I.

Ievads

1.

Polijas valstspiederīgais (“prasītājs”), kas ir bijis ieslodzītais Aušvicas nometnē, cēla civilprasību Polijas tiesās pret Vācijas laikrakstu par to, ka tas tiešsaistē publicētā rakstā izmantojis apzīmējumu “poļu nāves nometne”, atsaucoties uz nacistu nāves nometni, kas Otrā pasaules kara laikā bija ierīkota (tolaik) okupētās Polijas teritorijā. Lai arī minētais raksts tiešsaistē bija pieejams tikai dažas stundas, pirms to izlaboja, prasītājs apgalvo, ka tiešsaistes publikācija ir kaitējusi viņa nacionālajai identitātei un cieņai.

2.

Vai Polijas tiesām ir starptautiska jurisdikcija izskatīt šādu prasību? Pamata tiesvedībā prasītājs vēlas iegūt ne vien naudas kompensāciju, bet arī citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus: tiesas rīkojumu, ar kuru izdevējam turpmāk aizliegts izmantot apzīmējumu “poļu nāves nometne”, un atvainošanās publikāciju.

3.

Tādējādi izskatāmajā lietā Tiesai atkārtoti jāprecizē  ( 2 ) kritēriji starptautiskas jurisdikcijas noteikšanai lietās par iespējamiem personisko tiesību pārkāpumiem, kas izdarīti ar tiešsaistes publikāciju. Tomēr izskatāmajā lietā ir diezgan specifiski apstākļi: persona, kas apgalvo, ka ir pārkāptas tās personiskās tiesības, attiecīgajā publikācijā nebija nosaukta vārdā. Tomēr šķiet, ka atbilstoši pašreizējai valsts judikatūrai Polijas valstspiederīgo personiskās tiesības ietver aizsardzību attiecībā uz viņu nacionālo identitāti, nacionālo cieņu, kā arī cieņu pret patiesību saistībā ar Polijas tautas vēsturi. Turklāt tādās lietās, kāda ir izskatāmā lieta, šķiet, ka ir ticis nolemts, ka nacistu nāves nometnēs izdzīvojušo poļu personiskās tiesības šādi apgalvojumi ietekmē.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

4.

Regulas (ES) Nr. 1215/2012  ( 3 ) 15. un 16. apsvērumā ir noteikts:

5.

Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā ir noteikts: “Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

6.

Minētās regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts: “Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

7.

7. pantā, kurš ietilpst minētās regulas II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, ir noteikts:

B.

Valsts tiesību normas

8.

Polijas valdība rakstveida apsvērumos paskaidroja, ka Polijas Civilkodeksa 23. un 24. pantā ir aizsargāts plašs personisko tiesību loks. 23. pantā ir ietverts neizsmeļošs to personisko tiesību aspektu saraksts, kurus šī norma var aizsargāt. Šajās normās nav skaidri minēta nacionālā identitāte, nacionālā cieņa vai tiesības cienīt patiesību par Polijas tautas vēsturi. Tomēr Polijas valdība uzskaitīja daudzus valsts tiesvedības piemērus, kuros apstiprināts, ka šie trīs aspekti tagad ir iekļauti personisko tiesību tvērumā, kas noteikts Polijas Civilkodeksa 23. pantā un kā to interpretējušas Polijas tiesas  ( 4 ).

9.

Polijas valdība apgalvo, ka šīs tiesības ir iespējams pārkāpt individuālos gadījumos, kā arī ar apgalvojumiem, kas attiecas uz lielāku cilvēku grupu, tai skaitā visu nāciju. Lai celtu prasību par šādu apgalvojumu, prasītājam jāpierāda, ka minētais apgalvojums viņu ietekmējis individuāli. Šāda ietekme uz individuālām personām it īpaši ir apstiprināta attiecībā uz bijušajiem nacistu nāves nometņu ieslodzītajiem, kuri var atsaukties uz savu personisko tiesību pārkāpumu vis‑à‑vis šo nometņu aprakstu, izmantojot apzīmētāju “poļu”. Saskaņā ar valsts judikatūru šī apzīmētāja lietošana uzliek vainu par nāves nometņu eksistenci kā tādu tai cilvēku grupai, kuras locekļi paši bija šādu nometņu ieslodzītie, tādējādi ierosinot, ka upuri faktiski bija arī varmākas.

10.

Tādējādi būtībā iesniedzējtiesa apstiprina, vienlaikus izklāstot iemeslus juridiska nolēmuma lūgumam  ( 5 ), ka atbilstoši valsts tiesībām Polijas valstspiederīgo personiskās tiesības ietver viņu nacionālās identitātes, nacionālās cieņas aizsardzību un tiesības cienīt patiesību par Polijas nācijas vēsturi. Šajā ziņā tiek uzskatīts, ka nepatiesi apgalvojumi par nacistu nāves nometnēm pārkāpj nacistu nāves nometnēs izdzīvojušo poļu tiesības. Attiecīgi tiek uzskatīts, ka tādos gadījumos, kāds ir pamatlietā esošais, šīm personām ir tiesības celt prasību atbilstoši valsts tiesību aktiem.

III.

Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi

11.

Prasītājs pamatlietā ir polis, kurš dzīvo Varšavā. Otrā pasaules kara laikā viņš bija Aušvicas nometnes ieslodzītais. Šobrīd viņš ir iesaistījies aktivitātēs ar mērķi veicināt sabiedrības apziņu par upuriem, kas ir cietuši no noziegumiem, kurus nacistiskā Vācija Otrā pasaules kara laikā pastrādājusi pret poļiem. Šīs darbības ietver tostarp dalību izglītojošos pasākumos.

12.

Atbildētāja pamatlietā, Mittelbayerischer Verlag KG, ir juridiska persona, kas dibināta Rēgensburgā (Vācijā). Tā vācu valodā publicē reģionāla rakstura tiešsaistes žurnālu tīmekļvietnē www.mittelbayerische.de, kurš, protams, ir pieejams arī citās valstīs, tostarp Polijā.

13.

2017. gada 15. aprīlī minētajā tīmekļvietnē tika publicēts raksts “Ein Kämpfer und sein zweites Leben” (Cīnītājs un viņa otrā dzīve). Publikācijā stāstīts par Čenstohovā [Częstochowa] (Polija) dzimušā, Holokaustā izdzīvojušā ebreja Israel Offman likteni. Viņš bijis ieslodzītais nometnēs Bližinā [Bliżyn] un Aušvicā-Birkenavā [Auschwitz–Birkenau], Zaksenhauzenē [Sachsenhausen] un Dahavā [Dachau] un strādājis piespiedu darbu Leonbergā [Leonberg] un Platlingā [Plattling]. Pēc Otrā pasaules kara viņš beidzot apmetās uz dzīvi Vācijā. Raksta sākumā vēstīts, kā 1961. gadā, kad piedzima I. Offman trešais bērns, Lejasbavārijas dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis atteicās reģistrēt vārdu, kuru vecāki bija izvēlējušies meitai – “Faya”. Ierēdnis apgalvoja, ka šis vārds izklausoties pārāk sveši un vāciski to nevarot izrunāt. Rakstā ir paskaidrots, ka vecāki vēlējās meitai dot vārdu “Faya”, jo tāds vārds bija I. Offman māsai, kura, citējot raksta sākotnējo saturu, “tika noslepkavota Treblinkas poļu nāves nometnē”.

14.

Iesniedzējtiesa norāda, ka ir vēsturisks fakts, ka Treblinkas nometne bija nacistiskās Vācijas nāves nometne, kas bija ierīkota Otrā pasaules kara laikā okupētās Polijas teritorijā.

15.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka sākotnējais apzīmējums “Treblinkas poļu nāves nometne” bija atrodams tīmeklī tikai dažas stundas 2017. gada 15. aprīlī no plkst. 5.00, kad viss raksts tika ievietots tīmeklī, līdz aptuveni plkst. 13.40, kad pēc Polijas konsulāta Minhenē (Vācija) elektroniskajā sarakstē paustā aizrādījuma norādītais fragments tika aizstāts frāzi “kuru nacisti noslepkavoja Treblinkas vācu nāves nometnē okupētajā Polijā”. Šī raksta zemsvītras piezīmē ir sniegts īss skaidrojums, ka sākotnēji tekstā tika lietota frāze “Treblinkas poļu nāves nometne”, bet pēc tam tā tika labota.

16.

2017. gada 27. novembrī prasītājs cēla prasību Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas reģionālā tiesa, Polija). Prasības pieteikumam viņš pievienoja apstrīdētās publikācijas labotās redakcijas izdruku. Prasības pieteikumā viņš nenorādīja apstākļus, kādos bija uzzinājis par publikāciju. Prasītājs lūdz aizsargāt viņa personiskās tiesības, jo īpaši viņa nacionālo identitāti un nacionālo cieņu, un proti:

–

aizliegt atbildētājai jebkādā veidā izplatīt jēdzienus “poļu nāves nometne” vai “poļu koncentrācijas nometne” gan vācu, gan jebkurā citā valodā attiecībā uz vācu koncentrācijas nometnēm, kuras Otrā pasaules kara laikā atradās okupētajā Polijā;

–

piespriest atbildētājai tās tīmekļvietnē publicēt prasības pieteikumā norādītā satura paziņojumu, kurā tā atvainojas prasītājam par tā personisko tiesību aizskārumu tiešsaistes publikācijā, no kuras varēja izsecināt, ka Treblinkas nāves nometni izveidoja un vadīja poļi;

–

piespriest atbildētājai samaksāt summu 50 000 Polijas zlotu (PLN) apmērā par labu Polski Związek Byłych Więźniów Politycznych Hitlerowskich Więzień i Obozów Koncentracyjnych (Nacistu cietumu un koncentrācijas nometņu bijušo politisko ieslodzīto Polijas savienība).

17.

Pamatojot Polijas tiesas starptautisko jurisdikciju, prasītājs atsaucās uz Tiesas spriedumu eDate  ( 6 ). Atbildētāja iesniedza lūgumu noraidīt prasības pieteikumu, jo Polijas tiesām neesot jurisdikcijas. Atbildētāja uzsver, ka atšķirībā no situācijas lietā eDate, tiešsaistes publikācija, kas kļuva par prasības pamatu, neattiecas tieši uz prasītāju. Tāpat atbildētāja atsaucas uz savas darbības reģionālo profilu un darbības jomu, kas aptver Augšpfalcu (Bavārija, Vācija) un galvenokārt koncentrējas uz reģionālajām ziņām. Savukārt, piemēram, sadaļa “Vācija un pasaule” lapas izvēlnē atrodas tikai ceturtajā vietā. Tāpat arī atbildētāja uzsvēra, ka tīmekļvietne ir pieejama tikai vācu valodā.

18.

Ar 2019. gada 5. aprīļa nolēmumu Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas reģionālā tiesa) noraidīja atbildētājas lūgumu noraidīt prasību. Tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti. Tā norādīja, ka laikposmā no 2017. gada 15. aprīļa līdz 2018. gada 29. novembrim atbildētājas tīmekļvietni apmeklēja vairāk nekā 32 000 cilvēku no Polijas. To valstu vidū, no kurām cilvēki apmeklē šo tīmekļvietni, Polija bija četrpadsmitajā vietā no divdesmit piecām. Attiecīgi atbildētāja varēja paredzēt, ka publikācija var sasniegt lasītājus citās valstīs, tostarp Polijā. Tā varēja arī paredzēt, ka poļu lasītāji varētu pamanīt, ka internetā ir publicēts raksts, kurš satur frāzi “poļu nāves nometnes”. Ņemot vērā to, ka ar interneta palīdzību publikācija ir pieejama Polijā, kā arī ņemot vērā publikācijas saturu, Polijas teritoriju var uzskatīt par personisko tiesību iespējamo aizskaršanas vietu.

19.

2019. gada 25. aprīlī atbildētāja pārsūdzēja pirmās instances tiesas nolēmumu iesniedzējtiesā, Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa, Polija). Atbildētāja apgalvoja, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts bija piemērots nepareizi un nebija saprātīgas iespējas paredzēt, ka tiesvedība tiktu uzsākta Polijā. Tā apgalvo – ja raksta saturs attiecas uz citu personu, kas nav prasītājs vai arī tas neattiecas ne uz vienu konkrētu personu, tad atbildētājai nav objektīvu iespēju paredzēt tiesu, kurā tā var tikt iesūdzēta. Atbildētāja norādīja, ka strīdīgā raksta saturs ir tik lielā mērā attālināts no Polijas, ka objektīvi nav iespējams racionāli paredzēt tiesvedību Polijā.

20.

Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa) ar rīkojumu uzlika prasītāja pārstāvim precizēt prasības pieteikuma faktus. Prasītājam bija arī jānorāda, vai viņš prot vācu valodu, kad (pirms vai pēc strīdīgā jēdziena labojuma) un kā (tieši internetā vai no trešām personām) viņš bija uzzinājis par publikāciju. Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka atbilde uz šiem jautājumiem netika saņemta.

21.

Iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai Regulas Nr. 1215/2012 15. un 16. apsvērumā ietvertā prasība par saprātīgi paredzamu iespēju noteikt jurisdikciju ir piemērojama pamatlietā esošajai situācijai. Tiesa atzīst, ka frāze “poļu nāves nometne” visticamāk Polijā tiks uztverta negatīvi. Daļai lasītāju tā var radīt maldinošu priekšstatu, ka nāves nometnes tika ierīkojuši poļi un ka viņi ir atbildīgi par tajos izdarītajiem noziegumiem, tādējādi aizvainojot tos poļus, kuri paši bija ieslodzīti nāves nometnēs vai kuru radiniekus Otrā pasaules kara laikā nacistu okupanti nogalināja. Tomēr iesniedzējtiesai arī rodas jautājums, vai no izskatāmās lietas konkrētajiem apstākļiem varētu izsecināt, ka atbildētāja varēja racionāli paredzēt, ka apskatītās publikācijas dēļ to var iesūdzēt Polijas tiesā lietā par personisko tiesību pārkāpumu arī tad, ja prasītājs ne tieši, ne netieši rakstā netika pieminēts.

22.

Šādos apstākļos Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

–

lasītāju loks, kam principā tiek adresēta tā tīmekļvietne, kurā aizskārums tika pieļauts,

–

valoda, kas tiek izmantota šajā tīmekļvietnē un publikācijā, par kuru notiek strīds,

–

laikposms, kādā tīmekļvietnē ievietotā strīdīgā informācija, par kuru notiek strīds, bija pieejama lasītājiem,

–

individuālie prasītāja apstākļi, piemēram, prasītāja kara laika pieredze un tā pašreizējā sabiedriskā darbība, kas aplūkojamā lietā tiek minēti kā faktors, kurš attaisno īpašas tiesības apstrīdēt tiesā tādu apgalvojumu izplatīšanu, kas ir vērsti pret kopienu, kurai pieder prasītājs?”

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, atbildētājs, Polijas valdība un Eiropas Komisija.

IV.

Analīze

24.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Iesākumā atgādināšu judikatūru saistībā ar starptautisku jurisdikciju lietās, kas attiecas uz iespējamu kaitējumu cilvēka personiskajām tiesībām atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam (A). Pēc tam aplūkošu izskatāmās lietas īpatnības (B). Tad izskaidrošu, kāpēc jautājums par to, vai persona ir nosaukta vārdā, nevar būt izšķirošs kritērijs, lai noteiktu vai attiecīgajā jurisdikcijā varētu būt radies kaitējums (C). Tālāk pievērsīšos jautājumam par tiesas atrašanās valsts paredzamību (D). Visbeidzot, izdarīšu secinājumus, ierosinot, ka pašreizējās Savienības tiesības ir samērā pretimnākošas attiecībā uz starptautiskas jurisdikcijas atzīšanu lietās, kurās internetā ir nodarīts kaitējums personas reputācijai, tomēr šādu prasību būtībai ir ierobežojumi, kas valsts tiesai ir jāņem vērā (E).

A.

Divu veidu jurisdikcija, pamatojoties uz vietu, kurā iestājies notikums, kas rada kaitējumu saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu attiecībā uz personisko tiesību pārkāpumu, kurš izdarīts tiešsaistē

25.

Tiesas judikatūrā par to, kas tagad ir Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts, vienmēr ir bijusi uzsvērta nepieciešamība saglabāt starptautisko jurisdikciju iespējamo cietušo prasībās par kaitējumu. Tādējādi Tiesa nemainīgi ir uztvērusi šo normu kā tādu, kas attiecas uz abiem elementiem – vietu, kur iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un vietu, kur kaitējums radīts  ( 7 ).

26.

Attiecībā uz personisko tiesību pārkāpšanu daļā, kurā minēta “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, pakāpeniski ir iedibināti divi atšķirīgi jurisdikcijas pamati.

27.

Lietā Shevill attiecībā uz drukātām publikācijām Tiesa saistīja šo vietu ar jebkuru dalībvalsti, “kurā [iespējami aizskarošā] publikācija ir izplatīta un kurā saskaņā ar cietušās personas apgalvoto ir aizskarta tās reputācija”, turklāt šīs tiesas ir kompetentas “lemt tikai par zaudējumiem, kas ir radušies valstī, kuras tiesā ir celta prasība”  ( 8 ).

28.

Tādējādi tika radīta tā dēvētā “mozaīkas pieeja”  ( 9 ). Tās pamatā ir izpratne, ka iespējami neslavu ceļoša publikācija rada “kaitējumu cietušajam” visās vietās, “kur publikācija ir tikusi izplatīta, ja cietušais ir tur pazīstams”, un attiecīgi šo valstu tiesas “ir teritoriāli vispiemērotākās, lai izvērtētu apmelojumu, kas veikts šajā valstī, un noteiktu attiecīgā kaitējuma apmērus  ( 10 )”.

29.

Pēc Tiesas sprieduma eDate spriedums Shevill tika attiecināts uz tiešsaisti. Patiešām, spriedumā eDate Tiesa atzina “no sprieduma Shevill izrietošā zaudējumu materializēšanās kritērija piemērošanas grūtības interneta gadījumā” un “tāda aizskāruma smagumu, kas var tikt nodarīts personisko tiesību subjektam, kurš konstatē, ka šīs tiesības apdraudoša informācija ir pieejama ikvienā pasaules vietā”  ( 11 ). Tāpēc Tiesa izlēma pielāgot Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta interpretāciju “tādā ziņā, lai no internetā veikta personisko tiesību apdraudējuma cietusī persona varētu atkarībā no Eiropas Savienībā ar šo aizskārumu izraisīta kaitējuma materializēšanās vietas vērsties vienā tiesā par visu šo kaitējumu”  ( 12 ).

30.

Šādā veidā radās “interešu centra” jurisdikcijas pamats. Tiesa norādīja, ka “internetā ievietotas informācijas ietekmi uz personas personiskajām tiesībām vislabāk var novērtēt tiesa tajā vietā, kurā atrodas apgalvotās aizskartās personas interešu centrs”  ( 13 ).

31.

Tomēr, un tas ir būtiski, spriedumā eDate noteiktais interešu centrs neaizvietoja spriedumā Shevill radīto “mozaīku” attiecībā uz publikācijām tiešsaistē. Tas tika pievienots papildus kā alternatīva. Attiecīgi cietušais, kura personiskās tiesības, iespējams, ir pārkāptas tiešsaistē, var izvēlēties vai nu i) dalībvalsts tiesu vietā, kurā atrodas viņa interešu centrs attiecībā uz visu radīto kaitējumu, vai ii) vienas vai vairāku dalībvalstu tiesu attiecībā uz to kaitējuma daļu, kas radīta šajā(-s) valstī(-s)  ( 14 ).

32.

Savos secinājumos lietā Bolagsupplysningen  ( 15 ) es mēģināju pārliecināt Tiesu, ka šāda pieeja ir nepareiza. Ne vien tādēļ, ka tas rada nozīmīgas praktiskas problēmas, mozaīkas pieeju attiecinot uz tiešsaistes publikācijām, bet šādu izvēli arī nevar pamatot ne ar vienu no tiem principiālajiem argumentiem, ko izmanto tās atbalstam. Vēl jo vairāk, tas nevienai no pusēm nebūt neuzlabo situāciju – izņemot vajāšanas gadījumus –, bet drīzāk ievērojami samazina un varbūt pat izslēdz iespēju atbildētājam noteikt, kur viņš vai viņa varētu tikt iesūdzēti tiesā.

33.

Spriedumā Bolagsupplysningen Tiesa nolēma saglabāt šo duālo pieeju  ( 16 ). Tomēr Tiesa paskaidroja, ka prasības, kuru mērķis ir panākt labojumu un iespējami kaitējumu radījušā tiešsaistes satura izņemšanu, var izskatīt tikai tās dalībvalsts tiesas, kurā atrodas prasītāja interešu centrs. Tā kā “prasība [..] nav nodalāma”, tā var tikt izvirzīta “tikai vienā kompetentā tiesā, lai tā atzītu visu prasību kopumā par zaudējumu atlīdzību”  ( 17 ).

34.

Tādējādi šķiet, ka pēc sprieduma Bolagsupplysningen tiesas ar ierobežoto “mozaīkas” veida jurisdikciju var piešķirt tikai “dalāmus” tiesību aizsardzības līdzekļus, turpretī tiesas ar pilno “interešu centra” jurisdikciju var piešķirt abus tiesību aizsardzības līdzekļus – gan “dalāmos”, gan “nedalāmos”  ( 18 ).

35.

Tiesa skaidri nenorādīja, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi ietilpst kurā kategorijā. Tomēr jāpieņem, ka “dalāmi” tiesību aizsardzības līdzekļi būtībā nozīmē naudas kompensāciju (un iespējams, arī citus tiesību aizsardzības līdzekļus, kurus var sadalīt atbilstoši jurisdikcijas robežām), turpretī “nedalāmi” tiesību aizsardzības līdzekļi ir visi tie, kurus reāli var piešķirt un izpildīt tikai vienreiz, jo tad, kad tie ir izpildīti, tiem ir sekas visur (informācijas labojumi vai izņemšana).

36.

Visbeidzot, līdz šim judikatūra ir bijusi samērā neskaidra attiecībā uz skaidriem nosacījumiem, kam jābūt izpildītiem, lai varētu noteikt “mozaīkas” veida vai “interešu centra” jurisdikciju. No vienas puses, attiecībā uz “mozaīkas” veida jurisdikciju Tiesas judikatūrā ir minētas divas prasības: saturam, par kuru ir sūdzība, jābūt bijušam pieejamam attiecīgajā dalībvalstī un prasītāja personiskajām tiesībām radītajam kaitējumam ir jābūt notikušam šajā dalībvalstī  ( 19 ). “Interešu centra” jurisdikcijai, no otras puses, skaidri nepieciešams vairāk. Tomēr, iespējams, tāpēc, ka šī pieeja ir radusies un apstiprināta lietās, kurās bijusi īpaši cieša saikne starp strīdu un tās vietas tiesu, kurā noticis kaitējuma fakts  ( 20 ), kā rezultātā “cietušā interešu centrs” ir cietušā domicils  ( 21 ), judikatūrā nav īpaši precīzu kritēriju attiecībā uz konkrētiem faktoriem vai citiem elementiem, kas būtu jāņem vērā.

B.

Izskatāmās lietas īpatnības

37.

Šādā juridiskā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai ir iespējams interešu centrs prasītājam, kurš konkrētajā publikācijā nebija individuāli identificēts. Šajos secinājumos dodu priekšroku šīs frāzes izmantošanai, nevis frāzei, kuru izmantojusi iesniedzējtiesa, kas norāda, ka “interneta publikācija [..] nesatur informāciju, kura tieši vai netieši attiecas uz šo konkrēto fizisko personu”. Tam, vai prasītājs publikācijā ir individuāli identificēts, vai tas būtu i) nosaucot viņu vārdā vai ii) minot unikālas personiskas īpašības vai apstākļus  ( 22 ), būtu jābūt relatīvi objektīvam faktu izvērtējumam. Tas, cik lielā mērā publicētā informācija attiecas uz konkrētu fizisku personu, ir (diezgan subjektīvs) novērtējums, kas jau ietver sevī sniegtās informācijas elementu izvērtēšanu un kas drīz pāraug lietas izvērtējumā pēc būtības, tas ir, par to, ciktāl šī persona ir tikusi ietekmēta  ( 23 ).

38.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā par attiecīgajiem elementiem, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai pastāv pietiekama saikne, lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu.

39.

Ņemot vērā prasītos tiesību aizsardzības līdzekļus, iesniedzējtiesa vaicā konkrēti par “interešu centra” jurisdikciju. Patiešām, prasītājs iesniedzējtiesā  ( 24 ) lūdz trīs atsevišķus tiesību aizsardzības līdzekļus: naudas kompensāciju, aizliegumu atbildētājam turpmāk izmantot apstrīdēto jēdzienu, kā arī publisku atvainošanos prasītājam. Nav precizēts, vai prasītā naudas kompensācija ir domāta kā atlīdzība par visu iespējamo kaitējumu vai tikai par to kaitējumu, kas radies Polijas tiesu jurisdikcijā. Tomēr un jebkurā gadījumā izskatās, ka abi pārējie tiesību aizsardzības līdzekļi ir nedalāmi, proti, tos var piešķirt tikai tiesa, kam ir jurisdikcija, kuras pamatā ir prasītāja interešu centrs  ( 25 ).

40.

Tomēr ir skaidrs, ka, pamatojoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas izklāstīta šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, paralēli iespējamai “interešu centra” jurisdikcijai vēl joprojām saglabājas “mozaīkas” veida jurisdikcija.

41.

Šai paralelitātei ir samērā nopietnas sekas. Ja vien Tiesa izskatāmās lietas kontekstā nevēlas radikāli pārskatīt judikatūru par “interešu centra” judikatūru vai “mozaīkas” veida judikatūru, vai pat to pastāvošo paralēlo pastāvēšanu, kas izklāstīta lietā eDate un nesen apstiprināta lietā Bolagsupplysningen  ( 26 ), vai arī, to darīdama, iespējams, aplūkot sīkāk spriedumu lietā Bier tiešsaistes neatļautu darbību kontekstā kopumā  ( 27 ), ir diezgan skaidrs, ka neatkarīgi no tā, vai (iespējami) cietušai pusei tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, galu galā būtu interešu centrs, vienmēr būs pieejama “mozaīkas” veida jurisdikcija, kas pieļauj jebkuras valsts tiesas jurisdikciju attiecībā uz to dalāmo tiesību aizsardzības līdzekļu daļu (naudas kompensāciju noteikti), kas attiecas uz tās teritorijā radīto kaitējumu.

42.

Esošā lieta tādējādi, atkārtoju vēlreiz, ilustrē, kāpēc pastāvošā abu veidu judikatūras paralelitāte rada problēmas vismaz divos līmeņos. Pirmkārt, ir samērā veltīgs pasākums iesaistīties kaislīgās diskusijās par to, kur tieši varētu būt cietušās puses interešu centrs, kontekstā, kurā “mozaīkas” veida jurisdikcija jebkurā gadījumā būs pieejama potenciāli 27 dalībvalstīs. Otrkārt, līdz šim brīdim interešu centrs faktiski ir ticis pielīdzināts prasītāja domicilam, pieņemot, ka tā būs vieta, kurā cietušā reputācija tiks ietekmēta visvairāk. Šajā kontekstā nav skaidrs, cik daudz brīvības ir palicis diskusijai par jebkādiem objektīvi saistošiem faktoriem, kas savienotu diskusiju ar attiecīgās dalībvalsts tiesu, jo interešu centra jēdziens ir veidots, pamatojoties uz iespējamā cietušā subjektīvo situāciju  ( 28 ). Tādējādi no praktiskā viedokļa vienīgais, kas ir jāveic, ir jānoskaidro vieta, kur atrodas cietušā domicils, un šo faktisko forum actoris varētu atspēkot tikai tad, ja šim cietušajam attiecīgajā vietā vispār ir ārkārtīgi maz sociālās mijiedarbības.

43.

Esošo judikatūru īsti neatbalstu  ( 29 ). Manuprāt, Tiesai kādudien šī judikatūra būs jāpārskata. Tomēr nedomāju, ka izskatāmā lieta tam ir piemērota diezgan vienkārša iemesla dēļ – būtiskākais jautājums šajā lietā neattiecas uz starptautisko jurisdikciju, bet drīzāk uz prasības būtību un personisko tiesību saturu un būtību, kā tos, šķiet, atzīst valsts tiesībās. Tomēr jautājums par to, kura persona var racionāli apgalvot, ka ir cietusī, un kāds ir (personisko) tiesību tvērums, kas varētu būt pārkāpts ar iespējami apmelojošu tiešsaistes publikāciju, galvenokārt ir jautājums par prasības pamatotību, kas noteikta piemērojamos valsts tiesību aktos. Tas nav (un nav bijis iepriekšējās lietās) jautājums par jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam (vai tās priekštečiem).

44.

Minēto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai šai lietā ievērot šauru un minimālistisku pieeju. Būtībā izskatāmā lieta attiecas uz vienu jautājumu: vai attiecībā uz nedalāmiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, proti, aizliegumu turpmāk izmantot noteiktu apgalvojumu un atvainošanās publicēšanu, puses, kura apgalvo tiešsaistes publikācijas radītu kaitējumu, interešu centra kritērija piemērošanu neļauj tas, ka persona attiecīgajā publikācijā nav nosaukta vārdā?

C.

Būt vai nebūt nosauktam vārdā – vai tas ir būtiski, lai rastos kaitējums atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam?

45.

Atbildētājs un Komisija būtībā apgalvo, ka iespējama personisko tiesību pārkāpuma gadījumā cietušie drīkst vērsties savu interešu centra tiesās tikai tad, ja attiecīgajā publikācijā viņi ir nosaukti vārdā. Abas šīs lietā iestājušās personas izvirza vairākus argumentus tam, kā atšķirt izskatāmās lietas faktus no lietu eDate un Bolagsupplysningen faktiem. Tie brīdina par bīstamu starptautiskās jurisdikcijas paplašināšanu, kas varētu rasties, ja “interešu centra” jurisdikcija būtu pieejama ne tikai tiem indivīdiem, kas skaidri ir norādīti publikācijā, bet arī citiem nenoteiktiem nacionālu, etnisku, reliģiozu vai citu grupu locekļiem, kuri tiešsaistes publikācijā pieminēti tikai netieši.

46.

Attiecībā uz noteikumu, kuru abas puses rosina Tiesu formulēt, ierosinātā pieeja būtībā ir šāda: tā kā prasītājs attiecīgajā publikācijā nav nosaukts vārdā, izdevējs nav varējis racionāli paredzēt, ka prasītāju publikācija ietekmēs. Tādējādi, lai tiktu atzīta “interešu centra” jurisdikcija, ir nepieciešams, lai (iespējamais) prasītājs publikācijā būtu nosaukts vārdā.

47.

Attiecībā uz pirmo ierosinājumu es būtu gatavs piekrist abām pusēm, kas iestājušās lietā, tikai no cita skatpunkta – izdevējam noteikti būtu nepieciešama racionāla paredzamības iespēja attiecībā uz to, kur viņa publikācija varētu radīt kaitējumu. Jābūt ārējai robežai, lai noteiktu vietu, kur kaitējums varētu rasties. Tomēr nākamajā sadaļā (D) izskaidrošu, ka tas nenozīmē vai esošajā judikatūrā noteikti nenozīmēja, ka starptautiskā jurisdikcija aprobežotos ar vietām, kuras izdevēji racionāli būtu paredzējuši. Turklāt ir atšķirība starp objektīvu paredzamību kaitējumam, ko konkrēts apgalvojums varētu radīt, un konkrēta prasītāja identitātes paredzamību.

48.

Tomēr attiecībā uz otro ierosinājumu, ko izvirza atbildētājs un Komisija, nepiekrītu, ka pastāv noteikums, kas nosaka – lai būtu uz iespējamā cietušā interešu centru balstīta jurisdikcija, šai personai attiecīgajā publikācijā jābūt nosauktai vārdā.

49.

Pirmkārt, ir taisnība, ka “interešu centra” jurisdikcija nav pieejama pilnīgi visos un jebkādos apstākļos. Pastāv iespēja, ka kādā konkrētā lietā šāds centrs gluži vienkārši var nebūt. Taču tas tā ir situācijās, kurās personas patiešām publikācijā ir izceltas, nosaucot tās vārdā  ( 30 ).

50.

Attiecībā uz pārējo – noteikti piekrītu, ka ir jāpastāv dabiskai korelācijai: ja persona publikācijā ir nosaukta vārdā vai citādi skaidri individuāli identificēta, ir godīgi pieņemt, ka izdevējam būtu bijis jāzina vai vismaz pienācīgi bijis jāpieņem  ( 31 ), ka šādai personai, iespējams, kaut kur būs interešu centrs  ( 32 ). Un otrādi, tāda satura izdevējs, kurš uz konkrētu personu neatsaucas, reti kad nonāks šādā situācijā. Tomēr – vai tas izslēdz iespēju, ka izdevējs var tiešsaistē publicēt saturu, kas jebkuras racionālas interpretācijas rezultātā būs uztverama kā tāda, kas radīs kaitējumu samērā skaidrā un paredzamā vietā?

51.

Nav skaidri novilktu robežu, kas šajā ziņā varētu kalpot kā nepārprotams jurisdikcijas noteikums. Tomēr tas ir loģiski, ņemot vērā izskatāmās neatļautās darbības būtību: parastos apstākļos prasība par neslavas celšanu ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, aplūkojot paziņojumu attiecīgajā kontekstā un samērojot ar negatīvajām sekām, kādas tas radījis personas aizsargātajām tiesībām. Patiešām, šādā izvērtējumā daži paziņojumi ir pārāk distancēti, lai radītu jebkādu vērā ņemamu kaitējumu personas reputācijai. Citi varētu sāpīgi skart pat personas, kuras nav individuāli identificētas. Pastāv skala, nevis hermētiski noslēgtas kastītes. Turpmāk minētie piemēri var palīdzēt ilustrēt šo tēzi.

52.

Pirmkārt, iedomāsimies publikāciju tiešsaistē, kurā ietverts apmelojošs apgalvojums par kādu cilvēka tuvu radinieku – vīru, sievu, bērnu vai kādu no vecākiem. Piemēra pēc pieņemsim, ka šis apmelojošais apgalvojums attiecas uz personas vīru. Tādējādi iedomāsimies apmelojošu rakstu, kurš publicēts par vīru un kurā viņš ir nosaukts vārdā, bet neviens cits vārdā nosaukts nav. Vīrs kaut kādu iemeslu dēļ izlemj prasību necelt. Tomēr visiem apkārtējiem, tai skaitā viņa sievai, ir skaidrs, ka šis apgalvojums viņam ir radījis ciešanas. Ja sieva izlemtu celt prasību savā vārdā par nemateriālu kaitējumu, kas viņai radīts ar šī raksta publicēšanu – gadījumā, ja valsts tiesībās būtu iespējams šādai personai celt prasību –, vai šāda persona nevarētu paļauties pati uz savu interešu centru?

53.

Otrkārt, kā ir ar apmelojošām piezīmēm, kas izteiktas par kādu cilvēku grupu, kuri, lai gan nav minēti vārdā, tomēr ar zināmām pūlēm varētu tikt identificēti (lai arī izdevējs var nezināt visas šīs personas)? Piemēram, iedomāsimies cilvēku grupu, kurus vieno profesionālas vai kultūras saiknes (konkrēta uzņēmuma darbinieki, biedrības vai kluba biedri), vai ģeogrāfiska saikne (konkrētas vietas vai pilsētas iedzīvotāji). Iedomāsimies aizskarošu izteikumu, kas par šādu cilvēku grupu izteikta tiešsaistes publikācijā.

54.

Treškārt, vēl tālāk šai skalā ir cilvēki, kuri pieder kādai lielākai kopienai un kurus vieno kopīgas īpašības, piemēram, nacionalitāte, etniskā izcelsme, rase, dzimums, seksuālā orientācija utt. Ja nu šādu kopienu biedri uzskatītu, ka konkrēti paziņojumi tiešsaistē ir tiem radījuši kaitējumu? Tā kā šie cilvēki nav individuāli identificēti, nosaucot tos vārdā, vai tas izslēdz to, ka paziņojumus tiešsaistē nevar uztvert kā tādus, kas tiem rada kaitējumu? Vai tas nozīmē, ka šādas personas principā nevar paļauties uz savu interešu centru?

55.

Pastāv divi mainīgie, kuri visiem šiem scenārijiem ir kopīgi. Pirmkārt, nav konkrēti definētu “kastīšu” vai robežu. Tā vietā pastāv plūstoša nepārtrauktība attiecībā uz “individualizācijas pakāpi”, ko novērtē, ņemot vērā neierobežotu faktu dažādību lietās, kad tiek izskatīts konkrēts paziņojums tā kontekstā attiecībā pret konkrētu prasītāju. Otrkārt, jautājums par to, vai kādā no šīm situācijām personai būtu tiesības celt šādu prasību, vai to, vai šāda persona vispār varētu būt “cietušais”, un attiecībā pret kurām (personiskajām) tiesībām, ir piemērojamo valsts tiesību jautājums.

56.

Šādu dažādību, kas atkarīga no katras konkrētās lietas, nevar faktiski aizstāt ar noteikumu par starptautisko jurisdikciju, kurā noteikts, ka gadījumā, ja persona tiešsaistes publikācijā nav nosaukta vārdā vai vismaz pietiekamā mērā identificēta  ( 33 ), jurisdikcija, kas parasti balstīta uz sākotnējo novērtējumu par to, vai šai personai attiecīgajā jurisdikcijā ir radies kaitējums vai tāds var rasties, vairs nebūtu pieejama per se. Tas radītu instrumentu, kas daudzos gadījumos būtu pārāk neprecīzs un nepiemērots. Viens kritērijs (persona ir nosaukta vārdā) tiktu izmantots kā ļoti neuzticams starpnieks pilnīgi citam novērtējumam (vai konkrētā publikācija ir radījusi kaitējumu konkrētā jurisdikcijā).

57.

Attiecīgi neuzskatu, ka Tiesai būtu vēlams pieņemt tādu jurisdikcijas noteikumu, kādu ierosina atbildētājs un Komisija. Tā vietā, lai novilktu skaidru robežu starp situācijām, kurās puse ir individuāli identificēta un tām, kurās tā nav nosaukta vārdā, Tiesai būtu jāatgādina nepieciešamība racionāli paredzēt tiesas atrašanās valsti un jurisdikciju, kā arī iespējamos kritērijus, kas jāņem vērā šādā novērtējumā, un šim jautājumam es tagad pievērsīšos.

D.

Būtiskākais – jebkāda radīta kaitējuma racionāla un objektīva paredzamība

58.

Galvenais jautājums saistībā ar paredzamību ir šāds: kam tieši būtu jābūt paredzamam? Kaitējuma rašanās faktam vai iespējamās rašanās vietai (lietas Bier otrais atzars kopumā), vai vienkārši vietai, kurā atrodas faktiskā cietušā interešu centrs (citiem vārdiem sakot, tikai neliela daļa no vispārīgā jautājuma par kaitējumu)?

59.

Prasītājs un Komisija pareizi norāda, ka jurisdikcijas paredzamība ir Regulas Nr. 1215/2012 vispārēja prasība. Tiešām, 15. un 16. apsvērumā ir noteikts, ka jebkuram izņēmumam no principa, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils  ( 34 ), proti, jebkurai alternatīvai jurisdikcijai ir jābūt tādai, kuras “pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuras nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam racionāli neparedzamā dalībvalsts tiesā. Tas ir jo īpaši svarīgi strīdos par ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas”.

60.

Tomēr ir nepieciešama samērā gara pamatojumu secība, lai no šī ierosinājuma nonāktu līdz tādam, kāds ierosināts izskatāmajā lietā: i) atbildētājs nebūtu varējis paredzēt Polijas tiesu jurisdikciju, jo attiecīgajā publikācijā atbildētājs netika nosaukts vārdā, ii) tādējādi atbildētājam nevarēja būt nekādu zināšanu par tā identitāti, iii) tādēļ atbildētājs nevarēja zināt tā domicilu un iv) līdz ar to atbildētājs nebūtu varējis racionāli paredzēt, kur varētu atrasties prasītāja interešu centrs.

61.

Piekrītu, ka šādu secību patiesi varētu iedibināt, ja jautājums par tiesas atrašanās valsts paredzamību tiktu noreducēts tikai līdz jautājumam par identitāti un prasītāja domicilu. Tomēr tā nav tā “paredzamība”, kuru citētie apsvērumi šķietami mēģina noteikt. Domāta bija paredzamība, kuru nodrošina cieša saistība starp lietu un tiesu, proti, objektīvu saikni starp lietu un tiesu, lai veicinātu pareizu tiesvedības norisi.

62.

Jāpiekrīt, ka attiecībā uz interešu centra noteikšanu objektīva paredzamība attiecībā uz to, kur varētu atrasties strīda “smaguma centrs”, šķiet sašaurināta līdz cietušās personas domicila vietas noteikšanai  ( 35 ). Tomēr neuzskatu, ka Tiesai vajadzētu turpināt šo ceļu, radot papildu noteikumus, kas vēl vairāk atkāpjas no tā, kam būtu jābūt faktiskajam novērtējumam. Vienkāršoti izsakoties, strīda smaguma centra racionālu paredzamību nevajadzētu faktiski aizstāt ar izdevēja zināšanām par to, kur ir cietušā domicils. Lai arī pilnībā piekrītu tam, ka jurisdikcijas noteikumiem jābūt paredzamiem, neuzskatu, ka šāds sašaurinājums nodrošina to paredzamību, kāda bija iecerēta ar Regulu Nr. 1215/2012.

63.

Pirmkārt, jebkurā personisko tiesību novērtējumā ietilpst vismaz divi apsvērumi: ne tikai cietušās puses faktiskā vai sociālā situācija un šai pusei radītais kaitējums (tātad cietušā puse), bet arī un galvenokārt konkrētā izteikuma būtība, saturs un tvērums, skatot to pienācīgajā kontekstā (izteikuma puse, tā tvērums un ietekme). Jurisdikcijas paredzamība būtu jāizvērtē tieši šo abu apsvērumu krustpunktā, nevis vienkārši attiecībā uz cietušā domicila paredzamību vai pat zināšanām par to.

64.

Šajā kontekstā esmu spiests atkal  ( 36 ) pievienoties nostājai, ko paudis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón], kurš patiešām uzsvēra to, cik svarīga šādā kontekstā ir paredzamība un tiesiskā drošība  ( 37 ). Paredzamības veidu tomēr bija paredzēts nodrošināt, nosakot (objektīvo) strīda smaguma centru, nevis tikai (subjektīvo) cietušā interešu centru. Tādējādi zinošais ģenerāladvokāts ierosināja, ka šādam “smaguma centra” testam ir divi kumulatīvi elementi – pirmais koncentrējas uz prasītāju, un otrais koncentrējas uz attiecīgās informācijas būtību  ( 38 ). Dalībvalstu tiesām būtu jurisdikcija tikai tad, ja tās būtu prasītāja interešu centra vietā un ja “strīdīgā informācija [būtu bijusi] izteikta tādā veidā, kas ļauj racionāli paredzēt, ka šī informācija ir objektīvi svarīga [attiecīgajā dalībvalstī]”  ( 39 ).

65.

Ir taisnība, ka līdz šim Tiesa, šķiet, ir koncentrējusies vienīgi uz pirmo elementu (prasītāja situāciju) un pilnībā klusējusi par otro (informācijas, kas rada iespējamu kaitējumu, būtību un saturu). Tomēr šī klusēšana nav obligāti jāinterpretē kā otrā kritērija piemērotības noraidījums. Jāpatur prātā, ka lietās eDate un Bolagsupplysningen attiecīgajās publikācijās prasītāji bija nosaukti vārdā. Iespējams, ka tāpēc vienkārši tika pieņemts, ka informācija tādējādi objektīvi attiecas uz prasītāju domicila vietu un ka nav nepieciešams iedziļināties sīkumos par attiecīgā materiāla saturu un būtību.

66.

Skatot šādā aspektā, sākumpunkts ir konkrētās informācijas būtība, saturs un tvērums, ko novērtē saistībā ar konkrētu personu, proti, prasītāju, kurš ceļ prasību. Vai konkrētais izteikums, skatīts pienācīgā kontekstā, var tikt uztverts kā tāds, kas rada kaitējumu šim prasītājam konkrētā vietā? Vēlamā paredzamība ir racionāla iespējamība paredzēt konkrētu tiesas atrašanās valsti, ņemot vērā konkrētu izteikumu. To nevar novienkāršot uz ex ante zināšanām par konkrēta prasītāja identitāti un viņa domicilu.

67.

Otrkārt, ja pieņemtu, ka personisko tiesību saturam un jebkādai iespējamai ietekmei uz tām vispirms ir jābūt definētai valsts tiesībās un ka kaitējumam, ko rada konkrētais izteikums, svarīgi ir nevis tikai prasītāja identitātes zināšana, bet, svarīgāk, izteikuma saturs un būtība, ir iespējams, ka “ģeogrāfiski noteikts” izteikums var radīt (galvenokārt) aizskārumu tajā “ģeogrāfiski noteiktajā” vietā, uz kuru tas atsaucas. Ja kāds tiešsaistē publicē izteikumu, kurā apgalvo, ka visi X pilsētā dzīvojošie ir automašīnu zagļi vai ka vienīgais arods, kurā sievietes Y pilsētā ir izcilas, ir prostitūcija – vai būtu pārsteidzoši, ja X pilsētas iedzīvotāji vai Y pilsētas sievietes justos aizskartas  ( 40 )?

68.

Treškārt, ar šo elementu ir saistīts jautājums par izdevēja subjektīvo nodomu attiecībā uz faktisko publikāciju, kas rada aizskārumu. Tomēr nav nepieciešams, lai tīmekļvietne, kurā noticis pārkāpums, būtu konkrēti virzīta uz iedzīvotājiem, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī. Ciktāl šāds subjektīvs nodoms ir nepieciešams, piemēram, saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu  ( 41 ), tas radītu pierādīšanas problēmas, ja to piemērotu ārpus patērētāju līgumu jomas. Polijas valdība pareizi norāda, ka tas arī neatbilstu atšķirīgajam normu formulējumam 7. panta 2. punktā un attiecīgi 17. panta 1. punktā. Tomēr jebkurā gadījumā tas nebūtu jēgpilni, ņemot vērā šajā lietā izskatāmās neatļautās darbības būtību. Patiesībā Tiesa jau ir izdarījusi līdzīgu secinājumu, kad atteicās piemērot līdzīgus kritērijus kā pretstatu “mozaīkas” jurisdikcijai lietās, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem  ( 42 ).

69.

Es arī mudinātu būtībā izturēties piesardzīgi pret “nodoma kritērija” ieviešanu tiešsaistē pastrādātām neatļautām darbībām  ( 43 ). Izdevēja subjektīvo nodomu publicēšanas brīdī – ja vien tāds vispār ir nosakāms – var izmantot tikai kā norādi. Tomēr tā nav izšķiroša. Turpretim ir svarīgi, vai, secinot no objektīva “pierādījumu” klāsta, būtu varēts saprātīgi paredzēt, ka tiešsaistē publicētā informācija atbilst “interesēm, kas ir nozīmīgas” konkrētā teritorijā, tādējādi rosinot šīs teritorijas lasītājus tai piekļūt. Šādi kritēriji varētu patiešām ietvert tādus jautājumus kā publikācijas temats, tīmekļvietnes augstākā līmeņa domēns, tās valoda, sadaļa, kurā saturs tika publicēts, meklētājprogrammām sniegtie atslēgvārdi vai tīmekļvietnes piekļuves žurnāls  ( 44 ).

70.

Tomēr, tā kā šie apsvērumi ir piemērojami attiecībā uz lietas Bier ietekmes daļu, proti, kaitējuma rašanās vietu, ir patiešām loģiski, ka tie koncentrējas uz objektīvo konkrētas publikācijas radīto ietekmi no lasītāju viedokļa, nevis lielākoties saistīti ar sākotnējiem un samērā subjektīvajiem izdevēja nodomiem. No šāda viedokļa un atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 16. apsvērumam, ir jāizvērtē skaidra objektīva saikne starp darbību un tiesas atrašanās valsti; šis savukārt ļauj noteikt jurisdikciju – kā pretsvars būtībā neierobežotajam tiešsaistes satura ģeogrāfiskajam tvērumam  ( 45 ).

71.

Ceturtkārt, paturot prātā šo paredzamības izpratni, varētu piedāvāt iesniedzējtiesai dažus ieteikumus, lai palīdzētu saistībā ar tās otrajā jautājumā minētajiem kritērijiem. Pirmie divi iesniedzējtiesas minētie kritēriji – mērķauditorija un publikācijas valoda – patiešām ir zināmā mērā izmantojami šim izvērtējumam. Tomēr pretēji atbildētāja apgalvojumam un atbilstoši šajā sadaļā jau minētajiem argumentiem auditorija ir objektīva. Citiem vārdiem – auditorija, kura par šādu informāciju varētu interesēties un kurai būtu tai piekļuve, nevis auditorija, kura ir subjektīvi definēta biznesa plānos, tīmekļvietnes virsrakstu veidā un skaitā vai izdevēja subjektīvajā uztverē.

72.

Salīdzinājumam – ir grūti saskatīt, kā abi pārējie iesniedzējtiesas minētie kritēriji varētu attiekties uz lēmuma pieņemšanu par starptautiskas jurisdikcijas jautājumu, nevis par elementiem, kas saistīti ar šādas prasības pamatotību. Tas it īpaši attiecas uz ierosinājumu ņemt vērā “laiku, kādā tīmekļvietnē ievietotā strīdīgā informācija, par kuru notiek strīds, bija pieejama lasītājiem”, vai “[prasītāja] individuālos apstākļus”. Abi minētie elementi noteikti ir nozīmīgi, lai izvērtētu kaitējumu, kādu publikācija ir radījusi iespējamās cietušās puses reputācijai. Tomēr to nozīme, ciktāl tas attiecas uz jurisdikciju, ir daudz vairāk ierobežota, ja vispār tāda ir, jo Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā ir tikai prasīts, lai kaitējums, par ko prasītājs ceļ prasību, būtu iestājies valstī, kurā atrodas tiesa.

73.

Piektkārt un visbeidzot, visu šo jautājumu izvērtēšana patiešām ir iesniedzējtiesas kompetencē. Tomēr starptautiskās jurisdikcijas līmenī jautājumu par paredzamību vajadzētu pienācīgi aprakstīt kā jautājumu par to, vai konkrēts paziņojums, ņemot vērā tā būtību, kontekstu un tvērumu, būtu varējis radīt kaitējumu konkrētam prasītājam konkrētajā teritorijā. Tādējādi tas neapšaubāmi ir saistīts ar konkrētās tiesas atrašanās valsts paredzamību. To nevajadzētu noreducēt līdz jautājumam par to, vai brīdī, kad materiāls tika augšupielādēts tiešsaistē, konkrēts izdevējs zināja vai būtu varējis zināt kāda iespējama cietušā domicilu.

74.

Izvērtējot šādā aspektā un pamatojoties uz Tiesai zināmajiem faktiem, ir grūti iedomāties, ka izdevējam Vācijā, tiešsaistē publicējot frāzi “poļu nāves nometne Treblinkā”, būtu bijis pilnībā neiespējami paredzēt, ka kādu Polijā šī frāze varētu aizskart. Tāpēc, iespējams, nebija neiedomājami, ka “kaitējuma rašanās vieta” šī paziņojuma rezultātā varētu atrasties attiecīgajā teritorijā, it īpaši ņemot vērā, ka paziņojums tika publicēts valodā, kuru plaši saprot aiz nacionālās valsts robežām. Sekojot šai loģikai – lai gan visi minētie jautājumi patiešām ir galu galā jāizlemj valsts tiesai, ir grūti saprast, kā varētu aksiomātiski izslēgt jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam.

E.

(Starptautiskā) jurisdikcija un piemērojamās (valsts) tiesības

75.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iespējams, ka nebija pilnībā neparedzams, ka tad, ja pēc tāda paziņojuma publicēšanas tiešsaistē, kāds ir apstrīdēts izskatāmajā lietā, rastos kaitējums, tas varētu būt teritoriāli noteikts atbilstoši paziņojumā ietvertajai ģeogrāfiskajai vai nacionālai atsaucei. Izskatāmās lietas kontekstā ir diezgan pārsteidzoši, ka, ņemot vērā konkrēto izteikumu, tā būtību, ilgumu un kontekstu, kurā tas tika publicēts tiešsaistē, šis izteikums būtu racionāli varējis pārkāpt jebkura cilvēka individuālās personiskās tiesības vai pat aizskart individuāli.

76.

Tomēr šie jautājumi patiesībā ir saistīti ar piemērojamām valsts tiesībām, un iesniedzējtiesa tos vēl nav izskatījusi. Tie ir saistīti ar jautājumu par to, vai šajā lietā prasītājs varētu sekmīgi apgalvot, ka frāze “poļu nāves nometnes” izskatāmajā lietā viņam ir patiešām kaitējusi. Tas būtu ne gluži starptautiskās jurisdikcijas jautājums, bet drīzāk gan jautājums par būtību vai iespējamo ietekmi uz šo būtību, izvērtējot to atsevišķi vai kā iepriekš izlemjamu jautājumu saistībā ar pieņemamību.

77.

Tas gan vienmēr nav viegli – skaidri nošķirt ar jurisdikciju saistītos jautājumus un tos, kas attiecas uz lietas būtību. Turklāt tiešsaistes publikāciju un personisko tiesību pārkāpumu gadījumu konkrētajā kontekstā ir visai ticams, ka piemērojamās tiesības arī noteiks starptautiskā jurisdikcija. Atšķirībā no citām neatļautu darbību jomām šajā jomā nepastāv tiesību normu kolīzijas noteikumi strīdos par personisko tiesību pārkāpumiem  ( 46 ). Attiecīgi katra kompetentā tiesa piemēros savas tiesību kolīzijas normas, kā rezultātā, iespējams, tiks piemērotas pašas valsts tiesības, it īpaši tāpēc, ka attiecīgajā izskatīšanas posmā tiks pieņemts, ka kaitējums vai attiecīga tā daļa ir radusies šīs valsts teritorijā.

78.

Tas tomēr nenozīmē, ka piemērojamo tiesību līmenī atļauts ir viss, kas attiecas uz iespējamu personisko tiesību pārkāpumu, kurš izdarīts iekšējā tirgū ar tiešsaistes publikāciju. Secinājuma veidā es vēlētos pieminēt divus aspektus, kas iesniedzējtiesai, iespējams, šajā ziņā varētu būt noderīgi.

79.

Pirmkārt, būtu noderīgi atcerēties, ka Direktīvas 2000/31/EK  ( 47 ) 3. pants, “izņemot gadījumus, kad ir izdarītas atkāpes atbilstoši šī 3. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem, liedz elektroniskās tirdzniecības pakalpojuma sniedzējam izvirzīt stingrākas prasības nekā paredzētas minētā pakalpojuma sniedzēja reģistrēšanas dalībvalstī spēkā esošajās materiālo tiesību normās”  ( 48 ).

80.

Spriedumā Papasavvas Tiesa paskaidroja, ka šīs direktīvas 3. punkts attiecas arī uz informatīviem plašsaziņas līdzekļiem pat tad, ja to ienākumi ir tikai no reklāmām, un vienlīdz arī uz tām valsts civiltiesiskās atbildības normām par neslavas celšanu, kas attiecas uz to darbību  ( 49 ).

81.

Pretēji atbildētāja apgalvojumiem tas, ka Direktīva 2000/31 šķiet piemērojama tādās lietās, kāda ir izskatāmā lieta, nav arguments pret Polijas tiesu judikatūru. Tomēr tā skaidri ierobežo jebkuru Savienības tiesu, kam ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu, attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojuma sniedzēju saistībā ar šādas lietas materiālo iznākumu. Jebkurai šādai tiesai, tostarp Polijas tiesām, tādēļ ir jāpārliecinās, lai viņu valsts tiesību normu piemērošana attiecībā uz neslavas celšanu nepakļautu atbildētāju stingrākām prasībām nekā tajā vietā, kur atbildētājs ir reģistrēts  ( 50 ) (šajā gadījumā tā ir Vācija), ja vien nav piemērojams kāds Direktīvas 2000/31 3. pantā ietvertais izņēmums  ( 51 ).

82.

Otrkārt, jebkuram nolēmumam, ko pieņem tiesa, kurai ir jurisdikcija atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam, situācijā, kurā atbildētāja domicils nav tās teritorijā, būtu jābūt atzītam citā dalībvalstī, parasti tajā, kurā atrodas atbildētāja domicils, lai to varētu izpildīt attiecībā uz atbildētāju. Šādā gadījumā atbildētājs varētu apgalvot, ka šāda atzīšana būtu acīmredzami pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

83.

Šādā situācijā, manuprāt, būtu pilnībā iespējams, ka saņēmējas dalībvalsts tiesa atteiktos šādu lēmumu atzīt diezgan vienkārša iemesla dēļ. Piemērojamās valsts tiesības (judikatūra), kas ir pamatā šāda lēmuma pieņemšanai, ievērojami atšķiras no tā, ko varētu uzskatīt par daļu no kopējas Savienības izpratnes par personiskajām tiesībām.

84.

Dalībvalstīs attiecībā uz šiem jautājumiem noteikti pastāv daudzveidība. Tomēr personisko tiesību noteicošais elements ir tas, ka tās patiešām ir personiskas: tās jānovērtē individuāli, kontekstā, attiecībā uz konkrētu personu un tās cieņu, un tādējādi katrā gadījumā atsevišķi tiek veikts individuāla aizskāruma un kaitējuma izvērtējums. Pamatlietā piemērojamās valsts tiesības  ( 52 ), šķiet, aizvieto šo kopējo izpratni ar šķietami nacionalizētu un vispārinātu tiesisku pieņēmumu vai drīzāk fikciju: poļu personību veido viņu nacionālā identitāte, nacionālā cieņa vai cieņa pret Polijas nācijas vēsturi, bet nacistu nāves nometņu izdzīvojušos poļus ietekmē tādi izteikumi, kāds aplūkots pamatlietā  ( 53 ). Tiek paziņots, ka vienas nācijas izdarītie pagātnes kolektīvie pāridarījumi veido citas nācijas tagadnes un nākotnes kolektīvo kaitējumu, un piederība nācijai šķiet svarīgāka par indivīdu.

85.

Turklāt protams, var rasties papildu atkāpes, kas izriet no saņēmējas dalībvalsts sabiedriskās kārtības, tādas kā pienācīgs līdzsvars starp vārda brīvību un personisko tiesību aizsardzību vai samērīgums attiecībā uz paredzētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem  ( 54 ).

86.

Tomēr šīs sadaļas un visu secinājumu būtiskākais aspekts ir tas, ka jebkura atkāpe no jebkura šāda lēmuma satura attiecas uz lietu pēc būtības, nevis uz jautājumu par starptautisko jurisdikciju. Tad ir saprotams, kāpēc izskatāmās lietas kontekstā varētu būt vilinoši formulēt noteikumu, ar kuru paredz, ka tikai tās personas, kas tiešsaistes publikācijā ir nosauktas vārdā, jebkad drīkst izmantot “interešu centra” jurisdikciju. Tomēr – kā mēģināju skaidrot šo secinājumu iepriekšējās sadaļās – šāda šķietami “vienkārša risinājuma” pieeja nākotnē tikai radītu problēmas tiesību jomā, kas jau tā ir sarežģīta.

87.

Neraugoties uz to, šajā noslēguma sadaļā arī mēģināju parādīt, ka patiesībā nav nekādas vajadzības radīt šādus ad hoc noteikumus. Jautājumus, kas saistīti ar šādu valstu lēmumu problemātisko būtību, var pienācīgi un precīzi atrisināt attiecīgajā brīdī: šādu prasību pamatotības līmenī, vai nu valsts tiesai pieņemot lēmumu par sākotnējo prasību, ja šī tiesa uzskata, ka attiecīgajā lietā ir piemērojama Direktīva 2000/31, vai/un, iespējams, jebkuras citas dalībvalsts tiesai, kurai jāizskata šāda nolēmuma atzīšana, izmantojot Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietverto izņēmumu, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību.

V.

Secinājumi

88.

Ierosinu Tiesai uz Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa, Polija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu jurisdikciju, pamatojoties uz interešu centru, nav nepieciešams, lai iespējami kaitējumu radījušajā tiešsaistes saturā individuāli būtu nosaukta vārdā konkrēta persona.

–

Tomēr, lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar minētās regulas 7. panta 2. punktu, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv cieša saikne starp šo tiesu un lietu, tādējādi nodrošinot pareizu tiesvedību. Tiešsaistes publikāciju konkrētajā kontekstā valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka, ņemot vērā tiešsaistes informācijas būtību, saturu un tvērumu, vērtējot un interpretējot to pienācīgā kontekstā, pastāv saprātīga iespēja paredzēt potenciālo tiesas atrašanās valsti attiecībā uz vietu, kur šāda informācija varētu radīt kaitējumu.