurām Komisija atsaucas apstrīdētā lēmuma preambulas 283. apsvērumā, nevarot uzskatīt par pierādījumiem prasītājas apsūdzībai vai par tādām, kas varētu sniegt pierādījumus par tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē. Ceturtām kārtām, prasītāja vērš uzmanību uz to, ka<?PAGE NO="II-7613"?> no apstrīdētā lēmuma I pielikuma izriet, ka tā nav tikusi identificēta kā prettiesiskās <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmes dalībniece un ka šī identifikācijas neesamība nevarot izrietēt tikai no pārrakstīšanās kļūdas vien.</TXT></NP><NP><NO.P>58</NO.P><TXT>Pirmā pamata pirmās daļas nobeigumā prasītāja norāda, ka pierādījumi, kas apstrīdētajā lēmumā ir norādīti tās apsūdzībai, nav pietiekami precīzi un saskaņoti, lai radītu stingru pārliecību, ka tā ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>59</NO.P><TXT>Šajos apstākļos, pirmām kārtām, ņemot vērā principu, saskaņā ar kuru šaubas jātulko par labu apsūdzētajam, un tā kā šajā gadījumā pastāv šaubas par prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, Komisijai būtu bijis jāatsakās to vainot dalībā minētajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>60</NO.P><TXT>Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka kompetence, kas Komisijai ir piešķirta, lai konstatētu, ka pastāv EKL 81. panta noteikumu pārkāpumi, šobrīd ir plašāka. Tādējādi Regula Nr. 1/2003 tai piešķirot jaunas un plašākas pilnvaras. Turklāt jaunās iecietības programmas tai šobrīd ļaujot iegūt būtiskus dokumentārus pierādījumus. Turklāt tehnoloģiju attīstība informācijas tehnoloģiju jomā ļaujot arī Komisijai veikt sarežģītus elektroniskos pētījumus. Visbeidzot prasītāja norāda, ka šajā gadījumā Komisija neuzskatīja par vajadzīgu padziļināt savu izmeklēšanu un šajā sakarā organizēt pārbaudes tās telpās vai citu sabiedrību, kas ir apstrīdētā lēmuma adresātes, telpās.</TXT></NP><NP><NO.P>61</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto plašāko kompetenci, Komisijai būtu jābūt pienākumam nodrošināt augstu pierādījumu kvalitātes līmeni. Šajā gadījumā, tā kā šāds kvalitātes līmenis<?PAGE NO="II-7614"?> nav nodrošināts, Komisijai, tāpat kā tā ir rīkojusies attiecībā uz citiem maziem ražotājiem, kuru situācija bija līdzīga prasītājas situācijai, pastāvošās šaubas bija jātulko par labu prasītājai. Tādējādi Komisijai nebija tā jāvaino par dalību attiecīgajā pārkāpumā, ne arī tai jāuzliek naudas sods. Katrā ziņā prasītāja norāda, ka, lai gan tās informācijas apjoms, ar ko apmainījās trīs galvenie ražotāji jautājumā par [konfidenciāli], bija līdzīgs tam informācijas apjomam, ar kuru notika apmaiņa jautājumā par prasītāju, Komisija nolēma naudas sodu noteikt tikai prasītājai. Prasītāja no tā secina, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.</TXT></NP><NP><NO.P>62</NO.P><TXT>Komisija apstrīd prasītājas pausto argumentu pamatotību.</TXT></NP><NP><NO.P>63</NO.P><TXT>Tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā iekļautie pierādījumi pierāda, ka prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā. Tā atgādina, ka minētie pierādījumi ir trīs veidu pierādījumi, proti, pirmkārt, aizliegtās vienošanās locekļu paziņojumi, kuros prasītāja tiek apsūdzēta, otrkārt, plašas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) tālaika piezīmes par faktiem un, visbeidzot, prasītājas atzīšanās par dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē, ko apstiprina citi pierādījumi, kuri attiecas uz šo sanāksmi.</TXT></NP><NP><NO.P>64</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz aizliegtās vienošanās locekļu paziņojumiem Komisija norāda, ka tie tika izdarīti neilgi pēc aizliegtās vienošanās darbības izbeigšanas un ka tiem ir raksturīga augsta savstarpējas saskaņotības pakāpe, kā arī tie ir ļoti lielā mērā saskanīgi ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) tālaika piezīmēm. Tā piebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, sabiedrības, kuras ir lūgušas tām piemērot paziņojumu par sadarbību, nebūt netiek mudinātas iesniegt sagrozītus pierādījumus par citiem inkriminētās aizliegtās vienošanās dalībniekiem.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7615"?><NP><NO.P>65</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) tālaika piezīmēm, Komisija apstrīd prasītājas apgalvojumu, ka, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumu, tikai trīs <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju daļas tika izmantotas, lai apsūdzētu prasītāju, līdz ar to visas citas norādes varētu neņemt vērā. Komisija norāda, ka papildus trim izvilkumiem, uz kuriem prasītāja ir koncentrējusi uzmanību, tā vairākas reizes ir pamatojusies uz citām <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs ietvertajām norādēm uz prasītāju, un šajā ziņā kā piemēru min apstrīdētā lēmuma preambulas 150., 220., 229., 256., 305., 319. un 347. apsvērumu. Komisija norāda, ka replikas stadijā prasītāja savu kritiku attiecībā uz šiem būtiskajiem pierādījumiem ir izteikusi tikai par 150. apsvērumā minēto izvilkumu no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, citējot to saīsinātā veidā un izraujot to no konteksta. Runājot par sešiem citiem apsvērumiem, prasītāja esot atzinusi, ka tiem piemīt tieši inkriminējošs raksturs, bet apgalvojot, ka apstrīdētajā lēmumā tā nav minēta faktu konstatējuma daļā, kas attiecas uz 1997. gadu. Šis pēdējais apgalvojums esot kļūdains, un Komisija iebildumu raksta stadijā esot varējusi likumīgi secināt, ka 1997. gadā notikusi regulāra prasītājas un aizliegtās vienošanās locekļu saziņa pa tālruni.</TXT></NP><NP><NO.P>66</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā esot atspēkoti prasītājas argumenti par to, ka tā nav bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, un to nedrīkstētu jaukt ar apsvērumiem, piemēram, 305. un 319. apsvērumu, kuros Komisija pilnībā izklāsta savus argumentus, kas prasītājai ir nelabvēlīgi. Turklāt Komisija koncentrējas uz šīm trim 349. apsvērumā paredzētajām norādēm, jo, pirmām kārtām, runa esot par īpaši pārliecinošiem un tādējādi būtiskiem pierādījumiem, kas pierāda, ka prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā, proti, vienotā un turpinātā Eiropas mēroga pārkāpumā, otrām kārtām, prasītāja neesot apstrīdējusi šos paziņojumus un, visbeidzot, šie tālaika pierādījumi par faktiem ļoti lielā mērā norādot uz prasītājas vainu, taču tie nav vienīgie Komisijas iegūtie pierādījumi.</TXT></NP><NP><NO.P>67</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumu Komisija apgalvo, ka tajā ir skaidri nošķīrusi dažādus izvilkumus no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, atkarībā no<?PAGE NO="II-7616"?> tiem piemītošā pierādījuma spēka, lai noteiktu, cik ilgi prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā. Minētajā 352. apsvērumā tā esot norādījusi, ka, ja tā būtu aprobežojusies ar citām norādēm uz prasītāju, nevis tām, kas ir paredzētas 349. apsvērumā, tai būtu bijis grūti pārliecinoši pierādīt slepeno rīcību. Šī iemesla dēļ tā esot nolēmusi tās neizmantot, lai pagarinātu laika posmu, kurā prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece. Tomēr, kaut arī šīs citas norādes uz prasītāju pašas par sevi nav pārliecinošas, tās esot vismaz daļa no visām sakritībām un norādēm, uz kurām Komisijai bija tiesības balstīt savu analīzi par prasītāju kā aizliegtās vienošanās dalībnieci.</TXT></NP><NP><NO.P>68</NO.P><TXT>Atbildes uz repliku stadijā joprojām attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumu Komisija apgalvo, ka prasītāja neņem vērā apstrīdētā lēmuma preambulas 305. un 319. apsvērumu, kuros kā pierādījumi pret to skaidri ir minēti citi izvilkumi no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm. Tā esot abstrahējusies arī no apstrīdētā lēmuma preambulas 357. un 358. apsvēruma, kuros esot noteikts, ka Komisija savus iebildumus pret prasītāju ir pamatojusi ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm kopumā, nevis tikai ar trim minētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā paredzētajām norādēm. Komisija uzskata, ka no judikatūras izriet, ka tas, ka informācija netieši ir tikusi atstāstīta vai ka tai ir otršķirīgs raksturs, nekādā veidā neietekmē iespēju to izmantot kā pierādījumu. Tālaika pierādījumi par pārkāpumu, ko veido <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, esot saderīgi ar citiem lietas materiālos iekļautajiem pierādījumiem, kuri norāda uz prasītājas vainu, un tos lielā mērā esot atzinušas lietas dalībnieces, to skaitā prasītāja.</TXT></NP><NP><NO.P>69</NO.P><TXT>Visbeidzot apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā neesot neviena solījuma grozīt laikposma, kurā prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā, ilgumu salīdzinājumā ar to, kas ir norādīts paziņojumā par iebildumiem. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdētajā lēmumā izmantotie pierādījumi esot tie paši, kas ir iekļauti paziņojumā par iebildumiem.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7617"?><NP><NO.P>70</NO.P><TXT>Ceturtkārt, Komisija vispirms norāda, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots ar vispārīgiem pierādījumiem, ko ir iesniegusi <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un kas kategoriski pierāda, ka prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece, un šīs aizliegtās vienošanās īpašības.</TXT></NP><NP><NO.P>71</NO.P><TXT>Pēc tam Komisija uzskaita zināmu skaitu īpašu pierādījumu, kas pierāda saziņu starp prasītāju un citiem aizliegtās vienošanās locekļiem.</TXT></NP><NP><NO.P>72</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm attiecībā uz viņa telefonsarunu ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembrī</DATE> izrietot, ka pirmajam agrāk esot bijusi saruna ar prasītāju. Komisija norāda, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tā šo pierādījumu nav apstrīdējusi. Turklāt Komisija apstrīd argumentus, ko šobrīd prasītāja izvirzījusi pret šo pierādījumu.</TXT></NP><NP><NO.P>73</NO.P><TXT>Otrām kārtām, runājot par pierādījumiem, kas attiecas uz 1997. kalendāro gadu, Komisija uzskata, ka izvilkumi no tālaika <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kuras datētas ar <DATE ISO="19970110">1997. gada 10.</DATE> un <DATE ISO="19970114">14. janvār</DATE>i, atspoguļo prasītājas aizkaitinājumu par <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> mēģinājumiem piesavināties lielāku tirgus daļu Spānijā un Portugālē. Tāpat arī no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> piezīmes attiecībā uz tās pašas dienas divpusēju <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> sanāksmi, kas notika Turku (Somija) (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/><DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksme Turku<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0040" REF.START="QS0040"/>), izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> bija grūtības īpaši prasītājai likt saprast, ka cenu paaugstināšana par 1,5 % bija vajadzīga inflācijas kompensēšanai. Joprojām saistībā ar šo <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksmi Turku no <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojuma izrietot, ka, ņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> pārdošanas apjomu palielināšanos Spānijā, pastāvēja risks, ka Spānijas ražotāji īstenos represijas, un ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> esot vienojušās nepaaugstināt savas cenas gadījumā, ja tieši prasītāja tām nesekos.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7618"?><NP><NO.P>74</NO.P><TXT>Trešām kārtām, attiecībā uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi Komisija atgādina, ka prasītāja ir atzinusi, ka ir piedalījusies šajā sanāksmē. <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes pierādot, ka lietas dalībnieces apsprieda nātrija hlorāta tirgus vairākās valstīs, kā arī tirgus daļas un cenas. Pirmais aspekts ir tāds, ka Komisija savos dokumentos apgalvoja, ka neviens dokuments lietas materiālos neļauj domāt, ka prasītājas dalība šajā sanāksmē būtu jauns vai izņēmuma apstāklis. Tomēr kā otrais aspekts ir jāmin tas, ka Komisija savos apsvērumos par ziņojumu tiesas sēdē skaidri ir atzinusi, ka šī prasītājas dalība bija jauns apstāklis. Tomēr Komisija uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tā šajā sanāksmē būtu piedalījusies ar mērķi, kas atšķīrās no citu aizliegtās vienošanās locekļu mērķa, un ka tā no tās publiski būtu norobežojusies. Prasītājas apgalvojums par sanāksmes neformālo raksturu esot pretrunā, no vienas puses, faktam, ka tā tika plānota vairākas nedēļas iepriekš, un, no otras puses, detalizētām <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm. Pretēji tam, ko nepareizi bija sapratusi prasītāja, no apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvēruma izrietot, ka lietas dalībnieces izsmeļoši (nevis ekskluzīvi) apsprieda Beļģiju, Spāniju, Franciju un Portugāli. No <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm neizrietot, ka aizliegtās vienošanās vadītāji būtu lūguši prasītāju aiziet. Tieši pretēji, <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes pierādot, ka lielākajā daļā sanāksmes Spānijas, Francijas un Portugāles tirgu izpēti pārtrauca apspriedes par citiem tirgiem, līdz ar to esot iespējams, ka prasītāja piedalījās visā sanāksmē. Visbeidzot Komisija apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma I pielikums noteikti attiecas tikai uz to saziņu, kuras reālais datums tai ir zināms, bet pastāvēja arī cita saziņa, kurā bija iesaistīta prasītāja, ko apstiprina pierādījumi, bet attiecībā uz kuru nav minēts precīzs datums.</TXT></NP><NP><NO.P>75</NO.P><TXT>Ceturtām kārtām, 1998. gada oktobrī un novembrī <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) vairākas reizes pa tālruni apsprieda prasītājai piederošo tirgus daļu Portugālē.</TXT></NP><NP><NO.P>76</NO.P><TXT>Piektām kārtām, runājot par <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) saziņu pa tālruni <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembrī</DATE>, Komisija uzskata, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kādā veidā šī saziņa būtu varējusi notikt ierastos darījumu ietvaros, un ka tā turklāt esot atzinusi, ka tai tika lūgts<?PAGE NO="II-7619"?> nesamazināt savas cenas, kas veidojot pret konkurenci vērstu lūgumu, kuram prasītāja esot piekritusi. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) paziņojuma neizrietot, ka prasītāja būtu izstājusies no aizliegtās vienošanās pirmā perioda — kas ilga no 1994. gada oktobra līdz 1998. gada vidum — beigās, salīdzinājumā ar iespējamo otro periodu, kas ilga no 1998. gada vidus līdz 2000. gada maijam, vēl jo vairāk tāpēc, ka šo interpretāciju atspēko plaši pierādījumi.</TXT></NP><NP><NO.P>77</NO.P><TXT>Sestām kārtām, Komisija norāda, ka prasītāja ir minējusi tikai cenas pazemināšanos Portugālē 1999. un 2000. gadā, neprecizējot, ka tās cenas 1993.–1997. gadā paaugstinājās un saglabājās 1998. gadā. Tā piebilst, ka cenu pazemināšanās 1999. gadā varētu būt izskaidrojama ar cenu karu, kas esot izcēlies Portugālē pēc konflikta saistībā ar kādu klientu. Taču, neraugoties uz aizliegtās vienošanās darbības pavājināšanos 1999. gadā, tā joprojām turpinājusi darboties, un, kā izrietot no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm par tā telefonsarunām ar <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) <DATE ISO="19990616">1999. gada 16. jūnijā</DATE> un 6., 9. un <DATE ISO="19991222">22. decembrī</DATE>, prasītāja esot turpinājusi tajā piedalīties. Šīs trīs piezīmes norādot, ka pastāvēja tieša saziņa ar prasītāju, un pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nekas nenorādot, ka tā nesadarbojās un ka pārējie locekļi būtu centušies pierunāt to stāties ierindā.</TXT></NP><NP><NO.P>78</NO.P><TXT>Septītām kārtām, Komisija piebilst, ka no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm attiecībā uz viņa telefonsarunu ar <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) <DATE ISO="19991222">1999. gada 22. decembrī</DATE> izriet, ka 1999. gada decembra beigās prasītāja joprojām piedalījās prettiesiskajā saziņā ar saviem konkurentiem. Tāpat arī šīs piezīmes par telefonsarunām 2000. gada janvārī, kas ir izklāstītas apstrīdētajā lēmumā, pierādot, ka aizliegtās vienošanās locekļi turpināja saskaņot savas nostājas.</TXT></NP><NP><NO.P>79</NO.P><TXT>Visbeidzot, astotām kārtām, Komisija precizē, ka tas, ka prasītāja apstrīdētā lēmuma I pielikumā nav minēta kā viena no prettiesiskās <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmes<?PAGE NO="II-7620"?> dalībniecēm, izriet no pārrakstīšanās kļūdas, jo apstrīdētā lēmuma preambulas 283. un 488. apsvērumā tā ir secinājusi prasītājas klātbūtni šajā sanāksmē. Neesot nozīmes tam, ka prasītāja ārpus oficiālās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> sanāksmes nav dzirdējusi <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumu par tās atteikšanos piedalīties jebkādās jaunās apspriedēs ar konkurentiem, jo aizliegtā vienošanās šajā datumā esot tikusi izbeigta. Turklāt tas, ka tā norāda, ka nav dzirdējusi šo paziņojumu, esot būtiska norāde uz tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē.</TXT></NP><NP><NO.P>80</NO.P><TXT>Trešais aspekts ir tāds, ka Komisija apstrīd to argumentu pamatotību, ko prasītāja ir paudusi attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> mutiskajiem paziņojumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>81</NO.P><TXT>Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 319. apsvērumā Komisija esot vispārīgi atsaukusies uz <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2003. gada paziņojumiem, nevis uz trim daļām, ko prasītāja ir norādījusi savā prasības pieteikumā atbilstoši savām interesēm.</TXT></NP><NP><NO.P>82</NO.P><TXT>Runājot par pirmo prasītājas norādīto daļu, kas attiecas uz Spānijas tirgu, rīcība, kas aprakstīta kā tāda, kuru prasītāja varētu īstenot Francijas tirgū, ja tā zaudētu tirgus daļas Spānijā, neatbilstot parastai rīcībai tirgū, bet radot draudus slepenu nolīgumu ietvaros, kas acīmredzami nozīmējot, ka pastāv vispārīgs nolīgums par tirgus daļām. Turklāt Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru, pirmām kārtām, tas, ka uzņēmums precīzi neievēro to, par ko ir panākta vienošanās aizliegtās vienošanās ietvaros, nevar to atbrīvot no atbildības, ja tas nav publiski norobežojies no nolīgumiem, un, otrām kārtām, tas, ka uzņēmums var apzināti maldināt citus aizliegtās vienošanās locekļus, tomēr to neattaisnojot saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas faktu.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7621"?><NP><NO.P>83</NO.P><TXT>Runājot par otro prasītājas norādīto daļu, kas attiecas uz Francijas tirgu, tā nepamatoti apgalvojot, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojums ir balstīts uz pēdējās minētās izplatītām baumām. Norādītā daļa kopumā pierādot, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> zināja, ka pastāv atsevišķs divpusējs nolīgums par Francijas tirgu.</TXT></NP><NP><NO.P>84</NO.P><TXT>Runājot par trešo prasītājas norādīto daļu, kas attiecas uz Portugāles tirgu, apstrīdētajā lēmumā tā neesot minēta, un tajā prasītāja netiekot ne apsūdzēta, ne attaisnota.</TXT></NP><NP><NO.P>85</NO.P><TXT>Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ar <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2006. gada paziņojumiem netiekot laboti 2003. gada paziņojumi. Pirmo paziņojumu mērķis bijis sīkāk apstiprināt atsevišķus iepriekš izdarītos paziņojumus. Tie visi saskanot ar 2003. gada paziņojumiem, kuros ir sniegta plašāka informācija. Komisija konstatē, ka no <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2006. gada paziņojumiem izriet, ka tā no jauna ir minējusi prasītāju kā vienu no aizliegtās vienošanās dalībniecēm, sīki ir aprakstījusi, kādā veidā šīs dalībnieces ir noteikušas mērķa cenas un sadalījušas tirgu, ir likusi saprast, ka prasītāja tajā piedalījās jau ilgu laiku pirms dienas, kas apstrīdētajā lēmumā ir norādīta kā diena, kad tā uzsāka savu dalību, un ka tā ir apstiprinājusi, ka prasītāja veica represīvus pasākumus Francijas tirgū, atbildot uz <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> rīcību. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2006. gada paziņojumos neesot attaisnojošu apstākļu, kas varētu sniegt labumu prasītājai.</TXT></NP><NP><NO.P>86</NO.P><TXT>Ceturtais aspekts ir tāds, ka Komisija apstrīd to, ka, sodot prasītāju, tā būtu pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Prasītāja neatrodoties situācijā, kas ir līdzīga tai, kādā atrodas citi mazie nātrija hlorāta ražotāji. Pirmkārt, tā esot atzinusi savu dalību aizliegtās vienošanās sanāksmē un, otrkārt, pretēji citiem maziem ražotājiem pārējie aizliegtās vienošanās locekļi to esot identificējuši kā aizliegtās vienošanās locekli, un, visbeidzot, <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) tālaika piezīmes par pārkāpumu ļaujot norādīt faktus tās apsūdzībai, kā tas nav citu mazo uzņēmumu gadījumā. Katrā ziņā no judikatūras izrietot, ka<?PAGE NO="II-7622"?> tas, ka uzņēmējs atrodas situācijā, kas ir līdzīga prasītājas situācijai, bet attiecībā uz kuru Komisija nav konstatējusi pārkāpumu, neļaujot noraidīt secinājumu par šīs prasītājas dalību pārkāpumā, kurā tā tiek vainota, ja šis pārkāpums ir pienācīgi pierādīts.</TXT></NP><NP><NO.P>87</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka norādītais pierādījumu kopums tādējādi ļauj pierādīt, ka prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā, un ka tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Vispārējās tiesas vērtējums</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>88</NO.P><TXT>No lietas dalībnieču dokumentiem izriet, ka tās nav vienisprātis, pirmkārt, par to, uz kādiem tieši pierādījumiem Komisija ir pamatojusies apstrīdētajā lēmumā, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, un, otrkārt, par minētajiem pierādījumiem piemītošo pierādījuma spēku, kas ļautu konstatēt minēto dalību.</TXT></NP><NP><NO.P>89</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jāatsaucas uz dažiem vispārīgiem apsvērumiem, kas attiecas uz pierādījumiem, otrkārt, ir jānorāda pierādījumi, kuri ir norādīti apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, treškārt, ir jānovērtē tiem piemītošais pierādījuma spēks un, ceturtkārt, pamatojoties uz šo pēdējo vērtējumu, ir jālemj par pierādījumu kopuma, ko Komisija ir norādījusi, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, precīzo un saskaņoto raksturu.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7623"?><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><P>Vispārīgi apsvērumi, kas attiecas uz pierādījumiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>90</NO.P><TXT>Attiecībā uz pierādījumu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu iesniegšanu ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāsniedz pierādījumi par tās konstatēto pārkāpumu un jākonstatē pierādījumi, kas juridiski pietiekami spēj apliecināt, ka pastāv pārkāpuma sastāvu veidojoši fakti (Tiesas <DATE ISO="19981217">1998. gada 17. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-185/95 P" PAGE.ECR="I-8417" YEAR="1998">C-185/95 P <HT TYPE="ITALIC">Baustahlgewebe</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-8417. lpp.</REF.DOC.ECR>, 58. punkts, un <DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-49/92 P" PAGE.ECR="I-4125" YEAR="1999">C-49/92 P Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-4125. lpp.</REF.DOC.ECR>, 86. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>91</NO.P><TXT>Turklāt, izskatot prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu, Savienības tiesa var tikai pārbaudīt apstrīdētā akta likumību (Vispārējās tiesas <DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlija</DATE> spriedums apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-67/00+T-68/00+T-71/00+T-78/00" PAGE.ECR="II-2501" YEAR="2004">T-67/00, T-68/00, T-71/00 un T-78/00 <HT TYPE="ITALIC">JFE Engineering</HT> u.c./Komisija, Krājums, II-2501. lpp.</REF.DOC.ECR>, 174. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>92</NO.P><TXT>Tādējādi attiecībā uz prasību par Komisijas lēmuma, ar ko konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums un uzlikti naudas sodi tā adresātiem, atcelšanu tiesas pienākums ir novērtēt, vai pierādījumi un pārējā informācija, uz ko savā lēmumā atsaucas Komisija, ir pietiekama apgalvotā pārkāpuma konstatācijai (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="19990420">1999. gada 20. aprīļa</DATE> spriedumu apvienotajās lietās no <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-305/94+T-306/94+T-307/94+T-313/94+T-314/94+T-315/94+T-316/94+T-318/94+T-325/94+T-328/94+T-329/94+T-335/94" PAGE.ECR="II-931" YEAR="1999">T-305/94 līdz T-307/94, no T-313/94 līdz T-316/94, T-318/94, T-325/94, T-328/94, T-329/94 un T-335/94 <HT TYPE="ITALIC">Limburgse Vinyl Maatschappij</HT> u.c./Komisija, saukts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/><HT TYPE="ITALIC">PVC II</HT><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0041" REF.START="QS0041"/>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-931. lpp.</REF.DOC.ECR>, 891. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>93</NO.P><TXT>Turklāt, ja tiesai ir šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kuram ir adresēts lēmums, ar ko ir konstatēts pārkāpums (šajā ziņā skat. Tiesas <DATE ISO="19780214">1978. gada 14. februāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="27/76" PAGE.ECR="207" YEAR="1978">27/76 <HT TYPE="ITALIC">United Brands</HT> un <HT TYPE="ITALIC">United Brands Continentaal</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 207. lpp.</REF.DOC.ECR>, 265. punkts). Tādēļ tiesa nevar secināt, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir konstatējusi juridiski pietiekami, ja tai par to vēl saglabājas šaubas, it īpaši izskatot prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (iepriekš 91. punktā<?PAGE NO="II-7624"?> minētais Vispārējās tiesas spriedums apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">JFE Engineering</HT> u.c./Komisija, 177. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>94</NO.P><TXT>Iepriekš minētajā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcija, kas izriet īpaši no <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta otrās daļas, kas ir vienas no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru, ko apstiprina Vienotā Eiropas akta preambula un Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punkts, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas pasludināta <DATE ISO="20001207">2000. gada 7. decembrī</DATE> Nicā (<REF.DOC.OJ COLL="C" DATE.PUB="2000" NO.OJ="364" PAGE.FIRST="1">OV C 364, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 47. pants, ir aizsargātas Savienības tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu un tam sekojošo sodu raksturu un bardzību, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama cita starpā attiecībā uz tām uzņēmumiem piemērojamajām procedūrām par konkurences noteikumu pārkāpšanu, kuru sekas var būt naudas sodu vai kavējuma naudas uzlikšana (šajā ziņā skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas <DATE ISO="19840221">1984. gada 21. februāra</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Öztürk</HT>, A sērija, Nr. 73, un <DATE ISO="19870825">1987. gada 25. augusta</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Lutz</HT>, A sērija, Nr. 123-A; Tiesas <DATE ISO="19990708">1999. gada 8. jūlija</DATE> spriedumus lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-199/92 P" PAGE.ECR="I-4287" YEAR="1999">C-199/92 P <HT TYPE="ITALIC">Hüls</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-4287. lpp.</REF.DOC.ECR>, 149. un 150. punkts, un lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-235/92 P" PAGE.ECR="I-4539" YEAR="1999">C-235/92 P <HT TYPE="ITALIC">Montecatini</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-4539. lpp.</REF.DOC.ECR>, 175. un 176. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>95</NO.P><TXT>Tādējādi Komisijai ir jānorāda precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai pamatotu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts (šajā ziņā skat. Tiesas <DATE ISO="19840328">1984. gada 28. marta</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="29/83+30/83" PAGE.ECR="1679" YEAR="1984">29/83 un 30/83 <HT TYPE="ITALIC">Compagnie royale asturienne des mines</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Rheinzink</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1679. lpp.</REF.DOC.ECR>, 20. punkts, un <DATE ISO="19930331">1993. gada 31. marta</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-89/85+C-104/85+C-114/85+C-116/85+C-117/85+C-125/85+C-126/85+C-127/85+C-128/85+C-129/85" PAGE.ECR="I-1307" YEAR="1993">C-89/85, C-104/85, C-114/85, C-116/85, C-117/85 un no C-125/85 līdz C-129/85 <HT TYPE="ITALIC">Ahlström Osakeyhtiö</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1307. lpp.</REF.DOC.ECR>, 127. punkts; Vispārējās tiesas <DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marta</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-68/89+T-77/89+T-78/89" PAGE.ECR="II-1403" YEAR="1992">T-68/89, T-77/89 un T-78/89 <HT TYPE="ITALIC">SIV</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1403. lpp.</REF.DOC.ECR>, 193.–195., 198.–202., 205.–210., 220.–232., 249., 250. un 322.–328. punkts, un <DATE ISO="20000706">2000. gada 6. jūlija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-62/98" PAGE.ECR="II-2707" YEAR="2000">T-62/98 <HT TYPE="ITALIC">Volkswagen</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2707. lpp.</REF.DOC.ECR>, 43. un 72. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>96</NO.P><TXT>Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja<?PAGE NO="II-7625"?> pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai (šajā ziņā skat. iepriekš 92. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">PVC II</HT>, 768.–778. punkts, it īpaši 777. punkts, ko attiecīgajā aspektā apelācijas tiesvedībā apstiprinājusi Tiesa savā <DATE ISO="20021015">2002. gada 15. oktobra</DATE> spriedumā apvienotajās apelācijas lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-238/99 P+C-244/99 P+C-245/99 P+C-247/99 P+C-250/99 P+C-251/99 P+C-252/99 P+C-254/99 P" PAGE.ECR="I-8375" YEAR="2002">C-238/99 P, C-244/99 P, C-245/99 P, C-247/99 P, no C-250/99 P līdz C-252/99 P un C-254/99 P <HT TYPE="ITALIC">Limburgse Vinyl Maatschappij</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-8375. lpp.</REF.DOC.ECR>, 513.–523. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>97</NO.P><TXT>Turklāt, ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas tieši liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, papildināt ar secinājumiem, kas ļauj rekonstruēt atbilstošos apstākļus. Tādējādi to, ka pastāv pret konkurenci vērsta prakse vai nolīgums, var secināt no zināma skaita sakritību un norāžu, kas, ja nav cita loģiska izskaidrojuma, aplūkotas kopumā, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu (Tiesas <DATE ISO="20040107">2004. gada 7. janvāra</DATE> spriedums apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-204/00 P+C-205/00 P+C-211/00 P+C-213/00 P+C-217/00 P+C-219/00 P" PAGE.ECR="I-123" YEAR="2004">C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P <HT TYPE="ITALIC">Aalborg Portland</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-123. lpp.</REF.DOC.ECR>, 55.–57. punkts, un Vispārējās tiesas <DATE ISO="20060927">2006. gada 27. septembra</DATE> spriedums apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-44/02 OP+T-54/02 OP+T-55/02 P+T-56/02 OP+T-60/02 OP+T-61/02 OP" PAGE.ECR="II-3567" YEAR="2006">T-44/02 OP, T-54/02 OP, T-56/02 OP, T-60/02 OP un T-61/02 OP <HT TYPE="ITALIC">Dresdner Bank</HT> u.c./Komisija, Krājums, II-3567. lpp.</REF.DOC.ECR>, 64. un 65. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>98</NO.P><TXT>Runājot par pierādījumiem, uz ko var atsaukties, lai pierādītu EKL 81. panta un EZ līguma 53. panta pārkāpumu, princips, kas prevalē Savienības tiesībās, ir brīvas pierādījumu iesniegšanas princips (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-50/00" PAGE.ECR="II-2395" YEAR="2004">T-50/00 <HT TYPE="ITALIC">Dalmine</HT>/Komisija, Krājums, II-2395. lpp.</REF.DOC.ECR>, 72. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>99</NO.P><TXT>Tādējādi iespējamai dokumentāru pierādījumu neesamībai ir nozīme tikai tad, kad vispārīgi tiek vērtēts Komisijas iesniegtajam pierādījumu kopumam piemītošais pierādījuma spēks. Savukārt šīs neesamības pašas par sevi sekas nav tādas, ka attiecīgais uzņēmums varētu pamatoti apšaubīt Komisijas apgalvojumus, sniedzot citādāku<?PAGE NO="II-7626"?> lietas faktisko apstākļu izskaidrojumu. Tā tas ir tikai tad, ja Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj pārkāpuma esamību pierādīt nepārprotamā veidā un tā, ka nav vajadzības veikt interpretāciju (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembra</DATE> spriedumu lietā T-36/05 <HT TYPE="ITALIC">Coats Holdings</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Coats</HT>/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>100</NO.P><TXT>Turklāt neviens Savienības tiesību noteikums vai vispārējais princips neliedz Komisijai pret uzņēmumu atsaukties uz citu pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko ir izdarīts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums, būtu neizpildāms un nesavienojams ar tās uzdevumu uzraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu (pēc analoģijas skat. iepriekš 91. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">JFE Engineering</HT> u.c./Komisija, 192. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>101</NO.P><TXT>Tomēr uzņēmuma, kuru apsūdz par piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, paziņojumu, kura precizitāti ir apstrīdējuši vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu minēto uzņēmumu pieļautā pārkāpuma esamībai, ja to neapstiprina citi pierādījumi, ņemot vērā, ka nepieciešamā apstiprinājuma pakāpe var būt mazāka attiecīgo paziņojumu uzticamības dēļ (iepriekš 91. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">JFE Engineering</HT> u.c./Komisija, 219. un 220. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>102</NO.P><TXT>Runājot par dažādiem pierādījumiem piemītošo pierādījuma spēku, vienīgais atbilstošais kritērijs iesniegto pierādījumu vērtēšanai ir to ticamība (iepriekš 98. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Dalmine</HT>/Komisija, 72. punkts).</TXT></NP><?PAGE NO="II-7627"?><NP><NO.P>103</NO.P><TXT>Saskaņā ar vispārējiem noteikumiem par pierādījumiem dokumenta ticamība un līdz ar to pierādījuma spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā sagatavošanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura saprātīga rakstura un ticamības (Vispārējās tiesas <DATE ISO="20000315">2000. gada 15. marta</DATE> spriedums apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-25/95+T-26/95+T-30/95+T-31/95+T-32/95+T-34/95+T-35/95+T-36/95+T-37/95+T-38/95+T-39/95+T-42/95+T-43/95+T-44/95+T-45/95+T-46/95+T-48/95+T-50/95+T-51/95+T-52/95+T-53/95+T-54/95+T-55/95+T-56/95+T-57/95+T-58/95+T-59/95+T-60/95+T-61/95+T-62/95+T-63/95+T-64/95+T-65/95+T-68/95+T-69/95+T-70/95+T-71/95+T-87/95+T-88/95+T-103/95+T-104/95" PAGE.ECR="II-491" YEAR="2000">T-25/95, T-26/95, no T-30/95 līdz T-32/95, no T-34/95 līdz T-39/95, no T-42/95 līdz T-46/95, T-48/95, no T-50/95 līdz T-65/95, no T-68/95 līdz T-71/95, T-87/95, T-88/95, T-103/95 un T-104/95 <HT TYPE="ITALIC">Cimenteries CBR</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-491. lpp.</REF.DOC.ECR>, 1053. un 1838. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>104</NO.P><TXT>Runājot par paziņojumiem, īpaši lielu pierādījuma spēku turklāt var atzīt tiem paziņojumiem, kas, pirmkārt, ir uzticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, tos ir sniegusi persona, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, ceturtkārt, ir pretēji paziņojuma sniedzēja interesēm, piektkārt, ir iegūti no tieša paziņojumā izklāstīto apstākļu liecinieka un, sestkārt, ir sniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgām pārdomām (šajā ziņā skat. iepriekš 91. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">JFE Engineering</HT> u.c./Komisija, 205.–210. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>105</NO.P><TXT>Turklāt, kaut gan parasti ir jāatzīst zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtās vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem, šajā gadījumā ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, tas, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu, ne vienmēr rada vēlmi sniegt sagrozītus pierādījumus par citu inkriminētās aizliegtās vienošanās locekļu dalību. Faktiski ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tā iespēju saņemt visas paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20061116">2006. gada 16. novembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-120/04" PAGE.ECR="II-4441" YEAR="2006">T-120/04 <HT TYPE="ITALIC">Peróxidos Orgánicos</HT>/Komisija, Krājums, II-4441. lpp.</REF.DOC.ECR>, 70. punkts).</TXT></NP><?PAGE NO="II-7628"?><NP><NO.P>106</NO.P><TXT>Vēl šajā ziņā ir jānorāda, ka iespējamās sekas tam, ka Komisijai tiek paziņoti sagrozīti pierādījumi, ir vēl smagākas, jo apstrīdētais uzņēmuma paziņojums ir jāpamato ar citiem pierādījumiem, kā tas izriet no šī sprieduma 101. punkta. Šis apstāklis palielina risku, ka gan Komisija, gan citi uzņēmumi, kas tiek vainoti par dalību pārkāpumā, atklās nepareizus paziņojumus.</TXT></NP><NP><NO.P>107</NO.P><TXT>Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama attiecībā uz EEZ līguma 53. panta 1. punktu.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><P>Pierādījumi, kas apstrīdētajā lēmumā ir norādīti saistībā ar prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Ievada apsvērumi</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>108</NO.P><TXT>Ņemot vērā šī sprieduma 92. punktā atgādināto judikatūru, ir jāuzskata, ka tiktāl, ciktāl Vispārējai tiesai ir jāvērtē, vai pierādījumi un citi apstākļi, ko Komisija ir minējusi apstrīdētajā lēmumā, ir pietiekami, lai pierādītu, ka pastāv pārkāpums, kurā tiek vainota prasītāja, tai sīkas apstrīdētā lēmuma pamatojuma pārbaudes beigās ir arī jānorāda pierādījumi, uz ko Komisija ir pamatojusies, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>109</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1/2003 paredzētais administratīvais process, kas notiek Komisijā, iedalās divos atsevišķos un secīgos posmos, no kuriem katrs atbilst noteiktai iekšējai loģikai, proti, pirmkārt, iepriekšējās izmeklēšanas posmā un,<?PAGE NO="II-7629"?> otrkārt, posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu. Iepriekšējās izmeklēšanas posms, kura laikā Komisija izmanto Regulā Nr. 1/2003 paredzētās izmeklēšanas pilnvaras un kurš noris līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts, lai Komisija varētu savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences noteikumu pārkāpuma esamību, un formulēt sākotnējo nostāju par procedūras virzienu, kā arī turpmāko rīcību. Savukārt posms, kas ir balstīts uz sacīkstes principu, sākas ar paziņojuma par iebildumiem pieņemšanu un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, un tam ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu (pēc analoģijas skat. iepriekš 96. punktā minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">Limburgse Vinyl Maatschappij</HT> u.c./Komisija, 183. punkts, un <DATE ISO="20060921">2006. gada 21. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-105/04 P" PAGE.ECR="I-8725" YEAR="2006">C-105/04 P <HT TYPE="ITALIC">Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied</HT>/Komisija, Krājums, I-8725. lpp.</REF.DOC.ECR>, 38. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>110</NO.P><TXT>No šī sprieduma 109. punktā minētās judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesas pētījumi minēto pierādījumu identificēšanai var attiekties tikai uz daļu no apstrīdētā lēmuma pamatojuma, kurā Komisija apraksta uz sacīkstes principu balstīto administratīvā procesa posmu. Tikai pēc tam, kad šajā pēdējā posmā ir saņemti prasītājas apsvērumi par Komisijas sākotnējo nostāju iepriekšējās izmeklēšanas posma beigās, kas ir pausta paziņojumā par iebildumiem, Komisija var lemt, vai saglabāt minēto sākotnējo nostāju vai nē, un tādējādi pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu.</TXT></NP><NP><NO.P>111</NO.P><TXT>Šajā ziņā šajā gadījumā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 5.4.1.1. punkts ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>Komisijas vērtējums un slēdziens<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0042" REF.START="QS0042"/> (apstrīdētā lēmuma preambulas 347.–360. apsvērums) ir ietverts sadaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>5. [EKL] 81. panta un [EEZ līguma] 53. panta piemērošana<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0043" REF.START="QS0043"/>, kuras 5.3.2. apakšsadaļai, kas attiecas uz pārkāpuma raksturu, seko 5.4. daļa, kura ir veltīta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>argumentiem, ko lietas dalībnieces paudušas attiecībā uz paziņojumā par iebildumiem paustajiem faktiem un Komisijas vērtējumu<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0044" REF.START="QS0044"/>. 5.4. daļā ir<?PAGE NO="II-7630"?> ietverta 5.4.1. apakšsadaļa, kurā kopsavilkuma veidā ir izklāstīti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>[prasītājas] izvirzītie argumenti<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0045" REF.START="QS0045"/>. Šajā pēdējā minētajā apakšsadaļā pašā ir iekļauts pirmais un vienīgais punkts, proti, 5.4.1.1. punkts ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>Komisijas vērtējums un slēdziens<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0046" REF.START="QS0046"/>. Šim punktam seko nevis 5.4.1.2. punkts, bet gan tieši 5.4.2. apakšsadaļa, kuras nosaukums ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/><HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> paustie argumenti<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0047" REF.START="QS0047"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>112</NO.P><TXT>Tādējādi 5.4.1.1. punktā ietvertais Komisijas vērtējums attiecas tikai uz prasītājas apsvērumiem par paziņojumu par iebildumiem. Turklāt ir jāuzskata, ka 5.4.1.1. punktā izdarītie secinājumi uz sacīkstes principu balstītā administratīvā procesa posma beigās ir Komisijas galīgie secinājumi attiecībā uz prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>113</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, kā arī no šī sprieduma 109. punktā minētās judikatūras izriet, ka ikviena tieša vai pat netieša atsaukšanās 5.4.1.1. punktā uz tādiem lēmuma apsvērumiem, kas ir pirms tiem, kuri ir ietverti šajā punktā, proti, pirms 347.–360. apsvēruma, var ļaut Komisijai šajā apstrīdētā lēmuma pamatojuma izklāstīšanas stadijā, proti, posmā, kas ir balstīts uz sacīkstes principu, pārņemt pierādījumus, kas iepriekš ir izklāstīti minētajā lēmumā. Savukārt, ja 5.4.1.1. punktā nav tiešas vai netiešas atsauces uz pierādījumiem, kas ir paredzēti apsvērumos, kuri nav tajā ietverti, ir jāuzskata, ka uz sacīkstes principu balstītas procedūras beigās, ko tā ir īstenojusi saistībā ar faktiem, kurus varētu attiecināt uz prasītāju, Komisija beigās ir nolēmusi tos neizmantot, lai pierādītu tās dalību attiecīgajā pārkāpumā. Visbeidzot, ja pēc tam, kad ir saņemti uzņēmuma apsvērumi par paziņojumu par iebildumiem, Komisija, vērtējot pierādījumus, kas ir tās rīcībā iepriekšējās izmeklēšanas posma beigās, nolūkā pieņemt lēmumu par minētā uzņēmuma dalību pārkāpumā, pati apšauba<?PAGE NO="II-7631"?> minētajiem pierādījumiem piemītošo pierādījuma spēku, Vispārējā tiesa var ņemt vērā tikai šo Komisijas novērtējumu.</TXT></NP><NP><NO.P>114</NO.P><TXT>Pierādījumi, ko Komisija šajā gadījumā uz sacīkstes principu balstītās procedūras beigās ir nolēmusi izmantot, lai pierādītu, ka prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā, un kas tādējādi ir ietverti Komisijas norādītajā pierādījumu kopumā, ir jāidentificē, ņemot vērā šos ievada apsvērumus.</TXT></NP><NP><NO.P>115</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka lietas dalībnieces ir vienisprātis, ka apstrīdētajā lēmumā pierādījumu kopums, ko Komisija norādījusi, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, ir balstīts uz trīs veidu pierādījumiem, proti:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>prasītājas atzīšanos par savu dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē;</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un</P></ITEM><ITEM><P>citu aizliegtās vienošanās locekļu paziņojumiem.</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>116</NO.P><TXT>Lietas dalībnieces savukārt, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma noteikumus, nav vienisprātis par minētajiem pierādījumiem piemītošo pierādījuma spēku nolūkā novērtēt, vai prasītāja ir piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="II-7632"?><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Pierādījumi, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā sākotnēji ir norādījusi administratīvā procesa iepriekšējās izmeklēšanas posma beigās</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>117</NO.P><TXT>No sīkas apstrīdētā lēmuma pamatojuma pārbaudes, kas ir ietverta 4.3. daļā, kura ir veltīta aizliegtās vienošanās vēsturei, tiktāl, ciktāl tā attiecas uz laikposmu, kurā prasītāja esot piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā, proti, no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>, izriet, ka prasītājas nosaukums vai tās personāla locekļa vārds ir norādīts tieši vai netieši saistībā ar divdesmit vienu notikumu, uz ko ir norādījusi Komisija (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>21 notikums<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0048" REF.START="QS0048"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>118</NO.P><TXT>Ņemot vērā šī sprieduma 110. punktā paustos apsvērumus, ir jānoskaidro, kurus no šī 21 notikuma uz sacīkstes principu balstītā administratīvā procesa posma beigās Komisija 5.4.1.1. punktā nolēma izmantot, lai, pamatojoties uz pierādījumu kopumu, pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>119</NO.P><TXT>Tādējādi pēc tam, kad ir identificēti pierādījumi, kas skaidri ir norādīti 5.4.1.1. punktā, lai noskaidrotu, vai Komisija ir netieši paredzējusi citus pierādījumus, lai pamatotu savus secinājumus par prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, būs jāinterpretē apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma teksts.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Pierādījumi, ko Komisija ir skaidri norādījusi apstrīdētajā lēmumā uz sacīkstes principu balstītā administratīvā procesa posma beigās</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>120</NO.P><TXT>No apstrīdētā lēmuma 5.4.1.1. punktā paustā pamatojuma, kurā Komisija sniedz vērtējumu un secinājumus, ko tā ir izdarījusi uz sacīkstes principu balstītā administratīvā<?PAGE NO="II-7633"?> procesa posma beigās, proti, no minētā lēmuma preambulas 347.–360. apsvēruma, izriet, ka Komisija tieši vai netieši ir skaidri norādījusi piecus notikumus no 21 notikuma, kas sākotnēji administratīvā procesa iepriekšējās izmeklēšanas posma ietvaros tika norādīti kā tādi, kas pierāda prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, proti:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, citējot tajā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, ir norādīta <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) telefonsaruna <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembrī</DATE>, kas sākotnēji bija norādīta apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērumā;</P></ITEM><ITEM><P>apstrīdētā lēmuma preambulas 350. un 356. apsvērumā, atsaucoties uz saņemtajiem mutiskajiem paziņojumiem, ir norādīta <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksme Turku, kas sākotnēji bija paredzēta apstrīdētā lēmuma preambulas 162.–164. apsvērumā;</P></ITEM><ITEM><P>apstrīdētā lēmuma preambulas 350. un 356. apsvērumā, pirmkārt, norādot uz prasītājas atzīšanos un, otrkārt, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 182.–184. apsvērumu, ir norādītas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, un prettiesiskā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksme, kas sākotnēji bija norādīta apstrīdētā lēmuma preambulas 182.–186. apsvērumā;</P></ITEM><ITEM><P>349. apsvērumā, citējot tajā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, ir norādīta <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsaruna, kas sākotnēji bija paredzēta apstrīdētā lēmuma preambulas 219. apsvērumā;</P></ITEM><ITEM><P>un, visbeidzot, 347. un 349. apsvērumā, citējot tajos <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, ir norādīta <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsaruna, kas sākotnēji bija paredzēta apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvērumā.</P></ITEM></LIST></P></NP><?PAGE NO="II-7634"?><NP><NO.P>121</NO.P><TXT>Jānoskaidro, vai apstrīdētā lēmuma 5.4.1.1. punktā Komisija netieši ir paredzējusi citus notikumus, kas var pierādīt prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, un šajā nolūkā jāinterpretē apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma teksts.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma interpretācija</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>122</NO.P><TXT>Kā izriet no lietas dalībnieču iesniegtajiem dokumentiem, apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma interpretācija ir noteicoša nolūkā identificēt citus pierādījumus, kas nav tie, kurus Komisija skaidri ir paredzējusi apstrīdētā lēmuma 5.4.1.1. punktā, un ko Komisija ir izmantojusi, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>123</NO.P><TXT>Prasītāja uzskata, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā Komisija nav norādījusi nevienu citu norādi uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm kā tikai tās trīs, kas ir ietvertas minētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā. Komisija šo interpretāciju apstrīd.</TXT></NP><NP><NO.P>124</NO.P><TXT>Tiesas sēdē, atbildot uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar interpretāciju, kāda jāsniedz apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumam, Komisija norādīja arī turpmāk izklāstīto.</TXT></NP><NP><NO.P>125</NO.P><TXT>Pirmkārt, minētajā apsvērumā tā esot nošķīrusi, no vienas puses, trīs norādes uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas skaidri ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, un, no otras puses, citus pierādījumus, kuri ir izmantoti pret prasītāju.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7635"?><NP><NO.P>126</NO.P><TXT>Attiecībā uz trim norādēm uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas skaidri ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā un kurās ir atsauce uz trim minētā lēmuma preambulas 130., 219. un 258. apsvērumā aprakstītajiem notikumiem, Komisija uzstāja uz to, ka tās ir pierādījumi ar īpašu pierādījuma spēku, jo tās ļauj konstatēt aizliegtās vienošanās locekļu un prasītājas tiešu saziņu.</TXT></NP><NP><NO.P>127</NO.P><TXT>Runājot par citiem pierādījumiem pret prasītāju, tie, protams, nav iegūti tieši no prasītājas. Tomēr, ņemot vērā judikatūru, tie tomēr nav tikuši izslēgti no pierādījumu kopuma, ko Komisija izmantojusi, lai pierādītu, ka prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>128</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija ir norādījusi, ka frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>Citos gadījumos, kad [..] [apstrīdētajā] lēmumā ir izdarīta norāde uz [prasītāju]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0049" REF.START="QS0049"/>, ar ko sākas šī lēmuma preambulas 352. apsvērums, būtu jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir atsauce uz norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas 220., 256., 305. un 319. apsvērumā, kā arī citos 305. un 319. apsvērumā paredzētajos apsvērumos.</TXT></NP><NP><NO.P>129</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma otrā un trešā teikuma piemērojamību tiktāl, ciktāl tajos ir norādīts, ka Komisijas lietas materiālos ir trūkumi un ka tas tiks ņemts vērā saistībā ar pārkāpuma ilgumu, Komisija ir norādījusi, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tās rīcībā bija pietiekami daudz pierādījumu, lai pierādītu prasītājas dalības attiecīgajā pārkāpumā ilgumu, proti, no 1996. gada decembra līdz 2000. gada februārim. Šajā ziņā tā ir precizējusi, ka, lai arī tās rīcībā bija citi pierādījumi, kas varēja pierādīt šādu dalību 1994. un 1995. gadā un 1996. gada sākumā, tā nolēma izmantot tikai labākos tās rīcībā esošos pierādījumus, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>trīs norādes<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0050" REF.START="QS0050"/> vai arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>šīs trīs daļas<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0051" REF.START="QS0051"/>, no kuriem pirmais pierādījums bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/><DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsaruna<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0052" REF.START="QS0052"/>.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7636"?><NP><NO.P>130</NO.P><TXT>Ņemot vērā lietas dalībnieču argumentus, kas ir izklāstīti to iesniegtajos dokumentos, kā arī tiesas sēdes laikā, vispirms ir jākonstatē, ka no šī sprieduma 117. punktā paredzētā 21 notikuma 19 notikumi ir izklāstīti, pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm.</TXT></NP><NP><NO.P>131</NO.P><TXT>Pēc tam no šiem 19 notikumiem, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, trīs, kā ir norādīts šī sprieduma 120. punktā un kā Komisija to norādīja tiesas sēdē, ir skaidri paredzēti apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā. Attiecībā uz tiem lietas dalībnieces ir vienisprātis, ka ir jāuzskata, ka šīs trīs norādes nav pieskaitāmas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>citiem gadījumiem, kad [apstrīdētajā lēmumā] ir izdarīta norāde uz [prasītāju],<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0053" REF.START="QS0053"/> minētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma nozīmē.</TXT></NP><NP><NO.P>132</NO.P><TXT>Visbeidzot, kā tas izriet no šī sprieduma 120. punkta, <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes tiktāl, ciktāl tās attiecas uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, 5.4.1.1. punktā ir skaidri paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 350. un 356. apsvērumā, atsaucoties uz minētā lēmuma preambulas 182. un 184. apsvērumu. Tādējādi arī šī ceturtā norāde, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, nav pieskaitāma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>citiem gadījumiem, kad [..] [apstrīdētajā] lēmumā ir izdarīta norāde uz [prasītāju],<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0054" REF.START="QS0054"/> šī lēmuma preambulas 352. apsvēruma nozīmē.</TXT></NP><NP><NO.P>133</NO.P><TXT>Savukārt ir jākonstatē, ka 15 pārējie notikumi, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm (turpmāk tekstā — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0055" REF.START="QS0055"/>), nav skaidri paredzēti apstrīdētā lēmuma 5.4.1.1. punktā.</TXT></NP><NP><NO.P>134</NO.P><TXT>Pirmkārt, runājot par Komisijas sniegto skaidrojumu, saskaņā ar kuru frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>Citos gadījumos, kad [..] [apstrīdētajā] lēmumā ir izdarīta norāde uz [prasītāju]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0056" REF.START="QS0056"/>, ar ko sākas minētā lēmuma preambulas 352. apsvērums, attiecoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 220., 256., 305. un 319. apsvērumu, kā arī uz citiem apsvērumiem, kas ir paredzēti minētajā 305. un 319. apsvērumā (proti, 130., 150., 184., 219., 229., 256. un 258. apsvērums), protams, ir jāatzīst, ka šī interpretācija ir ticama, jo apstrīdētā<?PAGE NO="II-7637"?> lēmuma preambulas 305. un 319. apsvērumā ir paredzēti četri citi minētā lēmuma preambulas apsvērumi, kuros ir izklāstīts <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju saturs saistībā ar četriem notikumiem, proti, tiem, kas ir paredzēti apstrīdētā lēmuma preambulas 150., 220., 229. un 256. apsvērumā. Tomēr šāds skaidrojums nolūkā interpretēt frāzi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>citos gadījumos, kad [..] [apstrīdētajā] lēmumā ir izdarīta norāde uz [prasītāju]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0057" REF.START="QS0057"/>, ir vai nu nepilnīgs tiktāl, ciktāl tas attiecas tikai uz četrām no 15 citām norādēm uz prasītāju, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, vai arī nav atbilstošs, jo minētajā 305. un 319. apsvērumā ir ietverta norāde arī uz apstrīdētā lēmuma preambulas 130., 184., 219. un 258. apsvērumu, no kuriem trīs veido trīs skaidras norādes uz prasītāju, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kuras ir minētas 349. apsvērumā vai kurās, ja runā par apstrīdētā lēmuma preambulas 184. apsvērumu, ir izklāstīts <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju saturs saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, kurā, kā prasītāja skaidri ir atzinusi, tā piedalījās vismaz daļēji. Tādējādi Komisijas sniegto skaidrojumu, no kura izriet, ka iepriekš minētā frāze attiecoties tikai uz apstrīdētā lēmuma preambulas 130., 150., 184., 219., 220., 229., 256., 258., 305. un 319. apsvērumu, kurš daļēji ir nepilnīgs un daļēji neatbilstošs, Vispārējā tiesa nevar pieņemt.</TXT></NP><NP><NO.P>135</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jāuzskata, ka vienīgā interpretācija, kāda ir jāsniedz frāzei <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>Citos gadījumos, kad [..] [apstrīdētajā] lēmumā ir norāde uz [prasītāju]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0058" REF.START="QS0058"/>, ar ko sākas šī lēmuma preambulas 352. apsvērums, ir tā, saskaņā ar kuru minētā frāze attiecas uz 15 citām norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs.</TXT></NP><NP><NO.P>136</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jākonstatē, ka no paša šī apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma pirmā teikuma otrās daļas teksta izriet, ka Komisija ir vienisprātis ar prasītāju arī par informācijas, kas ir iekļauta 15 citās norādēs uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, iespējami netiešo izcelsmi attiecībā pret prasītāju. Saskaņā ar pašu šīs otrās daļas tekstu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>Komisija pieņem sabiedrības argumentu, ka informācija var būt iegūta drīzāk<?PAGE NO="II-7638"?> no trešās personas, nevis no pašas ieinteresētās personas<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0059" REF.START="QS0059"/>. Tādējādi ir jākonstatē, ka tā skaidri pieņem prasītājas argumentu, kas ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 345. apsvērumā (5.4.1. apakšnodaļā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>[Prasītājas] izvirzītie argumenti<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0060" REF.START="QS0060"/>) un kas sākotnēji bija izklāstīts tās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 44. punktā.</TXT></NP><NP><NO.P>137</NO.P><TXT>Šajā aspektā šīs apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma pirmā teikuma otrās daļas precīzais formulējums, kā izrādās, šajā gadījumā ir izšķirošais, jo tas tika pausts uz sacīkstes principu balstītā administratīvā procesa posma beigās, kas, kā ir atgādināts šī sprieduma 109. punktā, ļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu un noslēdz minēto procedūru, šajā gadījumā par labu prasītājas argumentam, kas ir pausts tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>138</NO.P><TXT>Treškārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma otrais teikums apstiprina šo pēdējo minēto vērtējumu attiecībā uz pirmā teikuma piemērojamību. Komisija tajā tikpat skaidri norāda, ka tās lietas materiālos nebija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>pietiekami daudz pierādījumu, kas ļautu precīzi pierādīt, ka attiecīgā informācija<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0061" REF.START="QS0061"/>, proti, 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>ir iegūta tieši no prasītājas<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0062" REF.START="QS0062"/>. Tādējādi ir jāuzskata, ka ar šo secinājumu Komisija norāda, ka tās lietas materiālos iekļautie pierādījumi tai neļāva juridiski pietiekami pamatot 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs.</TXT></NP><NP><NO.P>139</NO.P><TXT>Turklāt šo secinājumu, kā izrādās, daļēji apstiprina apraksts, ko Komisija sniedz attiecībā uz savu pieeju, kas ir izklāstīta šī sprieduma 129. punktā, saistībā ar pierādījumiem, kuri bija tās rīcībā. Komisija tajā skaidri norāda, ka beigās nolēmusi saīsināt laikposmu, kurā prasītāja piedalījās pārkāpumā, atkarībā no minētajiem pierādījumiem, koncentrējoties uz labākajiem tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, proti, uz<?PAGE NO="II-7639"?> trim norādēm, no kurām pirmā attiecas uz <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunu, proti, precīzāk un skaidrāk — uz trim norādēm, kas ir skaidri paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā.</TXT></NP><NP><NO.P>140</NO.P><TXT>Tādējādi Komisija atzīst, ka pretēji tam, ko tā darīja attiecībā uz šīm trim pēdējām norādēm un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm jautājumā par prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, tā nevarēja izmantot šīs 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>141</NO.P><TXT>Tādējādi ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā Komisija pati ir paudusi šaubas par 15 citu norāžu uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, ticamību nolūkā pierādīt prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>142</NO.P><TXT>Ceturtkārt, ir jākonstatē, ka šis pēdējais apsvērums ir apstiprināts, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma trešā teikuma formulējumu, kurā Komisija pati pavisam skaidri izdara secinājumus no saviem konstatējumiem par to, ka 15 citām norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, trūkst ticamības, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā. Tādējādi Komisija atzīst, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>tas tiks ņemts vērā saistībā ar pārkāpuma ilgumu, par kuru [prasītājai] ir jāatbild<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0063" REF.START="QS0063"/>. Šāds secinājums acīmredzamā veidā norāda, ka Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā tās lietas materiālos iekļautos pierādījumus, 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, nav pietiekami ticami pierādījumi, lai pierādītu, ka prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7640"?><NP><NO.P>143</NO.P><TXT>Šo vērtējumu nevar grozīt, ņemot vērā skaidrojumus, ko Komisija sniedza tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem par nozīmi, kāda, viņasprāt, jāpiešķir apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma trešajam teikumam. Šajā gadījumā Komisija ieteica •, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma pēdējam teikumam, proti, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>Tas tiks ņemts vērā saistībā ar pārkāpuma ilgumu, par kuru [prasītājai] ir jāatbild<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0064" REF.START="QS0064"/>, faktiski bija sekas, jo tā neizmantoja pierādījumus, kas bija tās rīcībā attiecībā uz laikposmu pirms <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE>, lai raksturotu prasītājas dalību pārkāpumā no 1994. gada līdz 1996. gada sākumam.</TXT></NP><NP><NO.P>144</NO.P><TXT>Šādai interpretācijai, kas nozīmē, ka pierādījumi, kas ir noraidīti apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, attiecas uz laikposmu pirms <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE>, nevar piekrist šādu divu iemeslu dēļ.</TXT></NP><NP><NO.P>145</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka neviens no apstrīdētā lēmuma preambulas 305. un 319. apsvērumā paredzētajiem apsvērumiem, uz kuriem Komisija atsaucas, lai interpretētu frāzi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>Citos gadījumos, kad [..] [apstrīdētajā] lēmumā ir izdarīta norāde uz [prasītāju]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0065" REF.START="QS0065"/>, neattiecas uz notikumu, kas būtu norisinājies pirms datuma, kurā, kā uzskata Komisija, prasītāja sāka piedalīties attiecīgajā pārkāpumā, proti, pirms <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE>. No visiem apsvērumiem, ko Komisija ir paudusi apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, izriet, ka tieši trūkumi Komisijas lietas materiālos attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>citiem gadījumiem, kad [minētajā lēmumā] ir izdarīta norāde uz [prasītāju]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0066" REF.START="QS0066"/>, tai lika norādīt, ka minētie trūkumi tiks ņemti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>vērā saistībā ar pārkāpuma ilgumu, par kuru [prasītājai bija] jāatbild<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0067" REF.START="QS0067"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>146</NO.P><TXT>Otrām kārtām, šī interpretācija ir pretrunā pieejai, ko Komisija pēdējoreiz ir aprakstījusi tiesas sēdē un kas ir atgādināta arī šī sprieduma 139. punktā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7641"?><NP><NO.P>147</NO.P><TXT>Tādējādi no apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā izmantotā Komisijas formulējuma skaidrā rakstura izriet, ka šajā posmā, kad tiek sniegts pamatojums, kas saskaņā ar pašu 5.4.1.1. punkta nosaukumu ir veltīts Komisijas vērtējumam un secinājumiem par prasītājas apsvērumiem un noslēdz uz sacīkstes principu balstīto administratīvā procesa posmu, tā nolēma šīs 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, izslēgt no pierādījumiem, ko var izmantot pret prasītāju.</TXT></NP><NP><NO.P>148</NO.P><TXT>Piektkārt, ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, nevienā brīdī ne šajā apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, ne arī citos 5.4.1.1. punkta apsvērumos Komisija nav norādījusi, ka, neraugoties uz to, ka šīm 15 citām norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, trūkst ticamības, tā uzskatītu, ka tās ietilpst pierādījumu kopumā, uz ko tā ir atsaukusies, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>149</NO.P><TXT>No 5.4.1.1. punktā paustā pamatojuma vispārējā konteksta tieši pretēji izriet, ka, no vienas puses, apstrīdētā lēmuma preambulas 349.–351. apsvērumā, kā ir norādīts šī sprieduma 131. punktā, Komisija nošķīra, pirmām kārtām, trīs apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā paredzētās norādes un tās, kas attiecas uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, un, otrām kārtām, 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs. Tāpat arī ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 351. apsvērumā Komisija komentē prasītājas reakcijas saistībā ar trim norādēm, kas ir paredzētas minētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā.</TXT></NP><NP><NO.P>150</NO.P><TXT>Pēc tam, no otras puses, apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā Komisija pavisam skaidri ir atsaukusies uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>citiem gadījumiem, kad [..] ir izdarīta norāde uz [prasītāju]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0068" REF.START="QS0068"/>, proti, uz 15 citām norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, līdz ar to no šī formulējuma, ar ko sākas minētā apsvēruma pirmais teikums, izriet skaidra Komisijas vēlme identificēt citu norāžu uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, kategoriju. Turklāt ir jānorāda, ka savos dokumentos Komisija ir norādījusi, ka tā neapstrīd, ka norādes, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, ir iedalījusi kategorijās<?PAGE NO="II-7642"?> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>atkarībā no tām piemītošā pierādījuma spēka<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0069" REF.START="QS0069"/> (skat. šī sprieduma 67. punktu). Šajos pašos dokumentos tā apstiprina, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 147. punktā, ka 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, bet kas nav tās, kuras ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, tika izslēgtas, jo tās nebija pietiekamas, lai pierādītu tās slepeno rīcību.</TXT></NP><NP><NO.P>151</NO.P><TXT>Tomēr Komisija uzskata, ka, neraugoties uz to, ka šīm 15 citām norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, trūkst ticamības, tā būtu varējusi tās izmantot pierādījumu kopumā, uz ko tā ir atsaukusies.</TXT></NP><NP><NO.P>152</NO.P><TXT>Pirmkārt, šī apgalvojuma pamatojumam Komisija tiesas sēdē atsaucās arī uz apstrīdētā lēmuma preambulas 305. un 319. apsvērumu, kuros citi izvilkumi no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm skaidri ir norādīti kā pierādījumi pret prasītāju.</TXT></NP><NP><NO.P>153</NO.P><TXT>Šādam argumentam nevar piekrist, kaut arī minētais apstrīdētā lēmuma preambulas 305. un 319. apsvērums ir ietverts pirms prasītājas apsvērumiem par paziņojumu par iebildumiem (5.4.1. apakšsadaļa) un apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, atbildot uz minētajiem prasītājas apsvērumiem, Komisija, kā tā apstiprina savos dokumentos, atzīst, ka tā šīs 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, nevarēja izmantot, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā. Tādējādi ir jākonstatē, ka minētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma formulējums izslēdz jebkādas šaubas par to, kādā veidā uz sacīkstes principu balstītā administratīvā procesa beigās Komisija izmantos šīs citas norādes.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7643"?><NP><NO.P>154</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 357. un 358. apsvērumā tā savus iebildumus pret prasītāju vispārīgi ir balstījusi uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, nevis tikai uz trim norādēm, kas ir paredzētas minētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā.</TXT></NP><NP><NO.P>155</NO.P><TXT>Šajā ziņā, runājot par apstrīdētā lēmuma preambulas 357. apsvērumu, vispirms ir jākonstatē, ka tajā faktiski ir ietverta skaidra norāde uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm. Tomēr šāda norāde nevar ļaut uzskatīt, ka Komisija tajā paredzēja visas 19 norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs. Ņemot vērā secinājumu, ko Komisija ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, šāda vispārīga atsauce neatbilst prasībām par precizitāti, kam saskaņā ar šī sprieduma 96. punktā minēto judikatūru ir jābūt izpildītām saistībā ar Komisijas minēto pierādījumu kopumu. Tā tas vēl jo vairāk ir šajā gadījumā, jo <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes veido būtisku to pierādījumu daļu, ko Komisija ir izmantojusi pret prasītāju, proti, 19 no 21 notikuma, saistībā ar kuriem prasītāja ir konkrēti nosaukta vārdā. Katrā ziņā, ja tiktu atzīts šis Komisijas arguments par atsauci uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, ko tā ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 357. apsvērumā, tas radītu neatrisināmas pretrunas starp šiem diviem minētā lēmuma apsvērumiem un 352. apsvēruma skaidro formulējumu.</TXT></NP><NP><NO.P>156</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 357. apsvērumā izdarītā atsauce uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm attiecas tikai uz trim minētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā paredzētajām norādēm un uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm par prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi.</TXT></NP><NP><NO.P>157</NO.P><TXT>Pēc tam apstrīdētā lēmuma preambulas 358. apsvērumā Komisija abstrakti un vispārīgi atsaucas uz visiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>tālaika dokumentārajiem pierādījumiem par faktiem (kas ir paredzēti 4.3. apakšsadaļā)<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0070" REF.START="QS0070"/>. No 21 šī sprieduma 117. punktā paredzētā notikuma izriet, ka pārkāpuma izdarīšanas laikā, ko Komisija ir attiecinājusi uz prasītāju, tikai <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes veido tādus tālaika pierādījumus, kuros tieši vai netieši skaidri ir norādīta prasītāja. Jānorāda, ka tajās <HT TYPE="ITALIC">W</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) piezīmju daļās, ko Komisija ir minējusi<?PAGE NO="II-7644"?> apstrīdētā lēmuma preambulas 162.–164. apsvērumā saistībā ar <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksmi Turku, prasītāja nekādā veidā nav norādīta. Līdz ar to tāpat kā norāde uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas ir izdarīta apstrīdētā lēmuma preambulas 357. apsvērumā, arī šāda norāde uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm tās abstraktā un vispārīgā rakstura dēļ ir jāuzskata par tādu, kas neļauj uzskatīt, kā to apgalvo Komisija, ka tādējādi tā ir balstījusies uz visām minētajās piezīmēs ietvertajām norādēm, ieskaitot 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, kuras tā apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā tomēr nav izmantojusi, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā. Katrā ziņā to pašu iemeslu dēļ, kas šajā jautājumā ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 357. apsvērumā, ja Komisijas argumentam būtu jāpiekrīt, tas radītu neatrisināmas pretrunas starp secinājumiem, ko tā ir izdarījusi minētajā apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, un citiem minētā lēmuma 5.4.1.1. punktā izklāstītajiem iemesliem.</TXT></NP><NP><NO.P>158</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 358. apsvērumā izdarītā norāde uz visiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>dokumentārajiem tālaika pierādījumiem par faktiem (kas ir paredzēti 4.3. apakšsadaļā)<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0071" REF.START="QS0071"/> attiecas tikai uz trim šī paša lēmuma preambulas 349. apsvērumā paredzētajām norādēm un uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi.</TXT></NP><NP><NO.P>159</NO.P><TXT>Visbeidzot, treškārt, Komisija norāda, ka no judikatūras izriet, ka tas, ka informācija ir netieši atstāstīta vai ka tai ir otršķirīga nozīme, nekādā veidā neietekmē iespēju to izmantot kā pierādījumu. Tomēr šajā gadījumā, kā tas izriet gan no apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma skaidrā formulējuma, gan no Komisijas pašas dokumentiem, uz sacīkstes principu balstītajā administratīvā procesa posmā tā nolēma pilnībā izslēgt šīs 15 norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7645"?><NP><NO.P>160</NO.P><TXT>Tādējādi, tā kā apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, proti, minētā apsvēruma pirmajos divos teikumos, Komisija ir ne tikai atzinusi, ka 15 citām norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, piemīt vājš pierādījuma spēks, bet tā paša apsvēruma trešajā teikumā īpaši ir secinājusi, ka minētās <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs ietvertās norādes tā nevar izmantot, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, ir jāuzskata, ka tai, ja tāds bija tās turpmākais nodoms, bija skaidri jānorāda, ka tā tomēr uzskata, ka šīs pašas norādes var izmantot pierādījumu kopumā.</TXT></NP><NP><NO.P>161</NO.P><TXT>Nevienā brīdī apstrīdētā lēmuma preambulas 353.–356. apsvērumā Komisija pierādījumu kopumā nav no jauna iekļāvusi 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>162</NO.P><TXT>No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pamatoti ir apgalvots, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā Komisija nolēma 15 citas norādes uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, izslēgt no apsūdzošiem pierādījumiem, kuri ir vērsti pret prasītāju, un to skaitā no Komisijas norādītā pierādījumu kopuma.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Secinājums par to pierādījumu identifikāciju, kas ir izmantoti pret prasītāju saistībā ar tās iespējamo dalību attiecīgajā pārkāpumā</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>163</NO.P><TXT>Kā pirmais aspekts ir jānorāda, ka, pirmkārt, nevienā vietā apstrīdētā lēmuma 5.4.1.1. punktā Komisija <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāri</DATE> nav minējusi kā datumu, kurā tika izbeigta prasītājas dalība attiecīgajā pārkāpumā. Tāpat arī tā tajā nav sniegusi nekādus<?PAGE NO="II-7646"?> pat mazākos pierādījumus attiecībā uz tā datuma noteikšanu, kurā tika izbeigta prasītājas dalība attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>164</NO.P><TXT>Otrkārt, atbildot uz prasītājas argumentiem šajā jautājumā (skat. šī sprieduma 57. punktu), Komisija norāda, ka nav nozīmes tam, ka prasītāja nav dzirdējusi <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumu ārpus oficiālās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmes, jo aizliegtā vienošanās šajā datumā tika izbeigta. Katrā ziņā tā uzskata, ka tas, ka prasītāja norāda, ka nav dzirdējusi šo paziņojumu, esot būtiska norāde uz tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē.</TXT></NP><NP><NO.P>165</NO.P><TXT>Tomēr uzreiz ir jākonstatē, ka šai Komisijas argumentācijai, kuras mērķis ir prasītājas iespējamās dalības attiecīgajā pārkāpumā beigu datuma noteikšanas nozīmi padarīt relatīvu, nevar piekrist. Jāatgādina, ka pārkāpuma ilgums, kas nozīmē, ka ir zināms tā beigu datums, ir viens no būtiskajiem pārkāpuma elementiem, kuru Komisijai ir pienākums pierādīt (šī sprieduma 105. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Peróxidos Orgánicos</HT>/Komisija, 52. punkts). Tādējādi Komisijai šajā gadījumā bija jāsniedz pierādījumi par prasītājas dalību prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē.</TXT></NP><NP><NO.P>166</NO.P><TXT>Turklāt Komisijas īstenotā prasītājas iespējamās dalības attiecīgajā pārkāpumā beigu datuma noteikšana šajā gadījumā bija nepieciešama vēl jo vairāk tāpēc, ka no prasītājas apsvērumu par paziņojumu par iebildumiem 48. un 49. punkta, kā arī no tās dokumentiem šajā lietā izriet, ka prasītāja skaidri apstrīdēja to, ka būtu piedalījusies prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē. Tādējādi ir jākonstatē, ka 5.4.1.1. punktā, kurā Komisijai bija jānovērtē prasītājas apsvērumi par paziņojumu par iebildumiem un, visbeidzot, jāizdara secinājumi no attiecīgā administratīvā procesa, tā<?PAGE NO="II-7647"?> nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā, neraugoties uz prasītājas apsvērumiem, tomēr uzskatīja, ka prasītāja ir piedalījusies prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē.</TXT></NP><NP><NO.P>167</NO.P><TXT>Treškārt, katrā ziņā ir jānorāda, kā to atzīst pati Komisija, ka tikai apstrīdētā lēmuma preambulas 488. apsvērumā, kas ir ietverts 7.1. daļā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>Sākuma un beigu datumi<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0072" REF.START="QS0072"/>, kura ir iekļauta sadaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>7. Pārkāpuma ilgums<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0073" REF.START="QS0073"/>, tā, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 283. apsvērumu, kas ir ietverts 4.3. daļā par aizliegtās vienošanās vēsturi, apgalvo, ka ir noteikusi datumu, kurā aizliegtās vienošanās locekļi beidza piedalīties pārkāpumā, un izdara secinājumus šajā jautājumā.</TXT></NP><NP><NO.P>168</NO.P><TXT>Gan apstrīdētā lēmuma preambulas 488. apsvērumā, gan 283. apsvērumā, uz kuru Komisija atsaucas, tā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāri</DATE> ir minējusi kā datumu, kurā notika karteļa locekļu prettiesiskā sanāksme ārpus oficiālās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> sanāksmes tajā pašā dienā Briselē. Jānorāda, ka iemesli, ko Komisija ir izklāstījusi, lai <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāri</DATE> atzītu par tādu, kas norāda uz pārkāpuma izdarīšanas laikposma beigām saistībā ar prasītāju, ir divdomīgi un pretrunīgi.</TXT></NP><NP><NO.P>169</NO.P><TXT>Tādējādi apstrīdētā lēmuma preambulas 283. apsvērumā Komisija norāda, ka <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārī</DATE> Briselē notika oficiālā <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> sanāksme, kurā prasītāja piedalījās. No tā paša apsvēruma izriet, ka ārpus šīs sanāksmes <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) esot informējis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>savus kolēģus, ka viņš atsakās piedalīties jebkādās jaunās apspriedēs ar konkurentiem<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0074" REF.START="QS0074"/>. Tādējādi ir jākonstatē, ka, lai arī apstrīdētā lēmuma preambulas 283. apsvērumā Komisija skaidri ir norādījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un prasītājas dalība oficiālajā <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> sanāksmē izriet no tās lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem, tā savukārt nav minējusi nevienu pierādījumu par prasītājas dalību prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē, kurā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) esot paudis savu paziņojumu <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> vārdā. Turklāt minētajā apstrīdētā lēmuma preambulas 283. apsvērumā Komisija pat nav norādījusi,<?PAGE NO="II-7648"?> ka prettiesiskā sanāksme notika ārpus oficiālās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmes. Patiesībā tā tikai norāda uz paziņojumu <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> vārdā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>ārpus [oficiālās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT>] sanāksmes<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0075" REF.START="QS0075"/> tajā pašā dienā.</TXT></NP><NP><NO.P>170</NO.P><TXT>Līdz ar to no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 283. apsvērumā Komisija tikai prezumēja, ka prasītājas dalība prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē izrietēja no tās dalības oficiālajā <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē. Ar šādu prezumpciju, kā izrādās, nepietiek, jo prasītāja savos apsvērumos par paziņojumu par iebildumiem skaidri ir apstrīdējusi to, ka būtu piedalījusies prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē. Turklāt ir jāvērš uzmanība uz to, ka nekur apstrīdētajā lēmumā Komisija nav apgalvojusi, ka oficiālo <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> sanāksmju dalībnieki noteikti piedalījās karteļa sanāksmēs, kas notika ārpus oficiālajām sanāksmēm. Apstrīdētā lēmuma preambulas 76. apsvērumā tā labākajā gadījumā ir norādījusi, ka augstākās vadības līmenī apspriedes notika daudzpusējo sanāksmju laikā, bieži vien ārpus ar nātrija hlorātu saistītās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> darba grupas sanāksmēm.</TXT></NP><NP><NO.P>171</NO.P><TXT>Šis juceklis, ko Komisija ir pieļāvusi attiecībā uz oficiālo <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmi un prettiesisko tās pašas dienas sanāksmi, ir radies apstrīdētā lēmuma preambulas 488. apsvērumā, jo, nesniedzot nevienu pierādījumu savas nostājas pamatošanai un atsaucoties tikai uz apstrīdētā lēmuma preambulas 283. apsvērumu, tā apgalvo, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>pēdējā pret konkurenci vērstā sanāksme — kurā piedalījās <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un [prasītāja] — notika <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārī</DATE><QUOT.END CODE="201D" ID="QE0076" REF.START="QS0076"/> un ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>[prasītāja] tieši piedalījās <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0077" REF.START="QS0077"/>. Tomēr atkal ir jākonstatē, ka, tā kā nevienā brīdī Komisija nav ne apgalvojusi, ne <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> pierādījusi, ka dalība oficiālajās <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> sanāksmēs bija saistīta ar klātbūtni pret konkurenci vērstajās sanāksmēs, kas notika ārpus oficiālajām sanāksmēm, prasītāja pamatoti norāda, ka Komisija nav sniegusi<?PAGE NO="II-7649"?> nevienu pierādījumu tās dalībai prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē, kas bija vienīgā karteļa sanāksme minētajā datumā.</TXT></NP><NP><NO.P>172</NO.P><TXT>Visbeidzot no apstrīdētā lēmuma I pielikuma skaidri izriet, ka prasītāja nav norādīta kā tāda, kas būtu piedalījusies prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē. Savos dokumentos Komisija šajā ziņā atsaucas uz vienkāršu pārrakstīšanās kļūdu. Tomēr no apstrīdētā lēmuma preambulas 69. apsvēruma un apstrīdētā lēmuma 114. zemsvītras piezīmes izriet, ka minētā lēmuma I pielikumā ir ietverts saraksts ar 72 pret konkurenci vērstas saziņas gadījumiem attiecīgās aizliegtās vienošanās locekļu starpā. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma I pielikumā iekļautās tabulas pēdējā līnijā noteikti ir paredzēta Komisijas norādītā prettiesiskā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksme, nevis oficiālā <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> tās pašas dienas sanāksme. Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma pamatojumu un lietas materiālos iekļautos dokumentus, nekas neļauj konstatēt, ka prasītāja, kā to apgalvo Komisija, būtu piedalījusies šajā karteļa sanāksmē, un tādējādi uzskatīt, ka tas, ka prasītāja apstrīdētā lēmuma I pielikumā nav norādīta kā tāda, kas būtu piedalījusies prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē, izriet no vienkāršas pārrakstīšanās kļūdas.</TXT></NP><NP><NO.P>173</NO.P><TXT>No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā Komisija šajā sakarā nav sniegusi nevienu pierādījumu, tā nepamatoti apgalvo, ka prasītājas dalība pārkāpumā tika izbeigta <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārī</DATE>. Tādējādi kā pamatots ir jāpieņem prasītājas paustais arguments, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā būtu piedalījusies prettiesiskajā <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februāra</DATE> sanāksmē. Tādējādi tā nevarēja pēdējo minēto datumu atzīt par tādu, kurā tika izbeigta prasītājas dalība attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>174</NO.P><TXT>Kā otrais aspekts ir jānorāda, ka, runājot, pirmkārt, par tālaika ar roku rakstītajiem pierādījumiem par faktiem, no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, no vienas puses, runa ir tikai par norādēm, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm. No otras puses, no 19 norādēm, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un kas sākotnēji tika izmantotas<?PAGE NO="II-7650"?> administratīvā procesa iepriekšējās izmeklēšanas posma beigās saistībā ar laikposmu, kurā tika izdarīts attiecīgais pārkāpums, tikai trīs norādes, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs un kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, un norādi, kura attiecas uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, Komisija uz sacīkstes principu balstītā administratīvā procesa posma beigās skaidri ir iekļāvusi pierādījumu kopumā, kura mērķis ir sniegt pierādījumus prasītājas dalībai attiecīgajā pārkāpumā. Attiecībā uz 15 citām norādēm uz prasītāju, kas ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, ir jāuzskata, ka tās apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā no minētā pierādījumu kopuma tika izslēgtas, jo tām nebija pierādījuma spēka.</TXT></NP><NP><NO.P>175</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par prasītājas konkurentu paziņojumiem, ko Komisija ir iekļāvusi pierādījumu kopumā tāpēc, ka tie ļaujot pierādīt tās dalību attiecīgajā pārkāpumā, no Komisijas izmantotajiem pierādījumiem, kas ir minēti šī sprieduma 117. un 120. punktā, izriet, ka pārkāpuma izdarīšanas laikposmā, ko Komisija ir attiecinājusi uz prasītāju, runa ir par paziņojumiem, ko sniegusi <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT>, izņemot jebkuru citu sabiedrību. Jākonstatē, ka, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, ne administratīvā procesa iepriekšējās izmeklēšanas posmā, ne uz sacīkstes principu balstītā posma beigās Komisija nav izmantojusi <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> paziņojumus, kas ir paredzēti šī sprieduma 6. punktā un iekļauti prasības pieteikuma A.3 pielikumā.</TXT></NP><NP><NO.P>176</NO.P><TXT>Treškārt, Komisija ir izmantojusi prasītājas atzīšanos par tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē. Lai noteiktu šīs dalības apmēru, Komisija ir pamatojusies uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm par šo sanāksmi un uz <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>177</NO.P><TXT>Ņemot vērā šī sprieduma 163.–176. punktā izklāstītos secinājumus, vispirms ir jānovērtē Komisijas izmantotajiem pierādījumiem piemītošais pierādījuma spēks un<?PAGE NO="II-7651"?> pēc tam ir jānovērtē, vai šie pierādījumi ir pietiekami pierādījumi, kas ļauj pierādīt prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><P>Par pierādījumiem, kas ir izvirzīti pret prasītāju, piemītošo pierādījuma spēku</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Par tālaika rakstveida pierādījumiem par prasītājas tiešu dalību attiecīgajā pārkāpumā</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>178</NO.P><TXT>Vispirms ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi saistīto <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju pierādījuma spēka pārbaude ir jāatliek līdz brīdim, kad tiks pārbaudīta prasītājas atzīšanās par tās dalību minētajā sanāksmē (skat. šī sprieduma 216.–218. punktu).</TXT></NP><NP><NO.P>179</NO.P><TXT>Prioritāri, attiecībā uz trim norādēm uz prasītāju, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, kā pirmais aspekts ir jākonstatē, ka, ņemot vērā apsvērumus, kurus lietas dalībnieces ir paudušas savos dokumentos, kā arī to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa tām uzdeva vai nu rakstveidā, vai arī tiesas sēdē, Komisijas lietas materiālos iekļautās <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, proti, ar rakstāmmašīnu rakstītās piezīmes izriet gan no šajā formātā pārrakstītā teksta, gan no <HT TYPE="ITALIC">S.</HT> (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) veiktā ar roku, somu valodā pierakstīto piezīmju tulkojuma no somu valodas uz angļu valodu, ko viņš pats bija veicis par katru no piezīmēs izklāstītajiem un aprakstītajiem faktiem. Šajā ziņā, neraugoties uz dažiem formāliem vai pat terminoloģiskiem pielāgojumiem saistībā ar dažām piezīmju daļām, uz kurām Vispārējā tiesa vērsa Komisijas uzmanību tiesas sēdē, ir jāuzskata, ka, ja vien lietas materiālos iekļautajās piezīmēs ir precīzi iztulkotas un pārrakstītas ar roku rakstītās piezīmes, ko sākotnēji izdarījis <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>), un šīs ar roku rakstītās piezīmes <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) ir veicis laikā, kad radās attiecīgie fakti, to pārrakstītā versija angļu valodā ir jāuzskata<?PAGE NO="II-7652"?> par rakstisku tālaika pierādījumu pārkāpumam. Tādējādi trīs norādes uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, veido šādus pierādījumus.</TXT></NP><NP><NO.P>180</NO.P><TXT>Konkrētāk, pirmkārt, runājot par piezīmēm, ko <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) veicis attiecībā uz savu <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunu ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>), pirmais esot norādījis, ka tas esot apspriedies ar prasītāju. Tajā daļā, kurā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) savās piezīmēs ir pārrakstījis šo <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> sarunu un ko Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, ir norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0078" REF.START="QS0078"/>. Šajā 349. apsvēruma daļā saistībā ar šo sarunu ir norāde arī uz apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērumu. Šajā apsvērumā Komisija norāda, ka tā uzskata, ka šis pierādījums pierāda, ka prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece, jo tā piedalījās prettiesiskā saziņā ar konkurentu.</TXT></NP><NP><NO.P>181</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par piezīmēm, ko <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) veicis attiecībā uz savu <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsarunu ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>), pēdējais minētais esot norādījis, ka <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> esot apspriedusies ar prasītāju. Daļa, kurā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) savās piezīmēs ir pārrakstījis šo <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> sarunu un ko Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, ir formulēta šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0079" REF.START="QS0079"/>. Šajā 349. apsvēruma daļā saistībā ar šo sarunu ir ietverta arī norāde uz apstrīdētā lēmuma preambulas 219. apsvērumu, kurā ir iekļauts šis pats citāts.</TXT></NP><NP><NO.P>182</NO.P><TXT>Treškārt, runājot par piezīmēm, ko <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) veicis attiecībā uz savu <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunu ar <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>), viens no viņiem esot norādījis, ka esot apspriedies ar prasītāju. Attiecībā uz šo pēdējo telefonsarunu Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā norāda, ka tā nevarēja precizēt, kuram no abiem<?PAGE NO="II-7653"?> sarunu biedriem ir bijusi apspriede ar prasītāju. Pretēji tam, ko ļauj noprast Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, šāda neprecizitāte nav nenozīmīga. Tas, ka palielinās starpnieku skaits, samazina ar attiecīgo saziņu saistītā pierādījuma ticamību. Līdz ar to šī pārrakstītā teksta ticamības pakāpe būtu lielāka tad, ja minētā saruna faktiski būtu norisinājusies starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un prasītāju, nevis starp <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) un prasītāju.</TXT></NP><NP><NO.P>183</NO.P><TXT>Turklāt joprojām attiecībā uz šo <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunu ir jānorāda, ka tā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju daļa, kas attiecas uz šo jautājumu un ko Komisija ir izklāstījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, ir formulēta šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0080" REF.START="QS0080"/>. Šajā 349. apsvēruma daļā saistībā ar šo sarunu ir ietverta arī norāde uz apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvērumu. Šajā pēdējā minētajā apsvērumā Komisija norāda, ka šajā gadījumā abi sarunu biedri apsprieda vajadzību panākt jaunu vispārīgu vienošanos konkurentu starpā. Papildus minētajai piezīmju daļai, ko Komisija ir ietvērusi apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, šķiet, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvērumā iekļautajās <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs ir precizēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0081" REF.START="QS0081"/>.</P></CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>184</NO.P><TXT>Kā otrais aspekts ir jāatgādina, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvēruma, ka trīs norādes uz prasītāju, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, kā Komisija uzskata, skaidri liecinot par tiešu saziņu pa tālruni ar prasītāju un acīmredzami norādot, ka prasītāja tieši sekmēja vispārīgu nolīgumu par cenām noslēgšanu. Turklāt no Komisijas dokumentiem un no tās atbildēm uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva tiesas sēdē, izriet, pirmkārt, ka šie trīs pierādījumi esot īpaši pārliecinoši un tādējādi veidojot galvenos apsūdzošos pierādījumus pret prasītāju, ar kuriem pierādīt, ka tā piedalījās<?PAGE NO="II-7654"?> vienotā un turpinātā Eiropas mēroga pārkāpumā, par kuru Komisija ir ierosinājusi lietu, otrkārt, ka prasītāja neesot apstrīdējusi šos paziņojumus un, visbeidzot, ka šie tālaika pierādījumi par faktiem ļoti lielā mērā norādot uz prasītājas vainu, taču tie nav vienīgie Komisijas iegūtie pierādījumi. Savukārt prasītāja saistībā ar tās iespējamo dalību attiecīgajā pārkāpumā apstrīd pierādījuma spēku, kas piemīt minētajiem tālaika pierādījumiem par faktiem.</TXT></NP><NP><NO.P>185</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītāja atbildē uz paziņojumu par iebildumiem (it īpaši skat. tās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 76. punktu) apstrīdēja <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju un it īpaši tās, kas attiecas uz <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunu, pierādījuma spēku.</TXT></NP><NP><NO.P>186</NO.P><TXT>Otrkārt, vispārīgi ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šīs trīs norādes uz prasītāju, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, veido netiešus pierādījumus prasītājas iespējamai dalībai attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>187</NO.P><TXT>Šīs trīs norādes liecina, ka telefonsarunu laikā, kas norisinājās starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) (<DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> un <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> sarunas) vai starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) (<DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> saruna), apspriede notika vai nu starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un prasītāju (skat. <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes par viņa <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> un <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> sarunām, ja, ņemot vērā Komisijas šaubīšanos šajā jautājumā, tiek uzskatīts, ka šī pēdējā telefonsaruna norisinājās starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un prasītāju), vai arī starp <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un prasītāju (skat. <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes par viņa <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> sarunu).</TXT></NP><?PAGE NO="II-7655"?><NP><NO.P>188</NO.P><TXT>Tādējādi, kā to norāda prasītāja, šajās trīs norādēs, kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā un kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, ir tikai netieši atstāstīta iespējamā apspriede starp vienu no prasītājas konkurentiem un pašu prasītāju, kas norisinājās pirms notikuma, uz kuru katra no šīm norādēm attiecas tieši. Šajos apstākļos minētajiem pierādījumiem piemītošais pierādījuma spēks ir mazinājies, jo tie paši par sevi tiešā veidā nepierāda prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā. Lai šādas piezīmes varētu būt tiešs pierādījums par minēto dalību, Komisijai šāds pierādījums būtu jāiegūst tieši no prasītājas (veicot kratīšanu tās telpās, piemēram, kratīšanu, kas šajā gadījumā nav tikusi veikta) vai, ja tas ir nepieciešams, piezīmei ir jābūt rakstītai ar roku laikā, kad norisinājās attiecīgie fakti (piemēram, <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes), un tajā ir jābūt izklāstītam minētās piezīmes autora un prasītājas apspriedes saturam. Šajā gadījumā neviena no trim norādēm, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un ko Komisija ir ietvērusi apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, nav šāds tiešs pierādījums prasītājas dalībai attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>189</NO.P><TXT>Tādējādi, kaut arī trīs norādes uz prasītāju, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, ir tālaika pierādījumi par pārkāpumu, kuri attiecas uz notikumiem, kas var raksturot šo pārkāpumu, tomēr ir jākonstatē, ka tās nekādā ziņā nav radušās vienlaikus ar notikumiem, kuros tiešā veidā ir iesaistīta prasītāja. Šajos apstākļos, neraugoties uz to, ka šīs trīs norādes attiecas uz pierādījumiem, kas radušies pārkāpuma izdarīšanas laikā, lai tās kvalificētu kā tādas, kurām piemīt pierādījuma spēks, ir jāpārbauda, vai tās pietiekamā mērā apstiprina citi pierādījumi.</TXT></NP><NP><NO.P>190</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz iespējamām apspriedēm starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un prasītāju, kas ir paredzētas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs jautājumā par <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> vai pat <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunām, ja vēlreiz, ņemot vērā Komisijas šaubīšanos šajā jautājumā, ir jāuzskata, ka šī pēdējā telefonsaruna ir notikusi starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un prasītāju,<?PAGE NO="II-7656"?> pārsteidzoši var likties tas, ka <HT TYPE="ITALIC">S.</HT> (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) savās piezīmēs nav pārrakstījis telefonsarunu saturu.</TXT></NP><NP><NO.P>191</NO.P><TXT>Kā izriet no lietas materiāliem un īpaši no izraksta no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, viņam acīmredzot bija paradums savās piezīmēs pierakstīt savu saziņu (pa tālruni vai savās sanāksmēs) ar <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> konkurentiem. Turklāt tieši to Komisija liek noprast apstrīdētā lēmuma preambulas 351. apsvēruma pēdējā teikumā, kad tā apgalvo, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>[<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] piezīmes ir protokoli vai pārskati par sanāksmēm un telefonsarunām, kurās viņš pats ir piedalījies<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0082" REF.START="QS0082"/>. Tomēr ir jāsecina, ka minētajās piezīmēs nav nekāda protokola vai pārskata par jebkādu tiešu saziņu pa tālruni <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un prasītājas starpā.</TXT></NP><NP><NO.P>192</NO.P><TXT>Ceturtkārt, ir jākonstatē, ka no Komisijas īstenotās <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) uzklausīšanas laikā veiktajiem pierakstiem izriet, ka uzklausīšanas laikā viņš neminēja un tādējādi arī neapstiprināja šīs abas sarunas ar prasītāju, kas ir paredzētas tā piezīmēs par <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> un <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> sarunām. Tāpat arī Vispārējā tiesa norāda, ka šīs uzklausīšanas laikā Komisija pat nav atzinusi par vajadzīgu lūgt <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) tai sniegt paskaidrojumus ne saistībā ar to, ka viņa piezīmēs par iespējamām telefonsarunām ar prasītāju nav pārskata, ne saistībā ar šo apspriežu saturu, ne arī saistībā ar to, kāda nozīme būtu jāpiešķir trim norādēm uz prasītāju, kas izriet no viņa piezīmēm un kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā.</TXT></NP><NP><NO.P>193</NO.P><TXT>Kā trešais aspekts, ņemot vērā šī sprieduma 184.–192. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jānovērtē pierādījuma spēks, kādu var piešķirt katrai no trim apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā paredzētajām norādēm.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7657"?><NP><NO.P>194</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm par <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunu, protams, var atzīt, ka minētajā piezīmē iekļautā norāde, uz ko Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0083" REF.START="QS0083"/>, var būt <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> pierādījums tam, ka pastāvēja tieša saziņa kāda karteļa locekļa un prasītājas starpā.</TXT></NP><NP><NO.P>195</NO.P><TXT>Tomēr, kā ir norādīts šī sprieduma 186.–192. punktā paustajos vispārīgajos apsvērumos, ir jākonstatē, ka nepastāv tādas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, kas tieši attiektos uz viņa iespējamo apspriedi ar prasītāju, uz kuru ir izdarīta norāde tā piezīmēs par <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunu. Tāpat arī uzklausīšanas laikā veiktajos pierakstos nav atrodama nekāda informācija ne par <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunu, ne arī par šo iespējamo agrāk notikušo apspriedi ar prasītāju. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērumā, kas attiecas uz minēto telefonsarunu, Komisija nav sniegusi nevienu citu pierādījumu, kas varētu <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm piešķirt pietiekamu pierādījuma spēku šajā ziņā. Turklāt ir jākonstatē, ka no <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem neizriet neviens pierādījums, kas varētu apstiprināt tādu <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunas saturu, kāds ir izklāstīts šajā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmē.</TXT></NP><NP><NO.P>196</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāuzskata, ka, tā kā nepastāv neviens pierādījums, kas apstiprinātu <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju formulējumu attiecībā uz <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> telefonsarunu, kurā tika minēts prasītājas nosaukums, bet kurā tā nebija iesaistīta tieši, šī minētajās piezīmēs ietvertā norāde uz prasītāju nav pietiekami ticams pierādījums tam, ka tā piedalījās attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>197</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsarunu, neraugoties uz neskaidro formulējumu, ko Komisija ir izmantojusi, lai izklāstītu iespējamo apspriedi <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un prasītājas starpā, var uzskatīt, ka arī minētajā piezīmē ietvertā norāde, uz ko Komisija ir norādījusi apstrīdētā<?PAGE NO="II-7658"?> lēmuma preambulas 349. apsvērumā, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0084" REF.START="QS0084"/>, var būt <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> pierādījums tam, ka pastāvēja tieša saziņa kāda karteļa locekļa un prasītājas starpā.</TXT></NP><NP><NO.P>198</NO.P><TXT>Vispirms tomēr ir jānorāda, ka šajā piezīmē ir minēta nevis apspriede starp vienu no šīs <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsarunas biedriem un prasītāju, bet gan apspriede starp trešo personu — <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> — un prasītāju. Pēc tam ir jākonstatē, ka no Komisijas īstenotās <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) uzklausīšanas laikā veiktajiem pierakstiem neizriet nekāda informācija, kas sniegtu sīkākus paskaidrojumus par šīs <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> sarunas saturu, kas ir pārrakstīts viņa piezīmēs. Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 219. apsvērumā, kas attiecas uz minēto telefonsarunu, Komisija nav sniegusi nevienu citu pierādījumu, kurš <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm varētu piešķirt pietiekamu pierādījuma spēku šajā ziņā. Tāpat arī vēlreiz ir jākonstatē, ka no <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem neizriet neviens pierādījums, kas varētu apstiprināt tādu <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsarunas saturu, kāds ir izklāstīts šajā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmē. Visbeidzot ir jāvērš uzmanība uz to, ka no <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> [<HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>)] paziņojumiem, ko tas sniedzis <DATE ISO="20040924">2004. gada 24. septembrī</DATE>, kad Komisija to uzklausīja, neizriet neviens pierādījums, kurš varētu apstiprināt tādu <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsarunas saturu, kāds ir izklāstīts <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēs, proti, ka <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> esot bijušas apspriedes ar prasītāju. Turklāt šis pēdējais secinājums nav pārsteidzošs, jo, kā to norāda prasītāja, no šīs pašas <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> uzklausīšanas laikā veiktajiem pierakstiem izriet, ka tā prasītāju kā aizliegtās vienošanās locekli ir minējusi tikai saistībā ar pirmo laikposmu no 1994. gada oktobra līdz 1998. gada vidum un ne vairs saistībā ar otro laikposmu no 1998. gada vidus līdz 2000. gada maijam.</TXT></NP><NP><NO.P>199</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāuzskata, ka, tā kā nav neviena pierādījuma, kas apstiprinātu <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju formulējumu attiecībā uz <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsarunu, šī minētajās piezīmēs ietvertā norāde uz prasītāju nav pietiekami ticams pierādījums tam, ka prasītāja būtu piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7659"?><NP><NO.P>200</NO.P><TXT>Treškārt, attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm par <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunu vēlreiz var atzīt, ka minētajā piezīmē ietvertā norāde, uz ko Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0085" REF.START="QS0085"/>, var būt <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> pierādījums tam, ka pastāvēja tieša saziņa kāda karteļa locekļa un prasītājas starpā.</TXT></NP><NP><NO.P>201</NO.P><TXT>Tomēr, no vienas puses, ja pieņem, ka tieši <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) apspriedās ar prasītāju, kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 186.–192. punktā izklāstītajos vispārīgajos apsvērumos, ir jākonstatē, ka nepastāv tāda <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīme, kas tieši attiektos uz viņa iespējamo apspriedi ar prasītāju, uz kuru ir izdarīta norāde tā piezīmēs. Tāpat arī viņa uzklausīšanas laikā veiktajos pierakstos nav atrodama nekāda informācija par šo iespējamo apspriedi ar prasītāju. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvērumā, kas attiecas uz minēto telefonsarunu, Komisija nav sniegusi nevienu citu pierādījumu, kurš varētu <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm piešķirt pietiekamu pierādījuma spēku saistībā ar <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunu. Visbeidzot tāpat kā attiecībā uz <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> telefonsarunu no <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> [<HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>)] paziņojumiem, ko tas sniedzis <DATE ISO="20040924">2004. gada 24. septembrī</DATE>, kad Komisija to uzklausīja, neizriet neviens pierādījums, kurš varētu Vispārējai tiesai sniegt skaidrojumu attiecībā uz piezīmēm, ko <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) veicis savas <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunas laikā.</TXT></NP><NP><NO.P>202</NO.P><TXT>No otras puses, pat ja pieņem, ka tieši <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) bija saruna ar prasītāju, tomēr ir jākonstatē, ka pastāv pretruna starp šīs sarunas saturu, ko savās piezīmēs ir pierakstījis <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>), un <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) paziņojumiem, kurus viņš sniedzis <DATE ISO="20040924">2004. gada 24. septembrī</DATE> notikušās uzklausīšanas laikā. Ne vien no <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> paziņojumiem, ko tā sniegusi minētās uzklausīšanas laikā, neizriet nekāda tās saziņa ar prasītāju, bet galvenokārt un vēlreiz, kā to norāda prasītāja, šķiet arī, ka, lai gan <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> prasītāju minēja kā aizliegtās vienošanās locekli saistībā ar pirmo laikposmu<?PAGE NO="II-7660"?> no 1994. gada oktobra līdz 1998. gada vidum, tā tas nebija saistībā ar laikposmu no 1998. gada vidus līdz 2000. gada maijam.</TXT></NP><NP><NO.P>203</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāuzskata, ka, tā kā nav neviena pierādījuma, kas varētu apstiprināt <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju saturu attiecībā uz <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunu, šī minētajās piezīmēs ietvertā norāde uz prasītāju nav pietiekami ticams pierādījums tam, ka tā piedalījās attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>204</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus šī sprieduma 178.–203. punktā izklāstītos apsvērumus un tā kā nav neviena pierādījuma, kurš apstiprinātu trīs uz prasītāju izdarīto norāžu saturu, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, ir jāuzskata, ka šie trīs Komisijas izmantotie pierādījumi nav pietiekami ticami, lai tos kā tādus varētu izmantot kā pierādījumus, kas pierāda prasītājas prettiesisko rīcību.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Par <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>205</NO.P><TXT>Runājot par prasītājas konkurentu paziņojumiem, kā tas ir norādīts šī sprieduma 175. punktā, tiem piemītošā pierādījuma spēka pārbaude attiecas tikai uz <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> paziņojumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>206</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jāpārbauda prasītājas izvirzītais arguments, kura mērķis ir apstrīdēt konkurentu paziņojumu ticamību, lai panāktu, ka tiem tiek piemērots paziņojums par sadarbību. Šajā ziņā pietiek atgādināt, kā tas izriet no šī sprieduma 100.–106. punktā izklāstītās judikatūras, ka neviena Savienības tiesību norma, ne arī kāds vispārējais princips neaizliedz Komisijai viena uzņēmuma apsūdzībai atsaukties uz citu<?PAGE NO="II-7661"?> apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem, pat ja Komisija tos ir ieguvusi saistībā ar lūgumu piemērot paziņojumu par sadarbību, kas izteikts, lai panāktu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazināšanu. Tomēr no tiem pašiem punktiem izriet, ka uzņēmuma, kuru apsūdz par dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā, paziņojumu, kura patiesumu ir apstrīdējuši vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu tam, ka pēdējie minētie ir izdarījuši pārkāpumu, ja to neapstiprina citi pierādījumi, ņemot vērā, ka nepieciešamās apstiprināšanas apmērs var būt mazāks attiecīgo paziņojumu ticamības dēļ. Šāds nosacījums par uzņēmuma paziņojuma apstiprināšanu ir jāievēro arī tad, ja minēto paziņojumu apstrīd cits apsūdzētais uzņēmums. Ir skaidrs, ka šajā gadījumā prasītāja apstrīd <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> paziņojumu patiesumu.</TXT></NP><NP><NO.P>207</NO.P><TXT>Otrkārt, līdz ar to ir jānovērtē <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> paziņojumu ticamība.</TXT></NP><NP><NO.P>208</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumus Komisija ir norādījusi 4.3. daļā saistībā ar <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksmi Turku un prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi.</TXT></NP><NP><NO.P>209</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumi saistībā ar <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> sanāksmi Turku ir citēti apstrīdētā lēmuma preambulas 162. apsvērumā <FT TYPE="DECIMAL">–4,3</FT>. daļā. Šajā 162. apsvērumā ietvertajā <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumu daļā ir norādīts, ka <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> pastāvīgi palielināja savas piegādes Spānijā un Portugālē un pastāvēja risks, ka sekas varētu būt tādas, ka Spānijas ražotāji pievērsīsies Francijai. Pēc tam <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> esot paziņojusi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0086" REF.START="QS0086"/>.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7662"?><NP><NO.P>210</NO.P><TXT>Pēc tam apstrīdētā lēmuma preambulas 163. un 164. apsvērumā Komisija citē <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes un <HT TYPE="ITALIC">W</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) piezīmes. Tomēr ir jānorāda, ka, lai arī minētajās piezīmēs ir minētas <HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> bažas par perspektīvām Spānijas tirgū, nevienā brīdī tajās ne tieši, ne netieši nav minēts prasītājas nosaukums.</TXT></NP><NP><NO.P>211</NO.P><TXT>Visbeidzot savā apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērumā ietvertajā secinājumā par <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksmi Turku Komisija ir konstatējusi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>Tika izskatīts jautājums par to, ka [<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>] nav ievērojusi tirgus daļas Portugālē, Spānijā un Francijā. <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un [<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>] vienojās arī par cenu paaugstināšanu šajās valstīs, ja to atbalstīs citi konkurenti.<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0087" REF.START="QS0087"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>212</NO.P><TXT>Šai pēdējai interpretācijai, ko apstrīdētā lēmuma preambulas 162. apsvērumā Komisija ir sniegusi minētajiem <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem, nevar piekrist. Tikai no šī paziņojuma teksta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> esot vienojušās novērot citu konkurentu reakcijas gadījumā, ja tās palielinātu savas cenas. Savukārt, ņemot vērā lietas materiālos iekļautos dokumentus un pretēji tam, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērumā, no tā nevar secināt, ka bija jāsaņem tādu konkurentu kā prasītājas atbalsts, lai paaugstinātu cenas. Turklāt, kā tika norādīts jau iepriekš, kaut arī <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">W</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) piezīmēs, kas attiecīgi ir citētas apstrīdētā lēmuma preambulas 163. un 164. apsvērumā, ir minēts saspīlējums Spānijas un Portugāles tirgos, kas varēja ietekmēt arī Francijas tirgu, šajās piezīmēs nekādā ziņā nav minēta nekāda prasītājas iesaistīšanās, ne arī apstiprināts <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojums par to, ka pastāvēja vienošanās par cenu paaugstināšanu, ja to atbalstīs tādi konkurenti kā prasītāja.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7663"?><NP><NO.P>213</NO.P><TXT>Visbeidzot, kā norāda prasītāja, katrā ziņā nevar izslēgt, ka konkurences tirgus dalībnieku rīcības rezultātā, ja minētajā tirgū ienākuša konkurenta dēļ vienam no tiem būtu jāzaudē tirgus daļas, ir pats par sevi saprotams, ka tirgus dalībnieks varētu mēģināt atrast klientus blakus esošajos tirgos. Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem to, ka <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksmē Turku varēja norādīt uz risku, ka <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> piegāžu pieaugums Spānijas tirgū varētu ietekmēt Francijas tirgu, ja nav citu pamatojošu pierādījumu, nevar interpretēt kā tādu, kas sniedz pierādījumu kāda konkurenta, piemēram, prasītājas dalībai pārkāpumā EKL 81. panta nozīmē. Tādējādi, tā kā nav citu pierādījumu, kas apstiprinātu šo <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumu, ir jāuzskata, ka prasītāja pamatoti apstrīd šī paziņojuma ticamību.</TXT></NP><NP><NO.P>214</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumus saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 4.3. daļā. Konkrētāk apstrīdētā lēmuma preambulas 182. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>savos paziņojumos <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un prasītāja ir norādījušas, ka [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>), <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>), <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] piedalījās šajā sanāksmē<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0088" REF.START="QS0088"/>. Tādējādi tiktāl, ciktāl, kā ir norādīts iepriekš, Komisijas rīcībā esošo trešā veida pierādījumu veido prasītājas atzīšanās par tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē, par minēto sanāksmi pausto <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumu ticamības pārbaude ir jāatliek, lai to analizētu tad, kad tiks vērtēts šīs atzīšanās pierādījuma spēks.</TXT></NP><NP><NO.P>215</NO.P><TXT>Otrām kārtām, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> paziņojumus Komisija ir norādījusi 4.3. daļā tikai saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi. Konkrētāk arī apstrīdētā lēmuma preambulas 182. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>savos paziņojumos <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un [prasītāja] ir norādījušas, ka [<HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>), <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>), <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>)] piedalījās šajā sanāksmē<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0089" REF.START="QS0089"/>. Tādējādi to pašu iemeslu dēļ, kas šī sprieduma 214. punktā tika izklāstīti attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem par prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE><?PAGE NO="II-7664"?> sanāksmi, par minēto sanāksmi pausto <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> paziņojumu ticamības pārbaude ir jāatliek, lai to veiktu tad, kad tiks vērtēts šīs atzīšanās pierādījuma spēks.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Par prasītājas atzīšanos par tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>216</NO.P><TXT>Prasītāja neapstrīd, ka tā piedalījās prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē. Taču tā norāda, kā tas izrietot no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, ka šī dalība bija daļēja un ka šāda dalība tikai vienā no 72 pret konkurenci vērstas saziņas gadījumiem, kas ir uzskaitīti apstrīdētā lēmuma I pielikumā, nav pietiekama, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>217</NO.P><TXT>Attiecībā uz prasītājas atzīšanos par tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet — tas, ka Komisijā notiekošā administratīvā procesa laikā uzņēmums tieši vai netieši atzīst faktiskos vai tiesiskos apstākļus, var būt papildu pierādījums, ja tiek vērtēta tiesā celtas prasības pamatotība (Tiesas <DATE ISO="20100701">2010. gada 1. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-407/08 P" PAGE.ECR="I-6375" YEAR="2010">C-407/08 P <HT TYPE="ITALIC">Knauf Gips</HT>/Komisija, Krājums, I-6375. lpp.</REF.DOC.ECR>, 90. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>218</NO.P><TXT>Tādējādi, lai šādu atzīšanos varētu uzskatīt par ticamu pierādījumu, tiesā celtas prasības pamatotības novērtēšanas stadijā ir jāpārbauda, vai šīs atzīšanās saturs papildina citus pierādījumus, ko Komisija ir ieguvusi saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7665"?><NP><NO.P>219</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē jau sakumā ir skaidrs, ka prasītāja Komisijā notiekošā procesa laikā skaidri atzina, ka tajā ir piedalījusies.</TXT></NP><NP><NO.P>220</NO.P><TXT>Pēc tam ir jānorāda, ka pretēji tam, ko Komisija sākotnēji apgalvoja savos dokumentos, un kā tā to skaidri atzina savos <DATE ISO="20100903">2010. gada 3. septembra</DATE> apsvērumos par ziņojumu tiesas sēdē, prasītājas dalība prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē ir pirmā prasītājas dalība ar attiecīgo aizliegto vienošanos saistītā sanāksmē. Turklāt ir jānorāda, ka šis secinājums skaidri izriet no Komisijas lietas materiālos ietvertajiem <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> paziņojumiem. No minētajiem paziņojumiem izriet, ka, runājot par prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, šī karteļa sanāksme bija līdzīga iepriekšējām sanāksmēm, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>izņemot to, ka tajā bija iesaistīta arī [prasītāja]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0090" REF.START="QS0090"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>221</NO.P><TXT>Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma preambulas 182.–186. apsvēruma izriet, ka papildus tam, ka prasītāja skaidri ir atzinusi savu dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē, Komisija skaidri ir atsaukusies uz citiem pierādījumiem, kas ļauj konstatēt minēto dalību. Tādējādi tā ir atsaukusies, no vienas puses, uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas attiecas uz minēto sanāksmi un kas ir izklāstītas Komisijas lietas materiālu 1159. un 1160. lappusē, un, no otras puses, uz <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>222</NO.P><TXT>Attiecībā uz minētajām lietas materiālu lappusēm, kurās ir ietvertas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes, Vispārējā tiesa konstatē, ka, atbildot uz jautājumu, kas prasītājai tika uzdots tiesas sēdē, tā norādīja, ka tā vairs nav pārliecināta, ka minētajās lietas materiālu lappusēs izklāstītās piezīmes faktiski attiecas uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, un ka, ja tas tā ir, tajās ir aprakstīta sanāksme, kurā <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) nepiedalījās.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7666"?><NP><NO.P>223</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa norāda, ka vispirms no prasītājas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 24. punkta skaidri izriet, ka tā pēdiņās ir citējusi atsevišķas daļas no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm un konkrētāk tās, kas izriet no minēto piezīmju 14.–22. un 24.–32. ievilkuma. Turklāt tajā pašā savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 24. punktā minētā paziņojuma 163. punktu prasītāja skaidri ir identificējusi kā tādu, kurā ir pārņemts <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju teksts saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi. Visbeidzot Vispārējā tiesa konstatē, ka savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 25. punktā prasītāja pauž apsvērumus par minētā paziņojuma 163. punktā citēto piezīmju saturu, bet nevienā brīdī neapstrīd to, ka minētās piezīmes attiecas uz informācijas apmaiņu, kas notikusi prettiesiskās <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmes laikā <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) klātbūtnē.</TXT></NP><NP><NO.P>224</NO.P><TXT>Otrām kārtām, Vispārējā tiesa konstatē, ka no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju otrās ievada rindkopas, kas attiecas uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi un kas ir ietverta 1159. lappuses augšējā daļā, izriet, ka prasītājas dalību šajā sanāksmē bija ieplānojis <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>).</TXT></NP><NP><NO.P>225</NO.P><TXT>Trešām kārtām, no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas izdarītas prettiesiskās <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmes laikā un kas ir ietvertas Komisijas lietas materiālu 1159. un 1160. lappusē, izriet, ka tās nosaukums parādās vai nu netieši saīsinātā formā, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>Arag.<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0091" REF.START="QS0091"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>Ara<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0092" REF.START="QS0092"/>, vai arī netieši ar tās pārstāvja vārda, <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>), starpniecību informācijas apmaiņas laikā, kas notika dalībnieku starpā minētajā sanāksmē, un prasītāja to nav apstrīdējusi ne savos dokumentos, ne tiesas sēdē.</TXT></NP><NP><NO.P>226</NO.P><TXT>Tādējādi vispirms ir jāuzskata, ka Komisijas lietas materiālu 1159. un 1160. lappusē ietvertās <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes pretēji tam, ko pašreiz apgalvo prasītāja, attiecas uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, kurā, kā tā atzīst, tā piedalījās. Līdz ar to minētās piezīmes ir izdarītas vienlaikus ar notikumu, kurā prasītāja tiešā veidā piedalījās.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7667"?><NP><NO.P>227</NO.P><TXT>Pēc tam, runājot par prasītājas atzīšanos par tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē, kas šī sprieduma 217. punktā minētās judikatūras nozīmē papildina <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmes un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> paziņojumus saistībā ar prasītājas dalību minētajā sanāksmē (skat. šī sprieduma 214. un 215. punktu), šī atzīšanās, kā arī minētās piezīmes un paziņojumi ir pietiekami ticami pierādījumi, lai tos pamatoti varētu izmantot prasītājas apsūdzībai.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><P>Par pierādījumu kopuma, ko Komisija ir izmantojusi, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, precīzo un saskaņoto raksturu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>228</NO.P><TXT>Ņemot vērā šī sprieduma 95. un 96. punktā minēto judikatūru, kā arī iepriekš izdarītos secinājumus par Komisijas iegūtajiem pierādījumiem un par attiecīgo tiem piemītošo pierādījuma spēku, šobrīd vispārīgi ir jānovērtē, vai pierādījumu kopums, ko Komisija ir izmantojusi, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, atbilst prasībām par precizitāti un saskaņotību, kas ļauj pamatot stingru pārliecību, ka prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>229</NO.P><TXT>Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka attiecībā uz prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, kurā, kā atzina prasītāja, tā ir piedalījusies, gan no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, gan <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem izriet, ka minētās sanāksmes dalībnieki, no vienas puses, tajā apmainījās ar slepenu informāciju par savu darbību visā EEZ teritorijā un, no otras puses, savā starpā apsprieda savas tirgus daļas un savas pārdošanas cenas.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7668"?><NP><NO.P>230</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmām kārtām, kā Komisija to pamatoti ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 183.–186. apsvērumā, dalībnieki padziļināti aplūkoja nātrija hlorāta tirgus Spānijā, Francijā un Portugālē, vienlaikus aplūkojot arī savu situāciju Beļģijas tirgū.</TXT></NP><NP><NO.P>231</NO.P><TXT>Tādējādi saistībā ar minētajiem tirgiem vispirms no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju 9.–32. ievilkuma izriet, ka dalībnieki apmainījās ar informāciju, kas attiecas uz to ražošanas apjomiem, pārdošanas cenām un tirgus daļām konkrēti 1996. un 1997. gadā. Protams, prasītāja apstrīd tai noteikto summu, kas ir norādīta <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju 14. un 19. ievilkumā saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi. Tomēr ir jākonstatē, ka, no vienas puses, prasītāja atzīst, ka ir piedalījusies minētajā sanāksmē, no otras puses, tā neapstrīd minēto piezīmju 9.–32. ievilkumā minēto apspriežu priekšmetu, turklāt tā neapstrīd dalību minēto piezīmju 14. un 19. ievilkumā minētajā informācijas apmaiņā, bet apstrīd tikai tajos norādītās summas, kas uz to attiecas, un, visbeidzot, tā vairs neapstrīd, kā tas ir norādīts 21. ievilkumā, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0093" REF.START="QS0093"/>, un, kā tas ir norādīts 22. ievilkumā, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0094" REF.START="QS0094"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>232</NO.P><TXT>Pēc tam, kā izriet no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm par prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, no tā paziņojumiem un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2003. gada paziņojumiem, dalībnieki, ieskaitot prasītāju, uzsāka arī sarunas, lai savā starpā sadalītu tirgus daļas vai pat noteiktu cenas. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju 23. ievilkumā saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi ir norādīts, ka attiecībā uz Spānijas tirgu [konfidenciāli]. Tāpat arī no minēto <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. piezīmju 29. un 30. ievilkuma izriet, ka šoreiz attiecībā uz Francijas tirgu [konfidenciāli].</TXT></NP><NP><NO.P>233</NO.P><TXT>Līdz ar to no šīm piezīmēm izriet, kā tas ir apstiprināts <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumos, ka prettiesiskās <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmes priekšmets bija vērsts pret konkurenci<?PAGE NO="II-7669"?> un ka sarunas attiecās uz vairākiem tirgiem EEZ teritorijā. Tādējādi, ņemot vērā prasītājas būtisko dalību minētajā sanāksmē, īpaši tās paustās prasības par [pārdošanas] apjomiem Spānijas un Francijas tirgos un apstiprinājumu par savu cenu saglabāšanu šajā pēdējā minētajā tirgū, tā nevar apgalvot, ka tā nezināja vai neesot varējusi konstatēt, ka šīs sanāksmes priekšmets ir vērsts pret konkurenci. Visbeidzot saistībā ar prasītājas dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē ir jākonstatē, ka, no vienas puses, tās mērķis acīmredzami bija tajā piedalīties un, no otras puses, nekas neļauj pierādīt, ka tā būtu publiski norobežojusies no minētās sanāksmes pret konkurenci vērstā priekšmeta.</TXT></NP><NP><NO.P>234</NO.P><TXT>Otrām kārtām, iepriekš izdarītos secinājumus nevar atspēkot prasītājas apgalvojums, ka tās dalība prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē, iespējams, bija daļēja. Atbildot uz jautājumiem, ko tiesas sēdē Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar prasītājas dalības mērķi un dalības pilnīgo vai daļējo raksturu, prasītāja nav ne pierādījusi, ka tās dalības mērķis atšķīrās no pārējo minētās sanāksmes dalībnieku mērķa, ne pierādījusi, ka tā publiski norobežojās no šīs sanāksmes satura, ne arī, visbeidzot, sniegusi kādu pierādījumu, kas pietiekami pārliecinoši varētu pierādīt, kā prasītāja to apgalvo, ka tā šajā sanāksmē esot piedalījusies tikai daļēji.</TXT></NP><NP><NO.P>235</NO.P><TXT>Labākajā gadījumā attiecībā uz savu iespējami daļējo dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē prasītāja, no vienas puses, uzstāj uz to, ka šī sanāksme bija pilnībā neformāla un ļoti īsa, no otras puses, atsaucas uz lietas materiālu 1159. lappuses augšējā daļā iekļautās otrās ievada rindkopas tekstu un, visbeidzot, tiesas sēdē apgalvoja, ka <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>), kas pārstāvēja prasītāju šajā sanāksmē, aizgāja no sanāksmes, lai dotos uz Madridi.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7670"?><NP><NO.P>236</NO.P><TXT>Attiecībā uz prettiesiskās <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmes neformālo raksturu pietiek norādīt, kā tas izriet no šī sprieduma 230.–233. punktā izklāstītajiem secinājumiem, ka neatkarīgi no minētās sanāksmes norises formas tās priekšmets bija vērsts pret konkurenci un prasītāja nevarēja nezināt ne minēto priekšmetu, ne attiecīgā pārkāpuma ģeogrāfisko mērogu.</TXT></NP><NP><NO.P>237</NO.P><TXT>Attiecībā uz otrās ievada rindkopas tekstu vispirms ir jānorāda, kā Komisija to atzina tiesas sēdē, ka minētā rindkopa nebija iekļauta sākotnējās <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) ar roku rakstītajās piezīmēs, bet viņš to iekļāva, kad minētās piezīmes pārrakstīja angļu valodā. Pēc tam acīmredzami no minētā teksta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. šajā otrajā ievada rindkopā izklāstīja kādas <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) <DATE ISO="19980114">1998. gada 14. janvāra</DATE> telefonsarunas saturu.</TXT></NP><NP><NO.P>238</NO.P><TXT>Protams, gan no minētās rindkopas, gan no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, kas tika veiktas šīs <DATE ISO="19980114">1998. gada 14. janvāra</DATE> telefonsarunas laikā un kas ir ietvertas Komisijas lietas materiālu 1147. lappusē, izriet, ka minētajā telefonsarunā <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) bija atsaukušies uz prasītājas dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē un plānoja, ka minētā dalība attieksies tikai uz apspriedēm saistībā ar Spānijas, Francijas un Portugāles tirgiem. Tomēr ir jākonstatē, ka ne no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, ne no <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem neizriet, ka prasītājas dalība faktiski būtu bijusi daļēja.</TXT></NP><NP><NO.P>239</NO.P><TXT>Runājot par prasītājas apgalvojumu, kas tika pausts tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, un saskaņā ar kuru <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) ļoti ātri esot pametis prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, jo viņam ar lidmašīnu bija jāatgriežas Madridē, to nevar izmantot, lai pierādītu, ka tās dalība minētajā sanāksmē bija daļēja. Kā Komisija to norādīja tiesas sēdē, prasītājai to šajā gadījumā neapstrīdot, no prasītājas rakstveida atbildēm uz Komisijas jautājumiem par prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi, kas ir ietvertas arī Komisijas lietas materiālu 12856. un 12857. lappusē<?PAGE NO="II-7671"?> (skat. E.1 pielikumu), izriet, ka prasītāja ir skaidri norādījusi, ka, no vienas puses, no bankas izraksta par <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) bankas kartes izmantošanu izriet, ka <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> vakarā viņš palika <HT TYPE="ITALIC">Sheraton</HT> viesnīcā Briselē, un, no otras puses, no minētajā bankas izrakstā izdarītajām piezīmēm izriet, pirmkārt, ka viņa darījumu brauciena uz Briseli mērķis bija dalība <HT TYPE="ITALIC">CEFIC</HT> oficiālajā sanāksmē tajā pašā viesnīcā un, otrkārt, ka viņš piedalījās kādā sanāksmē ārpus minētās oficiālās sanāksmes, kuras datums, iespējams, sakrita ar oficiālās sanāksmes datumu. Tādējādi prasītāja nepamatoti apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) pameta šo pēdējo minēto sanāksmi, lai sēstos lidmašīnā un tajā pašā vakarā atgrieztos Madridē.</TXT></NP><NP><NO.P>240</NO.P><TXT>Visbeidzot prasītāja tikpat nepamatoti savās atbildēs uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem ir apgalvojusi, ka no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju 40. ievilkuma saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi izrietēja, ka <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) nepiedalījās sanāksmē. Minētajā ievilkumā ir norādīts šādi: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0095" REF.START="QS0095"/>. Kaut arī minētajās norādēs, kas ietvertas minētajā ievilkumā, faktiski ir iekļauts trešās personas vērtējums prasītājas kapacitātei, tomēr ir jākonstatē, ka tās tomēr neļauj secināt, ka <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) pameta sanāksmi, vēl jo vairāk tāpēc, ka vienīgais pierādījums, ko prasītāja ir sniegusi, lai pierādītu, ka tās dalība, iespējams, bija daļēja, kā ir konstatēts šī sprieduma 239. punktā, acīmredzami ir faktiski nepamatots.</TXT></NP><NP><NO.P>241</NO.P><TXT>Līdz ar to kā nepamatots ir jānoraida prasītājas arguments, ka tās dalība prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē esot bijusi daļēja.</TXT></NP><NP><NO.P>242</NO.P><TXT>Trešām kārtām, tā kā prasītāja piedalījās visā prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē kopumā, ir jāuzskata, ka, tā kā minētās sanāksmes dalībnieki izmantoja izdevību un atkarībā no to klātbūtnes attiecīgajos tirgos apmainījās ar informāciju ne tikai par savu darbību ārpus EEZ (skat. <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju 1.–7. un 33.–38. ievilkumu saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi), bet arī par vairākiem tirgiem<?PAGE NO="II-7672"?> EEZ iekšienē, proti, Beļģiju, Spāniju, Franciju un Portugāli (skat. <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju 9.–32. ievilkumu saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi), kā arī Somiju, Zviedriju, Apvienoto Karalisti un Norvēģiju (skat. <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmju 26. un 42.–48. ievilkumu saistībā ar prettiesisko <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmi), prasītāja nevarēja nezināt, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 347. apsvērumā, ka aizliegtā vienošanās, kurā tā piedalījās, attiecās uz lielu EEZ daļu.</TXT></NP><NP><NO.P>243</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā, no vienas puses, Komisijas iegūtos pierādījumus saistībā ar prettiesiskās <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmes laikā notikušo apspriežu, kurās prasītāja piedalījās, saturu un, no otras puses, prasītājas atzīšanos par dalību minētajā sanāksmē, Komisija atbilstoši tiesību aktu prasībām ir sniegusi pierādījumus prasītājas dalībai prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē. Tā kā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 78. apsvēruma (skat. šī sprieduma 19. punktu) un administratīvā procesa laikā vai tiesvedībā Vispārējā tiesā nav apstrīdēts, saziņa nolūkā noteikt aizliegtās vienošanās locekļu rīcību tirgū, paredzot ikgadējās nātrija hlorāta ražotāju un to klientu sarunas par līgumiem, parasti kļūst intensīvāka iepriekšējā gada beigās vai pat turpinās attiecīgā gada pašā sākumā, ir jāuzskata, ka ar pierādījumiem, kas sniegti par prasītājas dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē, pietika, lai Komisija varētu secināt, ka prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece 1998. gadā.</TXT></NP><NP><NO.P>244</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz citiem pierādījumiem, kas veido pierādījumu kopumu, proti, trim norādēm uz prasītāju, kas ir paredzētas apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā, un <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> paziņojumiem, ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 78. apsvēruma, ka aizliegtās vienošanās locekļu saziņa, pirmām kārtām, parasti notika katra kalendārā gada beigās vai pat tā gada sākumā, uz kuru apspriedes attiecās, un, otrām kārtām, to priekšmets bija ikgadēja attiecīgo tirgu sadale. No šī apsvēruma, ko prasītāja nav apstrīdējusi, izriet, ka pārējie pierādījumu kopumu veidojošie pierādījumi ir saistīti ar atsevišķiem un savstarpēji atšķirīgiem saziņas gadījumiem (proti, no vienas puses, <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE>, <DATE ISO="19981204">1998. gada 4. decembra</DATE> un<?PAGE NO="II-7673"?> <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> telefonsarunas un, no otras puses, <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksme), kas varēja attiekties uz gadiem, kas nebija tie, kurā tika izdarīts attiecīgais pārkāpums (proti, saistībā ar iepriekš minētajām telefonsarunām — uz 1997., 1999. un 2000. gadu — vai pat saistībā ar <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksmi — uz 1998. gadu).</TXT></NP><NP><NO.P>245</NO.P><TXT>Tādējādi, kā ir konstatēts šī sprieduma 204., 212. un 213. punktā, papildus tam, ka citiem pierādījumiem trūkst ticamības, un neraugoties uz šī sprieduma 243. punktā paustajiem apsvērumiem par pierādījumiem, kas attiecas uz 1998. kalendāro gadu, minētajiem pierādījumiem piemīt pārāk vispārīgs un fragmentārs raksturs.</TXT></NP><NP><NO.P>246</NO.P><TXT>Līdz ar to, ņemot vērā šī sprieduma 96. un 97. punktā atgādināto judikatūru, ir jākonstatē, ka Komisijas minētais pierādījumu kopums, vērtējot to kopumā, nav pietiekami precīzs un saskaņots un neļauj atklāt ne sakritības, ne norādes, kas pamatotu stingru pārliecību — kaut vai izmantojot dedukciju —, ka prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā kopumā, proti, no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>. Savukārt ir jāuzskata, ka Komisija ir sniegusi pierādījumus tam, ka prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece tikai 1998. kalendārajā gadā.</TXT></NP><NP><NO.P>247</NO.P><TXT>Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina kā daļēji pamatota tiktāl, ciktāl Komisija ir pieļāvusi kļūdu, apstrīdētajā lēmumā secinot, ka prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā, pirmkārt, no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="19980127">1998. gada 27. janvārim</DATE> un, otrkārt, no <DATE ISO="19990101">1999. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>. Pirmā pamata pirmā daļa pārējā daļā ir jānoraida.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7674"?><NP><NO.P>248</NO.P><TXT>Nobeigumā, tā kā nav vajadzības pārbaudīt to argumentu pamatotību, ko prasītāja pauda, lai pamatotu pirmā pamata otro daļu, kura ir balstīta uz pietiekamu pierādījumu neesamību saistībā ar prasītājas iespējamo dalību attiecīgajā pārkāpumā kā vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas attiecas uz visu EEZ, un tā kā minētajai daļai ir zudis priekšmets, prasītājas izvirzītais pirmais pamats daļēji ir jāapmierina tiktāl, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka prasītāja piedalījās pārkāpumā, pirmkārt, no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="19980127">1998. gada 27. janvārim</DATE> un, otrkārt, no <DATE ISO="19990101">1999. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>. Pārējā daļā, runājot par Komisijas secinājumu par dalību pārkāpumā no <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="19981231">1998. gada 31. decembrim</DATE>, minētais pamats ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP><NP><NO.P>249</NO.P><TXT>Tādējādi daļēji ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta g) punkts tiktāl, ciktāl Komisija tajā par laika posmu, kurā prasītāja piedalījās attiecīgajā pārkāpumā, ir atzinusi laika posmus, pirmkārt, no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="19980127">1998. gada 27. janvārim</DATE> un, otrkārt, no <DATE ISO="19990101">1999. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā, ko Komisija ir pieļāvusi, aprēķinot prasītājai uzliktā naudas soda apmēru</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Lietas dalībnieku argumenti</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>250</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu novērtējumā, aprēķinot tai uzliktā naudas soda apmēru. Šis otrais pamats ir sadalīts trīs daļās, kas attiecīgi ir balstītas, pirmkārt, uz uzliktā naudas soda nesamērīgo un diskriminējošo raksturu, otrkārt, uz kļūdu attiecīgā pārkāpuma ilguma aprēķinā un, visbeidzot, uz to, ka nav ņemti vērā prasītājas atbildību mīkstinošie apstākļi.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7675"?><NP><NO.P>251</NO.P><TXT>Pirmais aspekts ir tāds, ka attiecībā uz prasītājai uzliktā naudas soda iespējami nesamērīgo un diskriminējošo raksturu tā norāda, ka Komisija, pirmkārt, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nosakot tās izdarītā pārkāpuma smagumu, tai piemērojot to pašu smaguma pakāpi kā [aizliegtās vienošanās] vadītājiem, kas bija apstrīdētā lēmuma adresāti. Prasītājas izdarītā pārkāpuma raksturu nevarot salīdzināt ar tā pārkāpuma raksturu, ko ir izdarījuši citi attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieki. Tādējādi Komisija neesot ņēmusi vērā, ka tās dalība pārkāpumā atbilstoši Komisijas secinājumiem ilga ne vairāk kā trīsarpus gadus, ka tas attiecās tikai uz trim EEZ ģeogrāfiskajiem valsts tirgiem, ka tās tirgus daļa bija tikai 5 %, ka tā nepiedalījās vienotā un turpinātā pārkāpumā un ka vairākas norādes liecinot, ka tā faktiski neievēroja minētos nolīgumus.</TXT></NP><NP><NO.P>252</NO.P><TXT>Otrkārt, pamatojoties uz tiem pašiem apsvērumiem, kas tika izklāstīti šī sprieduma 251. punktā, Komisijai prasītājas naudas soda pamatsummā nebija jāiekļauj iestāšanās maksa, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, vai vismaz jāiekļauj tāda iestāšanās maksa, kas ir identiska tai, kura tika piemērota visiem citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem.</TXT></NP><NP><NO.P>253</NO.P><TXT>Tādējādi, treškārt, nosakot, no vienas puses, tādu pašu prasītājas izdarītā pārkāpuma smaguma pakāpi un, no otras puses, tādu pašu iestāšanās maksu kā tās, kas tika noteiktas pārējiem attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniekiem nolūkā noteikt tiem uzliktā naudas soda pamatsummu, Komisija neesot ņēmusi vērā prasītājas dalībai pārkāpumā piemītošās īpašās iezīmes salīdzinājumā ar citu dalībnieku dalības iezīmēm. Līdz ar to tā esot pārkāpusi nediskriminācijas principu.</TXT></NP><NP><NO.P>254</NO.P><TXT>Otrais aspekts ir tāds, ka attiecībā uz iespējamo kļūdu, ko Komisija pieļāvusi, aprēķinot attiecīgā pārkāpuma ilgumu, prasītāja atkārtoti pauž argumentus, ko tā šajā pašā jautājumā izklāstīja pirmā pamata ietvaros. Tā piebilst, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa secinātu, ka prasītāja ir bijusi attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniece, pirmkārt, minētās dalības sākuma datums būtu jānosaka, ņemot vērā datumu, kurā notika<?PAGE NO="II-7676"?> tās pirmā un vienīgā dalība sanāksmē ar konkurentiem, proti, prettiesiskā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksme, un, otrkārt, minētās dalības beigu datumam būtu jāatbilst 1998. gada decembrim.</TXT></NP><NP><NO.P>255</NO.P><TXT>Trešais aspekts ir tāds, ka prasītāja pārmet Komisijai, ka tā atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 2. punkta B daļas noteikumiem tās labā nav ņēmusi vērā atbildību mīkstinošos apstākļus, kas pamatoja tai uzliktā naudas soda pamatsummas samazināšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>256</NO.P><TXT>No vairākām to pierādījumu daļām, ko ir iesniegušas sabiedrības, kuras lūgušas tām piemērot paziņojumu par sadarbību, izriet, ka prasītāja īstenībā neievēroja minētos nolīgumus, ko bija noslēguši aizliegtās vienošanās vadītāji. Turklāt tā norāda, ka atsevišķa minēto sabiedrību sniegtā informācija par cenu līmeni un tai piešķirtajiem pārdošanas apjomiem neatbilstot tās rīcībai tirgū.</TXT></NP><NP><NO.P>257</NO.P><TXT>Komisija apstrīd visus argumentus, kurus prasītāja ir izvirzījusi otrā pamata pamatojumam.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Vispārējās tiesas vērtējums</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>258</NO.P><TXT>Ņemot vērā šī sprieduma 247. punktā izdarītos secinājumus, vispirms kā pamatota ir jāapmierina otrā pamata otrā daļa, kurā ir apgalvots, ka, aprēķinot prasītājas dalības pārkāpumā ilgumu, Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7677"?><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><P>Par samērīguma un nediskriminācijas principu pārkāpumu naudas soda pamatsummas aprēķināšanas stadijā</P></TI></TITLE><NP><NO.P>259</NO.P><TXT>Otrā pamata pirmās daļas ietvaros prasītāja atsaucas uz samērīguma un nediskriminācijas principu pārkāpumu prasītājai uzliktā naudas soda pamatsummas noteikšanas stadijā, ja to salīdzina ar citiem attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzlikto naudas sodu pamatsummām.</TXT></NP><NP><NO.P>260</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatnostādņu 9.–11. punktu metodika, ko Komisija izmanto, lai noteiktu naudas sodus, veido divi posmi. Vispirms Komisija nosaka pamatsummu katram uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai. Pēc tam tā šo pamatsummu var koriģēt, to palielinot vai samazinot, ņemot vērā atbilstību pastiprinošos vai atbildību mīkstinošos apstākļus, kas raksturo katra attiecīgā uzņēmuma dalību.</TXT></NP><NP><NO.P>261</NO.P><TXT>Konkrētāk, runājot par pirmo naudas sodu noteikšanas metodes posmu, no 2006. gada pamatnostādņu 13.–25. punkta izriet, ka naudas soda pamatsumma ir saistīta ar tieši vai netieši pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtības daļu pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā, attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā EEZ teritorijā, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā pārkāpums ir izdarīts. Šo pārdošanas vērtības daļu, kas atspoguļo pārkāpuma smaguma pakāpi, parasti var noteikt tādā apmērā, kas nepārsniedz 30 % no visas pārdošanas vērtības, ņemot vērā tādus faktorus kā pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne. 2006. gada pamatnostādņu 23. punktā ir precizēts, ka horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem, līdz ar to pārdošanas vērtības daļa, ko ņem vērā par šādiem pārkāpumiem, parasti būs pietuvināta 30 %. Visbeidzot saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 25. punkta noteikumiem neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija naudas soda pamatsummā iekļauj vai var iekļaut papildu summu vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>entry right<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0096" REF.START="QS0096"/> (turpmāk tekstā —<?PAGE NO="II-7678"?> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>iestāšanās maksa<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0097" REF.START="QS0097"/>), kas līdzvērtīga 15–25 % no pārdošanas vērtības. Minētā maksa tiek iekļauta gadījumā, ja pastāv horizontāli nolīgumi par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, lai atturētu uzņēmumus no dalības šādos nolīgumos. Komisija šādu papildu summu var piemērot arī citu pārkāpumu gadījumā. Saskaņā ar tā paša 2006. gada pamatnostādņu 25. punkta noteikumiem neatkarīgi no tā, vai runa ir par maksu, kas noteikta par horizontālu nolīgumu par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, vai par maksu, kuru var noteikt citos gadījumos, iestāšanās maksas daļu nosaka, ņemot vērā zināmu skaitu faktoru, to skaitā tos, kas ir iekļauti to pašu pamatnostādņu 22. punktā.</TXT></NP><NP><NO.P>262</NO.P><TXT>2006. gada pamatnostādņu 24. punkta noteikumos ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>Lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpuma izdarīšanas ilgumu, summu, ko nosaka uz pārdošanas apjoma [vērtības] pamata (skatīt iepriekš 20. līdz 23. punktu), reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā. Periodu, kas mazāks par sešiem mēnešiem, ieskaita kā pusgadu, un periodu, kas garāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par veselu gadu, ieskaita kā veselu gadu.<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0098" REF.START="QS0098"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>263</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītāja šajā gadījumā, pamatojoties uz vairākām ar to saistītām iezīmēm, būtībā pārmet Komisijai, ka tā prasītājas naudas soda pamatsummu ir noteikusi, izmantojot, pirmām kārtām, to pašu pārkāpuma smaguma novērtējuma koeficientu, proti, 19 % (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 521. apsvērumu), un, otrām kārtām,<?PAGE NO="II-7679"?> to pašu iestāšanās maksu 19 % apmērā, ko tā piemēroja attiecībā uz pārējiem konkurentiem uzlikto naudas sodu pamatsummu (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 523. apsvērumu).</TXT></NP><NP><NO.P>264</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma, kā arī no 2006. gada pamatnostādnēm, kurās paredzētie principi ir piemēroti minētajā lēmumā, un visbeidzot no judikatūras izriet, ka, lai gan pārkāpuma smagums vispirms tiek novērtēts atkarībā no pārkāpumam raksturīgajiem elementiem, piemēram, tā veida, visu attiecīgo dalībnieku kopējās tirgus daļas, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfiskās teritorijas un tā, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne, pēc tam šis vērtējums tiek pielāgots atbilstoši atbildību pastiprinošiem vai atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kas ir raksturīgi katram uzņēmumam, kurš ir piedalījies pārkāpumā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20010712">2001. gada 12. jūlija</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-202/98+T-204/98+T-207/98" PAGE.ECR="II-2035" YEAR="2001">T-202/98, T-204/98 un T-207/98 <HT TYPE="ITALIC">Tate &amp; Lyle</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2035. lpp.</REF.DOC.ECR>, 109. punkts; <DATE ISO="20030319">2003. gada 19. marta</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-213/00" PAGE.ECR="II-913" YEAR="2003">T-213/00 <HT TYPE="ITALIC">CMA CGM</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-913. lpp.</REF.DOC.ECR>, 401. punkts, un <DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-191/98+T-212/98+T-213/98+T-214/98" PAGE.ECR="II-3275" YEAR="2003">T-191/98 un no T-212/98 līdz T-214/98 <HT TYPE="ITALIC">Atlantic Container Line</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-3275. lpp.</REF.DOC.ECR>, 1530. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>265</NO.P><TXT>Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 261. un 264. punktā atgādināto, Komisijas naudas soda noteikšanas metodes pirmā posma mērķis ir noteikt katram attiecīgajam uzņēmumam uzliktā naudas soda pamatsummu, attiecīgajai katra uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtībai attiecīgajā ģeogrāfiskajā tirgū piemērojot pirmo reizināšanas koeficientu, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu, vai pat otro reizināšanas koeficientu, kura mērķis ir atturēt tos no atkārtotas iesaistīšanās šādās prettiesiskās darbībās. Kā izriet no 2006. gada pamatnostādnēm, katrs no šiem diviem reizināšanas koeficientiem tiek noteikts, ņemot vērā faktorus, kas atspoguļo pārkāpumam kopumā raksturīgās iezīmes, proti, tas apvieno visu pret konkurenci vērsto rīcību, ko īstenojuši visi pārkāpuma dalībnieki.</TXT></NP><NP><NO.P>266</NO.P><TXT>Līdz ar to pretēji tam, ko liek noprast prasītāja, nosakot šo divu reizināšanas koeficientu apmēru, nav jāņem vērā īpašās iezīmes, kas ir saistītas ar pārkāpumu, kuru ir<?PAGE NO="II-7680"?> izdarījis katrs no dalībniekiem atsevišķi. Šo secinājumu turklāt apstiprina pats naudas sodu noteikšanas metodes otrā posma mērķis — tieši ņemt vērā atbildību pastiprinošos vai atbildību mīkstinošos apstākļus, kas atsevišķi raksturo katra attiecīgā pārkāpuma dalībnieka pret konkurenci vērsto rīcību. Tādējādi interpretācija, ko prasītāja ir sniegusi abu reizināšanas koeficientu noteikšanas kritērijiem, kuri tika izmantoti naudas sodu noteikšanas metodes pirmajā posmā, ir acīmredzami kļūdaina, jo tās rezultātā abos naudas sodu noteikšanas metodes posmos nāktos ņemt vērā vienas un tās pašas iezīmes, kas ir īpaši raksturīgas katram no dalībniekiem.</TXT></NP><NP><NO.P>267</NO.P><TXT>Līdz ar to visi faktori, kas ir uzskaitīti 2006. gada pamatnostādņu 22. punktā, lai noteiktu gan reizināšanas koeficientu — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>pārkāpuma smagums<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0099" REF.START="QS0099"/> (2006. gada pamatnostādņu 21. punkts), gan reizināšanas koeficientu — <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>iestāšanās maksa<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0100" REF.START="QS0100"/> (2006. gada pamatnostādņu 25. punkts), ir paredzēti, lai novērtētu Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu kopumā.</TXT></NP><NP><NO.P>268</NO.P><TXT>Tādējādi šajā gadījumā vispirms kā faktoru, kas ir saistīts ar visu konkurentu izdarītā pārkāpuma raksturu, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 512. apsvērumā ir konstatējusi, ka tie ir noslēguši nolīgumus par tirgu sadali un cenu noteikšanu, kas rada vislielākos ierobežojumus konkurencei. Pēc tam attiecībā uz faktoru, kas ir saistīts ar visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 513. apsvērumā ir konstatējusi, ka minētā tirgus daļa bija 90 % no EEZ teritorijas. Turklāt attiecībā uz faktoru, kas ir saistīts ar pārkāpuma ģeogrāfisko apmēru, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 514. apsvērumā ir atgādinājusi, ka tā sekas bija jūtamas ļoti lielā EEZ teritorijas daļā. Visbeidzot attiecībā uz faktoru, kas ir saistīts ar to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 515. apsvērumā ir konstatējusi, ka, lai gan vēlamie rezultāti vēl nebija sasniegti, nolīgumi kopumā bija īstenoti un minētā īstenošana tika uzraudzīta aizliegtās vienošanās ietvaros.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7681"?><NP><NO.P>269</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka atsevišķos naudas soda pamatsummas aprēķināšanas parametros, kas tika izmantoti kopš naudas sodu noteikšanas metodes pirmā posma, ir ņemta vērā katram attiecīgajam dalībniekam raksturīgā individuālā situācija. Runa ir par diviem objektīviem parametriem, kas attiecas, no vienas puses, uz tieši vai netieši pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtību attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā EEZ teritorijā un, no otras puses, uz katra uzņēmuma dalības visā attiecīgajā pārkāpumā ilgumu. Līdz ar to, kā izriet no 2006. gada pamatnostādņu 6. punkta noteikumiem, katra attiecīgā uzņēmuma ar pārkāpumu saistītā pārdošanas vērtība saistībā ar to attiecīgās dalības ilgumu ļauj jau naudas soda noteikšanas metodes pirmajā posmā atspoguļot gan visa pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvaru.</TXT></NP><NP><NO.P>270</NO.P><TXT>Treškārt, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jānovērtē, vai pamatoti ir prasītājas celtie iebildumi, ka tai uzliktā naudas soda noteikšanas metodes pirmajā posmā netika ņemtas vērā vairākas iezīmes, kas raksturo tās dalību attiecīgajā pārkāpumā.</TXT></NP><NP><NO.P>271</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas dalības pārkāpumā ilgumu un tās ekonomisko īpatsvaru attiecīgajā tirgū no tirgus daļu viedokļa un no tāda viedokļa, ka tā darbojās tikai trīs EEZ valsts tirgos, ir jākonstatē, ka, prasītājas preču pārdošanas vērtību 1999. gadā EEZ un tādējādi trīs EEZ valsts tirgos, kuros tā pārdeva nātrija hlorātu, reizinot ar tās dalības attiecīgajā pārkāpumā ilgumu, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 24. punkta noteikumiem, proti, trīsarpus gadiem, Komisija jau šajā naudas sodu noteikšanas metodes pirmajā posmā ņēma vērā prasītājas vainas īpatsvaru pārkāpumā kopumā no tirgus daļu, klātbūtnes EEZ teritorijā un dalības pārkāpumā ilguma viedokļa. Turklāt, ņemot vērā<?PAGE NO="II-7682"?> šī sprieduma 247. punktā izdarītos secinājumus, lūguma grozīt apstrīdēto lēmumu pārbaudes stadijā būtu jāņem vērā kļūda vērtējumā, ko Komisija ir pieļāvusi, nosakot prasītājas dalības attiecīgajā pārkāpumā ilgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>272</NO.P><TXT>Tādējādi prasītājas paustais arguments, ka Komisija būtībā tai uzliktā naudas soda noteikšanas metodes pirmajā posmā nav ņēmusi vērā prasītājas vainas īpatsvaru pārkāpumā kopumā, ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP><NP><NO.P>273</NO.P><TXT>Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas iebildumiem, ka naudas soda noteikšanas metodes pirmajā posmā Komisija nav ņēmusi vērā, no vienas puses, to, ka tā piedalījusies tikai vienā no 72 pret konkurenci vērstas saziņas gadījumiem, un, no otras puses, to, ka tā neesot īstenojusi attiecīgās aizliegtās vienošanās vadītāju noslēgtos nolīgumus, ņemot vērā šī sprieduma 264. punktā paustos apsvērumus, pietiek konstatēt, ka no 2006. gada pamatnostādņu noteikumiem neizriet, ka Komisijai šajā naudas sodu noteikšanas metodes pirmajā posmā ir pienākums ņemt vērā šādus apstākļus, kas ir raksturīgi kādam Eiropas Savienības konkurences noteikumu pārkāpuma dalībniekam. Šādus apstākļus Komisija ņem vērā tikai minētās metodes otrajā posmā kā atbildību pastiprinošus vai atbildību mīkstinošus apstākļus, kas ir raksturīgi katram no uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies pārkāpumā. Līdz ar to minētie iebildumi ir jānoraida kā neatbilstoši.</TXT></NP><NP><NO.P>274</NO.P><TXT>Visbeidzot katrā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā Komisija katra naudas soda pamatsummas noteikšanas stadijā visiem uzņēmumiem, kas bija apstrīdētā lēmuma adresāti, par pārkāpuma smagumu un iestāšanās maksu piemēroja vienus un tos pašus reizināšanas koeficientus, prasītājas apgalvojums par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir faktiski nepamatots.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7683"?><NP><NO.P>275</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, argumenti, ko prasītāja ir paudusi, lai pamatotu otrā pamata pirmo daļu, kura ir balstīta uz samērīguma un nediskriminācijas principu pārkāpumu, ir jānoraida kā daļēji neatbilstoši un daļēji nepamatoti.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><P>Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>276</NO.P><TXT>Jāpārbauda, vai pamatota ir otrā pamata trešā daļa par to, ka Komisija par labu prasītājai neesot ņēmusi vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.</TXT></NP><NP><NO.P>277</NO.P><TXT>Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka gadījumā, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, jānoskaidro katra atsevišķa uzņēmuma atbilstošā dalības pakāpe pārkāpumā (Tiesas <DATE ISO="19751216">1975. gada 16. decembra</DATE> spriedums apvienotajās lietās no <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="40/73+41/73+42/73+43/73+44/73+45/73+46/73+47/73+48/73+50/73+54/73+55/73+56/73+111/73+113/73+114/73" PAGE.ECR="1663" YEAR="1975">40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 <HT TYPE="ITALIC">Suiker Unie</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1663. lpp.</REF.DOC.ECR>, 623. punkts, un šī sprieduma 90. punktā minētais spriedums lietā Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Anic Partecipazioni</HT>, 150. punkts), lai noteiktu, vai attiecībā uz tiem pastāv atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi (Vispārējās tiesas <DATE ISO="20030709">2003. gada 9. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-220/00" PAGE.ECR="II-2473" YEAR="2003">T-220/00 <HT TYPE="ITALIC">Cheil Jedang</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2473. lpp.</REF.DOC.ECR>, 165. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>278</NO.P><TXT>Šāds secinājums izriet no soda un sankciju individualizācijas principa loģikas, atbilstoši kuram uzņēmumiem var piemērot sankcijas tikai par faktiem, par kuriem tiem individuāli ir izteikti pārmetumi, un kas ir princips, kurš piemērojams jebkurā administratīvajā procesā, kura iznākumā varētu tikt noteiktas sankcijas atbilstoši Kopienu konkurences noteikumiem (iepriekš 277. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Cheil Jedang</HT>/Komisija, 185. punkts; saistībā ar naudas soda uzlikšanu skat. Vispārējās tiesas<?PAGE NO="II-7684"?> <DATE ISO="20011213">2001. gada 13. decembra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-45/98+T-47/98" PAGE.ECR="II-3757" YEAR="2001">T-45/98 un T-47/98 <HT TYPE="ITALIC">Krupp Thyssen Stainless</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciai speciali Terni</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-3757. lpp.</REF.DOC.ECR>, 63. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>279</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2006. gada pamatnostādņu 28. un 29. punktā ir paredzēts naudas soda pamatsummas pielāgot atkarībā no konkrētiem atbildību pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem, kas ir raksturīgi katram attiecīgajam uzņēmumam.</TXT></NP><NP><NO.P>280</NO.P><TXT>Konkrēti, 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā ir ietverts neizsmeļošs to atbildību mīkstinošo apstākļu saraksts, ņemot vērā kurus ar zināmiem nosacījumiem naudas soda pamatsummu var samazināt.</TXT></NP><NP><NO.P>281</NO.P><TXT>Šajā sarakstā, protams, saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem, ko var ņemt vērā, vairs nav norādes uz uzņēmuma pasīvo līdzdarbošanos. Tomēr tiktāl, ciktāl 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā ietvertais saraksts nav izsmeļošs, šādu gadījumu principā nevar izslēgt kā apstākli, kura dēļ naudas soda pamatsummu var samazināt.</TXT></NP><NP><NO.P>282</NO.P><TXT>Šajā gadījumā vispirms ir jāatgādina, ka Komisija pamatoti secināja, ka prasītāja piedalījās pārkāpumā no <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="19981231">1998. gada 31. decembrim</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>283</NO.P><TXT>Pēc tam prasītāja kā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem, ko var ņemt vērā, būtībā atsaucas, pirmkārt, uz savu kā mazsvarīgas dalībnieces statusu un tādējādi uz savu pasīvo līdzdarbošanos pārkāpumā un, otrkārt, uz to, ka tā patiesībā nav īstenojusi pret konkurenci vērstos nolīgumus, ko noslēguši aizliegtās vienošanās vadītāji.</TXT></NP><?PAGE NO="II-7685"?><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Par prasītājas pasīvo līdzdarbošanos</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>284</NO.P><TXT>No judikatūras izriet, ka kāda uzņēmuma pasīva līdzdarbošanās pārkāpuma īstenošanā nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>neizceļas<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0101" REF.START="QS0101"/>, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādāšanā (iepriekš 277. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Cheil Jedang</HT>/Komisija, 167. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>285</NO.P><TXT>No judikatūras arī izriet, ka to apstākļu vidū, kas var liecināt par uzņēmuma pasīvo līdzdarbošanos aizliegtās vienošanās ietvaros, var ņemt vērā tā dalības sanāksmēs gadījuma raksturu, kas ir ievērojami izteiktāks, salīdzinot ar parastajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="19980514">1998. gada 14. maija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-311/94" PAGE.ECR="II-1129" YEAR="1998">T-311/94 <HT TYPE="ITALIC">BPB de Eendracht</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1129. lpp.</REF.DOC.ECR>, 343. punkts), kā arī tā novēloto ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no uzņēmuma līdzdalības ilguma tajā (šajā ziņā skat. Tiesas <DATE ISO="19851210">1985. gada 10. decembra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās no <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="240/82+241/82+242/82+261/82+262/82+268/82+269/82" PAGE.ECR="3831" YEAR="1985">240/82 līdz 242/82, 261/82, 262/82, 268/82 un 269/82 <HT TYPE="ITALIC">Stichting Sigarettenindustrie</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3831. lpp.</REF.DOC.ECR>, 100. punkts), vai arī tiešus apgalvojumus šajā sakarā, kurus ir pauduši pārējo uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="19980514">1998. gada 14. maija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-317/94" PAGE.ECR="II-1235" YEAR="1998">T-317/94 <HT TYPE="ITALIC">Weig</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1235. lpp.</REF.DOC.ECR>, 264. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>286</NO.P><TXT>Protams, šajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka saziņa, kurā prasītāja nebija iesaistīta, notika dažādu aizliegtās vienošanās locekļu starpā pirms un pēc prettiesiskās <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmes, lai saskaņotu savus centienus risināt sarunas jautājumā par 1998. gadu saistībā ar Spānijas, Portugāles un Francijas tirgiem.</TXT></NP><NP><NO.P>287</NO.P><TXT>Tādējādi apstrīdētā lēmuma preambulas 172. apsvērumā Komisija īpaši secināja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>[..] 1997. gada beigās <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Finnish Chemicals</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Atochem</HT> atkārtoti pārskatīja savus pārdošanas apjomus un savas tirgus daļas Portugālē, Spānijā un Francijā. [..]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0102" REF.START="QS0102"/>. Tāpat<?PAGE NO="II-7686"?> arī apstrīdētā lēmuma preambulas 177.–180. apsvērumā Komisija, pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) piezīmēm, izklāsta četru telefonsarunu saturu, kas notika 1998. gada janvārī, februārī un martā starp <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">EKA</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) vai starp <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Arkema France</HT>) un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">FC</HT>) un kurās, kā Komisija to ir secinājusi apstrīdētā lēmuma preambulas 181. apsvērumā, pirmkārt, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0103" REF.START="QS0103"/> un, otrkārt, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0104" REF.START="QS0104"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>288</NO.P><TXT>Tomēr Komisija pamatoti apgalvo, ka prettiesiskās <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmes laikā dalībnieki, to skaitā prasītāja, apmainījās ar slepenu informāciju un katrā ziņā mēģināja noteikt preču cenas un savā starpā sadalīt tirgus daļas dažādos EEZ tirgos un ka tādējādi minētās sanāksmes priekšmets veido īpaši smagu konkurences ierobežojumu.</TXT></NP><NP><NO.P>289</NO.P><TXT>Gan no apstrīdētā lēmuma, gan no Komisijas lietas materiāliem izriet, ka attiecībā uz 1998. gadu prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē notikušajām apspriedēm bija izšķiroša nozīme Spānijas, Portugāles un Francijas tirgos darbojošos aizliegtās vienošanās locekļu, to skaitā <HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>, sarunās par savu pārdošanas apjomu sadalīšanu minētajos tirgos un par savu cenu politiku Spānijas un Portugāles tirgos.</TXT></NP><NP><NO.P>290</NO.P><TXT>Turklāt no <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. piezīmēm izriet, ka, lai arī prasītājas dalība prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē kā pirmā tās dalība aizliegtās vienošanās sanāksmē bija jauns notikums, tomēr šī dalība bija aktīva, jo, kā izriet no šī sprieduma 230.–233. punktā izklāstītajiem secinājumiem, <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. (<HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT>) dalība bija skaidra un tas ievērojamā mērā — katrā ziņā līdzīgā mērā kā citi sanāksmes dalībnieki — sekmēja sarunas nolūkā noslēgt pret konkurenci vērstus nolīgumus attiecībā uz katru no trim — Spānijas, Portugāles un Francijas — tirgiem. Tādējādi, kaut arī citā saziņā ar aizliegtās vienošanās locekļiem jautājumā par 1998. gadu prasītāja nepiedalījās tieši, ir jākonstatē, ka<?PAGE NO="II-7687"?> minētās dalības iezīmes acīmredzami nav tādas, kas varētu norādīt uz jebkādu prasītājas pasīvu līdzdarbošanos šajā gadījumā.</TXT></NP><NP><NO.P>291</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka ne no Komisijas lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem, ne arī no apstrīdētā lēmuma neizriet nekāds tiešs paziņojums, ko būtu snieguši to trešo uzņēmumu pārstāvji, kuri piedalījušies pārkāpumā, un kas varētu liecināt, ka prasītāja 1998. gadā bija pasīva aizliegtās vienošanās dalībniece.</TXT></NP><NP><NO.P>292</NO.P><TXT>Turklāt, ja pieņem, ka prasītāja vēlējās atsaukties uz atbildību mīkstinošu apstākli, kas izriet no tā, ka kāds no attiecīgajiem uzņēmumiem novēloti ienāca tirgū, kuru skāra pārkāpums, šī sprieduma 285. punktā norādītās judikatūras nozīmē, šāds arguments šajā gadījumā ir acīmredzami neatbilstošs. Kaut arī, kā ir secināts iepriekš, prasītājas dalība pārkāpumā sākās tikai <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvārī</DATE>, bet pārējo apstrīdētā lēmuma adresātu dalība pārkāpumā saskaņā ar apstrīdēto lēmumu sākās jau <DATE ISO="19940921">1994. gada 21. septembrī</DATE>, ne no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, ne no apstrīdētā lēmuma savukārt neizriet, ka tā būtu novēloti ienākusi nātrija hlorāta tirgū. Tieši pretēji no apstrīdētā lēmuma preambulas 25.–33. apsvēruma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT> tās nodibināšanas laikā 1992. gadā ietilpa <HT TYPE="ITALIC">Uralita</HT> grupas ķīmisko vielu nodaļā, kas nodarbojās ar nātrija hlorātu.</TXT></NP><NP><NO.P>293</NO.P><TXT>Tāpat arī nevar piekrist <HT TYPE="ITALIC">Aragonesas</HT> atsaucei uz Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir zināma rīcības brīvība naudas sodu apmēru noteikšanā, lai veicinātu konkurences noteikumiem atbilstošu uzņēmumu rīcību (Vispārējās tiesas <DATE ISO="19950406">1995. gada 6. aprīļa</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-150/89" PAGE.ECR="II-1165" YEAR="1995">T-150/89 <HT TYPE="ITALIC">Martinelli</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1165. lpp.</REF.DOC.ECR>, 59. punkts; <DATE ISO="19961211">1996. gada 11. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-49/95" PAGE.ECR="II-1799" YEAR="1996">T-49/95 <HT TYPE="ITALIC">Van Megen Sports</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1799. lpp.</REF.DOC.ECR>, 53. punkts, un <DATE ISO="19971021">1997. gada 21. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-229/94" PAGE.ECR="II-1689" YEAR="1997">T-229/94 <HT TYPE="ITALIC">Deutsche Bahn</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1689. lpp.</REF.DOC.ECR>, 127. punkts). Tas, ka Komisija dažiem pārkāpumu veidiem iepriekš ir piemērojusi noteikta apmēra naudas sodu, nevarētu liegt tai iespēju paaugstināt šo<?PAGE NO="II-7688"?> apmēru Regulā Nr. 1/2003 paredzētajās robežās, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu (Tiesas <DATE ISO="19830607">1983. gada 7. jūnija</DATE> spriedums apvienotajās lietās no <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="100/80+101/80+102/80+103/80" PAGE.ECR="1825" YEAR="1983">100/80 līdz 103/80 <HT TYPE="ITALIC">Musique Diffusion française</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1825. lpp.</REF.DOC.ECR>, 109. punkts; Vispārējās tiesas <DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-12/89" PAGE.ECR="II-907" YEAR="1992">T-12/89 <HT TYPE="ITALIC">Solvay</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-907. lpp.</REF.DOC.ECR>, 309. punkts, un <DATE ISO="19980514">1998. gada 14. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-304/94" PAGE.ECR="II-869" YEAR="1998">T-304/94 <HT TYPE="ITALIC">Europa Carton</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-869. lpp.</REF.DOC.ECR>, 89. punkts). Gluži otrādi, Kopienas konkurences noteikumu efektīvas piemērošanas priekšnosacījums ir tāds, ka Komisija jebkurā brīdī var pielāgot naudas soda apmēru šīs politikas vajadzībām (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">Musique Diffusion française</HT> u.c./Komisija, 109. punkts, un Vispārējās tiesas <DATE ISO="20020320">2002. gada 20. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-23/99" PAGE.ECR="II-1705" YEAR="2002">T-23/99 <HT TYPE="ITALIC">LR AF 1998</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1705. lpp.</REF.DOC.ECR>, 237. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>294</NO.P><TXT>Katrā ziņā ir jāatgādina, ka šajā gadījumā un pretēji citiem uzņēmumiem, ko prasītāja ir norādījusi kā tādus, kas, viņasprāt, varēja būt aizliegtās vienošanās dalībnieki, tā skaidri ir atzinusi, ka piedalījās prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē, un nav sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka būtu norobežojusies no šīs sanāksmes pret konkurenci vērstā priekšmeta.</TXT></NP><NP><NO.P>295</NO.P><TXT>Tādējādi ir jānoraida prasītājas arguments, ka tā kā mazsvarīga dalībniece aizliegtās vienošanās ietvaros 1998. gadā darbojās pasīvi.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Par nolīgumu neīstenošanu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>296</NO.P><TXT>Ir svarīgi pārbaudīt, vai ar prasītājas izvirzītajiem apstākļiem var pierādīt, ka tajā laikposmā, kad prasītāja piedalījās prettiesiskās vienošanās, proti, no <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="19981231">1998. gada 31. decembrim</DATE>, tā faktiski tās neīstenoja, darbojoties tirgū konkurencei labvēlīgā veidā (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu<?PAGE NO="II-7689"?> apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">Cimenteries CBR</HT> u.c./Komisija, 4872.–4874. punkts, un iepriekš 277. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Cheil Jedang</HT>/Komisija, 192. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>297</NO.P><TXT>Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tas, ka uzņēmums, kura sadarbība ar saviem konkurentiem jautājumos par cenām ir pierādīta, nerīkojas tirgū tādā veidā, kā tas ir vienojies ar saviem konkurentiem, ne vienmēr ir apstāklis, kas ir jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru. Faktiski uzņēmums, kurš, neraugoties uz sadarbību ar saviem konkurentiem, tirgū īsteno vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku, vienkārši var mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā (Vispārējās tiesas <DATE ISO="19980514">1998. gada 14. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-308/94" PAGE.ECR="II-925" YEAR="1998">T-308/94 <HT TYPE="ITALIC">Cascades</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-925. lpp.</REF.DOC.ECR>, 230. punkts, un iepriekš 277. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Cheil Jedang</HT>/Komisija, 190. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>298</NO.P><TXT>Šajā gadījumā pietiek norādīt, ka prasītājas sniegtie pierādījumi neļauj uzskatīt, ka tās faktiskā rīcība tirgū varēja mainīt konstatētā pārkāpuma pret konkurenci vērstās sekas. Šī iebilduma pamatojumam prasītāja īpaši norāda, ka no vairākām to sabiedrību paziņojumu daļām, kas lūgušas tām piemērot paziņojumu par sadarbību, izrietot, ka prasītāja patiesībā neesot ievērojusi minētos tirgus līderu noslēgtos nolīgumus.</TXT></NP><NP><NO.P>299</NO.P><TXT>Vienīgā prasītājas minētā šo paziņojumu daļa, kurā varētu būt izklāstīts tās saziņas saturs, kam būtu varējusi būt ietekme attiecībā uz 1998. gadu, ir iegūta no <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> 2006. gada paziņojumiem un attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> <DATE ISO="19971014">1997. gada 14. oktobra</DATE> sanāksmi Turku, kuras laikā tās dalībnieki esot panākuši vienošanos <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>[konfidenciāli]<QUOT.END CODE="201D" ID="QE0105" REF.START="QS0105"/>. Tomēr, kā jau tika konstatēts šī sprieduma 209.–213. punktā, pirmkārt, tikai no šī paziņojuma teksta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">EKA</HT> un <HT TYPE="ITALIC">FC</HT> esot vienojušās novērot citu konkurentu reakcijas gadījumā, ja tās palielinātu savas cenas, un, otrkārt, nevar izslēgt, ka konkurences<?PAGE NO="II-7690"?> tirgus dalībnieku rīcības rezultātā, ja šajā tirgū ienākuša konkurenta dēļ vienam no tiem būtu jāzaudē minētā tirgus daļas, ir pats par sevi saprotams, ka tirgus dalībnieks varētu mēģināt atrast klientus blakus esošajos tirgos.</TXT></NP><NP><NO.P>300</NO.P><TXT>Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāja, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 254. punktā, savos dokumentos skaidri ir norādījusi, ka, ja Vispārējā tiesa secinātu, ka prasītāja ir bijusi attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniece, tās dalība varētu būt sākusies ne agrāk kā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvārī</DATE> un beigusies — 1998. gada decembrī. Tomēr tā Vispārējai tiesai nav darījusi zināmu nevienu pierādījumu, kas varētu pierādīt, ka laika posmā no <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="19981231">1998. gada 31. decembrim</DATE> tā faktiski neīstenoja [prettiesiskas vienošanās], bet darbojās tirgū konkurencei labvēlīgā veidā. Vienīgie pierādījumi, ko prasītāja ir sniegusi šajā ziņā, attiecas tikai uz tās pārdošanas apjomu klientiem Francijā, Portugālē un Spānijā 1999. un 2000. gadā un uz tās cenām, kas tika piemērotas attiecībā uz dažādiem tās klientiem Spānijā un Portugālē tajos pašos gados.</TXT></NP><NP><NO.P>301</NO.P><TXT>Tādējādi ir jānoraida arguments, ka laika posmā, kurā prasītāja piedalījās pārkāpumā, nolīgumi netika īstenoti.</TXT></NP><NP><NO.P>302</NO.P><TXT>No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats daļēji ir jāapmierina tiktāl, ciktāl prasītājas izdarītā pārkāpuma ilgums, ko Komisija ir noteikusi, lai aprēķinātu tai uzlikto naudas sodu, ir kļūdains. Otrais pamats pārējā daļā ir jānoraida.</TXT></NP><NP><NO.P>303</NO.P><TXT>Nobeigumā daļēji ir jāapmierina lūgums atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl, pirmkārt, Komisija tā 1. pantā ir secinājusi, ka prasītāja pārkāpumā piedalījās no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="19980127">1998. gada 27. janvārim</DATE> un no <DATE ISO="19990101">1999. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>, un, otrkārt, Komisija tā 2. pantā naudas sodu ir noteikusi EUR 9 900 00 apmērā.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="II-7691"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>B —</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par lūgumu grozīt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>304</NO.P><TXT>Pakārtoti, savā prasījumu otrajā daļā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu, ja lūgums atcelt [apstrīdēto lēmumu] netiktu apmierināts kopumā, grozīt tā 1. un 2. pantu, lai būtiski samazinātu tai uzliktā naudas soda apmēru.</TXT></NP><NP><NO.P>305</NO.P><TXT>Komisija iebilst pret prasītājas lūgumiem.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vispārējās tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>306</NO.P><TXT>No judikatūras izriet — tas, ka, pārbaudot pamatus, ar kuriem ir apšaubīta tāda Komisijas lēmuma likumība, ar ko ir uzlikts naudas sods par Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu, ir atklāta pretlikumība, neatbrīvo Vispārējo tiesu no pienākuma pārbaudīt, vai atkarībā no minētās pretlikumības sekām, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, apstrīdētais lēmums nav jāgroza (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20060927">2006. gada 27. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-59/02" PAGE.ECR="II-3627" YEAR="2006">T-59/02 <HT TYPE="ITALIC">Archer Daniels Midland</HT>/Komisija, Krājums, II-3627. lpp.</REF.DOC.ECR>, 443. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>307</NO.P><TXT>Ņemot vērā, pirmkārt, pretlikumību, kas ir konstatēta attiecībā uz to, cik ilgi prasītāja bija attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniece, un, otrkārt, secinājumus, ko Vispārējā<?PAGE NO="II-7692"?> tiesa ir izdarījusi šī sprieduma 303. punktā attiecībā uz daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu un kas šī sprieduma izpildes ietvaros Komisijai ir jāņem vērā, prasītājas izvirzītie prasījumi grozīt apstrīdēto lēmumu šajā gadījumā nav jāapmierina.</TXT></NP><NP><NO.P>308</NO.P><TXT>Tādējādi šajā gadījumā nav jāīsteno Vispārējās tiesas neierobežotās pilnvaras, grozot apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punktu.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>309</NO.P><TXT>Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tā var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.</TXT></NP><NP><NO.P>310</NO.P><TXT>Tā kā prasītāja ir panākusi apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu gandrīz tādā apmērā, kādā tas ir lūgts tās prasībā, šajā gadījumā ir jāsecina, ka Vispārējā tiesa minēto prasību būtiskā daļā ir apmierinājusi.</TXT></NP><NP><NO.P>311</NO.P><TXT>Līdz ar to, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ir jānolemj, ka Komisija atlīdzina divas trešdaļas no prasītājas tiesāšanās izdevumiem un sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem. Prasītāja sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="II-7693"?><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">atcelt Komisijas <DATE ISO="20080611">2008. gada 11. jūnija</DATE> Lēmuma C(2008) 2626, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.695 — Nātrija hlorāts) 1. panta g) punktu tiktāl, ciktāl Eiropas Kopienu Komisija tajā ir konstatējusi <HT TYPE="ITALIC">Aragonesas Industrias y Energía</HT>, <HT TYPE="ITALIC">SAU</HT>, izdarītu pārkāpumu laika posmos, pirmkārt, no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="19980127">1998. gada 27. janvārim</DATE> un, otrkārt, no <DATE ISO="19990101">1999. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE>;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">atcelt Lēmuma C(2008) 2626, galīgā redakcija, 2. panta f) punktu tiktāl, ciktāl naudas sods tajā ir noteikts EUR <FT TYPE="NUMBER">9900000</FT> apmērā;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">prasību pārējā daļā noraidīt;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Aragonesas Industrias y Energía</HT> sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem;</HT></TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="II-7694"?><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">5)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Komisija sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina divas trešdaļas no <HT TYPE="ITALIC">Aragonesas Industrias y Energía</HT> tiesāšanās izdevumiem.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><P>Pelikánová</P><P>Jürimäe</P><P>Soldevila Fragoso</P><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobrī</DATE>.</P></SIGNATURE.CASE><?PAGE NO="II-7695"?><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedības priekšvēsture</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7593</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7604</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Juridiskais pamatojums</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7605</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A —</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7605</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl Komisija ir atzinusi, ka prasītāja pārkāpumā piedalījās no <DATE ISO="19961216">1996. gada 16. decembra</DATE> līdz <DATE ISO="20000209">2000. gada 9. februārim</DATE></ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7606</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7606</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vispārējās tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7622</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Vispārīgi apsvērumi, kas attiecas uz pierādījumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7623</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Pierādījumi, kas apstrīdētajā lēmumā ir norādīti saistībā ar prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7628</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ievada apsvērumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7628</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pierādījumi, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā sākotnēji ir norādījusi administratīvā procesa iepriekšējās izmeklēšanas posma beigās</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7632</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pierādījumi, ko Komisija ir skaidri norādījusi apstrīdētajā lēmumā uz sacīkstes principu balstītā administratīvā procesa posma beigās</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7632</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvēruma interpretācija</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7634</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Secinājums par to pierādījumu identifikāciju, kas ir izmantoti pret prasītāju saistībā ar tās iespējamo dalību attiecīgajā pārkāpumā</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7645</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><?PAGE NO="II-7696"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par pierādījumiem, kas ir izvirzīti pret prasītāju, piemītošo pierādījuma spēku</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7651</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par tālaika rakstveida pierādījumiem par prasītājas tiešu dalību attiecīgajā pārkāpumā</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7651</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par FC un EKA paziņojumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7660</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par prasītājas atzīšanos par tās dalību prettiesiskajā <DATE ISO="19980128">1998. gada 28. janvāra</DATE> sanāksmē</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7664</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par pierādījumu kopuma, ko Komisija ir izmantojusi, lai pierādītu prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā, precīzo un saskaņoto raksturu</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7667</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par otro pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā, ko Komisija ir pieļāvusi, aprēķinot prasītājai uzliktā naudas soda apmēru</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7674</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7674</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vispārējās tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7676</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par samērīguma un nediskriminācijas principu pārkāpumu naudas soda pamatsummas aprēķināšanas stadijā</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7677</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7683</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par prasītājas pasīvo līdzdarbošanos</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7685</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>—</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par nolīgumu neīstenošanu</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7688</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B —</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par lūgumu grozīt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7691</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku argumenti</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7691</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vispārējās tiesas vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7691</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par tiesāšanās izdevumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>II - 7692</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC></JUDGMENT>