ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2025. gada 18. decembrī (1)
Lieta C‑151/25 [Viaudret] (i)
F.B.
pret
Région wallonne,
piedaloties:
Parc éolien de Leuze‑en‑Hainaut SA,
e‑NosVents SA,
Electrabel SA
(Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Orhūsas konvencija – 6. pants – Sabiedrības dalība – 6. panta 1. punkts – I pielikuma 20. un 22. punkts – 6. panta 10. punkts – Darbības īstenošanas nosacījumu pārskatīšana vai atjaunināšana – Vēja parka būvniecības un ekspluatācijas atļaujas termiņa pagarināšana – Pienākums par šo pagarināšanu rīkot sabiedrības dalības posmu
I. Ievads
1. Zināms, ka Orhūsas konvencija (2) ir izslavēta kā “līdz šim vērienīgākā vides demokrātijas iniciatīva Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē” (3). Lukas deklarācijā, kas pieņemta pirmajā Orhūsas konvencijas Pušu sanāksmē, šī konvencija raksturota kā “līdzdalības demokrātijas izrāviens” (4).
2. Orhūsas konvencija balstīta uz trim pīlāriem: uz pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs. Ar katru no tiem tiek īstenotas vienas no trim procesuālajām tiesībām vides tiesību jomā (5). No trim minētajām tiesībām sabiedrības tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā vides jomā ir “acīmredzami demokrātiskākās” (6). Tās palīdz sasniegt vienu no Orhūsas konvencijas mērķiem, proti, kā minēts tās 10. apsvērumā, veicināt valdību atbildību un atklātību un stiprināt sabiedrības atbalstu lēmumiem vides jomā (7).
3. Šajā lietā rodas jautājums, vai par lēmumu uz 10 gadiem pagarināt vides atļauju darbībai, uz kuru attiecas Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts, jānotiek sabiedrības dalības posmam un vai minētais pants kopumā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā sabiedrības dalība par šādu pagarinājumu nav paredzēta. Šī lieta dod Tiesai iespēju interpretēt Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punktu, saskaņā ar kuru gadījumos, kad valsts iestāde pārskata vai atjaunina kādas šā panta 1. punktā minētās darbības īstenošanas nosacījumus, šī panta 2.–9. punktā noteiktās sabiedrības dalības prasības piemēro mutatis mutandis, ja tas ir lietderīgi. Konkrētāk, Tiesa pievērsīsies jautājumam, vai darbības, uz kuru attiecas šīs konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts, termiņa pagarināšana jāuzskata par tās īstenošanas nosacījumu pārskatīšanu vai atjaunināšanu un vai tādējādi jānotiek sabiedrības dalībai, ja tas ir lietderīgi.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesības
4. Orhūsas konvencijas 6. panta “Sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā par īpašām darbībām” 1. un 10. punktā noteikts:
“1. Katra Puse:
a) piemēro šā panta noteikumus attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības, kas uzskaitītas I pielikumā;
b) saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem piemēro šā panta noteikumus arī attiecībā uz lēmumiem par ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā un kurām var būt nozīmīga [(būtiska)] ietekme uz vidi. Šādā gadījumā Puses nosaka, vai šie noteikumi attiecas uz ierosināto darbību;
[..].
10. Katra Puse nodrošina to, ka gadījumos, kad valsts iestāde pārskata vai atjaunina kādas šā panta 1. punktā minētās darbības īstenošanas nosacījumus, šā panta 2. līdz 9. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis, ja tas ir lietderīgi.”
5. Orhūsas konvencijas I pielikumā ietverts to darbību saraksts, kuras minētas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Minētā pielikuma 20. un 22. punkts formulēts šādi:
“20. Jebkura darbība, kas nav ietverta šā pielikuma 1.–19. punktā, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra paredz sabiedrības dalību.
[..]
22. Uz visām izmaiņām darbībās vai to paplašināšanu, ja šādas izmaiņas vai paplašināšana pati par sevi atbilst šajā pielikumā noteiktajiem kritērijiem, attiecas šīs konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts. Uz visām citām izmaiņām darbībās vai to paplašināšanu attiecas šīs konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts.”
B. Savienības tiesības
6. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “IVN direktīva”) 2. panta 1. punktā noteikts:
“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Minētie projekti ir noteikti 4. pantā.”
7. IVN direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā paredzēts:
“1. Saskaņā ar 2. panta 4. punktu I pielikumā uzskaitītos projektus pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.
2. Saskaņā ar 2. panta 4. punktu attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nolemj, vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.
[..]”
8. IVN direktīvas II pielikumā uzskaitīti tās 4. panta 2. punktā minētie projekti. Šī pielikuma 3. sadaļā “Enerģijas rūpniecība” iekļauts i) punkts:
“iekārtas vēja izmantošanai, lai ražotu enerģiju (vēja saimniecības);”.
C. Valsts tiesības
9. Papildinot 1999. gada 11. marta décret relatif au permis d’environnement (Dekrēts par vides atļaujām; 1999. gada 8. jūnija Moniteur belge, 21114. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts par vides atļaujām”) 50. panta 1. punkta pirmo teikumu, kurā par vides atļauju maksimālo termiņu noteikti 20 gadi, décret du 23 juin 2016 modifiant le Code de l’Environnement, le Code de l’Eau et divers décrets en matière de déchets et de permis d’environnement (2016. gada 23. jūnija Dekrēts, ar kuru groza Vides kodeksu, Ūdens kodeksu un dažādus dekrētus atkritumu un vides atļauju jomā; turpmāk tekstā – “2016. gada 23. jūnija Dekrēts”) 89. pantā noteikts, ka maksimālais vēja ģeneratoram piešķirtās atļaujas termiņš ir 30 gadi.
10. Saskaņā ar 2016. gada 23. jūnija Dekrēta 109. panta pirmo punktu grozījumi attiecībā uz vēja ģeneratoram piešķirtas vides atļaujas maksimālo 30 gadu termiņu ir piemērojami pieteikumiem, kas iesniegti pēc šī dekrēta stāšanās spēkā, proti, pēc 2016. gada 1. augusta. Attiecībā uz atļaujām, kuras bija spēkā pirms 2016. gada 1. augusta, no minētā dekrēta 109. panta otrā punkta izriet, ka tās var vienu reizi pagarināt uz maksimālu 10 gadu termiņu.
11. Minētās tiesību normas īstenotas ar arrêté du Gouvernement wallon du 20 avril 2017 modifiant l’arrêté du Gouvernement wallon du 4 juillet 2002 relatif à la procédure et à diverses mesures d’exécution du décret du 11 mars 1999 relatif au permis d’environnement et portant exécution des articles 108 et 109 du décret du 23 juin 2016 modifiant le Code de l’Environnement, le Code de l’Eau et divers décrets en matière de déchets et de permis d’environnement (Valonijas valdības 2017. gada 20. aprīļa Lēmums, ar ko groza Valonijas valdības 2002. gada 4. jūlija Lēmumu par [Dekrēta par vides atļaujām] procedūru un dažādiem īstenošanas pasākumiem un ar ko īsteno [2016. gada 23. jūnija Dekrēta] 108. un 109. pantu (turpmāk tekstā – “2017. gada 20. aprīļa lēmums”)).
12. 10. un 11. punktā minētās tiesību normas neparedz sabiedrības dalību attiecīgajā lēmumu pieņemšanas jomā.
III. Fakti, tiesvedība valsts tiesā un prejudiciālie jautājumi
13. 2009. gada 28. augustā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Parc éolien de Leuze‑en‑Hainaut (PELZ) SA tika piešķirta sākotnēja vienotā atļauja (8) vēja parka ar 10 vēja ģeneratoriem būvniecībai un ekspluatācijai Lozē Eno [Leuze‑en‑Hainaut] (Beļģija) pašvaldībā (turpmāk tekstā – “vēja parks”). Vēja parks tika uzbūvēts un nodots ekspluatācijā, pamatojoties uz šo atļauju. 2014. gada 16. aprīlī Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) atcēla minēto atļauju, un pēc papildu pārbaudes 2014. gada 8. septembrī tika izsniegta jauna atļauja, kas savukārt tika atcelta 2017. gada 25. janvārī. Visbeidzot pēc vēl vienas papildu pārbaudes 2017. gada 6. jūnijā tika piešķirta jauna atļauja uz 20 gadiem no 2009. gada 28. augusta līdz 2029. gada 28. augustam.
14. 2020. gada 2. aprīlī pēc viena no vēja parka pārvaldītājiem pieprasījuma tehniskais ierēdnis pieņēma lēmumu pagarināt 2017. gada 6. jūnija atļaujas (daļā, kura attiecas uz vides atļauja) termiņu par 10 gadiem, proti, līdz 2039. gada 28. augustam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
15. F.B. – prasītājs pamatlietā ar dzīvesvietu teritorijā, kurā atrodas vēja parks, – lūdz iesniedzējtiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.
16. Atbildētājs pamatlietā ir Région wallonne (Valonijas reģions). Uzņēmumi Parc éolien de Leuze‑en‑Hainaut, e‑NosVents SA un Electrabel SA atzīti par personām, kas iestājušās lietā.
17. Prasības pieteikumā F.B. izvirza pamatu tostarp par Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta pārkāpumu, apgalvojot, ka uz atļauto vēja parku attiecas minētās konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts. F.B. norāda, ka pirms lēmuma par šīs atļaujas īstenošanas nosacījumu grozīšanu bija jānotiek sabiedrības dalības posmam. Šādas procedūras neesība padara apstrīdēto lēmumu prettiesisku.
18. Atbildētājs apgalvo, ka, ņemot vērā terminu “projekts” un “attīstības piekrišana” definīciju attiecīgi IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā, apstrīdētais lēmums, ar kuru vienkārši pagarināts vides atļaujas termiņš, nav lēmums par projekta atļaušanu.
19. Personas, kas iestājušās pamatlietā, apgalvo, ka uz vienotās atļaujas termiņa pagarināšanu saskaņā ar 2016. gada 23. jūnija dekrēta 109. panta otro punktu neattiecas Orhūsas konvencijas I pielikums. Tās apgalvo, ka ne minētā norma, ne tās īstenošana ar 2017. gada 20. aprīļa lēmumu neprasa, lai ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) tiktu veikts par to vēja parku atļauju termiņa pagarināšanu, kas piešķirtas pirms 2016. gada 1. augusta. Šis apstāklis izslēdzot Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošanu.
20. Prasītājs atbildēja, ka IVN direktīvai nav nozīmes, jo viņš neapgalvo, ka noticis tās pārkāpums. Viņš norādīja – ja, piemērojot Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lēmumu pieņemšanas process par kādu darbību ietver sabiedrības dalības posmu, šāds posms būtu jāiekļauj ikvienā procedūrā, kurā valsts iestāde vēlāk pārskatītu vai atjauninātu īstenošanas nosacījumus, ar kādiem šī darbība tiek īstenota. Neiekļaujot sabiedrības dalības posmu lēmumu pieņemšanas procesā, administrācija neesot izmantojusi savu rīcības brīvību.
21. Prasītājs arī noraida atbildētājas un personu, kas iestājušās lietā, izvirzīto pamatu, ka prasība iesniegta pēc termiņa beigām, apgalvojot, ka, lai noteiktu prasības celšanas termiņu, par apstrīdēto lēmumu bija jārīko sabiedriskā apspriešana, un tātad tas bija jāpaziņo saskaņā ar Code de l’Environnement (Vides kodekss) I grāmatas D.29‑22 panta 2. punktu.
22. Iesniedzējtiesa norāda, ka pirms 2017. gada 20. aprīļa lēmuma Conseil d’État (Valsts padome) Likumdošanas nodaļa sniedza atzinumu. Saskaņā ar šo atzinumu lēmums pagarināt termiņu tādas darbības atļaujai, kas iekļauta Orhūsas konvencijas I pielikumā vai kas uzskatāma par tādu, kurai var būt būtiska ietekme uz vidi, maina šīs darbības īstenošanas nosacījumus un ietilpst minētās konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošanas jomā. Tādējādi šajā atzinumā secināts, ka par attiecīgo lēmumu jānotiek sabiedrības dalībai atbilstoši Orhūsas konvencijas 6. panta 2.–9. punktam.
23. Taču Valonijas valdība neievēroja šo atzinumu. Tā uzskatīja, ka prasības rīkot sabiedrības dalību neesība būtībā ir pamatota ar vajadzību izvairīties no diskriminācijas starp vecajām (ne vairāk kā uz 20 gadiem piešķirto) un jaunajām (ne vairāk kā uz 30 gadiem piešķirto) atļaujām. Vēl viens pamatojums bija apstāklis, ka sabiedrība jau bija paudusi viedokli par projektu neatkarīgi no tā ilguma un ka darbības īstenošanas apstākļi nemainījās.
24. Iesniedzējtiesa norāda – netiek apstrīdēts, ka attiecīgā vēja parka atļauja ietilpst Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar šīs konvencijas I pielikuma 20. punktu, piemērošanas jomā. Jautājums drīzāk rodas par to, vai sabiedrības dalības posmam jānotiek arī par apstrīdēto lēmumu, proti, lēmumu pagarināt šo atļauju.
25. Tas tā būtu, ja lēmums būtu par tādas atļaujas pagarināšanu, ko var klasificēt kādā no šīm kategorijām:
– atļauja darbībai, uz kuru attiecas Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts un tās I pielikuma 20. punkts, vai pat izmaiņas šajā darbībā vai tās paplašināšana atbilstoši minētā pielikuma 22. punktam;
– atļauja darbībai, kas nav uzskaitīta Orhūsas konvencijas I pielikumā, bet kurai var būt būtiska ietekme uz vidi šīs konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē; vai
– lēmums pārskatīt vai atjaunināt nosacījumus darbībai, uz kuru attiecas Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkts tās 6. panta 10. punkta izpratnē.
26. Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai tiesiskajā režīmā, kurā darbības, uz ko attiecas Orhūsas konvencijas I pielikums, īstenošanai piemēro atļauju, kura tiek piešķirta uz maksimālu 20 gadu termiņu[:]
1) Orhūsas konvencijas 6. panta 1. un 10. punkts un I pielikuma 20. un 22. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pirms lēmuma par 10 gadiem pagarināt tādas darbības īstenošanu, kurai sākotnēji piešķirta atļauja uz 20 gadiem, pieņemšanas ir jānotiek sabiedrības dalības posmam?
2) Orhūsas konvencijas 6. panta 1. un 10. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar šo pantu nav saderīgs tāds tiesiskais režīms, kurā pirms darbības īstenošanas pagarināšanas par 10 gadiem nekad nenotiek sabiedrības dalības posms?”
27. F.B., Electrabel, Beļģijas valdība un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.
IV. Izvērtējums
28. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkts, lasot kopsakarā ar tās I pielikuma 20. un 22. punktu, vai minētās konvencijas 6. panta 10. punkts jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrības dalības posmam jānotiek, pirms tiek pieņemts lēmums par 10 gadiem pagarināt tāda vēja parka ekspluatācijas atļauju, kura sākotnēji piešķirta uz 20 gadiem. Tā arī vaicā, vai minētās tiesību normas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā lēmumu pieņemšanas procesā par attiecīgās darbības pagarināšanu par 10 gadiem nav sabiedrības dalības posma.
29. Iesniedzējtiesas jautājumi uzdoti saistībā ar apstrīdētā lēmuma atcelšanas prasību, ko cēlis teritorijas, kurā atrodas vēja parks, iedzīvotājs F.B., kurš pārmet, ka nav noticis sabiedrības dalības posms.
30. Iesākumā jāatgādina, ka Kopienas parakstītās un pēc tam ar Komisijas Lēmumu 2005/370/EK (9) apstiprinātās Orhūsas konvencijas normas ir neatņemama Savienības tiesību sistēmas daļa (10). Tādējādi, kā Komisija norādījusi rakstveida apsvērumos, Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jāpilda pienākumi, kas izriet no Orhūsas konvencijas un it īpaši pienākumi, kuri izriet no tās 6. panta par sabiedrības dalību.
31. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet – lai saņemtu attiecīgās darbības (vēja parka) sākotnējo atļauju, jābūt sabiedrības dalībai. Šī darbība ietilpst Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar tās I pielikuma 20. punktu, piemērošanas jomā. Orhūsas konvencijas 6. pantā noteiktā sabiedrības dalības prasība minētajā 20. punktā tiešām attiecināta uz jebkuru darbību, kurai valsts tiesību aktos saskaņā ar IVN procedūru paredzēta sabiedrības dalība, kā tas ir pamatlietā aplūkotajā gadījumā (11).
32. Darbība, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem jāveic IVN, ietilpst IVN direktīvas piemērošanas jomā (12). IVN direktīvas II pielikuma 3. punkta i) apakšpunktā “iekārtas vēja izmantošanai, lai ražotu enerģiju (vēja saimniecības)”, tiešām norādītas kā viens projektiem, kas minēts šīs direktīvas 4. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru dalībvalstis nolemj, vai jāveic projekta IVN.
33. Ar apstrīdēto lēmumu pagarināts sākotnējās atļaujas termiņš darbībai, kurai vajadzīga sabiedrības dalība (saskaņā ar IVN direktīvu un Orhūsas konvenciju, kas ir neatņemama Savienības tiesību sistēmas daļa).
34. Taču piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, uz kura pamata pieņemts apstrīdētais lēmums par attiecīgās darbības termiņa pagarināšanu, sabiedrības dalības posms attiecīgajā lēmumu pieņemšanas procesā nav paredzēts kā obligāts nosacījums.
35. Tādējādi jautājums ir par to, vai par attiecīgās darbības termiņa pagarināšanu bija vajadzīga sabiedrības dalība saskaņā ar Orhūsas konvenciju (13).
36. Iesniedzējtiesa aplūko trīs tiesību normas, ko varētu piemērot, atjaunojot atļauju darbībai, kas atļauta saskaņā ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Pirmā no tām ir minētā norma, skatot kopsakarā ar Orhūsas konvencijas I pielikuma 20. vai 22. punktu, otrā – šīs konvencijas 6. panta 1. punkta b) punkts un trešā – tās 6. panta 10. punkts. Katrā minētajā normā noteikts, vai un kādos apstākļos jānotiek sabiedrības dalības posmam.
37. Lēmumu pagarināt atļautas darbības ilgumu var juridiski klasificēt divējādi: pirmkārt, tas var būt jauns lēmums atļaut veikt ierosinātu darbību vai nu saskaņā ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot kopsakarā ar tās I pielikuma 20. vai 22. punktu (ierosināta darbība, kura uzskaitīta I pielikumā), vai ar minētās konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu (ierosināta darbība, kura nav uzskaitīta I pielikumā, taču kurai var būt būtiska ietekme uz vidi). Otrkārt, minētais lēmums var būt darbības īstenošanas nosacījumu pārskatīšana vai atjaunināšana saskaņā ar minētās konvencijas 6. panta 10. punktu.
A. Atļaujas atjaunošana kā lēmums atļaut ierosināto darbību (6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts)
38. Orhūsas konvencijas 6. pantā noteiktas sabiedrības dalības tiesības lēmumu pieņemšanā par konkrētām darbībām.
39. Konvencijas 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēti kritēriji, pēc kuriem nosaka, kādi lēmumi jāpieņem ar sabiedrības dalību. Abus apakšpunktus saista fakts, ka tajos ņemta vērā ierosinātās darbības iespējami būtiskā ietekme uz vidi (14). Minētās normas a) apakšpunktā ir atsauce uz I pielikumā uzskaitītajām darbībām, par kurām tiek uzskatīts, ka tām var būt būtiska ietekme uz vidi, savukārt b) apakšpunktā noteikts, ka noteikumi par sabiedrības dalību saskaņā ar valsts tiesību aktiem piemērojami arī lēmumiem par ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas I pielikumā, taču kurām var būt būtiska ietekme uz vidi.
40. Attiecībā uz minētās normas iespējamu piemērošanu F.B. būtībā apgalvo, ka attiecīgās darbības atļaujas atjaunošana jāuzskata par jaunu lēmumu attiecībā uz šo darbību. Tā kā sākotnējā atļauja tika piešķirta saskaņā ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot kopsakarā ar tās I pielikuma 20. punktu (15), šīs atļaujas atjaunošana, kā F.B. apgalvo, jāuzskata par jaunu lēmumu, un tādējādi jānotiek sabiedrības dalībai. Atļaujas atjaunošanu varētu uzskatīt arī par šīs darbības paplašināšanu vai izmaiņām tajā saskaņā ar minētās konvencijas I pielikuma 22. punktu vai par lēmumu attiecībā uz darbību, kura nav uzskaitīta šajā pielikumā, taču kurai var būt būtiska ietekme uz vidi.
1. Atļaujas atjaunošana kā lēmums atļaut ierosinātu darbību, kura uzskaitīta I pielikumā (6. panta 1. punkta a) apakšpunkts un I pielikuma 20. punkts)
41. Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu sabiedrības dalība jārīko attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības, kas uzskaitītas šīs konvencijas I pielikumā (16).
42. Kā jau skaidrots iepriekš (17), Orhūsas konvencijas I pielikuma 20. punktā tās 6. pants ir attiecināts uz jebkuru darbību, kas nav ietverta minētā pielikuma 1.–19. punktā, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem IVN procedūra paredz sabiedrības dalību (18).
43. Tas, vai darbība ietilpst minētās konvencijas I pielikuma 20. punkta piemērošanas jomā, ir atkarīgs no trim elementiem, proti, i) sabiedrības dalības, ii) IVN, kas ietver sabiedrības dalību, un iii) valsts tiesību aktiem, kuros paredzēts IVN (19).
44. Tātad, ja valsts tiesību aktos atļaujas piešķiršanai vai atjaunošanai netiek prasīts IVN, šādu prasību ar Orhūsas konvencijas I pielikuma 20. punktu vien nevar noteikt.
45. Iepriekš minēto apstiprina Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas (turpmāk tekstā – “Atbilstības komiteja”) secinājumi, kuros komiteja konstatējusi, ka lēmums pagarināt darbības ilgumu neietilpst Orhūsas konvencijas I pielikuma 20. punkta piemērošanas jomā, ja valsts tiesību aktos šādai pagarināšanai netiek prasīts IVN (20).
46. No pamatlietas izriet, ka valsts tiesību aktos paredzēts veikt IVN, lai vēja parkam piešķirtu sākotnējo atļauju. Taču, kā Komisija būtībā norādījusi rakstveida apsvērumos, šādas atļaujas atjaunošanai minētais novērtējums, šķiet, nav vajadzīgs.
47. Tādējādi nevar uzskatīt, ka attiecīgās atļaujas atjaunošana ietilpst Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar tās I pielikuma 20. punktu, piemērošanas jomā.
2. Atļaujas atjaunošana kā izmaiņas darbībā vai tās paplašināšana (6. panta 1. punkta a) apakšpunkts un I pielikuma 22. punkts)
48. Orhūsas konvencijas I pielikuma 22. punkts paplašina tās 6. panta piemērošanas jomu, iekļaujot tajā visas izmaiņas darbībās vai to paplašināšanu, ja šādas izmaiņas vai paplašināšana pati par sevi atbilst minētajā pielikumā noteiktajiem kritērijiem vai robežvērtībām. Uz visām citām izmaiņām darbībās, kuras neatbilst šajā pielikumā noteiktajiem kritērijiem vai robežvērtībām, vai to paplašināšanu attiecas minētās konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
49. Jautājums ir par to, vai jēdziens “izmaiņas vai paplašināšana” jāsaprot tādējādi, ka tas aptver vienīgi darbības ilguma pagarināšanu.
50. Tā kā Orhūsas konvencijas I pielikuma 22. punkta pirmais teikums būtībā ir līdzīgs IVN direktīvas I pielikuma 24. punktam (21), jānorāda, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai “no tā teksta un sistēmas izriet, ka tas attiecas uz izmaiņām vai papildinājumiem projektā, kuriem it īpaši to veida vai apjoma dēļ ietekmes uz vidi novērtējuma ziņā ir pašam projektam līdzīgi riski” (22).
51. Tiesa lēmusi, ka valsts pasākumiem, kuru mērķis ir uz ievērojamu laikposmu – 10 gadiem – pagarināt elektroenerģijas rūpniecisku ražošanu atomelektrostacijās, kas pirms tam bija noteikts uz 40 gadiem, un kurus papildina būtiski atjaunošanas darbi, kas kļuvuši nepieciešami šo atomelektrostaciju nolietojuma dēļ un tāpēc, ka ir pienākums tos saskaņot ar drošības standartiem, “ietekmes uz vidi novērtējuma ziņā ir tāds apjoms, kas ir salīdzināms ar minēto atomelektrostaciju sākotnējo nodošanu ekspluatācijā” (23).
52. Pamatojoties uz šo judikatūru un kā Komisija būtībā norādījusi rakstveida apsvērumos, var apgalvot – ja nav notikuši darbi un fiziskas izmaiņas, vienkārša atļaujas termiņa pagarināšana jau esošai darbībai, kā tas ir pamatlietā, nav izmaiņa darbībā vai tās paplašināšana.
53. Šādu interpretāciju apstiprina Tiesas spriedums FCC Česká republika (24) saistībā ar Direktīvu 2010/75, ar kuru sabiedrības dalības prasības īsteno rūpniecisko emisiju jomā. Minētajā direktīvā jēdziens “paplašināšana” ir daļa no šīs direktīvas 3. panta 9. punktā noteiktā jēdziena “būtiskas izmaiņas” definīcijas. Saskaņā ar Direktīvas 2010/75 24. panta 1. punkta b) apakšpunktu attiecībā uz atļaujas piešķiršanu “būtisku izmaiņu” veikšanai jānotiek sabiedrības dalībai. “Būtiskas izmaiņas” definētas kā “iekārtas īpašību vai darbības veida izmaiņas vai paplašināšana, kas var būtiski nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību vai vidi” (mans izcēlums).
54. Tiesa ir lēmusi, ka “atkritumu apglabāšanas laika pagarināšana [vien] pati par sevi nemaina ne iekārtas perimetru, ne glabātuvju ietilpību, kāda tā ir paredzēta sākotnējā atļaujā, un tātad tā nav iekārtas “paplašinājums”” (25).
55. Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata – kura saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru var tikt uzskatīta par skaidrojošu dokumentu, ko papildus citiem nozīmīgiem apstākļiem attiecīgā gadījumā var ņemt vērā, lai interpretētu šo konvenciju, lai gan šajā rokasgrāmatā ietvertajai analīzei nav nekāda saistoša spēka un tai nepiemīt tāds normatīvs tvērums, kāds ir minētās konvencijas normām (26), – apstiprina interpretāciju, ka minētās konvencijas I pielikuma 22. punkts attiecas vienīgi uz fiziskām izmaiņām darbībās vai to paplašināšanu (27).
56. Turpmāku administratīvu procedūru gadījumā, ja tās saistītas ar Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punktā minētajām ierosinātajām darbībām, piemērojama nevis minētā norma kopsakarā ar šīs konvencijas I pielikuma 22. punktu, bet gan tās 6. panta 10. punkts (28).
57. Tādējādi vienkārša atļaujas atjaunošana, kas neietver nekādas fiziskas izmaiņas attiecīgajā darbībā vai tās paplašināšanu, pamatlietā nevar tikt kvalificēta kā jauns lēmums. Taču, kā turpmāk skaidrošu B daļā, tas neskar sabiedrības tiesības piedalīties, pamatojoties uz citu tiesību normu, proti, Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punktu, kurā reglamentēta darbību pārskatīšana un atjaunināšana.
3. Atļaujas atjaunošana kā lēmums, kas attiecas uz darbību, kurai ir būtiska ietekme uz vidi (Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts)
58. Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka tās 6. panta noteikumus par sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā par īpašām darbībām piemēro attiecībā uz lēmumiem par tām ierosinātajām darbībām, kuras nav uzskaitītas šīs konvencijas I pielikumā un kurām var būt būtiska ietekme uz vidi.
59. No minētā 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma izriet, ka Orhūsas konvencijas Puses nosaka, vai sabiedrības dalības prasības ir piemērojamas, ja ierosinātajai darbībai varētu būt būtiska ietekme uz vidi (29).
60. Runājot par attiecīgās darbības ilguma pagarinājumu, kā Komisija būtībā norādījusi rakstveida apsvērumos, Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav pietiekamu pierādījumu un informācijas, lai noteiktu, vai šo pagarinājumu var uzskatīt par ierosinātu darbību, kurai var būt būtiska ietekme uz vidi.
61. Jānorāda arī, ka Orhūsas konvencijas I pielikuma 22. punkts paplašina tās 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomu, attiecinot to uz visām izmaiņām darbībās vai to paplašināšanu, ja šādas izmaiņas vai paplašināšana pati par sevi neatbilst I pielikumā noteiktajiem kritērijiem vai robežvērtībām.
62. Taču no iepriekšējā daļā (30) veiktās analīzes izriet, ka izmaiņas darbībā vai tās paplašināšana saskaņā ar minēto 22. punktu jāsaprot kā fiziskas izmaiņas vai paplašināšana, tāpēc vienkārša atļaujas atjaunošana, proti, tās termiņa pagarināšana bez fiziskām izmaiņām vai saistītiem darbiem, nav uzskatāma par šādām izmaiņām vai paplašināšanu.
63. Šādos apstākļos nešķiet, ka attiecīgās atļaujas atjaunošana ir lēmums, kurš ietilpst Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta, lasot kopsakarā ar tās I pielikuma 22. punktu, piemērošanas jomā.
B. Atļaujas atjaunošana kā darbības īstenošanas nosacījumu pārskatīšana vai atjaunināšana (6. panta 10. punkts)
64. Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punktā noteikts, ka sabiedrības dalības prasības piemēro “mutatis mutandis, ja tas ir lietderīgi”, gadījumos, kad valsts iestāde “pārskata vai atjaunina [..] īstenošanas nosacījumus” darbībai, kas atļauta saskaņā ar 6. panta 1. punktu.
1. 6. panta 10. punkta piemērošanas nosacījumi
65. Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkts “papildina” (31) tās I pielikuma 22. punktu. Šī pielikuma 22. punkts attiecas uz fiziskām izmaiņām darbībās vai to paplašināšanu, savukārt ar 6. panta 10. punktu sabiedrības dalības prasības tiek attiecinātas uz darbības īstenošanas nosacījumu pārskatīšanu vai atjaunināšanu, kas ietver jebkuru administratīvu pārskatīšanu vai atjaunināšanu, bet ne vienmēr nozīmē fiziskas izmaiņas darbībā (32).
66. Minētās konvencijas 6. panta 10. punktu piemēro, ja tiek pārskatīti vai atjaunināti darbības īstenošanas nosacījumi. Kā secināms no paša jēdziena “īstenošanas nosacījumi”, tie ir nosacījumi, kas vajadzīgi, lai darbība varētu notikt (33). Jēdziens “pārskata vai atjaunina” ir pietiekami plašs, lai aptvertu lēmumu pieņemšanu vides jomā, kas notiek pēc sākotnējās atļaujas un ar ko tiek veiktas izmaiņas īstenošanas nosacījumos.
67. Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta plašais formulējums aptver darbības aprites ciklu, ciktāl tas attiecas uz jautājumiem, kas ietilpst Orhūsas konvencijas piemērošanas jomā. Minētā norma palīdz turpināt īstenot sabiedrības dalības mērķi, proti, kā noteikts Orhūsas konvencijas 9. apsvērumā, dot iespēju sabiedrībai izteikt bažas un ļaut valsts iestādēm šādām bažām pievērst atbilstošu uzmanību.
68. Minēto apstiprina noteiktu Orhūsas konvencijas I pielikumā uzskaitīto darbību, kas saistītas ar dabas resursu izmantošanu, raksturs. Kā skaidrots doktrīnā, lielākajā daļā valstu attiecīgās atļaujas “piešķir tikai uz ierobežotu laiku (parasti līdz 10 gadiem), un pēc tam tās jāatjauno un/vai jāatjaunina”, jo “izmantojamā resursa daudzums un tā izmantošanas apstākļi ir lielā mērā atkarīgi no attiecīgā dabas resursa stāvokļa” (34).
69. Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punktā šī panta 2.–9. punkta par sabiedrības dalību piemērošana paredzēta “mutatis mutandis, ja tas ir lietderīgi”. Norāde uz sabiedrības dalības prasību piemērošanu “mutatis mutandis” 6. panta 10. punktā vienkārši nozīmē piemērošanu “ar nepieciešamajām izmaiņām” (35). Attiecībā uz sabiedrības dalības lietderību, lai gan jēdziens “ja tas ir lietderīgi” ietver “zināmu rīcības brīvību”, tas “nenozīmē pilnīgu rīcības brīvību” (36). Šis noteikums drīzāk “ievieš objektīvu kritēriju, kas jāaplūko saistībā ar Konvencijas mērķiem” (37).
70. Darbības īstenošanas nosacījumu pārskatīšanas vai atjaunināšanas gadījumā sabiedrības dalības lietderība attiecas uz to, cik būtiska ir pārskatīšanas vai atjaunināšanas ietekme uz vidi. Nosakot, vai ierosinātā darbība būtu jāatļauj, tiešām tiek ņemta vērā iespējami būtiskā ietekme uz vidi (38); tai ir nozīme arī turpmākajos lēmumu pieņemšanas vides jomā posmos.
71. Minēto apstiprina Atbilstības komitejas secinājumi, kuros uzsvērts – nosakot, vai gadījumā, ja valsts iestāde pārskata vai atjaunina darbības, uz kuru attiecas 6. pants, īstenošanas nosacījumus, sabiedrības dalības posms būs “lietderīgs” un tātad vajadzīgs, jāveic “noteikts būtiskuma tests” (39).
72. Formulējums “ja tas ir lietderīgi” jāpiemēro tā, lai saglabātu Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta lietderīgo iedarbību. Sabiedrības dalības posma prasībai tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība, ja valsts tiesiskajā regulējumā nebūtu paredzēta nekāda iespēja darbību pārskatīšanas vai atjaunināšanas gadījumā izvērtēt sabiedrības dalības posma lietderību.
73. Tieši tāds bija tās lietas priekšmets, kurā Atbilstības komiteja izdarīja secinājumus par Eiropas Savienību saistībā ar Direktīvu 2010/75 (40). Atbilstības komiteja konstatēja, ka Eiropas Savienība kā Orhūsas konvencijas Puse, “izveidojot tiesisko regulējumu, kurā nav paredzēta sabiedrības dalības iespēja attiecībā uz pārskatīšanu un atjauninājumiem saskaņā ar vairākām minētās direktīvas normām, kas piemērojamas šo secinājumu izdarīšanas laikā”, nav ievērojusi minētās konvencijas 6. panta 10. punktu (41).
74. Jānorāda – lai nodrošinātu atbilstību Orhūsas konvencijai, tika grozīta Direktīva 2010/75, precizējot, ka “būtu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem jādod agrīnas un reālas iespējas piedalīties kompetentās iestādes noteikto atļaujas nosacījumu piešķiršanā vai atjaunināšanā, arī tad, ja atļaujas nosacījumi tiek pārskatīti [..]” (42).
2. Darbības ilgums kā īstenošanas nosacījums un atļaujas atjaunošana pamatlietā
75. Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkts piemērojams, ja tiek pārskatīti vai atjaunināti darbības īstenošanas nosacījumi, t.i., visi nosacījumi, kas vajadzīgi esošas darbības veikšanai (43). Atļautais darbības ilgums vajadzīgs esošas darbības veikšanai un ir īstenošanas nosacījumu daļa (44).
76. Tādējādi lēmums, ar kuru pagarināts darbības ilgums, maina tās īstenošanas nosacījumus un tātad izraisa Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošanu.
77. Nevaru piekrist Beļģijas valdības argumentam, ka šīs konvencijas 6. panta 10. punkts nav piemērojams, jo neesot mainīti sākotnējie nosacījumi, saskaņā ar kuriem attiecīgā darbība tika veikta. Apstāklis, ka nav šādu izmaiņu, nemaina faktu, ka sākotnējais kopējais 20 gadu termiņš tika pagarināts uz pusi un ka tālab tika mainīti sākotnējie īstenošanas nosacījumi (45).
78. Attiecībā uz sabiedrības dalības rīkošanas lietderību, kā jau norādīts, iestādēm ir rīcības brīvība, kas tomēr jāīsteno atbilstoši Orhūsas konvencijas mērķiem (46).
79. Atļaujas atjaunošanai Orhūsas konvencijā nav noteikta “aritmētiska” robeža, virs kuras ir lietderīgi rīkot sabiedrības dalību. Tas jānosaka, pamatojoties uz materiāltiesiskiem kritērijiem. Sabiedrības dalības lietderība atļaujas atjaunošanas gadījumā un vērtējums par ietekmes uz vidi būtiskumu var būt atkarīgs tostarp no atjaunotās darbības rakstura un pagarinājuma ilguma. Svarīgi arī ņemt vērā, vai iepriekšējos sabiedrības dalības posmos sabiedrība tika informēta par iespējamu atļaujas pagarināšanu nākotnē un vai tādējādi tai bija iespēja izteikt viedokli par ietekmi uz vidi, kas saistīta ar to (47).
80. Sākotnēji atļautā darbības ilguma ievērojams pagarinājums katrā ziņā skaidri norāda, ka sabiedrības dalības posms ir lietderīgs. Minētais atbilst sabiedrības dalības mērķim dot sabiedrībai iespēju paust savas bažas (48).
81. Atbilstības komiteja apstiprina šo interpretāciju. Tā ir vairākkārt konstatējusi, ka, “izņemot gadījumus, kad izmaiņas atļautajā ilgumā ir minimālas un tām acīmredzami būtu nebūtiska ietekme uz vidi vai tās nebūtu vispār, termiņa pagarinājumam ir lietderīgi piemērot 6. pantu” (mans izcēlums) (49). Atbilstības komiteja uzskatījusi, ka darbības ilguma pagarinājums par pieciem gadiem “noteikti nav minimāls” un tādēļ tas prasa sabiedrības dalību (50).
82. Pamatlietā atļauja tika pagarināta par 10 gadiem. Darbības, kurai sākotnējā atļauta piešķirta uz 20 gadiem, pagarināšana par 10 gadiem ir tās sākotnējā ilguma pagarinājums par pusi, un to nevar uzskatīt par “minimālu”. Turklāt atļaujas pagarināšanas brīdī (2020. gadā) kopš attiecīgās darbības pirmās nodošanas ekspluatācijā (2009. gadā) bija pagājuši vairāk nekā 10 gadi.
83. Šie elementi skaidri liecina, ka sabiedrības dalība ir lietderīga. Tomēr galu galā par šiem apstākļiem jālemj valsts tiesai.
84. Otrs jautājums, kas izvirzīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir par to, ka valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēta sabiedrības dalības iespēja saistībā ar attiecīgās darbības atļaujas atjaunošanu.
85. No minētā lūguma izriet, ka viens no iemesliem, kāpēc valsts likumdevējs nav paredzējis sabiedrības dalības posmu, ir apstāklis, ka tad, ja operators iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai, sabiedrības dalība, tostarp IVN, notiek neatkarīgi no piešķirtās atļaujas termiņa. Vēl viens iemesls bija izvairīšanās no diskriminācijas starp jaunajām vēja parku atļaujām (piešķirtas uz laiku līdz 30 gadiem) un atļaujām, kas piešķirtas saskaņā ar iepriekšējo regulējumu (piešķirtas uz laiku līdz 20 gadiem).
86. Neesmu pārliecināta, ka šie iemesli pamato to, ka likumdevējs atļauju atjaunošanu izslēdzis no Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošanas jomas. Pirmām kārtām, minētās tiesību normas piemērošana nav atkarīga no tā, vai pirms sākotnējās atļaujas notikusi sabiedrības dalība. Šī norma piemērojama visās situācijās, kurās darbības īstenošanas nosacījumi tiek “pārskatīti vai atjaunināti”, un tajā noteikts attiecīgās iestādes pienākums izvērtēt, vai sabiedrības dalība ir “lietderīga”. Lai gan formulējums “ja tas ir lietderīgi” valstu iestādēm atstāj rīcības brīvību, no tās īstenošanas nevar pilnībā atteikties tādēļ vien, ka sabiedrības dalība iepriekš notikusi par jautājumiem, kas nav saistīti ar īstenošanas nosacījumu pārskatīšanu vai atjaunināšanu. Pretējā gadījumā Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punktam tiktu atņemta lietderīgā iedarbība. Tas automātiski neattiektos uz visām darbībām, par kurām notikusi sabiedrības dalība (par jautājumiem, kas neattiecas uz darbības īstenošanas nosacījumu pārskatīšanu vai atjaunināšanu).
87. Attiecībā uz pamatlietā aplūkoto darbību kopš vēja parka nodošanas ekspluatācijā, tā atļauja bijusi secīgi atcelta tiesā un pārskatīta (51). No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem nav skaidrs, vai sabiedrības dalība notika katrā no šiem posmiem. Katrā ziņā nav pierādījumu, ka sabiedrībai bija iespēja paust viedokli konkrēti par iespējamu ievērojamu piešķirtās atļaujas termiņa pagarinājumu (52).
88. Otrām kārtām, attiecībā uz argumentu, ka sabiedrības dalība radītu diskrimināciju starp veco un jauno atļauju turētājiem, manuprāt, svarīgi atgādināt, ka Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošana nav fakultatīva. Ja ir izpildīti šīs normas piemērošanas nosacījumi, tiesības uz sabiedrības dalību jāaizsargā (53). Tas, vai sabiedrības dalība ir lietderīga konkrētai darbībai, jānosaka atbilstoši Orhūsas konvencijas mērķiem (54). Sabiedrības dalība nav vienīgi “ķeksīša atzīmēšana” vai vienkārša formalitāte – tā ir līdzeklis, lai sasniegtu minētajā konvencijā izvirzītos vides demokrātijas mērķus (55).
89. Turklāt Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkts piemērojams visiem operatoriem neatkarīgi no tā, kurā brīdī darbība atļauta. Tādējādi operatoriem, kuriem atļauja piešķirta uz 30 gadiem, turpmākajā lēmumu pieņemšanā vides jomā var notikt sabiedrības dalības posms, ja ir veiktas izmaiņas viņu darbības īstenošanas nosacījumos vai to atjaunināšana.
90. Jāprecizē arī – apstāklis, ka IVN veikts atļaujas piešķiršanas brīdī, pats par sevi nav noteicošs Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošanai. Minētais pants un tiesības uz sabiedrības dalību kopumā saskaņā ar Orhūsas konvenciju nav pielīdzināmas IVN (56). Kā norādīts Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmatā, šīs konvencijas otrā pīlāra piemērošanas joma “atšķiras no vides novērtējuma piemērošanas jomas un ir plašāka par to” (57). Kā piemērs šajā rokasgrāmatā sniegta tieši konkrētu darbību īstenošanas nosacījumu pārskatīšana vai atjaunināšana, par ko daudzās valstīs, ja vien tā nav saistīta ar ievērojamām izmaiņām darbībā, tiek nevis veikta IVN procedūra, bet gan izsniegta vides atļauja (58).
91. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā nav paredzēts valsts iestādes pienākums izvērtēt sabiedrības dalības lietderību, lai uz 10 gadiem atjaunotu vēja parka atļauju.
92. Iepriekš minētā Tiesas judikatūra (59) par atkritumu apglabāšanas laika pagarināšanu saskaņā ar Direktīvu 2010/75 nevar novest pie atšķirīgas interpretācijas. Spriedumā FCC Česká republika Tiesa lēma, ka atkritumu apglabāšanas laika pagarināšana vien, ja netiek mainīta ne iekārtas maksimālā pieļaujamā platība, ne tās kopējā ietilpība, nav “būtiskas izmaiņas” minētās direktīvas 3. panta 9. punkta izpratnē. Tāpēc atkritumu poligona operatoram nav pienākuma pieprasīt jaunu atļauju. Tiesas argumentācija bija balstīta uz jēdzienu “būtiskas izmaiņas”, kas tostarp prasa iekārtas “paplašināšanu”.
93. Taču Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošanas joma nav atkarīga no “būtiskām izmaiņām” darbībā vai tās fiziskas paplašināšanas. Šī norma piemērojama, ja tiek pārskatīti vai atjaunināti darbības īstenošanas nosacījumi. Kā jau norādīts iepriekš (60), Orhūsas konvencijas I pielikuma 22. punkts piemērojams fiziskām izmaiņām darbībā, savukārt 6. panta 10. punkts – turpmākām administratīvām procedūrām (61).
94. Turklāt kopš sprieduma FCC Česká republika Direktīva 2010/75 tikusi grozīta (62), lai sabiedrības dalība būtu jārīko gadījumā, kad atļauja tiek atjaunināta pēc operatora pieprasījuma, lai pagarinātu atkritumu apglabāšanas poligona, kas atbilst minētās direktīvas I pielikuma 5.4. punktā noteiktajām robežvērtībām, darbības ilgumu.
95. Tādēļ spriedums FCC Česká republika, manuprāt, nebūtu jāsaprot kā šķērslis interpretācijai, saskaņā ar kuru vēja parka atļaujas atjaunošana uz 10 gadiem ir šīs darbības īstenošanas nosacījumu atjaunināšana, tādējādi tas izraisa Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkta piemērošanu.
96. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Orhūsas konvencijas 6. panta 10. punkts jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestādēm ir pienākums izvērtēt sabiedrības dalības posma lietderību gadījumā, ja uz 10 gadiem tiek pagarināta vēja parka atļauja, kas sākotnēji piešķirta uz 20 gadiem, un tādējādi, ka tas nepieļauj tādu tiesisko režīmu, kurā šādas darbības atļaujas atjaunošanas procedūra neparedz valsts iestādes pienākumu izvērtēt sabiedrības dalības posma lietderību.
V. Secinājumi
97. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, aicinu Tiesu uz Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem 6. panta 10. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestādēm ir pienākums izvērtēt sabiedrības dalības posma lietderību gadījumā, ja uz 10 gadiem tiek pagarināta vēja parka atļauja, kas sākotnēji piešķirta uz 20 gadiem, un tādējādi, ka tas nepieļauj tādu tiesisko režīmu, kurā šādas darbības atļaujas atjaunošanas procedūra neparedz valsts iestādes pienākumu izvērtēt sabiedrības dalības posma lietderību.
1 Tiesvedības valoda – angļu.
i Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
2 Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas pieņemta Orhūsā (Dānija) 1998. gada 25. jūnijā un Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005, L 124, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”).
3 Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija, The Aarhus Convention: An Implementation Guide, 2. izd., 2014 (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata”), 3. un 253. lpp.
4 Lukas deklarācija, 2002. gada 21.–23. oktobris, Luka, Itālija.
5 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 19. lpp.
6 Barritt, E., The Foundations of the Aarhus Convention: Environmental Democracy, Rights and Stewardship, Oksforda, Hart Publishing, 2020, 28. lpp.
7 Skat. vispārīgi Bándi, G. (red.), Environmental Democracy and Law, Europa Law Publishing, Groningena/Amsterdama, 2014.
8 Beļģijas tiesību aktos “vienota atļauja” (permis unique) attiecas uz “jauktu projektu” (projet mixte), kuram vajadzīga gan vides, gan plānojuma atļauja. Skat. abu jēdzienu definīciju attiecīgi Dekrēta par vides atļaujām 1. panta 11. un 12. punktā un 81. pantā. Skat. “permis unique” definīciju, kas pieejama arī https://permis‑environnement.spw.wallonie.be/home/glossaire.html#permis‑unique.
9 Padomes Lēmums (2005. gada 17. februāris) par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2005, L 124, 1. lpp.).
10 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie (C‑240/09, EU:C:2011:125, 30. punkts), un 2022. gada 8. novembris, Deutsche Umwelthilfe (Mehānisko transportlīdzekļu tipa apstiprinājums) (C‑873/19, EU:C:2022:857, 48. punkts).
11 F.B. rakstveida apsvērumos norāda, ka vēja parki ar kopējo jaudu 3 MW ir “1. klases” iekārtas, kuru atļaušanai vajadzīgs IVN un sabiedriskā apspriešana.
12 Ar IVN direktīvu ir īstenotas Orhūsas konvencijā noteiktās sabiedrības dalības prasības attiecībā uz projektiem, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Skat. Eiropas Parlamenta un padomes Direktīvas 2003/35/EK (2003. gada 26. maijs), ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (OV 2003, L 156, 17. lpp.), 5. apsvērumu, kurā noteikts – “lai [Orhūsas konvenciju] ratificētu, atbilstīgi jāpieskaņo Kopienas tiesību akti.”
13 Prasītājs apstrīd vienīgi sabiedrības dalības neesību. Viņš neizvirza nekādu pamatu par IVN veikšanu saskaņā ar IVN direktīvu.
14 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 131. lpp.
15 Skat. šo secinājumu 31. punktu.
16 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 126. lpp. Atbilstoši šai rokasgrāmatai (131. lpp.) jēdziens “ierosinātas darbības” ir pietiekami plašs, lai aptvertu gan jēdzienu “projekts” IVN direktīvā, gan jēdzienu “iekārta” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām un lopkopības emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV 2010, L 334, 17. lpp.).
17 Šo secinājumu 31. punkts.
18 Skat. šo secinājumu 31. punktu un Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmatu, 131. lpp.
19 ACCC/C/2008/35 (Gruzija), Secinājumi un ieteikumi, 2010. gada 18. jūnijs, 43. punkts.
20 ACCC/C/2013/107 (Īrija), Secinājumi un ieteikumi, 2019. gada 19. augusts, 75. punkts.
21 “Visas [I] pielikumā uzskaitīto projektu izmaiņas vai paplašināšana, ja šīs izmaiņas vai paplašinājums pats atbilst robežvērtībām, ja tādas ir noteiktas šajā pielikumā”, IVN direktīvas I pielikuma 24. punktā iekļautas kā viens no tās 4. panta 1. punktā minētajiem projektiem.
22 Spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen (C‑411/17, EU:C:2019:622, 78. punkts).
23 Spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen (C‑411/17, EU:C:2019:622, 79. punkts). Tiesa konstatēja, ka šajā lietā minētie pasākumi, kā arī ar tiem cieši saistītie modernizācijas darbi paši par sevi bija “projekts” IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē (skat. minētā sprieduma 63.–71., 90. un 94. punktu).
24 Spriedums, 2022. gada 2. jūnijs (C‑43/21, turpmāk tekstā – “spriedums FCC Česká republika”, EU:C:2022:425).
25 Spriedums FCC Česká republika, 36. punkts.
26 Spriedums, 2022. gada 8. novembris, Deutsche Umwelthilfe (Mehānisko transportlīdzekļu tipa apstiprinājums) (C‑873/19, EU:C:2022:857, 55. punkts).
27 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 132. un 158. lpp.
28 Turpat.
29 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 132. lpp.
30 Šo secinājumu 57. punkts.
31 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 158. lpp.
32 Ja tiek veiktas fiziskas izmaiņas, uz tām attiecas I pielikuma 22. punkts. Skat. šo secinājumu 55. punktu.
33 ACCC/C/2014/122 (Spānija), Secinājumi un ieteikumi, 2020. gada 17. decembris, 73. punktā Atbilstības komiteja lēma, ka darbības “īstenošanas nosacījumi” nozīmē “visus atļaujas nosacījumus, ne tikai tehniskos vai darbības nosacījumus, kas ietekmē ražošanas procesu”. Saskaņā ar šiem secinājumiem un ieteikumiem Atbilstības komiteja Ieteikumu Nīderlandes Karalistei par 2023. gada 28. novembra Lēmuma VII/8m 3. punkta a) apakšpunkta īstenošanu 17. punktā lēma, ka “visus nosacījumus saistībā ar atļauju neatkarīgi no tā, vai tie ietverti pašā atļaujā, jāuzskata par īstenošanas nosacījumiem”.
34 Jendrośka, J., “Public participation under Article 6 of the Aarhus Convention”, no Bándi, G., minēts šo secinājumu 7. zemsvītras piezīmē, 136. lpp. Skat. arī Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmatu, 158. lpp.
35 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 159. lpp.
36 ACCC/C/2009/41 (Slovākija), Secinājumi un ieteikumi, 2010. gada 17. decembris, 55. punkts.
37 Turpat, 56. punkts.
38 Skat. šo secinājumu 39. punktu.
39 ACCC/C/2014/121 (Eiropas Savienība), Secinājumi un ieteikumi, 2020. gada 30. marts, 99. punkts. Atbilstoši šiem pašiem secinājumiem ar būtiskuma testu tiek pārbaudīts, vai pārskatīšana vai atjaunināšana ““var” būtiski mainīt darbības pamatparametrus, vai arī tā “attieksies uz” būtiskiem darbības vides aspektiem” (104. punkts ar atsauci uz ACCC/C/2006/17 (Eiropas Kopiena), Secinājumi un ieteikumi, 2008. gada 2. maijs).
40 ACCC/C/2014/121 (Eiropas Savienība), minēts šo secinājumu 39. zemsvītras piezīmē.
41 Turpat, 109. un 120. punkts.
42 Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2024/1785 (2024. gada 24. aprīlis), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75 un Padomes Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (OV L, 2024/1785), 37. apsvērumu.
43 Skat. šo secinājumu 66. punktu.
44 ACCC/C/2014/104 (Nīderlande), Secinājumi un ieteikumi, 2017. gada 18. jūnijs, 65. punkts, kurā uzsvērts, ka atļautais darbības ilgums “acīmredzami ir īstenošanas nosacījums”. Saskaņā ar Orhūsas konvencijas piemērošana rokasgrāmatu “daudzās valstīs vides atļaujas tiek piešķir tikai uz ierobežotu laiku (parasti līdz 10 gadiem), un pēc tam tās jāatjauno un/vai jāatjaunina” (158. lpp.).
45 Šajā nozīmē skat. ACCC/C/2013/107 (Īrija), Secinājumi un ieteikumi, 2019. gada 19. augusts, 84. punkts.
46 Skat. šo secinājumu 67. punktu.
47 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā FCC Česká republika (C‑43/21, EU:C:2022:64, 67. punkts).
48 Vēja parku gadījumā sabiedrībai var būt vēlme paust viedokli par tādiem jautājumiem kā, piemēram, trokšņa vai vizuālā piesārņojuma līmenis (stroboskopiskais efekts) skat. vispārīgi Vandenput, T. un Vermer, D., “Éoliennes”, no: Delnoy, M. un Born, C.‑Hu., Actualités choisies en droit de l’urbanisme et de l’environnement, Limal, Anthemis, Liège, 2021, 218.–249. lpp., 228. lpp.
49 ACCC/C/2014/104 (Nīderlande), minēts šo secinājumu 44. zemsvītras piezīmē, 71. punkts; ACCC/C/2013/107 (Īrija), minēts šo secinājumu 45. zemsvītras piezīmē, 83. punkts, ACCC/C/2016/143 (Čehija), Secinājumi un ieteikumi, 2021. gada 26. jūlijs, 106. punkts; un ACCC/C/2014/121 (Eiropas Savienība), minēts šo secinājumu 39. zemsvītras piezīmē, 102. punkts.
50 ACCC/C/2013/107 (Īrija), minēts šo secinājumu 45. zemsvītras piezīmē, 84. punkts.
51 Skat. šo secinājumu 13. punktu.
52 Šajā nozīmē skat. ACCC/C/2013/107 (Īrija), minēts šo secinājumu 45. zemsvītras piezīmē, 85. punkts.
53 Skat. Orhūsas konvencijas 1. pantu, atbilstoši kuram “katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē [..] sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā [..]” (mans izcēlums).
54 Skat. ACCC/C/2014/121 (Eiropas Savienība), minēts šo secinājumu 39. zemsvītras piezīmē, 97. punkts, un ACCC/C/2016/143 (Čehija), minēts šo secinājumu 49. zemsvītras piezīmē, 103. punkts.
55 Skat. manus ievada apsvērumus šajos secinājumos.
56 Kā lēmusi Atbilstības komiteja, “konvencijā nav prasīts, lai IVN būtu obligāta sabiedrības dalības daļa; tajā prasīts vienīgi, lai gadījumā, kad valsts tiesību aktos IVN procedūra paredz sabiedrības dalību (Konvencijas I [pielikuma 20. punkts]), šādai sabiedrības dalībai tiktu piemēroti 6. panta noteikumi” (ACCC/C/2008/24 (Spānija), Secinājumi un ieteikumi, 2011. gada 8. februāris, 82. punkts).
57 Orhūsas konvencijas piemērošanas rokasgrāmata, 122. lpp.
58 Turpat.
59 Šo secinājumu 53. punkts.
60 Šo secinājumu 65. punkts.
61 Orhūsas konvencijas īstenošanas rokasgrāmata, 158. lpp.
62 Skat. šo secinājumu 74. punktu.