I.

Ievads

1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi rechtbank Noord-Nederland (Ziemeļnīderlandes tiesa, Nīderlande), ir par to, kā interpretēt Regulas (EK) Nr. 261/2004  ( 2 ) 8. panta 2. punktu, ar ko pasažieriem ir piešķirtas saskaņotas tiesības, ja viņu lidojums ir atcelts, lasot to kopā ar Direktīvas 90/314/EEK  ( 3 ) noteikumiem par patērētāju, kuri iegādājušies komplekso ceļojumu, tiesībām.

2.

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp vairākiem pasažieriem un gaisa pārvadātāju par aviobiļešu atlīdzinājumu, ko lietas dalībnieki pieprasīja pēc tam, kad tika atcelts lidojums, kas bija daļa no kompleksā ceļojuma, kuru viņi bija iegādājušies no cita uzņēmuma. Tā kā viņi nevarēja saņemt šo atlīdzinājumu no šī ceļojuma rīkotāja, jo tas bija bankrotējis, prasītāji pamatlietā apgalvo, ka tādā gadījumā viņiem kompensācija jāsaņem no gaisa pārvadātāja, kas atbildīgs par atcelto lidojumu.

3.

Šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pasažieris, kuram ir tiesības saņemt atlīdzinājumu par aviobiļeti no viņa kompleksā ceļojuma rīkotāja, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 90/314, nav tiesīgs pieprasīt šo atlīdzinājumu no apkalpojošā gaisa pārvadātāja, pamatojoties uz attiecīgo regulu, pat ja minētais rīkotājs finansiāli nespēj samaksāt biļetes atlīdzinājumu un nav izpildījis savu pienākumu veikt šajā direktīvā paredzētos garantijas pasākumus, lai nodrošinātu šo atlīdzinājumu.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Direktīva 90/314

4.

Saskaņā ar Direktīvas 90/314 1. pantu tās nolūks bija “tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem, ko pārdod vai piedāvā tirdzniecībā Kopienas teritorijā”.

5.

Šīs regulas 4. panta 6. punkta b) apakšpunktā bija noteikts, ka tad, “ja [..] jebkādu iemeslu dēļ, kas nav patērētāja vaina, organizators atceļ komplekso pakalpojumu pirms līgtā izbraukšanas datuma, patērētājam ir tiesības [..] cik iespējams drīz saņemt atpakaļ visu naudas summu, ko viņš samaksājis atbilstīgi līgumam”.

6.

Atbilstoši minētās direktīvas 5. panta 1. punktam “dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka organizatora un/vai pārstāvja līgumslēdzēja puse ir atbildīga pret patērētāju par saistību, kuras izriet no līguma, pienācīgu izpildi neatkarīgi no tā, vai šīs saistības ir jāpilda šim organizatoram un/vai pārstāvim vai citiem pakalpojumu sniedzējiem, neierobežojot organizatora un/vai pārstāvja tiesības vērst savus prasījumus pret pārējiem pakalpojumu sniedzējiem”.

7.

Tās pašas direktīvas 7. pantā bija noteikts, ka “organizatoram un/vai pārstāvim, kas ir līgumslēdzēja puse, jāsniedz pietiekama drošības garantija attiecībā uz iemaksātās naudas atmaksāšanu un patērētāja repatriāciju maksātnespējas gadījumā”.

8.

Ar Direktīvu (ES) 2015/2302  ( 4 ) saskaņā ar tās 29. pantu 2018. gada 1. jūlijā Direktīva 90/314 tika atcelta. Tomēr, ņemot vērā faktisko apstākļu rašanās laiku pamatlietā, tā ir piemērojama šajā lietā.

B.

Regula Nr. 261/2004

9.

Regulas Nr. 261/2004 1., 2. un 16. apsvērumā ir noteikts:

10.

Šīs regulas 1. panta “Priekšmets” 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka šī regula “saskaņā ar tajā precizētajiem nosacījumiem paredz pasažieru tiesību minimumu gadījumos, kad [tostarp] lidojums ir atcelts”.

11.

Minētās regulas 3. panta “Darbības joma” 6. punktā ir paredzēts, ka tā “neietekmē pasažieru tiesības, kas paredzētas Direktīvā 90/314”, un ka to “nepiemēro gadījumos, kad ceļojuma kompleksu atceļ citu iemeslu dēļ, nevis lidojuma atcelšanas dēļ”.

12.

Šīs pašas regulas 5. panta “Atcelšana” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka, “ja atceļ lidojumu, attiecīgajiem pasažieriem [..] apkalpojošais gaisa pārvadātājs piedāvā atbalstu saskaņā ar 8. pantu”.

13.

Regulas Nr. 261/2004 8. panta “Tiesības saņemt atlīdzinājumu vai mainīt maršrutu” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

–

atpakaļceļa lidojumu uz sākotnējo izlidošanas vietu pēc iespējas agrāk;

14.

Šīs regulas 13. pantā “Tiesības uz atlīdzinājumu” ir noteikts, ka, “ja apkalpojošais gaisa pārvadātājs izmaksā kompensāciju vai pilda citas saistības, kas izriet no šīs regulas, šīs regulas noteikumus nevar interpretēt kā tādus, kas ierobežo pārvadātāja tiesības prasīt kompensāciju no kādas personas, tostarp trešām pusēm, saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem. Šī regula nekādā ziņā neierobežo apkalpojošā gaisa pārvadātāja tiesības prasīt atlīdzinājumu no ceļojuma rīkotāja vai citas personas, ar kuru minētajam pārvadātājam ir līgums. Tāpat šīs regulas noteikumus nevar interpretēt kā tādus, kas ierobežo ceļojumu rīkotāja vai trešās personas, kas nav pasažieris un ar kuru gaisa pārvadātājam ir līgums, tiesības prasīt atlīdzinājumu vai kompensāciju no gaisa pārvadātāja saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem.”

III.

Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

15.

Aegean Airlines SA, Grieķijā dibināta aviosabiedrība, noslēdza čarterreisu līgumu ar G.S. Charter Aviation Services Ltd (turpmāk tekstā – “G.S. Charter”), Kiprā dibinātu sabiedrību, saskaņā ar kuru tai bija jānodrošina noteikts skaits sēdvietu, pretī saņemot čartera maksu. G.S. Charter pēc tam pārdeva sēdvietas, tostarp Hellas Travel BV (turpmāk tekstā – “Hellas”), kas ir Nīderlandē dibināts ceļojumu rīkotājs.

16.

G.S. Charter un Hellas noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru laikā no 2015. gada 1. maija līdz 24. septembrim katru piektdienu bija jāveic lidojums turp un atpakaļ starp Korfu (Grieķija) un Ēldi [Eelde] (Nīderlande), Aegean Airlines bija jāsaņem drošības nauda un katru pirmdienu bija jāveic maksājums par attiecīgās nedēļas piektdienas lidojumu atpakaļ.

17.

2015. gada 19. martā HQ, IP, ko pārstāv viņa likumiskā pārstāve HQ, un JO (turpmāk tekstā – “HQ u.c.”) rezervēja [sabiedrībā] Hellas lidojumus turp un atpakaļ starp Ēldi un Korfu. Šie lidojumi bija daļa no kompleksa ceļojuma Direktīvas 90/314 izpratnē, kuru cena tika samaksāta [sabiedrībai] Hellas.

18.

HQ u.c. saņēma elektroniskās biļetes ar Aegean Airlines logotipu šiem lidojumiem, kas bija plānoti 2015. gada 17. un 24. jūlijā, kā arī dokumentus, kuros Hellas bija norādīts kā čarterreisu uzņēmums.

19.

2015. gada 13. jūlijā Hellas nosūtīja HQ u.c. vēstuli, informējot viņus par to, ka minētie lidojumi, kā arī visi lidojumi no un uz Korfu ir atcelti, jo rezervāciju skaits ir stagnācijā un ir notikušas atcelšanas, kas izrietot no “neskaidrās situācijas Grieķijā” tajā laikā. Turklāt tā norādīja, ka intensīvās pārrunas ar Aegean Airlines nav ļāvušas rast risinājumu Hellas pasažieriem/klientiem.

20.

Elektroniskā pasta vēstulē bez datuma Hellas norādīja HQ u.c., ka, tā kā tā vairs nevar izpildīt savas saistības attiecībā uz cenu, kas bija nolīgta ar Aegean Airlines, aviosabiedrība, sākot no 2015. gada 17. jūlija, ir nolēmusi pārtraukt lidojumus.

21.

2016. gada 3. augustā Hellas tika pasludināta par bankrotējušu. Tā neatlīdzināja aviobiļešu cenu HQ u.c.

22.

Pēdējie minētie cēla prasību Nīderlandes tiesā, lai panāktu, ka Aegean Airlines tiek piespriests viņiem izmaksāt kompensāciju par lidojuma atcelšanu 2015. gada 17. jūlijā, kā arī izmaksāt atlīdzinājumu par biļetēm, kas saistītas ar šo lidojumu, saskaņā ar attiecīgi, pirmkārt, Regulas Nr. 261/2004 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un, otrkārt, tās 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

23.

Aegean Airlines iebilda pret šīm prasībām, apgalvojot, ka Regula Nr. 261/2004, it īpaši ņemot vērā tās 3. panta 6. punktu, šādos apstākļos nav piemērojama.

24.

Tomēr ar 2017. gada 14. novembra pagaidu lēmumu tiesa, kurā celta prasība, šo iebildumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka Regulas Nr. 261/2004 piemērojamība par labu pasažieriem, kuri ir iegādājušies komplekso ceļojumu, saskaņā ar minēto noteikumu ir izslēgta tikai tad, ja atcelšana ir notikusi neatkarīgi no gaisa pārvadātāja gribas nodrošināt vai nenodrošināt šajā ceļojumā ietilpstošo lidojumu vai ietilpstošos lidojumus, bet šajā lietā tas tā nebija  ( 5 ).

25.

Tādējādi, piemērojot minēto regulu, šī tiesa piešķīra HQ u.c. vienotas likmes atlīdzību, ko viņi lūdza saistībā ar attiecīgā lidojuma atcelšanu  ( 6 ). Tomēr tā nelēma par lūgumu atlīdzināt aviobiļešu cenu.

26.

Attiecībā uz pēdējo minēto Aegean Airlines aizstāvībā norādīja, ka, pat ja Regula Nr. 261/2004 šajā lietā būtu piemērojama, šajā gadījumā runa esot par komplekso ceļojumu, līdz ar to saskaņā ar šīs regulas 8. panta 2. punktu, tai neesot pienākuma atlīdzināt HQ u.c. summu, ko viņi bija samaksājuši Hellas – minētā ceļojuma rīkotājam, iegādājoties savas aviobiļetes.

27.

Šādos apstākļos ar 2018. gada 21. februāra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 1. martā, Rechtbank Noord-Nederland (Ziemeļnīderlandes tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza HQ u.c., Aegean Airlines, Čehijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2019. gada 16. janvāra tiesas sēdē tika uzklausītas pamatlietas puses, Vācijas valdība un Komisija.

IV.

Vērtējums

A.

Par prejudiciālo jautājumu priekšmetu

29.

Ar saviem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri, manuprāt, ņemot vērā to ciešo saistību, ir jāizskata kopā  ( 7 ), iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kāda ir mijiedarbība starp Regulu Nr. 261/2004, ar ko nosaka virkni tiesību minimumu pasažieriem lidojuma atcelšanas gadījumā  ( 8 ), un Direktīvu 90/314, kura tuvina dalībvalstu tiesību aktus, kas piemērojami attiecībā uz patērētājiem, kuri iegādājušies kompleksu ceļojumu  ( 9 ).

30.

Konkrēti, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu nebijušā veidā interpretēt minētās regulas 8. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts, ka noteikums –, kas izklāstīts šī panta 1. punkta a) apakšpunktā, saskaņā ar kuru pasažierim, kura lidojums ir atcelts, ir jābūt iespējai saņemt no apkalpojošā gaisa pārvadātāja  ( 10 ) gan atlīdzinājumu par aviobiļeti  ( 11 ), gan vajadzības gadījumā lidojumu uz viņa sākotnējo izlidošanas vietu – “attiecas arī uz pasažieriem, kuru lidojums ir kompleksa ceļojuma daļa[,] izņemot tiesības saņemt atlīdzinājumu [ ( 12 )], ja šādas tiesības izriet no Direktīvas 90/314” (mans izcēlums).

31.

Tiesai tiek lūgts noteikt, galvenokārt, vai šī tiesību norma nozīmē, ka pasažieris, kurš ir rezervējis lidojumu, kas veido daļu no atceltā kompleksā ceļojuma, un kuram tādējādi ir tiesības lūgt šī ceļojuma organizatoram  ( 13 ) pilnu atlīdzinājumu saskaņā ar Direktīvu 90/314  ( 14 ), kā tā transponēta valsts tiesību aktos  ( 15 ), tādēļ nevar pieprasīt gaisa pārvadātājam atlīdzinājumu par savu aviobiļeti, pamatojoties uz Regulu Nr. 261/2004.

32.

Ja šī interpretācija tiek apstiprināta, Tiesai, atbildot uz otro prejudiciālo jautājumu, būs arī jāprecizē, cik lielā mērā tas tomēr nebūtu piemērojams tādos apstākļos kā pamatlietā, proti, specifiskā situācijā, kad attiecīgais organizators praktiski nav finansiāli spējīgs  ( 16 ) atlīdzināt biļetes cenu  ( 17 ) un nav veicis nekādus pasākumus, lai nodrošinātu šādu atlīdzinājumu.

33.

Ņemot vērā šajā lietā iesniegtos apsvērumus, attiecībā uz šo jautājumu saduras divas tēzes. Saskaņā ar pirmo tēzi, ko atbalsta HQ u.c. un Komisija, pasažierim, kurš ir iegādājies lidojumu, kas ir daļa no atcelta kompleksā ceļojuma, ir tiesības pieprasīt atlīdzinājumu par lidmašīnas biļeti no apkalpojošā gaisa pārvadātāja, pamatojoties uz Regulu Nr. 261/2004, ja viņš nav varējis saņemt šo atlīdzinājumu, vēršoties pie sava ceļojuma organizatora, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 90/314.

34.

Turpretī saskaņā ar otro tēzi, ko aizstāv Aegean Airlines, kā arī Čehijas un Vācijas valdības, šādam pasažierim nav šo minēto tiesību, ja attiecībā pret viņa ceļojuma organizatoru viņam ir tiesības saņemt atlīdzinājumu, kas izriet no Direktīvas 90/314, tostarp arī tad, ja šo tiesību īstenošana nenes konkrētu rezultātu organizatora finansiālās nespējas dēļ. Es piekrītu šim otrajam viedoklim turpmāk minēto iemeslu dēļ.

B.

Par Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punkta ieteikto interpretāciju

35.

Manis ierosinātā Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punkta interpretācija, kas liktu atbildēt apstiprinoši uz pirmo uzdoto jautājumu un atbildēt noraidoši uz otro jautājumu, manuprāt, atbilst visiem novērtējuma kritērijiem, ko Tiesa parasti piemēro  ( 18 ) un kas tiks īstenoti turpmāk.

1.

Par attiecīgo tiesību normu formulējumu

36.

Manuprāt, no minētā 2. punkta formulējuma izriet, ka ar to vien, ka pastāv “tiesības uz atlīdzību, [kas] izriet no Direktīvas 90/314”, pietiek, lai pasažierim, kurš iegādājies kompleksu ceļojumu, kas tika atcelts lidojuma atcelšanas dēļ  ( 19 ), nebūtu tiesību pieprasīt atlīdzinājumu par savu aviobiļeti no apkalpojošā gaisa pārvadātāja saskaņā ar šo regulu.

37.

Proti, papildus franču valodas redakcijai aplūkojot dažādās Regulas Nr. 261/2004 valodu redakcijas  ( 20 ), man liekas visnotaļ skaidrs, ka iepriekš minētie vārdi ir jāsaprot tādējādi, ka pietiek ar to, ka attiecīgajai personai ir aplūkotās tiesības atbilstoši Direktīvai 90/314, kā tā transponēta dalībvalstu tiesību sistēmā, un ka nav noteicoši, vai šo tiesību īstenošanas konkrētais iznākums ir vēlamā atlīdzinājuma saņemšana  ( 21 ). Es uzskatu, ka, ja Savienības likumdevēja iecere būtu bijusi piešķirt citu nozīmi šim 2. punktam, viņš noteikti būtu izteicies skaidrāk, precizējot, ka Regulai Nr. 261/2004 ir jārada sekas, ja tiesības uz atlīdzinājumu, kas izriet no Direktīvas 90/314 nosacījumiem, neīstenojas praksē. Tomēr, nebūt neprasot, lai minētais atlīdzinājums nevarētu tikt saņemts atbilstoši šai direktīvai, viņš, tieši pretēji, norāda, ka pastāv tiesības saņemt atlīdzinājumu, kas, iespējams, izriet no tās, ja ir izpildīti visi tajā paredzētie nosacījumi.

38.

Turklāt nekas Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punkta tekstā vai citos šīs regulas noteikumos nenorāda  ( 22 ), ka tās autori vēlējās ierobežot apstākļus, kas minēti otrajā prejudiciālajā jautājumā  ( 23 ), tā, lai atlīdzinājumu par biļeti varētu pieprasīt no gaisa pārvadātāja, ja kompleksā ceļojuma organizators nav finansiāli spējīgs samaksāt šo atlīdzinājumu saskaņā ar Direktīvu 90/314 un nav veicis garantijas pasākumus  ( 24 ). Tomēr Tiesa nevar papildināt Savienības tiesību normu ar juridiskiem kritērijiem, ko Savienības likumdevējs nav iekļāvis un pat nav paredzējis  ( 25 ), jo pretējā gadījumā tā veiktu pārāk plašu, pat contra legem interpretāciju.

39.

Kā Aegean Airlines un Vācijas valdība norādīja savos mutvārdu apsvērumos, lai gan Tiesa jau ir izvēlējusies citiem Regulas Nr. 261/2004 noteikumiem piemērot plašāku interpretāciju, nekā ļauj to burtiskā nozīme a priori  ( 26 ), plašā interpretācija, ko piedāvā HQ u.c. un Komisija, šajā lietā tomēr būtu pretrunā šīs regulas 8. panta 2. punkta formulējumam, kas, manuprāt, ir skaidrs. Turklāt šādas interpretācijas iedarbība, lai arī potenciāli slavējama, nebūtu iespējama roba minētajā regulā, lasītā kopsakarā ar Direktīvu 90/314, novēršana, ņemot vērā šādus apsvērumus.

2.

Par attiecīgo noteikumu izcelsmi

40.

Es iesaku Tiesai pieņemt interpretāciju, ko, manuprāt, apstiprina atziņas, kas gūtas no Regulas Nr. 261/2004 izstrādes vēstures.

41.

Pirmkārt, es atgādinu, ka šī regula aizstāja Regulu (EEK) Nr. 295/91  ( 27 ), kura attiecās tikai uz iekāpšanas atteikumu un kurā jau bija iekļauti noteikumi, kas strukturēja saikni ar Direktīvu 90/314, kura savukārt bija pieņemta neilgi pirms minētās regulas, un šie noteikumi paredzēja, ka iekāpšanas atteikuma gadījumā kompleksā ceļojuma organizatora pienākums ir izmaksāt kompensāciju saviem klientiem par līguma neizpildi saskaņā ar minēto direktīvu, taču gaisa pārvadātāja pienākums bija izmaksāt kompensāciju kompleksā ceļojuma organizatoram  ( 28 ).

42.

Otrkārt, es norādu, ka Regulas Nr. 261/2004 sagatavošanas darbu attīstība, manuprāt, atspoguļo likumdevēja nodomu attiecībā uz šīs regulas 8. panta 2. punkta saturu.

43.

Proti, kā norāda Aegean Airlines, pirmajā regulas priekšlikumā, ko iesniedza Komisija, bija paredzēts to pilnībā piemērot pasažieriem, kuru lidojums ir daļa no kompleksā ceļojuma  ( 29 ). Eiropas Parlaments iebilda pret to, ka šie pasažieri tiek iekļauti topošās regulas piemērošanas jomā, tā iemesla dēļ, ka viņiem jau esot paredzēta piemērota aizsardzība saskaņā ar Direktīvu 90/314, kurā noteikts, ka komplekso ceļojumu organizatori ir atbildīgi par pakalpojumu kompleksa  ( 30 ), tai skaitā gaisa pārvadājumu, izpildi  ( 31 ). Grozītajā priekšlikumā Komisija tomēr saglabāja savu sākotnējo nostāju, norādot, ka ar šo direktīvu sniegtā aizsardzība nav līdzvērtīga, jo tā nepiešķir pasažieriem “automātiskas” tiesības  ( 32 ). Eiropas Savienības Padome izvēlējās risinājumu, kas bija vidusceļš starp risinājumiem, kurus piedāvāja Komisija un Parlaments  ( 33 ), kas abi piekrita pievienoties šim kompromisam, uzskatot, ka tas ļauj sasniegt viņu attiecīgajos priekšlikumos noteiktos mērķus  ( 34 ).

44.

Manā skatījumā no šiem elementiem izriet, ka Regulas Nr. 261/2004 galīgās redakcijas autori paredzēja neizslēgt pilnībā no tās piemērošanas jomas pasažierus, kas ceļo kompleksā ceļojuma ietvaros, bet saglabāt attiecībā uz viņiem tās pietiekami aizsargājošās sistēmas iedarbību, kas tika ieviesta iepriekš ar Direktīvu 90/314. Šajā ziņā es piekrītu Aegean Airlines viedoklim, ka iebildumi, kas tika izvirzīti Komisijas grozītajā priekšlikumā  ( 35 ), nebija pamatoti. Proti, ar šo direktīvu, tāpat kā ar Regulu Nr. 261/2004, tika ieviestas tiesības, kas īstenojamas bez nepieciešamības vērsties tiesā, lai panāktu to ievērošanu, izņemot, ja parādnieks pretojas tās izpildīt.

45.

Konkrētāk, attiecībā uz kompleksā ceļojuma atcelšanu lidojuma atcelšanas dēļ un uz tiesībām saņemt atlīdzinājumu par aviobiļeti, kas var no tās izrietēt, manuprāt, teksta galīgā redakcija tuvinās Parlamenta ierosinātajai izpratnei, jo likumdevējs uzskatīja, ka Direktīva 90/314, ņemot vērā, ka tajā paredzētajiem aizsardzības mehānismiem ir pareizi jādarbojas dalībvalstīs, pietiekami nodrošina tādu pasažieru intereses, kas iegādājušies šādu ceļojumu  ( 36 ). Tāpēc, manuprāt, no minētās regulas 8. panta 2. punkta izriet, ka šī panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams šādiem pasažieriem, jo tajā viņiem ir ļauts saņemt, pirmkārt, vajadzības gadījumā lidojumu uz viņu sākotnējo izlidošanas vietu un, otrkārt, atlīdzinājumu par viņu aviobiļeti, taču tikai tad, ja tiesības uz atlīdzinājumu jau neizriet no Direktīvas 90/314, – tātad tikai gadījumos, kad nav izpildīti direktīvā minētie nosacījumi, lai šīs tiesības rastos.

46.

Turklāt es uzskatu, ka šeit ierosinātā pieeja nav pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam  ( 37 ), uz kuru Tiesa ir atsaukusies nolēmumos par to, kā interpretēt citus Regulas Nr. 261/2004 noteikumus  ( 38 ), ņemot vērā izvēles, ko Savienības likumdevējs ir leģitīmi izdarījis attiecībā uz saikni starp šo regulu un Direktīvu 90/314. Šis likumdevējs ir nolēmis, ka personām, kuras iegādājušās komplekso ceļojumu, principā vajadzētu būt iekļautām minētās regulas darbības jomā, tomēr tām jāpiemēro specifiski pielāgojumi  ( 39 ). Turklāt vienlīdzības principa piemērošanas nosacījumi, manuprāt, šajā gadījumā nav izpildīti, jo pasažieri, kuri ir iegādājušies lidojumu kompleksa ceļojuma ietvaros, nav objektīvi salīdzināmā situācijā ar pasažieriem, kuri ir iegādājušies to pašu lidojumu, bet ārpus šāda kompleksa, kas pēc definīcijas apvieno vairākus pakalpojumus.

47.

Visbeidzot, jāpiebilst, ka minēto sagatavošanas darbu laikā vispār nebija plānots aplūkotajā regulā paredzēt nosacījumu attiecībā uz gadījumiem, kas minēti otrajā prejudiciālajā jautājumā, proti, kad ceļojumu rīkotājs nav finansiāli spējīgs samaksāt atlīdzinājumu klientam un nav veicis garantijas pasākumus šajā nolūkā.

3.

Par attiecīgo noteikumu kontekstu

48.

Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punkts gan šīs regulas ietvaros, gan attiecībā uz to aptverošajām normām iekļaujas īpašā kontekstā, kas apstiprina manis piedāvāto interpretāciju.

49.

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka šis 8. panta 2. punkts ir atkāpe no principa, saskaņā ar kuru gaisa pārvadātājam ir pienākums maksāt kompensāciju un sniegt atbalstu pasažieriem, kā noteikts Regulā Nr. 261/2004, tāpēc, kā Tiesa jau ir nospriedusi attiecībā uz citiem šīs regulas noteikumiem, tas ir jāinterpretē šauri  ( 40 ).

50.

Tomēr ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs pats šo noteikumu ir formulējis tā, ka tā apmērs jau ir šauri ierobežots, jo tajā minētais izņēmums aprobežojas ar tiesībām uz atlīdzinājumu, kas paredzētas tā paša panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā  ( 41 ). Turklāt minētā 8. panta 2. punkta priekšmets ir īpašs, kas, manuprāt, to padara atšķirīgu no citiem Regulas Nr. 261/2004 noteikumiem, ko Tiesa jau ir interpretējusi, jo tā mērķis ir nodrošināt adekvātu saikni starp šo regulu un Direktīvu 90/314, konkrēti, atkarībā no situācijas uzlikt šī atlīdzinājuma maksāšanas pienākumu vai nu gaisa pārvadātājam, vai ceļojumu rīkotājam. Visbeidzot, noteikuma šaura interpretācija nenozīmē, ka tajā var “ielasīt” neesošus nosacījumus.

51.

Līdz ar to, manuprāt, no minētā 2. punkta atkāpi saturošā rakstura nevar izsecināt, ka gaisa pārvadātājam būtu jāizmaksā kompensācija pasažierim, kas iegādājies komplekso ceļojumu, ja šī ceļojuma rīkotājs to nav izdarījis atbilstoši Direktīvai 90/314. Gluži pretēji, ja likumdevēja nodoms, papildus pienākumiem, kas jau ir noteikti ceļojuma rīkotājam ar šo direktīvu, būtu bijis noteikt šo garantijas pienākumu gaisa pārvadātājam, viņš to noteikti būtu skaidri norādījis minētajā regulā.

52.

Manā skatījumā šo viedokli pamato cita Regulas Nr. 261/2004 noteikuma, kas attiecas uz šīs regulas kombināciju ar Direktīvu 90/314, proti, minētās regulas 3. panta 6. punkta, saturs  ( 42 ). Proti, šajā punktā ir noteikts, pirmkārt, ka Regula Nr. 261/2004 neietekmē pasažieru, kas iegādājušies kompleksu ceļojumu, tiesības, kuras paredzētas minētajā direktīvā, un, otrkārt, ka to nepiemēro gadījumos, kad minēto ceļojumu atceļ citu iemeslu, nevis lidojuma atcelšanas dēļ  ( 43 ). Man šķiet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies piešķirt zināmu prioritāti Direktīvai 90/314, lai arī Regula Nr. 261/2004 ir piemērojama paralēli attiecībā uz šādiem pasažieriem šādi noteiktās robežās.

53.

Otrkārt, ņemot vērā tā iepriekš minēto īpašo priekšmetu, Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punkts, manuprāt, ir jāinterpretē kontekstā, nevis aprobežojoties tikai ar šīs regulas citu noteikumu izvērtēšanu, bet arī ņemot vērā otra šajā noteikumā minētā tiesību akta saturu, t.i., pienācīgi ņemot vērā Direktīvas 90/314 saturu.

54.

Proti, šīs direktīvas 4. panta 6. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts īpašs regulējums, kura ietvaros, ja kompleksā ceļojuma rīkotājs to atceļ pirms nolīgtā izbraukšanas datuma jebkādu iemeslu dēļ, patērētājam, kurš ir iegādājies attiecīgo ceļojumu, ir tiesības “cik iespējams drīz saņemt atpakaļ visu naudas summu, ko viņš samaksājis atbilstīgi līgumam”, kas noslēgts ar šo uzņēmumu  ( 44 ). Šajā atlīdzinājumā ir iekļauta arī aviobiļešu cena.

55.

Turklāt it īpaši Direktīvas 90/314 7. pantā jau ir noteiktas īpašas prasības, lai nodrošinātu, ka šajā direktīvā paredzētais atlīdzinājums tiek izmaksāts pat ceļojuma rīkotāja maksātnespējas vai bankrota gadījumā  ( 45 ). Ja viņš nepilda savus pienākumus, kas viņam noteikti saskaņā ar minēto 7. pantu, nav nekāda pamatojuma, lai šādi noteikto garantiju slogu faktiski uzliktu gaisa pārvadātājam, liekot viņam izmaksāt atlīdzinājumu par aviobiļetēm attiecīgā operatora klientiem. Jāuzsver, ka šī paredzētā garantiju sistēma, ja dalībvalstīs tā tiek īstenota pareizi, it īpaši aizsargā ceļotājus  ( 46 ). Šiem noteikumiem ir obligāts raksturs, lai arī par to neievērošanu nav paredzētas sankcijas, un, manuprāt, ceļojumu rīkotājiem tie ir jāievēro valstu kompetento iestāžu uzraudzībā  ( 47 ). Ja izrādās, ka dalībvalsts iestādes nav īstenojušas visus ar šo direktīvu noteiktos pasākumus, lai tiesības uz atlīdzinājumu būtu īstenojamas  ( 48 ), nav izslēgts, ka šo valsti var saukt pie atbildības  ( 49 ).

56.

Tādējādi, ņemot vērā Direktīvu 90/314, man šķiet, ka jautājums par ceļojumu rīkotāja iespējamo maksātnespēju vai bankrotu iekļaujas tikai šīs direktīvas piemērošanas jomā, nevis Regulas Nr. 261/2004 piemērošanas jomā, un to turklāt skaidri apstiprina jaunā direktīva par kompleksajiem ceļojumiem  ( 50 ). Apstākļi, kas minēti otrajā prejudiciālajā jautājumā, nevar pamatot, ka konkrētajā gadījumā, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, gaisa pārvadātājam būtu pienākums atlīdzināt aviobiļeti pasažierim, kas iegādājies kompleksu ceļojumu un kas nav saņēmis šo atlīdzinājumu no šī ceļojuma rīkotāja.

4.

Par attiecīgo noteikumu mērķiem

57.

Neatkarīgi no HQ u.c. un Komisijas iebildumiem es uzskatu, ka piedāvātā interpretācija nav pretrunā mērķiem, kas noteikti attiecīgajos noteikumos, gan attiecībā uz Regulas Nr. 261/2004 vispārējiem mērķiem, gan attiecībā uz tās 8. panta 2. punkta konkrētajiem mērķiem.

58.

Ir taisnība, ka šīs regulas vispārējs mērķis – kā norādīts tās preambulā  ( 51 ) – ir nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību pasažieriem, uz kuriem tā attiecas, lai risinātu nopietnās problēmas, ar kurām tie saskaras, it īpaši pēc lidojuma atcelšanas. Tiesa vairākkārt ir pamatojusies uz šo mērķi, it īpaši, lai pamatotu minētajiem pasažieriem piešķirto tiesību plašu interpretāciju  ( 52 ).

59.

Tomēr, kā jau Tiesa ir nospriedusi, Regulai Nr. 261/2004 ir arī cits mērķis, kas arī ir jāņem vērā, proti, nodrošināt līdzsvaru starp aizsargāto pasažieru interesēm un gaisa pārvadātāju interesēm  ( 53 ). Lai arī Savienības likumdevējs ir izvēlējies piešķirt būtisku lomu apkalpojošajam gaisa pārvadātājam kompensāciju izmaksāšanā un atbalsta sniegšanā, uz ko pasažieriem ir tiesības, konkrēti, lidojuma atcelšanas gadījumā  ( 54 ), tas nenozīmē, ka šim pārvadātājam ir jāuzņemas tās finansiālais slogs vienam pašam jebkurā gadījumā.

60.

It īpaši attiecībā uz tāda lidojuma atcelšanu, kas ir daļa no kompleksa ceļojuma, es uzskatu, ka tai raksturīgā atbildība un ar to saistītās izmaksas ir jāsadala starp ceļojuma rīkotāju un gaisa pārvadātāju atkarībā no viņu attiecīgajiem pienākumiem, kas izriet ne tikai no piemērojamajiem noteikumiem – no Direktīvas 90/314 vai Regulas Nr. 261/2004 –, bet arī no līgumsaistībām, kuras noteiktas līgumos, kas noslēgti starp ceļojuma rīkotāju un tā klientu, no vienas puses, un starp šo rīkotāju un gaisa pārvadātāju, no otras puses  ( 55 ).

61.

Katrā ziņā, manuprāt, nav nekāda juridiska pamata, ne arī objektīva iemesla garantiju slogu minētā rīkotāja bankrota gadījumā praksē uzlikt gaisa pārvadātājam, liekot viņam šādā situācijā izmaksāt atlīdzinājumu pasažierim, kas ceļo kompleksa ceļojuma ietvaros, vēl jo vairāk tādēļ, ka Direktīvā 90/314 – kā jau minēju iepriekš – ir ietverti noteikumi, kas, ja tie tiek ievēroti, ļauj precīzi novērst šāda veida problēmas  ( 56 ).

62.

Turklāt, ja tiek ņemts vērā pasažieru aizsardzības mērķis, uz ko vispārēji attiecas Regula Nr. 261/2004, Tiesa nevar izvēlēties interpretēt tās 8. panta 2. punktu neatbilstoši šī noteikuma formulējumam un specifiskajam mērķim.

63.

Attiecībā uz pēdējo minēto es uzskatu, ka minētā 8. panta 2. punkta īpašais mērķis ir noteikt adekvātu saikni starp Regulu Nr. 261/2004 un Direktīvu 90/314, lai saglabātu katra šī aizsargājošā tiesību akta piemērošanas jomu, vienlaikus izvairoties no tā, ka attiecīgie patērētāji varētu izmantot prerogatīvas, kas, ņemot vērā normu iespējamo kumulāciju, būtu pārmērīgas.

64.

Bažas par to, kā izvairīties no tā, ka cietušais pasažieris tiek pārāk aizsargāts, ja viņam kumulatīvi piemēro ar šo regulu un šo direktīvu piešķirtās tiesības, izriet arī no Komisijas paziņojuma, kurā konkrēti norādīts atbilstošs veids, kā kombinēt minēto regulu ar jauno komplekso ceļojumu direktīvu  ( 57 ), atzīmējot, ka ar direktīvu ir skaidri izslēgta “jebkāda pārmērīga kompensācija” ceļotājam  ( 58 ).

65.

Tāpat es uzskatu, ka pasažierim nevajadzētu būt iespējai saņemt dubultu atlīdzinājumu par savu aviobiļeti viņa kompleksā ceļojuma atcelšanas gadījumā ar iespēju pēc savas izvēles atsaukties uz Direktīvu 90/314 un/vai Regulu Nr. 261/2004. Tādējādi, ja attiecīgā persona izpilda nepieciešamos nosacījumus, lai pretendētu uz atlīdzinājumu saskaņā ar šo direktīvu, manuprāt, viņa nevar uz to pretendēt arī saskaņā ar minēto regulu, pat ja šo tiesību īstenošanai nav faktiska rezultāta – kā tas ir šajā lietā – vienīgā debitora, kas ir ceļojuma rīkotājs, maksātnespējas dēļ, ievērojot, ka šāds ekonomiskais risks pastāv vienmēr  ( 59 ), un atceroties, ka minētās direktīvas 7. panta mērķis ir izvairīties no tā, ka patērētājs nesaņem nekādu atlīdzinājumu aplūkotajos gadījumos.

66.

Visbeidzot, pilnības labad norādīšu, ka šeit piedāvātā interpretācija atbilst praktiskiem apsvērumiem, kurus nevar pilnībā ignorēt. Kā norādīja Aegean Airlines un Vācijas valdība, ja tiktu nospriests, ka apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir jāatlīdzina aviobiļete pasažierim, kas to nopircis no trešās personas kā daļu no kompleksā ceļojuma, būtu ļoti grūti vai pat neiespējami noteikt, kāda summa ir viņam jāatlīdzina. Tā kā lidojuma cena ir daļa no kopējās cenas, kas pēc būtības sastāv no vairāku pakalpojumu cenas, kuru sastāvu parasti zina tikai ceļojumu rīkotājs, ne pārvadātājs  ( 60 ), ne pats pircējs nezina, kāda šīs cenas daļa atbilst attiecīgajam lidojumam. Citiem vārdiem, man šķiet nereāli uzskatīt, ka pārvadātājs vienmēr var aprēķināt precīzu atlīdzinājuma summu  ( 61 ), kas būtu jāizmaksā šim pasažierim šādos apstākļos.

67.

Ņemot vērā visu šo elementu kopumu, Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punkts, manuprāt, ir jāinterpretē tādējādi, ka pasažierim, kuram saskaņā ar Direktīvu 90/314, kas transponēta valsts tiesību aktos, ir tiesības vērsties pie sava kompleksā ceļojuma rīkotāja ceļojuma atcelšanas gadījumā, lai saņemtu atlīdzinājumu par visām summām, ko pasažieris viņam samaksājis saskaņā ar viņu līgumu, nav tiesību pieprasīt atlīdzinājumu par aviobiļeti no apkalpojošā gaisa pārvadātāja, pamatojoties uz šo regulu, tostarp gadījumos, kad minētais rīkotājs nav finansiāli spējīgs atlīdzināt biļetes cenu un nav veicis nepieciešamos garantijas pasākumus, lai nodrošinātu šo atlīdzinājumu.

V.

Secinājumi

68.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz rechtbank Noord-Nederland (Ziemeļnīderlandes tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: