<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-281/18 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CJ0281</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:916">EU:C:2019:916</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>10</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>10</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20191031">31.10.2019</DATE>. – Lieta C-281/18 P</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (otrā palāta)</P><P><DATE ISO="20191031">2019. gada 31. oktobrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – franču.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības preču zīme</KEYWORD><KEYWORD>Spēkā neesamības atzīšanas process</KEYWORD><KEYWORD>Apelācijas padomes sākotnējā lēmuma, ar ko ir daļēji noraidīts pieteikums par Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> atzīšanu par spēkā neesošu, atsaukšana</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑281/18 P</P><P>par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko <DATE ISO="20180420">2018. gada 20. aprīlī</DATE> iesniedza</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT></HT>, Bruzio [<HT TYPE="ITALIC">Brusio</HT>] (Šveice), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">R</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Kunz‑Hallstein</HT>, <HT TYPE="ITALIC">H. P. Kunz‑Hallstein</HT> un <HT TYPE="ITALIC">V</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Kling</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Rechtsanwälte</HT>,</P><PARTY.STATUS>apelācijas sūdzības iesniedzēja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pārējie lietas dalībnieki –</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>)</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">D. Botis</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J</HT>. <HT TYPE="ITALIC">F. Crespo Carrillo</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētājs pirmajā instancē,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT></HT>, Berne (Šveice), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">González‑Bueno Catalán de Ocón</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogado</HT>,</P><PARTY.STATUS>persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,</PARTY.STATUS></INTERVENERS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (otrā palāta)</P><P>šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [<HT TYPE="ITALIC">K</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lenaerts</HT>], kas pilda otrās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši T. fon Danvics [<HT TYPE="ITALIC">T. von Danwitz</HT>] un K. Vajda [<HT TYPE="ITALIC">C. Vajda</HT>] (referents),</P><P>ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Campos Sánchez‑Bordona</HT>],</P><P>sekretāre: V. Džakobo‑Peironnela [<HT TYPE="ITALIC">V. Giacobbo‑Peyronnel</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marta</DATE> tiesas sēdi,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20190516">2019. gada 16. maija</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20180221">2018. gada 21. februāra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) (T‑727/16, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:88">EU:T:2018:88</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>) Apelācijas piektās padomes <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augusta</DATE> lēmumu (lieta R 2311/2014‑5 (REV)) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>strīdīgais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Padomes Regulā (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="078" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 78, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) tika izdarīti grozījumi ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2424 (<DATE ISO="20151216">2015. gada 16. decembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="341" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 341, 21. lpp.</REF.DOC.OJ>), kura stājās spēkā <DATE ISO="20160323">2016. gada 23. martā</DATE>. Tā kā strīdīgais lēmums tika pieņemts <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augustā</DATE>, tam ir piemērojamas Regulas Nr. 207/2009, kurā ir izdarīti grozījumi ar Regulu 2015/2424, normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Regula Nr. 207/2009, kurā ir izdarīti grozījumi ar Regulu 2015/2424, ietver IX sadaļu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Procedūra<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>. Šajā sadaļā ir ietverta 1. iedaļa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Vispārējie noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>, kurā ietilpst šīs regulas 75.–84. pants. Regulas 2015/2424 4. pantā ir paredzēts, ka noteiktas Regulas Nr. 207/2009 tiesību normas piemēro tikai no <DATE ISO="20171001">2017. gada 1. oktobra</DATE>. Šo tiesību normu skaitā ir Regulas Nr. 207/2009 75. pants, 80. panta 1. un 2. punkts, kā arī 83. pants. Šajā lietā, ņemot vērā strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumu, Regulas Nr. 207/2009 75. pants, 80. panta 1. un 2. punkts, kā arī 83. pants paliek piemērojami šim lēmumam to sākotnējā redakcijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 75. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Lēmumu pamatojums<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Biroja lēmumos norāda to pamatojumu. Lēmumi balstās tikai uz tādiem iemesliem vai pierādījumiem, par ko attiecīgajām pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 80. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Lēmumu atcelšana<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> 1. un 2. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="080.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja Birojs iekļāvis reģistrā ierakstu vai pieņēmis lēmumu, kurā ir acīmredzama procesuāla kļūda, kas attiecināma uz Biroju, tas nodrošina, ka šo ierakstu anulē vai lēmumu atceļ. Ja procesā ir tikai viena puse un ieraksts vai akts skar tās tiesības, anulēšanu vai atcelšanu nosaka pat tad, ja kļūda nav bijusi šai pusei acīmredzama.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="080.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Anulēšanu vai atcelšanu, kas minēta 1. punktā, pienākuma dēļ vai pēc vienas no procesā iesaistītās puses pieprasījuma nosaka nodaļa, kas izdarījusi ierakstu vai pieņēmusi lēmumu. Anulēšanu vai atcelšanu pēc apspriešanās ar procesā iesaistītajām pusēm vai jebkuras reģistrā iekļautas attiecīgās Kopienas preču zīmes tiesību īpašnieku nosaka sešu mēnešu laikā no dienas, kurā izdarīts ieraksts reģistrā vai pieņemts lēmums.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 83. pantā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Atsauce uz vispārējiem principiem<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Ja šajā regulā, īstenošanas regulā, noteikumos par samaksu vai Apelācijas padomes procesa noteikumos nav noteikti procesuāli noteikumi, Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1.–12. punktā ir izklāstījusi šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>1</NO.P><TXT><DATE ISO="20090626">2009. gada 26. jūnijā</DATE> prasītāja [<HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>] saskaņā ar [..] Regulu (EK) Nr. 207/2009 [..] [<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>] ieguva vārdiskas preču zīmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> starptautiskas reģistrācijas Nr. 1020351 aizsardzību Eiropas Savienībā.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>3</NO.P><TXT><DATE ISO="20130603">2013. gada 3. jūnijā</DATE> persona, kas iestājusies lietā, <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu [..] Tā apgalvoja, ka apstrīdētā preču zīme esot aprakstoša un tai neesot atšķirtspējas attiecībā uz visām ar šo preču zīmi aptvertajām precēm un pakalpojumiem.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4</NO.P><TXT><DATE ISO="20140709">2014. gada 9. jūlijā</DATE> Anulēšanas nodaļa [daļēji] apmierināja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu [..]</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>6</NO.P><TXT><DATE ISO="20140908">2014. gada 8. septembrī</DATE> persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu [..] iesniedza <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>7</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Apelācijas piektā padome apelācijas sūdzību noraidīja (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/><DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>). [..]</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>8</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīlī</DATE>, persona, kas iestājusies lietā, cēla prasību [par] <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru T‑188/16.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>9</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160622">2016. gada 22. jūnija</DATE> paziņojumu Apelācijas piektā padome informēja lietas dalībnieces, ka pēc Vispārējā tiesā celtās prasības lietā T‑188/16 <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>) tā ir konstatējusi, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums Regulas Nr. 207/2009 75. panta [..] izpratnē. Tā precizēja, ka – šī nepietiekamā pamatojuma dēļ un piemērojot Regulas Nr. 207/2009 80. pantu [..] – tā uzskata par atbilstošu nodot <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu atpakaļ [Apelācijas padomei], lai tā, ņemot vērā ar šo apzīmējumu aptvertās preces un pakalpojumus, veiktu detalizētu apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas un aprakstošā rakstura analīzi. Apelācijas padome aicināja lietas dalībnieces iesniegt savus apsvērumus par tās nodomu atsaukt <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>10</NO.P><TXT>Prasītāja <DATE ISO="20160705">2016. gada 5. jūlijā</DATE> iesniedza savus apsvērumus. Tā būtībā apgalvoja, ka, tā kā <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma rezolutīvā daļa nav tikusi grozīta, to bija iespējams pamatot atbilstoši nosacījumiem, kas minēti Regulas Nr. 207/2009 83. pantā [..]. Tomēr tā uzskatīja, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atsaukšana, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 80. pantu, kurš nepastāvēja vai vairs nepastāvēja Regulas Nr. 207/2009 konsolidētajā redakcijā, kas bija publicēta <HT TYPE="ITALIC">EUR‑Lex</HT> datubāzē tiešsaistē, nav iespējama tiktāl, ciktāl šajā pantā ir vienīgi piešķirtas pilnvaras <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudītājiem un ciktāl pamatojuma nesniegšana neesot procesuāla kļūda Regulas Nr. 207/2009 80. panta izpratnē. Visbeidzot tā apgalvoja, ka no <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Lielās apelācijas padomes <DATE ISO="20090428">2009. gada 28. aprīļa</DATE> lēmuma lietā R 323/2008‑G (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Lielās apelācijas padomes lēmums<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) izrietot, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> lēmumi, par kuriem celtās prasības tiek izskatītas Vispārējā tiesā, nevarot tikt atsaukti.</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="4"?><ITEM><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Persona, kas iestājusies lietā, nosūtīja savus apsvērumus <DATE ISO="20160720">2016. gada 20. jūlijā</DATE>. Tā uzsvēra, ka ir piemērojams Regulas Nr. 207/2009 80. pants kā specifiska tiesību norma, nevis vispārējie principi, uz kuriem esot atsauce Regulas Nr. 207/2009 83. pantā. Tā arī norādīja, ka atbilde, kāda būtu jāsniedz uz jautājumu par to, vai pamatojuma nepietiekamība ir procesuāla kļūda, esot neskaidra un ka pastāvot ievērojama iespēja, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atsaukšana pamatojuma nepietiekamības dēļ nevar tikt pieļauta. Tā uzskatīja, ka, ņemot vērā šos apstākļus, vispiemērotākais būtu turpināt tiesvedību Vispārējā tiesā lietā T‑188/16 <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> – <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>).</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>Ar [strīdīgo] lēmumu <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Apelācijas piektā padome atsauca <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu [..] Tā paskaidroja, ka, pretēji lietas dalībnieču paustajām šaubām, Regulas Nr. 207/2009 80. pants joprojām ir piemērojams arī pēc Regulas 2015/2424 spēkā stāšanās. Turklāt tā norādīja, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> esot pienākums pamatot savus lēmumus, it īpaši izanalizēt atteikuma pamatus, ņemot vērā attiecīgās preces un pakalpojumus, kā rezultātā tāda pamatojuma nepietiekamība, kāda ir novērojama <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā, ir acīmredzama procesuālā kļūda Regulas Nr. 207/2009 80. panta izpratnē, kura būtu jālabo.<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20161010">2016. gada 10. oktobrī</DATE>, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Lai pamatotu savu prasību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz juridiskā pamata neesamību, otrais – uz Apelācijas padomes kompetences atsaukt savus lēmumus neesamību, trešais – uz Regulas Nr. 207/2009 80. panta, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes vadlīniju, kā arī labas pārvaldības, tiesiskās drošības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka principu pārkāpumu un ceturtais – uz pamatojuma neesamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnība noraidīja prasību. Pārsūdzētā sprieduma 53.–59. punktā Vispārējā tiesa vispirms uzskatīja, ka Apelācijas padome nevarēja pamatot strīdīgo lēmumu ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu, jo pamatojuma neesamība nav acīmredzama procesuāla kļūda šīs tiesību normas izpratnē. Pārsūdzētā sprieduma 60.–88. un 92.–95. punktā Vispārējā tiesa turklāt uzskatīja, ka strīdīgais lēmums varēja tikt pamatots ar vispārējo tiesību principu, saskaņā ar kuru drīkst atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, jo šī principa piemērošanas nosacījumi bija izpildīti. Lai gan <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> ir pieļāvis kļūdu strīdīgā lēmuma juridiskā pamata izvēlē, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. punktā atgādināja, ka šāda kļūda izraisa attiecīgā akta atcelšanu tikai tad, ja tā var radīt sekas attiecībā uz tā saturu. Pārsūdzētā sprieduma 90. un 91. punktā konstatējot, ka Apelācijas padomes kļūda attiecībā uz juridiskā pamata izvēli nav pamats atcelt strīdīgo lēmumu, Vispārējā tiesa prasību noraidīja.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu;</P></ITEM><ITEM><P>atcelt strīdīgo lēmumu un</P></ITEM><ITEM><P>piespriest <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzību</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par interesi iesniegt apelācijas sūdzību</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repowermap.org</HT> uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai vairs neesot intereses prasīt atcelt strīdīgo lēmumu. Atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 91. punktu, <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> norāda, ka Vispārējai tiesa tā iemesla dēļ, ka tā ir konstatējusi, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā nav norādīts pamatojums, esot jāatceļ šis lēmums tiesvedībā, kas attiecas uz lietu, kura ir reģistrēta ar numuru T‑188/16 un kura šobrīd atrodas tās izskatīšanā, gadījumā, ja Tiesa apmierinātu apelācijas sūdzību un atceltu strīdīgo lēmumu. Šāda situācija radītu papildu procedūras, lai gan rezultāts visticamāk neatšķirtos no pašlaik esošās situācijas. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja tādējādi nevarot gūt nekādu labumu no <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atstāšanas spēkā, <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> uzskata, ka apelācijas sūdzība ir nepieņemama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi, ka tai joprojām esot interese panākt strīdīgā lēmuma atcelšanu. Atsaucoties uz savas apelācijas sūdzības ceturto pamatu, tā it īpaši ir apgalvojusi, ka strīdīgā lēmuma rezultātā <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums esot ticis atsaukts pilnībā, lai gan šis lēmums tai esot bijis daļēji labvēlīgs. Līdz ar to tā secina, ka pārsūdzētā sprieduma un strīdīgā lēmuma atcelšanas un tātad <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atstāšanas spēkā sekas būtu tiesvedības lietā T‑188/16 atjaunošana, kas tai ļautu izvirzīt savus prasījumus, tostarp apelācijas sūdzības Tiesā ietvaros, lai nepieļautu šī lēmuma atcelšanu un tādējādi saglabātu tiesības, kas tai izriet no minētā lēmuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Tiesas sēdē <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai vairs neesot intereses iesniegt apelācijas sūdzību. Lai gan atzīstot, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma daļa apelācijas sūdzības iesniedzējai ir bijusi labvēlīga, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> ir atgādinājis, ka tas pats ir atzinis, ka šis lēmums ir prettiesisks pamatojuma neesamības dēļ, tādējādi šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarot atsaukties uz minēto lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interese iesniegt apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzējai nozīmē, ka apelācijas iznākums var radīt apelācijas sūdzības iesniedzējai labumu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951019">1995. gada 19. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rendo</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑19/93 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:339">EU:C:1995:339</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180705">2018. gada 5. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wenger</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑162/18 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:545">EU:C:2018:545</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000713">2000. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Parlaments/<HT TYPE="ITALIC">Richard</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑174/99 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:412">EU:C:2000:412</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Šajā lietā nav strīda par to, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums, kas ir ticis atsaukts ar strīdīgo lēmumu, apelācijas sūdzības iesniedzējai ir bijis labvēlīgs, jo ar to ir tikusi noraidīta apelācijas sūdzība, kuru <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> bija iesniegusi par Anulēšanas nodaļas <DATE ISO="20140709">2014. gada 9. jūlija</DATE> lēmumu, kurš savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējai ir bijis daļēji labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Tādējādi gadījumā, ja apelācijas sūdzība šajā lietā tiktu apmierināta un tātad strīdīgais lēmums tiktu atcelts, <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums tiktu saglabāts spēkā un apelācijas sūdzība ar savu iznākumu sniegtu labumu apelācijas sūdzības iesniedzējai. Šī lēmuma iespējamā atstāšana spēkā nodrošinātu apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju saglabāt vārdiskās preču zīmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> starptautiskās reģistrācijas Nr. 1020351 aizsardzību Eiropas Savienībā attiecībā uz noteiktām precēm un pakalpojumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Šo secinājumu neietekmē <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> argumentācija attiecībā uz to, ka pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums būtu jāatceļ prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, kura ir reģistrēta ar lietas numuru T‑188/16, un ka tātad apelācijas sūdzības apmierināšana sniegtu apelācijas sūdzības iesniedzējai tikai pagaidu priekšrocību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Tiesai, izvērtējot interesi iesniegt apelācijas sūdzību, nav jānoraida šādas intereses esamība tā iemesla dēļ, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā būtu netieši novērtējusi <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma tiesiskumu, lai gan tas nebija tajā celtās prasības priekšmets. Ciktāl būtu jāņem vērā <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums, kas ir cieši saistīts ar strīdīgo lēmumu, ir jānorāda, ka runa ir par jautājumu pēc būtības, un ir jāievēro, ka Tiesa intereses iesniegt apelācijas sūdzību izvērtēšanas stadijā nevar pamatoties uz pieņēmumu, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums ir prettiesisks. Šajā ziņā ir nepieciešami, bet arī pietiekami, lai Tiesā iesniegta apelācijas sūdzība ar savu iznākumu varētu sniegt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir iesniedzis, un šajā lietā, kā tas izriet no šī sprieduma 17. un 18. punkta, tas tā ir.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, runājot par šo apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējai ir interese iesniegt apelācijas sūdzību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzēja, lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, izvirza piecus pamatus. Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>, tiesvedības Vispārējā tiesā gaitā grozot savu argumentāciju attiecībā uz strīdīgā lēmuma juridisko pamatu, norādīdams uz vispārējo tiesību principu, kas atļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, esot grozījis pašu strīda priekšmetu. Otrā pamata ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi vispārējo tiesību principu, kas ļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, jo Regulas Nr. 207/2009 normas, kas ir bijušas spēkā strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumā, esot bijušas <HT TYPE="ITALIC">leges speciales</HT> un tādējādi neesot ļāvušas piemērot šo principu. Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka Vispārējā tiesa esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu Regulas Nr. 207/2009 83. panta kontekstā. Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, pat pieņemot, ka ir piemērojams vispārējais tiesību princips, kas atļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums tiesiskās paļāvības aizsardzības apsvērumu dēļ nebūtu atsaucams pilnībā. Visbeidzot piektais pamats attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojuma neesamību.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo līdz ceturto pamatu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Ar pirmo līdz ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa, piemērojot vispārējo tiesību principu, kas ļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, attiecīgā gadījumā – kopsakarā ar Regulas Nr. 207/2009 83. pantu, esot pieļāvusi tiesību kļūdas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>It īpaši otrā pamata ietvaros, kas ir jāizskata vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzēja it īpaši norāda, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi principu, saskaņā ar kuru speciāli tiesību akti veido atkāpes no vispārējiem tiesību aktiem. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts kā izņēmuma norma un <HT TYPE="ITALIC">lex specialis</HT> nepieļaujot izmantot nedz šīs regulas 83. pantā minētos dalībvalstīs vispārēji atzītos tiesību principus, nedz arī vispārējo tiesību principu, kas atļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus. Proti, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> varot atsaukt savus lēmumus tikai šajā tiesību normā paredzētajā situācijā, pretējā gadījumā pēdējai minētajai nebūtu jēgas. Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka, pieņemot Regulas Nr. 207/2009 80. pantu, Savienības likumdevējs esot vēlējies ierobežot <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> atsaukšanas pilnvaras tikai ar šajā pantā paredzēto gadījumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Līdz ar to, tā kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi iespēju atcelt <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu, pieņemot strīdīgo lēmumu uz vispārējā tiesību principa, kas atļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, un Regulas Nr. 207/2009 83. panta pamata, tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, ir jāpārbauda, vai, <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma atsaukšanu balstot tostarp uz vispārējo tiesību principu, kas ļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi principu, saskaņā ar kuru speciāli tiesību akti veido atkāpi no vispārējiem tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā ir noteikts, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> nodrošina ikviena tāda lēmuma atsaukšanu, kurā ir pieļauta acīmredzama procesuāla kļūda, kas ir attiecināma uz <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāprecizē, ka to iemeslu dēļ, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 29. un 33.–38. punktā un ko apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apelācijas padomēm ir Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā paredzētās atsaukšanas pilnvaras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jānorāda, ka no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka acīmredzama procesuāla kļūda minētās tiesību normas izpratnē ir nepārprotama procesuāla rakstura kļūda, ko ir pieļāvis <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Lai interpretētu jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>acīmredzama procesuāla kļūda<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> šī 80. panta 1. punkta izpratnē, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai tā teksts, bet arī tā konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, sasniedzamie mērķi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190905">2019. gada 5. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verein für Konsumenteninformation</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑28/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:673">EU:C:2019:673</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Runājot par šīs tiesību normas kontekstu, ir jāprecizē, ka gan Regulas Nr. 207/2009 80. pants, gan 75. pants par pienākumu norādīt <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> lēmumu pamatojumu ietilpst šīs regulas IX sadaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Procedūra<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>. Tādējādi no minētās regulas sistēmas izriet, ka procesuālas kļūdas, kuru dēļ <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> atbilstoši šim 80. panta 1. punktam atsauc savu lēmumu, attiecas it īpaši uz šajā sadaļā ietvertajiem procesuālajiem noteikumiem, tādiem kā pienākums norādīt pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Šo interpretāciju apstiprina arī ar minēto 80. panta 1. punktu sasniedzamais mērķis. Šī tiesību norma ir vērsta uz to, lai noteiktu <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pienākumu atsaukt lēmumus, kuros ir pieļauta acīmredzama procesuāla kļūda, nolūkā nodrošināt labu pārvaldību, kā arī procesuālo ekonomiju. Ņemot vērā šo mērķi, nav nekāda iemesla izslēgt no Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkta piemērošanas jomas <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pieļautas acīmredzamas kļūdas, kuras ir saistītas ar pienākuma norādīt pamatojumu, kas tam ir uzlikts atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 75. pantam, kurš ir viena no minētās regulas procesuālajām normām, neizpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Turklāt minētā interpretācija atspoguļo arī Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par motivācijas pamatotību, kurš attiecas uz strīdīgā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080710">2008. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bertelsmann</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sony Corporation of America</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Impala</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:392">EU:C:2008:392</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0181">181.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pienākuma norādīt pamatojumu jebkāda neizpilde, tāda kā, piemēram, pamatojuma neesamība vai nepietiekamība, ir procesuāla kļūda šīs tiesību normas izpratnē un ka tāda pamatojuma neesamība kā tā, ko Vispārējā tiesa ir identificējusi it īpaši pārsūdzētā sprieduma 77.–82. punktā un kas skar <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu, kurš ir atsauks ar strīdīgo lēmumu, ir šāda procesuāla kļūda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Turklāt, tā kā, pirmkārt, no pārsūdzētā sprieduma 48. un 52. punkta izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> ir zinājuši par pamatojuma daļēju neesamību <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumā, un, otrkārt, no šī sprieduma 82. punkta izriet, ka attiecīgajai pamatojuma neesamībai apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu jārada šaubas par minētā lēmuma tiesiskumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja<?PAGE NO="8"?> apelācijas sūdzības stadijā neapstrīd, visi lietas dalībnieki ir varējuši noteikt attiecīgā pamatojuma neesamību, tāpēc runa ir par acīmredzamu procesuālu kļūdu Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šīs regulas 80. panta 1. punkts šajā gadījumā ir bijis piemērojams. Šajos apstākļos ir jāapmierina apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums, saskaņā ar kuru, piemērojot vispārējo tiesību principu, kas atļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, tā vietā, lai piemērotu minētās regulas 80. panta 1. punktu, Vispārējā tiesa nav ievērojusi principu, saskaņā ar kuru speciāls tiesību akts veido atkāpi no vispārējiem tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas šādi pieļautā tiesību kļūda nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, ja tā rezolutīvā daļa un it īpaši secinājums, saskaņā ar kuru <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums ir ticis likumīgi atsaukts ar strīdīgo lēmumu, ir uzskatāmi par pamatotiem ar citiem juridiskiem apsvērumiem. Proti, ja Vispārējās tiesas sprieduma motīvu daļā ir atklāts Savienības tiesību pārkāpums, bet ir konstatējams, ka rezolutīvā daļa ir pamatota ar citiem juridiskiem apsvērumiem, šāds pārkāpums nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Biret International</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑93/02 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:517">EU:C:2003:517</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141014">2014. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Buono</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑12/13 P un C‑13/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2284">EU:C:2014:2284</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> ir bijis jāatsauc <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums ar strīdīgo lēmumu, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu, no kā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmums ir likumīgi atsaukts. Tā kā ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa ir pamatota ar šī sprieduma iepriekšējos punktos izklāstītajiem juridiskajiem apsvērumiem, ir jāveic pamatojuma aizstāšana un jānorāda, ka Vispārējās tiesas pieļautā tiesību kļūda nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190328">2019. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">River Kwai International Food Industry</HT>/<HT TYPE="ITALIC">AETMD</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑144/18 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:266">EU:C:2019:266</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka pirmais līdz ceturtais pamats, kas visi attiecas uz Vispārējās tiesas argumentāciju, kura ir balstīta uz vispārējo tiesību principu, kas atļauj atsaukt prettiesiskus administratīvos aktus, un Regulas Nr. 207/2009 83. pantu, ir neiedarbīgi. Līdz ar to tie ir jānoraida, un nav vajadzības nedz izskatīt pirmā, otrā un ceturtā pamata pieņemamību, ko apstrīd <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT>, nedz arī atbildēt uz argumentu par to, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts izsmeļoši reglamentē iespējas atsaukt <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> lēmumus un tādējādi nepieļauj šādu atsaukšanu, ja šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi nav izpildīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Tādēļ pirmais līdz ceturtais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par piekto pamatu, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojuma neesamību</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka atsauce, ko tā ir veikusi uz Lielās apelāciju padomes lēmumu, neesot tikusi ņemta vērā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šī lēmuma 24. punkts apstiprinot faktu, ka apelācijas padomes nevar atsaukt savus lēmumus, ja tie ir prasības Vispārējā tiesā priekšmets. Tādējādi neesot iespējams uzskatīt, ka iepriekš minētajam Lielās apelācijas padomes lēmumam šajā lietā nebūtu nozīmes. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šim lēmumam, gluži pretēji, esot nozīme, jo tas esot piemērojams <HT TYPE="ITALIC">inter partes</HT> procesiem preču zīmju tiesībās.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunā, no vienas puses, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā apgalvojot, ka Apelāciju padomei vismaz kopsavilkuma veidā bija jāatbild uz apelācijas sūdzības iesniedzējas detalizēto argumentāciju, un, no otras puses, norādot, ka Apelāciju padomei nebija jāatbild uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu attiecībā uz Lielās apelāciju padomes lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> prasa atzīt pamatu par nepieņemamu un apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus pēc būtības.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek lūgta, apstākļi, kuri tiek kritizēti, kā arī juridiskie argumenti, ar kuriem konkrēti tiek pamatots šis prasījums, un apelācijas sūdzība patiesībā nedrīkst būt prasījums, kura mērķis ir panākt, lai tiktu vienīgi atkārtoti izskatīts Vispārējā tiesā iesniegtais prasības pieteikums (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181018">2018. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gul Ahmed Textile Mills</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑100/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:842">EU:C:2018:842</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Šajā lietā ir jākonstatē, ka ar savu argumentāciju, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojuma neesamību, apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi apstrīd <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> lēmumu, neizsakot nekādu kritiku par Vispārējās tiesas izteikto argumentāciju. Tādēļ šāda argumentācija, kas nav vērsta pret pārsūdzēto spriedumu, apelācijas tiesvedībā nav pieņemama (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171116">2017. gada 16. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ludwig-Bölkow-Systemtechnik</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑250/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:871">EU:C:2017:871</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Attiecībā uz argumentu, ka Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunā, no vienas puses, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā apgalvojot, ka Apelāciju padomei vismaz kopsavilkuma veidā bija jāatbild uz apelācijas sūdzības iesniedzējas detalizēto argumentāciju, un, no otras puses, norādot, ka Apelāciju padomei nebija jāatbild uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu attiecībā uz Lielās apelāciju padomes lēmumu, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neidentificē šī sprieduma punktu, kas būtu pretrunā minētā sprieduma 80. punktam, un ka tās argumentācija kopumā nav uzskatāma par pietiekami skaidru, lai ar prasīto precizitāti varētu identificēt pārsūdzētā sprieduma kritizētos apstākļus, kā arī juridiskos argumentus, kas ir izvirzīti, lai pamatotu šo kritiku, un tādējādi tas liedz Tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi (saistībā ar prasību par argumentācijas skaidrību skat. rīkojumu, 2014. gada 30. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fercal</HT>/ITSB</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑324/13 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:60">EU:C:2014:60</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Tā kā <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> ir prasījuši piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Apelācijas sūdzību noraidīt.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT></HT> <HT TYPE="BOLD">atlīdzina tiesāšanās izdevumus</HT>.</TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>