<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T-913/16</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62016TJ0913</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2022:279">EU:T:2022:279</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>32</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>32</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20220511">11.5.2022</DATE>. – Lieta T‑913/16</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT>/ECB</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (otrā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P><DATE ISO="20220511">2022. gada 11. maijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – itāļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Ekonomikas un monetārā politika</KEYWORD><KEYWORD>Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība</KEYWORD><KEYWORD>ECB uzticētie īpašie uzraudzības uzdevumi</KEYWORD><KEYWORD>Būtiskas līdzdalības iegūšanas izvērtējums</KEYWORD><KEYWORD>Būtiskas līdzdalības iegūšanas atteikums</KEYWORD><KEYWORD>Atpakaļejoša spēka aizliegums</KEYWORD><KEYWORD><HT TYPE="ITALIC">Res judicata</HT> spēks</KEYWORD><KEYWORD>Transponējošo valsts tiesību normu piemērošana</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības uz aizstāvību</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības piekļūt lietas materiāliem</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības tikt uzklausītam</KEYWORD><KEYWORD>Jauns pamats</KEYWORD><KEYWORD>Savienības tiesību pārākums</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā T‑913/16</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Finanziaria d’investimento Fininvest SpA (Fininvest)</HT></HT>, Roma (Itālija),</P><P><HT TYPE="BOLD">Silvio Berluskoni</HT>, ar dzīvesvietu Romā,</P><P>ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">R. Vaccarella</HT>, <HT TYPE="ITALIC">A. Di Porto</HT>, <HT TYPE="ITALIC">M. Carpinelli</HT>, <HT TYPE="ITALIC">A. Saccucci</HT>, <HT TYPE="ITALIC">B. Nascimbene</HT>, <HT TYPE="ITALIC">N. Ghedini</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Baldaccini</HT>, advokāti,</P><PARTY.STATUS>prasītāji,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Centrālo banku (ECB)</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">C. Hernández Saseta</HT> un <HT TYPE="ITALIC">G. Buono</HT>, pārstāvji, kuriem palīdz <HT TYPE="ITALIC">M. Lamandini</HT>, advokāts,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><P>ko atbalsta</P><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">V. Di Bucci</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Steiblytė</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>persona, kas iestājusies lietā,</PARTY.STATUS></INTERVENERS></PARTIES><P>par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt ECB <DATE ISO="20161025">2016. gada 25. oktobra</DATE> Lēmumu ECB/SSM/2016 – 7LVZJ6XRIE7VNZ4UBX81/4, ar kuru ECB nav atļāvusi <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un Silvio Berluskoni iegūt līdzdalību kredītiestādē <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum SpA</HT>,</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)</P><?PAGE NO="2"?><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [<HT TYPE="ITALIC">S. Papasavvas</HT>], tiesneši E. Butidžidžs [<HT TYPE="ITALIC">E. Buttigieg</HT>], F. Šalīns [<HT TYPE="ITALIC">F. Schalin</HT>], M. Ž. Kosteira [<HT TYPE="ITALIC">M. J. Costeira</HT>] (referente) un A. Kornezovs [<HT TYPE="ITALIC">A. Kornezov</HT>],</P><P>sekretāre: M. Nunjesa Ruisa [<HT TYPE="ITALIC">M. Nuñez Ruiz</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un <DATE ISO="20210916">2021. gada 16. septembra</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Finanziaria d'investimento Fininvest SpA</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT>) ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta holdinga sabiedrība, kurā Silvio Berluskoni pieder 61,21 % kapitāldaļu, pamatojoties uz līdzdalību četrās sabiedrībās, kas dibinātas saskaņā ar Itālijas tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> bija biržā kotēta jaukta finanšu holdinga sabiedrība, kurai līdz <DATE ISO="20151230">2015. gada 30. decembrim</DATE> pilnībā piederēja <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum SpA</HT> kapitāls.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> piederēja 30,1 % <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> pamatkapitāla un <HT TYPE="ITALIC">Fin</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Prog</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Italia</HT> piederēja 26,5 % šīs sabiedrības pamatkapitāla.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Pēc tam, kad stājās spēkā <DATE ISO="20140304">2014. gada 4. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">decreto legislativo n<HT TYPE="SUP">o</HT> 53 – Attuazione della direttiva 2011/89/UE, che modifica le direttive 98/78/CE, 2002/87/CE, 2006/48/CE e 2009/138/CE, per quanto concerne la vigilanza supplementare sulle imprese finanziarie appartenenti a un conglomerato finanziario</HT> (Likumdošanas dekrēts Nr. 53, ar kuru īsteno Direktīvu 2011/89/ES, ar ko attiecībā uz finanšu konglomerātā esošo finanšu sabiedrību papildu uzraudzību groza Direktīvu 98/78/EK, 2002/87/EK, 2006/48/EK un 2009/138/EK) (<HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr. 76, <DATE ISO="20140401">2014. gada 1. aprīlis</DATE>, 1790. lpp.), <HT TYPE="ITALIC">Banca d'Italia</HT> (Itālijas Banka) uzsāka procedūru, lai novērtētu prasītājus – <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un S. Berluskoni – kā jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību kvalificētos akcionārus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20141007">2014. gada 7. oktobra</DATE> lēmumu Itālijas Banka atzina, ka S. Berluskoni vairs neatbilst nosacījumam par labu reputāciju, kas paredzēts <DATE ISO="19980318">1998. gada 18. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">decreto ministeriale n<HT TYPE="SUP">o</HT>144 – regolamento recante norme per l'individuazione dei requisiti di onorabilità dei partecipanti al capitale sociale delle banche e fissazione della soglia rilevante</HT> (Ministrijas dekrēts Nr. 144, ar ko paredz noteikumus par prasībām banku kapitāldaļu īpašnieku reputācijai un attiecīgā prasību sliekšņa noteikšanu) (<HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr. 109, <DATE ISO="19980513">1998. gada 13. maijs</DATE>, 101. lpp., turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Ministrijas dekrēts Nr. 144<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>), jo pēc <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) <DATE ISO="20130801">2013. gada 1. augusta</DATE> sprieduma Nr. 35729/13 viņš tika galīgi notiesāts par krāpšanu nodokļu jomā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/><DATE ISO="20141007">2014. gada 7. oktobra</DATE> lēmums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Šā iemesla dēļ Itālijas Banka, pirmkārt, uzdeva apturēt prasītāju balsstiesības un atsavināt to <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> kapitāldaļas, kas pārsniedz 9,99 %, un, otrkārt, noraidīja prasītāju lūgumu atļaut tiem iegūt būtisku līdzdalību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Prasītāji <DATE ISO="20141007">2014. gada 7. oktobra</DATE> lēmumu apstrīdēja <HT TYPE="ITALIC">Tribunale amministrativo regionale per il Lazio</HT> (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), kura ar <DATE ISO="20150605">2015. gada 5. jūnija</DATE> spriedumu prasību noraidīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT><DATE ISO="20151230">2015. gada 30. decembrī</DATE>, veicot apgriezto apvienošanās operāciju, <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> pārņēma tās meitasuzņēmums <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT><DATE ISO="20160303">2016. gada 3. martā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome, Itālija) apmierināja prasītāju apelācijas sūdzību par <HT TYPE="ITALIC">Tribunale amministrativo regionale per il Lazio</HT> (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) spriedumu un atcēla <DATE ISO="20141007">2014. gada 7. oktobra</DATE> lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Pēc šī sprieduma 8. punktā minētās apvienošanās un 9. punktā minētā <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma Itālijas Banka un Eiropas Centrālā banka (ECB) atzina, ka saistībā ar šo būtisko līdzdalību ir nepieciešams jauns atļaujas pieprasījums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="176" PAGE.FIRST="338" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 176, 338. lpp.</REF.DOC.OJ>), 19. un turpmākajiem pantiem, kā arī ar <DATE ISO="19930901">1993. gada 1. septembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">decreto legislativo n. 385 – Testo unico delle leggi in materia bancaria e creditizia</HT> (Likumdošanas dekrēts Nr. 385 – Konsolidētais banku un kredītiestāžu darbības likums (<HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> kārtējais pielikums Nr. 230, <DATE ISO="19930930">1993. gada 30. septembris</DATE>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">TUB</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), kas grozīts ar <DATE ISO="20150512">2015. gada 12. maija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">decreto legislativo n<HT TYPE="SUP">o</HT>72</HT> (Likumdošanas dekrēts Nr. 72).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Itālijas Banka <DATE ISO="20160714">2016. gada 14. jūlija</DATE> vēstulē aicināja <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> 15 dienu laikā iesniegt pieteikumu atļaujas saņemšanai, lai varētu iegūt būtisku līdzdalību. Tā kā nekāds pieteikums noteiktajā termiņā netika iesniegts, Itālijas Banka <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augustā</DATE> nolēma uzsākt <HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT> administratīvo procedūru pret <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT>, pēc kuras saskaņā ar 15. panta 2. punktu Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2013 (<DATE ISO="20131015">2013. gada 15. oktobris</DATE>), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="287" PAGE.FIRST="63" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 287, 63. lpp.</REF.DOC.OJ>), tā nosūtīja ECB ar 2016. gada 23. septembri datētu lēmuma priekšlikumu, kurā bija sniegts nelabvēlīgs atzinums par attiecīgās līdzdalības <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> ieguvēju labo reputāciju un aicinājums ECB iebilst pret līdzdalības iegūšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20161025">2016. gada 25. oktobra</DATE> Lēmumu ECB/SSM/2016 – 7LVZJ6XRIE7VNZ4UBX81/4 ECB iebilda pret prasītāju veikto <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> būtiskas līdzdalības iegūšanu, pamatojoties uz to, ka prasītāji neatbilda prasībai par labu reputāciju un ka pastāv nopietnas šaubas par viņu spēju nākotnē nodrošināt šīs finanšu iestādes pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Konkrēti, ECB saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 19. un 25. pantu un Ministrijas dekrēta Nr. 144, ar ko transponēta Direktīva 2013/36, 1. pantu, atzina, ka, ņemot vērā to, ka S. Berluskoni, kas bija <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> lielākais akcionārs un faktiskais īpašnieks, bija netiešais <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> akciju daļas ieguvējs un ka viņš bija galīgi notiesāts ar četru gadu brīvības atņemšanas sodu par krāpšanu nodokļu jomā, nebija izpildīta prasība par labu reputāciju, kas ir izvirzīta būtiskas līdzdalības ieguvējiem transponētās Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tā arī pamatojās uz to, ka S. Berluskoni ir izdarījis citus pārkāpumus un ka viņš, tāpat kā citi <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> vadības struktūru locekļi, ir bijis sodīts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20161223">2016. gada 23. decembrī</DATE>, prasītāji cēla šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20170419">2017. gada 19. aprīlī</DATE>, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā ECB prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170428">2017. gada 28. aprīļa</DATE> vēstuli prasītāji saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta a) punktu iesniedza pieteikumu par tiesvedības apturēšanu, par kuru ECB iesniedza savus apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170615">2017. gada 15. jūnija</DATE> lēmumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā, lai atbalstītu ECB prasījumus. Tajā pašā dienā viņš nolēma neapturēt tiesvedību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Pēc otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par iespējamām sekām, kas attiecībā uz šo lietu izriet no <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Lietas dalībnieki uz šo lūgumu atbildēja noteiktajā termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20190121">2019. gada 21. janvārī</DATE>, prasītāji ir iesnieguši jaunus prasības pamatus saskaņā ar Reglamenta 84. pantu, par kuriem ECB un Komisija pauda to apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20190507">2019. gada 7. maija</DATE> lēmumu izskatāmā lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas otrajā palātā paplašinātā sastāvā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Pēc tiesneša B. Berkes [<HT TYPE="ITALIC">B. Berke</HT>] nāves <DATE ISO="20210801">2021. gada 1. augustā</DATE> šī lieta ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20210812">2021. gada 12. augusta</DATE> lēmumu tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas devītajā palātā paplašinātā sastāvā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20210812">2021. gada 12. augusta</DATE> lēmumu iztiesāšanas sastāva papildināšanai tika norīkots jauns tiesnesis piesēdētājs un palātas priekšsēdētājs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt apstrīdēto lēmumu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>ECB un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>prasību noraidīt;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Prasības pamatošanai prasītāji ir izvirzījuši desmit pamatus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Pirmais pamats pēc būtības ir balstīts uz LES 4. panta 1. punkta, 5. panta 2. punkta un 13. panta 2. punkta, LESD 127. panta 6. punkta, Regulas Nr. 1024/2013 1. panta 5. punkta, 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 15. panta, ECB Regulas (ES) Nr. 468/2014 (<DATE ISO="20140416">2014. gada 16. aprīlis</DATE>), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru ECB sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="141" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 141, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 86. un 87. panta, kā arī Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta pārkāpumu, uz tiesību kļūdu un pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo ECB esot piemērojusi šos noteikumus personām, kurām jau piederēja būtiska līdzdalība. Ar otro pamatu iebildes veidā tiek apgalvots, ka Direktīva 2013/36 ir prettiesiska, ņemot vērā atvasināto tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti tiesiskās drošības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka principi, kas saistīti ar <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> spriedumu. Ar ceturto pamatu pēc būtības tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkts, Direktīvas 2013/36 23. panta 1. un 4. punkts un vispārējie tiesiskuma, tiesiskās drošības un paredzamības principi. Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ECB nav izvērtējusi un pamatojusi potenciālā ieguvēja iespējamās ietekmes uz attiecīgo kredītiestādi kritēriju Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta izpratnē. Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>) 16. un 17. pants. Septītais pamats ir par tiesību uz aizstāvību un tiesību piekļūt lietas materiāliem pārkāpumu. Ar astoto pamatu iebildes veidā tiek apgalvots Regulas Nr. 468/2014 31. panta 3. punkta prettiesiskums, kurā ir paredzēts, ka attiecīgajām personām ir trīs dienu termiņš, lai iesniegtu rakstveida apsvērumus par elementiem, uz kuriem ir balstīts ECB turpmākais lēmums. Ar devīto pamatu pēc būtības tiek apgalvots, ka Itālijas Bankas pieņemtie sagatavojošie akti ir prettiesiski. Ar desmito pamatu iebildes veidā tiek apgalvots, ka Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkts un 15. pants ir prettiesiski, jo tie nav saderīgi ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu, kurš pēc būtības ir balstīts uz LES 4. panta 1. punkta, 5. panta 2. punkta un 13. panta 2. punkta, LESD 127. panta 6. punkta, Regulas Nr. 1024/2013 1. panta 5. punkta, 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 15. panta, ECB Regulas Nr. 468/2014 86. un 87. panta, kā arī Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta pārkāpumu, uz tiesību kļūdu un pilnvaru nepareizu izmantošanu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Prasītāji būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 15. panta 3. punktam un Direktīvas 2013/36 22. un 23. pantam, jo ECB kvalificēja apvienošanu, pievienojot <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, kā būtiskas līdzdalības iegūšanu šo noteikumu izpratnē. Tie uzskata, ka šie noteikumi attiecas tikai uz gadījumiem, kad ir potenciālais ieguvējs un plāns iegūt būtisku līdzdalību, nevis uz gadījumiem, kad attiecīgajām fiziskajām vai juridiskajām personām jau pieder būtiska līdzdalība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Prasītāji arī apgalvo, ka šajā lietā tie jau pirms attiecīgās apvienošanās formāli un faktiski bija <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> būtiskās līdzdalības īpašnieki, un no tā tie secina, ka ECB nevarēja uzsākt procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Turklāt prasītāji apgalvo, ka pilnvaras, kas ECB piešķirtas ar Līgumiem, un konkrētie uzdevumi, kas tai uzticēti ar Regulu Nr. 1024/2013 un Regulu Nr. 468/2014, neļāva tai veikt jau esošas kredītiestādes būtiskas līdzdalības izvērtējumu, bet tikai iebilst vai neiebilst pret potenciālu iegādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatzīmē, ka Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka tikai ECB ir kompetenta veikt uzdevumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>izvērtēt paziņojumus par kredītiestāžu būtiskas līdzdalības iegūšanu un atsavināšanu – izņemot banku noregulējuma gadījumu – saskaņā ar 15. pantu<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> minētajā regulā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1024/2013 15. panta 3. punktā savukārt ir noteikts, ka lēmumu par to, vai izteikt iebildumus pret minētās līdzdalības iegūšanu, ECB pieņem, pamatojoties uz attiecīgajos Savienības tiesību aktos izklāstītajiem kritērijiem, un saskaņā ar minētajos tiesību aktos noteiktajām procedūrām un vērtēšanas termiņiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo teikumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>No tā izriet, ka ECB tās uzdevumu veikšanai ir jāpiemēro Regulas Nr. 1024/2013 noteikumi un valsts tiesību aktu noteikumi, ar kuriem transponēta Direktīva 2013/36, lasot tos šīs direktīvas kontekstā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180424">2018. gada 24. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence</HT> u.c./ECB</NAME.CASE>, no <NO.CASE>T‑133/16 līdz T‑136/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:219">EU:T:2018:219</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Būtiskas līdzdalības iegūšanas izvērtējuma procedūra ir noteikta Regulas Nr. 1024/2013 15. pantā, Regulas Nr. 468/2014 85.–87. pantā un Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktā. Minētajos noteikumos ir paredzēts pienākums jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, pieņemot lēmumu tieši vai netieši iegādāties būtisku līdzdalību kredītiestādē vai palielināt šādu būtisku līdzdalību, tās kredītiestādes, kurā tā vēlas iegādāties vai palielināt būtisku līdzdalību, kompetentajām iestādēm vispirms rakstveidā paziņot par iegādi, norādot plānotās līdzdalības apjomu un būtisko informāciju, kā precizēts saskaņā ar minētās direktīvas 23. panta 4. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">TUB</HT>, kurā grozījumi izdarīti ar Likumdošanas dekrētu Nr. 72, ar kuru Itālijas tiesībās tika transponēts Direktīvas 2013/36 saturs, 19. pantā Itālijas Bankai ir piešķirtas pilnvaras izsniegt atļaujas būtiskas līdzdalības iegūšanai finanšu iestādēs. <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 19. panta 5. punktā turklāt ir precizēts, ka šīs atļaujas izsniedz, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>ir izpildīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu bankas pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību, izvērtējot potenciālā līdzdalības ieguvēja atbilstību un līdzdalības iegūšanas projekta finansiālo stabilitāti saskaņā ar šādiem kritērijiem: potenciālā līdzdalības ieguvēja reputācija [<HT TYPE="ITALIC">TUB</HT>] 25. panta izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Līdzdalība kapitālā<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> 1. punktā ir precizēts, ka <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 19. pantā minēto kapitāldaļu īpašniekiem ir jābūt labai reputācijai un jāatbilst kritērijiem attiecībā uz zināšanām un godprātību, lai nodrošinātu bankas pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Likumdošanas dekrēta Nr. 72 2. panta 8. punktā kā pārejas posma noteikumā ir paredzēts, ka turpina piemērot noteikumus par prasībām attiecībā uz finanšu iestāžu kapitāldaļu turētāju labu reputāciju, kas bija spēkā pirms šī dekrēta pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Attiecīgie noteikumi bija ietverti Ministrijas dekrētā Nr. 144, kura 1. pantā ir precizēti notiesājošie spriedumi, kas negatīvi ietekmē personas reputāciju, padarot šo personu neatbilstošu šīm prasībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Ministrijas dekrēta Nr. 144 2. pantā kā pārejas posma noteikumā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>attiecībā uz tiem bankas kapitāldaļu īpašniekiem, kas tādi ir bijuši šī dekrēta spēkā stāšanās dienā, šī dekrēta 1. pantā noteikto prasību, kuras nebija ietvertas agrākajās tiesību normās, neizpilde neskar tiem iepriekš piederējušo līdzdalības daļu, ja tās iegāde notikusi pirms minētā datuma<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Attiecībā uz jauktām finanšu holdinga sabiedrībām <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 63. pantā, kas pieņemts atbilstoši Direktīvas 2013/36 119. pantam, to kvalificētajiem akcionāriem bija noteikti tādi paši pienākumi kā banku iestāžu kvalificētajiem akcionāriem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Pirmā pamata analīze nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai, kā apgalvo prasītāji, ECB ir kļūdaini uzskatījusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 15. pantu un Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktu, kā arī Itālijas tiesībām, kas pieņemtas, lai transponētu šo tiesību normu, attiecīgās apvienošanās un <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) sprieduma, ar kuru cita starpā tika atcelts balsstiesību ierobežojums, kas bija saistīts ar to līdzdalību, un to <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> kapitāldaļu atsavināšana, kas pārsniedza 9,99 %, rezultātā tie bija ieguvuši būtisku līdzdalību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Lai veiktu šo pārbaudi, pirmkārt, ir jāinterpretē jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>būtiskas līdzdalības iegūšana<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> un, otrkārt, ir jāizvērtē, vai ir bijusi tiesiska ECB veiktā apvienošanās darījuma kvalifikācija par būtiskas līdzdalības iegūšanu Regulas Nr. 1024/2013 15. panta un Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punkta, kā tas transponēts valsts tiesībās, izpratnē.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par būtiskas līdzdalības iegūšanas jēdziena Regulas Nr. 1024/2013 15. panta un Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās nozīmi un tvērumu, parasti visā Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131205">2013. gada 5. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vapenik</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑508/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:790">EU:C:2013:790</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra; spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190411">2019. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tarola</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑483/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:309">EU:C:2019:309</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1024/2013 15. pantā un Direktīvas 2013/36 22. pantā nav ietverta tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu būtiskas līdzdalības iegūšanas jēdziena nozīmi un tvērumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Tiesa, Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, ar kuriem transponētas šīs direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd ir skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Tomēr, lai gan šajā noteikumā ir ietverta vispārēja atsauce uz valsts tiesību aktiem, kas pieņemti attiecīgo Savienības tiesību normu īstenošanai, to nevar saprast kā skaidru atsauci uz dalībvalstu tiesību aktiem šī sprieduma 44. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai interpretētu būtiskas līdzdalības iegūšanas jēdzienu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Proti, ja būtiskas līdzdalības iegūšanas izvērtējuma piemērojamība būtu atkarīga no šā jēdziena interpretācijas valsts tiesību aktos, tiktu apšaubīts šā izvērtējuma obligātais raksturs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1024/2013 15. panta un Direktīvas 2013/36 22. panta piemērošanas vajadzībām minētais jēdziens ir uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191114">2019. gada 14. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">State Street Bank International</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑255/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:967">EU:C:2019:967</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Otrkārt, tā kā Savienības tiesībās nav šī jēdziena definīcijas, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas ir jānosaka, ņemot vērā vispārīgo kontekstu, kurā tas tiek lietots, un atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā. Turklāt, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā mērķi, kādi ir attiecīgajam tiesiskajam regulējumam, un tā lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121213">2012. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BLV Wohn</HT>‑ <HT TYPE="ITALIC">und Gewerbebau</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑395/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:799">EU:C:2012:799</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Šajā ziņā jānorāda, ka vērtspapīru vai kapitāldaļu iegādes jēdziens tā vispārpieņemtajā nozīmē neaprobežojas tikai ar skaidras naudas darījumiem, bet var ietvert dažāda veida darījumus, piemēram, nākotnes vai iespēju darījumus vai darījumus, kas ietver akciju maiņu pret citiem aktīviem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Turpinājumā – attiecībā uz kontekstu, kurā iekļaujas būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūra, un tās mērķiem, ir jāatgādina, kā precizēts Regulas Nr. 1024/2013 22. apsvērumā, ka jebkura jauna īpašnieka piemērotības novērtējums pirms kredītiestādes nozīmīgas akciju daļas iegādes ir neatsverams instruments, lai nodrošinātu kredītiestādes īpašnieku pastāvīgu piemērotību un finanšu stabilitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Turklāt no Regulas Nr. 1024/2013 23. apsvēruma izriet, ka atbilstība Savienības noteikumiem, ar kuriem kredītiestādēm noteikta prasība par noteiktu kapitāla līmeni, lai nodrošinātos pret risku, kas raksturīgs kredītiestāžu darbībai, prasība mazināt riska darījumu apmēru ar atsevišķiem darījuma partneriem, prasība publiski atklāt informāciju par kredītiestādes finanšu situāciju, prasība par pietiekamu daudzumu likvīdu aktīvu kredītiestādes rīcībā, lai ļautu izturēt tirgus spriedzes situācijas, un prasība samazināt sviru ir priekšnoteikums kredītiestādes prudenciālajai stabilitātei. Tomēr šo noteikumu ievērošana ir cieši saistīta arī ar kredītiestāžu īpašnieku un personu, kas plāno iegūt būtisku līdzdalību šādā iestādē, piemērojamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Visbeidzot, Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktā ir precizēts, ka atļaujas piešķiršanas procedūras mērķis būtiskas līdzdalības iegūšanai kredītiestādēs ir nodrošināt tās iestādes, kurā plānots iegūt līdzdalību, stabilu un piesardzīgu pārvaldību, kā arī potenciālā līdzdalības ieguvēja piemērotību un plānotās līdzdalības iegūšanas finansiālo stabilitāti, ņemot vērā potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamo ietekmi uz šo kredītiestādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, ņemot vērā kontekstu, kādā ieļaujas būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūra, kā arī tās mērķus, šis jēdziens nevar tikt interpretēts šauri un attiecināts tikai uz gadījumiem, kad līdzdalība tiek iegūta, iegādājoties akcijas tirgū, un izslēgt citus darījuma veidus, kas ļauj personām iegūt būtisku līdzdalību, piemēram, akciju maiņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Proti, šāda šaura interpretācija ļautu apiet izvērtējuma procedūru, un tādējādi daži būtiskas līdzdalības iegūšanas veidi nonāktu ārpus ECB kontroles, apdraudot šo mērķu īstenošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Turklāt no Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka būtiskas līdzdalības iegūšanas kredītiestādē izvērtējuma procedūra attiecas gan uz tiešu, gan netiešu iegūšanu. Tādējādi, ja konkrēta darījuma gaitā netieša būtiska līdzdalība kļūst par tiešu vai ja mainās šīs būtiskās līdzdalības netiešās kontroles pakāpe, jo īpaši, ja līdzdalība, kas netieši pieder divām<?PAGE NO="9"?> sabiedrībām, kļūst par tādu, kas netieši pieder vienai sabiedrībai, mainās pati būtiskas līdzdalības juridiskā struktūra, tāpēc šāds darījums ir jāuzskata par būtiskas līdzdalības iegūšanu šīs normas izpratnē. Jebkurš cits risinājums varētu apdraudēt Savienības tiesiskā regulējuma mērķus, kas izklāstīti šī sprieduma 52.–56. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Treškārt, ņemot vērā Regulas Nr. 1024/2013 15. panta un Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punkta un 23. panta 1. punkta formulējumu, to kontekstu un mērķus, būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūras piemērojamību konkrētam darījumam nevar pakļaut nosacījumam, ka mainās iespējamā ietekme, kas būtiskas līdzdalības ieguvējiem varētu būt uz kredītiestādi, kura ir šā darījuma mērķis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Proti, no Direktīvas 2013/36 23. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Novērtēšanas kritēriji<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> 1. punkta izriet, ka potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamā ietekme uz attiecīgo kredītiestādi ir viens no faktoriem, kas ir jāņem vērā vienīgi, lai novērtētu šī kandidāta atbilstību un plānotās iegūšanas finansiālo pamatotību. Turpretim šis faktors nav minēts šīs direktīvas 22. panta 1. punktā, kurā ir reglamentēta paziņošana par būtiskas līdzdalības iegūšanu. Tāpēc minētais faktors nav būtisks, lai klasificētu darījumu kā būtiskas līdzdalības iegūšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Līdz ar to, pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītāji, būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūras piemērojamība nav atkarīga no iespējamās ietekmes, ko potenciālais līdzdalības ieguvējs var īstenot kredītiestādē, izmaiņām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka Direktīvas 2013/36 22. un 23. pants ir jāinterpretē šauri, attiecinot tos tikai uz iespējamu būtiskas līdzdalības iegūšanu kredītiestādēs. To ieskatā īpašajiem uzdevumiem LESD 127. panta 6. punkta izpratnē, kas ar Regulu Nr. 1024/2013 nodoti ECB, būtu jāietver tikai uzdevums iebilst vai neiebilst pret iespējamu līdzdalības iegūšanu. Turklāt, piešķirot ECB pilnvaras izvērtēt paziņojumus par būtiskas līdzdalības iegūšanu pat attiecībā uz mazāk nozīmīgām kredītiestādēm kā, piemēram, <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, tiktu pieļauts izņēmums no vispārējā kredītiestāžu nozīmīguma kritērija, uz kura balstās pilnvaru sadalījums starp ECB un valstu uzraudzības iestādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Tomēr būtiskas līdzdalības iegūšanas izvērtējuma procedūras mērķi nozīmē, ka noteikumi, kas paredz šo procedūru, nav jāinterpretē šauri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Jāatzīst, ka Regulas 1024/2013 15. pantā un Direktīvas 2013/36 22. pantā ir paredzēta būtiskas līdzdalības iegūšanas kredītiestādēs <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> kontrole, tāpēc šo noteikumu formulējumā ir atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>ierosināto<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>plānoto<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> līdzdalības iegūšanu un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>potenciālo ieguvēju<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>. Tomēr šos noteikumus nevar interpretēt tādējādi, ka tie nav piemērojami darījumiem, kurus var kvalificēt kā būtiskas līdzdalības iegūšanu, tikai tāpēc, ka šāds darījums jau ir veikts, pircējiem neinformējot kompetentās iestādes un nesagaidot to atļauju. Šāda interpretācija patiešām liegtu iepriekš minētajiem noteikumiem jebkādu lietderīgo iedarbību un apdraudētu to mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Turklāt no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta, 6. panta 4. punkta un 15. panta izriet, ka Savienības likumdevējs ir piešķīris ECB ekskluzīvu kompetenci izvērtēt būtiskas līdzdalības iegūšanu visās kredītiestādēs. Tāpēc šo kompetenci nevar uzskatīt par izņēmumu no vispārējā kredītiestāžu nozīmīguma kritērija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Piektkārt, prasītāji apgalvo, ka ECB veiktā Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta interpretācija ir pretrunā LESD 127. panta 6. punktam, kurā ir izslēgta iespēja uzticēt šai iestādei uzdevumus, kas saistīti ar apdrošināšanas sabiedrību prudenciālo uzraudzību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Tomēr attiecīgo noteikumu mērķus nevarētu sasniegt, ja tikai tas vien, ka kredītiestāde veic arī apdrošināšanas darbības, izraisītu to, ka tā tiktu izslēgta no ECB uzraudzības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Līdz ar to attiecīgā izvērtējuma procedūra ir piemērojama būtiskas līdzdalības iegūšanai kredītiestādē neatkarīgi no tā, vai tā veic arī apdrošināšanas darbību, un ECB šajā ziņā nav pieļāvusi tiesību kļūdu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par apvienošanās, kas tika veikta, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Mediolanum<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> pievienojot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Banca Mediolanum<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>, kvalificēšanu par būtiskas līdzdalības iegūšanu Regulas Nr. 1024/2013 15. panta un Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punkta, kā arī no šīs tiesību normas transponēšanas izrietošo Itālijas tiesību aktu izpratnē</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Ir jānoskaidro, vai, kā apgalvo prasītāji, ECB kļūdaini uzskatīja, ka pēc apvienošanās, kas tika veikta, <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> pievienojot <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, un pēc <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma prasītāji bija ieguvuši būtisku līdzdalību Regulas Nr. 1024/2013 15. panta un Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punkta, kā arī no šīs tiesību normas transponēšanas izrietošo Itālijas tiesību aktu izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir vispārzināms, ka apvienošanās, kas tika veikta, <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> pievienojot <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, izpaudās kā akciju maiņa, kuras dēļ <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> juridiski ieguva <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> akcijas, lai gan pirms apvienošanās tam nepiederēja nekādas akcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Proti, pirms apvienošanās un <DATE ISO="20141007">2014. gada 7. oktobra</DATE> lēmuma, ar kuru Itālijas Banka apturēja prasītāju balsstiesības un lika tiem atsavināt to <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> akcijas, kas pārsniedza 9,99 %, <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un S. Berluskoni ar pēdējā minētā starpniecību piederēja 30,16 % <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> akciju, kurai savukārt pilnībā piederēja <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> akcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Tā kā balsstiesību daļa, ko <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> varēja netieši izmantot ar <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> starpniecību, bija lielāka par Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktā noteikto 20 % slieksni, <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un līdz ar to S. Berluskoni, kā tie paši apgalvo, netieši piederēja būtiska līdzdalība <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Pēc <DATE ISO="20141007">2014. gada 7. oktobra</DATE> lēmuma, ar kuru Itālijas Banka apturēja prasītāju balsstiesības, atteicās izsniegt atļauju, kas ļautu tiem iegūt būtisku līdzdalību <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT>, un lika tiem atsavināt to <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> akcijas, kuras pārsniedza 9,99 %, prasītāju netiešā līdzdalība vairs nebija uzskatāma par būtisku līdzdalību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Pēc <DATE ISO="20151230">2015. gada 30. decembrī</DATE> notikušās apvienošanās, kas tika veikta, <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> pievienojot <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> kļuva par tiešo 9,99 % <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> akciju īpašnieku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT>, kurš ir galvenais ieguvējs attiecīgajā darījumā un kura netiešais vairākuma akcionārs ir S. Berluskoni, pirms apgrieztās apvienošanās nepiederēja neviena <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> akcija, bet pēc tam tas šī darījuma rezultātā kļuva par <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> akciju īpašnieku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Tādējādi, no vienas puses, <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> netiešā līdzdalība <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> kļuva par tiešu līdzdalību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>No otras puses, pēc <DATE ISO="20141007">2014. gada 7. oktobra</DATE> lēmuma atcelšanas ar <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> kļuva par tiešo 30,16 % <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> akciju īpašnieku.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Tādējādi, kā ECB atzina apstrīdētajā lēmumā, <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> netiešā līdzdalība <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> pēc attiecīgās apvienošanās un <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma kļuva par tiešu būtisku līdzdalību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Tā kā S. Berluskoni kontrolētā vienība ieguva tiešu būtisku līdzdalību <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, ir jāuzskata, ka ir mainīta arī S. Berluskoni netiešās būtiskās līdzdalības <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> juridiskā struktūra.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Proti, ja S. Berluskoni piederēja netieša līdzdalība <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, vispirms ar <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> starpniecību un pēc tam – ar <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> starpniecību, tad tagad viņam pieder netieša līdzdalība <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> tikai ar <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> starpniecību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pēc <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma attiecīgās apvienošanās dēļ tika mainīta prasītāju būtiskās līdzdalības <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> juridiskā struktūra un tādēļ ECB pamatoti bija tiesības kvalificēt šo darījumu kā būtiskas līdzdalības iegūšanu Regulas Nr. 1024/2013 15. panta un Direktīvas 2013/36 22. panta izpratnē, lai gan prasītāju būtiskās līdzdalības apmērs nav mainījies salīdzinājumā ar to, kas tiem piederēja iepriekš ar <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> starpniecību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Šajā ziņā ar to, ka prasītājiem jau bija būtiska līdzdalība <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, ko apstiprina akcionāru vienošanās starp <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fin</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Prog</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Italia</HT>, kas ļāva tiem kopīgi kontrolēt <HT TYPE="ITALIC">Mediolanum</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> pirms attiecīgās apvienošanās, un <DATE ISO="20160914">2016. gada 14. septembrī</DATE> noslēgtā jaunā līguma parakstīšana pēc attiecīgās apvienošanās, kurā atkal tika noteikta kopīga kontrole starp <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fin</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Prog</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Italia</HT> pār <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, nevar pierādīt, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini uzskatīts, ka prasītāji ir ieguvuši būtisku līdzdalību, jo ar šīm vienošanām nevar tikt apstrīdēts fakts, ka ir tikusi mainīta prasītāju būtiskās līdzdalības juridiskā struktūra.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Šajos apstākļos ir jānoraida arī arguments, ka ECB veica pārbaudi vairāk nekā gadu pēc apvienošanās, pārkāpjot Direktīvas 2013/36 22. un 23. pantu, kas pieļauj tikai perspektīvu izvērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Pirmkārt, jāatgādina, ka uzraudzības procedūra tika uzsākta tikai dažus mēnešus pēc <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma, kālab prasītāju līdzdalība <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> tika pārveidota par būtisku līdzdalību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Otrkārt, un vēl būtiskāk, tā kā prasītāju būtiskas līdzdalības juridiskās struktūras maiņa, kas izriet no apvienošanās un <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma, ir jākvalificē kā būtiskas līdzdalības iegūšana kredītiestādē, kurai ir nepieciešama Regulas Nr. 1024/2013 15. pantā un Direktīvas 2013/36 22. pantā paredzētā atļauja, tad apstāklis, ka šis darījums tika veikts bez atļaujas, nevar būt par iemeslu prasītāju atbrīvošanai no šīs prasības ievērošanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Pretējā gadījumā tas nozīmētu liegt ECB iesaistīties, pamatojoties tikai uz to, ka iegādes darījums jau ir noticis, un tas būtu pretrunā šo noteikumu mērķim un obligātajam novērtējumam par būtiskas līdzdalības iegūšanu kredītiestādē (skat. šī sprieduma 63. punktu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Turklāt prasītāji apgalvo, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem un judikatūru apvienošanās darījuma rezultātā vienas vienības darbība netika izbeigta un netika izveidota cita vienība. Tie secina, ka apvienošanās darījuma dēļ tie nav ieguvuši jaunu līdzdalību <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 48. un 49. punkta, būtiskas līdzdalības iegūšanas kredītiestādē jēdziens ir autonoms jēdziens, kas nevar būt atkarīgs no Itālijas sabiedrību tiesībās pastāvošās kvalifikācijas. Tādējādi, ja noteicošais notikums ECB kontrolei ir apvienošanās īstenošana, veicot pievienošanu saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, šādas darbības ietekme ir jāvērtē, ņemot vērā kritērijus, kas izriet tikai no Savienības tiesību piemērošanas. Līdz ar to lietas dalībnieki nevar atsaukties uz to, ka Itālijas tiesību piemērošana šajā ziņā izraisītu to, ka uz attiecīgo apvienošanos nebūtu attiecināma Regulas Nr. 1024/2013 15. pantā un Direktīvas 2013/36 22. un 23. pantā paredzētā procedūra.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>Turklāt, neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar Itālijas tiesībām apvienošanās dēļ vienas vienības darbība tika izbeigta un tika izveidota cita, tā jebkurā gadījumā izraisīja izmaiņas prasītāju līdzdalības juridiskajā struktūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Tādējādi prasītāju argumenti, kas pamatoti ar Itālijas tiesībām vai pienākumu interpretēt Itālijas tiesības saskaņā ar sabiedrību tiesību direktīvām, ir neefektīvi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>No tā izriet, ka prasītāju argumenti, kas attiecas uz Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta, Regulas Nr. 1024/2013 1. panta 5. punkta, 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 15. panta, Regulas Nr. 468/2014 86. un 87. panta, lasot tos kopā ar LES 4. panta 1. punktu, 5. panta 2. punktu un 13. panta 2. punktu un LESD 127. panta 6. punktu, pārkāpumu, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pilnvaru nepareizu izmantošanu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz apgalvoto pilnvaru nepareizu izmantošanu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru pārsniegšanas dēļ, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir jākonstatē, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tāpēc, lai sasniegtu citus, nevis iepriekš paredzētos mērķus, vai lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā īpaši paredzēta, lai rīkotos atbilstoši attiecīgā gadījuma apstākļiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050310">2005. gada 10. marts</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑342/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:151">EU:C:2005:151</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Tomēr prasītāji sava pirmā pamata virsrakstā ir norādījuši tikai uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, sīkāk nepaskaidrojot, kādēļ apstrīdētais lēmums ir uzskatāms par šādu nepareizu izmantošanu, un nenorādot nekādus objektīvus pierādījumus par šādu nepareizu izmantošanu šī sprieduma 91. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītāji nevar pierādīt, ka ECB būtu nepareizi izmantojusi pilnvaras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Tādējādi pirmais pamats nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu, kurš ir balstīts uz Direktīvas 2013/36 prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Prasītāji apgalvo – ja Direktīvas 2013/36 22. un 23. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka to piemērošanas jomā ietilpst arī vairāk nekā pirms 20 gadiem veikts ieguldījums pašu kapitālā, šī direktīva būtu prettiesiska, jo Savienības likumdevējs būtu pārkāpis sekundāro tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>Šajā ziņā Direktīvas 2013/36 22. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Paziņojums par plānotām iegādēm un to novērtējums<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> būtībā ir paredzēts, ka dalībvalstis pieprasa, lai ikviena persona, kas ir pieņēmusi lēmumu tieši vai netieši iegūt būtisku līdzdalību kredītiestādē, par šo lēmumu rakstiski un pirms iegādes paziņo kompetentajām iestādēm un ka iegādi var atļaut tikai tad, ja šī persona atbilst minētās direktīvas 23. pantā noteiktajiem kritērijiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>Tādējādi ir skaidrs, ka Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta piemērošanas joma neaptver būtiskas līdzdalības iegūšanu pirms tās stāšanās spēkā un tādējādi jau esošu būtisku līdzdalību, bet tā aptver tikai lēmumus par būtiskas līdzdalības iegūšanu, kas pieņemti pēc tās stāšanās spēkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Savienības likumdevējs nav pārkāpis sekundāro tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Ciktāl ar šo pamatu tiek apstrīdēta Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta piemērošana tādām situācijām kā šajā lietā, pietiek atgādināt, ka būtiskas līdzdalības juridiskās struktūras maiņa pēc apvienošanās, veicot akciju maiņu, un tiesas nolēmuma, kā šajā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> spriedums, ar kuru tika atcelta akciju, kas pārsniedz 9,99 %, atsavināšana, ir kvalificējama kā būtiskas līdzdalības iegūšana šo noteikumu izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Tādēļ otrais pamats nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par trešo pamatu, kurš būtībā ir balstīts uz tiesiskās drošības un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>res judicata<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> principu neievērošanu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Prasītāji būtībā apgalvo, ka ECB nav ievērojusi <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> principu, kas ir saistīts ar <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> spriedumu, un līdz ar to arī tiesiskās drošības principu.]</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lasot to kopā ar šīs pašas regulas 15. panta 3. punktu un Regulas Nr. 468/2014 87. pantu, vienīgi ECB, kuras darbību kontrolē Savienības tiesas, kompetencē ir atļaut vai neatļaut iecerēto iegādi atbilstoši procedūrai, kas tostarp paredzēta Regulas Nr. 1024/2013 15. pantā, kā arī Regulas Nr. 468/2014 85. un 86. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Tāpēc nevar atsaukties uz galīgu spēku ieguvušu valsts tiesas nolēmumu, lai liegtu īstenot Savienības iestādes ekskluzīvo kompetenci (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070718">2007. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lucchini</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑119/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:434">EU:C:2007:434</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Līdz ar to apstrīdētā lēmuma, ko ECB pieņēmusi, īstenojot savu ekskluzīvo kompetenci, tiesiskumu nevar apstrīdēt, atsaucoties uz <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> spriedumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>No tā izriet, ka ir jānoraida argumenti par šī sprieduma <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka un no tā izrietošā tiesiskās drošības principa pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Tātad trešais pamats nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par ceturto pamatu, kurš ir balstīts uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta, Direktīvas 2013/36 23. panta 1. un 4. punkta un vispārējo likumības, tiesiskās drošības un paredzamības principu pārkāpumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu un Direktīvas 2013/36 23. panta 1. un 4. punktu, jo, pirmkārt, šīs direktīvas 23. panta 1. punkts neesot transponēts Itālijas tiesībās, otrkārt, šīs direktīvas 23. panta 4. punktā minētais saraksts neesot publicēts Itālijā, kā tas ir paredzēts šajā tiesību normā, un, treškārt, Eiropas Banku iestādes (EBI), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) pieņemtās Kopīgās pamatnostādnes, veicot piesardzīgu novērtējumu par būtiskas līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu nozarē (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>2008. gada kopīgās pamatnostādnes<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>), kas piemērotas apstrīdētajā lēmumā, uz prasītājiem neesot attiecināmas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo iebildumu, kurš attiecas uz Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta netransponēšanu Itālijas tiesībās</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Prasītāji būtībā apgalvo, ka Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkts Itālijas tiesībās nav transponēts, un no tā tie secina, ka ECB nevarēja piemērot šajā pantā noteiktos kritērijus, lai piemērotu Itālijas tiesībās noteiktos kritērijus, pamatojoties uz Ministrijas dekrētu Nr. 144 un <DATE ISO="20110727">2011. gada 27. jūlija</DATE> Ministrijas dekrētu Nr. 675, ko ekonomikas ministrs pieņēma kā <HT TYPE="ITALIC">Comitato Interministeriale per il Credito ed il Risparmio</HT> (Starpministriju kredītu un noguldījumu komiteja, Itālija) priekšsēdētājs un kas ir pieņemti pirms direktīvas pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>Tādējādi ECB esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot šī sprieduma 111. punktā minēto Ministru dekrētu Nr. 144 un Nr. 675 noteikumus, ar kuriem nav transponēta Direktīva 2013/36.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu, lai veiktu ar šo regulu tai uzticētos uzdevumus un nodrošinātu augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un, ja šie tiesību akti ietver direktīvas, arī valsts tiesību aktus, ar kuriem transponētas šīs direktīvas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>Otrkārt, ir svarīgi atzīmēt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu ECB apstrīdētajā lēmumā piemēroja vairākas valsts tiesību normas, tostarp <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 19. un 25. pantu kopā ar Ministrijas dekrētu Nr. 144.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>Treškārt, jāatgādina, ka Direktīva 2013/36 ir transponēta Itālijas tiesībās, pieņemot Likumdošanas dekrētu Nr. 72, ar ko groza <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 19. pantā ir paredzēts, ka Itālijas Banka piešķir atļauju būtiskas līdzdalības iegūšanai kredītiestādē, ja ir izpildīti nosacījumi bankas pārdomātai un piesardzīgai pārvaldībai, pēc tam, kad ir novērtēta potenciālā līdzdalības ieguvēja piemērotība un plānotās līdzdalības iegūšanas finansiālā stabilitāte, tostarp potenciālā līdzdalības ieguvēja reputācijas kritērijs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT>Attiecībā uz reputācijas kritēriju <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. pantā ir noteikts, ka labas reputācijas un kompetences prasības ir jānosaka ekonomikas un finanšu ministra pieņemtā dekrētā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija pieņemts ekonomikas un finanšu ministra dekrēts, kurā būtu noteikti <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. pantā paredzētie labas reputācijas nosacījumi un kompetences kritēriji.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119</NO.P><TXT>Tomēr Likumdošanas dekrēta Nr. 72 2. panta 8. punktā bija paredzēts, ka līdz īstenošanas noteikumu, kas pieņemti saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. pantu, spēkā stāšanās brīdim šis pants tā iepriekšējā redakcijā un ar to saistītie īstenošanas noteikumi to iepriekšējā redakcijā paliek spēkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120</NO.P><TXT>Šie īstenošanas noteikumi, kas attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. pantu, bija paredzēti ar Ministru dekrētu Nr. 144, kas pieņemts, piemērojot <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> tā <DATE ISO="20040101">2004. gada 1. janvārī</DATE> spēkā esošajā redakcijā 25. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121</NO.P><TXT>Ministrijas dekrēta Nr. 144 1. pantā cita starpā bija noteikts, ka neviens bankas kapitāla dalībnieks, kura balsstiesīgās akcijas veido vairāk nekā 5 % no tās kapitāla, nevar izmantot balsstiesības, kas saistītas ar pārsnieguma akcijām vai daļām, jo īpaši tad, ja viņš ir notiesāts ar galīgu tiesas spriedumu, neskarot apžēlošanas sekas, ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas nav mazāks par vienu gadu, par noziedzīgu nodarījumu vai uzticības pārkāpumu, kas izdarīts pret valsts pārvaldi, nodarījumu pret īpašumu, miera traucēšanu, ekonomisku nodarījumu vai nodokļu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122</NO.P><TXT>Tādējādi, lai transponētu Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktu Itālijas tiesībās, Likumdošanas dekrētā Nr. 72 bija paredzēts, ka labas reputācijas nosacījumi, kas ir jāizvērtē saskaņā ar minēto 23. pantu, ir tie, kuri ir noteikti Ministrijas dekrēta Nr. 144 1. pantā līdz <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. panta jaunajā redakcijā paredzētā dekrēta pieņemšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123</NO.P><TXT>Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka Ministrijas dekrētā Nr. 144 ir tikai noteikts ierobežojošs to notiesājošo spriedumu saraksts, kas var aizliegt balsstiesību izmantošanu, nevis būtiskas līdzdalības iegūšanu, un tādēļ to nevar uzskatīt par aktu, ar kuru ir transponētas attiecīgās tiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124</NO.P><TXT>Tomēr ir pietiekami atzīmēt, ka saskaņā ar Likumdošanas dekrētu Nr. 72 Ministrijas dekrēta Nr. 144 1. pantā paredzētais sodāmību saraksts nosaka arī kritērijus, pēc kuriem novērtē kandidāta, kas vēlas iegūt būtisku līdzdalību kredītiestādē, labu reputāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pretēji prasītāju apgalvojumiem Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktā noteiktie kritēriji ir transponēti Itālijas tiesībās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126</NO.P><TXT>Tādējādi ECB, pamatojoties uz Ministrijas dekrētu Nr. 144, nav pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktā noteiktos kritērijus, kas transponēti ar <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 19. un 25. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127</NO.P><TXT>Ceturtkārt, atbildes rakstā prasītāji apgalvo, ka Ministrijas dekrētā Nr. 144 paredzētais automātisms starp notiesājošu spriedumu un aizliegumu iegūt būtisku līdzdalību kredītiestādē nav saderīgs ar Direktīvas 2013/36 priekšmetu un mērķi un samērīguma principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129</NO.P><TXT>Tomēr pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130</NO.P><TXT>Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma papildinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101216">2010. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AceaElectrabel Produzione</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑480/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:787">EU:C:2010:787</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0111">111.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091112">2009. gada 12. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SGL Carbon</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑564/08 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:703">EU:C:2009:703</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131</NO.P><TXT>Prasības pieteikumā prasītāji būtībā ir norādījuši, ka Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkts Itālijas tiesībās nav ticis transponēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132</NO.P><TXT>Līdz ar to atbildes rakstā izvirzītais arguments par to, ka noteikumi, ar kuriem Itālijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2013/36, nav saderīgi ar šīs direktīvas priekšmetu un mērķi, kā arī ar samērīguma principu, ir pietiekami cieši saistīts ar prasības pieteikumā izvirzītajiem argumentiem, jo ar to arī tiek kritizēta šīs direktīvas transponēšana Itālijas tiesībās. Tādējādi šis arguments ir pieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133</NO.P><TXT>Tomēr jāatzīmē, ka automātiskā saikne starp notiesāšanu par sevišķi smagu nodarījumu, piemēram, notiesāšanu ar galīgu tiesas spriedumu ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas nav mazāks par vienu gadu, par konkrētiem precīzi definētiem nodarījumiem, un kredītiestāžu akcionāriem prasītās labās reputācijas zaudēšanu ir tāda, kas ļauj sasniegt Direktīvas 2013/36 mērķi nodrošināt, ka personām, kurām ir būtiska līdzdalība kredītiestādē, ir pietiekami laba reputācija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134</NO.P><TXT>Jāatzīmē, ka būtiskas līdzdalības turētāji kredītiestādēs, kuri ir notiesāti par noziedzīgiem nodarījumiem vai uzticības pārkāpumiem pret valsts pārvaldi, noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu, sabiedriskās kārtības pārkāpumiem un ekonomiskiem vai nodokļu pārkāpumiem, par kuriem piespriests brīvības atņemšanas sods, kas nav mazāks par vienu gadu, varētu apdraudēt šo kredītiestāžu pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību un tādējādi ietekmēt banku sistēmas pareizu darbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135</NO.P><TXT>Turklāt jāuzsver, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām tiek ņemti vērā tikai tie notiesājošie spriedumi, kuri pasludināti ar galīgiem tiesas nolēmumiem, un tikai daži skaidri definēti nodarījumi, kas ir tādi, kuri var likt apšaubīt personas labu reputāciju, tiek uzskatīti par būtiskiem, lai novērtētu potenciālā pircēja labo reputāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136</NO.P><TXT>Tādējādi, ņemot vērā šādu notiesājošu spriedumu smagumu un to precīzu definīciju Itālijas tiesībās, pretēji prasītāju apgalvojumiem, automātiskā saikne starp notiesāšanu par īpaši smagu nodarījumu, kādi ir paredzēti Itālijas tiesībās, un kredītiestāžu akcionāriem prasītās labās reputācijas zaudēšanu nav tāda, kas varētu likt apšaubīt Direktīvas 2013/36 priekšmetu un mērķi, un tā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137</NO.P><TXT>Tādējādi šie prasītāju argumenti ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138</NO.P><TXT>Piektkārt, prasītāji atbildes rakstā apgalvo, ka ECB veiktais S. Berluskoni notiesāšanas izvērtējums ir kļūdains valsts tiesību izpratnē, jo attiecībā uz viņu tika pieņemts lēmums, kas pielīdzināms apžēlošanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139</NO.P><TXT>Prasītāji prasības pieteikumā nav izvirzījuši nevienu pamatu vai argumentu, kas pamatotu ECB kļūdu vērtējumā saistībā ar S. Berluskoni notiesāšanu un it īpaši ar to, ka nav ņemts vērā <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di sorveglianza di Milano</HT> (Milānas Uzraudzības tiesa, Itālija) <DATE ISO="20150409">2015. gada 9. aprīļa</DATE><?PAGE NO="17"?> lēmums Nr. 2412/2015, kas paziņots <DATE ISO="20150414">2015. gada 14. aprīlī</DATE>, vai <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) judikatūra, kas šāda veida lēmumu pielīdzina apžēlošanai Ministrijas dekrēta Nr. 144 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140</NO.P><TXT>Tādējādi arguments par ECB kļūdu vērtējumā attiecībā uz S. Berluskoni notiesājošo spriedumu nav uzskatāms par tāda iepriekš pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši izteikta argumenta papildinājumu, kuram ar to ir cieša saikne.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141</NO.P><TXT>Turklāt, tā kā šī sprieduma 139. punktā minētais <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di sorveglianza di Milano</HT> (Milānas Uzraudzības tiesa) lēmums un judikatūra, uz kuru atsaucas prasītāji, ir pieņemti pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tie nevar tikt uzskatīti par tādiem tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā Reglamenta 84. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142</NO.P><TXT>Tādējādi šis arguments ir nepieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143</NO.P><TXT>Tātad ceturtā pamata pirmais iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par otro iebildumu, kurš attiecas uz to, ka attiecīgā dalībvalsts nav publicējusi Direktīvas 2013/36 23. panta 4. punktā paredzēto sarakstu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144</NO.P><TXT>Prasītāji būtībā norāda, ka informācijas, kas nepieciešama, lai veiktu Direktīvas 2013/36 23. panta 4. punktā paredzēto izvērtējumu, saraksta publicēšana apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā Itālijā nebija veikta. Tādējādi, tā kā šis saraksts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>esot neaizstājama tiesiskās drošības un tiesiskuma aizsardzība<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkts un Direktīvas 2013/36 23. panta 1. un 4. punkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktu, lai nodrošinātu kredītiestādes, kurā plānots iegādāties būtisku līdzdalību, pārdomātu un piesardzīgu vadību un ņemot vērā potenciālā ieguvēja iespējamo ietekmi uz minēto kredītiestādi, kompetentās iestādes izvērtē potenciālā ieguvēja piemērotību un plānotās iegādes finansiālo pamatotību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146</NO.P><TXT>Lai kompetentās iestādes varētu veikt minēto novērtējumu, dalībvalstis publicē Direktīvas 2013/36 23. panta 4. punktā paredzēto sarakstu, kurā norādīta informācija, kas ir nepieciešama izvērtējuma veikšanai un kas ir jādara pieejama kompetentajām iestādēm paziņošanas brīdī. Tādējādi ir acīmredzams, ka, lai gan minētā saraksta mērķis ir precizēt nepieciešamo informāciju, kas attiecīgajai kredītiestādei ir jāsniedz valsts iestādēm, lai tās varētu veikt šo izvērtējumu, tas nav paredzēts, lai noteiktu būtiskos kritērijus, pēc kuriem kompetentās iestādes izvērtē potenciālo līdzdalības ieguvēju labo reputāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka labas reputācijas novērtēšanas kritēriji jau iepriekš tika noteikti un publicēti Itālijas tiesībās ar Ministrijas dekrētu Nr. 144, uz kuru ir atsauce <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. pantā, lasot to kopā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 72 2. panta 8. punktu, un tādējādi tika uzskatīts, ka prasītāji bija informēti par šiem kritērijiem un tātad tiem bija iespēja paust savu nostāju un iesniegt attiecīgo informāciju šajā sakarā. Līdz ar to prasītāji nevar pārmest tiesiskās drošības un paredzamības principu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148</NO.P><TXT>Turklāt prasītājiem bija iespēja iesniegt informāciju, ko tie uzskatīja par būtisku, tāpēc tas, ka nebija publicēts novērtējuma veikšanai nepieciešamās informācijas saraksts, netraucēja prasītājiem iesniegt informāciju, ko tie vēlējās.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149</NO.P><TXT>Šādos apstākļos tas, ka attiecīgā dalībvalsts nav publicējusi novērtējuma veikšanai nepieciešamās informācijas sarakstu, nevar ietekmēt apstrīdētajā lēmumā veiktā prasītāju labās reputācijas novērtējuma tiesiskumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150</NO.P><TXT>Tādējādi iebildums par to, ka nav publicēts novērtējuma veikšanai nepieciešamās informācijas saraksts, nav efektīvs.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par trešo iebildumu, kurš balstīts uz 2008. gada kopējo pamatnostādņu un Itālijas Bankas 1999. gada apkārtraksta neattiecināmību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151</NO.P><TXT>Prasītāji pārmet ECB, ka tā savā vērtējumā ir piemērojusi 2008. gada kopējās pamatnostādnes un Itālijas Bankas 1999. gada apkārtrakstu un, piemērojot šos aktus, tā ir ņēmusi vērā notiekošās tiesvedības un administratīvos procesus un sodus, kas nav galīgi, attiecībā uz S. Berluskoni un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> valdes un revīzijas padomes locekļiem, lai novērtētu prasītāju labo reputāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152</NO.P><TXT>Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots ar to, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 19. un 25. pantu un Dekrēta Nr. 144 1. pantu, ar kuriem ir transponēta Direktīva 2013/36, prasītāji neatbilst labas reputācijas kritērijam, jo S. Berluskoni ir notiesāts ar galīgo spriedumu, ar kuru viņam ir piespriests četru gadu cietumsods par krāpšanu nodokļu jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153</NO.P><TXT>Apstrīdētais lēmums ir pamatots arī ar citiem iemesliem, kas pēc būtības attiecas uz prasītāju labas reputācijas neesamību, pamatojoties uz 2008. gada kopīgajās pamatnostādnēs un Itālijas Bankas 1999. gada apkārtrakstā noteiktajiem kritērijiem, it īpaši uz daudzajiem notiesājošajiem spriedumiem un pārkāpumiem, kas konstatēti attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">S. Berlusconi</HT>, citu <HT TYPE="ITALIC">Fininvest SpA</HT> valdes locekli un revīzijas padomes locekli, kā arī pašu <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154</NO.P><TXT>Šos iemeslus prasītāji apstrīd ceturtā pamata trešajā iebildumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155</NO.P><TXT>Tomēr, ja noteikti lēmuma pamati paši par sevi ir juridiski pietiekami šī lēmuma pamatošanai, kļūdas citos šī lēmuma pamatos nekādi neietekmē tā rezolutīvo daļu (spriedums, 2015. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑1/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:17">EU:T:2015:17</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156</NO.P><TXT>Saskaņā ar piemērojamajiem Itālijas tiesību aktiem S. Berluskoni notiesāšana par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, par ko viņam ir paredzēts brīvības atņemšanas sods, kas nav mazāks par vienu gadu, pati par sevi ir pietiekams pamats secināt, ka viņš neatbilst prasībai par labu reputāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157</NO.P><TXT>Tādējādi šis pamats, kas netika apstrīdēts prasības pieteikumā, pats par sevi var juridiski pietiekami pamatot apstrīdēto lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158</NO.P><TXT>No tā izriet, ka iebildums par 2008. gada kopējo pamatnostādņu un Itālijas Bankas 1999. gada apkārtraksta neattiecināmību ir neefektīvs, jo apstrīdētā lēmuma pamatojumā iespējami pieļautās kļūdas, kas izriet no 2008. gada kopējo pamatnostādņu un Itālijas Bankas 1999. gada apkārtraksta piemērošanas, katrā ziņā neietekmētu apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159</NO.P><TXT>Tātad trešais iebildums un līdz ar to viss ceturtais pamats kopumā ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par piekto pamatu, kurš attiecas uz to, ka ECB nav veikusi novērtējumu un nav norādījusi pamatojumu attiecībā uz potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamās ietekmes kritēriju Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta izpratnē</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160</NO.P><TXT>Prasītāji apgalvo, pirmkārt, ka ECB nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz iespējamās ietekmes uz <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> attiecīgās apvienošanās rezultātā kritēriju Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šis kritērijs ir izpildīts, lai gan pēc būtības tiem neesot nekādas konkrētas ietekmes uz <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0162"><NO.P>162</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktā kompetentajām iestādēm ir noteikts pienākums izvērtēt potenciālā līdzdalības ieguvēja piemērotību un plānotās līdzdalības iegūšanas finansiālo stabilitāti saskaņā ar tajā noteiktajiem pieciem kritērijiem, lai nodrošinātu kredītiestādes, kurā plānots iegūt līdzdalību, pārdomātu un piesardzīgu vadību, kā arī ņemot vērā potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamo ietekmi uz šo kredītiestādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0163"><NO.P>163</NO.P><TXT>No tā izriet – kā atgādināts šī sprieduma 58. punktā –, ka potenciāla līdzdalības ieguvēja iespējamās ietekmes kritērijs ir jāņem vērā, izvērtējot tā piemērotību, nevis lai kvalificētu iegādi kā būtiskas līdzdalības iegūšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0164"><NO.P>164</NO.P><TXT>Turklāt iespējamā ietekme nav atsevišķs kritērijs papildus pārējiem pieciem kritērijiem, kas uzskaitīti Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktā. Proti, atsauce uz iespējamo ietekmi ir iekļauta teikumā pirms minētajā noteikumā izklāstīto kritēriju izklāsta, kurā tikai norādīts, ka, izvērtējot potenciālā līdzdalības ieguvēja piemērotību un plānotās līdzdalības iegūšanas finansiālo stabilitāti, kompetentās iestādes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>ņem vērā<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> cita starpā potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamo ietekmi uz attiecīgo kredītiestādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0165"><NO.P>165</NO.P><TXT>Tomēr jāatzīmē, ka potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamās ietekmes ņemšanas vērā ietekme var atšķirties atkarībā no konkrētā vērtēšanas kritērija. Tādējādi Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā kritērija, kas attiecas uz potenciālā līdzdalības ieguvēja labo reputāciju, izvērtējums, visticamāk, neizraisīs atšķirīgu rezultātu atkarībā no potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamās ietekmes apjoma uz attiecīgo kredītiestādi. Proti, potenciālā līdzdalības ieguvēja labā reputācija nav atkarīga no tā iespējamās ietekmes uz šo iestādi apjoma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0166"><NO.P>166</NO.P><TXT>Līdz ar to ECB nebija pienākuma pārbaudīt potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamo ietekmi uz attiecīgo kredītiestādi, lai izvērtētu tā labo reputāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0167"><NO.P>167</NO.P><TXT>Šādos apstākļos prasītāju argumenti par to, ka starp <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> nepastāvēja būtiskas ekonomiskās un finansiālās attiecības, kā arī par <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> pārvaldības kārtību un iekšējās kontroles mehānismiem, nevar pierādīt, ka ECB būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0168"><NO.P>168</NO.P><TXT>Turklāt ECB nevar pārmest, ka tā nav izpildījusi pienākumu norādīt iespējamās ietekmes kritērija pamatojumu, jo tai nebija pienākuma to pārbaudīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0169"><NO.P>169</NO.P><TXT>Līdz ar to piektais pamats katrā ziņā ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="20"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par sesto pamatu, kurš ir balstīts uz samērīguma principa un Hartas 16. un 17. panta pārkāpumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0170"><NO.P>170</NO.P><TXT>Prasītāji būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā samērīguma principam un Hartas 16. un 17. pantam par tiesību uz īpašumu un darījumdarbības brīvības ievērošanu, jo tālab, piemērojot <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. pantu, prasītāju kapitāla daļu pārpalikuma piespiedu atsavināšana ir pielīdzināma ekspropriācijai. Tie apgalvo, ka ECB esot bijis jāņem vērā šis apstrīdētā lēmuma nesamērīgums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0171"><NO.P>171</NO.P><TXT>Proti, tie norāda, ka Itālijas Banka <DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembrī</DATE> paziņoja <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un S. Berluskoni par procedūras uzsākšanu, lai izpildītu Itālijas tiesībās paredzēto pienākumu pēc apstrīdētā lēmuma veikt to kapitāldaļu pārpalikuma atsavināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0172"><NO.P>172</NO.P><TXT>Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/36 26. panta 2. punkta trešo daļu, ja līdzdalība ir iegūta pretēji kompetento iestāžu iebildumam, dalībvalstis neatkarīgi no visām citām sankcijām, kas jāpieņem, paredz vai nu atbilstīgo balsstiesību atcelšanu, vai balsojuma atzīšanu par nederīgu, vai arī iespēju to anulēt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0173"><NO.P>173</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens pasākums, ar kuru ECB uzdotu prasītājiem atsavināt tiem piederošās pārpalikušās daļas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0174"><NO.P>174</NO.P><TXT>Tā kā apstrīdētajā lēmumā nav noteikts pienākums atsavināt pārpalikušās daļas, ECB šī iemesla dēļ nevar tikt pārmests samērīguma principa un Hartas 16. un 17. panta pārkāpums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0175"><NO.P>175</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu, lai nodrošinātu sava uzdevuma – izvērtēt pieteikumus par būtisku līdzdalību kredītiestādē – izpildi, ECB ir jāpiemēro valsts tiesību akti, ar kuriem transponēta Direktīva 2013/36.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0176"><NO.P>176</NO.P><TXT>Saskaņā ar piemērojamajām Itālijas tiesībām ECB nebija nekādas rīcības brīvības. Proti, pēc tam, kad ECB bija pieņēmusi zināšanai, ka S. Berluskoni ir ticis galīgi notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz četriem gadiem par krāpšanu nodokļu jomā, tā varēja vienīgi konstatēt, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">TUB</HT> 25. pantu un Ministrijas dekrēta Nr. 144 1. pantu šis notiesājošais spriedums automātiski nozīmēja, ka viņš nevar izpildīt prasību par labu reputāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0177"><NO.P>177</NO.P><TXT>Līdz ar to ECB nebija citas izvēles kā vien noraidīt prasītāju lūgumu iegūt būtisku līdzdalību <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>, un tai nevar pārmest samērīguma principa pārkāpumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150925">2015. gada 25. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">VECCO</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑360/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:695">EU:T:2015:695</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180619">2018. gada 19. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Le Pen</HT>/Parlaments</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑86/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:357">EU:T:2018:357</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0198">198.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0202">202.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0178"><NO.P>178</NO.P><TXT>Tādējādi arī nevar uzskatīt, ka tā ir nesamērīgi apdraudējusi tiesības uz īpašumu un darījumdarbības brīvību, kas paredzētas Hartas 16. un 17. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0179"><NO.P>179</NO.P><TXT>Turklāt attiecībā uz argumentu, ka ECB bija jāapsver iespēja pieņemt lēmumu par atļaujas piešķiršanu ar nosacījumiem, ir jākonstatē, ka tas nav būtisks, jo nevienā prasītāju norādītajā Savienības vai valsts tiesību normā nav paredzēta iespēja ECB pieņemt šādu lēmumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150625">2015. gada 25. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CO Sociedad de Gestión y Participación</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑18/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:419">EU:C:2015:419</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0180"><NO.P>180</NO.P><TXT>Tātad sestais pamats nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="21"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par septīto pamatu, kurš ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību un tiesību iepazīties ar lietas materiāliem pārkāpumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0181"><NO.P>181</NO.P><TXT>Prasītāji būtībā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūrā netika nodrošinātas viņu tiesības uz aizstāvību, kas paredzētas Regulas Nr. 1024/2013 22. panta 1. punktā un Regulas Nr. 468/2014 32. panta 1. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0182"><NO.P>182</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0183"><NO.P>183</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 22. panta 1. punktu ECB pirms lēmumu pieņemšanas ir jādod iespēja personām, uz kurām attiecas prudenciālās uzraudzības procedūra, tikt uzklausītām, un tās lēmumi ir jābalsta tikai uz iebildumiem, par kuriem iesaistītajām personām ir bijusi iespēja izteikt komentārus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0184"><NO.P>184</NO.P><TXT>Runājot par Regulas Nr. 468/2014 32. panta 1. punktu – tajā ir noteikts, ka pēc ECB prudenciālās uzraudzības procedūras uzsākšanas pusēm ir tiesības piekļūt ECB lietas materiāliem ar nosacījumu, ka tiek ievērotas pārējo pušu (juridisko un fizisko personu) ar likumu aizsargātās intereses attiecībā uz komercnoslēpuma aizsardzību, un ir precizēts, ka šīs tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem nav attiecināmas uz konfidenciālu informāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0185"><NO.P>185</NO.P><TXT>Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka Regulas Nr. 1024/2013 22. panta 1. punkts un Regulas Nr. 468/2014 32. panta 1. punkts nav tikuši ievēroti, jo Itālijas Banka tiem atļāva piekļuvi tās lietas materiāliem tikai no <DATE ISO="20160914">2016. gada 14. septembra</DATE>, proti, datumā, kad beidzās to pierādījumu iesniegšanas termiņš, kuri apliecina, ka ir izpildīti nosacījumi būtiskas līdzdalības iegūšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0186"><NO.P>186</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka Itālijas Banka pēc savas ierosmes uzsāka procedūru ar <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augusta</DATE> paziņojumu. Prasītāji tika aicināti ne vēlāk kā līdz <DATE ISO="20160914">2016. gada 14. septembrim</DATE> iesniegt dokumentus, kas vajadzīgi, lai apliecinātu, ka tiem ir piemērojamajā tiesiskajā regulējumā prasītās īpašības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0187"><NO.P>187</NO.P><TXT>Tieši šajā pašā dienā Itālijas Banka piešķīra prasītājiem piekļuvi lietas materiāliem. <DATE ISO="20161006">2016. gada 6. oktobrī</DATE> ECB paziņoja <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> un S. Berluskoni <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> par lēmuma projektu neatļaut <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT> būtiskas līdzdalības iegādi un informēja, ka tiem ir trīs dienas, t.i., vēlākais līdz <DATE ISO="20161011">2016. gada 11. oktobrim</DATE>, lai iesniegtu savus apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0188"><NO.P>188</NO.P><TXT>Tādējādi Itālijas Banka nodrošināja prasītājiem piekļuvi lietas materiāliem vairāk nekā trīs nedēļas pirms tam, kad tiem tika paziņots par lēmuma projektu un lūgts sniegt par to apsvērumus, un tiem tika dota iespēja sniegt apsvērumus par iebildumiem, kas bija apstrīdētā lēmuma pamatā, pirms tā pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0189"><NO.P>189</NO.P><TXT>Tā šajā gadījumā ECB saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 22. panta 1. punktu deva prasītājiem iespēju tikt uzklausītiem pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0190"><NO.P>190</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 32. panta 1. punktu prasītājiem tika nodrošināta piekļuve ECB lietas materiāliem pēc lietas ierosināšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0191"><NO.P>191</NO.P><TXT>Tāpēc prasītāji nevar pārmest ECB, ka tā nav rīkojusies saskaņā ar šiem noteikumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0192"><NO.P>192</NO.P><TXT>Ja prasītāju izvirzītais arguments ir jāsaprot arī tādējādi, ka piekļuve administratīvajai lietai bija nepieciešama, lai līdz <DATE ISO="20160914">2016. gada 14. septembra</DATE> termiņam iesniegtu dokumentus, kas vajadzīgi, lai pierādītu, ka tie atbilst Direktīvā 2013/36 paredzētajiem nosacījumiem, tas nevar tikt akceptēts. Nevienā Regulas Nr. 468/2014 normā ECB vai Itālijas Bankai nav noteikts pienākums piešķirt piekļuvi lietas materiāliem pirms minēto dokumentu iesniegšanas. Turklāt prasītāji nav paskaidrojuši, kāpēc iepriekšēja piekļuve lietas materiāliem bija nepieciešama, lai tie varētu iesniegt minētos dokumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0193"><NO.P>193</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jāizvērtē arguments, saskaņā ar kuru, atsakot prasītājiem piekļuvi Itālijas Bankas <DATE ISO="20160404">2016. gada 4. aprīļa</DATE> vēstulei un <DATE ISO="20160624">2016. gada 24. jūnija</DATE> ziņojumam, ECB esot pārkāpusi to tiesības piekļūt lietas materiāliem un to tiesības uz aizstāvību. Prasītāju ieskatā šie atteikumi liedza tiem efektīvi piedalīties sarežģītās procedūras valsts posmā un pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0194"><NO.P>194</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka piekļuve Itālijas Bankas <DATE ISO="20160404">2016. gada 4. aprīļa</DATE> vēstulei un ECB <DATE ISO="20160624">2016. gada 24. jūnija</DATE> ziņojumam tika atteikta, pamatojoties uz to, ka tie ir konfidenciāli dokumenti, jo tie ietilpst iekšējās saziņas jomā vienotā uzraudzības mehānisma kontekstā saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 32. panta 5. punktu, kurā paredzēts, ka konfidenciāla informācija var ietvert ECB un valstu kompetento iestāžu iekšējos dokumentus un saraksti starp ECB un valsts kompetento iestādi vai starp valstu kompetentajām iestādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0195"><NO.P>195</NO.P><TXT>Abi iepriekš minētie dokumenti izriet no informācijas apmaiņas starp ECB un Itālijas Banku par problēmām saistībā ar prasītāju iespējamo būtiskas līdzdalības iegūšanu <HT TYPE="ITALIC">Banca Mediolanum</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0196"><NO.P>196</NO.P><TXT>Turklāt, tā kā ECB lēmuma projektā un apstrīdētajā lēmumā bija skaidri un izsmeļoši izklāstīti prasītājiem pārmestie motīvi un iebildumi, kas pamato apstrīdēto lēmumu, tie varēja paust savu nostāju par šiem motīviem un iebildumiem un ECB detalizēti izvērtēja visus prasītāju izvirzītos argumentus, it īpaši apstrīdētā lēmuma pielikumā, šo iekšējo dokumentu, ar kuriem notikusi apmaiņa procedūras agrīnā stadijā, nepaziņošanu, pretēji prasītāju apgalvotajam, nevar uzskatīt par tādu, kas pilnībā liedza prasītājiem īstenot to tiesības uz aizstāvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0197"><NO.P>197</NO.P><TXT>Šādos apstākļos arguments, saskaņā ar kuru piekļuves šiem dokumentiem atteikums ir izraisījis prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0198"><NO.P>198</NO.P><TXT>Turpinājumā prasītāji apgalvo, ka ECB atteikumā sniegt tiem piekļuvi nebija ietverts nekāds pamatojums, lai attaisnotu konfidencialitāti, un ka tādējādi tā esot kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 468/2014 32. panta 1. un 5. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0199"><NO.P>199</NO.P><TXT>Tā kā prasītāju norādītā pamatojuma neesamība attiecas uz ECB <DATE ISO="20160913">2016. gada 13. septembra</DATE> vēstuli, nevis uz apstrīdēto lēmumu, jautājumam par to, vai prasītājiem izteiktais piekļuves atteikums ir vai nav pamatots, nav nozīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0200"><NO.P>200</NO.P><TXT>Šādos apstākļos ECB nevar pārmest, ka tā nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu vai ir pārkāpusi Regulas Nr. 468/2014 32. panta 1. un 5. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0201"><NO.P>201</NO.P><TXT>Visbeidzot, prasītāji apgalvo, ka piekļuve Itālijas Bankas <DATE ISO="20160404">2016. gada 4. aprīļa</DATE> vēstulei bija vēl jo vairāk pamatota, jo šī vēstule esot sniegusi ECB sagrozītu priekšstatu par <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma saturu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0202"><NO.P>202</NO.P><TXT>Tomēr, pat pieņemot, ka Itālijas Bankas <DATE ISO="20160404">2016. gada 4. aprīļa</DATE> vēstulē bija ietverta neprecīza vai nepilnīga informācija, prasītājiem sniegtā iespēja iesniegt apsvērumus par ECB lēmuma projektu, kas balstījās uz šajā vēstulē ietverto informāciju, ļāva tiem tieši papildināt vai apstrīdēt šajā lēmuma projektā ietverto informāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0203"><NO.P>203</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto un tā kā prasītāji katrā ziņā tika informēti par ECB nostāju, kad <DATE ISO="20161006">2016. gada 6. oktobrī</DATE> tika paziņots lēmuma projekts, ar to argumentiem saistībā ar atteikumu sniegt piekļuvi lietas materiāliem nevar pierādīt to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0204"><NO.P>204</NO.P><TXT>Treškārt, prasītāji apgalvo, ka S. Berluskoni nevarēja iesniegt savus apsvērumus, jo lēmuma projekts viņam tika nosūtīts uz viņa privāto dzīvesvietu tikai dienā, kad beidzās termiņš apsvērumu iesniegšanai. Turklāt termiņš apsvērumu iesniegšanai esot bijis pārāk īss.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0205"><NO.P>205</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāuzsver, ka apsvērumu iesniegšanas neiespējamība vai grūtības tos iesniegt neietekmē apstrīdētā lēmuma spēkā esamību, ja šīs procedūras iznākums būtu bijis tāds pats arī tad, ja apgalvotais pārkāpums nebūtu noticis (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/RQ</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑831/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:481">EU:C:2020:481</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0105">105.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0206"><NO.P>206</NO.P><TXT>Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka prasītājam, kurš ir izvirzījis tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nevar likt pierādīt, ka Savienības iestādes lēmumam varēja būt citāds saturs, bet tam ir vienīgi jāpierāda, ka šādu iespēju nevar pilnībā izslēgt (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/RQ</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑831/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:481">EU:C:2020:481</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0106">106.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0207"><NO.P>207</NO.P><TXT>Taču prasītāji Vispārējā tiesā nav izvirzījuši nekādus argumentus, lai pierādītu, ka nevar pilnībā izslēgt, ka procesam varētu būt bijis citāds iznākums, ja S. Berluskoni būtu varējis iesniegt apsvērumus papildus <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT> apsvērumiem, un tie aprobežojās tikai ar abstraktu apgalvojumu par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/RQ</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑831/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:481">EU:C:2020:481</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 112.).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0208"><NO.P>208</NO.P><TXT>Ceturtkārt, prasītāji pārmet ECB atteikumu rīkot uzklausīšanu, kura to ieskatā esot bijusi nepieciešama, lai ļautu tiem pārliecināt ECB dot priekšroku atļaujai iegūt būtisku līdzdalību, paredzot nosacījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0209"><NO.P>209</NO.P><TXT>Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 31. panta 1. punktu, ja ECB to uzskata par atbilstošu, tā var dot pusēm iespēju sniegt mutvārdu paskaidrojumus par ECB prudenciālās uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem. Tādējādi ECB šajā aspektā ir plaša rīcības brīvība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0210"><NO.P>210</NO.P><TXT>Tomēr, ņemot vērā prasītāju plašos apsvērumus, kas ir izklāstīti apstrīdētajam lēmumam pievienotajā kopsavilkuma tabulā, ir jākonstatē, ka ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka nebija vajadzības rīkot uzklausīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0211"><NO.P>211</NO.P><TXT>Turklāt, ņemot vērā neatbilstību labas reputācijas kritērijam, ECB nebija iespējas izsniegt iegādes atļauju ar nosacījumiem. Tāpēc prasītāju uzklausīšana šajā jautājumā nebūtu bijusi lietderīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0212"><NO.P>212</NO.P><TXT>Tātad septītais pamats nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="24"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par astoto pamatu, kurš ir balstīts uz iebildes veidā izvirzītu Regulas Nr. 468/2014 31. panta 3. punkta prettiesiskumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0213"><NO.P>213</NO.P><TXT>Prasītāji, izvirzot iebildi LESD 277. panta izpratnē, apgalvo, ka Regulas Nr. 468/2014 31. panta 3. punkts ir prettiesisks, jo ar to esot pārkāptas Hartas 41. pantā garantētās tiesības uz aizstāvību un vispārējie tiesību principi, kas izriet no dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0214"><NO.P>214</NO.P><TXT>Tie apgalvo, ka Regulas Nr. 468/2014 31. panta 3. punktā noteiktais trīs dienu termiņš apsvērumu iesniegšanai par lēmuma projektu nevar nodrošināt sacīkstes principa ievērošanu un tiesību tikt uzklausītam par faktiem un iebildumiem, kas ir pamatā lēmumiem par būtiskas līdzdalības iegūšanu, efektīvu īstenošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0215"><NO.P>215</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības tikt uzklausītam, ir vienas no pamattiesībām, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un ir nostiprinātas Hartā (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150923">2015. gada 23. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cerafogli</HT>/ECB</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑114/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:678">EU:T:2015:678</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161005">2016. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ECDC</HT>/CJ</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑395/15 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:598">EU:T:2016:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0216"><NO.P>216</NO.P><TXT>Tiesības tikt uzklausītam ir aizsargātas ne tikai Hartas 47. un 48. pantā, kuri nodrošina tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kā arī tiesības uz taisnīgu procesu visos tiesas procesos, bet arī tās 41. pantā, kurš nodrošina tiesības uz labu pārvaldību. Hartas 41. panta 2. punktā tādējādi ir paredzēts, ka tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161005">2016. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ECDC</HT>/CJ</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑395/15 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:598">EU:T:2016:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0217"><NO.P>217</NO.P><TXT>Šīs tiesības paredz, ka ikvienai personai, attiecībā uz kuru var tikt pieņemts nelabvēlīgs lēmums, ir jādod iespēja atbilstošā veidā darīt zināmu savu viedokli par pierādījumiem, kas pret to ir izvirzīti un ar ko šāds lēmums ir pamatots (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aalborg Portland</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:6">EU:C:2004:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un 2016. gada 19. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mitsubishi Electric</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑409/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:17">EU:T:2016:17</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā nolūkā tai ir jādod pietiekams termiņš (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081218">2008. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sopropé</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑349/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:746">EU:C:2008:746</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0218"><NO.P>218</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas judikatūru tādas pamattiesības kā tiesības uz aizstāvību nav absolūta priekšrocība, bet var ietvert ierobežojumus ar nosacījumu, ka tie reāli atbilst vispārējas nozīmes interesēm, uz ko ir vērsts konkrētais pasākums, ja attiecībā uz izvirzīto mērķi tie nav pārmērīga un nepieņemama iejaukšanās, kas pašā būtībā aizskar šādi garantētās tiesības (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100318">2010. gada 18. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alassini</HT> u.c</NAME.CASE>., no <NO.CASE>C‑317/08 līdz C‑320/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:146">EU:C:2010:146</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130910">2013. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE>G. un R</NAME.CASE>., <NO.CASE>C‑383/13 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:533">EU:C:2013:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130926">2013. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Texdata Software</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑418/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:588">EU:C:2013:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0219"><NO.P>219</NO.P><TXT>Attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītam prudenciālās uzraudzības procesā Regulas Nr. 468/2014 31. pantā ir paredzēts, ka pirms ECB prudenciālās uzraudzības lēmuma pieņemšanas ECB nodrošina iespēju tā adresātam, kura tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmētu, sniegt ECB rakstiskus paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem. Saskaņā ar šo pantu, ja ECB to uzskata par atbilstošu, tā var arī dot pusēm iespēju sniegt mutvārdu paskaidrojumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0220"><NO.P>220</NO.P><TXT>Tāpat Regulas Nr. 468/2014 31. pantā ir precizēts, ka, informējot puses par iespēju sniegt savus apsvērumus, ECB izklāsta paredzētā ECB prudenciālās uzraudzības lēmuma satura būtību, kā arī būtiskos faktiskos apstākļus, iebildumus un juridiskos pamatojumus, uz kuriem ECB ir paredzējusi balstīt savu lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0221"><NO.P>221</NO.P><TXT>Turpinājumā – Regulas Nr. 468/2014 31. panta 3. punktā ir paredzēts, ka termiņš rakstisku apsvērumu iesniegšanai principā ir divas nedēļas un ka, jo īpaši Regulas Nr. 1024/2013 14. un 15. pantā minētajās situācijās, šis termiņš tiek saīsināts līdz trim darba dienām. Pēc attiecīgās puses lūguma ECB vajadzības gadījumā var pagarināt šos termiņus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0222"><NO.P>222</NO.P><TXT>Tādējādi no Regulas Nr. 468/2014 31. panta 3. punkta trešās daļas un Regulas Nr. 1024/2013 15. panta kombinētās interpretācijas izriet, ka potenciālajam būtiskas līdzdalības ieguvējam ir iespēja iesniegt rakstiskus apsvērumus trīs dienu laikā pēc tam, kad saņemts dokuments, kurā izklāstīti fakti, iemesli un juridiskais pamats, uz kuriem ECB plāno balstīt savu lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0223"><NO.P>223</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktu potenciālajiem būtiskas līdzdalības ieguvējiem ir jāpaziņo kompetentajām iestādēm par plānoto līdzdalības iegūšanu un ar to saistīto attiecīgo informāciju, lai ECB varētu pieņemt lēmumu, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja iesniegto informāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0224"><NO.P>224</NO.P><TXT>No šiem noteikumiem izriet, ka tādas uzraudzības procedūras kontekstā kā šajā lietā ir pieejami dažādi līdzekļi, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas attiecīgo pušu tiesības tikt uzklausītām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0225"><NO.P>225</NO.P><TXT>Pirmkārt, iesaistītajām pusēm, iesniedzot pieteikumu par būtiskas līdzdalības atļaujas piešķiršanu, ir jāiesniedz ar to saistītā informācija un argumenti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0226"><NO.P>226</NO.P><TXT>Tāpēc attiecīgās personas, iesniedzot pieteikumu atļaujas saņemšanai par būtiskas līdzdalības iegūšanu, jau var iesniegt visu informāciju, kas vajadzīga, lai izvērtētu to pieteikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0227"><NO.P>227</NO.P><TXT>Otrkārt, informējot puses par iespēju sniegt savus rakstiskos apsvērumus, ECB izklāsta paredzētā ECB uzraudzības lēmuma satura būtību, kā arī būtiskos faktiskos apstākļus, iebildumus un juridiskos pamatojumus, uz kuriem ECB ir paredzējusi balstīt savu lēmumu. Ar šo paziņojumu attiecīgajai pusei tiek dota arī iespēja jēgpilni paust savu viedokli par informāciju, par kuru tā nebija informēta, kā arī par visiem elementiem, uz kuriem tai bija jāpamato apstrīdētais lēmums, un iesniegt argumentus. Šo iespēju ECB var izmantot arī, lai ņemtu vērā visus iebildumus, ko attiecīgās personas izteikušas administratīvās procedūras laikā, un lai sīkāk pārbaudītu visus faktiskos un juridiskos elementus, uz kuriem balstīts galīgais lēmums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0228"><NO.P>228</NO.P><TXT>Treškārt, gadījumā, ja ECB plāno pamatot savu lēmumu ar tādiem faktiskiem vai juridiskiem apsvērumiem, par kuriem pieteikuma iesniedzējs nav zinājis, vai ar citiem pierādījumiem, ko pieteikuma iesniedzējs nav sniedzis, tiesības tikt uzklausītam var nodrošināt, ECB dodot iespēju sniegt mutvārdu paskaidrojumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0229"><NO.P>229</NO.P><TXT>Turklāt šo iespēju var izmantot arī, lai padziļināti izskatītu jautājumus vai iebildumus, ko attiecīgā persona izvirzījusi, iesniedzot pieteikumu par atļaujas piešķiršanu būtiskas līdzdalības iegūšanai, un visus elementus, kas var būt par pamatu strīdīgā lēmuma pieņemšanai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="26"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0230"><NO.P>230</NO.P><TXT>Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, termiņš, kas noteikts apsvērumu iesniegšanai par lēmuma projektu, vērtējot to un ņemot vērā dažādo procesuālo kārtību, kas ļauj attiecīgajām pusēm paust savu viedokli par apstrīdētā lēmuma pamatā esošajiem elementiem, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir pretrunā tiesībām tikt uzklausītam. Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka attiecīgā gadījumā ECB pēc attiecīgās puses lūguma var pagarināt šo termiņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0231"><NO.P>231</NO.P><TXT>Tā kā pastāv vairāki procesuālie veidi, kas var ļaut attiecīgajām pusēm tikt uzklausītām, tostarp iespēja iesniegt pieprasījumu atļaut būtiskas līdzdalības iegūšanu un sniegt mutvārdu paskaidrojumus, attiecīgo pušu tiesības iesniegt apsvērumus par lēmuma projektu papildina tām pieejamās procesuālās iespējas un trīs dienu termiņš šo apsvērumu iesniegšanai, ko vajadzības gadījumā var pagarināt, ir uzskatāms par pietiekamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0232"><NO.P>232</NO.P><TXT>Tāpat ECB ir pienākums izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tiesības tikt uzklausītam tiek ievērotas praksē, un Vispārējai tiesai tas būs jāpārbauda katrā konkrētajā gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0233"><NO.P>233</NO.P><TXT>Šajā sakarā katrā ziņā ir arī jāuzsver, ka tiesību tikt uzklausītam ierobežojums, kas izriet no Regulas Nr. 468/2014 31. pantā paredzētā apsvērumu iesniegšanas termiņa īsuma, atbilst vispārējo interešu mērķiem, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai, un, ņemot vērā izvirzīto mērķi un citus pieejamos procesuālos pasākumus, nav nesamērīga un nepieļaujama iejaukšanās, kas pārkāpj šīs tiesības šī sprieduma 218. punktā minētās judikatūras izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0234"><NO.P>234</NO.P><TXT>Procedūras ierobežotais termiņš ir nepieciešams, lai neaizkavētu lēmuma pieņemšanu par ierosināto būtiskas līdzdalības iegūšanu kredītiestādē, kam var būt ievērojamas finansiālas sekas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0235"><NO.P>235</NO.P><TXT>Turklāt Direktīvas 2013/36 22. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka izvērtējuma procedūra jāpabeidz 60 darba dienu laikā. Šī tiesību norma bija ietverta jau Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/44/EK (<DATE ISO="20070905">2007. gada 5. septembris</DATE>), ar ko groza Padomes Direktīvu 92/49/EEK un Direktīvas 2002/83/EK, 2004/39/EK, 2005/68/EK un 2006/48/EK attiecībā uz procedūras noteikumiem un vērtēšanas kritērijiem, kas piemērojami, veicot piesardzīgu novērtējumu par līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu nozarē (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="247" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 247, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kuras 7. apsvērumā novērtēšanas periods, kas nedrīkst pārsniegt 60 dienas, bija pamatots ar to, ka šai novērtēšanas procedūrai ir jābūt skaidrai un paredzamai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0236"><NO.P>236</NO.P><TXT>Līdz ar to iebildums par Regulas Nr. 468/2014 31. panta prettiesiskumu ir jānoraida, pamatojoties uz to, ka ar šo pantu, lasot to kopā ar pārējām tiesību normām, kas regulē kvalificētas līdzdalības piešķiršanas procedūru un ļauj ieinteresētajām personām atbilstoši darīt zināmu to viedokli, netiek pārkāptas attiecīgo personu tiesības tikt uzklausītām, un tāpēc arī astotais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par devīto pamatu, kurš balstīts uz Itālijas Bankas pieņemto sagatavojošo aktu prettiesiskumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0237"><NO.P>237</NO.P><TXT>Devītais pamats, kas izvirzīts tiesvedībā, ir sadalīts sešās daļās, no kurām pirmā ir balstīta uz to, ka Itālijas Banka ir pārkāpusi <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> principu, kas saistīts ar <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> spriedumu, otrā – uz to, ka Itālijas Banka nav īstenojusi vai ir pārsniegusi savas pilnvaras, trešā – uz tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, ceturtā – uz tiesību uz aizstāvību, sacīkstes principa un tiesību uz taisnīgu<?PAGE NO="27"?> lietas izskatīšanu pārkāpumu, piektā – uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu un nepublicētu vai netulkotu aktu neizpildāmību attiecībā pret privātpersonām un sestā – uz samērīguma, tiesiskuma un saprātīguma principu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0238"><NO.P>238</NO.P><TXT>Prasītāji apgalvo, ka Itālijas Bankas pieņemtajos sagatavojošajos aktos ir pieļauti pārkāpumi, kas var izraisīt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0239"><NO.P>239</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0240"><NO.P>240</NO.P><TXT>Ar šo pamatu prasītāji apgalvo, ka Itālijas Bankas pieņemtajos sagatavojošajos aktos, it īpaši lēmumā sākt procedūru un ECB iesniegtajam lēmuma priekšlikumā, ir pieļautas kļūdas, kas var izraisīt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0241"><NO.P>241</NO.P><TXT>Šis pamats tika izvirzīts pēc <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0242"><NO.P>242</NO.P><TXT><DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka LESD 263. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka valsts tiesas īsteno tiesiskuma kontroli attiecībā uz procesa uzsākšanas aktiem, lēmumu sagatavojošiem aktiem vai nesaistošu lēmuma priekšlikumu, kurus valsts kompetentās iestādes pieņēmušas procesā, kas paredzēts Direktīvas 2013/36 22. un 23. pantā, Regulas 1024/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 15. pantā, kā arī Regulas 468/2014 85.–87. pantā (skat. minētā sprieduma rezolutīvo daļu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0243"><NO.P>243</NO.P><TXT><DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa nosprieda, otrkārt, ka tādā gadījumā, ja Savienības tiesībās nav paredzēts izveidot divu kompetenču – valsts un Savienības kompetenču – sadali, kurām ir atšķirīgi mērķi, bet, gluži pretēji, ir nostiprinātas ekskluzīvas lēmumpieņemšanas pilnvaras Savienības iestādei, Savienības tiesai saskaņā ar tās ekskluzīvo kompetenci īstenot Savienības aktu tiesiskuma kontroli, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jālemj par attiecīgās Savienības iestādes pieņemtā galīgā lēmuma tiesiskumu un, lai nodrošinātu efektīvu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, ir jāizvērtē iespējamie pārkāpumi saistībā ar valsts iestāžu izdotajiem sagatavojošajiem aktiem vai priekšlikumiem, kuri varētu ietekmēt šī galīgā lēmuma tiesiskumu (skat. 44. punktu un minētā sprieduma rezolutīvo daļu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0244"><NO.P>244</NO.P><TXT>Tā kā šis pamats tika izvirzīts pēc prasības pieteikuma iesniegšanas, ir jānoskaidro, vai, kā to apgalvo ECB un Komisija, šis jaunais pamats ir jāuzskata par nepieņemamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0245"><NO.P>245</NO.P><TXT>Lai pamatotu šī pamata pieņemamību, prasītāji apgalvo, ka tam ir cieša saikne ar prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem un argumentiem un ka <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) ir tiesību apstāklis, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0246"><NO.P>246</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasības pieteikumā prasītāji nav izvirzījuši nevienu pamatu vai argumentu par Itālijas Bankas pieņemto sagatavojošo aktu prettiesiskumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0247"><NO.P>247</NO.P><TXT>Turklāt, tā kā prasības pieteikumā norādīto pamatu mērķis bija pierādīt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, šis jaunais pamats, kas attiecas uz Itālijas Bankas sagatavojošajiem aktiem, nevar tikt uzskatīts par pietiekami cieši saistītu ar šiem pamatiem, jo pēdējie attiecas tikai uz Savienības tiesību aktu un tādējādi tiem ir cits priekšmets.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="28"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0248"><NO.P>248</NO.P><TXT>Tāpat ar to, ka prasības pieteikumam ir pievienoti dokumenti, kas attiecas uz valsts tiesvedību par Itālijas Bankas pieņemtajiem sagatavojošajiem aktiem, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka šis pamats, kuram ir tāds pats mērķis kā valsts tiesvedībai, ir ticis izvirzīts jau prasības pieteikuma stadijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0249"><NO.P>249</NO.P><TXT>Proti, Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi ir izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19971107">1997. gada 7. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cipeke</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑84/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1997:174">EU:T:1997:174</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020321">2002. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Joynson</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑231/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2002:84">EU:T:2002:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0154">154.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0250"><NO.P>250</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) ir jāuzskata par tiesību apstākli, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā un kam līdz ar to būtu jāpamato jaunu pamatu izvirzīšana atbilstoši Reglamenta 84. panta 1. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0251"><NO.P>251</NO.P><TXT>Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka spriedums, kurā ir tikai apstiprināta tiesiskā situācija, kas prasītājam bija zināma prasības celšanas brīdī, nevar tikt uzskatīts par apstākli, kurš ļauj izvirzīt jaunu pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141014">2014. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Buono</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑12/13 P un C‑13/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2284">EU:C:2014:2284</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180920">2018. gada 20. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑114/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:753">EU:C:2018:753</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0252"><NO.P>252</NO.P><TXT>Taču atbilstoši iedibinātai judikatūrai, spriedumam, kas taisīts, pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir nevis galīgs spēks, bet tikai deklaratīvs spēks, kā dēļ tā sekas parasti stājas spēkā dienā, kad ir stājusies spēkā arī interpretētā tiesību norma (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Q‑Beef</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bosschaert</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑89/10 un C‑96/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:555">EU:C:2011:555</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0253"><NO.P>253</NO.P><TXT>Šajā ziņā var uzsvērt, ka Tiesa nav nolēmusi ierobežot laikā <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) iedarbību, tādējādi šī iedibinātā judikatūra ir pilnībā piemērojama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0254"><NO.P>254</NO.P><TXT>No tā izriet, ka sekas, kas izriet no Tiesas <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) sniegtās LESD 263. panta interpretācijas, iestājas no šī panta spēkā stāšanās dienas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0255"><NO.P>255</NO.P><TXT>Šajā pašā ziņā Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka uz iztiesāšanas laikā taisītu spriedumu nevar atsaukties kā uz jaunu elementu, jo ar šo spriedumu principā tiek sniegta tikai Savienības tiesību <HT TYPE="ITALIC">ex tunc</HT> interpretācija (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1997. gada 27. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">FFSA</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑106/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1997:23">EU:T:1997:23</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0256"><NO.P>256</NO.P><TXT>Tādējādi jāuzskata, ka Tiesas sniegtā interpretācija prasītājiem bija zināma to prasības celšanas brīdī saskaņā ar principu, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890712">1989. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Binder</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>161/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:312">EU:C:1989:312</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090622">2009. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nijs</HT>/Revīzijas palāta</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑371/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:215">EU:T:2009:215</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0257"><NO.P>257</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nevar uzskatīt par tiesību apstākli, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0258"><NO.P>258</NO.P><TXT>Līdz ar to devītais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="29"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par desmito pamatu, kurš balstīts uz iebildes veidā LESD 277. pantā izpratnē izvirzīto Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta un 15. panta prettiesiskumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0259"><NO.P>259</NO.P><TXT>Ar desmito pamatu, kas izvirzīts tiesvedības gaitā, prasītāji atsaucas uz iebildes veidā izvirzīto Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta un 15. panta prettiesiskumu, jo šajos pantos ietvertā atsauce uz valsts tiesībām un Savienības tiesas ekskluzīvā kompetence pārbaudīt valsts sagatavojošo aktu tiesiskumu, kas izriet no <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), izraisot tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0260"><NO.P>260</NO.P><TXT>Prasītāju ieskatā būtībā esot pārkāptas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo šī sistēma liedzot <HT TYPE="ITALIC">in concreto</HT> pārbaudīt Itālijas konstitucionālajās tiesībās paredzēto valsts sagatavojošo aktu, attiecībā uz kuriem Savienības tiesai neesot kompetences, atbilstību konstitūcijai. Tādējādi šiem aktiem neesot nekādas atbilstības konstitūcijai pārbaudes, jo Savienības tiesa nevarot pārbaudīt to atbilstību Itālijas konstitūcijai un šajā nolūkā tā nevarot vērsties <HT TYPE="ITALIC">Corte costituzionale</HT> (Konstitucionālā tiesa, Itālija).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0261"><NO.P>261</NO.P><TXT>ECB, kuru atbalsta Komisija, šai argumentācijai nepiekrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0262"><NO.P>262</NO.P><TXT>Tā kā šis pamats tika izvirzīts pēc prasības pieteikuma iesniegšanas, ir jānoskaidro, vai, kā to apgalvo ECB un Komisija, šis jaunais pamats ir jāuzskata par nepieņemamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0263"><NO.P>263</NO.P><TXT>Attiecībā, pirmkārt, uz to, vai pastāv pietiekami cieša saikne starp šo pamatu un prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem vai argumentiem, ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā nav ietverts neviens pamats vai arguments, kas būtu saistīts ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta un 15. panta prettiesiskumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0264"><NO.P>264</NO.P><TXT>Tā kā tikai astotais pamats bija pamats par prettiesiskumu un tas bija vērsts uz Regulas Nr. 468/2014 31. panta 3. punktu, šis jaunais pamats, kas ir vērsts uz citiem pantiem, nav uzskatāms par pietiekami cieši saistītu ar prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0265"><NO.P>265</NO.P><TXT>Otrkārt, šī sprieduma 251.–257. punktā minēto iemeslu dēļ <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nav uzskatāms par tiesību apstākli, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā Reglamenta 84. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0266"><NO.P>266</NO.P><TXT>Līdz ar to desmitais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par prasītāju un ECB jaunajiem piedāvātajiem pierādījumiem</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0267"><NO.P>267</NO.P><TXT>Vispirms jāatgādina, ka Reglamenta 85. panta 3. punktā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>puses izņēmuma kārtā var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0268"><NO.P>268</NO.P><TXT>Pirmkārt, prasītāji <DATE ISO="20210717">2021. gada 17. jūlijā</DATE> lūdza Vispārējo tiesu pievienot lietas materiāliem S. Berluskoni <DATE ISO="20131228">2013. gada 28. decembra</DATE> pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>ECT<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>), kas reģistrēts ar numuru 8683/14, ECT <DATE ISO="20210503">2021. gada 3. maija</DATE> vēstuli, ar kuru Itālijas valdība tika informēta par šo pieteikumu, kā arī ECT <DATE ISO="20210517">2021. gada 17. maija</DATE> faktu un jautājumu izklāstā saistībā ar šo lietu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="30"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0269"><NO.P>269</NO.P><TXT>Tie šo pierādījumu iesniegšanu būtībā pamatoja ar saikni starp apstrīdēto lēmumu, kas tostarp ir balstīts uz S. Berluskoni notiesāšanu par krāpšanu nodokļu jomā, un šo prasību ECT, kuras mērķis ir apstrīdēt procedūru, kā dēļ tika pasludināts šis notiesājošais spriedums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0270"><NO.P>270</NO.P><TXT>Tiesas sēdes laikā ECB un Komisija neiebilda pret šo materiālu iekļaušanu lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0271"><NO.P>271</NO.P><TXT>Šajā ziņā, no vienas puses, ir jāatgādina, ka S. Berluskoni <DATE ISO="20131228">2013. gada 28. decembra</DATE> pieteikums ECT, kas reģistrēts ar numuru 8683/14, tika iesniegts pirms šīs prasības celšanas un ka prasītāji nav norādījuši nevienu apstākli, kas varētu pamatot šī dokumenta novēloto iesniegšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0272"><NO.P>272</NO.P><TXT>Tādēļ šis dokuments ir jānoraida kā nepieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0273"><NO.P>273</NO.P><TXT>No otras puses, ECT <DATE ISO="20210503">2021. gada 3. maija</DATE> vēstule, ar kuru Itālijas valdībai tika paziņots par attiecīgo pieteikumu, kā arī ECT <DATE ISO="20210517">2021. gada 17. maija</DATE> faktu un jautājumu izklāsts saistībā ar šo lietu bija sagatavoti pēc tiesvedības rakstveida posma beigām, tāpēc to novēloto iesniegšanu var uzskatīt par pamatotu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0274"><NO.P>274</NO.P><TXT>Tādēļ šie materiāli ir atzīstami par pieņemamiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0275"><NO.P>275</NO.P><TXT>Tomēr, kā redzams no šī sprieduma 138.–142. punkta, prasītāji prasības pieteikumā nav izvirzījuši nevienu pamatu, lai apstrīdētu ECB veikto attiecīgā notiesājošā sprieduma novērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0276"><NO.P>276</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šiem apstākļiem nav nozīmes saistībā ar šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0277"><NO.P>277</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītāji <DATE ISO="20210717">2021. gada 17. jūlijā</DATE> lūdza Vispārējo tiesu pievienot lietas materiāliem <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) <DATE ISO="20210309">2021. gada 9. marta</DATE> spriedumu Nr. 10355/2021, ar kuru tika noraidīta viņu apelācijas sūdzība par <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20190503">2019. gada 3. maija</DATE> spriedumu, ar ko šī tiesa atzina par nepieņemamām prasības par <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) <DATE ISO="20160303">2016. gada 3. marta</DATE> sprieduma Nr. 882 izpildi, pamatojoties uz <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0278"><NO.P>278</NO.P><TXT>Tiesas sēdē ECB un Komisija neiebilda pret <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) pievienošanu lietai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0279"><NO.P>279</NO.P><TXT>Tā kā šis spriedums ir taisīts pēc tiesvedības rakstveida daļas noslēguma, ir jāatzīst, ka tā novēlotā iesniegšana no prasītāju puses ir attaisnojama un tādējādi šis dokuments ir pieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0280"><NO.P>280</NO.P><TXT>Tomēr prasītāji nav snieguši nekādus paskaidrojumus vai argumentus, kas pierādītu saikni starp <DATE ISO="20181219">2018. gada 19. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlusconi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:1023">EU:C:2018:1023</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un šajā prasībā izvirzītajiem pamatiem. Turklāt minētais spriedums arī nepamato nevienu no prasītāju izvirzītajiem argumentiem vai pamatiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0281"><NO.P>281</NO.P><TXT>Līdz ar to tam šīs prasības kontekstā nav nozīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0282"><NO.P>282</NO.P><TXT>Treškārt, prasītāji <DATE ISO="20210806">2021. gada 6. augustā</DATE> lūdza Vispārējo tiesu pievienot lietas materiāliem S. Berluskoni <DATE ISO="20140313">2014. gada 13. marta</DATE> pieteikumu ECT, kas reģistrēts ar numuru 23554/14, ECT <DATE ISO="20210503">2021. gada 3. maija</DATE> vēstuli, ar kuru prasības pieteikums tika paziņots Itālijas valdībai, <DATE ISO="20210406">2021. gada 6. aprīļa</DATE> ECT faktu un jautājumu izklāstu saistībā ar šo lietu, un Itālijas valdības <DATE ISO="20210726">2021. gada 26. jūlija</DATE> iebildumu rakstu šajā lietā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="31"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0283"><NO.P>283</NO.P><TXT>Tie pamatoja šo pierādījumu iesniegšanu ar ciešo saikni starp šo prasību un šo lietu ECT, kas attiecas uz civiltiesisku strīdu, kurā prasītāji būtībā esot tikuši nepamatoti atzīti par civiltiesiski atbildīgiem par korupcijas faktiem, lai gan S. Berluskoni par šiem faktiem krimināllietā tika attaisnots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0284"><NO.P>284</NO.P><TXT>Tiesas sēdē ECB un Komisija neiebilda pret šo materiālu iekļaušanu lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0285"><NO.P>285</NO.P><TXT>Šajā ziņā, no vienas puses, ir jānorāda, ka S. Berluskoni <DATE ISO="20140313">2014. gada 13. marta</DATE> pieteikums ECT, kas reģistrēts ar numuru 23554/14, tika iesniegts pirms prasības celšanas šajā lietā un prasītāji nav norādījuši nevienu elementu, kas attaisnotu šī dokumenta novēloto iesniegšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0286"><NO.P>286</NO.P><TXT>Tādēļ šis dokuments ir jānoraida kā nepieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0287"><NO.P>287</NO.P><TXT>No otras puses, ECT <DATE ISO="20210503">2021. gada 3. maija</DATE> vēstule, ar kuru Itālijas valdībai tika paziņots par pieteikumu, ECT <DATE ISO="20210406">2021. gada 6. aprīļa</DATE> faktu un jautājumu izklāsts saistībā ar šo lietu un Itālijas valdības <DATE ISO="20210726">2021. gada 26. jūlijā</DATE> iesniegtais iebildumu raksts tika sagatavoti pēc tiesvedības rakstveida daļas noslēguma, tāpēc to novēlota iesniegšana ir pamatota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0288"><NO.P>288</NO.P><TXT>Tādēļ šie materiāli ir atzīstami par pieņemamiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0289"><NO.P>289</NO.P><TXT>Tomēr prasītāji prasības pieteikumā nav izvirzījuši nevienu pamatu, lai apstrīdētu ECB veikto šī civiltiesiskā strīda vērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0290"><NO.P>290</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šiem apstākļiem nav nozīmes saistībā ar šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0291"><NO.P>291</NO.P><TXT>Ceturtkārt, ECB <DATE ISO="20210910">2021. gada 10. septembrī</DATE> lūdza Vispārējo tiesu pievienot lietas materiāliem <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) <DATE ISO="20210730">2021. gada 30. jūlija</DATE> spriedumu Nr. 21970/21, jo šis spriedums būtībā apstiprinot tās interpretāciju par apvienošanās sekām atbilstoši Itālijas tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0292"><NO.P>292</NO.P><TXT>Tiesas sēdē prasītāji neiebilda pret <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) <DATE ISO="20210730">2021. gada 30. jūlija</DATE> sprieduma Nr. 21970/21 pievienošanu lietas materiāliem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0293"><NO.P>293</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, tā kā <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) <DATE ISO="20210730">2021. gada 30. jūlija</DATE> spriedums Nr. 21970/21 ir pasludināts pēc tiesvedības rakstveida daļās noslēguma, tā novēlota iesniegšana no ECB puses ir uzskatāma par attaisnotu un tādējādi šis jaunais piedāvātais pierādījums ir pieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0294"><NO.P>294</NO.P><TXT>Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 87.–89. punkta, Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta piemērošanas nolūkā attiecīgās apvienošanās sekas ir jāinterpretē saskaņā ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0295"><NO.P>295</NO.P><TXT>No tā izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">Corte suprema di cassazione</HT> (Augstākā kasācijas tiesa) <DATE ISO="20210730">2021. gada 30. jūlija</DATE> spriedumam Nr. 21970/21 nav nozīmes saistībā ar šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0296"><NO.P>296</NO.P><TXT>Tādējādi prasība ir pilnībā noraidāma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="32"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0297"><NO.P>297</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0298"><NO.P>298</NO.P><TXT>Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādēļ Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Prasību noraidīt.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Finanziaria d’investimento Fininvest SpA</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Fininvest</HT>) un Silvio Berluskoni sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumus.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Papasavvas</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Buttigieg</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Schalin</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Costeira</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Kornezov</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20220511">2022. gada 11. maijā</DATE>.</P><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>