–

Telekom Deutschland GmbH vārdā – F. Hölscher un J. von Lucius, Rechtsanwälte,

–

Bundesrepublik Deutschland vārdā – C. Mögelin, M. Otremba un J. Schölzel, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Konsta, S. Papaioannou, M. Tassopoulou un D. Tsagkaraki, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Conte, O. Gariazzo un G. Meeßen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par maksātnespējas procedūrām (OV 2018, L 321, 36. lpp.) 72. un 73. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Telekom Deutschland GmbH un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), ko pārstāv Bundesnetzagentur für Elektrizität, Gas, Telekommunikation, Post und Eisenbahnen (Federālā elektroenerģijas, gāzes, telekomunikāciju, pasta un dzelzceļa tīklu aģentūra, Vācija; turpmāk tekstā – “Federālā tīklu aģentūra”) par pienākumu nodrošināt piekļuvi inženiertehniskajai infrastruktūrai telekomunikāciju nozarē.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 2018/1972 29. apsvērumā noteikts:

4

Šīs direktīvas 187. apsvērumā noteikts:

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu “Vispārējie mērķi”:

6

Direktīvas 2018/1972 67. pantā “Tirgus analīzes procedūra” noteikts:

7

Šīs direktīvas 68. pantā “Pienākumu uzlikšana, grozīšana vai atcelšana” paredzēts:

8

Minētās direktīvas 72. pantā “Piekļuve inženiertehniskajai infrastruktūrai” paredzēts:

9

Šīs pašas direktīvas 73. pants “Pienākumi piekļuvei īpašiem tīkla elementiem un saistītām iekārtām un to izmantošanai” formulēts šādi:

10

Komisijas Ieteikuma (ES) 2020/2245 (2020. gada 18. decembris) par konkrētajiem produktu un pakalpojumu tirgiem elektronisko sakaru nozarē, kuros var būt nepieciešams ex ante regulējums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1972 par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV 2020, L 439, 23. lpp.), 28. apsvērumā norādīts:

Vācijas tiesības

11

2021. gada 23. jūnija Telekommunikationsgesetz (Telekomunikāciju likums) (BGBl. 2021 I, 1858. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “TKG”), 26. pantā, ar kuru Vācijas tiesībās transponēts Direktīvas 2018/1972 72. un 73. pants, noteikts:

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

12

Telekom Deutschland ir telekomunikāciju uzņēmums, kas 2019. gada 10. oktobra tirgus analīzē tika izraudzīts kā uzņēmums, kam ir būtiska ietekme vietējās piekļuves vairumtirdzniecības tirgū konkrētā atrašanās vietā.

13

Ar 2022. gada 21. jūlija lēmumu Federālā tīklu aģentūra noteica Telekom Deutschland vairākus pienākumus saistībā ar piekļuvi; no tiem divi formulēti šādi:

14

Lai pamatotu savu lēmumu, Federālā tīklu aģentūra norādījusi, ka atbilstoši TKG 26. panta 1. punkta pirmajam teikumam tā publisko telesakaru tīklu operatoriem, kam ir būtiska ietekme tirgū, var uzlikt pienākumu piešķirt citiem uzņēmumiem piekļuvi, ieskaitot atsevišķu piekļuvi, it īpaši, ja pretējā gadījumā tiktu kavēta tāda lejupēja mazumtirdzniecības tirgus veidošanās, kurā valdītu noturīga konkurence, vai šī veidošanās nebūtu galalietotāju interesēs. Tā piebildusi, ka no TKG 26. panta un tā atsauces uz TKG 2. pantā minētajiem regulēšanas mērķiem izriet, ka noteiktajiem pasākumiem jāietilpst plašā mērķu kopumā un vienlaikus jāatbilst noteiktiem priekšnoteikumiem.

15

Federālā tīklu aģentūra uzskatījusi, ka šim kopumam ir četri pamatmērķi: pirmkārt, nodrošināt savienojamību un veicināt visu iedzīvotāju un uzņēmumu piekļuvi ļoti augstas veiktspējas tīkliem; otrkārt, veicināt konkurenci, it īpaši mazumtirdzniecības tirgū; treškārt, aizsargāt lietotāju, tostarp patērētāju, intereses; ceturtkārt, veicināt Savienības iekšējā tirgus attīstību.

16

Federālā tīklu aģentūra norādījusi – lai sasniegtu šos mērķus, jāievēro noteikti priekšnoteikumi. Tādējādi nosacījuma, kas saistīts ar pasākuma nepieciešamību, vērtējumam it īpaši būtu jāattiecas uz jautājumu, vai ar pienākumu nodrošināt piekļuvi vienkāršu noteikšanu attiecībā uz kabeļu cauruļvadiem, gaisa līniju torņiem un balasta sistēmām pietiek, lai nodrošinātu TKG 2. pantā minēto regulatīvo mērķu sasniegšanu.

17

2022. gada 19. augustā Telekom Deutschland par Federālās tīklu aģentūras 2022. gada 21. jūlija lēmumu cēlusi prasību Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

18

Tā lūgusi šo tiesu daļēji atcelt šo lēmumu, ciktāl tā rezolutīvās daļas 1.1. punktā ir noteikts pienākums piešķirt citiem uzņēmumiem piekļuvi kabeļu kanāliem, kā arī mastiem un virszemes līniju balasta sistēmām, lai izvērstu un ekspluatētu ļoti augstas veiktspējas tīklus konkrētās atrašanās vietās.

19

Iesniedzējtiesa norāda, ka attiecīgo valsts tiesību normu tvērums ir neskaidrs. Tiešām, noteikti elementi liecina par to, ka TKG 26. pants jāinterpretē tādējādi, ka Federālajai tīklu aģentūrai “pirmām kārtām” esot bijis jāveic pārskatīšana, pamatojoties vienīgi uz TKG 26. panta 1. punktā minēto darbību pazīmēm, proti, pirmkārt, ka piekļuves atteikums kavētu tāda mazumtirdzniecības tirgus veidošanos, kurā valdītu noturīga konkurence, un, otrkārt, ka tas nebūtu galalietotāju interesēs. Savukārt citi elementi liekot domāt, ka šai iestādei jāizvērtē nepieciešamība noteikt piekļuves pienākumus, ņemot vērā plašāku “mērķu kopumu”. Šī tiesa piebilst, ka TKG 26. panta, ar kuru Vācijas tiesībās transponēts Direktīvas 2018/1972 72. un 73. pants, interpretācijai jāatbilst minētajiem pantiem.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietas iznākums ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai valsts regulatīvajai iestādei, kas plāno noteikt pasākumu piekļuvei inženiertehniskajiem aktīviem, pamatojoties uz Direktīvas 2018/1972 72. un 73. pantu, jāveic tikai šīs direktīvas 72. panta 1. punktā minēto mērķu pārbaude vai arī tā šajā ziņā var atsaukties uz plašāku “mērķu kopumu”, kas tostarp ietver minētās direktīvas 3. pantā noteiktos mērķus.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tā nevar atrisināt šo jautājumu, piemērojot acte clair doktrīnu. It īpaši Direktīvas 2018/1972 73. panta 1. punkta pirmā daļa neļaujot tieši atbildēt uz šo jautājumu, jo šīs direktīvas 72. pantam vienīgajam esot nozīme attiecībā uz pienākuma piekļūt inženiertehniskajiem aktīviem noteikšanu. Turklāt Direktīvas 2018/1972 72. panta 2. punkts esot skaidrs tikai šķietami, jo veids, kādā šī tiesību norma ir saistīta ar šīs direktīvas 72. panta 1. punktu, neesot acīmredzams.

22

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

Par prejudiciālo jautājumu

23

Iesniedzējtiesa aicina Tiesu precizēt, kāda pārbaude jāveic valsts regulatīvajām iestādēm, kad tās saskaņā ar tirgus analīzi uzņēmumam, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, plāno uzlikt pienākumu piekļūt inženiertehniskajiem aktīviem, kuri saskaņā ar tirgus analīzi neietilpst konkrētajā tirgū. Tiesai uzdotajā jautājumā šī tiesa atsaucas gan uz Direktīvas 2018/1972 72. pantu, gan uz 73. pantu.

24

Šajā ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2018/1972 72. pants ļauj noteikt piekļuvi inženiertehniskajai infrastruktūrai kā “pastāvīgu pasākumu” tādā nozīmē, ka tas ļauj noteikt piekļuvi tikai inženiertehniskajai infrastruktūrai, savukārt šīs direktīvas 73. pants ļauj noteikt piekļuvi inženiertehniskajai infrastruktūrai kā “papildu pasākumu”, paredzot piekļuvi inženiertehniskajiem elementiem, kas saistīti ar piekļuvi tīklam vai elektronisko sakaru pakalpojumam.

25

Lai gan prejudiciālā jautājuma formulējums vienlaikus attiecas uz Direktīvas 2018/1972 72. un 73. pantu, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet – un par to ir vienojušies visi tiesas sēdes dalībnieki Tiesā –, ka pamatlietas atrisināšanai noderīga ir tikai 72. panta interpretācija.

26

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2018/1972 72. pants jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad valsts regulatīvā iestāde izvērtē, vai uzņēmumam, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, jānosaka pienākums piekļūt inženiertehniskajiem aktīviem, neatkarīgi no tā, vai šie aktīvi saskaņā ar tirgus analīzi ietilpst vai neietilpst konkrētajā tirgū, šai iestādei jāpārbauda tikai tas, vai šī pienākuma neuzlikšana kavētu noturīga konkurences tirgus izveidošanos un kalpotu galalietotāja interesēm, vai arī šajā nolūkā tā papildus šiem diviem elementiem un tādā pašā vietā kā tie var ņemt vērā citus Direktīvas 2018/1972 3. pantā noteiktos mērķus.

27

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, un 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 91. punkts).

28

Pirmām kārtām, runājot par Direktīvas 2018/1972 72. panta formulējumu, šī panta 1. punktā autonoma korektīva pasākuma noteikšana attiecībā uz piekļuvi inženiertehniskajai infrastruktūrai ir pakļauta nosacījumam, ka piekļuves atteikums vai nepamatoti piekļuves nosacījumi ar līdzīgu ietekmi kavētu ilgstoša konkurences tirgus izveidi un nekalpotu galalietotāju interesēm.

29

Jānorāda, ka atšķirībā no vairākām valodu versijām, tostarp spāņu, angļu, franču, itāļu un ungāru valodas versijām, kurās piekļuves pienākuma noteikšanas kritēriji attiecībā uz “tirgus veidošanos, kurā valdītu noturīga konkurence”, un “galalietotāja interesēs” ir saistīti ar saikli “un”, šie kritēriji vācu valodas versijā ir saistīti ar saikli “vai”. Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet – kādā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais šīs normas interpretācijas pamats vai tam šajā ziņā nav piešķirama prioritāra nozīme salīdzinājumā ar citu valodu versijām. Ja dažādu valodu versijas atšķiras, attiecīgā tiesību norma jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (skat. spriedumus, 1990. gada 27. marts, Cricket St Thomas, C‑372/88, EU:C:1990:140, 18. un 19. punkts, un 2025. gada 4. septembris, Hakamp, C‑203/24, EU:C:2025:662, 34. punkts).

30

Turklāt šīs direktīvas 72. panta 2. punktā paredzēts, ka valsts regulatīvās iestādes var uzlikt uzņēmumam pienākumu nodrošināt piekļuvi saskaņā ar šo pantu neatkarīgi no tā, vai aktīvi, uz kuriem attiecas pienākums, saskaņā ar tirgus analīzi ir daļa no attiecīgā tirgus, ar nosacījumu, ka minētie pienākumi ir samērīgi un vajadzīgi, lai sasniegtu minētās direktīvas 3. pantā noteiktos mērķus.

31

Minētajā 3. pantā izklāstītie mērķi ir, pirmkārt, veicināt visu iedzīvotāju un uzņēmumu savienojamību un piekļuvi ļoti augstas veiktspējas tīkliem un šādu tīklu lietošanas uzsākšanu, kā arī, otrkārt, konkurenci elektronisko sakaru tīklu un ar tiem saistīto iekārtu nodrošināšanā, treškārt, veicināt iekšējā tirgus attīstību un, ceturtkārt, veicināt Savienības pilsoņu interešu apmierināšanu, tostarp sniedzot tiem maksimālu labumu izvēles, cenas un pakalpojuma kvalitātes ziņā.

32

Minētie vispārējie mērķi tādējādi ietver mērķus, uz kuriem ir atsauce Direktīvas 2018/1972 72. panta 1. punktā, formulējot abus piekļuves pienākuma noteikšanas kritērijus, kā arī citus mērķus, piemēram, veicināt savienojamību un piekļuvi ļoti augstas veiktspējas tīkliem un šādu tīklu lietošanas uzsākšanu.

33

Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas šīs direktīvas 72. pants, pirmkārt, jānorāda, ka ar šo direktīvu ir izveidots Eiropas Elektronisko sakaru kodekss. Ar to tiek pārstrādātas vairākas direktīvas un izveidota saskaņota un vienkāršota sistēma it īpaši elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu un saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu reglamentēšanai. Ar Direktīvu 2018/1972 nav tikai kodificēti Savienības tiesību akti, kurus ar to groza vai aizstāj, bet ar to tiek ieviestas izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas bija spēkā pirms tās pieņemšanas, lai ņemtu vērā tehnoloģiju un tirgus attīstību (spriedums, 2025. gada 27. februāris, T‑2, C‑562/23, EU:C:2025:126, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Direktīvas 2018/1972 72. pants savukārt ir jauna tiesību norma salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu.

34

Direktīvas 2018/1972 68. panta – kas ietverts šīs direktīvas II daļas II sadaļas IV nodaļā, kura veltīta piekļuves pasākumiem, ko piemēro uzņēmumiem, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, – 2. punkta pirmajā teikumā paredzēts, ka tad, ja pēc tirgus analīzes uzņēmums ir atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, valsts regulatīvās iestādes attiecīgā gadījumā tam uzliek kādu no minētās direktīvas 69.–74. pantā un 76. un 80. pantā noteiktajiem pienākumiem.

35

Viens no minētajā IV nodaļā ietvertajiem piekļuves pasākumiem, no vienas puses, ir Direktīvas 2018/1972 72. pants, ar kuru valsts regulatīvajām iestādēm ir piešķirtas pilnvaras uzņēmumam, kam ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, noteikt konkrētu pienākumu izpildīt pamatotus pieprasījumus, kuru mērķis ir iegūt piekļuvi tikai inženiertehniskajai infrastruktūrai un ļaut to izmantot. No otras puses, šīs direktīvas 73. pantā valsts regulatīvajām iestādēm ir piešķirtas tiesības uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme konkrētā tirgū, uzlikt pienākumu izpildīt pamatotus lūgumus par piekļuvi īpašiem sava tīkla elementiem un ar to saistītām iekārtām un atļaut to izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, TDC, C‑556/12, EU:C:2014:2009, 30. punkts). Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 10. punktu šāds pienākums nodrošināt piekļuvi “saistītām iekārtām” var ietvert piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai ar nosacījumu, ka šī infrastruktūra ir saistīta ar elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu.

36

Turklāt, kā apstiprināts Ieteikuma 2020/2245 28. apsvērumā un šim ieteikumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā, valsts regulatīvās iestādes var noteikt piekļuves pienākumus, pamatojoties uz Direktīvas 2018/1972 72. pantu, pat ja attiecīgie aktīvi nav daļa no attiecīgā tirgus saskaņā ar tirgus analīzi.

37

Otrkārt, jānorāda – Direktīvas 2018/1972 68. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzēts, ka saskaņā ar samērīguma principu valsts regulatīvā iestāde izvēlas vismazāk traucējošo veidu, kā risināt tirgus analīzē konstatētās problēmas. Turklāt šī panta 4. punktā prasīts, lai pienākumi, kas uzlikti saskaņā ar minēto pantu, būtu pamatoti tostarp ar problēmas raksturu, ko valsts regulatīvā iestāde konstatējusi tās veiktajā tirgus analīzē, un tie būtu samērīgi, ja iespējams, ņemot vērā izmaksas un ieguvumus, un pamatoti, ņemot vērā šīs direktīvas 3. pantā noteiktos mērķus.

38

No tā izriet, ka valsts regulatīvajai iestādei, kad tā plāno veikt autonomu korektīvo pasākumu saskaņā ar Direktīvas 2018/1972 72. pantu, jāpārliecinās, ka šis pasākums ir samērīgs un pamatots, ņemot vērā visus šīs direktīvas 3. pantā noteiktos mērķus.

39

Treškārt, no Direktīvas 2018/1972 67. panta izriet, ka korektīvu piekļuves pasākumu uzņēmumam, kam ir būtiska ietekme tirgū, var piemērot tikai pēc tam, kad tirgus analīzē, pamatojoties uz šī panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajiem kritērijiem, konstatēts, ka attiecīgajā tirgū nav efektīvas un noturīgas konkurences. Minētā panta 4. punkta otrajā teikumā paredzēts, ka valsts regulatīvā iestāde pienākumus saskaņā ar šīs direktīvas 68. pantu uzliek tikai tad, ja bez tiem rezultāti galalietotājiem nebūtu efektīvi konkurētspējīgi.

40

Turklāt atbilstoši Direktīvas 2018/1972 73. panta 2. punkta otrajai daļai, ja valsts regulatīvā iestāde saskaņā ar šīs direktīvas 68. pantu apsver uzlikt pienākumus, pamatojoties uz minētās direktīvas 72. vai 73. pantu, tai jāpārbauda, vai vienkārša pienākumu uzlikšana saskaņā ar 72. pantu būtu samērīgs līdzeklis, lai veicinātu konkurētspēju un galalietotāja intereses.

41

No tā izriet, ka, tāpat kā Direktīvas 2018/1972 67. un 73. pants, kuros ir atsauce gan uz konkurenci, gan uz galalietotāju, šīs direktīvas 72. panta 1. punktā minētie piekļuves pienākuma noteikšanas kritēriji saistībā ar tāda “tirgus veidošanos, kurā valdītu noturīga konkurence” un kas “būtu galalietotāju interesēs”, ir kumulatīvi.

42

No tā arī izriet, ka Direktīvas 2018/1972 72. panta 1. punktā paredzētais piekļuves pienākuma noteikšanas nosacījums būtībā sakrīt ar prasību, kura izriet no šīs direktīvas 67. un 73. panta un saskaņā ar kuru šādam pienākumam jābūt samērīgam un nepieciešamam attiecībā uz mērķiem veicināt konkurenci un galalietotāju intereses. Tā kā abi šie mērķi ir iekļauti šīs direktīvas 3. pantā minētajos vispārīgajos mērķos, šis nosacījums jāuzskata par izpildītu, ja pienākums piekļūt inženiertehniskajiem aktīviem, kas noteikts uzņēmumam, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, pamatojoties uz tirgus analīzē konstatētās problēmas raksturu saskaņā ar minētās direktīvas 68. panta 4. punktu, ir samērīgs un nepieciešams, ņemot vērā visus minētajā 3. pantā noteiktos mērķus.

43

Trešām kārtām, interpretāciju, kas izriet no šī sprieduma 28.–42. punkta, apstiprina attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi. Proti, kā izriet no Direktīvas 2018/1972 68. panta 4. punkta, korektīvie piekļuves pasākumi, kas noteikti uzņēmumiem ar būtisku ietekmi tirgū, tiecas sasniegt šīs direktīvas 3. pantā noteiktos mērķus. Saskaņā ar minētās direktīvas 29. apsvērumu ex ante iejaukšanās mērķis tostarp ir sniegt labumu galalietotājam, noturīgi radot efektīvu konkurenci mazumtirdzniecības tirgos. No šī apsvēruma izriet arī, ka viens no Savienības likumdevēja mērķiem ir pakāpeniski samazināt šo iejaukšanos atbilstoši tam, kā pastiprinās konkurence, un galu galā nodrošināt, ka elektronisko saziņu reglamentē tikai konkurences tiesības.

44

Direktīvas 2018/1972 72. pants attiecas uz to pašu mērķu īstenošanu. Šīs direktīvas 187. apsvērumā precizēts, ka efektīvas piekļuves inženiertehniskajiem aktīviem mērķis ir uzlabot konkurences dinamiku un tīklu izvēršanu jebkurā lejupējā tirgū. Tajā uzsvērts, ka šie aktīvi, kas var izmitināt elektronisko sakaru tīklu, ir sevišķi svarīgi jaunu tīklu sekmīgai ierīkošanai, jo to dublēšanas izmaksas ir ļoti lielas un to atkārtota izmantošana var dot ievērojamus ietaupījumus.

45

No tā izriet, ka valsts regulatīvā iestāde nevar vienīgi konstatēt, ka pasākums, kas balstīts uz Direktīvas 2018/1972 72. pantu, ir samērīgs un nepieciešams, lai veicinātu konkurenci un galalietotāju intereses, bet tai jāizvērtē, vai tas tā ir, ņemot vērā visus šīs direktīvas 3. pantā minētos mērķus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Koninklijke KPN u.c., C‑28/15, EU:C:2016:692, 50. punkts).

46

Turklāt jāatgādina, ka šīs direktīvas 3. pantā minētie vispārējie mērķi ir uzskaitīti bez prioritātes secības.

47

Tādējādi, kad valsts regulatīvā iestāde pārbauda, vai jānosaka pasākums, pamatojoties uz Direktīvas 2018/1972 72. pantu, tai vispirms nav jāizvērtē, vai šis pasākums ir samērīgs un nepieciešams, lai veicinātu konkurenci, kā arī galalietotāju intereses. Tā var veikt minētā pasākuma samērīguma un nepieciešamības pārbaudi, sākot savu analīzi ar kādu no šīs direktīvas 3. pantā minētajiem mērķiem.

48

Tādējādi iesniedzējtiesai jāizvērtē, vai Telekom Deutschland uzliktais piekļuves inženiertehniskajiem aktīviem pienākums, piemērojot valsts tiesību aktus, ar kuriem transponēts Direktīvas 2018/1972 72. pants, ir balstīts uz tirgus analīzē saskaņā ar šīs direktīvas 68. panta 4. punktu konstatētās problēmas raksturu un vai tas ir samērīgs un nepieciešams, ņemot vērā visus minētās direktīvas 3. pantā bez prioritātes secības noteiktos mērķus.

49

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2018/1972 72. pants jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts regulatīvā iestāde novērtē, vai uzņēmumam, kurš izraudzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, jānosaka pienākums nodrošināt piekļuvi inženiertehniskajiem aktīviem neatkarīgi no tā, vai šie aktīvi saskaņā ar tirgus analīzi ietilpst konkrētajā tirgū, šai iestādei jāpārbauda, vai šī pienākuma neuzlikšana kavētu noturīga konkurences tirgus izveidi un būtu pretēja galalietotāja interesēm. Turklāt minētajai iestādei arī jāpārliecinās, ka minētais pienākums ir balstīts uz tirgus analīzē konstatētās problēmas raksturu un vai tas ir samērīgs un nepieciešams, ņemot vērā visus šīs direktīvas 3. pantā bez prioritātes secības noteiktos mērķus.

Par tiesāšanās izdevumiem

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.