<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-800/19</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0800</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:124">EU:C:2021:124</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>18</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>18</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">M</HT></HT>. <HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑800/19</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Mittelbayerischer Verlag</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Michal Bobek</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti 2021. gada 23. februārī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑800/19</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Mittelbayerischer Verlag KG</HT></P><P>pret</P><P>SM</P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Warszawie</HT> (Varšavas apelācijas tiesa, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu</KEYWORD><KEYWORD>Fiziskas personas, kas pieprasa personisko tiesību aizsardzību, interešu centrs</KEYWORD><KEYWORD>Tiešsaistes publikācija</KEYWORD><KEYWORD>Vieta, kur iestājies notikums, kas radījis kaitējumu</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Polijas valstspiederīgais (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>prasītājs<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>), kas ir bijis ieslodzītais Aušvicas nometnē, cēla civilprasību Polijas tiesās pret Vācijas laikrakstu par to, ka tas tiešsaistē publicētā rakstā izmantojis apzīmējumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>poļu nāves nometne<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>, atsaucoties uz nacistu nāves nometni, kas Otrā pasaules kara laikā bija ierīkota (tolaik) okupētās Polijas teritorijā. Lai arī minētais raksts tiešsaistē bija pieejams tikai dažas stundas, pirms to izlaboja, prasītājs apgalvo, ka tiešsaistes publikācija ir kaitējusi viņa nacionālajai identitātei un cieņai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Vai Polijas tiesām ir starptautiska jurisdikcija izskatīt šādu prasību? Pamata tiesvedībā prasītājs vēlas iegūt ne vien naudas kompensāciju, bet arī citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus: tiesas rīkojumu, ar kuru izdevējam turpmāk aizliegts izmantot apzīmējumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>poļu nāves nometne<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>, un atvainošanās publikāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tādējādi izskatāmajā lietā Tiesai atkārtoti jāprecizē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171017">2017. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:766">EU:C:2017:766</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> kritēriji starptautiskas jurisdikcijas noteikšanai lietās par iespējamiem personisko tiesību pārkāpumiem, kas izdarīti ar tiešsaistes publikāciju. Tomēr izskatāmajā lietā ir diezgan specifiski apstākļi: persona, kas apgalvo, ka ir pārkāptas tās personiskās tiesības, attiecīgajā publikācijā nebija nosaukta vārdā. Tomēr šķiet, ka atbilstoši pašreizējai valsts judikatūrai Polijas valstspiederīgo personiskās tiesības ietver aizsardzību attiecībā uz viņu nacionālo identitāti, nacionālo cieņu, kā arī cieņu pret patiesību<?PAGE NO="2"?> saistībā ar Polijas tautas vēsturi. Turklāt tādās lietās, kāda ir izskatāmā lieta, šķiet, ka ir ticis nolemts, ka nacistu nāves nometnēs izdzīvojušo poļu personiskās tiesības šādi apgalvojumi ietekmē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Regulas (ES) Nr. 1215/2012<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 15. un 16. apsvērumā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>(15)</NO.P><TXT>Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils. Jurisdikcijai vienmēr vajadzētu būt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. [..]</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(16)</NO.P><TXT>Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā. Tas ir jo īpaši svarīgi strīdos par ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></TXT></NP></CONSID></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā ir noteikts: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Minētās regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>7. pantā, kurš ietilpst minētās regulas II nodaļas 2. iedaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Īpašā jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesību normas</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Polijas valdība rakstveida apsvērumos paskaidroja, ka Polijas Civilkodeksa 23. un 24. pantā ir aizsargāts plašs personisko tiesību loks. 23. pantā ir ietverts neizsmeļošs to personisko tiesību aspektu saraksts, kurus šī norma var aizsargāt. Šajās normās nav skaidri minēta nacionālā identitāte, nacionālā cieņa vai tiesības cienīt patiesību par Polijas tautas vēsturi. Tomēr Polijas<?PAGE NO="3"?> valdība uzskaitīja daudzus valsts tiesvedības piemērus, kuros apstiprināts, ka šie trīs aspekti tagad ir iekļauti personisko tiesību tvērumā, kas noteikts Polijas Civilkodeksa 23. pantā un kā to interpretējušas Polijas tiesas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Minētā valdība atsaucas tostarp uz spriedumiem, <HT TYPE="ITALIC">Sąd Okręgowy w Olsztynie</HT> (Olštinas reģionālā tiesa, Polija), 2015. gada 24. februāris, lieta Nr. I C 726/13; <HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Białymstoku</HT> (Bialistokas apelācijas tiesa, Polija), <DATE ISO="20150930">2015. gada 30. septembris</DATE>, lieta Nr. I ACa 403/15; <HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Warszawie</HT> (Varšavas apelācijas tiesa, Polija), <DATE ISO="20160331">2016. gada 31. marts</DATE>, lieta Nr. I ACa 971/15; <HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Krakowie</HT> (Krakovas apelācijas tiesa, Polija), <DATE ISO="20161222">2016. gada 22. decembris</DATE>, lieta Nr. I ACa 1080/16, un <HT TYPE="ITALIC">Sąd Okręgowy w Krakowie</HT> (Krakovas reģionālā tiesa, Polija), <DATE ISO="20181228">2018. gada 28. decembris</DATE>, lieta Nr. I C 2007/13.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Polijas valdība apgalvo, ka šīs tiesības ir iespējams pārkāpt individuālos gadījumos, kā arī ar apgalvojumiem, kas attiecas uz lielāku cilvēku grupu, tai skaitā visu nāciju. Lai celtu prasību par šādu apgalvojumu, prasītājam jāpierāda, ka minētais apgalvojums viņu ietekmējis individuāli. Šāda ietekme uz individuālām personām it īpaši ir apstiprināta attiecībā uz bijušajiem nacistu nāves nometņu ieslodzītajiem, kuri var atsaukties uz savu personisko tiesību pārkāpumu <HT TYPE="ITALIC">vis‑à‑vis</HT> šo nometņu aprakstu, izmantojot apzīmētāju <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>poļu<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>. Saskaņā ar valsts judikatūru šī apzīmētāja lietošana uzliek vainu par nāves nometņu eksistenci kā tādu tai cilvēku grupai, kuras locekļi paši bija šādu nometņu ieslodzītie, tādējādi ierosinot, ka upuri faktiski bija arī varmākas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Tādējādi būtībā iesniedzējtiesa apstiprina, vienlaikus izklāstot iemeslus juridiska nolēmuma lūgumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Iesniedzējtiesa turklāt šajā ziņā atsaucas uz spriedumu, <HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Warszawie</HT> (Varšavas apelācijas tiesa), <DATE ISO="20190909">2019. gada 9. septembris</DATE>, lieta Nr. I ACz 509/19, kas tika pasludināts līdzīgā lietā pret citu Vācijas sabiedrību.</P></NOTE>, ka atbilstoši valsts tiesībām Polijas valstspiederīgo personiskās tiesības ietver viņu nacionālās identitātes, nacionālās cieņas aizsardzību un tiesības cienīt patiesību par Polijas nācijas vēsturi. Šajā ziņā tiek uzskatīts, ka nepatiesi apgalvojumi par nacistu nāves nometnēm pārkāpj nacistu nāves nometnēs izdzīvojušo poļu tiesības. Attiecīgi tiek uzskatīts, ka tādos gadījumos, kāds ir pamatlietā esošais, šīm personām ir tiesības celt prasību atbilstoši valsts tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Prasītājs pamatlietā ir polis, kurš dzīvo Varšavā. Otrā pasaules kara laikā viņš bija Aušvicas nometnes ieslodzītais. Šobrīd viņš ir iesaistījies aktivitātēs ar mērķi veicināt sabiedrības apziņu par upuriem, kas ir cietuši no noziegumiem, kurus nacistiskā Vācija Otrā pasaules kara laikā pastrādājusi pret poļiem. Šīs darbības ietver tostarp dalību izglītojošos pasākumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Atbildētāja pamatlietā, <HT TYPE="ITALIC">Mittelbayerischer Verlag KG</HT>, ir juridiska persona, kas dibināta Rēgensburgā (Vācijā). Tā vācu valodā publicē reģionāla rakstura tiešsaistes žurnālu tīmekļvietnē www.mittelbayerische.de, kurš, protams, ir pieejams arī citās valstīs, tostarp Polijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><DATE ISO="20170415">2017. gada 15. aprīlī</DATE> minētajā tīmekļvietnē tika publicēts raksts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/><HT TYPE="ITALIC">Ein Kämpfer und sein zweites Leben</HT><QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> (Cīnītājs un viņa otrā dzīve). Publikācijā stāstīts par Čenstohovā [<HT TYPE="ITALIC">Częstochowa</HT>] (Polija) dzimušā, Holokaustā izdzīvojušā ebreja <HT TYPE="ITALIC">Israel Offman</HT> likteni. Viņš bijis ieslodzītais nometnēs Bližinā [<HT TYPE="ITALIC">Bliżyn</HT>] un Aušvicā-Birkenavā [<HT TYPE="ITALIC">Auschwitz</HT>–<HT TYPE="ITALIC">Birkenau</HT>], Zaksenhauzenē [<HT TYPE="ITALIC">Sachsenhausen</HT>] un Dahavā [<HT TYPE="ITALIC">Dachau</HT>] un strādājis piespiedu darbu Leonbergā [<HT TYPE="ITALIC">Leonberg</HT>] un Platlingā [<HT TYPE="ITALIC">Plattling</HT>]. Pēc Otrā pasaules kara viņš beidzot apmetās uz dzīvi Vācijā. Raksta sākumā vēstīts, kā 1961. gadā, kad piedzima <HT TYPE="ITALIC">I. Offman</HT> trešais bērns, Lejasbavārijas dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis atteicās reģistrēt vārdu, kuru vecāki bija izvēlējušies meitai – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Faya<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>. Ierēdnis apgalvoja, ka šis vārds izklausoties pārāk sveši un vāciski to nevarot izrunāt. Rakstā ir paskaidrots, ka vecāki vēlējās meitai dot vārdu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Faya<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, jo tāds vārds bija <HT TYPE="ITALIC">I. Offman</HT> māsai, kura, citējot raksta sākotnējo saturu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>tika noslepkavota Treblinkas poļu nāves nometnē<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka ir vēsturisks fakts, ka Treblinkas nometne bija nacistiskās Vācijas nāves nometne, kas bija ierīkota Otrā pasaules kara laikā okupētās Polijas teritorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka sākotnējais apzīmējums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Treblinkas poļu nāves nometne<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> bija atrodams tīmeklī tikai dažas stundas <DATE ISO="20170415">2017. gada 15. aprīlī</DATE> no plkst. 5.00, kad viss raksts tika ievietots tīmeklī, līdz aptuveni plkst. 13.40, kad pēc Polijas konsulāta Minhenē (Vācija) elektroniskajā sarakstē paustā aizrādījuma norādītais fragments tika aizstāts frāzi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>kuru nacisti noslepkavoja Treblinkas vācu nāves nometnē okupētajā Polijā<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>. Šī raksta zemsvītras piezīmē ir sniegts īss skaidrojums, ka sākotnēji tekstā tika lietota frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Treblinkas poļu nāves nometne<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>, bet pēc tam tā tika labota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><DATE ISO="20171127">2017. gada 27. novembrī</DATE> prasītājs cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Sąd Okręgowy w Warszawie</HT> (Varšavas reģionālā tiesa, Polija). Prasības pieteikumam viņš pievienoja apstrīdētās publikācijas labotās redakcijas izdruku. Prasības pieteikumā viņš nenorādīja apstākļus, kādos bija uzzinājis par publikāciju. Prasītājs lūdz aizsargāt viņa personiskās tiesības, jo īpaši viņa nacionālo identitāti un nacionālo cieņu, un proti:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>aizliegt atbildētājai jebkādā veidā izplatīt jēdzienus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>poļu nāves nometne<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>poļu koncentrācijas nometne<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> gan vācu, gan jebkurā citā valodā attiecībā uz vācu koncentrācijas nometnēm, kuras Otrā pasaules kara laikā atradās okupētajā Polijā;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest atbildētājai tās tīmekļvietnē publicēt prasības pieteikumā norādītā satura paziņojumu, kurā tā atvainojas prasītājam par tā personisko tiesību aizskārumu tiešsaistes publikācijā, no kuras varēja izsecināt, ka Treblinkas nāves nometni izveidoja un vadīja poļi;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest atbildētājai samaksāt summu <FT TYPE="NUMBER">50000</FT> Polijas zlotu (PLN) apmērā par labu <HT TYPE="ITALIC">Polski Związek Byłych Więźniów Politycznych Hitlerowskich Więzień i Obozów Koncentracyjnych</HT> (Nacistu cietumu un koncentrācijas nometņu bijušo politisko ieslodzīto Polijas savienība).</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Pamatojot Polijas tiesas starptautisko jurisdikciju, prasītājs atsaucās uz Tiesas spriedumu <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Atbildētāja iesniedza lūgumu noraidīt prasības pieteikumu, jo Polijas tiesām neesot jurisdikcijas. Atbildētāja uzsver, ka atšķirībā no situācijas lietā <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT>, tiešsaistes publikācija, kas kļuva par prasības pamatu, neattiecas tieši uz prasītāju. Tāpat atbildētāja atsaucas uz savas darbības reģionālo profilu un darbības jomu, kas aptver Augšpfalcu (Bavārija, Vācija) un galvenokārt koncentrējas uz reģionālajām ziņām. Savukārt, piemēram, sadaļa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Vācija un pasaule<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> lapas izvēlnē atrodas tikai ceturtajā vietā. Tāpat arī atbildētāja uzsvēra, ka tīmekļvietne ir pieejama tikai vācu valodā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20190405">2019. gada 5. aprīļa</DATE> nolēmumu <HT TYPE="ITALIC">Sąd Okręgowy w Warszawie</HT> (Varšavas reģionālā tiesa) noraidīja atbildētājas lūgumu noraidīt prasību. Tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti. Tā norādīja, ka laikposmā no <DATE ISO="20170415">2017. gada 15. aprīļa</DATE> līdz <DATE ISO="20181129">2018. gada 29. novembrim</DATE> atbildētājas tīmekļvietni apmeklēja vairāk nekā <FT TYPE="NUMBER">32000</FT> cilvēku no Polijas. To valstu vidū, no kurām cilvēki apmeklē šo tīmekļvietni, Polija bija četrpadsmitajā vietā no divdesmit piecām. Attiecīgi atbildētāja varēja paredzēt, ka publikācija var sasniegt lasītājus citās valstīs, tostarp Polijā. Tā varēja arī paredzēt, ka poļu lasītāji varētu pamanīt, ka internetā ir publicēts raksts, kurš satur frāzi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>poļu nāves nometnes<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>. Ņemot vērā to, ka ar interneta palīdzību publikācija ir pieejama Polijā, kā arī ņemot vērā publikācijas saturu, Polijas teritoriju var uzskatīt par personisko tiesību iespējamo aizskaršanas vietu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190425">2019. gada 25. aprīlī</DATE> atbildētāja pārsūdzēja pirmās instances tiesas nolēmumu iesniedzējtiesā, <HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Warszawie</HT> (Varšavas apelācijas tiesa, Polija). Atbildētāja apgalvoja, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts bija piemērots nepareizi un nebija saprātīgas iespējas paredzēt, ka tiesvedība tiktu uzsākta Polijā. Tā apgalvo – ja raksta saturs attiecas uz citu personu, kas nav prasītājs vai arī tas neattiecas ne uz vienu konkrētu personu, tad atbildētājai nav objektīvu iespēju paredzēt tiesu, kurā tā var tikt iesūdzēta. Atbildētāja norādīja, ka strīdīgā raksta saturs ir tik lielā mērā attālināts no Polijas, ka objektīvi nav iespējams racionāli paredzēt tiesvedību Polijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Warszawie</HT> (Varšavas apelācijas tiesa) ar rīkojumu uzlika prasītāja pārstāvim precizēt prasības pieteikuma faktus. Prasītājam bija arī jānorāda, vai viņš prot vācu valodu, kad (pirms vai pēc strīdīgā jēdziena labojuma) un kā (tieši internetā vai no trešām personām) viņš bija uzzinājis par publikāciju. Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka atbilde uz šiem jautājumiem netika saņemta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai Regulas Nr. 1215/2012 15. un 16. apsvērumā ietvertā prasība par saprātīgi paredzamu iespēju noteikt jurisdikciju ir piemērojama pamatlietā esošajai situācijai. Tiesa atzīst, ka frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>poļu nāves nometne<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> visticamāk Polijā tiks uztverta negatīvi. Daļai lasītāju tā var radīt maldinošu priekšstatu, ka nāves nometnes tika ierīkojuši poļi un ka viņi ir atbildīgi par tajos izdarītajiem noziegumiem, tādējādi aizvainojot tos poļus, kuri paši bija ieslodzīti nāves nometnēs vai kuru radiniekus Otrā pasaules kara laikā nacistu okupanti nogalināja. Tomēr iesniedzējtiesai arī rodas jautājums, vai no izskatāmās lietas konkrētajiem apstākļiem varētu izsecināt, ka atbildētāja varēja racionāli paredzēt, ka apskatītās publikācijas dēļ to var iesūdzēt Polijas tiesā lietā par personisko tiesību pārkāpumu arī tad, ja prasītājs ne tieši, ne netieši rakstā netika pieminēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Warszawie</HT> (Varšavas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>1)</NO.P><TXT>Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda jurisdikcija, kura balstīta uz interešu centra piesaistes kritēriju, ir piemērojama lietā fiziskās personas prasībā par tās personisko tiesību aizsardzību gadījumā, kad interneta publikācija, kuru prasītājs uzskata par tā tiesības aizskarošu, nesatur informāciju, kas tieši vai netieši attiecas uz šo konkrēto fizisko personu, bet satur informāciju un apgalvojumus, kas norāda uz tādas kopienas (aplūkojamā lietā – tautas) nosodāmo rīcību, kurai pieder prasītājs, ko prasītājs uzskata par personisko tiesību aizskārumu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai lietā par mantisko vai nemantisko personisko tiesību aizsardzību pret aizskaršanu internetā, izvērtējot Regulas [Nr. 1215/2012] 7. panta 2. punktā ietvertos jurisdikcijas pamatus, proti, izvērtējot, vai valsts tiesa ir tās vietas tiesa, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, ir jāņem vērā tādi apstākļi kā:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>lasītāju loks, kam principā tiek adresēta tā tīmekļvietne, kurā aizskārums tika pieļauts,</P></ITEM><ITEM><P>valoda, kas tiek izmantota šajā tīmekļvietnē un publikācijā, par kuru notiek strīds,</P></ITEM><ITEM><P>laikposms, kādā tīmekļvietnē ievietotā strīdīgā informācija, par kuru notiek strīds, bija pieejama lasītājiem,</P></ITEM><ITEM><P>individuālie prasītāja apstākļi, piemēram, prasītāja kara laika pieredze un tā pašreizējā sabiedriskā darbība, kas aplūkojamā lietā tiek minēti kā faktors, kurš attaisno īpašas<?PAGE NO="6"?> tiesības apstrīdēt tiesā tādu apgalvojumu izplatīšanu, kas ir vērsti pret kopienu, kurai pieder prasītājs?<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></P></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, atbildētājs, Polijas valdība un Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Iesākumā atgādināšu judikatūru saistībā ar starptautisku jurisdikciju lietās, kas attiecas uz iespējamu kaitējumu cilvēka personiskajām tiesībām atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam (A). Pēc tam aplūkošu izskatāmās lietas īpatnības (B). Tad izskaidrošu, kāpēc jautājums par to, vai persona ir nosaukta vārdā, nevar būt izšķirošs kritērijs, lai noteiktu vai attiecīgajā jurisdikcijā varētu būt radies kaitējums (C). Tālāk pievērsīšos jautājumam par tiesas atrašanās valsts paredzamību (D). Visbeidzot, izdarīšu secinājumus, ierosinot, ka pašreizējās Savienības tiesības ir samērā pretimnākošas attiecībā uz starptautiskas jurisdikcijas atzīšanu lietās, kurās internetā ir nodarīts kaitējums personas reputācijai, tomēr šādu prasību būtībai ir ierobežojumi, kas valsts tiesai ir jāņem vērā (E).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Divu veidu jurisdikcija, pamatojoties uz vietu, kurā iestājies notikums, kas rada kaitējumu saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu attiecībā uz personisko tiesību pārkāpumu, kurš izdarīts tiešsaistē</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Tiesas judikatūrā par to, kas tagad ir Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts, vienmēr ir bijusi uzsvērta nepieciešamība saglabāt starptautisko jurisdikciju iespējamo cietušo prasībās par kaitējumu. Tādējādi Tiesa nemainīgi ir uztvērusi šo normu kā tādu, kas attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">abiem</HT> elementiem – vietu, kur iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un vietu, kur kaitējums radīts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Sākot ar spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761130">1976. gada 30. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bier</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>21/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:166">EU:C:1976:166</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Attiecībā uz personisko tiesību pārkāpšanu daļā, kurā minēta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, pakāpeniski ir iedibināti divi atšķirīgi jurisdikcijas pamati.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Lietā <HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">drukātām</HT> publikācijām Tiesa saistīja šo vietu ar jebkuru dalībvalsti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>kurā [iespējami aizskarošā] publikācija ir izplatīta un kurā saskaņā ar cietušās personas apgalvoto ir aizskarta tās reputācija<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>, turklāt šīs tiesas ir kompetentas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>lemt tikai par zaudējumiem, kas ir radušies valstī, kuras tiesā ir celta prasība<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950307">1995. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑68/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:61">EU:C:1995:61</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tādējādi tika radīta tā dēvētā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>mozaīkas pieeja<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Sīkāk skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:554">EU:C:2017:554</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> ar tajā ietvertajām atsaucēm).</P></NOTE>. Tās pamatā ir izpratne, ka iespējami neslavu ceļoša publikācija rada <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>kaitējumu cietušajam<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> visās vietās, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>kur publikācija ir tikusi izplatīta, ja cietušais ir tur pazīstams<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, un attiecīgi šo valstu tiesas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>ir teritoriāli vispiemērotākās, lai izvērtētu apmelojumu, kas veikts šajā valstī, un noteiktu attiecīgā kaitējuma apmērus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950307">1995. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑68/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:61">EU:C:1995:61</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Pēc Tiesas sprieduma <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT> spriedums <HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> tika attiecināts uz tiešsaisti. Patiešām, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT> Tiesa atzina <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> izrietošā zaudējumu materializēšanās kritērija piemērošanas grūtības interneta gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>tāda aizskāruma smagumu, kas var tikt nodarīts personisko tiesību subjektam, kurš konstatē, ka šīs tiesības apdraudoša informācija ir<?PAGE NO="7"?> pieejama ikvienā pasaules vietā<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tāpēc Tiesa izlēma pielāgot Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta interpretāciju <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>tādā ziņā, lai no internetā veikta personisko tiesību apdraudējuma cietusī persona varētu atkarībā no Eiropas Savienībā ar šo aizskārumu izraisīta kaitējuma materializēšanās vietas vērsties <HT TYPE="ITALIC">vienā tiesā par visu šo kaitējumu</HT><QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Turpat, 48. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Šādā veidā radās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> jurisdikcijas pamats. Tiesa norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>internetā ievietotas informācijas ietekmi uz personas personiskajām tiesībām vislabāk var novērtēt tiesa tajā vietā, kurā atrodas apgalvotās aizskartās personas interešu centrs<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Turpat.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tomēr, un tas ir būtiski, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT> noteiktais interešu centrs neaizvietoja spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> radīto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>mozaīku<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> attiecībā uz publikācijām tiešsaistē. Tas tika <HT TYPE="ITALIC">pievienots</HT> papildus kā alternatīva. Attiecīgi cietušais, kura personiskās tiesības, iespējams, ir pārkāptas tiešsaistē, var izvēlēties vai nu i) dalībvalsts tiesu vietā, kurā atrodas viņa interešu centrs attiecībā uz visu radīto kaitējumu, vai ii) vienas vai vairāku dalībvalstu tiesu attiecībā uz to kaitējuma daļu, kas radīta šajā(-s) valstī(-s)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Turpat, 52. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Savos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Mani secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:554">EU:C:2017:554</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> es mēģināju pārliecināt Tiesu, ka šāda pieeja ir nepareiza. Ne vien tādēļ, ka tas rada nozīmīgas praktiskas problēmas, mozaīkas pieeju attiecinot uz tiešsaistes publikācijām, bet šādu izvēli arī nevar pamatot ne ar vienu no tiem principiālajiem argumentiem, ko izmanto tās atbalstam. Vēl jo vairāk, tas nevienai no pusēm nebūt neuzlabo situāciju – izņemot vajāšanas gadījumus –, bet drīzāk ievērojami samazina un varbūt pat izslēdz iespēju atbildētājam noteikt, kur viņš vai viņa varētu tikt iesūdzēti tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> Tiesa nolēma saglabāt šo duālo pieeju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171017">2017. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:766">EU:C:2017:766</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr Tiesa paskaidroja, ka prasības, kuru mērķis ir panākt labojumu un iespējami kaitējumu radījušā tiešsaistes satura izņemšanu, var izskatīt tikai tās dalībvalsts tiesas, kurā atrodas prasītāja interešu centrs. Tā kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>prasība [..] nav nodalāma<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>, tā var tikt izvirzīta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>tikai vienā kompetentā tiesā, lai tā atzītu visu prasību kopumā par zaudējumu atlīdzību<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Turpat, 48. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tādējādi šķiet, ka pēc sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> tiesas ar ierobežoto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> veida jurisdikciju var piešķirt tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>dalāmus<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> tiesību aizsardzības līdzekļus, turpretī tiesas ar pilno <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> jurisdikciju var piešķirt abus tiesību aizsardzības līdzekļus – gan <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>dalāmos<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, gan <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>nedalāmos<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Protams, papildus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>pilnajai<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> jurisdikcijai attiecībā uz visiem tiesību aizsardzības līdzekļiem tā vienmēr būtu pieejama atbildētāja domicila valsts tiesā saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu; skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tiesa skaidri nenorādīja, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi ietilpst kurā kategorijā. Tomēr jāpieņem, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>dalāmi<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> tiesību aizsardzības līdzekļi būtībā nozīmē naudas kompensāciju (un iespējams, arī citus tiesību aizsardzības līdzekļus, kurus var sadalīt atbilstoši jurisdikcijas robežām), turpretī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>nedalāmi<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> tiesību aizsardzības līdzekļi ir visi tie, kurus reāli var piešķirt un izpildīt tikai vienreiz, jo tad, kad tie ir izpildīti, tiem ir sekas visur (informācijas labojumi vai izņemšana).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Visbeidzot, līdz šim judikatūra ir bijusi samērā neskaidra attiecībā uz skaidriem nosacījumiem, kam jābūt izpildītiem, lai varētu noteikt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> veida vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> jurisdikciju. No vienas puses, attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> veida jurisdikciju Tiesas judikatūrā ir minētas divas prasības: saturam, par kuru ir sūdzība, jābūt bijušam pieejamam attiecīgajā dalībvalstī un prasītāja personiskajām tiesībām radītajam kaitējumam ir jābūt notikušam šajā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950307">1995. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Shevill</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑68/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:61">EU:C:1995:61</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171017">2017. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:766">EU:C:2017:766</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Autortiesību pārkāpumu kontekstā skat. arī spriedumu, 2015. gada 22. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hejduk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑441/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:28">EU:C:2015:28</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>Interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> jurisdikcijai, no otras puses, skaidri nepieciešams vairāk. Tomēr, iespējams, tāpēc, ka šī pieeja ir radusies un apstiprināta lietās, kurās bijusi <HT TYPE="ITALIC">īpaši cieša saikne</HT> starp strīdu un tās vietas tiesu, kurā noticis kaitējuma fakts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171017">2017. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:766">EU:C:2017:766</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, kā rezultātā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>cietušā interešu centrs<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> ir cietušā domicils<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Turpat, 33. punkts.</P></NOTE>, judikatūrā nav īpaši precīzu kritēriju attiecībā uz konkrētiem faktoriem vai citiem elementiem, kas būtu jāņem vērā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Izskatāmās lietas īpatnības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Šādā juridiskā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai ir iespējams interešu centrs prasītājam, kurš konkrētajā publikācijā nebija <HT TYPE="ITALIC">individuāli identificēts</HT>. Šajos secinājumos dodu priekšroku šīs frāzes izmantošanai, nevis frāzei, kuru izmantojusi iesniedzējtiesa, kas norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>interneta publikācija [..] nesatur informāciju, kura tieši vai netieši <HT TYPE="ITALIC">attiecas</HT> uz šo konkrēto fizisko personu<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>. Tam, vai prasītājs publikācijā ir <HT TYPE="ITALIC">individuāli identificēts</HT>, vai tas būtu i) nosaucot viņu vārdā vai ii) minot unikālas personiskas īpašības vai apstākļus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Minot kā piemēru: nav lielas atšķirības, vai tiešsaistes publikācijā, kas iespējami ietver neglaimojošus izteicienus par kādu personu, būtu minēts i) M. Bobeks vai ii) tas jukušais čehs, kas šobrīd strādā Tiesā par ģenerāladvokātu. Abos gadījumos nav šaubu, ka šo secinājumu autors būtu pietiekami <HT TYPE="ITALIC">individuāli identificēts</HT>, pat ja otrajā gadījuma viņš netiek (skaidri) nosaukts vārdā.</P></NOTE>, būtu jābūt relatīvi objektīvam faktu izvērtējumam. Tas, cik lielā mērā publicētā informācija <HT TYPE="ITALIC">attiecas</HT> uz konkrētu fizisku personu, ir (diezgan subjektīvs) novērtējums, kas jau ietver sevī sniegtās informācijas elementu izvērtēšanu un kas drīz pāraug lietas izvērtējumā pēc būtības, tas ir, par to, ciktāl šī persona ir tikusi ietekmēta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Pēdējo situāciju apstiprina iepriekš minētā valstu judikatūra (šo secinājumu 8.–10. punkts), kura, šķiet, rada tiesisku pieņēmumu vai drīzāk tiesisku fikciju, ka konkrēta veida publikācija <HT TYPE="ITALIC">attiecas</HT> uz konkrētu cilvēku grupu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā par attiecīgajiem elementiem, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai pastāv pietiekama saikne, lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Ņemot vērā prasītos tiesību aizsardzības līdzekļus, iesniedzējtiesa vaicā konkrēti par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> jurisdikciju. Patiešām, prasītājs iesniedzējtiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. šo secinājumu 16. punktu.</P></NOTE> lūdz trīs atsevišķus tiesību aizsardzības līdzekļus: naudas kompensāciju, aizliegumu atbildētājam turpmāk izmantot apstrīdēto jēdzienu, kā arī publisku atvainošanos prasītājam. Nav precizēts, vai prasītā naudas kompensācija ir domāta kā atlīdzība par visu iespējamo kaitējumu vai tikai par to kaitējumu, kas radies Polijas tiesu jurisdikcijā. Tomēr un jebkurā gadījumā izskatās, ka abi pārējie tiesību aizsardzības līdzekļi ir <HT TYPE="ITALIC">nedalāmi</HT>, proti, tos var piešķirt tikai tiesa, kam ir jurisdikcija, kuras pamatā ir prasītāja interešu centrs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Pretstatā tiem, kurus potenciāli iegūst, pamatojoties uz mozaīkas pieejas judikatūru attiecībā uz kaitējumu, kas noticis to teritorijā (skat. iepriekš šo secinājumu 35. un 36. punktu). Jāatkārto, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>pilna<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> jurisdikcija attiecībā uz visiem tiesību aizsardzības līdzekļiem būtu pieejama arī atbildētāja domicila vietā saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tomēr ir skaidrs, ka, pamatojoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas izklāstīta šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, <HT TYPE="ITALIC">paralēli</HT> iespējamai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> jurisdikcijai vēl joprojām saglabājas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> veida jurisdikcija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Šai paralelitātei ir samērā nopietnas sekas. Ja vien Tiesa izskatāmās lietas kontekstā nevēlas radikāli pārskatīt judikatūru par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> judikatūru vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> veida judikatūru, vai pat to pastāvošo paralēlo pastāvēšanu, kas izklāstīta lietā <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT> un nesen apstiprināta lietā <HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Kritiskam skatam par Tiesas judikatūru šajā kontekstā skat., piemēram, Hess, B., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>The Protection of Privacy in the Case Law of the CJEU<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>, <HT TYPE="ITALIC">Protecting Privacy in Private International and Procedural Law and by Data Protection</HT>, Nomos, Bādenbādene, 2015, 106. lpp.; Reymond, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>The ECJ eDate Decision: A Case Comment<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>, <HT TYPE="ITALIC">Yearbook of Private International Law</HT>, XIII sēj., SELP, 2011, 502.–503. lpp.; Stadler, A., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>Anmerkung zu EuGH, Urteil v. <DATE ISO="20171017">17.10.2017</DATE>. – C‑194/16 Bolagsupplysningen OÜ, Ingrid Ilsjan/Svensk Handel AB<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, <HT TYPE="ITALIC">Juristenzeitung</HT>, 73. sēj., 2018, 98. lpp.</P></NOTE>, vai arī, to darīdama, iespējams, aplūkot sīkāk spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Bier</HT> tiešsaistes neatļautu darbību kontekstā kopumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. iepriekš šo secinājumu 25. punktu. Kā nesenāko piemēru skat. ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Campos Sánchez‑Bordona</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Verein für Konsumenteninformation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑343/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:253">EU:C:2020:253</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Juridiskajā literatūrā piemērus ierosinājumam vispār atcelt Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta daļu par vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu tiešsaistes lietās kopumā, skat. Lutzi, T., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>Internet Cases in EU Private International Law – Developing a Coherent Approach<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>, <HT TYPE="ITALIC">International &amp; Comparative Law Quarterly</HT>, 66. sēj., 2017, 710.–712. lpp.</P></NOTE>, ir diezgan skaidrs, ka neatkarīgi no tā, vai (iespējami) cietušai pusei tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, galu galā būtu interešu centrs, vienmēr būs pieejama <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> veida jurisdikcija, kas pieļauj <HT TYPE="ITALIC">jebkuras</HT> valsts tiesas jurisdikciju attiecībā uz to dalāmo tiesību aizsardzības līdzekļu daļu (naudas kompensāciju noteikti), kas attiecas uz tās teritorijā radīto kaitējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Esošā lieta tādējādi, atkārtoju vēlreiz, ilustrē, kāpēc pastāvošā abu veidu judikatūras paralelitāte rada problēmas vismaz divos līmeņos. Pirmkārt, ir samērā veltīgs pasākums iesaistīties kaislīgās diskusijās par to, kur tieši varētu būt cietušās puses interešu centrs, kontekstā, kurā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> veida jurisdikcija jebkurā gadījumā būs pieejama potenciāli 27 dalībvalstīs. Otrkārt, līdz šim brīdim interešu centrs faktiski ir ticis pielīdzināts prasītāja domicilam, pieņemot, ka tā būs vieta, kurā cietušā reputācija tiks ietekmēta visvairāk. Šajā kontekstā nav skaidrs, cik daudz brīvības ir palicis diskusijai par jebkādiem <HT TYPE="ITALIC">objektīvi</HT> saistošiem faktoriem, kas savienotu diskusiju ar attiecīgās dalībvalsts tiesu, jo interešu centra jēdziens ir veidots, pamatojoties uz iespējamā cietušā <HT TYPE="ITALIC">subjektīvo</HT> situāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P><DATE ISO="20171017">2017. gada 17. oktobra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:766">EU:C:2017:766</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 33. punkts, kurā ir atsauce uz šo vietu kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/><HT TYPE="ITALIC">cietušā</HT> interešu centru<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/> (mans izcēlums), nevis <HT TYPE="ITALIC">strīda</HT> interešu centru (vai, kā tam pareizi vajadzētu būt, smaguma centru).</P></NOTE>. Tādējādi no praktiskā viedokļa vienīgais, kas ir jāveic, ir jānoskaidro vieta, kur atrodas cietušā domicils, un šo faktisko <HT TYPE="ITALIC">forum actoris</HT> varētu atspēkot tikai tad, ja šim cietušajam attiecīgajā vietā vispār ir ārkārtīgi maz sociālās mijiedarbības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Esošo judikatūru īsti neatbalstu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Šķiet, to esmu nepārprotami darījis zināmu savos secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:554">EU:C:2017:554</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), aicinot Tiesas virspalātu pārskatīt spriedumu <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT>.</P></NOTE>. Manuprāt, Tiesai kādudien šī judikatūra būs jāpārskata. Tomēr nedomāju, ka izskatāmā lieta tam ir piemērota diezgan vienkārša iemesla dēļ – būtiskākais jautājums šajā lietā neattiecas uz starptautisko jurisdikciju, bet drīzāk uz prasības būtību un personisko tiesību saturu un būtību, kā tos, šķiet, atzīst valsts tiesībās. Tomēr jautājums par to, kura persona var racionāli apgalvot, ka ir cietusī, un kāds ir (personisko) tiesību tvērums, kas varētu būt pārkāpts ar iespējami apmelojošu tiešsaistes publikāciju, galvenokārt ir jautājums par prasības pamatotību, kas noteikta piemērojamos valsts tiesību aktos. Tas nav (un nav bijis iepriekšējās lietās) jautājums par jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam (vai tās priekštečiem).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Minēto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai šai lietā ievērot šauru un minimālistisku pieeju. Būtībā izskatāmā lieta attiecas uz vienu jautājumu: vai attiecībā uz nedalāmiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, proti, aizliegumu turpmāk izmantot noteiktu apgalvojumu un atvainošanās publicēšanu, puses, kura apgalvo tiešsaistes publikācijas radītu kaitējumu, interešu centra kritērija piemērošanu neļauj tas, ka persona attiecīgajā publikācijā nav nosaukta vārdā?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Būt vai nebūt nosauktam vārdā – vai tas ir būtiski, lai rastos kaitējums atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam?</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Atbildētājs un Komisija būtībā apgalvo, ka iespējama personisko tiesību pārkāpuma gadījumā cietušie drīkst vērsties savu interešu centra tiesās tikai tad, ja attiecīgajā publikācijā <HT TYPE="ITALIC">viņi ir nosaukti vārdā</HT>. Abas šīs lietā iestājušās personas izvirza vairākus argumentus tam, kā atšķirt izskatāmās lietas faktus no lietu <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> faktiem. Tie brīdina par bīstamu starptautiskās jurisdikcijas paplašināšanu, kas varētu rasties, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> jurisdikcija būtu pieejama ne tikai tiem indivīdiem, kas skaidri ir norādīti publikācijā, bet arī citiem nenoteiktiem nacionālu, etnisku, reliģiozu vai citu grupu locekļiem, kuri tiešsaistes publikācijā pieminēti tikai netieši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Attiecībā uz noteikumu, kuru abas puses rosina Tiesu formulēt, ierosinātā pieeja būtībā ir šāda: tā kā prasītājs attiecīgajā publikācijā nav nosaukts vārdā, izdevējs nav varējis racionāli paredzēt, ka prasītāju publikācija ietekmēs. Tādējādi, lai tiktu atzīta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> jurisdikcija, ir nepieciešams, lai (iespējamais) prasītājs publikācijā būtu nosaukts vārdā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo ierosinājumu es būtu gatavs piekrist abām pusēm, kas iestājušās lietā, tikai no cita skatpunkta – izdevējam noteikti būtu nepieciešama racionāla paredzamības iespēja attiecībā uz to, kur viņa publikācija varētu radīt kaitējumu. Jābūt ārējai robežai, lai noteiktu vietu, kur kaitējums varētu rasties. Tomēr nākamajā sadaļā (D) izskaidrošu, ka tas nenozīmē vai esošajā judikatūrā noteikti nenozīmēja, ka starptautiskā jurisdikcija aprobežotos ar vietām, kuras izdevēji racionāli būtu paredzējuši. Turklāt ir atšķirība starp objektīvu paredzamību kaitējumam, ko konkrēts apgalvojums varētu radīt, un konkrēta prasītāja identitātes paredzamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tomēr attiecībā uz otro ierosinājumu, ko izvirza atbildētājs un Komisija, nepiekrītu, ka pastāv noteikums, kas nosaka – <HT TYPE="ITALIC">lai būtu</HT> uz iespējamā cietušā interešu centru balstīta jurisdikcija, šai personai attiecīgajā publikācijā jābūt nosauktai vārdā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir taisnība, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> jurisdikcija nav pieejama pilnīgi visos un jebkādos apstākļos. Pastāv iespēja, ka kādā konkrētā lietā šāds centrs gluži vienkārši var nebūt. Taču tas tā ir situācijās, kurās personas patiešām publikācijā ir izceltas, nosaucot tās vārdā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171017">2017. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:766">EU:C:2017:766</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pārējo – noteikti piekrītu, ka ir jāpastāv dabiskai korelācijai: ja persona publikācijā ir nosaukta vārdā vai citādi skaidri individuāli identificēta, ir godīgi pieņemt, ka izdevējam būtu bijis jāzina vai vismaz pienācīgi bijis jāpieņem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Realitātē tāda satura publicēšana, kurā ir atsauces uz personu, nekādā veidā nenodrošina, ka izdevējs zina šīs personas interešu centra atrašanās vietu. Tiek vienkārši pieņemts, ka tas izrāda pienācīgu rūpību.</P></NOTE>, ka šādai personai, iespējams, kaut kur būs interešu centrs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Un otrādi, tāda satura izdevējs, kurš uz konkrētu personu neatsaucas, reti kad nonāks šādā situācijā. Tomēr – vai tas izslēdz iespēju, ka izdevējs var tiešsaistē publicēt saturu, kas jebkuras racionālas interpretācijas rezultātā būs uztverama kā tāda, kas radīs kaitējumu samērā skaidrā un paredzamā vietā?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Nav skaidri novilktu robežu, kas šajā ziņā varētu kalpot kā nepārprotams jurisdikcijas noteikums. Tomēr tas ir loģiski, ņemot vērā izskatāmās neatļautās darbības būtību: parastos apstākļos prasība par neslavas celšanu ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, aplūkojot paziņojumu attiecīgajā kontekstā un samērojot ar negatīvajām sekām, kādas tas radījis personas aizsargātajām tiesībām. Patiešām, šādā izvērtējumā daži paziņojumi ir pārāk distancēti, lai radītu jebkādu vērā ņemamu kaitējumu personas reputācijai. Citi varētu sāpīgi skart pat personas, kuras nav individuāli identificētas. Pastāv skala, nevis hermētiski noslēgtas kastītes. Turpmāk minētie piemēri var palīdzēt ilustrēt šo tēzi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Pirmkārt, iedomāsimies publikāciju tiešsaistē, kurā ietverts apmelojošs apgalvojums par kādu cilvēka tuvu radinieku – vīru, sievu, bērnu vai kādu no vecākiem. Piemēra pēc pieņemsim, ka šis apmelojošais apgalvojums attiecas uz personas vīru. Tādējādi iedomāsimies apmelojošu rakstu, kurš publicēts par vīru un kurā viņš ir nosaukts vārdā, bet neviens cits vārdā nosaukts nav. Vīrs kaut kādu iemeslu dēļ izlemj prasību necelt. Tomēr visiem apkārtējiem, tai skaitā viņa sievai, ir skaidrs, ka šis apgalvojums viņam ir radījis ciešanas. Ja sieva izlemtu celt prasību savā vārdā par nemateriālu kaitējumu, kas viņai radīts ar šī raksta publicēšanu – gadījumā, ja valsts tiesībās būtu iespējams šādai personai celt prasību –, vai šāda persona nevarētu paļauties pati uz savu interešu centru?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Otrkārt, kā ir ar apmelojošām piezīmēm, kas izteiktas par kādu cilvēku grupu, kuri, lai gan nav minēti vārdā, tomēr ar zināmām pūlēm varētu tikt identificēti (lai arī izdevējs var nezināt visas šīs personas)? Piemēram, iedomāsimies cilvēku grupu, kurus vieno profesionālas vai kultūras saiknes (konkrēta uzņēmuma darbinieki, biedrības vai kluba biedri), vai ģeogrāfiska saikne (konkrētas vietas vai pilsētas iedzīvotāji). Iedomāsimies aizskarošu izteikumu, kas par šādu cilvēku grupu izteikta tiešsaistes publikācijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Treškārt, vēl tālāk šai skalā ir cilvēki, kuri pieder kādai lielākai kopienai un kurus vieno kopīgas īpašības, piemēram, nacionalitāte, etniskā izcelsme, rase, dzimums, seksuālā orientācija utt. Ja nu šādu kopienu biedri uzskatītu, ka konkrēti paziņojumi tiešsaistē ir tiem radījuši kaitējumu? Tā kā šie cilvēki nav individuāli identificēti, nosaucot tos vārdā, vai tas izslēdz to, ka paziņojumus tiešsaistē nevar uztvert kā tādus, kas tiem rada kaitējumu? Vai tas nozīmē, ka šādas personas principā nevar paļauties uz savu interešu centru?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Pastāv divi mainīgie, kuri visiem šiem scenārijiem ir kopīgi. Pirmkārt, nav konkrēti definētu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>kastīšu<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/> vai robežu. Tā vietā pastāv plūstoša nepārtrauktība attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>individualizācijas pakāpi<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>, ko novērtē, ņemot vērā neierobežotu faktu dažādību lietās, kad tiek izskatīts konkrēts paziņojums tā kontekstā attiecībā pret konkrētu prasītāju. Otrkārt, jautājums par to, vai kādā no šīm situācijām personai būtu tiesības celt šādu prasību, vai to, vai šāda persona vispār varētu būt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>cietušais<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>, un attiecībā pret kurām (personiskajām) tiesībām, ir piemērojamo valsts tiesību jautājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Šādu dažādību, kas atkarīga no katras konkrētās lietas, nevar faktiski aizstāt ar noteikumu par starptautisko jurisdikciju, kurā noteikts, ka gadījumā, ja persona tiešsaistes publikācijā nav nosaukta vārdā vai vismaz pietiekamā mērā identificēta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Pat neņemot vērā to, ka šis jēdziens ir visai nekonkrēts, – kur tādā gadījumā būtu robeža, aiz kuras persona būtu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>pietiekami individuāli identificēta<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>, ja pieļaujam iespēju, ka persona var tikt aizskarta arī tad, ja nav nosaukta vārdā.</P></NOTE>, jurisdikcija, kas parasti balstīta uz sākotnējo novērtējumu par to, vai šai personai attiecīgajā jurisdikcijā <HT TYPE="ITALIC">ir radies kaitējums vai tāds var rasties</HT>, vairs nebūtu pieejama <HT TYPE="ITALIC">per se</HT>. Tas radītu instrumentu, kas daudzos gadījumos būtu<?PAGE NO="12"?> pārāk neprecīzs un nepiemērots. Viens kritērijs (persona ir nosaukta vārdā) tiktu izmantots kā ļoti neuzticams starpnieks pilnīgi citam novērtējumam (vai konkrētā publikācija ir radījusi kaitējumu konkrētā jurisdikcijā).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Attiecīgi neuzskatu, ka Tiesai būtu vēlams pieņemt tādu jurisdikcijas noteikumu, kādu ierosina atbildētājs un Komisija. Tā vietā, lai novilktu skaidru robežu starp situācijām, kurās puse ir individuāli identificēta un tām, kurās tā nav nosaukta vārdā, Tiesai būtu jāatgādina nepieciešamība racionāli paredzēt tiesas atrašanās valsti un jurisdikciju, kā arī iespējamos kritērijus, kas jāņem vērā šādā novērtējumā, un šim jautājumam es tagad pievērsīšos.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Būtiskākais – jebkāda radīta kaitējuma racionāla un objektīva paredzamība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Galvenais jautājums saistībā ar paredzamību ir šāds: <HT TYPE="ITALIC">kam</HT> tieši būtu jābūt paredzamam? Kaitējuma rašanās faktam vai iespējamās rašanās vietai (lietas <HT TYPE="ITALIC">Bier</HT> otrais atzars kopumā), vai vienkārši vietai, kurā atrodas faktiskā cietušā interešu centrs (citiem vārdiem sakot, tikai neliela daļa no vispārīgā jautājuma par kaitējumu)?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Prasītājs un Komisija pareizi norāda, ka jurisdikcijas paredzamība ir Regulas Nr. 1215/2012 vispārēja prasība. Tiešām, 15. un 16. apsvērumā ir noteikts, ka jebkuram izņēmumam no principa, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Skat. arī spriedumu, 2002. gada 19. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Besix</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑256/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:99">EU:C:2002:99</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, proti, jebkurai alternatīvai jurisdikcijai ir jābūt tādai, kuras <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuras nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam racionāli neparedzamā dalībvalsts tiesā. Tas ir jo īpaši svarīgi strīdos par ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tomēr ir nepieciešama samērā gara pamatojumu secība, lai no šī ierosinājuma nonāktu līdz tādam, kāds ierosināts izskatāmajā lietā: i) atbildētājs nebūtu varējis paredzēt Polijas tiesu jurisdikciju, jo attiecīgajā publikācijā atbildētājs netika nosaukts vārdā, ii) tādējādi atbildētājam nevarēja būt nekādu zināšanu par tā identitāti, iii) tādēļ atbildētājs nevarēja zināt tā domicilu un iv) līdz ar to atbildētājs nebūtu varējis racionāli paredzēt, kur varētu atrasties prasītāja interešu centrs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Piekrītu, ka šādu secību patiesi varētu iedibināt, ja jautājums par <HT TYPE="ITALIC">tiesas atrašanās valsts paredzamību</HT> tiktu noreducēts tikai līdz jautājumam par identitāti un <HT TYPE="ITALIC">prasītāja domicilu</HT>. Tomēr tā nav tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>paredzamība<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>, kuru citētie apsvērumi šķietami mēģina noteikt. Domāta bija paredzamība, kuru nodrošina cieša saistība starp lietu un tiesu, proti, <HT TYPE="ITALIC">objektīvu</HT> saikni starp lietu un tiesu, lai veicinātu pareizu tiesvedības norisi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Jāpiekrīt, ka attiecībā uz interešu centra noteikšanu objektīva paredzamība attiecībā uz to, kur varētu atrasties strīda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>smaguma centrs<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, šķiet sašaurināta līdz cietušās personas domicila vietas noteikšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Izklāstīts iepriekš šo secinājumu 36. un 42. punktā.</P></NOTE>. Tomēr neuzskatu, ka Tiesai vajadzētu turpināt šo ceļu, radot papildu noteikumus, kas vēl vairāk atkāpjas no tā, kam būtu jābūt faktiskajam novērtējumam. Vienkāršoti izsakoties, strīda smaguma centra racionālu paredzamību nevajadzētu faktiski aizstāt ar izdevēja zināšanām par to, kur ir cietušā domicils. Lai arī pilnībā piekrītu tam, ka jurisdikcijas noteikumiem jābūt paredzamiem, neuzskatu, ka šāds sašaurinājums nodrošina to paredzamību, kāda bija iecerēta ar Regulu Nr. 1215/2012.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Pirmkārt, jebkurā personisko tiesību novērtējumā ietilpst vismaz divi apsvērumi: ne tikai cietušās puses faktiskā vai sociālā situācija un šai pusei radītais kaitējums (tātad cietušā puse), bet arī un galvenokārt konkrētā izteikuma būtība, saturs un tvērums, skatot to pienācīgajā kontekstā (izteikuma puse, tā tvērums un ietekme). Jurisdikcijas paredzamība būtu jāizvērtē tieši šo abu apsvērumu krustpunktā, nevis vienkārši attiecībā uz cietušā domicila paredzamību vai pat zināšanām par to.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā esmu spiests atkal<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ilsjan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑194/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:554">EU:C:2017:554</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0099">99.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0103">103.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> pievienoties nostājai, ko paudis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [<HT TYPE="ITALIC">P. Cruz Villalón</HT>], kurš patiešām uzsvēra to, cik svarīga šādā kontekstā ir paredzamība un tiesiskā drošība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Secinājumi apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:192">EU:C:2011:192</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Paredzamības veidu tomēr bija paredzēts nodrošināt, nosakot (objektīvo) <HT TYPE="ITALIC">strīda</HT> smaguma centru, nevis tikai (subjektīvo) <HT TYPE="ITALIC">cietušā</HT> interešu centru. Tādējādi zinošais ģenerāladvokāts ierosināja, ka šādam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>smaguma centra<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/> testam ir divi kumulatīvi elementi – pirmais koncentrējas uz prasītāju, un otrais koncentrējas uz attiecīgās informācijas būtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Turpat, 59.–66. punkts.</P></NOTE>. Dalībvalstu tiesām būtu jurisdikcija tikai tad, ja tās būtu prasītāja interešu centra vietā un ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>strīdīgā informācija [būtu bijusi] izteikta tādā veidā, kas ļauj racionāli paredzēt, ka šī informācija ir objektīvi svarīga [attiecīgajā dalībvalstī]<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Turpat, 60. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka līdz šim Tiesa, šķiet, ir koncentrējusies vienīgi uz pirmo elementu (prasītāja situāciju) un pilnībā klusējusi par otro (informācijas, kas rada iespējamu kaitējumu, būtību un saturu). Tomēr šī klusēšana nav obligāti jāinterpretē kā otrā kritērija piemērotības noraidījums. Jāpatur prātā, ka lietās <HT TYPE="ITALIC">eDate</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bolagsupplysningen</HT> attiecīgajās publikācijās prasītāji bija nosaukti vārdā. Iespējams, ka tāpēc vienkārši tika pieņemts, ka informācija tādējādi objektīvi attiecas uz prasītāju domicila vietu un ka nav nepieciešams iedziļināties sīkumos par attiecīgā materiāla saturu un būtību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Skatot šādā aspektā, sākumpunkts ir konkrētās informācijas būtība, saturs un tvērums, ko novērtē saistībā ar konkrētu personu, proti, prasītāju, kurš ceļ prasību. Vai konkrētais izteikums, skatīts pienācīgā kontekstā, var tikt uztverts kā tāds, kas rada kaitējumu šim prasītājam konkrētā vietā? Vēlamā paredzamība ir racionāla iespējamība paredzēt konkrētu tiesas atrašanās valsti, ņemot vērā konkrētu izteikumu. To nevar novienkāršot uz <HT TYPE="ITALIC">ex ante</HT> zināšanām par konkrēta prasītāja identitāti un viņa domicilu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Otrkārt, ja pieņemtu, ka personisko tiesību saturam un jebkādai iespējamai ietekmei uz tām vispirms ir jābūt definētai valsts tiesībās un ka kaitējumam, ko rada konkrētais izteikums, svarīgi ir nevis tikai prasītāja identitātes zināšana, bet, svarīgāk, izteikuma saturs un būtība, ir iespējams, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>ģeogrāfiski noteikts<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/> izteikums var radīt (galvenokārt) aizskārumu tajā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>ģeogrāfiski noteiktajā<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> vietā, uz kuru tas atsaucas. Ja kāds tiešsaistē publicē izteikumu, kurā apgalvo, ka visi X pilsētā dzīvojošie ir automašīnu zagļi vai ka vienīgais arods, kurā sievietes Y pilsētā ir izcilas, ir prostitūcija – vai būtu pārsteidzoši, ja X pilsētas iedzīvotāji vai Y pilsētas sievietes justos aizskartas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Turpretī attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>ģeogrāfiski noteiktiem<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> paziņojumiem varētu ierosināt, ka ar tiem X pilsētas iedzīvotāju un Y pilsētas sieviešu reputācija patiesībā ir aizskarta tikai <HT TYPE="ITALIC">citviet</HT>, nevis X pilsētā, vai tā aizskar <HT TYPE="ITALIC">citas personas</HT>, kas nav Y pilsētas sievietes, jo X pilsētas iedzīvotāji un Y pilsētas sievietes zina, ka šie apgalvojumi ir nepatiesi – protams, atskaitot mašīnu zagļus no X pilsētas un sievietes no Y pilsētas, kas sniedz šos konkrētos pakalpojumus. Tomēr šī intriģējošā pamatojumu virkne varētu novest pie secinājuma, kas ļoti atgādinātu Jāra Cimrmana [<HT TYPE="ITALIC">Jára Cimrman</HT>] Eksternisma filozofiju [<HT TYPE="ITALIC">Philosophy of Externism</HT>] – vienīgā vieta, kurā ģeogrāfiski noteikti paziņojumi varētu kādu ietekmēt, ir ārpus vietas, uz kuru paziņojumos ir atsauce. Varētu arī domāt, ka šajās vietās vienīgās personas, kuru reputāciju ar šādiem paziņojumiem varētu ietekmēt, ir tās, kas nepieder (profesionālajām) grupām, kuras ir minētas attiecīgajos paziņojumos, kā rezultātā tas, ka netiek celta prasība par šādu paziņojumu, arī nozīmētu netiešu pašapsūdzību.</P></NOTE>?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Treškārt, ar šo elementu ir saistīts jautājums par izdevēja subjektīvo nodomu attiecībā uz faktisko publikāciju, kas rada aizskārumu. Tomēr nav nepieciešams, lai tīmekļvietne, kurā noticis pārkāpums, būtu konkrēti virzīta uz iedzīvotājiem, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī. Ciktāl šāds subjektīvs nodoms ir nepieciešams, piemēram, saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Tāds kritērijs ir redzams arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (<DATE ISO="20080617">2008. gada 17. jūnijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="177" PAGE.FIRST="6" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 177, 6. lpp.</REF.DOC.OJ>) 6. panta 1. punktā. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101207">2010. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pammer</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Hotel Alpenhof</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑585/08 un C‑144/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:740">EU:C:2010:740</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) tā interpretācijai interneta lietās.</P></NOTE>, tas radītu pierādīšanas problēmas, ja to piemērotu ārpus patērētāju līgumu jomas. Polijas valdība pareizi norāda, ka tas arī neatbilstu atšķirīgajam normu formulējumam 7. panta 2. punktā un attiecīgi 17. panta 1. punktā. Tomēr jebkurā gadījumā tas nebūtu jēgpilni, ņemot vērā šajā lietā izskatāmās neatļautās darbības būtību. Patiesībā Tiesa jau ir izdarījusi līdzīgu secinājumu, kad atteicās piemērot līdzīgus kritērijus kā pretstatu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>mozaīkas<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> jurisdikcijai lietās, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131003">2013. gada 3. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pinckney</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑170/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:635">EU:C:2013:635</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150122">2015. gada 22. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hejduk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑441/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:28">EU:C:2015:28</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Es arī mudinātu būtībā izturēties piesardzīgi pret <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>nodoma kritērija<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> ieviešanu tiešsaistē pastrādātām neatļautām darbībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:192">EU:C:2011:192</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Izdevēja subjektīvo nodomu publicēšanas brīdī – ja vien tāds vispār ir nosakāms – var izmantot tikai kā norādi. Tomēr tā nav izšķiroša. Turpretim ir svarīgi, vai, secinot no objektīva <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>pierādījumu<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/> klāsta, būtu varēts saprātīgi paredzēt, ka tiešsaistē publicētā informācija atbilst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>interesēm, kas ir nozīmīgas<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> konkrētā teritorijā, tādējādi rosinot šīs teritorijas lasītājus tai piekļūt. Šādi kritēriji varētu patiešām ietvert tādus jautājumus kā publikācijas temats, tīmekļvietnes augstākā līmeņa domēns, tās valoda, sadaļa, kurā saturs tika publicēts, meklētājprogrammām sniegtie atslēgvārdi vai tīmekļvietnes piekļuves žurnāls<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Turpat, 63.–65. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tomēr, tā kā šie apsvērumi ir piemērojami attiecībā uz lietas <HT TYPE="ITALIC">Bier</HT> ietekmes daļu, proti, kaitējuma rašanās vietu, ir patiešām loģiski, ka tie koncentrējas uz objektīvo konkrētas publikācijas radīto ietekmi no lasītāju viedokļa, nevis lielākoties saistīti ar sākotnējiem un samērā subjektīvajiem izdevēja nodomiem. No šāda viedokļa un atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 16. apsvērumam, ir jāizvērtē <HT TYPE="ITALIC">skaidra objektīva saikne</HT> starp <HT TYPE="ITALIC">darbību</HT> un <HT TYPE="ITALIC">tiesas atrašanās valsti</HT>; šis savukārt ļauj noteikt jurisdikciju – kā pretsvars būtībā neierobežotajam tiešsaistes satura ģeogrāfiskajam tvērumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. vispārīgi Tiesas judikatūru un – aicinājumam ieviest līdzīgu pieeju interneta lietās – piemēram, Auda, A.G.R., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>A proposed solution to the problem of libel tourism<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/>, <HT TYPE="ITALIC">Journal of Private International Law</HT>, 12. sēj., 2016, 115.–116. lpp.; Reymond, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>Jurisdiction in case of personality torts committed over the Internet: a proposal for a targeting test<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>, <HT TYPE="ITALIC">Yearbook of Private International Law</HT>, 14. sēj., 2012/13, 217.–221. lpp.; vai Lutzi, T., <HT TYPE="ITALIC">Private International Law Online</HT>, Oxford University Press, Oksforda, 2020, 5.85., 5.87.–88. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, paturot prātā šo paredzamības izpratni, varētu piedāvāt iesniedzējtiesai dažus ieteikumus, lai palīdzētu saistībā ar tās otrajā jautājumā minētajiem kritērijiem. Pirmie divi iesniedzējtiesas minētie kritēriji – mērķauditorija un publikācijas valoda – patiešām ir zināmā mērā izmantojami šim izvērtējumam. Tomēr pretēji atbildētāja apgalvojumam un atbilstoši šajā sadaļā jau minētajiem argumentiem auditorija ir <HT TYPE="ITALIC">objektīva</HT>. Citiem vārdiem – auditorija, kura par šādu informāciju varētu interesēties un kurai būtu tai piekļuve, nevis auditorija, kura ir <HT TYPE="ITALIC">subjektīvi</HT> definēta biznesa plānos, tīmekļvietnes virsrakstu veidā un skaitā vai izdevēja subjektīvajā uztverē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Salīdzinājumam – ir grūti saskatīt, kā abi pārējie iesniedzējtiesas minētie kritēriji varētu attiekties uz lēmuma pieņemšanu par starptautiskas jurisdikcijas jautājumu, nevis par elementiem, kas saistīti ar šādas prasības pamatotību. Tas it īpaši attiecas uz ierosinājumu ņemt vērā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>laiku, kādā tīmekļvietnē ievietotā strīdīgā informācija, par kuru notiek strīds, bija pieejama<?PAGE NO="15"?> lasītājiem<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>, vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>[prasītāja] individuālos apstākļus<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>. Abi minētie elementi noteikti ir nozīmīgi, lai izvērtētu kaitējumu, kādu publikācija ir radījusi iespējamās cietušās puses reputācijai. Tomēr to nozīme, ciktāl tas attiecas uz jurisdikciju, ir daudz vairāk ierobežota, ja vispār tāda ir, jo Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā ir tikai prasīts, lai kaitējums, par ko prasītājs ceļ prasību, būtu iestājies valstī, kurā atrodas tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Piektkārt un visbeidzot, visu šo jautājumu izvērtēšana patiešām ir iesniedzējtiesas kompetencē. Tomēr starptautiskās jurisdikcijas līmenī jautājumu par paredzamību vajadzētu pienācīgi aprakstīt kā jautājumu par to, vai konkrēts paziņojums, ņemot vērā tā būtību, kontekstu un tvērumu, būtu varējis radīt kaitējumu konkrētam prasītājam konkrētajā teritorijā. Tādējādi tas neapšaubāmi ir saistīts ar konkrētās tiesas atrašanās valsts paredzamību. To nevajadzētu noreducēt līdz jautājumam par to, vai brīdī, kad materiāls tika augšupielādēts tiešsaistē, konkrēts izdevējs zināja vai būtu varējis zināt kāda iespējama cietušā domicilu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Izvērtējot šādā aspektā un pamatojoties uz Tiesai zināmajiem faktiem, ir grūti iedomāties, ka izdevējam Vācijā, tiešsaistē publicējot frāzi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>poļu nāves nometne Treblinkā<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/>, būtu bijis pilnībā neiespējami paredzēt, ka kādu Polijā šī frāze varētu aizskart. Tāpēc, iespējams, nebija neiedomājami, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>kaitējuma rašanās vieta<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/> šī paziņojuma rezultātā varētu atrasties attiecīgajā teritorijā, it īpaši ņemot vērā, ka paziņojums tika publicēts valodā, kuru plaši saprot aiz nacionālās valsts robežām. Sekojot šai loģikai – lai gan visi minētie jautājumi patiešām ir galu galā jāizlemj valsts tiesai, ir grūti saprast, kā varētu aksiomātiski izslēgt jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">E.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">(Starptautiskā) jurisdikcija un piemērojamās (valsts) tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iespējams, ka nebija pilnībā neparedzams, ka tad, ja pēc tāda paziņojuma publicēšanas tiešsaistē, kāds ir apstrīdēts izskatāmajā lietā, rastos kaitējums, tas varētu būt teritoriāli noteikts atbilstoši paziņojumā ietvertajai ģeogrāfiskajai vai nacionālai atsaucei. Izskatāmās lietas kontekstā ir diezgan pārsteidzoši, ka, ņemot vērā konkrēto izteikumu, tā būtību, ilgumu un kontekstu, kurā tas tika publicēts tiešsaistē, šis izteikums būtu racionāli varējis pārkāpt jebkura cilvēka individuālās personiskās tiesības vai pat aizskart individuāli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Tomēr šie jautājumi patiesībā ir saistīti ar piemērojamām valsts tiesībām, un iesniedzējtiesa tos vēl nav izskatījusi. Tie ir saistīti ar jautājumu par to, vai šajā lietā prasītājs varētu sekmīgi apgalvot, ka frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>poļu nāves nometnes<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/> izskatāmajā lietā viņam ir patiešām kaitējusi. Tas būtu ne gluži starptautiskās jurisdikcijas jautājums, bet drīzāk gan jautājums par būtību vai iespējamo ietekmi uz šo būtību, izvērtējot to atsevišķi vai kā iepriekš izlemjamu jautājumu saistībā ar pieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Tas gan vienmēr nav viegli – skaidri nošķirt ar jurisdikciju saistītos jautājumus un tos, kas attiecas uz lietas būtību. Turklāt tiešsaistes publikāciju un personisko tiesību pārkāpumu gadījumu konkrētajā kontekstā ir visai ticams, ka piemērojamās tiesības arī noteiks starptautiskā jurisdikcija. Atšķirībā no citām neatļautu darbību jomām šajā jomā nepastāv tiesību normu kolīzijas noteikumi strīdos par personisko tiesību pārkāpumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 864/2007 (<DATE ISO="20070711">2007. gada 11. jūlijs</DATE>) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>Roma II<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="199" PAGE.FIRST="40" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 199, 40. lpp.</REF.DOC.OJ>), nav paredzētas saskaņotas kolīziju normas. Regulas 1. panta 2. punkta g) apakšpunktā ir noteikts, ka regulu nepiemēro tai skaitā privātuma un personas tiesību aizskārumiem.</P></NOTE>. Attiecīgi katra kompetentā<?PAGE NO="16"?> tiesa piemēros savas tiesību kolīzijas normas, kā rezultātā, iespējams, tiks piemērotas pašas valsts tiesības, it īpaši tāpēc, ka attiecīgajā izskatīšanas posmā tiks pieņemts, ka kaitējums vai attiecīga tā daļa ir radusies šīs valsts teritorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tas tomēr nenozīmē, ka piemērojamo tiesību līmenī atļauts ir viss, kas attiecas uz iespējamu personisko tiesību pārkāpumu, kurš izdarīts iekšējā tirgū ar tiešsaistes publikāciju. Secinājuma veidā es vēlētos pieminēt divus aspektus, kas iesniedzējtiesai, iespējams, šajā ziņā varētu būt noderīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Pirmkārt, būtu noderīgi atcerēties, ka Direktīvas 2000/31/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20000608">2000. gada 8. jūnijs</DATE>) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, it īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>Direktīva par elektronisko tirdzniecību<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="178" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 178, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 3. pants, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>izņemot gadījumus, kad ir izdarītas atkāpes atbilstoši šī 3. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem, liedz elektroniskās tirdzniecības pakalpojuma sniedzējam izvirzīt stingrākas prasības nekā paredzētas minētā pakalpojuma sniedzēja reģistrēšanas dalībvalstī spēkā esošajās materiālo tiesību normās<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">eDate Advertising</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/09 un C‑161/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:685">EU:C:2011:685</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Papasavvas</HT> Tiesa paskaidroja, ka šīs direktīvas 3. punkts attiecas arī uz informatīviem plašsaziņas līdzekļiem pat tad, ja to ienākumi ir tikai no reklāmām, un vienlīdz arī uz tām <HT TYPE="ITALIC">valsts civiltiesiskās atbildības normām par neslavas celšanu</HT>, kas attiecas uz to darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Papasavvas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑291/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2209">EU:C:2014:2209</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Pretēji atbildētāja apgalvojumiem tas, ka Direktīva 2000/31 šķiet piemērojama tādās lietās, kāda ir izskatāmā lieta, nav arguments pret Polijas tiesu judikatūru. Tomēr tā skaidri ierobežo jebkuru Savienības tiesu, kam ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu, attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojuma sniedzēju saistībā ar šādas lietas materiālo iznākumu. Jebkurai šādai tiesai, tostarp Polijas tiesām, tādēļ ir jāpārliecinās, lai viņu valsts tiesību normu piemērošana attiecībā uz neslavas celšanu nepakļautu atbildētāju stingrākām prasībām nekā tajā vietā, kur atbildētājs ir reģistrēts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Vairāk skat., piemēram, De Miguel Asensio, P., <HT TYPE="ITALIC">Conflict of Laws and the Internet</HT>, Edward Elgar Publishing Limited, Cheltenham, 2020, 3.141.–44. punkts, un Lutzi, T., <HT TYPE="ITALIC">Private International Law Online</HT>, Oxford University Press, Oksforda, 2020, 4.17.–18. punkts.</P></NOTE> (šajā gadījumā tā ir Vācija), ja vien nav piemērojams kāds Direktīvas 2000/31 3. pantā ietvertais izņēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Ja ir izpildīti gan <HT TYPE="ITALIC">materiālie</HT>, gan <HT TYPE="ITALIC">procesuālie</HT> nosacījumi šādām atkāpēm atbilstoši Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktam.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Otrkārt, jebkuram nolēmumam, ko pieņem tiesa, kurai ir jurisdikcija atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam, situācijā, kurā atbildētāja domicils nav tās teritorijā, būtu jābūt atzītam citā dalībvalstī, parasti tajā, kurā atrodas atbildētāja domicils, lai to varētu izpildīt attiecībā uz atbildētāju. Šādā gadījumā atbildētājs varētu apgalvot, ka šāda atzīšana būtu acīmredzami pretrunā attiecīgās dalībvalsts <HT TYPE="ITALIC">sabiedriskajai kārtībai</HT> saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Šādā situācijā, manuprāt, būtu pilnībā iespējams, ka saņēmējas dalībvalsts tiesa atteiktos šādu lēmumu atzīt diezgan vienkārša iemesla dēļ. Piemērojamās valsts tiesības (judikatūra), kas ir pamatā šāda lēmuma pieņemšanai, ievērojami atšķiras no tā, ko varētu uzskatīt par daļu no kopējas Savienības izpratnes par personiskajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Dalībvalstīs attiecībā uz šiem jautājumiem noteikti pastāv daudzveidība. Tomēr personisko tiesību noteicošais elements ir tas, ka tās patiešām ir <HT TYPE="ITALIC">personiskas</HT>: tās jānovērtē individuāli, kontekstā, attiecībā uz konkrētu personu un tās cieņu, un tādējādi katrā gadījumā atsevišķi tiek veikts individuāla aizskāruma un kaitējuma izvērtējums. Pamatlietā piemērojamās valsts<?PAGE NO="17"?> tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. iepriekš šo secinājumu 8.–10. punktu.</P></NOTE>, šķiet, aizvieto šo kopējo izpratni ar šķietami nacionalizētu un vispārinātu tiesisku pieņēmumu vai drīzāk fikciju: <HT TYPE="ITALIC">poļu</HT> personību veido viņu nacionālā identitāte, nacionālā cieņa vai cieņa pret Polijas nācijas vēsturi, bet nacistu nāves nometņu izdzīvojušos <HT TYPE="ITALIC">poļus</HT> ietekmē tādi izteikumi, kāds aplūkots pamatlietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Plašākam kontekstam un politiskajai dienaskārtībai, kuras daļa ir jaunā valsts judikatūra, skat., piemēram, Hackmann, J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>Defending the <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>Good Name<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/> of the Polish Nation: Politics of History as a Battlefield in Poland, 2015–18<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/>, <HT TYPE="ITALIC">Journal of Genocide Research</HT>, 20. sēj., 2018, 587. lpp. Nacionālas leģislatīvās vēstures ieskatam skat. Gliszczyńska, A., un Jabłoński, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>Is One Offended Pole Enough to Take Critics of Official Historical Narratives to Court?<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/>, <HT TYPE="ITALIC">Verfassungsblog</HT>, 2019/10/12, https://verfassungsblog.de/is‑one‑offended‑pole‑enough‑to‑take‑critics‑of‑official‑historical‑narratives‑to‑court/, DOI: 10.17176/<DATE ISO="20191012">20191012</DATE>-232358-0, un Gliszczyńska, A., un Kozłowski, W, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>Calling Murders by Their Names as Criminal Offence – a Risk of Statutory Negationism in Poland<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>, <HT TYPE="ITALIC">Verfassungsblog</HT>, 2018/2/01, https://verfassungsblog.de/calling‑murders‑by‑their‑names‑as‑criminal‑offence‑a‑risk‑of‑statutory‑negationism‑in‑poland/, DOI: 10.17176/<DATE ISO="20180201">20180201</DATE>-165352.</P></NOTE>. Tiek paziņots, ka vienas nācijas izdarītie pagātnes kolektīvie pāridarījumi veido citas nācijas tagadnes un nākotnes kolektīvo kaitējumu, un piederība nācijai šķiet svarīgāka par indivīdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Turklāt protams, var rasties papildu atkāpes, kas izriet no saņēmējas dalībvalsts sabiedriskās kārtības, tādas kā pienācīgs līdzsvars starp vārda brīvību un personisko tiesību aizsardzību vai samērīgums attiecībā uz paredzētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat., it īpaši <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa, Vācija) spriedumu, <DATE ISO="20180719">2018. gada 19. jūlijs</DATE>, lieta Nr. IX ZB 10/18 (DE:BGH:2018:190718BIXZB10.18.0), kas ir ārkārtīgi līdzīga izskatāmajai lietai.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tomēr šīs sadaļas un visu secinājumu būtiskākais aspekts ir tas, ka jebkura atkāpe no jebkura šāda lēmuma satura attiecas uz lietu pēc būtības, nevis uz jautājumu par starptautisko jurisdikciju. Tad ir saprotams, kāpēc izskatāmās lietas kontekstā varētu būt vilinoši formulēt noteikumu, ar kuru paredz, ka tikai tās personas, kas tiešsaistes publikācijā ir nosauktas vārdā, jebkad drīkst izmantot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>interešu centra<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> jurisdikciju. Tomēr – kā mēģināju skaidrot šo secinājumu iepriekšējās sadaļās – šāda šķietami <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>vienkārša risinājuma<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/> pieeja nākotnē tikai radītu problēmas tiesību jomā, kas jau tā ir sarežģīta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Neraugoties uz to, šajā noslēguma sadaļā arī mēģināju parādīt, ka patiesībā nav nekādas vajadzības radīt šādus <HT TYPE="ITALIC">ad hoc</HT> noteikumus. Jautājumus, kas saistīti ar šādu valstu lēmumu problemātisko būtību, var pienācīgi un precīzi atrisināt attiecīgajā brīdī: šādu prasību pamatotības līmenī, vai nu valsts tiesai pieņemot lēmumu par sākotnējo prasību, ja šī tiesa uzskata, ka attiecīgajā lietā ir piemērojama Direktīva 2000/31, vai/un, iespējams, jebkuras citas dalībvalsts tiesai, kurai jāizskata šāda nolēmuma atzīšana, izmantojot Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietverto izņēmumu, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Sąd Apelacyjny w Warszawie</HT> (Varšavas apelācijas tiesa, Polija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu jurisdikciju, pamatojoties uz interešu centru, nav nepieciešams, lai iespējami kaitējumu radījušajā tiešsaistes saturā individuāli būtu nosaukta vārdā konkrēta persona.</P></ITEM><?PAGE NO="18"?><ITEM><P>Tomēr, lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar minētās regulas 7. panta 2. punktu, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv cieša saikne starp šo tiesu un lietu, tādējādi nodrošinot pareizu tiesvedību. Tiešsaistes publikāciju konkrētajā kontekstā valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka, ņemot vērā tiešsaistes informācijas būtību, saturu un tvērumu, vērtējot un interpretējot to pienācīgā kontekstā, pastāv saprātīga iespēja paredzēt potenciālo tiesas atrašanās valsti attiecībā uz vietu, kur šāda informācija varētu radīt kaitējumu.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>