Ievads

1.

Ar apelācijas sūdzību BdM Banca S.p.A., iepriekš Banca Popolare di Bari SpA (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 20. decembra spriedumu lietā Banca Popolare di Bari/Komisija (T‑415/21, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2023:833), ar kuru tā noraidīja tās prasību atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar Komisijas lēmumu (ES) 2016/1208 (2015. gada 23. decembris) par valsts atbalstu, ko Itālija piešķīrusi bankai Tercas (lieta SA.39451 (2015/C) (ex 2015/NN)) (turpmāk tekstā – “Tercas lēmums”)  ( 2 ).

2.

Ar šo apelācijas sūdzību Tiesa tiek aicināta izvērtēt klasiskos aspektus, kas saistīti ar prasībām par Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību – vispirms Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzētā noilguma termiņa sākumu, it īpaši attiecībā uz atšķirību starp “tūlītējiem” un “nepārtrauktiem” zaudējumiem, pēc tam LESD 107. panta 1. punkta pārkāpuma iespējamo kvalifikāciju kā “pietiekami būtisku” LESD 340. panta otrās daļas izpratnē un, visbeidzot, vērtējumu par cēloņsakarību starp rīcību, kas šajā gadījumā tiek pārmesta Komisijai, un zaudējumiem, kas, iespējams, nodarīti apelācijas sūdzības iesniedzējai, it īpaši, ja pastāv potenciāli vienlaicīgi šo zaudējumu cēloņi.

Tiesvedības priekšvēsture un pārsūdzētais spriedums

3.

Tercas lēmumā Komisija uzskatīja, ka iejaukšanās, ko 2014. gada 7. jūlijā Banca d’Italia (Itālijas Banka) atļāva veikt Fondo interbancario di tutela dei depositi (Starpbanku noguldījumu aizsardzības fonds, Itālija) (turpmāk tekstā – “FITD”) par labu Banca Tercas (turpmāk tekstā – “Tercas”)  ( 3 ), kuras viss kapitāls kopš 2014. gada 1. oktobra piederēja apelācijas sūdzības iesniedzējai, bija ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas bija jāatgūst no tā saņēmēja  ( 4 ). 2016. gada 4. februārī FITD veica “brīvprātīgu iejaukšanos” par labu Tercas un 2016. gada 14. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārņēma Tercas.

4.

Ar Vispārējās tiesas 2019. gada 19. marta spriedumu Itālija u.c./Komisija  ( 5 ), kas apelācijas instancē tika apstiprināts ar Tiesas 2021. gada 2. marta spriedumu, Komisija/Itālija u.c.  ( 6 ) (turpmāk tekstā kopā – “Tercas spriedumi”), Tercas lēmums tika atcelts. Pēc šiem spriedumiem apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza Komisiju atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies Tercas lēmuma pieņemšanas dēļ, bet Komisija šo lūgumu noraidīja.

5.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību par šo zaudējumu atlīdzināšanu. Konstatējusi, ka nosacījumi par rīcības prettiesiskumu un cēloņsakarības esību nav izpildīti  ( 7 ), tā secināja, ka šī prasība ir jānoraida, nepārbaudot nosacījumu par reālu zaudējumu esību  ( 8 ).

Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

6.

2024. gada 26. februārī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Tā lūdz Tiesu, pirmkārt, atcelt pārsūdzēto spriedumu un, otrkārt – primāri – taisīt galīgo spriedumu lietā, kā arī piespriest Savienībai, kuru pārstāv Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzējai samaksāt summu 203,3 miljonu EUR apmērā kā atlīdzību par mantisko kaitējumu un atbilstošu summu morālā kaitējuma atlīdzināšanai, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kā arī pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

7.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai neefektīvu un katrā ziņā kā nepamatotu kopumā vai, pakārtoti, noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību kā pilnībā nepamatotu, kā arī piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8.

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2025. gada 30. septembra tiesas sēdē.

Juridiskā analīze

9.

Apelācijas sūdzība sastāv no trim pamatiem: pirmais attiecas uz prasības par ārpuslīgumisko atbildību noilgumu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. panta izpratnē attiecībā uz vienu no kaitējuma daļām; otrais – uz apgalvotā LESD 107. panta 1. punkta pārkāpuma kvalificēšanu par “pietiekami būtisku” LESD 340. panta otrās daļas izpratnē un trešais – uz cēloņsakarības esību starp Komisijai pārmesto rīcību un zaudējumiem, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai esot nodarīti šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē.

Par apelācijas sūdzības pirmo pamatu

10.

Pirmais pamats attiecas uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. panta pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka prasība ir nepieņemama daļā, kas attiecas uz kaitējumu saistībā ar darbinieku skaita samazināšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā atzinusi, ka šis kaitējums bija materializējies, pieņemot 2015. gada 30. decembrī ieviesto motivēšanas plānu (turpmāk – “motivēšanas plāns”)  ( 9 ) un bija tūlītējs  ( 10 ), kaut arī patiesībā minētais kaitējums nebija šā plāna rezultāts, bet gan turpmāko darbību rezultāts, kas izraisīja konkrētu darbinieku skaita samazināšanu, un tādējādi bija ilgstošs  ( 11 ).

11.

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā, kas saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu ir piemērojams tiesvedībai Vispārējā tiesā, ir noteikts, ka lietas pret Savienību sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt  ( 12 ). Saskaņā ar Tiesas judikatūru, šis termiņš sākas, kad ir izpildīti visi zaudējumu atlīdzības pienākuma iestāšanās nosacījumi un tostarp tad, kad atlīdzināmais kaitējums ir nodarīts  ( 13 ). Tādējādi minētais termiņš sākas nevis no brīža, kad norisinājies kaitējumu radošais notikums, bet gan no brīža, kad kaitējums attiecīgajām personām ir faktiski nodarīts  ( 14 ).

12.

Pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa vienīgi norāda, ka zaudējumi, kas izriet no darbinieku skaita samazināšanas, izriet no motivēšanas plāna, kas tika ieviests 2015. gada 30. decembrī, un tādējādi noilguma termiņš ir beidzies brīdī, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza savu pieteikumu Komisijai, nesniedzot precīzus paskaidrojumus par attiecīgo zaudējumu raksturu.

13.

Šajā ziņā jānorāda – tā kā motivēšanas plānam ir saistošs raksturs, apgalvotais kaitējums tajā brīdī materializējās  ( 15 ), un tam, ka šis plāns tika īstenots ar nobīdi laikā, nav nozīmes  ( 16 ). Proti, ar “ilgstošu kaitējumu” ir jāsaprot kaitējums, kas nav radies viena notikuma laikā, bet kas parādās un pakāpeniski attīstās un kura apmērs pieaug proporcionāli pagājušajam laikam  ( 17 ). Citiem vārdiem sakot, kaitējuma cēlonis ir nevis viens notikums, bet gan situācija, kas turpinās, savukārt šajā lietā apgalvotais kaitējums paliek nemainīgs no motivēšanas plāna pieņemšanas brīža.

14.

Ir taisnība, ka motivēšanas plāna pieņemšanas datumā apelācijas sūdzības iesniedzēja nespēja aprēķināt precīzu zaudējumu summu, kas varēja mainīties atkarībā no šī plāna sekmīgā vai neveiksmīgā iznākuma. Tomēr šajā datumā tā varēja novērtēt maksimālo apgalvotā zaudējuma apmēru un piešķirt nepieciešamos līdzekļus, lai risinātu šo iespējamību. Turklāt ar LESD 340. panta otro daļu nav aizliegts vērsties Tiesā, lai principā tiktu konstatēta Savienības atbildība par nenovēršamiem un pietiekami droši paredzamiem zaudējumiem, pat ja zaudējumus nevar vēl pavisam precīzi aprēķināt  ( 18 ).

15.

Turklāt, pat uzskatot – kā to dara apelācijas sūdzības iesniedzēja –, ka apgalvotie zaudējumi esot sākušies “sākot ar pirmo izmaksu” vai ka to sekas pakāpeniski esot izpaudušās, darbiniekiem piekrītot motivēšanas plānam, šie apstākļi tomēr nenozīmē, ka šo kaitējumu var uzskatīt par “ilgstošu”. Manuprāt, šādā situācijā, pirmkārt, neviens juridiskais pamats neļauj nošķirt pirmo izmaksu no turpmākajām  ( 19 ) un, otrkārt, minētos zaudējumus drīzāk veido zaudējumu kopums, kas saistīts ar to, ka darbinieki secīgi piekrituši motivēšanas plānam, un uz katru no šā kopuma elementiem attiecas savs noilguma termiņš.

16.

Tomēr šajā sakarā, kā Komisija norāda savos rakstveida apsvērumos, pietiek vien atzīmēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir definējusi savu prasību par zaudējumu atlīdzību, atsaucoties uz 2015. gada 31. decembra bilancē iekļautajiem uzkrājumiem, un nav iesniegusi nekādus pierādījumus par dažādiem brīžiem, kad darbinieki pieņēma apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvāto motivēšanas plānu.

17.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

Par apelācijas sūdzības otro pamatu

18.

Otrais pamats attiecas uz LESD 340. panta otrās daļas pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa esot izslēgusi, ka Komisijas prettiesiskā rīcība ir uzskatāma par Savienības tiesību “pietiekami būtisku pārkāpumu”, un neesot pareizi piemērojusi nopietna un acīmredzama šo tiesību pārkāpuma kritēriju. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, pirmkārt, Komisijai nebija nekādas rīcības brīvības, lai novērtētu, vai FITD atbalsta pasākumi Tercas bija valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē vai katrā ziņā tai bija ierobežota rīcības brīvība, un, otrkārt, Vispārējai tiesai neesot bijis jāņem vērā lietas, kas ir Tercas lēmuma priekšmets, faktiskā un juridiskā sarežģītība vai katrā ziņā šajā lietā šī sarežģītība esot bijusi jāizslēdz.

19.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, neraugoties uz kļūdu vērtējumā, kurā vainojama Komisija  ( 20 ), tā nav izdarījusi pietiekami būtisku LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo tās izdarītais pārkāpums bija saistīts ar iestādes, kuras uzdevums ir nodrošināt konkurences tiesību normu piemērošanu, ierastu, uzmanīgu un rūpīgu rīcību  ( 21 ).

20.

Vispirms atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām – proti, viens no nosacījumiem, kuri jāizpilda, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība,– ir pierādīts, ja šis pārkāpums ietver to, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas  ( 22 ). Tādējādi, lai varētu identificēt šādu neievērošanu, jākonstatē, ka ierasti uzmanīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu nelikumību nebūtu pieļāvusi  ( 23 ).

21.

Turklāt, lai noteiktu, vai Savienības tiesību normas pārkāpums ir jāuzskata par pietiekami būtisku, jāvadās no jomas, nosacījumiem, kā arī konteksta, kādā iestāde ir darbojusies, un šajā ziņā citastarp jāņem vērā šādi apstākļi: vai pārkāptā norma ir skaidra un precīza, kā arī ar šo normu Savienības iestādēm atstātās rīcības brīvības apjoms, risināmās situācijas sarežģītība, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, kā arī iespējamās tiesību kļūdas attaisnojamais vai neattaisnojamais raksturs  ( 24 ).

22.

Šajā ziņā ar pārkāpto tiesību normu Savienības iestādei atstātās rīcības brīvības apjoms ir tikai viens no elementiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai šī iestāde ir pieļāvusi pietiekami būtisku šīs tiesību normas pārkāpumu. Lai gan runa ir par būtisku elementu, kas ir jāizvērtē visos gadījumos, tas, ka pārkāptajā tiesību normā nav atstāta rīcības brīvība, obligāti nenozīmē, ka šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks. Proti, atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem var tikt ņemti vērā citi elementi, ievērojot kontekstu, kādā ir izdarīts konstatētais pārkāpums. Tādējādi tādas tiesību normas neievērošana, kas attiecīgajai iestādei neatstāj nekādu rīcības brīvību, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, var nebūt acīmredzama un tātad pietiekami būtiska – it īpaši, ja tā izriet no attaisnojamas tiesību kļūdas, ievērojot šo normu ietverošā tiesību akta interpretācijas grūtības  ( 25 ).

23.

Līdz ar to Tiesas piemērotais atbildības kritērijs ietver, pirmkārt, subjektīvu elementu saistībā ar iestādei piešķirto rīcības brīvību un, otrkārt, ar kontekstu saistītos objektīvos elementus  ( 26 ). Lai gan noteiktās situācijās Savienības tiesību pārkāpums vien var likt konstatēt pietiekami būtiska pārkāpuma esību, ja pārkāptā tiesību norma Savienības iestādei, kura ir izdarījusi šo pārkāpumu, piešķir tikai ierobežotu rīcības brīvību vai tādu vispār nepiešķir  ( 27 ), šāds konstatējums var izrietēt tikai no visu ar šo pārkāpumu saistīto apstākļu kopuma, ja to pārbaudē netiek atklāts neviens cits nozīmīgs elements, kādēļ būtu jānoraida šīs rīcības brīvības robežas neievērošanas acīmredzamais un nopietnais raksturs  ( 28 ).

24.

Šajā gadījumā Tercas spriedumos ir nospriests, ka Tercas lēmuma prettiesiskums būtībā izriet no divām konceptuālām kļūdām, no kurām pirmā ir saistīta ar to, ka ir sajaukts nosacījums par atbalsta attiecināmību un nosacījums par valsts līdzekļiem  ( 29 ), bet otrā ir saistīta ar to, ka vērtējums, vai atbalsts – ko šajā gadījumā piešķīrusi privāta struktūra – ir attiecināms uz valsti, ir veikts, izmantojot to pašu pārbaudi, kas tiek piemērota, ja atbalstu ir piešķīris valsts uzņēmums  ( 30 ).

25.

Pirmkārt, attiecībā uz to, ka ir sajaukts nosacījums par atbalsta attiecināmību un nosacījums par valsts līdzekļiem, jākonstatē, ka Tercas lēmumā Komisija nav nošķīrusi šos divus nosacījumus, jo ar minētajiem nosacījumiem saistītie netiešie pierādījumi, pēc tās domām, bija identiski.

26.

Šajā ziņā norādīšu, ka nav neparasti, ka Komisija, tāpat kā Savienības tiesa, kopā izvērtē dažus valsts atbalstu veidojošos kritērijus, ja pārbaudītie faktiskie elementi ir kopīgi šiem nosacījumiem  ( 31 ). Tas it īpaši attiecas uz nosacījumiem par priekšrocību saņēmējam un pasākuma selektivitāti (piemēram, attiecībā uz nodokļu atbalstu)  ( 32 ), konkurences kropļošanas nosacījumiem un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm  ( 33 ) un, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, – nosacījumiem par pasākuma attiecināmību uz valsti un valsts līdzekļu izmantošanu  ( 34 ).

27.

Otrkārt, runājot par atbalsta attiecināmības uz valsti nosacījuma vērtējumu, ir taisnība, kā tas izriet no spriedumiem Tercas  ( 35 ), ka Komisija šajā lietā nevarēja balstīties uz neiespējamību, ka valsts iestādes neīstenoja efektīvu ietekmi un kontroli pār FITD, bet tai bija jāpierāda, ka attiecīgais atbalsta pasākums tika veikts valsts iestāžu faktiskā ietekmē vai kontrolē. Savienības tiesa uzskata, ka Komisija būtībā ir piemērojusi kļūdainu pārbaudi.

28.

Tomēr uzskatu, ka šīs lietas apstākļos Komisijai bija jāizvērtē sarežģīts netiešu pierādījumu kopums, lai noteiktu, cik lielā mērā valsts iestādes ir iesaistījušās tādu pasākumu piešķiršanā, kurus bija veikusi tāda struktūra kā FITD, kuras “privātais” raksturs sākotnēji nebija acīmredzams, it īpaši ņemot vērā tā hibrīdo raksturu un saikni, kas tam ir ar Itālijas Banku  ( 36 ). Kā Vispārējā tiesa pamatoti atzina pārsūdzētā sprieduma 120. punktā Komisijai LESD 107. panta 1. punktā minētais jēdziens “valsts atbalsts” bija jāpiemēro īpaši sarežģītā tiesiskajā un faktiskajā kontekstā, kurā atbalsta pasākumus bija piešķīrusi privāta struktūra, un tādējādi bija jāizvērtē apstākļi un elementi, kas ļauj izsecināt pasākuma attiecināmību, Tercas lēmumā minēto valsts pasākumu faktiskais un juridiskais konteksts, valsts pārstāvju iesaistīšanās dažādos iejaukšanās posmos, kā arī FITD piešķirtais valsts pilnvarojums.

29.

Turklāt, lai gan jēdziens “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir objektīvs, to veidojošo kritēriju interpretācija, pat ja tai nav nepieciešama sarežģīta faktu vai ekonomiska analīze  ( 37 ), var radīt, kā tas ir šajā lietā, sarežģītus juridiskus jautājumus  ( 38 ). Proti, pat ja nav rīcības brīvības, faktu pārbaude pēc savas būtības var radīt grūtības, interpretējot un it īpaši piemērojot pamatā esošos juridiskos jēdzienus, kā arī radīt konceptuālas kļūdas, kādas tiek pārmestas Komisijai šajā lietā  ( 39 ).

30.

Tāpēc, manā ieskatā, pat ja Komisijai šajā gadījumā bija ierobežota rīcības brīvība vai pat tās nebija vispār, tās izvērtētās situācijas sarežģītībai joprojām ir nozīme, lai pārbaudītu, vai šī iestāde ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu  ( 40 ). Līdz ar to atbilstošais kritērijs, lai novērtētu “pietiekami būtiska pārkāpuma” esību, katrā ziņā ir rūpīgas iestādes rīcības kritērijs.

31.

No tā izriet, ka Komisijas šajā lietā pieļautās kļūdas var tikt kvalificētas kā vienkāršas kļūdas vērtējumā, kas pašas par sevi nav pietiekamas, lai secinātu, ka pastāv acīmredzams un būtisks Savienības tiesību pārkāpums – vai, citiem vārdiem sakot, kā tādu pārkāpumu, ko līdzīgos apstākļos parasti piesardzīga un rūpīga iestāde nebūtu pieļāvusi,– un lai iestātos Savienības atbildība  ( 41 ).

32.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu noraidīt apelācijas sūdzības otro pamatu.

Par apelācijas sūdzības trešo pamatu

33.

Trešais pamats attiecas uz LESD 340. panta otrās daļas, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta e) punkta un 96. panta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa secināja, ka nepastāv cēloņsakarība starp Komisijas prettiesisko rīcību un apgalvoto kaitējumu, proti, klientu uzticības pasliktināšanos attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju  ( 42 ).

34.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru nosacījums par cēloņsakarības esību būtībā attiecas uz pietiekami tiešas cēloņsakarības esību starp Savienības iestāžu rīcību un kaitējumu, un šī saikne ir jāpierāda apelācijas sūdzības iesniedzējam, un tādējādi pārmestajai rīcībai ir jābūt noteicošajam kaitējuma cēlonim  ( 43 ).

35.

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmām kārtām, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, lai izslēgtu cēloņsakarības pastāvēšanu starp Komisijas rīcību un zaudējumu daļām, kas saistītas ar klientu zaudēšanu, ir nospriedusi, ka tā nav nedz nošķīrusi savus un Tercas klientus, nedz precizējusi katram no tiem piedēvējamās vērtības.

36.

Taču pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa nav aprobežojusies ar konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav nošķīrusi savus klientus no Tercas klientiem, bet ir arī nospriedusi, ka tā nav iesniegusi konkrētus argumentus, lai noteiktu, vai Tercas klientu un tiešo noguldījumu zaudēšana ir attiecināma uz Tercas lēmumu  ( 44 ), un apelācijas sūdzības iesniedzēja to nav apstrīdējusi.

37.

Katrā ziņā pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas klientu lēmumi, ar kuriem esot nodarīts apgalvotais kaitējums, tika pieņemti, izvērtējot un novērtējot minēto klientu finanšu intereses no šādu apstākļu viedokļa: vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzējas klientiem nebija nekādu juridisku pienākumu, kas izrietētu no Tercas lēmuma; turklāt šajā lēmumā nebija neviena elementa, kas liecinātu par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja veikt alternatīvus pasākumus Tercas labā vai ar mērķi samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējas uzticamību un tās klientu uzticēšanos tai, visbeidzot, kopš Tercas lēmuma paziņošanas Itālijas valdība un apelācijas sūdzības iesniedzēja bija norādījušas, ka brīvprātīgi iejaukšanās pasākumi jau bija gatavi un līdz ar to Tercas lēmums neradīja nekādas negatīvas sekas  ( 45 ).

38.

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi kritizē Vispārējās tiesas secinājumus, nepierādot, ka tie ir balstīti uz tiesību kļūdu vai faktu vai pierādījumu sagrozīšanu.

39.

Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini atsaukusies uz spriedumu Fondazione Cassa di Risparmio di Pesaro u.c./Komisija  ( 46 ).

40.

Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz šo spriedumu tikai, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka šis spriedums apstiprina tās nostāju, un secināja, ka minētais spriedums nav pietiekams, lai pierādītu cēloņsakarības esību. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas izteiktā kritika nevar likt apšaubīt Vispārējās tiesas vērtējumu, kas nav balstīts uz šo spriedumu.

41.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir konstatējusi, ka dažādi elementi ir veicinājuši apgalvotā kaitējuma rašanos.

42.

Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru ir nepieciešams, lai norādīto kaitējumu faktiski būtu radījusi iestādēm pārmestā rīcība. Proti, pat gadījumā, ja Savienības iestādes, iespējams, būtu iesaistītas atlīdzināmā kaitējuma nodarīšanā, šī iesaiste varētu būt pārāk attālināta citu faktoru dēļ, kā, piemēram, atbildība, kas gulstas uz trešajām personām vai – attiecīgā gadījumā – prasītājiem  ( 47 ). Turklāt, lai gan jautājums par cēloņsakarības pastāvēšanu starp kaitējumu radošo notikumu un zaudējumiem ir tiesību jautājums, kas līdz ar to ir pakļauts Tiesas pārbaudei apelācijas tiesvedībā  ( 48 ), Vispārējās tiesas veiktais faktu vērtējums attiecībā uz cēloņsakarību neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā, izņemot faktu vai pierādījumu sagrozīšanas gadījumus  ( 49 ). Šādu sagrozīšanu var konstatēt tikai gadījumā, kad tā acīmredzami izriet no lietas materiāliem un nav nepieciešams no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus, un kad jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains  ( 50 ).

43.

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd četrus no pieciem elementiem, kurus Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā pārsūdzētā sprieduma 144.–149. punktā, lai noraidītu cēloņsakarības pastāvēšanu starp Komisijas rīcību un apgalvoto kaitējumu, proti, pirmkārt, 2015. gada bilancē iekļauto zaudējumu esību, otrkārt, informācijas neesību ieguldītājiem, kā rezultātā tika piemēroti administratīvie sodi un kriminālizmeklēšana, treškārt, faktu, ka Tercas jau 2013. gadā bija maksātnespējīga banka, un, ceturtkārt, apstākli, ka ar Tercas lēmuma apgalvoto negatīvo seku mazināšanas pasākumiem saistītās izmaksas nebija attiecināmas uz šo lēmumu  ( 51 ).

44.

Vispirms uzskatu, ka – pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem – iespējamo vienlaicīgo cēloņu iedarbība ne vienmēr aprobežojas ar atlīdzības apmēra noteikšanu, bet attiecīgā gadījumā var ietekmēt pašu cēloņsakarības esību starp pārmesto rīcību un apgalvoto kaitējumu.

45.

Pirmkārt, attiecībā uz 2015. gada bilancē iekļautajiem zaudējumiem apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pēc tās pašas ekspertu domām, šie zaudējumi varēja būt cēlonis tikai daļai no klientu zuduma, – šo daļu tās eksperti bija noteikuši 50 % apmērā  ( 52 ). Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nepierāda, ka pārsūdzētajā spriedumā ir notikusi faktu vai pierādījumu sagrozīšana, un neapstrīd arī citus konteksta elementus, kurus Vispārējā tiesa šajā ziņā ir ņēmusi vērā, proti: vispirms to, ka kopš Tercas iegādes 2014. gadā apelācijas sūdzības iesniedzējas finanšu rādītāji bija nepārtraukti pasliktinājušies un ka BdM piederošo akciju vienības vērtības samazināšana, par ko tika lemts, reaģējot uz minēto situāciju, un vienlaikus ar apelācijas sūdzības iesniedzējas 2015. gada pārskata apstiprināšanu (precīzāk, 2016. gada 24. aprīlī), izraisīja tās klientu neapmierinātību  ( 53 ); papildus tam, konstatējumu, ka pirms Tercas lēmuma pieņemšanas, it īpaši laikposmā no 2014. gada decembra līdz 2015. gada decembrim, apelācijas sūdzības iesniedzēja jau bija zaudējusi 4,9 % no saviem tiešajiem noguldījumiem  ( 54 ); visbeidzot, apstākli, ka kooperatīvo banku reforma, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja pati ir identificējusi kā vienu no iemesliem, kuru dēļ tai bija jāpārskata savs uzņēmējdarbības plāns 2015.–2019. gadam un jāaizstāj ar jaunu plānu 2016.–2020. gadam, arī veicināja tās klientu uzticības mazināšanos  ( 55 ).

46.

Otrkārt, attiecībā uz to, ka, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, bankas vadībai piemērotie sodi esot tikuši piemēroti pēc apgalvotā kaitējuma rašanās, jānorāda, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka no Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) (Sabiedrību un biržas valsts komisija, Itālija) lēmumiem izriet, ka saistībā ar kapitāla palielināšanu, kas notika laikā no 2014. gada novembra līdz 2015. gada jūnijam, apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija informējusi ieguldītājus par piemēroto metodi un tādējādi noteica akciju cenu augstākā līmenī, nekā atbildīgais eksperts – līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas vadībai no 2017. gada tika piemēroti administratīvie sodi un pret to uzsākta kriminālizmeklēšana  ( 56 ). Tāpēc, Vispārējās tiesas ieskatā, šie sodi, kas tika uzlikti pēc iespējamā kaitējuma rašanās laikposma, tikai apstiprināja apelācijas sūdzības iesniedzējas iepriekšējo rīcību, kas acīmredzot izraisīja tās klientu uzticības zudumu.

47.

Treškārt, attiecībā uz Tercas iepriekšējo maksātnespēju  ( 57 ) apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka šī maksātnespēja nevarēja atspoguļot noteicošo attiecīgā kaitējuma cēloni, jo tas bija jau sen zināms apstāklis un ka šī maksātnespējas stāvokļa dēļ Tercas integrācijas process apelācijas sūdzības iesniedzējas iestādē kopš 2014. gada notika ne tikai pēc tam, kad FITD pilnībā sedza Tercas finanšu deficītu, bet arī pēc papildu iejaukšanās gan Tercas, gan apelācijas sūdzības iesniedzējas pašu kapitāla konsolidācijā. Taču jākonstatē, ka šie argumenti nepierāda nedz to, ka Tercas finanšu stāvoklis bija maksātnespēja, nedz to, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā būtu sagrozījusi faktus vai pierādījumus.

48.

Ceturtkārt, attiecībā uz izmaksām, ko radījuši Tercas lēmuma apgalvotās negatīvās ietekmes mazināšanas pasākumi  ( 58 ), apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi ka, ja šis lēmums nebūtu pieņemts, noguldījumu samazināšanās vai klientu zaudēšana nebūtu notikusi, nedz arī to, ka korektīvie pasākumi tika pieņemti tieši saistībā ar minēto lēmumu, nevis citiem apstākļiem.

49.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir atzinusi par neuzticamiem apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos tehniskos ziņojumus, proti, vienu, kas sagatavots revidentu birojā, un otru, ko sagatavojis universitātes profesors, neuzdodot veikt ekspertīzi Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta e) apakšpunkta un 96. panta nozīmē.

50.

Tomēr jākonstatē – nav tā, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa būtu vien aprobežojusies ar šo ziņojumu ticamības apšaubīšanu. Gluži pretēji, tā pauda nostāju, pirmkārt, ka revidentu biroja tehniskajā ziņojumā nav sniegts pierādījums tam, ka Tercas lēmums ir bijis tiešs un noteicošs šā kaitējuma cēlonis, otrkārt, ka universitātes profesora tehniskā ziņojuma ticamību vājina fakts, ka viņš pats atzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja 2015. gadā ir cietusi būtiskus zaudējumus un ka kopš 2016. gada beigām Tercas lēmums bija tikai viens no faktoriem, kas radīja apgalvoto kaitējumu, un, treškārt, ka šajos divos ziņojumos, kas turklāt bija balstīti uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajiem dokumentiem, nebija ietverta nekāda juridiska analīze par cēloņsakarību starp Tercas lēmumu un apgalvoto kaitējumu  ( 59 ).

51.

Katrā ziņā, manā ieskatā, arī šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja vien apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktisko apstākļu vērtējumu un piedāvā jaunu vērtējumu, tomēr nepierāda un arī pat neapgalvo, ka būtu notikusi faktu vai pierādījumu sagrozīšana.

52.

Turklāt attiecībā uz argumentu, ka Vispārējā tiesa esot noraidījusi attiecīgos tehniskos ziņojumus, neuzdodot veikt ekspertīzi, jāuzsver, ka vērtējums, vai ir lietderīgi veikt procesa organizatorisko pasākumu vai pierādījumu savākšanas pasākumu, ir vienīgi Savienības tiesas kompetencē un tai nav pienākuma veikt šādus pasākumus, ja, tās ieskatā, lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai novērtētu cēloņsakarības esību.

53.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu noraidīt apelācijas sūdzības trešo pamatu.

Secinājums

54.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai noraidīt šo apelācijas sūdzību.