Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 3. septembrī (1)

Lieta C‑193/25

Polijas Republika

pret

Eiropas Parlamentu un

Eiropas Savienības Padomi

Atcelšanas prasība – Direktīva (ES) 2024/3019 – Komunālo notekūdeņu attīrīšana – Ceturtējā attīrīšana mikropiesārņotāju atdalīšanai – Zāļu un kosmētikas ražotāju paplašināta atbildība – Princips “piesārņotājs maksā” – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Rīcības brīvības īstenošana – Atbilstīgo pamatdatu ņemšana vērā – Skaidrs un nepārprotams rīcības brīvības īstenošanas un atbilstīgo pamatdatu ņemšanas vērā izklāsts – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pienākums norādīt pamatojumu

Saturs

I. Ievads

II. Tiesiskais regulējums

III. Prasījumi

IV. Juridiskā analīze

A. Prasības pieņemamība

1. Finansēšanas noteikumu nodalāmība

2. Noteikumu par zāļu un kosmētikas ražotāju atbildību nodalāmība

3. Starpsecinājumi

B. Pirmais pamats: princips “piesārņotājs maksā” un vienlīdzīga attieksme

1. Citi mikropiesārņotāju avoti

2. Toksiskā slodze

a) Avoti un aprēķini

b) Zāļu radītās toksiskās slodzes novērtējums

c) Kosmētikas radītās toksiskās slodzes novērtējums

3. Zāļu un kosmētikas izvēle

4. Citu piegādes ķēdes dalībnieku atbildība

5. Citi iestāžu argumenti

6. Starpsecinājumi

C. Otrais pamats: samērīgums un pienākums norādīt pamatojumu

1. Nepieciešamība: citu ražotāju iekļaušana

2. Samērīgums: ceturtējās attīrīšanas izmaksas

3. Samērīgums: slogs ģenērisko zāļu ražotājiem

4. Atbrīvojuma tiesiskais regulējums

5. Starpsecinājumi

V. Tiesāšanās izdevumi

VI. Secinājumi

I.      Ievads

1.        Vēl līdz 2027. gada 1. augstam piemērojamā vecā Notekūdeņu attīrīšanas direktīva (2) paredz notekūdeņu attīrīšanu trīs posmos. Jaunā Notekūdeņu attīrīšanas direktīva (3) to papildina ar ceturtējo attīrīšanu mikropiesārņotāju atdalīšanai, kura jāievieš konkrētās aglomerācijās. 80 % no minētās papildu attīrīšanas jāsedz zāļu un kosmētikas ražotājiem. Izskatāmā Polijas celtā prasība ir vērsta pret šo paplašināto ražotāja atbildību. Citas attiecīgo uzņēmumu un asociāciju tiešās prasības Vispārējā tiesa ir noraidījusi kā nepieņemamas (4), un nesen High Court (Augstā tiesa, Īrija) ir iesniegusi Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par minētā tiesiskā regulējuma spēkā esību (5).

2.        Lai gan Savienības likumdevējs šo paplašināto ražotāja atbildību ir balstījis pārliecībā, ka zāles un kosmētika ar nepārprotamu atrāvienu ir lielākais mikropiesārņotāju avots notekūdeņos, Polija apšauba šo vērtējumu. Šajā ziņā šī dalībvalsts pārstāv uzskatu, ka atbildības apmērs un ar to saistītās izmaksas pārkāpj principu “piesārņotājs maksā” un diskriminē attiecīgos ražotājus. Tāpat Savienības likumdevējs neesot pietiekami pārbaudījis un izklāstījis, ka tiek ievērots samērīguma princips.

II.    Tiesiskais regulējums

3.        Jaunā Notekūdeņu attīrīšanas direktīva tāpat kā vecā Notekūdeņu attīrīšanas direktīva ietver noteikumus par komunālo notekūdeņu savākšanu, attīrīšanu un novadīšanu un paredz, ka konkrētās aglomerācijās notekūdeņi arī turpmāk tiek pakļauti pirmējai un otrējai, kā arī papildu attīrīšanai.

4.        Turklāt jaunās Notekūdeņu attīrīšanas direktīvas 8. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu dažādās aglomerācijās pakāpeniski līdz 2045. gadam ieviest notekūdeņu ceturtējo attīrīšanu tādu mikropiesārņotāju atdalīšanai, kuri definēti 2. panta 17. punktā, atsaucoties uz REACH regulu (6) un CLP regulu (7).

5.        Jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. pantā paredzēta paplašināta ražotāja atbildība par šo ceturtējo attīrīšanu:

“1.      Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka līdz 2028. gada 31. decembrim ražotājiem, kas laiž tirgū kādu no III pielikumā norādītajiem produktiem, ir paplašināta ražotāja atbildība.

Šādi pasākumi nodrošina, ka minētie ražotāji sedz:

a)      vismaz 80 % no visām izmaksām par 8. pantā noteikto prasību izpildi, ieskaitot investīcijas un ekspluatācijas izmaksas par komunālo notekūdeņu ceturtējo attīrīšanu to mikropiesārņotāju atdalīšanai, kas rodas no produktiem, kurus tie laiž tirgū, un no minēto produktu atliekām, un par 21. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto mikropiesārņotāju monitoringu;

b)      izmaksas par to datu ievākšanu un verificēšanu, kas attiecas uz tirgū laistajiem produktiem; un

c)      citas izmaksas, kas vajadzīgas, lai realizētu savu paplašināto ražotāja atbildību.

2.      Dalībvalstis ražotājus atbrīvo no paplašinātās ražotāja atbildības saskaņā ar 1. punktu, ja ražotāji var pierādīt kādu no šādiem apstākļiem:

a)      to vielu daudzums, ko satur produkti, kurus tie laiž Savienības tirgū, ir mazāks par 1 tonnu gadā;

b)      vielas, ko satur produkti, kurus tie laiž tirgū, notekūdeņos strauji bionoārdās vai mikropiesārņotājus notekūdeņos to aprites cikla beigās nerada.

3.      [..]

4.      [..]

5.      Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus, ar ko nosaka sīki izstrādātus kritērijus 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā nosacījuma vienveidīgai piemērošanai konkrētu kategoriju produktiem un to bionoārdāmībai vai bīstamībai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 28. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru vēlākais 2027. gada 31. decembrī.”

6.        Jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 3. punkts un 10. pants attiecas uz paplašinātās ražotāja atbildības īstenošanu. Ražotājiem tā ir jāuzņemas kopīgi šajā nolūkā izveidotās organizācijās.

7.        Jaunās Notekūdeņu direktīvas 20. apsvērumā paplašinātā ražotāja atbildība tiek paskaidrota šādi:

“Ceturtējā attīrīšana, kas nepieciešama, lai komunālos notekūdeņus attīrītu no mikropiesārņotājiem, radīs papildu izmaksas, piemēram, izmaksas, kuras saistītas ar monitoringu, un izmaksas par jaunu, modernu aprīkojumu, ko būtu vajadzīgs uzstādīt atsevišķās komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijās. Lai segtu minētās papildu izmaksas un saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktā minēto principu “piesārņotājs maksā”, ir būtiski, lai ražotāji, kas Savienības tirgū laiž produktus, kuri satur vielas, kas pēc to kalpošanas laika beigām mikropiesārņotāju veidolā ir sastopamas komunālajos notekūdeņos, uzņemas atbildību par papildu attīrīšanu, kurā tiktu atdalītas šīs vielas, kuras radušās to profesionālās darbības dēļ. Lai to panāktu, piemērotākais līdzeklis būtu paplašinātas ražotāja atbildības sistēma, jo tās finansiālā ietekme uz nodokļu maksātājiem un ūdens tarifiem ir ierobežota un tajā pašā laikā tā stimulētu videi nekaitīgāku produktu izstrādi. [..] Patlaban komunālajos notekūdeņos sastopamie mikropiesārņotāji, kuru dēļ ir nepieciešama ceturtējā attīrīšana, lielākoties cēlušies no zālēm un kosmētisko līdzekļu atliekām. Tāpēc paplašināta ražotāja atbildība būtu jāattiecina arī uz šīm divām produktu grupām. Pamatojoties uz komunālo notekūdeņu monitoringa rezultātiem un jaunākajiem zinātniskajiem datiem, Komisijai būtu regulāri jāizvērtē, vai paplašinātās ražotāja atbildības sistēmā būtu jāiekļauj citi produkti.”

III. Prasījumi

8.        Polijas Republika 2025. gada 10. martā cēla izskatāmo prasību par paplašināto ražotāja atbildību attiecībā uz ceturtējo attīrīšanu un lūdza:

–      atcelt jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 1. punktu kopsakarā ar III pielikumu;

–      piespriest Eiropas Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–      pakārtoti, ja Tiesa konstatētu, ka apstrīdētās tiesību normas nevar nodalīt no pārējām tiesību normām par ražotāja paplašinātu atbildību, nemainot šo normu būtību, Polijas Republika lūdz Tiesu atcelt visas tiesību normas, kas attiecas uz ražotāja paplašināto atbildību, proti, jaunās Notekūdeņu direktīvas 2. panta 20. punktu, 9. un 10. pantu, 30. panta 1. punkta otrās daļas c) un g) apakšpunktu, kā arī III pielikumu.

9.        Eiropas Parlaments lūdz:

–      noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–      pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;

–      piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

10.      Eiropas Savienības Padome lūdz:

–      pilnībā noraidīt prasību kā nepamatotu un

–      piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

11.      Parlamenta un Padomes atbalstam lietā ir iestājusies Eiropas Komisija, un tā pievienojas Padomes prasījumiem.

12.      Lietas dalībnieki iesniedza savus rakstveida apsvērumus. Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi, tāpēc ka uzskata sevi par pietiekami informētu.

IV.    Juridiskā analīze

13.      Ar pirmo prasības pamatu Polija apgalvo, ka paplašinātās atbildības uzlikšana vienīgi zāļu un kosmētikas ražotājiem pārkāpj principu “piesārņotājs maksā” un vienlīdzīgas attieksmes principu. Ar otro prasības pamatu tiek pārmests samērīguma principa pārkāpums kombinācijā ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, jo tiesiskā regulējuma sekas vēl nav pietiekami noskaidrotas un izklāstītas. Tomēr vispirms jāizskata Parlamenta iebildumi par prasības pieņemamību.

A.      Prasības pieņemamība

14.      Parlaments pārstāv uzskatu, ka Polijas Republikas galvenais prasījums nav pieņemams, tāpēc ka jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 1. punktu un III pielikumu nevar nošķirt no pārējiem 9. un 10. panta noteikumiem. Taču pieņemams neesot arī pakārtotais prasījums, jo ceturtējās attīrīšanas finansēšanu nevar nošķirt no pašas attīrīšanas.

15.      Savienības tiesību akta daļēja atcelšana ir iespējama tikai tad, ja elementi, kurus lūdz atcelt, ir nodalāmi no tiesību akta pārējās daļas. Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka šī prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļējas atcelšanas rezultātā tiek grozīta šī akta būtība (8).

16.      Uzskatu, ka ir jēgpilni vispirms izskatīt to finansēšanas noteikumu nodalāmību, kuri ir pakārtotā prasījuma priekšmets un uz kuriem netieši attiecas arī galvenais prasījums, un pēc tam – to īpašo noteikumu nodalāmību, kuri paredz zāļu un kosmētikas ražotāju atbildību un pret kuriem Polija vēršas ar galveno prasījumu.

1.      Finansēšanas noteikumu nodalāmība

17.      Notekūdeņu direktīvas būtība jeb kodols, visticamāk, nemainītos, ja kopumā atceltu paplašināto zāļu un kosmētikas ražotāju atbildību vai attiecīgos ceturtējās attīrīšanas finansēšanas noteikumus. Tas neskartu notekūdeņu attīrīšanas prasības.

18.      Tomēr gan Polijas galvenais prasījums, gan arī tās pakārtotais prasījums – ja tie būtu sekmīgi – novirzītu papildu ceturtējās attīrīšanas radīto slogu no attiecīgajiem uzņēmumiem uz sabiedrību kopumā. Nevar izslēgt, ka Savienības likumdevējs šādā gadījumā atteiktos no ceturtējās attīrīšanas pienākuma.

19.      Lai gan jautājums par to, vai daļēja atcelšana grozītu Savienības tiesību akta būtību, ir objektīvs, nevis subjektīvs kritērijs, kas saistīts ar strīdīgā tiesību akta izdevējas iestādes politisko gribu (9), likumdošanas ietvaros sasniegtus politiskus pamata kompromisus vienalga nedrīkst izkropļot daļējas apstrīdēšanas ceļā. Tāpēc tā ir izslēgta, ja tiek pierādīts, ka tiesību akts bez apstrīdētā noteikuma netiktu pieņemts. Izskatāmajā gadījumā prasības veiksmīgs iznākums nozīmētu attiecīgā tiesību akta būtības maiņu un prasība būtu nepieņemama.

20.      Lai gan Parlaments uzsver principa “piesārņotājs maksā” un paplašinātās ražotāja atbildības nozīmi, tas tomēr nav pierādījis, ka Savienības tiesiskie regulējumi par ceturtējās attīrīšanas finansēšanu bija obligāts priekšnosacījums, lai panāktu politisko vienošanos attiecībā uz jauno Notekūdeņu direktīvu vai ceturtējās attīrīšanas ieviešanu.

21.      Tāpēc finansēšanas noteikumus kopumā var nošķirt no citiem jaunās Notekūdeņu direktīvas noteikumiem. Tādējādi pakārtotais prasījums būtu pieņemams un arī galvenā prasījuma iespējamā ietekme uz ceturtējās attīrīšanas finansēšanu nebūtu pretrunā apstrīdēto tiesisko regulējumu nodalāmībai.

2.      Noteikumu par zāļu un kosmētikas ražotāju atbildību nodalāmība

22.      Parlamenta iebildumam attiecībā uz to tiesisko regulējumu nodalāmību, pret kuriem vēršas galvenais prasījums, ir drīzāk tehnisks raksturs. Veiksmīga iznākuma gadījumā galvenais prasījums novērstu tiesiskos regulējumus, kas zāļu un kosmētikas ražotājiem uzliek pienākumu segt 80 % no ceturtējās ārstēšanas izmaksām, taču formāli neietekmētu pārējos tiesiskos regulējumus par paplašināto ražotāja atbildību, it īpaši tiesiskos regulējumus par tās īstenošanu ražotāju organizācijās.

23.      Principiāli jāpiekrīt Parlamentam, ka šiem pārējiem tiesiskajiem regulējumiem izskatāmajā gadījumā vairs nebūtu tiešas funkcijas, jo vairs nebūtu ražotāju ar paplašinātu atbildību.

24.      Vienalga ir jēgpilni nodalīt atbildības par 80 % izmaksu konkrēto uzlikšanu zāļu un kosmētikas ražotājiem no noteikumiem par šādas atbildības īstenošanu. Tas tā ir, jo galvenā prasījuma apmierināšanas gadījumā Savienības likumdevējs, ņemot vērā spriedumu, varētu vēlreiz norādīt ražotājus, kuriem piemērot minētos īstenošanas noteikumus.

3.      Starpsecinājumi

25.      Tādējādi Polijas galvenais prasījums ir pieņemams. Par principiāli arīdzan pieņemamo pakārtoto prasījumu tāpēc nav jālemj.

B.      Pirmais pamats: princips “piesārņotājs maksā” un vienlīdzīga attieksme

26.      Princips “piesārņotājs maksā” atbilstoši LESD 191. panta 2. punktam ir viens no Savienības vides politikas principiem. Tas nozīmē, ka tam, kurš ir radījis piesārņojumu, ir jāsedz tā apglabāšanas izmaksas (10). To piemērojot, rodas stimuls izvairīties no vides piesārņojuma (11). Turklāt princips “piesārņotājs maksā” var taisnīgāk sadalīt vides piesārņojuma izmaksas, nododot tās tiem, kuri ir radījuši piesārņojumu, un atslogojot tos, kuri tā radīšanā nav piedalījušies (12). Minētajā Tiesa vismaz sākotnēji saskatīja samērīguma principa izpausmi (13). Proti, piesārņojuma izmaksas uzlikt nevis tam, kurš to radījis, bet gan tam, kurš to nav radījis, būtu neatbilstīgi.

27.      Tāpēc, no vienas puses, Tiesa uzskata, ka ar principu “piesārņotājs maksā” nav saderīgi tas, ja personas, kas iesaistītas atkritumu radīšanā, tiktu atbrīvotas no tādiem to finansiālajiem pienākumiem, kādi paredzēti Atkritumu pamatdirektīvā (14). Tomēr, no otras puses, nevienam nebūtu jābūt pienākumam uzņemties slogus, kas saistīti ar tāda piesārņojuma likvidēšanu, kura radīšanā tas nav piedalījies (15).

28.      Princips “piesārņotājs maksā”, sadalot vides piesārņojumu izmaksas uz piedalīšanās piesārņošanā pamata, vienlaikus precizē vienlīdzīgas attieksmes jeb diskriminācijas aizlieguma principu, kas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā. Saskaņā ar to līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgu attieksmi un dažādās situācijās nedrīkst piemērot vienādu attieksmi, ja vien šādas atšķirības nav objektīvi pamatotas (16). Ciktāl principa “piesārņotājs maksā” īstenošanai konkrētiem dalībniekiem tiek uzliktas izmaksas, piedalīšanās piesārņošanā ir noteicošais salīdzināmības un iespējamā pamatojuma kritērijs (17).

29.      Tomēr tiesvedības dalībnieces iestādes pamatoti uzsver, ka Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība tam uzticēto reglamentējošo pilnvaru ietvaros, ja tā darbība pieprasa veikt – kā tas ir izskatāmajā gadījumā – politiskas, ekonomiskas un sociālas dabas izvēli un ja tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi un novērtējumi (18). Šajā jomā pieņemts pasākums var būt nelikumīgums tikai tad, ja šādam pasākumam ir acīmredzami nepiemērots raksturs attiecībā pret mērķi, ko Savienības likumdevējs plāno sasniegt, (19) vai arī ja tas ir balstīts uz citu acīmredzamu kļūdu vērtējumā (20). Šādos apstākļos Tiesa faktiski nevar ar savu zinātnisko un tehnisko faktu vērtējumu aizstāt Savienības likumdevēja vērtējumu, kuram vienīgajam Līgumā ir uzticēts šis uzdevums (21).

30.      Pat ja šāda tiesas kontrole ir ierobežota, tā tomēr ir saistīta ar nosacījumu, ka Savienības iestādēm, kas pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, ir jāvar Tiesā pierādīt, ka tiesību akts tika pieņemts, efektīvi īstenojot to rīcības brīvību. Tas savukārt nozīmē, ka tās ir ņēmušas vērā visus atbilstošos pierādījumus un apstākļus, kas pastāvēja situācijā, kādu paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu (22). Tomēr Savienības likumdevēja plašā rīcības brīvība ir saistīta ne tikai ar pieņemamo normu raksturu un piemērojamību, bet zināmā mērā arī ar atbilstīgo pamatdatu konstatēšanu (23). Tāpēc Tiesa šajā ziņā līdzās tiesību akta pamatojumam galvenokārt pārbauda, vai Savienības iestādes tiesvedībā spēj skaidri un nepārprotami izklāstīt rīcības brīvības īstenošanu un atbilstīgo pamatdatu ņemšanu vērā (24).

31.      Dalībnieku vidū nav strīda par to, ka zāles un kosmētika veicina notekūdeņu piesārņošanu ar mikropiesārņotājiem, taču tās nav vienīgie mikropiesārņotāju avoti. Tomēr Polija apstrīd, ka ir pamatoti 80 % no ceturtējās attīrīšanas izmaksām uzlikt šīm abām ražotāju grupām.

32.      Turpretī tiesvedības dalībnieces iestādes, atsaucoties it īpaši uz Komisijas ietekmes novērtējuma 6.5. sadaļu (25), izklāsta, ka no pieejamajiem zinātniskajiem datiem, ko vispirms analizēja Komisija un pēc tam – Parlaments un Padome, nepārprotami izriet, ka tieši zāles un kosmētika ir mikropiesārņotāju galvenais avots. Izšķirošā informācija ir sniegta ietekmes novērtējumam pievienotās priekšizpētes (26) 4.3. sadaļā. Saskaņā ar to 73 % no attīrīšanas sistēmās ievadītā mikropiesārņotāju daudzuma nāk no zālēm un kosmētikas. Turklāt ar to saistītā notekūdeņu toksiskā slodze tajā ir svērta, izmantojot divus rādītājus. Saskaņā ar minēto, pamatojoties uz hroniskā toksiskuma rādītāju, 65 % no toksiskās slodzes izrietot no šīm abām produktu grupām. Ja piesārņojumu sver, pamatojoties uz paredzamās beziedarbības koncentrācijas (“predicted no-effect concentration – PNEC”) rādītāju, iegūst pat 92 %. Kā jau liecina pats apzīmējums, šis rādītājs norāda attiecīgā mikropiesārņotāja tādu koncentrāciju ūdenī, pie kuras nav sagaidāma nekāda veida ietekme.

33.      Manuprāt, Polija pārliecinoši vēršas pret strīdus izmaksu regulējuma pamatojumu. Šī dalībvalsts uzskaita norādes par to, ka par zemu ir novērtēts tādu mikropiesārņotāju īpatsvars notekūdeņos, kuri nāk no citām produktu grupām (šajā ziņā skat. 1. punktu). Turklāt likumdošanas procesā norādītie skaitļi par zāļu un kosmētikas radīto toksisko piesārņojumu neesot loģiski saprotami, jo nav pietiekamu atsauču uz avotiem, kā arī minētajos skaitļos esot pieļautas ievērojamas kļūdas (šajā ziņā skat. 2. punktu). Tāpēc materiāli par tiesiskā regulējuma izstrādi rada iespaidu, ka zāļu un kosmētikas ražotāji paplašinātas atbildības uzlikšanai ir izvēlēti bez zinātniski pamatota salīdzinājuma ar citām ražotāju grupām (šajā ziņā skat. 3. punktu). Turpretī visnotaļ nepārliecinošs ir Polijas arguments, ka ražotāju vietā izmaksu segšanā būtu jāpiedalās ārstiem vai patērētājiem (šajā ziņā skat. 4. punktu). Lietas dalībnieces iestādes nesniedz apmierinošas atbildes uz 1.–3. punktā izklāstītajiem iebildumiem (šajā ziņā it īpaši skat. 5. punktu).

1.      Citi mikropiesārņotāju avoti

34.      Polija vispirms apgalvo, ka pastāv svarīgas norādes par to, ka līdzās zālēm un kosmētikai notekūdeņos ir sastopami arī citi mikropiesārņotāju avoti. Šajā nolūkā šī dalībvalsts atsaucas uz kopsavilkuma pētījumu (27), kas atzīmēts kā konfidenciāls, un dažādiem atsevišķiem pētījumiem.

35.      Iestādes gan pareizi uzsver, ka kopsavilkuma pētījums, pieņemot jauno Notekūdeņu direktīvu, vēl nebija pieejams un tāpēc to kā tādu vēl nebija iespējams ņemt vērā. Turklāt jau pēc savas būtības tas neietver nekādus savus jaunus rezultātus, bet gan galvenokārt apkopo citu pētījumu rezultātus. Minētajā pētījumā izstrādātajiem argumentiem ir nozīme arī izskatāmajā tiesvedībā, un tāpēc Polija tos izmanto, lai pamatotu savus prasības pamatus. Tādējādi kopsavilkuma pētījumā, piemēram, ir uzsvērts, ka notekūdeņos ir daudz dažādu mikropiesārņotāju avotu; zāles ir tikai visintensīvāk izpētītas. Turklāt konkrēti ietekmes novērtējuma skaitļi attiecībā uz zāļu atbildības daļu neesot loģiski (28).

36.      Savukārt Parlaments un Komisija pārstāv uzskatu, ka citi Polijas minētie pētījumi atšķirīgās darbības jomas vai priekšmeta dēļ lielākoties nav attiecināmi uz izskatāmajiem faktiem. Neviens no šiem pētījumiem nesniedzot dibinātus, detalizētus un kolēģu speciālistu pārbaudītus pierādījumus, ka citām nozarēm nešaubīgi būtu jāietilpst paplašinātās ražotāja atbildības darbības jomā.

37.      Nevienā no atsevišķajiem pētījumiem patiešām nav nepārprotami konstatēts, ka arī citām nozarēm nešaubīgi būtu jāietilpst paplašinātās ražotāja atbildības darbības jomā. Šāds konstatējums arī nav šo pētījumu mērķis.

38.      Attiecībā uz minētajiem atsevišķajiem pētījumiem Komisija norāda, ka četros no tiem ir ietverta nevis informācija par ienākošo piesārņojumu attīrīšanas iekārtās, bet gan informācija par mikropiesārņotāju radīto piesārņojumu ūdeņos (29). Tāpēc šādi konstatētie mikropiesārņotāji ne vienmēr nāk no notekūdeņiem. Tādēļ nav skaidrs, cik lielā mērā tie izgājuši ceturtējo attīrīšanu.

39.      Divos pētījumos tika veikta tikai atsevišķu notekūdeņu tīklu izpēte (30), bet viens pētījums īpaši attiecās uz lietusūdeņu notekas sistēmām (31), proti, īpašu situāciju. Tādējādi minētie trīs pētījumi neietver nekādus reprezentatīvus konstatējumus par tādu mikropiesārņotāju radītu piesārņojumu notekūdeņos, kuru dēļ ir ieviesta ceturtējā attīrīšana.

40.      Katrā ziņā jāizceļ gan viens Polijas norādīts Finckh u.c. 2022. gada pētījums (32), kurā veikta 52 attīrīšanas sistēmu izpēte dažādās dalībvalstīs. Minētais pētījums tika publicēts prestižā zinātniskā laikrakstā, kur visi raksti parasti tiek iepriekš zinātniski recenzēti (peer review). Arī Komisija neapstrīd pētījuma kvalitāti, bet gan norāda, ka tas ticis ņemts vērā, sagatavojot strīdīgo tiesisko regulējumu. Viens Komisijas izcelts pētījums (33), kas citēts arī ietekmes novērtējumā un priekšizpētē, tiešām vairākkārt piekrītoši balstās uz Finckh u.c. pētījumu (34).

41.      Finckh u.c. pētījumā ir nepārprotami konstatēts, ka iemeslu bažām galvenokārt rada pesticīdi un biocīdi. Lai gan pētījums arīdzan izceļ zāles, šajā ziņā norādīts ievērojami mazāks skaitlis (35). Tāpēc nav loģisks Komisijas apgalvojums, ka arī saskaņā ar minēto pētījumu zāles šķiet esam galvenā mikropiesārņotāju kategorija, kas veicina toksiskumu.

42.      Vēl viens pētījums par astoņām attīrīšanas sistēmām Dānijā (36) apstiprina, ka notekūdeņos ir atrasti dažādi mikropiesārņotāji. Tajā gan norādīta īpaša zāļu ražotāju atbildība, jo trīs zāles plašā tvērumā uzrādīja riskantas koncentrācijas. Līdzās tām tika atrasti arī pieci pesticīdi riskantās koncentrācijās, taču tikai viens no tiem bija plaši izplatīts, bet pārējie ir sastopami tikai atsevišķos gadījumos, kas liecina par vietējām īpatnībām.

43.      Tomēr vismaz Finckh u.c. pētījums sniedz pamatu šaubām par to, vai paplašinātās ražotāja atbildības ierobežojums uz zālēm un kosmētiku ir pamatots. Iestādes nedz likumdošanas materiālos, nedz tiesvedībā Tiesā nav nepārprotami izklāstījušas, kāpēc Savienības likumdevējs paplašinātu ražotāju atbildību nav uzlicis it īpaši pesticīdu ražotājiem.

2.      Toksiskā slodze

44.      Izskatāmajā tiesvedībā norādes uz citiem mikropiesārņotāju avotiem gan nebūtu izšķirošas, ja nebūtu šaubu par konstatējumiem, kas ietverti ietekmes novērtējumā par toksisko slodzi. Šie konstatējumi liecina par to, ka atbildība par šo piesārņojumu pārliecinoši gulst uz zālēm un kosmētikas līdzekļiem. Saskaņā ar minētajiem konstatējumiem attiecībā uz novadīšanu attīrīšanas iekārtās tās veido slodzi 73 % apmērā, svērto toksisko slodzi, pamatojoties uz hroniskā toksiskuma rādītāju, – 65 % apmērā (48 % zāles un 17 % kosmētikas līdzekļi) un svērto toksisko slodzi, pamatojoties uz PNEC rādītāju, – pat 92 % apmērā (66 % zāles un 26 % kosmētikas līdzekļi) (37).

45.      Situācija attiecībā uz svērto toksisko slodzi, pamatojoties uz hroniskā toksiskuma rādītāju, gan nav pilnībā skaidra, jo saskaņā ar to lielāka atbildība nekā kosmētikai gulst uz plastmasas piedevām, kas toksisko slodzi veido 28 % apmērā. Pesticīdiem šajā rādītājā piedēvētais īpatsvars, starp citu, ir 0 %.

46.      Ciktāl vērā ņem it īpaši svērto toksisko slodzi 92 % apmērā, kas noteikta, pamatojoties uz PNEC rādītāju, šķiet, ka acīmredzama kļūda vērtējumā, ierobežojot paplašināto ražotāja atbildību uz zāļu un kosmētikas ražotājiem, tomēr ir izslēgta. Tas tā ir, tāpēc ka no visiem pārējiem produktiem kopā izriet tikai 8 % šīs toksiskās slodzes. Lielāko atlikušo piesārņojuma daļu 3 % apmērā veido plastmasas piedevas, bet pesticīdi piesārņojumu rada tikai 2 % apmērā.

47.      Tomēr Polija vispirms vēršas pret to, ka nav izpausts, uz ko balstīta svērtā toksiskā slodze, kas noteikta, pamatojoties uz PNEC rādītāju (šajā ziņā skat. a) apakšpunktu). Pēc tam, kad Komisija par minēto sniedza informāciju ārpus šobrīd notiekošās tiesvedības, Polija norāda, ka pastāv ievērojamas šaubas par minēto aprēķinu attiecībā uz zālēm (šajā ziņā skat. b) apakšpunktu), bet attiecībā uz kosmētiku šaubas pastāv par konkrētu vielu pieskaitīšanu šai nozarei (šajā ziņā skat. c) apakšpunktu).

a)      Avoti un aprēķini

48.      Polija vispirms iebilst, ka nav norādīti nekādi papildu avoti – nedz ietekmes novērtējumā, nedz priekšizpētē – attiecībā uz toksisko slodzi, kas noteikta, pamatojoties uz PNEC rādītāju. Arīdzan lietas dalībnieces iestādes šādus avotus nenorāda un atsaucas tikai uz ietekmes novērtējumu un priekšizpēti.

49.      Lai pamatotu minētos skaitļus, ietekmes novērtējums (38) galvenokārt balstās uz priekšizpēti (39). Tomēr priekšizpētē faktiski nav minēts neviens šo skaitļu avots un nav arī paskaidrots, kā tie iegūti.

50.      Ietekmes novērtējumā [uz izskatāmo tiesvedību] attiecināmā vietā tekstā līdzās priekšizpētei gan ir norādīti divi citi pētījumi saistībā ar konstatējumiem, ka zālēs un kosmētikā izmantotās vielas veido lielāko daļu no attīrīšanas sistēmās ievadītajiem mikropiesārņotājiem un lielāko daļu no toksiskuma tajās, kas attaisno papildu ieguldījumu veikšanu progresīvos attīrīšanas procesos, lai atbrīvotos no mikropiesārņotājiem (40). Tomēr [no minētās vietas tekstā] neizriet, ka šie divi pētījumi vispār ir par šiem jautājumiem. Viena pētījuma priekšmets ir notekūdeņu atbrīvošana no barības vielām (41). Otrs, acīmredzot nepublicēts, pētījums saskaņā ar tā nosaukumu ir par individuālām notekūdeņu attīrīšanas sistēmām vai citiem piemērotiem pasākumiem (42), kā tas paredzēts vecās Notekūdeņu direktīvas 3. panta 1. punktā. Arī pārējie pētījumi, kas norādīti ietekmes novērtējuma bibliogrāfijā, neuzrāda acīmredzamu saistību ar skaitļiem attiecībā uz mikropiesārņotāju radīto toksisko slodzi.

51.      Tādējādi nedz no jaunās Notekūdeņu direktīvas pamatojuma, nedz no iestāžu apgalvojumiem tiesvedībā Tiesā nav izsecināms, uz ko balstās konstatējumi par zāļu un kosmētikas radīto svērto toksisko slodzi, kas iegūta, pamatojoties uz PNEC rādītāju.

b)      Zāļu radītās toksiskās slodzes novērtējums

52.      Polija minēto informāciju katrā ziņā ir izklāstījusi savā replikas rakstā. Proti, Komisija ārpus izskatāmās tiesvedības 2025. gada 17. aprīlī, atbildot uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, izpauda, uz ko balstījies likumdošanas procesā izmantotais zāļu un kosmētikas īpatsvars svērtajā toksiskajā slodzē, kura noteikta, pamatojoties uz PNEC rādītāju (92 %) (43).

53.      Pamatojoties uz minēto informāciju, Polija pauž pamatotas šaubas par zālēm izmantotās vērtības pareizību un tādējādi apgalvo, ka pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā, t. i., acīmredzami nav pietiekami noskaidroti atbilstīgie pamatdati.

54.      Lai gan šis Polijas arguments ir jauns, tas nav novēlots Reglamenta 127. panta 1. punkta izpratnē. Proti, runa ir par faktiskiem un tiesiskiem aspektiem, kas tikai pēc prasības celšanas 2025. gada 10. martā, tātad tiesvedības laikā, gan nekļuva zināmi Komisijai, taču kļuva zināmi vismaz Polijai. Tāpēc arī Polija saskaņā ar Reglamenta 128. panta 1. punktu minētos pierādījumus vēl varēja iesniegt kopā ar replikas rakstu.

55.      PNEC rādītāja vērtības, kas zālēm uzliek atbildību 66 % apmērā un kosmētikai – 26 % apmērā, saskaņā ar izpausto informāciju tika iegūtas no Kopīgā pētniecības centra (JRC). Parlaments atbildes rakstā uz repliku papildina, ka tās sākotnēji ņemtas no publiski pieejamu datubāzu piedāvātāja (44), kas kā avots – gan attiecībā uz citu jautājuma nostādni – norādīts arī priekšizpētē (45).

56.      Pamatojoties uz šiem datiem, Polija īpaši apstrīd vērtības, kas ņemtas par pamatu attiecībā uz četrām zālēm: telmisartānu (hipertensijas ārstēšana), dipiridamolu (trombozes un embolijas profilakse), kandesartānu (hipertensija un sirds mazspēja), kā arī amiodaronu (sirds ritma traucējumi).

57.      Ar PNEC rādītāju svērtā zāļu radītā toksiskā slodze 66 % apmērā tika aprēķināta, vispirms sadalot attiecīgā mikropiesārņotāja aplēsto koncentrāciju ar tā PNEC vērtību (46). Tā kā abas vērtības tiek izteiktas kā nanogrami litrā (ng/l), minētā dalījuma rezultāts nav piesaistīts kādai mērvienībai.

58.      Saskaitot šos rezultātus attiecībā uz visām vielām, tiek aprakstīta kopējā toksiskā slodze. Dažādo nozaru īpatsvaru aprēķina, saskaitot atsevišķo, pie attiecīgajām nozarēm klasificēto vielu toksiskās slodzes vērtības un rezultātu izsakot kā attiecību pret kopējo piesārņojumu.

59.      No izpaustās informācijas izriet, ka Komisija saskaņā ar minēto aprēķināja kopējo piesārņojumu 8830 un zāļu radīto piesārņojumu 5840 apmērā, kas atbilst aptuveni 66 %.

60.      Polija turpretī argumentē, ka četrām norādītajām zālēm pieņemtas pārāk zemas PNEC vērtības, proti, tika pieņemts, ka nelabvēlīga ietekme ir sagaidāma jau pie pārāk zemām koncentrācijām. Taču augstāka vērtība nozīmē, ka attiecīgā piesārņojuma vērtība pie tādas pašas faktiskās mikropiesārņotāja koncentrācijas notekūdeņos sanāk mazāka, tāpēc ka koncentrācija tiek dalīta ar šo vērtību. Tādējādi samazinās gan šā mikropiesārņotāja īpatsvars kopējai slodzei atbilstošajā vērtībā, gan vienlaikus samazinās arī pati kopējā vērtība.

61.      Tiešām var konstatēt, ka gan zāļu īpatsvars notekūdeņu kopējā piesārņojumā, kas svērts ar PNEC rādītāju, gan arī kopējais piesārņojums pats par sevi sanāktu ievērojami mazāks, ja izpaustajā informācijā norādīto PNEC vērtību vietā izmantotu tās PNEC vērtības, kuras Parlamenta minētais datubāzu piedāvātājs norāda tā sauktajās faktu lapās (47). Tomēr JRC izvēlētās vērtības kopā ar faktu lapās norādītajām vērtībām ir atrodamas arī citā minētā datubāzu piedāvātāja datubāzē (48). Nedz no šīm datubāzēm, nedz likumdošanas materiāliem, nedz arī iestāžu apgalvojumiem neizriet, kāpēc paplašinātas ražotāja atbildības uzlikšanai tika izmantota mazākā no šīm vērtībām.

62.      Turpmākajā tabulā ir parādītas attiecīgās vērtības no JRC saraksta un datubāzes faktu lapām, kā arī no tām izrietošās piesārņojuma vērtības.

63.      Atbilstoši minētajam jau šīs četras zāles vien saskaņā ar JRC datiem sasniedz rezultātu 5145 no kopējā piesārņojuma rezultāta 8830, kas atbilst 58 % no kopējā piesārņojuma un 88 % no piesārņojuma, kas iegūts visām zālēm kopā (5840). Tā kā izpaustajā aprēķinā kopumā ir ņemtas vērā 348 aktīvās farmaceitiskās vielas un priekšizpētē nevienas no šīm četrām zālēm nav minētas kā īpaši problemātiskas (53), jau šis apstāklis vien rada iemeslu šaubām par Savienības likumdevēja vērtējumu.

64.      Savukārt, ja par pamatu ņemtu faktu lapās norādītās PNEC vērtības, šo četru zāļu kopējais īpatsvars ar PNEC rādītāju svērtajā piesārņojumā būtu mazāks par 1, precīzāk – 0,53. Kopējais piesārņojums vienlaikus samazinātos uz 3685 un visu zāļu radītais piesārņojums – uz 695, kas atbilstu vairs tikai aptuveni 19 %. No tiem tikai 0,014 % būtu attiecināmi uz četrām minētajām zālēm. Turpretī kosmētikas īpatsvars pieaugtu no 26 % uz 63 % (54). Plastmasas piedevu īpatsvars pieaugtu no 3 % uz 7,2 %, bet pesticīdu īpatsvars – no 2 % uz 4,7 %.

65.      No šiem aprēķiniem izrietošās šaubas par atbilstīgo pamatdatu noskaidrošanu apstiprina Pistocchi u.c. pētījums, ko izceļ Komisija (55). Pētījumā ir brīdināts, ka to vielu PNEC vērtība, kuras ieņem ievērojamu daļu tikai tādā toksiskajā slodzē, kas svērta ar šo vērtību (bet ne citos toksiskās slodzes veidos), iespējams, ir noteikta par zemu (“excessively conservative”) un būtu jāpārbauda (56). Tas ir acīmredzami attiecībā uz telmisartānu, kas pētījumā minēts kā piemērs, jo tas viens pats veido vairāk nekā 50 % no toksiskās slodzes, kas svērta ar PNEC rādītāju un attiecināta uz visām 348 zālēm.

66.      Tomēr nedz ietekmes novērtējumā, nedz priekšizpētē, nedz arī iestāžu argumentos izskatāmajā tiesvedībā nav nekādu norāžu, ka attiecīgā vērtība vai citas vērtības tiešām būtu pārbaudītas attiecībā uz to, vai PNEC vērtības nav pārāk zemas, pirms Komisija minēto vērtību īpatsvaru tostarp ņēma par pamatu, pieņemot lēmumu.

67.      No minētā vēl obligāti neizriet, ka priekšizpētē norādīti nepareizi skaitļi par toksisko slodzi, kas svērta ar PNEC rādītāju, jo noteicošas, iespējams, patiešām ir zemākās PNEC vērtības.

68.      Tomēr iestādes nav skaidri un nepārprotami norādījušas, ka būtu ņēmušas vērā un izvērtējušas minētās šaubas. Šīs šaubas ir arī pietiekami nozīmīgas, tādēļ iestādes, izmantojot savu rīcības brīvību pamatdatu izvēlē, nedrīkstēja tās ignorēt bez papildu pamatojuma. Tādējādi, īstenojot savu rīcības brīvību šo pamatdatu noskaidrošanā un izvērtēšanā, ir pieļauta acīmredzama kļūda.

c)      Kosmētikas radītās toksiskās slodzes novērtējums

69.      Arī attiecībā uz kosmētiku Polija norāda uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā vai nepietiekamu pamatdatu noskaidrošanu. Tomēr šie iebildumi ir balstīti nevis uz izmantotajām PNEC vērtībām, bet gan uz konkrētu vielu pieskaitīšanu kosmētikas nozarei.

70.      Prasības pieteikumā Polija atsaucas uz kosmētikas nozares dokumentu, saskaņā ar kuru kosmētika rada nevis 17 % no piesārņojuma, kas svērts ar hroniskā toksiskuma rādītāju, un 26 % no piesārņojuma, kas svērts ar PNEC vērtību, bet gan attiecīgi mazāk par 0,5 % un mazāk par 1 % (57). Šos skaitļus iestādes gan nav apstrīdējušas, taču minētajā dokumentā ir ietverti vien apgalvojumi, no kuriem nekļūst skaidrs, kā tie iegūti vai kā tie skatāmi kopsakarā ar likumdošanas procesā izmantotajiem skaitļiem.

71.      Tomēr dati, kurus Komisija starplaikā ir izpaudusi, ļauj Polijai replikas rakstā izvērst šo argumentāciju.

72.      Polija it īpaši norāda, ka saskaņā ar šiem datiem viela permetrīns rada vairāk nekā pusi (16 %) no kosmētikai piedēvētās toksiskās slodzes (26 %). Taču šī viela tiekot izmantota nevis kosmētikā, bet gan kā zāles.

73.      Parlaments turpretī argumentē, ka permetrīns visnotaļ tiek izmantots kosmētikā, un šajā ziņā atsaucas uz Komisijas datubāzi. Tomēr, ievadot šajā datubāzē jēdzienu “permetrīns” vai tā CAS numuru, neparādās neviens meklēšanas rezultāts (58). Arī attiecībā uz permetrīnu gan ir pieejama jau minētā datubāzu piedāvātāja faktu lapa. Tajā ir uzskaitīti 55 lietojumi, tostarp četri “personal care” jomā (59).

74.      Tomēr saskaņā ar to pašu faktu lapu pastāv arī daudzi citi lietojumi, kas var izraisīt permetrīna nonākšanu notekūdeņos. Tādēļ ir apšaubāms, vai minētās vielas radīto toksisko slodzi notekūdeņos pilnībā vai arī kaut lielā mērā var attiecināt uz kosmētikas nozari. Tā kā runa ir par lielāko daļu atbildības, kas attiecināta uz minēto nozari, iestādēm likumdošanas procesā bija jāpievērš pastiprināta uzmanība šim jautājumam. Tomēr nekas neliecina, ka tas būtu darīts.

75.      Tas pats attiecas uz trim taukskābēm (oleīnskābe, palmitīnskābe un miristīnskābe), uz kurām gulst 8 % no 26 % atbildības, kura attiecināta uz kosmētikas ražotājiem. Polija uzsver, ka tās gan tiek izmantotas kosmētikā, taču lielā daudzumā ir arī pārtikas produktos.

76.      Parlaments to neapstrīd, taču norāda, ka ir pieļaujams katru vielu attiecināt tikai uz vienu nozari. Taču nav pārliecinoši konkrētai nozarei, pamatojoties uz attiecīgu vielu izmantošanu, piedēvēt ievērojamu daļu atbildības par toksisko slodzi notekūdeņos, lai gan nav skaidrs, cik lielā mērā šī nozare ir atbildīga par šo vielu daudzumu notekūdeņos.

77.      Parlaments turklāt apgalvo, ka ir maz ticams, ka par taukskābju izmantošanu būtu jāveic iemaksa. Tā kā tās viegli bioloģiski noārdās, esot paredzams, ka Komisija ar īstenošanas tiesiskajiem regulējumiem atbrīvotu tās no pienākuma veikt iemaksas.

78.      Neatkarīgi no jautājuma, vai šīm taukskābēm nākotnē patiešām tiks piemērots atbrīvojums, šādas iespējas pastāvēšana nevar attaisnot to, ka kosmētikas ražotājiem šo taukskābju dēļ tiek piedēvēti 8 % no toksiskās slodzes, kas noteikta, pamatojoties uz PNEC vērtību. Pat ja tiem par šīm taukskābēm nebūs jāveic iemaksas, to dēļ jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā tiem un zāļu ražotājiem ir piemērota izmaksu kvota 80 % apmērā no ceturtējās attīrīšanas izmaksām. Atbrīvojuma gadījumā kosmētikas ražotājiem, kuri izmanto citas vielas ar mazāku toksisko slodzi, būtu jāsedz attiecīgi vēl lielāka šīs kvotas daļa. Tādēļ ar Polijas iebildumu tiek pamatoti apšaubīts, vai šī kvota ir pilnībā attaisnojama.

79.      Tādējādi arī konstatējumi par kosmētikas radīto tādu toksisko slodzi notekūdeņos, kura noteikta, pamatojoties uz PNEC vērtību, balstās vismaz uz acīmredzami nepietiekamu atbilstīgo pamatdatu noskaidrošanu vai pat acīmredzami kļūdainu vērtējumu.

3.      Zāļu un kosmētikas izvēle

80.      To, ka šīs acīmredzamās kļūdas atbilstīgo pamatdatu noskaidrošanā vai pat to novērtējumā ir ietekmējušas likumdošanas procesu, apstiprina vēl viens Polijas iebildums replikas rakstā. Polija pārmet, ka zāles un kosmētika jau priekšizpētē ir iepriekš noteiktas kā atbildīgie produkti. Tādējādi to izvēle paplašinātās ražotāja atbildības uzlikšanai neesot balstīta uz zinātniski pamatotu visu mikropiesārņotāju avotu salīdzinājumu.

81.      Ja šo argumentāciju uzskatītu par jaunu pamatu, tā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punktu būtu novēlota. Proti, apstrīdētais apstāklis – vismaz attiecībā uz zālēm – tieši izriet jau no pašas priekšizpētes (60) un tātad prasības celšanas brīdī jau bija zināms.

82.      Tomēr uzskatu, ka Polija tādējādi tikai papildus pamato savu jau sākotnēji izvirzīto pamatu, ka zāļu ražotājiem paplašinātā ražotāja atbildība uzlikta bez pietiekama zinātniska pamatojuma. Šādu jaunu argumentu jau izvirzīta pamata atbalstam var iesniegt arī tiesvedības gaitā (61).

83.      Būtībā runa ir par citu to izklāsta vai novērtējuma trūkumu aspektu, kuri jau aplūkoti iepriekšējās sadaļās. Izstrādājot paplašinātās ražotāja atbildības regulējumu, netika publicēts neviens zinātnisks pētījums, kas uzrādītu priekšizpētē apgalvoto zāļu un kosmētikas ražotāju pārliecinoši dominējošo atbildību par mikropiesārņotājiem notekūdeņos. Attiecībā uz zālēm šī atbildība priekšizpētē drīzāk tika jau principiāli pieņemta, iespējams, tāpēc, ka to nozīme vides piesārņojumā jau bija zināma kā problēma. Priekšizpētei bija tikai jāidentificē vēl viena nozare, kuru varētu iekļaut paplašinātās ražotāja atbildības tvērumā (62).

84.      Polija apgalvo, ka arī kosmētikas ražotāji priekšizpētē jau iepriekš esot noteikti kā atbildīgā nozare. Tomēr priekšizpētē ir norādīts, ka šī nozare kā kandidāte tika identificēta pēc papildu literatūras izpētes (63). Vienlaikus ir taisnība, ka priekšizpētē attiecīgajā vietā nav izklāstīts, kāpēc šiem produktiem uzgulst lielāka atbildība nekā citiem produktiem, piemēram, pesticīdiem, ko uzsver Finckh u.c. pētījums (64), vai plastmasas piedevām, kam ir lielāka nozīme hroniskajā toksiskajā slodzē nekā kosmētikai (65).

85.      Lēmumu izvēlēties zāles un kosmētiku izskaidro tikai jau aplūkotie priekšizpētes konstatējumi par tādu toksisko slodzi notekūdeņos, kura noteikta, pamatojoties uz PNEC vērtību. Tomēr, kā jau norādīts, šo konstatējumu pamatā ir toksiskās slodzes aprēķinā acīmredzami pieļauta nepilnība, veicot noskaidrošanu vai novērtējumu.

4.      Citu piegādes ķēdes dalībnieku atbildība

86.      Polija turklāt jautā, vai ir attaisnojami noteikt paplašināto atbildību zāļu un kosmētikas ražotājiem, nevis uzlikt slogu citiem piegādes ķēdes dalībniekiem, piemēram, ārstiem, kas izraksta zāles, vai patērētājiem. Tomēr šajā ziņā nav konstatējama acīmredzama kļūda vērtējumā.

87.      Sloga uzlikšana ražotājiem atbilst LESD 191. panta 2. punktā līdzās principam “piesārņotājs maksā” paredzētajam principam, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni. Notekūdeņu piesārņojuma ar mikropiesārņotājiem cēlonis ir to ražošanā. Ja ražotājiem uzliek šo piesārņotāju likvidēšanas izmaksas, tie vispirms tiek mudināti apsvērt videi draudzīgākas aizvietotājvielas. Ja tas nav iespējams vai vēlams, ražotāji var šīs izmaksas iekļaut cenās un tādējādi novirzīt slogu saviem pircējiem un patērētājiem, kuri tad no savas puses var apsvērt alternatīvas.

88.      Tādējādi šis Polijas arguments ir jānoraida.

5.      Citi iestāžu argumenti

89.      Tāpat arī iestādes izvirza vēl dažus argumentus, kas tomēr neko nemaina līdzšinējos konstatējumos.

90.      Tās, piemēram, uzsver, ka paplašinātā ražotāja atbildība neaptver līdz šim paredzēto attīrīšanas posmu izmaksas, lai gan šajos posmos jau tiek likvidēta ievērojama daļa (66) notekūdeņos esošo mikropiesārņotāju. Tomēr lietas materiālos nav nekādu norāžu, kas ļautu aplēst, vai un attiecīgā gadījumā cik lielā mērā zāļu un kosmētikas ražotājiem būtu jāpiedalās minēto attīrīšanas posmu izmaksu segšanā. Vismaz sākotnēji šie attīrīšanas posmi tika ieviesti pavisam citu piesārņotāju likvidēšanai.

91.      Iestādes turklāt uzsver, ka jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā un III pielikumā zāļu un kosmētikas ražotājiem ir uzliktas nevis visas ceturtējās attīrīšanas izmaksas, bet gan “tikai” 80 % no tām. Tomēr tas neko nemaina attiecībā uz to, ka šīs kvotas noteikšanas pamatā ir acīmredzamas kļūdas rīcības brīvības īstenošanā.

92.      Tādēļ nepārliecina arī iestāžu izvirzītais arguments, ka Savienības likumdevējs drīkst rīkoties “pakāpeniski” un sākotnēji ieviest paplašināto atbildību tikai konkrētiem ražotājiem. Šādu rīcības veidu Tiesa gan ir pieļāvusi jau iepriekš (67), un saskaņā ar jaunās Notekūdeņu direktīvas 20. apsvērumu Komisijai ir jāizvērtē, vai paplašinātās ražotāja atbildības sistēmā būtu jāiekļauj arī citi produkti. Tomēr šīs izvērtēšanas iznākums līdz šim nav zināms. Pat ja nākotnē tiktu iekļautas vēl citas nozares, saskaņā ar izskatāmajā tiesvedībā pārbaudāmajiem tiesiskajiem regulējumiem zāļu un kosmētikas ražotājiem vēl nenoteiktu laiku ir jāsedz 80 % no izmaksām. Sākumā šīs izmaksas būs nesamērīgi augstas, jo līdzās pašām ekspluatācijas izmaksām galvenokārt būs jāfinansē ieguldījumi jaunās iekārtās. Vienlaikus nevar izslēgt, ka noslogotajiem ražotājiem atbilstoši minētajai kvotai ievērojamā apmērā būs jāsedz tāda piesārņojuma likvidēšanas izmaksas, par kuru ir atbildīgi citi ražotāji.

6.      Starpsecinājumi

93.      Ciktāl var spriest, nedz Komisija, nedz Parlaments, nedz arī Padome likumdošanas procesā vai tiesvedībā Tiesā nav izteikušies par vienu pavisam izšķirošu soli attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības pamatojumu, proti, par zāļu un kosmētikas attiecīgā īpatsvara aprēķinu svērtajā toksiskajā slodzē, kas noteikta, pamatojoties uz PNEC vērtību. Tādējādi iestādes vismaz nav izpildījušas savu pienākumu Tiesā skaidri un nepārprotami pierādīt, ka tās, pieņemot tiesību aktu, faktiski īstenojušas savu rīcības brīvību. Proti, minētā priekšnosacījums ir, ka ir ņemti vērā visi nozīmīgie elementi un apstākļi, kuri attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu (68).

94.      Polija turklāt ir paudusi pamatotas šaubas par PNEC vērtību pareizību un par konkrētu vielu pieskaitīšanu kosmētikas nozarei, kas ir izšķiroši, nosakot svērto toksisko slodzi uz to pamata. Tā kā šīs šaubas likumdošanas procesā netika izklāstītas un iestādes uz tām nav atbildējušas arī tiesvedībā, Savienības likumdevēja attiecīgajā novērtējumā ir pieļauta acīmredzama kļūda.

95.      Tas vēl nenozīmē, ka tāpēc novērtējums bija nepareizs, proti, ka tiesiskie regulējumi par zāļu un kosmētikas ražotāju paplašināto atbildību balstās pieņēmumā par pārmērīgi lielu šo ražotāju atbildību. Tādējādi nevar izslēgt, ka Savienības likumdevējs aprēķinos varēja izmantot zemākās PNEC vērtības, arī nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tomēr šādu iznākumu var sasniegt tikai tad, ja rīcības brīvība ir izmantota bez acīmredzamām kļūdām.

96.      Tādēļ pirmais prasības pamats ir pamatots un jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts un III pielikums ir jāatceļ.

97.      Ja Tiesa pamatā piekritīs manām šaubām, bet vēl nebūs pilnībā pārliecināta, tai būtu vismaz jāapsver iespēja atkārtoti noteikt tiesas sēdi un dot lietas dalībniekiem iespēju izteikties par izklāstītajām šaubām. Alternatīvi tā varētu apturēt izskatāmo tiesvedību un pēc tam izskatīt lietu kopā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑614/26 Irish Pharmaceutical Healthcare Association un Medicines for Ireland. Minētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ļauj šos pašus jautājumus izskatīt padziļināti.

C.      Otrais pamats: samērīgums un pienākums norādīt pamatojumu

98.      Polijas prasības otrais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu. Dalībvalsts atsaucas uz LES 5. panta 1. punkta otro teikumu, saskaņā ar kuru minētais princips nosaka Savienības kompetenču īstenošanu, kā arī uz 5. panta 4. punktu, kurā noteikts, ka saskaņā ar samērīguma principu Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo.

99.      Kā Polija pareizi norāda, saskaņā ar šo principu Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos tiesiski pamatotos mērķus. Šajā ziņā jāņem vērā, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem (vienlīdz (69)) piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (70). Viens no šiem mērķiem var būt principa “piesārņotājs maksā” īstenošana (71).

100. Šajā ziņā Polija norāda arī uz LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā to precizē Protokola (Nr. 2) par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 5. pants. Saskaņā ar minēto noteikumu jebkurā Eiropas leģislatīvā akta projektā jābūt iekļautam sīki izstrādātam ziņojumam, kas ļautu izvērtēt atbilstību it īpaši proporcionalitātes principam, kā arī elementiem, kas ļauj izvērtēt akta finansiālo ietekmi. Saskaņā ar 5. panta piekto teikumu leģislatīvo aktu projektos ņem vērā to, ka visi finansiālie un administratīvie apgrūtinājumi, kas rodas Savienībai, valstu valdībām, reģionālajām un vietējām iestādēm, uzņēmējdarbības subjektiem un pilsoņiem, ir cik iespējams mazi un atbilstīgi noteiktajam mērķim.

101. Polija turklāt atsaucas uz LESD 191. panta 3. punktu, kā arī uz 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par labāku likumdošanas procesu (72), kas apstiprina šos izklāsta pienākumus likumdošanas procesā.

102. Tomēr iestādes pareizi uzsver, ka Savienības likumdevējam ir plaša novērtēšanas brīvība, arī pārbaudot samērīguma principu. Tomēr tām ir skaidri un nepārprotami jāpierāda, ka tiesību akts ir pieņemts, faktiski īstenojot to rīcības brīvību, kas nozīmē, ka ir ņemti vērā visi nozīmīgie elementi un apstākļi, kuri attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu (73).

103. Konkrēti Polija apgalvo, ka paplašinātās ražotāja atbildības ierobežošana tikai uz zāļu un kosmētikas ražotājiem nav vismazāk ierobežojošais līdzeklis, jo šāda atbildība būtu jāuzliek arī citiem ražotājiem, kas gan nav pietiekami izvērtēts (šajā ziņā skat. 1. punktu). Arīdzan ceturtējās attīrīšanas izmaksas esot novērtētas pārāk zemu un būtu nesamērīgi augstas, aprēķinot pareizi (šajā ziņā skat. 2. punktu). Turklāt Savienības likumdevējs neesot pietiekami ņēmis vērā ģenērisko zāļu ražotāju stāvokli un situāciju dažādās dalībvalstīs. Tādēļ paplašinātā ražotāja atbildība paredzētajā formā neesot piemērota, lai īstenotu principa “piesārņotājs maksā” stimulējošo funkciju (šajā ziņā skat. 3. punktu). Šos trūkumus nekompensējot arī iespēja atbrīvot konkrētus ražotājus no iemaksām, jo attiecīgie tiesiskie regulējumi nav formulēti pietiekami skaidri (šajā ziņā skat. 4. punktu).

1.      Nepieciešamība: citu ražotāju iekļaušana

104. Ar argumentu, ka paplašinātās ražotāja atbildības regulējumā būtu jāiekļauj arī citi ražotāji, Polija piešķir papildu nozīmi savai argumentācijai saistībā ar pirmo prasības pamatu. No zāļu un kosmētikas ražotāju skatpunkta tas patiešām nebūtu vismazāk ierobežojošais līdzeklis, ja tiem būtu jāsedz pārmērīgi liela ceturtējās attīrīšanas izmaksu daļa, lai gan arīdzan citi ražotāji ievērojamā apmērā veicina notekūdeņu piesārņojumu ar mikropiesārņotājiem un tādējādi arī tiem būtu jāsedz daļa izmaksu.

105. Tādēļ iestādēm būtu bijis vēl jo svarīgāk likumdošanas procesā vai vismaz Tiesā skaidri un nepārprotami izklāstīt pamatojumu sloga uzlikšanai zāļu un kosmētikas ražotājiem un atspēkot šaubas par to atbildības apmēru. Tā kā, izvērtējot pirmo prasības pamatu, jau izklāstīju, ka tas nav izdarīts, Tiesai noteikumi par zāļu un kosmētikas ražotāju paplašināto atbildību būtu jāatceļ. Šajā ziņā pamatots ir arī otrais prasības pamats.

106. Tomēr arī saistībā ar otro prasības pamatu Polija nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus viennozīmīga konstatējuma izdarīšanai, ka atbildība patiešām būtu jāuzliek arī citiem ražotājiem vai ka zāļu un kosmētikas ražotāju atbildība ir pieņemta pārāk lielā apmērā. Šie jautājumi Savienības likumdevējam drīzāk būtu jāizvērtē no jauna, taču šoreiz nepieļaujot acīmredzamas kļūdas.

2.      Samērīgums: ceturtējās attīrīšanas izmaksas

107. Polija turklāt vēršas pret ceturtējās attīrīšanas ieviešanas izmaksu aplēsēm. Savienības likumdevējs, izvērtējot, vai zāļu un kosmētikas ražotājiem uzliktais slogs ir samērīgs ar ūdens kvalitātes uzlabošanu, nav pienācīgi ņēmis vērā šo slogu. Tādējādi Polija norāda uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, noskaidrojot atbilstīgos pamatdatus.

108. Šī argumentācija ir pretrunīga jau tādēļ vien, ka Polija vienlaikus nepārprotami apgalvo, ka nenostājas pret ceturtējās attīrīšanas ieviešanu, bet gan tikai pret zāļu un kosmētikas ražotāju paplašinātās atbildības apmēru. Taču, ja ceturtējā attīrīšana, neraugoties uz tās izmaksām, ir samērīga, tad nevar būt nesamērīgi piesārņojuma izraisītājiem uzlikt tā likvidēšanas izmaksas.

109. Tomēr, pat aplūkojot atsevišķi, šī argumentācija nav pamatota. Lai gan Polija min aplēses, kurās pieņemtas augstākas izmaksas nekā ietekmes novērtējumā, šīs dažādās aplēses tomēr nav pilnībā salīdzināmas un joprojām ir nenovēršami saistītas ar ievērojamu nenoteiktību.

110. Ietekmes novērtējumā ceturtējās attīrīšanas izmaksas visā Savienībā ir aplēstas aptuveni 1,2 miljardu EUR apmērā gadā (74), no kuriem mazāk nekā 240 miljoni EUR attiektos uz Vāciju (75). Lai gan Polija apgalvo, ka nav izpausts, kas bijis šīs aplēses pamatā, minētie skaitļi balstās uz ESAO modeli (76).

111. Polija ietekmes novērtējumā norādītajiem skaitļiem pretstata divas aplēses par Vāciju. Umweltbundesamt (Federālais Vides dienests) lēšot, ka ceturtējās attīrīšanas ieviešana visās aglomerācijās ar vairāk nekā 10 000 cilvēkekvivalentu izmaksātu 885–1025 miljonus EUR gadā. Savukārt Verband kommunaler Unternehmen (Pašvaldības uzņēmumu apvienība) pieņemtā tiesiskā regulējuma izmaksas Vācijā lēšot vidēji 414 miljonu EUR apmērā gadā.

112. Tomēr ar to vien, ka šīs aplēses atšķiras no ietekmes novērtējuma, nepietiek, lai pierādītu acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tas tā ir, tāpēc ka plašas novērtēšanas brīvības būtībai ir raksturīgi, ka novērtēšanas ietvaros tiek iegūti citi rezultāti.

113. Turklāt dažādās aplēses nav arī pilnībā salīdzināmas.

114. Federālā Vides dienesta aplēsēs ir pieņemts, ka ceturtējā attīrīšana tiks ieviesta visās aglomerācijās ar vairāk nekā 10 000 cilvēkekvivalentu.

115. Turpretī jaunajā Notekūdeņu direktīvā ir paredzēta ievērojami ierobežotāka ceturtējā attīrīšana. Saskaņā ar 8. panta 1. punktu ceturtējā attīrīšana obligāti jāievieš tikai aglomerācijās ar vairāk nekā 150 000 cilvēkekvivalentu. Mazākām aglomerācijām ar vairāk nekā 10 000 cilvēkekvivalentu tā saskaņā ar 8. panta 4. punktu jāievieš tikai tad, ja attīrītos notekūdeņus novada zonās, kurās mikropiesārņotāji, pamatojoties uz vēl veicamo pārbaudi saskaņā ar 8. panta 2. punktu, rada risku videi vai cilvēku veselībai. Šī pārbaude jāveic līdz 2030. gada 31. decembrim.

116. Apvienības aplēses ir balstītas uz faktiski pieņemto tiesisko regulējumu, tomēr tās ir saistītas ar ievērojamu nenoteiktību, jo attiecībā uz mazākajām aglomerācijām vēl ir jāveic minētā pārbaude.

117. Savukārt ietekmes novērtējuma pamatā ir Komisijas direktīvas priekšlikums, kas bija nedaudz vērienīgāks par pieņemto tiesisko regulējumu, bet nebūtu aptvēris visas aglomerācijas ar vairāk nekā 10 000 cilvēkekvivalentu.

118. Komisija vēl bija ierosinājusi ieviest ceturtējo attīrīšanu visās aglomerācijās ar vairāk nekā 100 000 cilvēkekvivalentu. Tas būtu radījis augstākas izmaksas.

119. Tāpat arī attiecībā uz tādām mazākām aglomerācijām ar vairāk nekā 10 000 cilvēkekvivalentu, kuras novada attīrītus notekūdeņus zonās, kur mikropiesārņotāji rada risku videi vai cilvēku veselībai, galīgais tiesiskais regulējums detaļās atšķiras no Komisijas priekšlikuma. Komisija uzskata, ka pieņemtie kritēriji ir mazāk stingri, nekā tā bija ierosinājusi sākotnēji, tādēļ arī šajā ziņā ceturtējā attīrīšana būtu vajadzīga mazākā skaitā aglomerāciju. Tomēr, kā norāda Polija, ar jaunās Notekūdeņu direktīvas 8. panta 8. punktu, salīdzinot ar priekšlikumu, papildus ir paredzēts jauns pienākums – atkalizmantotie notekūdeņi, piemēram, apūdeņošanai, jebkurā gadījumā ir jāpakļauj ceturtējai attīrīšanai.

120. Turklāt Parlaments un Komisija pareizi uzsver, ka pieņemtais tiesiskais regulējums dalībvalstīm dod vairāk laika ceturtējās attīrīšanas ieviešanai, nekā bija ierosinājusi Komisija. Tādējādi ieguldījumu izmaksas tiek sadalītas ilgākā laikposmā un ekspluatācijas izmaksas pieaug lēnāk.

121. Visbeidzot, Komisija ierosināja ceturtējās attīrīšanas izmaksas pilnībā uzlikt zāļu un kosmētikas ražotājiem, tomēr Savienības likumdevējs šo daļu samazināja uz 80 % no izmaksām.

122. Likumdošanas procesā izmantotās aplēses un Vācijas apvienības aplēses varētu labāk salīdzināt, ja ietekmes novērtējums būtu atjaunināts, ņemot vērā likumdošanas procesā veiktos grozījumus. Faktiski Polija tieši to, ka šāds atjauninājums netika veikts, uzskata par kļūdu samērīguma novērtējumā.

123. Tomēr Savienības likumdevējam nav jāveic izmaksu aplēses attiecībā uz leģislatīvo aktu priekšlikumu grozījumiem. Lai gan Komisijas priekšlikumā par tiesisko regulējumu ir jāiekļauj attiecīgas aplēses, jaunas aplēses, pamatojoties uz grozījumiem priekšlikumā, jāiekļauj tikai tad, ja attiecīgās iestādes to uzskata par nepieciešamu (77). Izskatāmajā gadījumā iestādes esošās aplēses varēja uzskatīt par pietiekamām, jo priekšlikuma grozījumi drīzāk samazināja izmaksas (78). Turklāt Savienības likumdevēja rīcībā ne tikai jebkuros apstākļos nav jābūt ietekmes novērtējumam, bet arī šāds ietekmes novērtējums tam nav saistošs. Tāpēc likumdevējs saglabā brīvību veikt citus pasākumus, kuri nav tie, kas norādīti ietekmes novērtējumā (79).

124. Tādējādi ceturtējās attīrīšanas izmaksu aplēses, uz ko Savienības likumdevējs balstījis paplašināto ražotāja atbildību, – neraugoties uz Polijas minētajām aplēsēm un nepieļaujot acīmredzamu kļūdu – ietilpst tā plašajā novērtēšanas brīvībā. Tāpēc šis Polijas arguments ir jānoraida.

3.      Samērīgums: slogs ģenērisko zāļu ražotājiem

125. Polija turklāt iebilst, ka paplašinātā ražotāja atbildība galvenokārt skartu ģenērisko zāļu ražotājus. Ģenēriskās zāles tiekot bieži izrakstītas, tādēļ to daudzums esot vislielākais. Taču, neraugoties uz lielo daudzumu, salīdzinoši zemās cenas dēļ tās vērtības izteiksmē veidojot tikai samērā nelielu tirgus daļu. Turpretī daudz dārgāko ar patentu aizsargāto zāļu daudzums esot mazāks, tādēļ to ražotājiem būtu jāsedz ievērojami mazāka ceturtējās attīrīšanas izmaksu daļa, ja vien dalībvalstis tos pat pilnībā neatbrīvotu no šā sloga saskaņā ar jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 2. punktu.

126. Turklāt Polija pareizi norāda, ka ģenērisko zāļu ražotāju paplašinātā atbildība nevar īstenot principa “piesārņotājs maksā” stimulējošo funkciju. Proti, ģenērisko zāļu aktīvās vielas vai to noārdīšanās produktus, kas ceturtējā attīrīšanā kā mikropiesārņotāji jāizfiltrē no notekūdeņiem, nevar vienkārši aizstāt ar mazāk kaitīgām vielām. Saskaņā ar Zāļu kodeksa(80) 10. panta 2. punkta b) apakšpunktu ģenēriskajām zālēm ir jāatbilst atsauces (references) zālēm. Tas it īpaši attiecas uz aktīvo vielu kvalitatīvo un kvantitatīvo sastāvu, kā arī zāļu formu. Tikai pamatojoties uz šo identiskumu, tām piemēro vienkāršotu atļaujas piešķiršanas procedūru un pēc atsauces (references) zāļu patentaizsardzības beigām tās tāpēc var piedāvāt par ievērojami zemāku cenu. Ja ģenēriskajās zālēs tiktu izmantotas citas aktīvās vielas, tās vairs nebūtu ģenēriskās zāles, bet gan jaunas zāles, kam būtu vajadzīga jauna, visaptveroša atļaujas piešķiršana.

127. Šos iebildumus saprotu tādējādi, ka Polija apšauba ģenērisko zāļu ražotāju paplašinātās atbildības samērīgumu.

128. Jaunās Notekūdeņu direktīvas 20. apsvēruma trešajā teikumā patiešām ir noteikts, ka paplašinātajai ražotāja atbildībai jāstimulē videi nekaitīgāku produktu izstrāde. Tomēr ģenērisko zāļu ražotājiem šāda stimula nav, jo tie savas zāles nevar mainīt. Savukārt atlikušais stimuls jaunu oriģinālo zāļu izstrādātājiem censties novērst mikropiesārņotāju nonākšanu notekūdeņos ir samērā vājš, jo šo zāļu tirgus daļa to sākotnēji ievērojami augstāko cenu dēļ ir neliela.

129. Ja paplašinātās ražotāja atbildības izmaksas tiek iekļautas zāļu cenās, pacienti vai zāles izrakstošie ārsti turklāt var apsvērt iespēju lietot citas zāles, kuras piesārņojumu veicina mazāk un par kurām tādēļ jāveic mazāka iemaksa. Tomēr šāda stimula priekšnosacījums ir, ka šādas citas zāles vispār ir pieejamas, ka it īpaši pacienti tās var panest un ka tās nodrošina salīdzināmu iedarbību. Turklāt vispār jābūt iespējamam papildu izmaksas iekļaut cenās. Kā norāda Polija, daudzās dalībvalstīs zāļu cenu stingrā regulējuma dēļ tas nav garantēts.

130. Tādēļ priekšrocībai, ko rada zāļu ražotāju paplašinātās atbildības stimulējošā funkcija, ir ļoti niecīga nozīme.

131. Vienlaikus Polija uzsver trūkumus, ar ko šī ierobežotā priekšrocība ir jāsalīdzina. Tie nav tieši saistīti ar to, ka attiecīgajiem ražotājiem jāsedz izmaksas. Drīzāk viens no paplašinātās ražotāja atbildības mērķiem, kas arī ir nostiprināts jaunās Notekūdeņu direktīvas 20. apsvēruma trešajā teikumā, ir uzlikt šīs izmaksas piesārņojuma izraisītājiem, nevis sabiedrībai kopumā. Arī tā ir principa “piesārņotājs maksā” izpausme.

132. Polijai drīzāk ir bažas par to, ka šo papildu izmaksu un zāļu cenu ierobežojumu dēļ daudzās dalībvalstīs ražotāji varētu pamest konkrētu dalībvalstu tirgus un tajās tiktu ierobežota attiecīgo zāļu pieejamība. Tas liecinot par to, ka Savienības likumdevējs pretēji LESD 191. panta 3. punktam nav pietiekami ņēmis vērā situāciju dažādās dalībvalstīs.

133. Tomēr saskaņā ar 21. apsvērumu Savienības likumdevējs šo risku izvērtējumā ir ņēmis vērā. Tas pieņem, ka papildu izmaksas būs ļoti nelielas, un sagaida, ka dalībvalstis ņems vērā atlikušo risku. Tas šķiet arī jēgpilni, jo dalībvalstis var ietekmēt ne tikai paplašinātās ražotāja atbildības transponēšanas kārtību, bet arī zāļu cenu regulējumu.

134. Rezumējot – lai gan stimulu trūkums ģenērisko zāļu ražotājiem nav apmierinošs, tomēr, manuprāt, ar to vēl nepietiek, lai konstatētu acīmredzamu Savienības likumdevēja kļūdu, vērtējot ģenērisko zāļu ražotāju paplašinātās atbildības samērīgumu. Tādējādi arī šis Polijas arguments ir jānoraida.

4.      Atbrīvojuma tiesiskais regulējums

135. Visbeidzot, Polija apstrīd jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šis noteikums it īpaši ļauj konkrētu produktu ražotājus atbrīvot no paplašinātās atbildības, ja ražotājs pierāda, ka produktā esošie mikropiesārņotāji strauji bionoārdās vai tie mikropiesārņotājus notekūdeņos to aprites cikla beigās nerada.

136. Neesot skaidrs, kad šie nosacījumi ir izpildīti un kā ražotāji var sniegt prasītos pierādījumus. Tādēļ šis noteikums neesot piemērots tam, lai mazinātu nelabvēlīgos apstākļus, ko rada zāļu un kosmētikas ražotāju paplašinātā atbildība.

137. Šis atbrīvojuma tiesiskais regulējums ir īpaši nozīmīgs attiecībā uz paplašinātās ražotāja atbildības nepieciešamību. Lai īstenotu principu “piesārņotājs maksā”, nav nepieciešams uzlikt izmaksas ražotājiem, kuru produkti neizdala mikropiesārņotājus, no kā būtu jāattīra notekūdeņi ceturtējā attīrīšanā.

138. Šajā ziņā ir taisnība, ka abi šie atbrīvojuma elementi un jautājums par pierādījumiem pieļauj zināmu interpretācijas brīvību, tomēr šī brīvība nav tik plaša, ka nebūtu iespējams piemērot šos noteikumus. Ja rodas domstarpības par pareizu interpretāciju, tās vajadzības gadījumā jāatrisina tiesā.

139. Turklāt jaunās Notekūdeņu direktīvas 9. panta 5. punkts nepārprotami pilnvaro Komisiju pieņemt īstenošanas aktus, ar ko nosaka sīki izstrādātus kritērijus 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā nosacījuma vienveidīgai piemērošanai konkrētu kategoriju produktiem un to bionoārdāmībai vai bīstamībai.

140. Tādējādi ar šiem Polijas iebildumiem nevar apšaubīt zāļu un kosmētikas ražotāju paplašinātās atbildības samērīgumu.

5.      Starpsecinājumi

141. Ar otro prasības pamatu izvirzītie iebildumi ir pārliecinoši vienīgi tiktāl, ciktāl tie apstiprina secinājumus par pirmo prasības pamatu saistībā ar to, ka nedz likumdošanas procesā, nedz tiesvedībā nav pietiekami izklāstīta citu ražotāju grupu iekļaušana. Pārējā daļā tie ir jānoraida.

V.      Tiesāšanās izdevumi

142. Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Parlamentam un Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tie sedz savus, kā arī atlīdzina Polijas tiesāšanās izdevumus.

143. Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādējādi Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

VI.    Secinājumi

144. Tādēļ ierosinu Tiesai:

1)      Atcelt Direktīvas (ES) 2024/3019 par komunālo notekūdeņu attīrīšanu 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu un III pielikumu.

2)      Piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei segt savus, kā arī atlīdzināt Polijas Republikas tiesāšanās izdevumus.

3)      Piespriest Eiropas Komisijai savus tiesāšanās izdevumus segt pašai.

1      Oriģinālvaloda – vācu.

2      Padomes Direktīva 91/271/EEK (1991. gada 21. maijs) par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV 1991, L 135, 40. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Direktīvu 2013/64/ES (OV 2013, L 353, 8. lpp.).

3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/3019 (2024. gada 27. novembris) par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (pārstrādāta redakcija) (OV 2024, L, 2024/3019).

4      Rīkojumi, 2026. gada 18. februāris, Accord Healthcare France u.c./Parlaments un Padome (Komunālie notekūdeņi I) (T‑156/25, T‑157/25, no T‑159/25 līdz T‑168/25, T‑170/25 un T‑171/25, EU:T:2026:135), EFPIA/Parlaments un Padome (Komunālie notekūdeņi II) (T‑158/25, EU:T:2026:138), kā arī Cosmetics Europe/Parlaments un Padome (Komunālie notekūdeņi III) (T‑169/25, EU:T:2026:137). Pirmais no minētajiem rīkojumiem ir apelācijas sūdzību C‑411/26 P Dermapharm u.c. (OV C, 2026/3400) un C‑412/26 P BGP Products u.c. (OV C, 2026/3401) priekšmets.

5      Lieta C‑614/26, Irish Pharmaceutical Healthcare Association un Medicines for Ireland, High Court (Augstā tiesa) spriedums, 2026. gada 20. maijs ([2026] IEHC 310).

6      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV 2006, L 396, 1. lpp.).

7      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV 2008, L 353, 1. lpp.).

8      Spriedumi, 1972. gada 28. jūnijs, Jamet/Komisija (37/71, EU:C:1972:57, 11. punkts), 1998. gada 31. marts, Francija u.c./Komisija (C‑68/94 un C‑30/95, EU:C:1998:148, 256. un 257. punkts), kā arī 2020. gada 8. decembris, Polija/Parlaments un Padome (C‑626/18, EU:C:2020:1000, 28. punkts).

9      Spriedumi, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija (C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 121. punkts), un 2020. gada 8. decembris, Polija/Parlaments un Padome (C‑626/18, EU:C:2020:1000, 30. punkts).

10      Mani secinājumi lietā Futura Immobiliare u.c. (C‑254/08, EU:C:2009:264, 30. punkts). Šajā nozīmē par tiesību aktiem par atkritumiem skat. spriedumus, 2004. gada 7. septembris, Van de Walle u.c. (C‑1/03, EU:C:2004:490, 57. punkts), un 2010. gada 25. februāris, Pontina Ambiente (C‑172/08, EU:C:2010:87, 36. punkts).

11      Padomes 1975. gada 3. marta Ieteikuma 75/436/Euratom, EOTK, EEK par izmaksu sadalījumu un publisko institūciju rīcību vides jautājumos pielikuma 1. punkts un 4. punkta b) apakšpunkts (OV 1975, L 194, 94. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV 2000, L 327, 1. lpp.), 9. panta 1. punkts un spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Naturschutzbund Deutschland – Landesverband Schleswig-Holstein (C‑297/19, EU:C:2020:533, 74. punkts), kā arī mani secinājumi lietā Futura Immobiliare u.c. (C‑254/08, EU:C:2009:264, 31. un 32. punkts).

12      Ieteikuma 75/436 pielikuma 1. punkts un 4. punkta b) apakšpunkts, kā arī mani secinājumi lietā Futura Immobiliare u.c. (C‑254/08, EU:C:2009:264, 32. punkts).

13      Spriedums, 1999. gada 29. aprīlis, Standley u.c. (C‑293/97, EU:C:1999:215, 52. punkts).

14      Par tiesību aktiem par atkritumiem skat. spriedumu, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer (C‑188/07, EU:C:2008:359, 72. punkts).

15      Spriedums, 1999. gada 29. aprīlis, Standley u.c. (C‑293/97, EU:C:1999:215, 51. punkts).

16      Spriedumi, 1998. gada 17. septembris, Pontillo (C‑372/96, EU:C:1998:412, 41. punkts), un 2026. gada 16. jūlijs, Associació Catalana de Víctimes d’Organitzacions Terroristes (ACVOT) (C‑666/24, EU:C:2026:589, 85. punkts).

17      Šajā nozīmē skat. arī manus secinājumus lietā Futura Immobiliare u.c. (C‑254/08, EU:C:2009:264, 33. punkts).

18      Spriedumi, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c. (C‑127/07, EU:C:2008:728, 57. punkts), 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome (Tirgus stabilitātes rezerve attiecībā uz emisiju tirdzniecību) (C-5/16, EU:C:2018:483, 112. punkts), un 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 313. punkts).

19      Spriedumi, 2004. gada 14. decembris, Swedish Match (C‑210/03, EU:C:2004:802, 48. punkts), un 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 313. punkts).

20      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1979. gada 25. janvāris, Racke (98/78, EU:C:1979:14, 5. punkts), 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 28., 42. un 95. punkts), un 2024. gada 11. janvāris, Friends of the Irish Environment (Zvejas iespējas, kas pārsniedz nulli) (C‑330/22, EU:C:2024:19, 80. un 82. punkts).

21      Spriedumi, 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 28. punkts), 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome (Tirgus stabilitātes rezerve attiecībā uz emisiju tirdzniecību) (C‑5/16, EU:C:2018:483, 150. punkts), un 2019. gada 13. marts, Polija/Parlaments un Padome (Dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšana) (C‑128/17, EU:C:2019:194‚ 95. punkts).

22      Spriedumi, 2006. gada 7. septembris, Spānija/Padome (C‑310/04, EU:C:2006:521, 122. punkts), 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 34. punkts), 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome (Tirgus stabilitātes rezerve attiecībā uz emisiju tirdzniecību) (C‑5/16, EU:C:2018:483, 152. punkts), un 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 722. punkts).

23      Spriedumi, 2006. gada 7. septembris, Spānija/Padome (C‑310/04, EU:C:2006:521, 121. punkts), 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 33. punkts), un 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome (Tirgus stabilitātes rezerve attiecībā uz emisiju tirdzniecību) (C‑5/16, EU:C:2018:483, 151. punkts).

24      Spriedumi, 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome (Tirgus stabilitātes rezerve attiecībā uz emisiju tirdzniecību) (C‑5/16, EU:C:2018:483, 15. punkts), 2019. gada 13. marts, Polija/Parlaments un Padome (Dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšana) (C‑128/17, EU:C:2019:194‚ 73. punkts), un 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 218. punkts).

25      Komisijas dienestu darba dokuments, “Impact Assessment accompanying the document Proposal for a Directive of the European Parliament and of the Council concerning urban wastewater treatment (recast)” (Ietekmes novērtējums, kas pievienots Priekšlikumam – Eiropas Savienības un Padomes Direktīva par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (pārstrādāta redakcija) (SWD(2022) 541 final), 21. lpp.

26      Bio Innovation Service u.c. Eiropas Komisijas uzdevumā, Feasibility of an EPR system for micro-pollutants, 2022. gada 4. februāris, 48. un 49. punkts.

27      Ramboll, Micropollutants in Urban Wastewater, Summary Report, 2025. gada 3. marts (prasības pieteikuma A.2 pielikums).

28      Šajā ziņā skat. turpmāk 2. punkta b) apakšpunktu.

29      Finckh, S., Carmona, E., Borchardt, D., Büttner, O., Krauss, M., Schulze, T., [..] un Brack, W., “Mapping chemical footprints of organic micropollutants in European streams”, Environment international, 2024, 183. sēj., 108371; Ullberg, M., Lavonen, E., Köhler, S. J., Golovko, O., un Wiberg, K., “Pilot-scale removal of organic micropollutants and natural organic matter from drinking water using ozonation followed by granular activated carbon”, Environmental Science: Water Research & Technology, 2021, 7. sēj., Nr. 3, 535.–548. lpp.; Neuwald, I., Muschket, M., Zahn, D., Berger, U., Seiwert, B., Meier, T., [..] un Reemtsma, T., “Filling the knowledge gap: A suspect screening study for 1310 potentially persistent and mobile chemicals with SFC-and HILIC-HRMS in two German river systems”, Water research, 2021, sēj. 204, 117645; un Müller, M. E., Werneburg, M., Glaser, C., Schwientek, M., Zarfl, C., Escher, B. I., un Zwiener, C., “Influence of emission sources and tributaries on the spatial and temporal patterns of micropollutant mixtures and associated effects in a small river”, Environmental toxicology and chemistry, 2020, 39. sēj., Nr. 7, 1382.–1391.

30      Seelig, A. H., Zahn, D., un Reemtsma, T., “Sources of persistent and mobile chemicals in municipal wastewater: a sewer perspective in Leipzig, Germany”, Environmental Science and Pollution Research. 2024, 1.–9. lpp.; Neef, J., Leverenz, D., un Launay, M. A., “Performance of Micropollutant Removal during Wet-Weather Conditions in Advanced Treatment Stages on a Full-Scale WWTP”, Water, 2022, 14. sēj., 3281.

31      Langeveld, J. G., Post, J., Makris, K. F., Palsma, B., Kuiper, M., un Liefting, E., “Monitoring organic micropollutants in stormwater runoff with the method of fingerprinting”, Water research, 2023, 235. sējums, 119883.

32      Finckh, S., Beckers, L. M., Busch, W., Carmona, E., Dulio, V., Kramer, L., [..] un Brack, W., “A risk based assessment approach for chemical mixtures from wastewater treatment plant effluents”, Environment International, 2022, 164. sēj., 107234.

33      Iestāšanās raksta 3. zemsvītras piezīme.

34      Pistocchi, A., Alygizakis, N. A., Brack, W., Boxall, A., Cousins, I. T., Drewes, J. E., Finckh, S., Gallé, T., Launay, M. A., McLachlan, M. S., Petrovic, M., Schulze, T., Slobodnik, J., Ternes, T., Van Wezel, A., Verlicchi, P., Whalley, C., “European scale assessment of the potential of ozonation and activated carbon treatment to reduce micropollutant emissions with wastewater”, Science of The Total Environment, 848. sēj., 157124.

35      Finckh u.c. (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 16. un 17. lpp.): “The 32 consensus mixture components of high concern include 21 pesticides and biocides, 5 pharmaceuticals and 6 other compounds” (To 32 maisījuma komponentu vidū, par kuriem ir vienprātība, ka tie rada lielas bažas, ir 21 pesticīds un biocīds, piecas zāles, kā arī seši citi savienojumi).

36      Kilpinen, K., Devers, J., Castro, M., Tisler, S., Jørgensen, M. B., Mortensen, P., un Christensen, J. H., “Catchment area, fate, and environmental risks investigation of micropollutants in Danish wastewater”, Environmental Science and Pollution Research, 2023, 30. sēj., Nr. 57, 121107–121123.

37      Par šo rādītāju skat. iepriekš, 32. punkts.

38      21. un 57. lpp.

39      48. un 49. lpp.

40      57. lpp.

41      Pistocchi, A., Grizzetti, B., Nielsen, P. H., Parravicini, V., Steinmetz, H., Thornberg, D., un Vigiak, O., “An assessment of options to improve the removal of excess nutrients from European wastewater”, Water, Air & Soil Pollution, 2023, 234. sēj., Nr. 9, 595. lpp. (ietekmes novērtējuma 10. pielikuma 15. punkts).

42      Psomas, A., Support studies on specific aspects of wastewater management: Individual or other Appropriate Systems (IAS). Brilliants Solutions Engineering & Consulting (BRiS), 2021 (ietekmes novērtējuma 10. pielikuma 16. punkts).

43      Publicētā tabula kā C.1 pielikums ir pievienota replikas rakstam.

44      Runa ir par Network of reference laboratories, research centres and related organisations for monitoring of emerging environmental substances (NORMAN) (https://www.norman-network.com/).

45      Priekšizpēte, 19. lpp.

46      Šī metode ir izskaidrota jau minētajā Pistocchi u.c. pētījumā (minēts 34. zemsvītras piezīmē, 2. un 3. lpp.), tomēr tā netiek izmantota atbildīgo ražotāju vai produktu identificēšanai.

47      NORMAN Substance Factsheets (https://www.norman-network.com/nds/factsheets/), attiecīgi skat. “Ecotoxicity”.

48      NORMAN Ecotoxicology Database (https://www.norman-network.com/nds/ecotox/).

49      https://www.norman-network.com/nds/factsheets/show.php?susID=398, taču skat. arī https://www.norman-network.com/nds/ecotox/qualityTargetShow.php?susID=398, skatīts 2026. gada 29. jūlijā.

50      https://www.norman-network.com/nds/factsheets/show.php?susID=10369, taču skat. arī https://www.norman-network.com/nds/ecotox/qualityTargetShow.php?susID=10369, skatīts 2026. gada 29. jūlijā.

51      https://www.norman-network.com/nds/factsheets/show.php?susID=9281, taču skat. arī https://www.norman-network.com/nds/ecotox/qualityTargetShow.php?susID=9281, skatīts 2026. gada 29. jūlijā.

52      https://www.norman-network.com/nds/factsheets/show.php?susID=10453, taču skat. arī https://www.norman-network.com/nds/ecotox/qualityTargetShow.php?susID=10453, skatīts 2026. gada 29. jūlijā.

53      Skat. 16., 17. un 23. lpp.

54      Skat. arī aprēķinu, ko veikuši Regulatory Science Associates, A review of the European Commission approach to allocating toxic load to human pharmaceuticals in urban wastewater, 2025. gada 3. jūnijs, 10. lpp. (https://www.efpia.eu/media/d3gd5agc/rsa-efp001-002-review-of-commission-approach-to-allocating-toxic-load-to-pharmaceuticals-3-june-2025.pdf, skatīts 2026. gada 29. jūlijā).

55      Komisijas iestāšanās raksta 3. zemsvītras piezīme.

56      Minēts 34. zemsvītras piezīmē, 6. lpp.

57      Prasības pieteikuma A.3 pielikums.

58      https://ec.europa.eu/growth/tools-databases/cosing/, skatīts 2026. gada 29. jūlijā.

59      https://www.norman-network.com/nds/factsheets/show.php?susID=502, skatīts 2026. gada 29. jūlijā.

60      Priekšizpēte, 12. lpp.

61      Skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Freistaat Sachsen u.c./Komisija (C‑57/00 P un C‑61/00 P, EU:C:2003:510, 20. punkts), un 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 279. punkts).

62      Priekšizpētes 12. lpp.

63      Priekšizpēte, 16. lpp.

64      Skat. iepriekš, 40. un 41. punkts.

65      Skat. iepriekš, 45. punkts.

66      Saskaņā ar priekšizpētes 2. zemsvītras piezīmi JRC lēš, ka aptuveni divas trešdaļas no notekūdeņos esošajiem mikropiesārņotājiem netiek likvidētas līdzšinējos attīrīšanas posmos. Tātad šajos posmos likvidē aptuveni vienu trešdaļu. Turpretī ietekmes novērtējumā, 111. lpp., tiek pieņemts, ka vairāk nekā 70 % mikropiesārņotāju tiek likvidēti esošajos tīrīšanas posmos.

67      Spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c. (C‑127/07, EU:C:2008:728, 57. punkts).

68      Skat. iepriekš, 30. punkts un tajā norādītās atsauces.

69      Skat. spriedumus, 2015. gada 23. decembris, Scotch Whisky Association u.c. (C‑333/14, EU:C:2015:845, 49. punkts), 2018. gada 26. septembris, Van Gennip u.c. (C‑137/17, EU:C:2018:771, 64. punkts), un 2022. gada 26. aprīlis, Polija/Parlaments un Padome (Uploadfilter) (C‑401/19, EU:C:2022:297, 83. punkts).

70      Spriedumi, 1990. gada 13. novembris, Fédesa u.c. (C‑331/88, EU:C:1990:391, 13. punkts), 1994. gada 5. oktobris, Crispoltoni u.c. (C‑133/93, C‑300/93 un C‑362/93, EU:C:1994:364, 41. punkts), 2001. gada 12. jūlijs, Jippes u.c. (C‑189/01, EU:C:2001:420, 81. punkts), 2010. gada 9. marts, ERG u.c. (C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 86. punkts), 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 67. un 91. punkts), 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivs zvejas kvota) (C‑611/17, EU:C:2019:332, 55. punkts), un 2020. gada 4. jūnijs, Ungārija/Komisija (C‑456/18 P, EU:C:2020:421, 41. punkts).

71      Spriedums, 1999. gada 29. aprīlis, Standley u.c. (C‑293/97, EU:C:1999:215, 52. punkts).

72      OV 2016, L 123, 1. lpp.

73      Skat. iepriekš, 30. punkts.

74      56. lpp.

75      122. lpp.

76      Ietekmes novērtējums, 113. lpp.

77      Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 15. un 16. punkts. Par to skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 224. punkts).

78      Tādējādi šis punkts atšķiras no sprieduma, 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 727. un 728. punkts).

79      Spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne) (no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 720. un 755. punkts).

80      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83 (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV 2001, L 311, 67. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/1182 (2023. gada 14. jūnijs) par īpašiem noteikumiem attiecībā uz cilvēkiem paredzētām zālēm, ko paredzēts laist Ziemeļīrijas tirgū (OV 2023, L 157, 1. lpp.).