<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-930/19</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0930</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:225">EU:C:2021:225</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>34</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>34</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Szpunar</HT> secinājumi – Lieta C‑930/19</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">État belge</HT> (Uzturēšanās tiesības vardarbības ģimenē gadījumā)</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Maceja Špunara [<HT TYPE="ITALIC">Maciej Szpunar</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20210322">2021. gada 22. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑930/19</HT></P><P>X</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">État belge</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Conseil du contentieux des étrangers</HT> (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Savienības pilsonība</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2004/38/EK</KEYWORD><KEYWORD>13. panta 2. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības</KEYWORD><KEYWORD>Laulība starp Savienības pilsoni un trešās valsts valstspiederīgo</KEYWORD><KEYWORD>Trešās valsts valstspiederīgā, kurš cietis no vardarbības ģimenē, uzturēšanās tiesību saglabāšana laulības izbeigšanas gadījumā</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums pierādīt pietiekamu iztikas līdzekļu esamību</KEYWORD><KEYWORD>Tāda pienākuma neesamība Direktīvā 2003/86/EK</KEYWORD><KEYWORD>Spēkā esamība</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības Pamattiesību harta</KEYWORD><KEYWORD>20. un 21. pants</KEYWORD><KEYWORD>Vienlīdzīga attieksme</KEYWORD><KEYWORD>Diskriminācija apgādnieka valstspiederības dēļ</KEYWORD></INDEX><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>I.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ievads</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>II.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Atbilstošās tiesību normas</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Savienības tiesības</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Harta</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Direktīva 2004/38</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Direktīva 2003/86</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Beļģijas tiesības</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>III.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā</ITEM.CONT><ITEM.REF>7</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><?PAGE NO="2"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>IV.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par Tiesas kompetenci</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamības analīzes nepieciešamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>10</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par Tiesas judikatūras par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) un c) apakšpunktu piemērojamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Spriedums <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> u.c.</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Spriedumā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> u.c. izmantotās argumentācijas analīze</ITEM.CONT><ITEM.REF>12</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>i)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>Savienības pilsoņa izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>: Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta kombinētas interpretācijas neatbilstība</ITEM.CONT><ITEM.REF>13</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>ii)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu Savienības pilsoņa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>izceļošanas<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> no uzņēmējas dalībvalsts rezultātā Direktīvas 2004/38 12. panta izpratnē</ITEM.CONT><ITEM.REF>15</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Sprieduma <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> u.c. piemērojamības ierobežošana</ITEM.CONT><ITEM.REF>16</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Spriedums NA</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Spriedums NA kā no sprieduma <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> u.c. izrietošās loģikas turpinātājs</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par nepieciešamību aktualizēt spriedumu NA</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>i)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta formulējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>ii)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta mērķis, konteksts un izcelsme</ITEM.CONT><ITEM.REF>20</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Starpsecinājums par Direktīvas 2004/38 piemērojamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>22</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>4.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par nesenajām izmaiņām Savienības un dalībvalstu tiesiskajā regulējumā attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību: vērā ņemamā juridiskā attīstība</ITEM.CONT><ITEM.REF>22</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>C.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par prejudiciālo jautājumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>26</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par nediskriminācijas principu un Hartas 21. pantu</ITEM.CONT><ITEM.REF>26</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par vienlīdzīgas attieksmes principu un Hartas 20. pantu</ITEM.CONT><ITEM.REF>27</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par to, vai trešās valsts valstspiederīgā, Savienības pilsoņa laulātā, situācija Direktīvas 2004/38 ietvaros ir salīdzināma ar trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir laulājies ar citu trešās valsts valstspiederīgo, situāciju Direktīvas 2003/86 ietvaros</ITEM.CONT><ITEM.REF>27</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Savienības pilsonība un kopējā imigrācijas tiesību politika: divas dažādas jomas ar atšķirīgiem principiem un mērķiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>28</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><?PAGE NO="3"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Direktīvas 2003/86 un 2004/38: divi atšķirīgi regulējumi, kuru pamatā ir atšķirīgi mērķi</ITEM.CONT><ITEM.REF>29</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>i)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ar Direktīvu 2003/86 izveidotais režīms</ITEM.CONT><ITEM.REF>29</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>ii)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ar Direktīvu 2004/38 izveidotais regulējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>31</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Starpsecinājums</ITEM.CONT><ITEM.REF>34</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>V.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Secinājumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>34</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Direktīvas 2004/38/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="77" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 158, 77. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 13. panta 2. punkta spēkā esamību, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="202" PAGE.FIRST="389" DATE.PUB="2016">OV 2016, C 202, 389. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> 20. un 21. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp prasītāju pamatlietā, trešās valsts valstspiederīgo, kurš savas laulības laikā ir cietis no vardarbības ģimenē, ko ir izdarījis Savienības pilsonis, no kura viņš ir šķīries, un <HT TYPE="ITALIC">État belge</HT> [Beļģijas valsti] par viņa uzturēšanās tiesību saglabāšanu šajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Precīzāk, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts nav spēkā tādēļ, ka ar šo tiesību normu šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā trešās valsts valstspiederīgā, Savienības pilsoņa laulātā, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, uzturēšanās tiesību saglabāšana ir pakļauta nosacījumam, ka citastarp ir jābūt pietiekamiem iztikas līdzekļiem, lai gan Direktīvas 2003/86/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Padomes Direktīva (<DATE ISO="20030922">2003. gada 22. septembris</DATE>) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="251" PAGE.FIRST="12" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 251, 12. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 15. panta 3. punktā trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir izmantojis tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās vai atšķiršanas gadījumā nav pakārtota šādam nosacījumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Dodot Tiesai iespēju lemt par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, šī lieta tai sniedz iespēju precizēt spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> piemērošanas jomu saistībā ar nesenajām izmaiņām Savienības un dalībvalstu tiesiskajā regulējumā attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Harta</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Hartas 20. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>Vienlīdzība likuma priekšā<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Hartas 21. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>Diskriminācijas aizliegums<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> 1. un 2. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="021.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="021.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Ievērojot Līgumu piemērošanas jomu un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2004/38</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Direktīvas 2004/38 13. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> 2. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>Neskarot šā punkta otro daļu, Savienības pilsoņa šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto reģistrēto attiecību izbeigšanas gadījumā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, nezaudē uzturēšanās tiesības:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>ja pirms šķiršanās pieteikuma iesniegšanas vai tādas procedūras uzsākšanas, kuras rezultātā laulība jāatzīst par spēkā neesošu, vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto partnerattiecību izbeigšanas laulība vai reģistrētās partnerattiecības ir ilgušas vismaz trīs gadus, tostarp vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī; vai</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ja tas ir pamatots ar īpaši grūtiem apstākļiem, piemēram, persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā; [..]</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA><ALINEA>[..].</ALINEA><ALINEA>Pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajām personām ir jāpierāda, ka viņas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka viņām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, vai ka viņām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka viņas ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī. Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>pietiekami līdzekļi<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> ir definēts 8. panta 4. punktā.</ALINEA><?PAGE NO="5"?><ALINEA>Šādi ģimenes locekļi saglabā savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2003/86</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 15. panta 3. un 4. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="015.003"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>3.</NO.PARAG><ALINEA>Atraitnības, šķiršanās, nošķiršanās [atšķiršanas] vai taisnā augšupējā vai lejupējā līnijā pirmās pakāpes radinieku nāves gadījumā var izsniegt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, pēc pieteikuma iesniegšanas, nepieciešamības gadījumā, personām, kas ieceļojušas ģimenes atkalapvienošanās dēļ. Dalībvalstis paredz noteikumus, kas nodrošina patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu īpaši sarežģītu apstākļu gadījumā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="015.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Noteikumus, kas attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz attiecīgās valsts tiesību akti.<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Beļģijas tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts Beļģijas tiesībās ir transponēts ar <DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P><DATE ISO="19801231">1980. gada 31. decembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Moniteur belge</HT>, 14584. lpp.</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/><DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likums<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>) 42.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT><DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likuma 42.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> panta 1. punkta pirmās daļas 4. apakšpunktā un trešajā daļā redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="042.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>§ 1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Piecu gadu laikā pēc Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri paši nav Savienības pilsoņi un kuri uzturas kā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uzturēšanās tiesību atzīšanas ministrs vai tā pilnvarotā persona var izbeigt šādu personu uzturēšanās tiesības šādos gadījumos:</P><P>[..]</P><P>4<HT TYPE="SUP">o</HT> ir izirusi laulība ar Savienības pilsoni, kuru viņi ir pavadījuši vai ar kuru viņi ir atkalapvienojušies, tiek izbeigtas reģistrētās partnerattiecības [..] vai vairs nav kopīgas dzīvesvietas;</P><P>[..].</P></ALINEA><ALINEA>Pieņemot lēmumu par uzturēšanās izbeigšanu, ministrs vai tā pilnvarotā persona ņem vērā attiecīgās personas uzturēšanās ilgumu Karalistē, viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju Karalistē un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar viņas izcelsmes valsti.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Ar <DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likuma 42.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> panta 1. punkta trešo daļu, šķiet, ir transponēts Direktīvas 2004/38 28. pants.</P></NOTE></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Šā likuma 42.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> panta 4. punkta pirmās daļas 4. apakšpunktā un otrajā daļā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="042.004"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>§ 4.</NO.PARAG><ALINEA><P>Neskarot 5. punktu, 1. punkta pirmās daļas 4. apakšpunktā minēto gadījumu nepiemēro:</P><P>4<HT TYPE="SUP">o</HT> [..] ja to prasa īpaši grūti apstākļi, piemēram, ja ģimenes loceklis pierāda, ka viņš ir cietis no vardarbības ģimenē, kā arī no vardarbības aktiem, kas minēti Kriminālkodeksa 375., 398.–400., 402., 403. vai 405. pantā, laulībā vai reģistrētās partnerattiecībās, kas minētas 40.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> panta 2. punkta pirmās daļas 1. vai 2. apakšpunktā;</P><P>un ciktāl attiecīgās personas pierāda, ka tās ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas Beļģijā vai ka tām ir pietiekami iztikas līdzekļi, kas minēti 40. panta 4. punkta otrajā daļā, lai uzturēšanās laikā nekļūtu par apgrūtinājumu Karalistes sociālās palīdzības sistēmai, un ka viņām ir veselības apdrošināšana, kas sedz visus riskus Beļģijā, vai ka viņas ir šiem nosacījumiem atbilstošas personas Karalistē jau izveidotas ģimenes locekļi.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts Beļģijas tiesībās ir transponēts ar <DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likuma 11. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likuma 11. panta 2. punkta pirmās daļas 2. apakšpunktā un otrajā, ceturtajā un piektajā daļā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="011.002"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>§ 2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Ministrs vai tā pilnvarotā persona var nolemt, ka ārvalstniekam, kuram ir ticis atļauts uzturēties Karalistē, pamatojoties uz 10. pantu, vairs nav tiesību uzturēties Karalistē šādos gadījumos:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>2<HT TYPE="SUP">o</HT></NO.P><TXT>Ārvalstnieks un atkalapvienojies ārvalstnieks neuztur vai vairs neuztur faktisku kopdzīvi vai ģimenes dzīvi;</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>[..].</P></ALINEA><ALINEA>Lēmumu, kas tiek pamatots ar [..] 2. apakšpunktu, var pieņemt tikai pirmo piecu gadu laikā pēc uzturēšanās atļaujas izsniegšanas vai – 12.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> panta 3. vai 4. punktā minētajos gadījumos – pēc pieteikuma iesniegšanu apliecinoša dokumenta izsniegšanas.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA><ALINEA>Ministrs vai tā pilnvarotā persona nevar pārtraukt uzturēšanos, pamatojoties uz pirmās daļas [..] 2. apakšpunktu [..], ja ārvalstnieks pierāda, ka viņš ir bijis cietušais Kriminālkodeksa 375., 398.–400., 402., 403. vai 405. pantā minētajos sastāvos laulībā vai partnerattiecībās. [..]</ALINEA><ALINEA>Pieņemot lēmumu par uzturēšanās pārtraukšanu, pamatojoties uz pirmās daļas [..] 2. apakšpunktu, ministrs vai tā pilnvarotā persona ņem vērā konkrētās personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību un uzturēšanās ilgumu Karalistē, kā arī ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar tās izcelsmes valsti.<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT><DATE ISO="20100926">2010. gada 26. septembrī</DATE> prasītājs pamatlietā, Alžīrijas valstspiederīgais, apprecējās ar Francijas pilsoni Alžīrā [<HT TYPE="ITALIC">Alger</HT>] (Alžīrija). 2012. gada 22. februārī viņš devās uz Beļģiju ar īstermiņa vīzu, lai pievienotos savai sievai, kura dzīvoja šajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><DATE ISO="20120420">2012. gada 20. aprīlī</DATE> prasītāja pamatlietā laulātajai piedzima viņu pirmais bērns, Francijas pilsonis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><DATE ISO="20130507">2013. gada 7. maijā</DATE> prasītājs pamatlietā iesniedza pieteikumu Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas saņemšanai kā Francijas pilsones laulātais, un šo atļauju viņš saņēma <DATE ISO="20131213">2013. gada 13. decembrī</DATE> ar derīguma termiņu līdz <DATE ISO="20181203">2018. gada 3. decembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>2015. gadā gandrīz pēc pieciem gadiem laulībā un divu gadu kopdzīves Beļģijā prasītājs pamatlietā kā cietušais no vardarbības ģimenē no savas laulātās puses bija spiests pamest kopīgo dzīvesvietu. Vispirms viņš tika uzņemts patversmē, bet pēc tam <DATE ISO="20150522">2015. gada 22. maijā</DATE> pārcēlās uz mājokli Turnē [<HT TYPE="ITALIC">Tournai</HT>] (Beļģija). <DATE ISO="20150302">2015. gada 2. martā</DATE> prasītājs pamatlietā iesniedza sūdzību par vardarbības ģimenē aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Pēc kopdzīves ziņojuma, kas datēts ar 2015. gada 30. oktobri, kurā tika secināts, ka prasītājs pamatlietā un viņa laulātā nedzīvo kopā, jo viņa un viņu meita kopš <DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembra</DATE> dzīvoja Francijā, Beļģijas valdība ar <DATE ISO="20160302">2016. gada 2. marta</DATE> lēmumu izbeidza prasītāja pamatlietā tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus, izdodot rīkojumu atstāt valsts teritoriju. Tomēr šis lēmums tika atcelts ar <HT TYPE="ITALIC">Conseil du contentieux des étrangers</HT> [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomes] (Beļģija) <DATE ISO="20160916">2016. gada 16. septembra</DATE> spriedumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170310">2017. gada 10. marta</DATE> vēstuli atbildētāja pamatlietā lūdza prasītāju pamatlietā sniegt papildu informāciju, tostarp pierādījumus par viņa iztikas līdzekļiem un veselības apdrošināšanu. <DATE ISO="20170502">2017. gada 2. maijā</DATE> prasītājs pamatlietā informēja atbildētāju pamatlietā, ka viņš ir cietis no vardarbības ģimenē no savas laulātās, un lūdza saglabāt viņa uzturēšanās tiesības, piemērojot <DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likuma 42.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> panta 4. punkta pirmās daļas 1., 3. un 4. apakšpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20171214">2017. gada 14. decembra</DATE> lēmumu atbildētāja izbeidza prasītāja pamatlietā uzturēšanās tiesības bez rīkojuma atstāt valsts teritoriju, pamatojoties uz to, ka viņš nebija iesniedzis pierādījumus tostarp par to, ka viņam ir pašam savi iztikas līdzekļi. <DATE ISO="20180126">2018. gada 26. janvārī</DATE> prasītājs pamatlietā cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Conseil du contentieux des étrangers</HT> atcelt šo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka <DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likuma 42.<HT TYPE="ITALIC">quater</HT> panta 4. punktā, ar kuru Beļģijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts, laulāto šķiršanās vai kopīgas dzīvošanas izbeigšanas gadījumā ir paredzēts, ka tāda trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesību saglabāšana, kurš laulības laikā ir cietis no vardarbības ģimenē no laulātā, Savienības pilsoņa, ir pakļauta noteiktiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam par pietiekamu iztikas līdzekļu un veselības apdrošināšanas esamību. Šī tiesa arī norāda, ka tādos pašos apstākļos ar <DATE ISO="19801215">1980. gada 15. decembra</DATE> likuma 11. panta 2. punktu, ar kuru Beļģijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts, patstāvīgas atļaujas piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam – laulātajam, kas ir izmantojis tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar trešās valsts valstspiederīgo, kurš likumīgi uzturas Beļģijā, – ir pakļauta vienīgi pierādījumiem par vardarbības ģimenē esamību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cietuši no vardarbības ģimenē no viņu laulātā puses, tiek piemērota atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai viņi ir panākuši ģimenes atkalapvienošanos ar Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo, un ka šādas atšķirīgas attieksmes pamatā ir Direktīvu 2004/38 un 2003/86 noteikumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Šie ir tie apstākļi, kādos <HT TYPE="ITALIC">Conseil du contentieux des étrangers</HT> ar <DATE ISO="20191213">2019. gada 13. decembra</DATE> spriedumu, kas Tiesas kancelejā saņemts <DATE ISO="20191220">2019. gada 20. decembrī</DATE>, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>Vai ar 13. panta 2. punktu [Direktīvā 2004/38] tiek pārkāpts [Hartas] 20. un 21. pants, jo tajā paredzēts, ka šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, nezaudē uzturēšanās tiesības – jo īpaši gadījumos, ja tas ir pamatots ar īpaši grūtiem apstākļiem, piemēram, persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā –, bet tikai ar nosacījumu, ka attiecīgās personas pierāda, ka tās ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka tām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai savas uzturēšanās laikā nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, un ka tām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka tās ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī, lai gan [Direktīvas 2003/86] 15. panta 3. punktā, kurā paredzēta tāda pati iespēja saglabāt uzturēšanās tiesības, šī saglabāšana netiek pakļauta šim pēdējam minētajam nosacījumam?<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs pamatlietā, Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē, kas notika <DATE ISO="20201207">2020. gada 7. decembrī</DATE>, mutvārdu apsvērumi Tiesā tika sniegti prasītāja pamatlietā, Beļģijas valdības, kā arī Parlamenta, Padomes un Komisijas vārdā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Turpinājumā, ņemot vērā Beļģijas valdības šajā ziņā izvirzīto argumentu, vispirms izvērtēšu, vai Tiesas kompetencē ir atbildēt uz prejudiciālo jautājumu (A iedaļa). Uzskatot, ka tas tā ir, turpinājumā analizēšu Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta piemērojamību, lai kliedētu jebkādas šaubas par prejudiciālā jautājuma pieņemamību šajā lietā (B iedaļa). Visbeidzot izvērtēšu šīs tiesību normas spēkā esamību (C iedaļa).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par Tiesas kompetenci</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Beļģijas valdība rakstveida apsvērumos apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Pirmkārt, šai tiesai esot šaubas par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, raugoties nevis no kādas Savienības tiesību normas, bet gan no valsts tiesību normas viedokļa, kuru Beļģijas likumdevējs ir izdevis, īstenojot tam ar Direktīvas 2003/86 15. panta 2. un 3. punktu piešķirto kompetenci. Otrkārt, Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu neievērošana apdraudot noteikumus par kompetences sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Visbeidzot, treškārt, ar Hartas noteikumiem nevarot apšaubīt tādu dalībvalstu kompetenci kā tā, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo, kuriem nav Savienības pilsoņa ģimenes locekļa statusa, uzturēšanās nosacījumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka LES 19. panta 3. punkta b) apakšpunktā un LESD 267. panta pirmās daļas b) punktā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību interpretāciju un Savienības iestāžu pieņemto aktu spēkā esamību bez jebkādiem izņēmumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19891213">1989. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Grimaldi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑322/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:646">EU:C:1989:646</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170613">2017. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Florescu</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑258/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:448">EU:C:2017:448</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī 2018. gada 27. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Western Sahara Campaign UK</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑266/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:118">EU:C:2018:118</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, jo šiem aktiem ir jābūt pilnībā saderīgiem ar Līgumu noteikumiem un no tiem izrietošajiem konstitucionālajiem principiem, kā arī ar Hartas noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190514">2019. gada 14. maijs</DATE>, <NAME.CASE>M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:403">EU:C:2019:403</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Šajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā un Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā Savienības likumdevējs – tostarp šķiršanās un atšķiršanas gadījumos – ir atšķirīgi reglamentējis trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir cietis no viņa laulātā veiktas vardarbības, uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumus atkarībā no tā, vai šis pēdējais minētais ir Savienības pilsonis vai trešās valsts valstspiederīgais. Šī tiesa uzskata, ka, šādi rīkojoties, Savienības likumdevējs ir ieviesis atšķirīgu attieksmi apgādnieka laulātā valstspiederības dēļ, tādējādi pārkāpjot Hartas 20. un 21. pantu. Uzskatot, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzētais tiesiskais regulējums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa laulātie, ir nelabvēlīgāks par to, kāds paredzēts Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir laulājušies ar citu trešās valsts valstspiederīgo, iesniedzējtiesa aicina Tiesu izvērtēt Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, ņemot vērā Hartas 20. un 21. pantā noteikto.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos es uzskatu, ka Beļģijas valdības izvirzītie iebildumi par Tiesas kompetenci ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lemt par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Iesākumā norādīšu, ka, pirms pārbaudīt šīs tiesību normas spēkā esamību, ir jāpārliecinās, vai šis jautājums ir pieņemams. Šajā nolūkā ir jāpārbauda, vai šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir piemērojams konkrētajā gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Proti, Komisija pauž šaubas par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamību tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā. Tās šaubas ir pamatotas ar to, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādas norādes par prasītāja pamatlietā laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par spēkā neesošu. Šajā ziņā no sprieduma NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> izrietot, ka priekšnoteikums šīs direktīvas 13. panta 2. punkta piemērošanai ir, ka ir tikusi pasludināta laulības šķiršana vai laulības atzīšana par spēkā neesošu starp trešās valsts valstspiederīgo un attiecīgo Savienības pilsoni vai ka vismaz ir sākta procedūra šajā nolūkā, pirms Savienības pilsonis atstājis uzņēmēju dalībvalsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Savukārt pamatlietas dalībnieki un citas personas, kas iestājušās lietā, neapstrīd šīs tiesību normas piemērojamību. Tas pats attiecas uz iesniedzējtiesu, kura prejudiciālajā jautājumā savu argumentāciju ir balstījusi uz šīs tiesību normas piemērojamību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Es izvērtēšu šo jautājumu, lai izslēgtu jebkādas iespējamas šaubas par to, vai šīs tiesību normas spēkā esamības novērtējums varētu nebūt saistīts ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101222">2010. gada 22. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gowan Comércio Internacional e Serviços</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑77/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:803">EU:C:2010:803</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170328">2017. gada 28. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:236">EU:C:2017:236</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tātad, pirms pievērsīšos prejudiciālā jautājuma izvērtēšanai, pārbaudīšu, vai persona tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā ietilpst Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamības analīzes nepieciešamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumiem atgādināms, ka spriedumā NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>šīs tiesību normas īstenošanas, tostarp no Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta izrietošo tiesību īstenošanas, nosacījums ir ieinteresēto personu šķiršanās<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>. Šajā ziņā Tiesa atzina, ka tad, ja trešās valsts valstspiederīgais savas laulības laikā ir cietis no vardarbības ģimenē, ko ir veicis Savienības pilsonis, no kura viņš ir šķīries, šim Savienības pilsonim atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktam ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz šķiršanās procesa sākšanas brīdim, lai šim valstspiederīgajam būtu tiesības atsaukties uz šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tādējādi noteicošais elements pamatlietā esot laulības šķiršanas procesa sākuma brīdis. Šajā ziņā iesniedzējtiesa, atbildot uz Tiesas tai nosūtīto lūgumu sniegt informāciju, ir norādījusi, ka prasība par laulības šķiršanu tika celta <DATE ISO="20180705">2018. gada 5. jūlijā</DATE> un ka laulība tika pasludināta par šķirtu <DATE ISO="20180724">2018. gada 24. jūlijā</DATE> ar spēku no <DATE ISO="20181002">2018. gada 2. oktobra</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Ar <HT TYPE="ITALIC">tribunal de première instance de Tournai</HT> [Turnē pirmās instances tiesas] (Beļģija) spriedumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Līdz ar to aplūkojamajā gadījumā, piemērojot no sprieduma NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> izrietošo judikatūru, tā kā laulības šķiršanas procesa sākuma datums ir vēlāks par datumu, kurā prasītāja pamatlietā laulātā atstāja Beļģijas teritoriju, prasītājs neietilpstot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērošanas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Šādā gadījumā prasītājs pamatlietā nevarētu saglabāt atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar šo tiesību normu neatkarīgi no tā, vai viņš varētu vai nevarētu pierādīt, ka pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas viņš atbildis šīs direktīvas 13. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētajam nosacījumam par pietiekamu iztikas līdzekļu esamību – nosacījumam, kas ir iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma par spēkā esamību pašā pamatā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Tomēr es uzskatu, ka prasītājs pamatlietā ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Turpmākajā izklāstā paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ esmu pārliecināts, ka pamatlietā aplūkotā tiesību norma ir piemērojama šajā lietā, un kuru dēļ ir jāveic padziļināta no sprieduma NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> izrietošās judikatūras piemērošanas jomas analīze. Turklāt šī analīze ļaus noskaidrot šīs tiesību normas nozīmi pirms tās spēkā esamības pārbaudes veikšanas. Kā tas izriet no Tiesas judikatūras, saskaņā ar vispārējo interpretācijas principu Savienības tiesību akts, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē tā, lai netiktu ietekmēta tā spēkā esamība, un atbilstīgi primārajiem tiesību aktiem kopumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100916">2010. gada 16. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Chatzi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑149/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:534">EU:C:2010:534</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130131">2013. gada 31. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">McDonagh</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑12/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:43">EU:C:2013:43</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Tātad sākšu ar Tiesas judikatūras par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu piemērojamības izvērtējumu. Ņemot vērā šo izvērtējumu, turpinājumā piedāvāšu tādu šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretāciju, kas ne vien ir saderīga ar šīs tiesību normas formulējumu, kontekstu, mērķi un izcelsmi, bet arī ļauj saglabāt Savienības tiesību sistēmas un tās politikas attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību vispārējo saskaņotību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Tiesas judikatūras par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) un c) apakšpunktu piemērojamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Lai gan spriedums NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> patiesi ir vienīgais spriedums, kurā Tiesa interpretējusi Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas <HT TYPE="ITALIC">c) apakšpunktu</HT>, tomēr tajā ir ievērota sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c. loģika<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Mana analīze tātad attieksies uz šiem diviem spriedumiem.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Spriedums <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> u.c.</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, bija runa par trim trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem pēc viņu laulībām ar Īrijā dzīvojošām un strādājošām Savienības pilsonēm tika piešķirtas uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktam kā laulātajiem, kuri pavada Savienības pilsoni vai pievienojas Savienības pilsonim uzņēmējā dalībvalstī. Visos trijos gadījumos laulības šķiršanas process tika sākts pēc tam, kad laulātās atstāja Īrijas teritoriju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa šajā lietā citastarp vēlējās noskaidrot, vai trīs laulāto, trešo valstu valstspiederīgo, uzturēšanās tiesības Īrijā varēja tikt saglabātas, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 <HT TYPE="ITALIC">13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu</HT>. Tiesa šo jautājumu pārformulēja šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/38 <HT TYPE="ITALIC">13. panta 2. punkts</HT> ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir šķīries no Savienības pilsoņa un kura laulība ir ilgusi vismaz trīs gadus pirms laulības šķiršanas procesa sākuma, tostarp vismaz vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī, pamatojoties uz šo normu, var saglabāt uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī, ja laulības šķiršana ir notikusi pirms laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas no šīs dalībvalsts.<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Mans izcēlums.</P></NOTE></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Vispirms atgādinājusi, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, var pretendēt uz uzturēšanās tiesībām tikai uzņēmējā dalībvalstī, kurā dzīvo šis pilsonis, nevis citā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šeit Tiesa atsaucas uz <DATE ISO="20121108">2012. gada 8. novembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Iida</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑40/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:691">EU:C:2012:691</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un būtu jānorāda, ka apstākļi lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, atšķiras no apstākļiem lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c., jo <HT TYPE="ITALIC">Y. Iida</HT> dzīvoja nevis savas laulātās uzņēmējā dalībvalstī, bet gan viņas izcelsmes dalībvalstī un līdz ar to viņam nevarēja piešķirt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38.</P></NOTE>, Tiesa atzina, ka tad, ja pirms laulības šķiršanas procedūras sākšanas Savienības pilsonis, lai apmestos uz dzīvi citā dalībvalstī vai trešā valstī, izceļo no dalībvalsts, kurā dzīvo viņa laulātais – trešās valsts valstspiederīgais –, trešās valsts valstspiederīgā atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas pastāv uz Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punkta pamata, tiek zaudētas Savienības pilsoņa izceļošanas brīdī un attiecīgi nevar tikt saglabātas, pamatojoties uz šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Proti, saskaņā ar Tiesas norādīto, lai kāds trešās valsts valstspiederīgais varētu atsaukties uz savu uzturēšanās tiesību saglabāšanu, pamatojoties uz<?PAGE NO="12"?> šo pēdējo tiesību normu, viņa laulātajam, Savienības pilsonim, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktu ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas procesa sākšanas brīdim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ar šādu pamatojumu Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2004/38 <HT TYPE="ITALIC">13. panta 2. punkts</HT> ir jāinterpretē tādējādi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir šķīries no Savienības pilsoņa un kura laulība ir ilgusi vismaz trīs gadus pirms laulības šķiršanas procesa sākuma, tostarp vismaz vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī, pamatojoties uz šo normu, nevar saglabāt uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī, ja laulības šķiršanas process ir sācies pēc laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas no šīs dalībvalsts<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un rezolutīvā daļa). Šā sprieduma 68. punktā Tiesa atgādināja, ka šādā gadījumā valsts tiesībās trešo valstu valstspiederīgajiem tomēr var tikt paredzēta plašāka aizsardzība, ļaujot tiem turpināt uzturēties uzņēmējas dalībvalsts teritorijā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Spriedumā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> u.c. izmantotās argumentācijas analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Atbilde, kas spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c. sniegta uz pirmo prejudiciālo jautājumu, man šķiet vismaz diskutabla<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Kritisku viedokli par šo spriedumu skat. Strumia, F., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>Divorce immediately, or leave. Rights of third country nationals and family protection in the context of EU citizens’ free movement: Kuldip Singh and Others<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, <HT TYPE="ITALIC">Common Market Law Review</HT>, 2016, 53.(5.) sēj., 1373.–1393. lpp.</P></NOTE> šādu trīs iemeslu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Pirmkārt, lasot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas <HT TYPE="ITALIC">a) apakšpunktu</HT>, ir jākonstatē, ka par priekšnoteikumu šīs tiesību normas piemērošanai, kas ļauj trešo valstu valstspiederīgajiem laulātajiem saglabāt viņu uzturēšanās tiesības, Savienības likumdevējs nav izvirzījis nosacījumu, ka Savienības pilsonim jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas procesa sākuma brīdim. Proti, šajā tiesību normā ir norāde vienīgi uz nosacījumu, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>pirms šķiršanās pieteikuma iesniegšanas vai tādas procedūras uzsākšanas, kuras rezultātā laulība jāatzīst par spēkā neesošu, vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto partnerattiecību izbeigšanas laulība vai reģistrētās partnerattiecības <HT TYPE="ITALIC">ir ilgušas</HT> vismaz trīs gadus, tostarp vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Mans izcēlums. Atzīmējams, ka šajā tiesību normā nav precizēts, kurā <HT TYPE="ITALIC">no trim</HT> gadiem, kuros laulībai ir jāturpinās pirms tiesvedības uzsākšanas vai izbeigšanas, trešās valsts valstspiederīgajam ir jābūt dzīvojušam uzņēmējā dalībvalstī.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Otrkārt, ir būtiski norādīt, ka, lai gan lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c., pirmais prejudiciālais jautājums attiecās uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta <HT TYPE="ITALIC">pirmās daļas</HT> <HT TYPE="ITALIC">a) apakšpunktu</HT>, Tiesa tomēr pārformulēja šo jautājumu ar norādi uz šīs direktīvas 13. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. šo secinājumu 44. punktu.</P></NOTE>. Tādējādi Tiesas sniegtā atbilde nav ierobežota ar minētās direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzēto gadījumu un attiecas uz visiem gadījumiem, kas paredzēti tās <HT TYPE="ITALIC">13. panta 2. punktā</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Šis aspekts ir svarīgs, lai labi saprastu <DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) tvērumu un iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka ir nepieciešams aktualizēt no šā sprieduma izrietošo judikatūru.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka Tiesas atbilde uz šādi pārformulēto jautājumu ir balstīta ne vien uz Savienības likumdevēja paredzētajiem nosacījumiem Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta piemērošanas nolūkos, bet arī uz <HT TYPE="ITALIC">jaunu nosacījumu</HT>. Citiem vārdiem sakot, pieprasot, lai laulātais, Savienības pilsonis, uzņēmējā dalībvalstī uzturas līdz laulības šķiršanas tiesvedības sākuma brīdim, Tiesa ir noteikusi <HT TYPE="ITALIC">papildu nosacījumu</HT> attiecībā pret šīs<?PAGE NO="13"?> direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas <HT TYPE="ITALIC">a) apakšpunktā</HT> paredzētajiem nosacījumiem. Tātad šis nosacījums, interpretējot visu minētās direktīvas 13. panta 2. punktu kopumā, ir ticis pievienots judikatūras ceļā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Proti, ietverot a)–d) apakšpunktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Treškārt, lai gan es pilnībā saprotu Tiesas izvēlētās argumentācijas loģiku spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kuras veiktajai analīzei, kāda tā atspoguļota šā sprieduma 50.–57. punktā, principā piekrītu, es nepiekrītu šīs analīzes rezultātā izdarītajam secinājumam minētā sprieduma 67. punktā. Proti, Tiesa vispirms atzina, ka tādos apstākļos, kādi bija pamatlietā, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>laulātā, Savienības pilsoņa, <HT TYPE="ITALIC">izceļošanas dēļ</HT> laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, paliekot uzņēmējā dalībvalstī, <HT TYPE="ITALIC">jau ir zaudējis</HT> uzturēšanās tiesības<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. Turpinājumā tā precizēja, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>vēlāks laulības šķiršanas pieteikums nevar atjaunot šīs tiesības, jo Direktīvas 2004/38 13. pantā ir runa tikai par pastāvošu uzturēšanās tiesību <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>saglabāšanu<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/><QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Šajā posmā man šķiet lietderīgi norādīt, ka, sekojot ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] ierādītajam virzienam, Tiesa šādu atziņu ir pamatojusi ar Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>kombinētu aplūkošanu<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:306">EU:C:2015:306</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>): <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>Proti, atbilstoši Direktīvas 2004/38 13. panta tekstam tajā <HT TYPE="ITALIC">netiek prasīts</HT>, lai Savienības pilsonis un viņa laulātais līdz laulības šķiršanas procesa beigām uzturētos uzņemošajā dalībvalstī vai lai laulības šķiršanas process tiktu ierosināts un noslēgts šajā valstī.<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> Tomēr turpinājumā ģenerāladvokāte J. Kokote ir precizējusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/><HT TYPE="ITALIC">12. un 13. pantu aplūkojot nevis atsevišķi, bet kombinēti</HT>, ar direktīvas 13. pantu šķirto trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesību saglabāšanu nevar pamatot, ņemot vērā tikai gramatisko interpretāciju<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>. Mans izcēlums. Šajā ziņā skat. Briddick, C., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>Combatting or Enabling Domestic Violence? Evaluating the Residence Rights of Migrant Victims of Domestic Violence in Europe<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, <HT TYPE="ITALIC">International and Comparative Law Quarterly</HT>, 69.(4.) sēj., 2020, 1013.–1034. lpp., it īpaši 1021. lpp., un tā paša autora <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>Secretary of State for the Home Department v NA<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, <HT TYPE="ITALIC">Journal of Immigration Asylum and Nationality Law</HT>, 2016, 30.(4.) sēj., 368.–374 lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tomēr man ir šaubas ne vien par šādas kombinētas šo divu pantu piemērošanas atbilstību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Šo jautājumu detalizētāk aplūkošu <DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) analīzē. Skat. šo secinājumu 53.–58. punktu.</P></NOTE>, bet arī par sekām, kādas izriet no šīs piemērošanas, proti, pirmām kārtām, ka – saskaņā ar Direktīvas 2004/38 12. pantu – laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana var izraisīt laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību <HT TYPE="ITALIC">automātisku</HT> zaudēšanu un, otrām kārtām, ka – šīs direktīvas 13. panta ietvaros – laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana var nozīmēt, ka laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, tiek liegta direktīvas 13. panta 2. punktā paredzētā aizsardzība, atņemot šai tiesību normai tās saturu un lietderīgo iedarbību.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">i)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>Savienības pilsoņa izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>: Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta kombinētas interpretācijas neatbilstība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Kā to esmu norādījis šo secinājumu 51. punktā, Tiesas atzītais, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas dēļ laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, paliekot uzņēmējā dalībvalstī, jau ir zaudējis uzturēšanās tiesības<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ir balstīts uz Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta kombinētu interpretāciju. Taču es uzskatu, ka šāda interpretācija nav atbilstoša turpmāk norādīto iemeslu dēļ.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, jāatgādina, ka Direktīvā 2004/38 ir skaidri nošķirtas divu veidu situācijas, kurās Savienības likumdevējs ir paredzējis saglabāt Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības: Savienības pilsoņa izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts (vai nāve), kas ir šīs direktīvas 12. panta priekšmets, un laulības šķiršana, atzīšana par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšana, kas ir minētās direktīvas 13. panta priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Pirmkārt, izceļošana Direktīvas 2004/38 12. panta izpratnē nav saistīta ar laulības šķiršanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu. Proti, kā to uzsvērusi Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē, jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>izceļošana<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> šīs tiesību normas izpratnē ir saprotams kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>vienkārša izceļošana<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, tas ir, <HT TYPE="ITALIC">faktiska izceļošana bez nodoma atgriezties uzņēmējā dalībvalstī, ko nepamato nodoms nošķirties, šķirties, anulēt laulību vai izbeigt reģistrētas partnerattiecības</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Otrkārt, Direktīvas 2004/38 13. pantā nav nekādu norāžu uz izceļošanu, bet gan vienīgi uz laulības šķiršanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu. Tādējādi, ja laulātais, Savienības pilsonis, izceļo no uzņēmējas dalībvalsts un sāk laulības šķiršanas procesu savā izcelsmes dalībvalstī, viņa izceļošana noteikti ir izceļošana nolūkā šķirt laulību, atzīt to par spēkā neesošu vai izbeigt reģistrētas partnerattiecības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>Izceļošanu šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas nolūkā<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> es saprotu tādējādi, ka laulātais, Savienības pilsonis, tūlīt pēc izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts sāk šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai partnerattiecību izbeigšanas procedūru viņa izcelsmes dalībvalstī vai kādā citā dalībvalstī (izņemot gadījumu, kad laulības šķiršanai, atzīšanai par spēkā neesošu vai partnerattiecību pārtraukšanai piemērojamie tiesību akti prasa to, lai noteiktu laikposmu būtu pārtraukta kopdzīve, vai pārdomu laiku pirms šķiršanās izsludināšanas). To var saprast arī kā izceļošanu, kas saistīta ar tādu zināmu faktu iestāšanos, kas pamato šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai partnerattiecību izbeigšanu, kā tas tostarp ir, kad persona <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>ir ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>. Tādējādi ar šiem faktiem saistītā izceļošana ir jāuzskata par izceļošanu nolūkā šķirties, atzīt laulību par spēkā neesošu vai izbeigt reģistrētas partnerattiecības.</P></NOTE>. Turklāt, pieņemot, ka tādā pašā gadījumā Savienības pilsonis izceļo kopā ar abu laulāto nepilngadīgo bērnu, ja viņi par to nav panākuši vienošanos, Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punkta piemērošana noteikti nozīmētu, ka atšķiršanas, laulības šķiršanas vai partnerattiecību izbeigšanas ietvaros tiesa ir piešķīrusi galīgo aizgādību pār bērnu trešās valsts valstspiederīgajam, un tādā gadījumā mēs atrastos situācijā, kuru reglamentē direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apsvērumus, jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>izceļošana<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> Direktīvas 2004/38 12. panta izpratnē nevar interpretēt līdzvērtīgi <HT TYPE="ITALIC">izceļošanai nolūkā šķirties, atzīt laulību par spēkā neesošu vai izbeigt reģistrētas partnerattiecības</HT> šīs direktīvas 13. pantā, un tātad tas ir jāinterpretē atšķirīgi kontekstā ar katru no šiem pantiem, jo tiem ir atšķirīgi mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Otrām kārtām, kā to norādījusi Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē, ņemot vērā to, ka no Direktīvas 2004/38 15. apsvēruma skaidri izriet, ka tās 13. pants paredz, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>ģimenes locekļiem vajadzētu būt juridiski aizsargātiem, ja [..] notiek šķiršanās [..]<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>, ja izceļošanu nolūkā šķirties uzskatītu par faktisku izceļošanu bez nodoma atgriezties uzņēmējā dalībvalstī šīs direktīvas 12. panta izpratnē, tas nozīmētu liegt Savienības pilsoņa laulātajam baudīt direktīvas 13. panta 2. punktā paredzēto juridisko aizsardzību, kura izpaužas kā atvasināto uzturēšanās tiesību saglabāšana, un tas līdz ar to būtu acīmredzamā pretrunā šīs pēdējās tiesību normas mērķim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Šajā ziņā skat. Strumia, F., minēts iepriekš, 1381. lpp. Skat. arī šo secinājumu 87. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="15"?><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">ii)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu Savienības pilsoņa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>izceļošanas<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> no uzņēmējas dalībvalsts rezultātā Direktīvas 2004/38 12. panta izpratnē</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Vai laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana vienas dienas laikā maina laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, tiesisko stāvokli, kā rezultātā nekavējoties tiek zaudētas atvasinātās uzturēšanās tiesības?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Manā ieskatā pat saistībā ar Direktīvas 2004/38 12. pantu laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu nevar uzskatīt par automātiskām jebkādas Savienības pilsoņa izceļošanas sekām, un tas tā ir turpmāk norādīto iemeslu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kopumā vēlos precizēt, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>saņēmēja<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl tas ir iegūts, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā laulību ar Savienības pilsoni, kurš izmanto savu pārvietošanās brīvību uzņēmējā dalībvalstī, kurā viņi dzīvo kopā, principā <HT TYPE="ITALIC">var</HT> tikt zaudēts, ja Savienības pilsonis atstāj šīs dalībvalsts teritoriju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tomēr manā ieskatā ir nepieciešams, lai situācijas, kas neatbilst Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem – kā, piemēram, Savienības pilsoņa faktiska izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts bez nodoma atgriezties tajā, kas nav pamatota ar šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu, kamēr viņa laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, vēlas palikt uzņēmējā dalībvalstī, kurā viņi dzīvojuši, <HT TYPE="ITALIC">ja viņa apgādībā nav bērnu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Tas tā ir arī <HT TYPE="ITALIC">N. Chenchooliah</HT> gadījumā lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Chenchooliah</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑94/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:693">EU:C:2019:693</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Kā izriet no iesniedzējtiesas izklāstītajiem faktiskajiem apstākļiem, šis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>Savienības pilsonis ir atgriezies savas valstspiederības dalībvalstī, lai tur izciestu brīvības atņemšanas sodu<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>.</P></NOTE> –, tiktu nošķirtas no situācijām ar <HT TYPE="ITALIC">pagaidu raksturu</HT>, kad ir pamats uzskatīt, ka Savienības pilsonim un viņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, turpinās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>saņēmēja<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē. Proti, gadījumā, ja Savienības pilsonim ir jāatgriežas vai uz laiku jāuzturas dalībvalstī, kuras valstspiederība viņam ir, vai ja viņš uz laiku pārceļas un dzīvo citā dalībvalstī pienācīgi attaisnojamu iemeslu dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Citastarp, lai veiktu pienācīgi apliecinātu medicīnisko aprūpi vai lai īslaicīgi rūpētos par savas ģimenes locekli, kurš saslimis ar smagu slimību.</P></NOTE>, viņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš paliek uzņēmējā dalībvalstī, tostarp, lai izvairītos no sava darba zaudēšanas vai lai tur turpinātu mācības vai iegūtu arodizglītību, ir jāturpina būt par jēdziena <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>saņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> subjektu Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Attiecībā uz uzturēšanās atļaujas saglabāšanu īslaicīgas prombūtnes gadījumā skat. Direktīvas 2004/38 11. panta 2. punktu.</P></NOTE> uz laiku, kāds nepieciešams, lai atrastu citu darbu vai pabeigtu mācības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Atgādināšu – katrā ziņā no Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punkta izriet, ka uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē ne īslaicīgas prombūtnes, kas nav ilgākas par sešiem mēnešiem gadā, ne ilgākas prombūtnes militāru pienākumu izpildei vai nepārtraukta prombūtne, kas nepārsniedz maksimāli divpadsmit secīgus mēnešus, svarīgu iemeslu dēļ, piemēram, grūtniecība un dzemdības, smaga slimība, mācības vai arodizglītība, vai pārcelšana uz citu dalībvalsti vai trešo valsti profesionālu iemeslu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Otrkārt, ir acīmredzami, ka uz otro, trešo vai ceturto Savienības pilsoņa pārvietošanos uz citu dalībvalsti tiesības brīvi pārvietoties attiecas tādā pašā mērā kā uz pirmo pārvietošanos uz attiecīgo uzņēmēju dalībvalsti, arī tad, ja runa ir par pārvietošanos uz noteiktu laiku. Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties nekādi nav saistāmas ar veidu, kādā laulātie vēlas organizēt savu laulāto<?PAGE NO="16"?> kopdzīvi, pieprasot viņiem dzīvot kopā apstākļos, kas to neattaisno<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. šo secinājumu 62. un 63. punktu, kā arī 41. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Tostarp ģimenes ekonomiskā vai profesionālā situācija var likt laulātajam, Savienības pilsonim, uz laiku pieņemt darbu citā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Norādot uz gadījumu, kad laulātie dzīvo un strādā dažādās dalībvalstīs, ģenerāladvokāte J. Kokote secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:306">EU:C:2015:306</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>tomēr <HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2004/38 sistēmā joprojām ir neatbilstība</HT>. Pēc Savienības pilsoņa izceļošanas viņa laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, ja viņš nepavada Savienības pilsoni, piemēram, darba dēļ un viņa aizgādībā nav arī kopīgā bērna, var zaudēt savas uzturēšanās tiesības līdzšinējā uzņemošajā dalībvalstī, pat neraugoties uz neizirušo laulību, kamēr izirušā laulībā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesības, ja viņš ir varējis laicīgi izšķirties, uzņemošajā dalībvalstī tiek saglabātas atbilstoši Direktīvas 2004/38 13. pantam<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Treškārt, atzīt, ka laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, var <HT TYPE="ITALIC">automātiski zaudēt</HT> atvasinātās uzturēšanās tiesības situācijās, kad Savienības pilsonis īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, ne vien būtu pretrunā Direktīvas 2004/38 mērķiem, bet būtu šķērslis pārvietošanās brīvībai, kura saskaņā ar LESD 21. pantu ir katram Savienības pilsonim. Šāda automātiska zaudēšana varētu atturēt laulāto, Savienības pilsoni, īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un likt viņam, piemēram, noraidīt darba piedāvājumu citā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Visbeidzot, ceturtkārt, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, kāda tā atzīta Hartas 7. pantā, runā pret automātisku uzturēšanās tiesību zaudēšanu. Proti, uzskatīt, ka tad, ja Savienības pilsonis pienācīgi attaisnojamu iemeslu dēļ pārceļas uz citu dalībvalsti un pagaidu kārtā dzīvo tajā, laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, automātiski zaudē savas atvasinātās uzturēšanās tiesības, būtu privātās un ģimenes dzīves aizskārums saistībā ar attiecīgā Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Šajā ziņā, kā to secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ogieriakhi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑244/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:323">EU:C:2014:323</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) aprakstījis ģenerāladvokāts Ī. Bots [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>]: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>Prasīt, lai attiecīgās personas dzīvo pastāvīgi kopīgā mājoklī, manuprāt, nozīmētu iejaukties viņu privātajā un ģimenes dzīvē, kas ir pretrunā [Hartas] 7. pantam. <HT TYPE="ITALIC">Valsts iestādēm nav uzdevuma paredzēt noteikumus dzīvei pārī vai noteikt īpašu dzīvesveidu citu dalībvalstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem</HT>, it īpaši tāpēc, ka šāda prasība nav izvirzīta to valstspiederīgajiem<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> (mans izcēlums). Lai gan šie apsvērumi attiecas uz prasību dzīvot vienā mājoklī Padomes Regulas (EEK) Nr. 1612/68 (<DATE ISO="19681015">1968. gada 15. oktobris</DATE>) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="257" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="1968">OV 68, L 257, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>) 10. panta interpretācijas ietvaros, manā ieskatā no pamattiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību viedokļa tā ir attiecināma arī uz situācijām, kurās laulātie dzīvo atsevišķi, tostarp profesionālu, veselības vai citu līdzīgu iemeslu dēļ.</P></NOTE>. No Hartas 7. panta skatpunkta šādas rīcības sekas varētu būt tādas, ka joprojām laulāta trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesības ir jāsaglabā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:306">EU:C:2015:306</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu <HT TYPE="ITALIC">nevar uzskatīt par automātisku visos gadījumos un tā ir atkarīga no katra individuālā gadījuma izvērtējuma</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Pēc šīm pārdomām no jauna pievērsīsimies sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c. analīzei.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Sprieduma <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> u.c. piemērojamības ierobežošana</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan Tiesas sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c. 50.–57. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> veiktā analīze netiek apšaubīta, nevar apgalvot, kā tas izriet no minētā sprieduma 67. punkta, ka laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts nolūkā <HT TYPE="ITALIC">panākt šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai partnerattiecību</HT> <HT TYPE="ITALIC">izbeigšanu</HT> sekas ir laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesību zaudēšana.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, lietā, kurā tika taisīts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, bija ievēroti Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi par laulības vai reģistrēto partnerattiecību ilgumu. Tādējādi manā ieskatā ir skaidrs, ka tādā situācijā šī tiesību norma ir piemērojama, no vienas puses, starp brīdi, kad laulātie nolemj likumīgi nošķirties, šķirties pēc abpusējas vienošanās vai sākt laulības šķiršanas procedūru, un, no otras puses, brīdi, kad tiek pasludināta laulības šķiršana neatkarīgi no datuma, kurā <HT TYPE="ITALIC">Savienības pilsonis izceļo, tostarp šķiršanās nolūkā</HT>. Šajā ziņā jāatgādina, ka atsevišķos valsts tiesību aktos ir paredzēta iepriekšēja faktiska atšķiršana vai pārdomu periods, pirms laulātie var noslēgt vienošanos vai lūgt laulības šķiršanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Tostarp saskaņā ar Polijas tiesībām laulības šķiršanas pasludināšanas pamatā ir konstatācija par laulības saišu izjukšanu, kurai jābūt galīgai un <HT TYPE="ITALIC">pastāvīgai</HT>, un abi šie nosacījumi ir kumulatīvi (Ģimenes un aizbildnības kodeksa (<HT TYPE="ITALIC">CFT</HT>) 56. panta 1. punkts); saskaņā ar Francijas tiesībām laulātais var lūgt laulības šķiršanu laulības saišu galīgas izjukšanas dēļ, ja kopdzīve ir izbeigusies divus gadus pirms paziņojuma par laulības šķiršanu iesniegšanas dienas, kas liek pieņemt kopdzīves neesamību un vēlmi šķirties; saskaņā ar Somijas tiesībām laulātajiem ir tiesības saņemt laulības šķiršanu sešu mēnešu pārdomu perioda beigās, bet šķirt laulību, neievērojot šo termiņu, ir iespējams, ja laulātie, iesniedzot prasību par laulības šķiršanu, vairs nedzīvo kopā divus gadus; Vācijas tiesībās saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Bürgerliches Gesetzbuch</HT> (Civilkodekss) 1566. pantu tiesa laulību neapstrīdami uzskata par izirušu pēc noteikta atšķiršanas laikposma, ja abi laulātie lūdz laulības šķiršanu un jau dzīvo šķirti vienu gadu vai ja viens no laulātajiem lūdz laulības šķiršanu un otrs tam piekrīt un ja abi divi jau dzīvo šķirti vienu gadu, vai ja viens no laulātajiem lūdz laulības šķiršanu un otrs tam nepiekrīt, bet ja atšķiršana ilgst jau trīs gadus. Saskaņā ar Civilkodeksa 1565. panta 2. punktu, ja laulātie vēl nedzīvo atšķirti vienu gadu, laulība var tikt šķirta tikai dažos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja laulības turpināšana nav pieņemama laulātajam, kurš lūdz laulības šķiršanu ar otra laulātā personu saistītu iemeslu dēļ (piemēram, otra laulātā vardarbīga fiziska izturēšanās). Par citiem valsts tiesību aktiem skat. arī <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/>Divorce<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>, <HT TYPE="ITALIC">Eiropas e‑tiesiskuma portāls</HT>, pieejams https://e‑justice.europa.eu/content_divorce‑45‑lv.do (pēdējo reizi atjaunināts <DATE ISO="20201026">2020. gada 26. oktobrī</DATE>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Turklāt man šķiet svarīgi norādīt, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>laulības attiecības nevar uzskatīt par izbeigtām, iekams tās nav izbeigusi kompetenta iestāde<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/>. Tā arī ir precizējusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>tā tas nav laulāto gadījumā, kuri vienkārši dzīvo šķirti, pat ja viņiem ir nodoms vēlāk laulību šķirt<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedumi, 1985. gada 13. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diatta</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>267/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:67">EU:C:1985:67</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ogieriakhi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑244/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2068">EU:C:2014:2068</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tādējādi manā ieskatā būtu paradoksāli uzskatīt, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 12. pantu, ja laulātajiem ir faktiska laulāto kopdzīve, laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, automātiski zaudē savas atvasinātās uzturēšanās tiesības, Savienības pilsonim izceļojot no uzņēmējas dalībvalsts, lai gan tieši laulība viņam ir devusi šīs uzturēšanās tiesības, un, otrkārt, ka saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantu, ja piecu gadu turpinātas uzturēšanās laikposmā laulātie ir nolēmuši šķirties un ir sākuši dzīvot kopā ar citiem partneriem, laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, var iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Šajā nozīmē saistībā ar Regulas Nr. 1612/68 10. panta interpretāciju skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ogieriakhi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑244/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2068">EU:C:2014:2068</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un rezolutīvā daļa).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu uzsvēršu, ka Komisija savos komentāros par 13. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (COM(2001) 257, galīgā redakcija, <REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="270E" PAGE.FIRST="150" DATE.PUB="2001">OV 2001, C 270 E, 150. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> ir norādījusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>tiesiskās drošības apsvērumu dēļ laulības izbeigšana noteikti nozīmē neatsaucami pasludinātu laulības šķiršanu; <HT TYPE="ITALIC">faktiskas atšķiršanas gadījumā laulāto uzturēšanās tiesības nekādi netiek</HT> <HT TYPE="ITALIC">skartas</HT><QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Šajā ziņā, kā tas izriet no šo secinājumu 53.–58. punkta, vispirms ir jānoskaidro, vai laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>vienkārša izceļošana<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> (Direktīvas 2004/38 12. pants), proti, faktiska izceļošana, nepastāvot nodomam atgriezties uzņēmējā dalībvalstī, kas nav pamatota ar<?PAGE NO="18"?> šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu, vai arī, tieši pretēji, runa ir par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>izceļošanu nolūkā šķirties, atzīt laulību par spēkā neesošu vai izbeigt partnerattiecības<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>(šīs direktīvas 13. pants).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, esmu pārliecināts, ka pretēji tam, kas izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> 67. punkta, Savienības pilsoņa izceļošana nolūkā šķirties, atzīt laulību par spēkā neesošu vai izbeigt partnerattiecības neizraisa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu, ja ir tikuši ievēroti šīs direktīvas 13. panta 2. punkta nosacījumi. Katrā ziņā ir nepieciešams kompetento iestāžu veikts konkrētā gadījuma izvērtējums, pirms atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšana <HT TYPE="ITALIC">kļūst galīga</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Ņemot vērā noteiktu valsts procedūru attiecībā uz laulības atšķiršanu, šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu ilgumu, valsts tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai, piemēram, laulības šķiršanas procesu, kas sākts kādu laiku pēc Savienības pilsoņa izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts, varētu uzskatīt par izceļošanu laulības šķiršanas nolūkā Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta izpratnē. Skat. šo secinājumu 38. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Spriedums NA</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Spriedums NA kā no sprieduma <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/>Singh<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> u.c. izrietošās loģikas turpinātājs</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Lietā, kurā tika taisīts spriedums NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, bija runa par Pakistānas valstspiederīgo, kura precējusies ar Vācijas pilsoni. Pāris dzīvoja Apvienotajā Karalistē, kur laulātais bija ieguvis darba ņēmēja un pašnodarbinātas personas statusu. Laulātā, kura bija vairākkārtēju ģimenē notikušas vardarbības gadījumu upuris – no kuriem pēdējais bija norisinājies 2006. gada oktobrī, kad viņa bija grūtniecības stāvoklī vairāk nekā piecus mēnešus –, 2008. gadā pēc viņas laulātā izceļošanas no Apvienotās Karalistes 2006. gada decembrī bija sākusi laulības šķiršanas procedūru šajā dalībvalstī un bija ieguvusi ekskluzīvas aizgādības tiesības pār viņu abiem bērniem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Iesniedzējtiesa bija paskaidrojusi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/><DATE ISO="20061205">2006. gada 5. decembrī</DATE> viņš iesniedza pieteikumu Lielbritānijas Robežu aģentūrai, lūdzot atcelt NA uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka viņš bija apmeties uz pastāvīgu dzīvi Pakistānā, un lūdza viņu informēt par savas laulātās uzturēšanās atļaujas anulēšanu.<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/></P></NOTE>. Šie pēdējie, kaut gan viņiem bija Vācijas pilsonība, bija dzimuši Apvienotajā Karalistē, kur viņi bija mācījušies skolā kopš 2009. un 2010. gada<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>NA arī bija iesniegusi pieteikumu, lai iegūtu pastāvīgas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, bet kompetentā valsts iestāde šo pieteikumu bija noraidījusi. Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Runājot par laulātās uzturēšanās tiesībām Apvienotajā Karalistē, Tiesa vispirms atgādināja, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu laulības šķiršana nenozīmē Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuriem nav kādas dalībvalsts pilsonības, uzturēšanās tiesību zaudēšanu, ja to pamato īpaši grūti apstākļi, piemēram, persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr Tiesa, atsaucoties uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c., atkārtoja, ka Savienības pilsonim, kurš ir trešās valsts valstspiederīgā laulātais, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktu ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas tiesvedības sākuma datumam, lai šis valstspiederīgais varētu atsaukties uz šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā paredzēto uzturēšanās tiesību saglabāšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Taču šajā lietā tas tā nebija. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šķīries no Savienības pilsoņa un laulības ar viņu laikā ir cietis no vardarbības gadījumiem ģimenē, nav<?PAGE NO="19"?> tiesību uz viņa uzturēšanās tiesību saglabāšanu uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši šai tiesību normai, ja šķiršanās process tiesā ir sākts pēc laulātā, kas ir Savienības pilsonis, izceļošanas no šīs dalībvalsts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Vispirms es vēlētos vērst uzmanību uz to, ka, lai arī sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> loģika varēja tikt piemērota lietā, kurā tika taisīts spriedums NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160630">2016. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:487">EU:C:2016:487</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas <HT TYPE="ITALIC">c) apakšpunkta</HT> interpretāciju, tas tā bija tādēļ, ka Tiesa bija pārformulējusi pirmo prejudiciālo jautājumu spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Kā esmu to norādījis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat. šo secinājumu 44., 48. un 49. punktu.</P></NOTE>, Tiesas vispārējā norāde uz Direktīvas 2004/38 <HT TYPE="ITALIC">13. panta 2. punktu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150716">2015. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:476">EU:C:2015:476</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. šo secinājumu 44. punktu.</P></NOTE> pieļāva, ka tās veiktā šīs tiesību normas interpretācija ir piemērojama visos šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētajos gadījumos, tostarp attiecībā uz papildu nosacījumu, ka Savienības pilsonim ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas tiesas procesa sākuma brīdim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. šo secinājumu 47. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tomēr man šķiet, ka šāda pārformulēšana nebija nepieciešama, jo atbilde uz jautājumu, kādu to bija uzdevusi valsts tiesa, būtu bijusi pietiekami noderīga, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 1. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Município de Palmela</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑144/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:76">EU:C:2017:76</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šo precizējumu un manu priekšlikumu ierobežot sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Singh</HT> u.c. piemērojamību, tagad izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka ir nepieciešams aktualizēt spriedumu NA<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Tas turklāt ir plaši izplatīts viedoklis doktrīnā. Skat. it īpaši Gazin, F., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/>Maintien d’un droit de séjour d’un ressortissant d’un État tiers avec un citoyen européen en présence d’enfants et en cas de divorce et de violence domestique commise pendant le mariage: la Cour confirme son interprétation sévère de l’article 13 de la directive 2004/38/CE verrouillant l’accès au droit de séjour à titre individuel des ressortissants de pays tiers mais accepte de reconnaître audits ressortissants un droit de séjour dérivé sur le fondement de l’article 12 du règlement (CEE) n<HT TYPE="SUP">o</HT> 1612/68 et de l’article 21 TFUE<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, <HT TYPE="ITALIC">Europe</HT>, 2016. gada septembris, Comm. Nr.<HT TYPE="SUP">o</HT>8–9, 28. un 29. lpp.; Peers, S., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>Domestic violence and free movement of EU citizens: a shameful CJEU ruling<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>, 2016, pieejams adresē http://eulawanalysis.blogspot.com/2016/07/domestic‑violence‑and‑free‑movement‑of.html; Barbou des Places, S., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>Le droit de séjour des ressortissants d’États tiers ayant la garde effective d’enfants citoyens de l’Union<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revue critique de droit international privé</HT>, 2017, Nr. 1, 45. lpp.; Oosterom‑Staples, H., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/>Residence Rights for Caring Parents who are also Victims of Domestic Violence<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>, <HT TYPE="ITALIC">European Journal of Migration and Law</HT>, 2017, 19.(4.) sēj., 396.–424. lpp.; un Gyeney, L., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>Sensitive Issues before the European Court of Justice – The Right of Residence of Third Country Spouses Who Became Victims of Domestic Violence, as Well as Same‑Sex Spouses in the Scope of Application of the Free Movement Directive (Legal Analysis of the NA and Coman Cases)<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>, <HT TYPE="ITALIC">Hungarian Yearbook of International Law and European Law</HT>, 2017, Nr. 1, 211.–256. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par nepieciešamību aktualizēt spriedumu NA</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">i)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta formulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Runājot par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretāciju, no šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas teksta, pirmkārt, skaidri izriet, ka laulības šķiršana neizraisa Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav kādas citas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās tiesību zaudēšanu, <HT TYPE="ITALIC">ja kāda no faktiskajām situācijām</HT>, uz kurām attiecas šī tiesību norma, <HT TYPE="ITALIC">ir norisinājusies pagātnē</HT>, proti, ja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>laulība [..] ir ilgusi vismaz trīs gadus,<?PAGE NO="20"?> tostarp vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> (šīs daļas a) apakšpunkts), <HT TYPE="ITALIC">vai</HT> ja to prasa īpaši grūti apstākļi, piemēram, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/>persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi <HT TYPE="ITALIC">laulības</HT> [..] <HT TYPE="ITALIC">laikā</HT><QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> (šīs daļas c) apakšpunkts)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Mans izcēlums. Kā to secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:259">EU:C:2016:259</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) uzsvēris ģenerāladvokāts M. Vatelē [<HT TYPE="ITALIC">M. Wathelet</HT>], <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>tātad obligāti pastāv nobīde laikā starp ģimenē notikušas vardarbības gadījumu, kas ir tiesību normas piemērošanu izraisošais apstāklis, un šķiršanos<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Otrkārt, šīs tiesību normas formulējums un atdalošā saikļa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0068" ID="QS0068"/>vai<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/> lietojums pēc katra gadījuma formulējuma, kas pamato uzturēšanās tiesību saglabāšanu (šīs daļas a)–d) apakšpunkts), skaidri norāda Savienības likumdevēja vēlmi paredzēt alternatīvus gadījumus, kuros laulības šķiršana neizraisa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesību zaudēšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (COM(2001) 257, galīgā redakcija, 150. lpp.) ir norādīts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0069" ID="QS0069"/>Šajā tiesību normā piešķirtās tiesības papildina trīs alternatīvi nosacījumi, proti: a) <HT TYPE="ITALIC">vai</HT> <HT TYPE="ITALIC">nu</HT> ilgums [..], b) <HT TYPE="ITALIC">vai</HT> aizgādība [..], c) <HT TYPE="ITALIC">vai</HT> ka laulības izbeigšanās ir kā sekas īpaši grūtām situācijām<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> (ar vienu no tiem ir pietiekami, lai uzturēšanās tiesības tiktu saglabātas). Šo nosacījumu alternatīvo raksturu ir uzsvēris ģenerāladvokāts M. Vatelē secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:259">EU:C:2016:259</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Šajā ziņā man šķiet svarīgi piebilst, ka Direktīvas 2004/38 pamatā esošā priekšlikuma komentāros attiecībā uz 13. pantu Komisija ir paskaidrojusi, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) un c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem ir atšķirīgi mērķi, proti, attiecīgi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0070" ID="QS0070"/>izvairīties no mēģinājumiem apiet noteikumus par uzturēšanās tiesībām, izmantojot fiktīvas laulības<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Skat. šo secinājumu 73. punktu.</P></NOTE>, un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0071" ID="QS0071"/>tostarp ietvert vardarbības ģimenē situācijas<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Šajā ziņā Komisija ir precizējusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0072" ID="QS0072"/>[13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā] izmantotais formulējums ir neskaidrs [..] un attiecas tostarp uz vardarbības ģimenē situācijām<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> (COM(2001) 257, galīgā redakcija, 150. lpp.).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">ii)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta mērķis, konteksts un izcelsme</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Norādāms, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, ka, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 kontekstu un izvirzītos mērķus, šīs direktīvas normas nevar interpretēt šauri un tām katrā ziņā nedrīkst atņemt to lietderīgo iedarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080725">2008. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Metock</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:449">EU:C:2008:449</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">McCarthy</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑202/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2450">EU:C:2014:2450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 mērķi un, precīzāk, tās 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu – no šīs direktīvas 15. apsvēruma izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir tāds, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0073" ID="QS0073"/>ģimenes locekļiem vajadzētu būt juridiski aizsargātiem, ja [..] notiek šķiršanās [..]<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>. Šajā apsvērumā ir tieši norādīts uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0074" ID="QS0074"/><HT TYPE="ITALIC">ģimenes dzīves un cilvēka cieņas ievērošanu</HT><QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, norādot, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0075" ID="QS0075"/>lai [..] dažos gadījumos novērstu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka <HT TYPE="ITALIC">šādos apstākļos</HT> ģimenes locekļi, kas jau uzturas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, saglabā savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Vai tādējādi nebūtu paradoksāli uzskatīt, ka tiesiskā aizsardzība, ko Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts paredz sniegt šīm personām, tas ir, saglabāt savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ, <HT TYPE="ITALIC">ja</HT> <HT TYPE="ITALIC">vardarbības gadījumi ir notikuši laulības</HT> <HT TYPE="ITALIC">laikā</HT>, var būt atkarīga tikai no šo vardarbību pastrādājušā Savienības pilsoņa lēmuma atstāt uzņēmējas dalībvalsts teritoriju?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Šajā ziņā atzīmējams, ka komentāros attiecībā uz 13. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Skat. Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (COM(2001) 257, galīgā redakcija, 150. lpp.). Mans izcēlums.</P></NOTE> Komisija ir norādījusi, ka šīs tiesību normas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0076" ID="QS0076"/>mērķis ir sniegt zināmu tiesisko aizsardzību šīm personām, kuru uzturēšanās tiesības ir saistītas ar ģimenes saitēm, ko raksturo laulība, un kuras šā iemesla dēļ varētu ciest no <HT TYPE="ITALIC">šantāžas ar laulības šķiršanu</HT><QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Faktiski šīs direktīvas 13. panta 2. punkta mērķis ir novērst tādu šantāžu ar laulības šķiršanu. Tomēr, ja šis punkts tiktu piemērots kopā ar šīs direktīvas 12. pantu, tas pieļautu, ka šīs personas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Ciktāl tām nav ekskluzīvas aizgādības pār nepilngadīgu bērnu (skat. Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktu).</P></NOTE>, kuru uzturēšanās tiesības ir saistītas ar ģimenes saitēm, ko raksturo laulība, varētu ciest ne vien no <HT TYPE="ITALIC">šantāžas ar laulības šķiršanu</HT>, bet arī no <HT TYPE="ITALIC">šantāžas ar izceļošanu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Šajā ziņā ģenerāladvokāts M. Vatelē secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:259">EU:C:2016:259</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) ir norādījis: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0077" ID="QS0077"/>[..] tāds <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0078" ID="QS0078"/>šantāža[s] ar šķiršanos<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> vai šķiršanās atteikuma risks, manuprāt, it īpaši ir sastopams ģimenē notikušas vardarbības kontekstā. Laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšana Savienības pilsoņa izceļošanas gadījumā varētu tikt izmantota kā līdzeklis spiediena izdarīšanai, lai pretotos šķiršanai, lai gan šādu apstākļu būtība jau ir panākt upura psiholoģisku pakļaušanos un katrā ziņā izraisīt bailes no vardarbības īstenotāja.<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/></P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Taču, kā esmu jau to norādījis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Skat. šo secinājumu 53.–58. punktu.</P></NOTE>, Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta kombinēta interpretācija manā ieskatā nav atbilstoša, jo tas, ja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0079" ID="QS0079"/>izceļošana laulības šķiršanas nolūkā<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> tiek uzskatīta par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0080" ID="QS0080"/>izceļošanu<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> šīs direktīvas 12. panta izpratnē, liegtu Savienības pilsoņa laulātajam baudīt minētās direktīvas 13. panta 2. punktā paredzēto tiesisko aizsardzību, kas izpaužas kā viņa uzturēšanās tiesību saglabāšana šajā tiesību normā paredzētajos gadījumos, un līdz ar to nonāktu acīmredzamā pretrunā minētās tiesību normas mērķim. Tādējādi tādas laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas gadījumā, kas ir notikusi pirms vardarbības ģimenē, manā ieskatā ir skaidrs, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir pilnībā piemērojams un ka tādējādi laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasinātās uzturēšanās tiesības ir jāsaglabā laikā starp brīdi, kad ir notikuši vardarbības akti, un brīdi, kad tiek pasludināta laulības šķiršana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Turklāt es atgādinu, ka, pirmkārt, Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktā paredzētā aizsardzība ar noteiktiem nosacījumiem attiecas uz ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšanu Savienības pilsoņa <HT TYPE="ITALIC">vispārējas</HT> <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0081" ID="QS0081"/>izceļošanas<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> gadījumā (<HT TYPE="ITALIC">faktiska izceļošana bez nodoma atgriezties</HT>) un ka, otrkārt, šīs direktīvas 13. panta 2. punktā ir reglamentētas <HT TYPE="ITALIC">īpašas</HT> situācijas, kurās Savienības pilsonis var izlemt atstāt uzņēmēju dalībvalsti saistībā ar šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai partnerattiecību izbeigšanu (<HT TYPE="ITALIC">izceļošana šķiršanās nolūkā</HT>). Ņemot vērā šo abu izceļošanas veidu atšķirīgo raksturu, var apgalvot, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir <HT TYPE="ITALIC">lex specialis</HT> attiecībā pret šīs direktīvas 12. panta 3. punktu, jo abās šajās tiesību normās Savienības pilsoņa izceļošanas raksturs ir atšķirīgs. Tādējādi ir acīmredzams, ka laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas gadījumā nolūkā panākt laulības šķiršanu Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir jāpiemēro kā speciāla tiesību norma. Šī tiesību norma prevalē pār vispārējo Direktīvas 2004/38 12. panta noteikumu situācijās, kuras īpaši reglamentētas šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā, proti, tostarp situācijās, kad laulātais, Savienības pilsonis, ir pastrādājis vardarbības aktus ģimenē un vēlāk atstāj uzņēmēju dalībvalsti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Manā ieskatā ģenerāladvokāts M. Vatelē tātad pamatoti ir uzskatījis, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0082" ID="QS0082"/>Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmajā daļā minētie gadījumi ir jāuztver kā trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa laulātais, uzturēšanās tiesību saglabāšanu izraisošo apstākļu uzskaitījums [..]. Ja minētais laulātais izceļo no uzņemošās dalībvalsts, pirms ir radies<?PAGE NO="22"?> kāds no šiem apstākļiem, 13. panta sekas nav uzturēšanās tiesību <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0083" ID="QS0083"/>saglabāšana<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> <HT TYPE="SUP">[</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Situācijās, kad laulātais izceļo no uzņēmējas dalībvalsts, pirms iestājies kāds no Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem, Savienības pilsoņa pagaidu izceļošana neizraisa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punktā minētajos gadījumos. Šajā ziņā skat. šo secinājumu 61.–63. punktu.</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>, [bet] gadījumā, kad 12. panta 3. punktā minētā izceļošana notiek pēc kāda no šiem notikumiem – un nevis pēc laulības šķiršanas pasludināšanas <HT TYPE="ITALIC">stricto sensu</HT> –, kas saskaņā ar 13. panta 2. punkta pirmo daļu izraisa uzturēšanās tiesību saglabāšanu, Savienības pilsoņa vēlākai izceļošanai vairs nav nekādas ietekmes<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>NA</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑115/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:259">EU:C:2016:259</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Starpsecinājums par Direktīvas 2004/38 piemērojamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka spriedums NA ir jāaktualizē, ne tikai ievērojot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta formulējumu, kontekstu, mērķi un rašanās vēsturi, bet arī ņemot vērā nesenās izmaiņas Savienības tiesiskajā regulējumā attiecībā uz noziedzīgos nodarījumos cietušo, tostarp no vardarbības ģimenē cietušo, aizsardzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Kad nu tas ir precizēts, es tātad uzskatu, ka persona tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā ietilpst Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā. Līdz ar to ir jākonstatē, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par nesenajām izmaiņām Savienības un dalībvalstu tiesiskajā regulējumā attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību: vērā ņemamā juridiskā attīstība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Interpretējot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, nevajadzētu par zemu novērtēt vardarbības ģimenē problēmas nopietnības atzīšanas juridisko, politisko un sociālo nozīmi. Nostāja, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka vardarbība ģimenē nedrīkst ietekmēt šīs tiesību normas piemērošanu, nebūtu saderīga ar Savienības tiesību sistēmu kopumā, un to būtu īpaši grūti aizstāvēt pašreizējās Savienības politikas kontekstā attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Savienības tiesiskais regulējums ir attīstījies attiecībā uz noziedzīgos nodarījumos cietušo, tostarp cietušo no vardarbības ģimenē, tiesību atzīšanu, atbalstu un aizsardzību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā būtu atzīmējams, ka ar Direktīvu 2012/29/ES<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20121025">2012. gada 25. oktobris</DATE>), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="315" PAGE.FIRST="57" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 315, 57. lpp.</REF.DOC.OJ>). Šīs direktīvas transponēšanas pēdējais datums bija <DATE ISO="20151116">2015. gada 16. novembris</DATE>. Atgādinājumam – minētā direktīva <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0084" ID="QS0084"/>tiecas noziegumos cietušos pozicionēt krimināltiesību sistēmas centrā, un tās mērķis ir stiprināt noziegumos cietušo tiesības tā, lai visi cietušie varētu paļauties uz vienāda līmeņa tiesībām <HT TYPE="ITALIC">neatkarīgi no nodarījuma vietas, valstspiederības vai uzturēšanās statusa</HT><QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/>. Eiropas Parlamenta <DATE ISO="20180530">2018. gada 30. maija</DATE> Rezolūcija par Direktīvas 2012/29 īstenošanu, 2016/2328(INI). Šī Eiropas Parlamenta rezolūcija ir pieejama adresē https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA‑8‑2018‑0229_LV.html. Mans izcēlums.</P></NOTE> ir veicināta noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību stiprināšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Direktīvas 2012/29 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0085" ID="QS0085"/>cietušais<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/> ir definēts kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0086" ID="QS0086"/>fiziska persona, kurai nodarīts kaitējums, tostarp fizisks, garīgs vai emocionāls kaitējums, vai ekonomiski zaudējumi, ko tieši izraisījis noziedzīgs nodarījums<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>.</P></NOTE> un saistībā ar īpaši neaizsargātām personām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Piemēram, bērni (14. apsvērums), sievietes, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ (6. un 17. apsvērums), personas ar invaliditāti (15. apsvērums), terora aktos cietušie (16. apsvērums), <HT TYPE="ITALIC">LGBTI</HT> personas vai cilvēku tirdzniecības upuri (17. apsvērums). Tostarp Direktīvas 2012/29 17. apsvērums ir formulēts šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0087" ID="QS0087"/>Vardarbība, kas ir vērsta pret personu minētās personas dzimuma, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai kas nesamērīgā pārsvarā skar konkrēta dzimuma personas, tiek uzskatīta par vardarbību dzimuma dēļ. Tās rezultātā var rasties fizisks, seksuāls, emocionāls vai psiholoģisks kaitējums vai ekonomisks zaudējums cietušajam vai var tikt izraisītas ciešanas. Vardarbību dzimuma dēļ saprot kā diskriminācijas veidu un cietušā pamatbrīvību pārkāpumu, un tā aptver <HT TYPE="ITALIC">vardarbību tuvās attiecībās</HT> [..]<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/> (mans izcēlums).</P></NOTE> tajā ir tieši norādīts uz cietušajiem no vardarbības ģimenē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat. Direktīvas 2012/29 17. un 18. apsvērumu. Skat. arī Eiropas Parlamenta <DATE ISO="20180514">2018. gada 14. maija</DATE> ziņojumu par Direktīvas 2012/29 [..] īstenošanu, A8‑0168/2018, 15. lpp., 13. punkts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0088" ID="QS0088"/>[Eiropas Parlaments] atgādina dalībvalstīm, ka cietušajiem, kam nav atbilstīga uzturēšanās statusa, arī vajadzētu būt iespējai izmantot tiesības un pakalpojumus [..], piemēram, juridisko aizsardzību un psihosociālo un finansiālo atbalstu bez izraidīšanas riska [..]; mudina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, kas cietušajiem ar atkarīgu uzturēšanās statusu nodrošinātu iespējas izkļūt no vardarbības situācijām, dodot iespēju iegūt neatkarīgu uzturēšanās statusu [..].<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> Pieejams adresē: https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/A‑8‑2018‑0168_LV.pdf.</P></NOTE>. Tā, šīs direktīvas 18. apsvērumā tostarp ir teikts, ka vardarbība ģimenē ir nopietna un bieži vien apslēpta sociāla problēma un ka no vardarbības ģimenē cietušajiem var būt vajadzīgi īpaši aizsardzības pasākumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Saskaņā ar Direktīvas 2012/29 18. apsvērumu, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0089" ID="QS0089"/>ja vardarbība ir veikta tuvās attiecībās, to ir veikusi persona, kas ir pašreizējais vai bijušais laulātais vai partneris, vai kāds cits cietušā ģimenes loceklis, neatkarīgi no tā, vai likumpārkāpējam ir vai ir bijusi kopīga ģimenes saimniecība ar cietušo. Šāda vardarbība varētu aptvert fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību, un tās rezultātā varētu rasties fizisks, garīgs vai emocionāls kaitējums vai ekonomisks zaudējums. Vardarbība tuvās attiecībās ir nopietna un bieži vien slēpta sociāla problēma, kas varētu izraisīt sistemātisku psiholoģisku un fizisku kaitējumu ar nopietnām sekām, jo likumpārkāpējs ir persona, uz kuru cietušajam vajadzētu varēt paļauties [..]<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/>. Lai gan šo veidu vardarbība <HT TYPE="ITALIC">skar gan vīriešus, gan sievietes</HT>, 18. apsvērumā ir norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0090" ID="QS0090"/>šāda veida vardarbība nesamērīgā pārsvarā skar sievietes un stāvoklis var būt daudz sliktāks, ja sieviete no likumpārkāpēja ir atkarīga ekonomiski, sociāli vai saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">viņas uzturēšanās tiesībām</HT><QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/>. Mans izcēlums.</P></NOTE>. It īpaši Direktīvas 2012/29 1. panta 1. punkta attiecīgi pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka tās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0091" ID="QS0091"/>mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/>, un ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0092" ID="QS0092"/>šajā direktīvā noteiktās tiesības piemēro cietušajiem, viņus nediskriminējot, tostarp saistībā ar viņu uzturēšanās statusu<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Protams, Direktīvas 2012/29 10. apsvērumā ir teikts, ka tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0093" ID="QS0093"/>neskar noziegumos cietušo uzturēšanās nosacījumus dalībvalstu teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/> un ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0094" ID="QS0094"/>paziņošana par noziegumu un piedalīšanās kriminālprocesā nerada nekādas tiesības attiecībā uz cietušās personas uzturēšanās statusu<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Savukārt ar Padomes Direktīvu 2004/81/EK (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="261" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 261, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0095" ID="QS0095"/>ievieš uzturēšanās atļauju, kas paredzēta cilvēku tirdzniecības upuriem vai, ja dalībvalstis izlemj paplašināt šīs direktīvas darbības jomu, tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas bijuši iesaistīti darbībās, kuras veicina nelegālo imigrāciju, un kam šāda uzturēšanās atļauja rada pietiekamu motivāciju sadarboties ar kompetentajām iestādēm, vienlaikus paredzot zināmus nosacījumus aizsardzībai pret ļaunprātīgu izmantošanu<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/>. Skat. šīs direktīvas 9. apsvērumu.</P></NOTE>. Es tomēr uzskatu, ka šo direktīvu nevar pilnībā ignorēt, interpretējot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, it īpaši, ņemot vērā Savienības tiesību sistēmas kopējo saskaņotību un tās politiku attiecībā uz cietušajiem no vardarbības ģimenē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Atļaujiet man precizēt šo domu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Direktīvas 2012/29 57. apsvērumā ir teikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0096" ID="QS0096"/>no [..] vardarbības tuvās attiecībās [..] cietušajiem [..] ir tendence lielā mērā tikt pakļautiem sekundārai un atkārtotai viktimizācijai, iebiedēšanai un atriebībai<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Līdz ar to, kā Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080725">2008. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Metock</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:449">EU:C:2008:449</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">McCarthy</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑202/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2450">EU:C:2014:2450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī šo secinājumu 84. punktu.</P></NOTE> būtu iespējams interpretēt veidā, kas – skaidri pretēji šīs direktīvas mērķim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Šis mērķis ir piešķirt tiesisko aizsardzību tostarp cietušajiem no vardarbības ģimenē, kuru uzturēšanās tiesības ir saistītas ar ģimenes saitēm, ko raksturo laulība (vai partnerattiecības), un kuri šā iemesla dēļ varētu tikt šantažēti ar šķiršanos vai izceļošanu. Skat. Direktīvas 2004/38 15. apsvērumu; COM(2001) 257, galīgā redakcija, 150. lpp., kā arī šo secinājumu 82.–88. punktu.</P></NOTE> – liedz Savienības pilsoņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, baudīt šajā tiesību normā paredzēto tiesisko aizsardzību, lai gan Direktīvā 2012/29 dalībvalstīm tiek prasīts, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0097" ID="QS0097"/>novērtējot, vai šādi cietušie ir pakļauti šādas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riskam, [tām] tas būtu jādara īpaši rūpīgi<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/> un ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0098" ID="QS0098"/>būtu jābalstās uz stingru pieņēmumu, ka īpaši aizsardzības pasākumi šādiem cietušajiem nāks par labu<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Skat. Direktīvas 2012/29 57. apsvērumu.</P></NOTE>?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Otrkārt, saskaņā ar Hartas 1. pantu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0099" ID="QS0099"/>Cilvēka cieņa<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/>: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0100" ID="QS0100"/>Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/> Turklāt, lai gan tai nav juridiska spēka, tomēr deklarācijā par LESD 8. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Deklarācija Nr. 19, kas pievienota <DATE ISO="20071213">2007. gada 13. decembrī</DATE> parakstītajam Lisabonas līgumu pieņēmušās Starpvaldību konferences nobeiguma aktam (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="115" PAGE.FIRST="345" DATE.PUB="2008">OV 2008, C 115, 345. lpp.</REF.DOC.OJ>, un <REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="326" PAGE.FIRST="347" DATE.PUB="2012">OV 2012, C 326, 347. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> ir apstiprināta dalībvalstu politiskā griba cīnīties pret visiem vardarbības ģimenē veidiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Treškārt, dalībvalstis gan starptautiskā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Skat. it īpaši <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> Romā noslēgtās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2., 3. un 14. pantu, kā arī ECT <DATE ISO="20090609">2009. gada 9. jūnija</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Opuz</HT> pret Turciju (ECHR:2009:0609JUD003340102, 132. punkts): <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0101" ID="QS0101"/>Vardarbība ģimenē ir parādība, kas var izpausties visdažādākajās formās – psiholoģiska agresija, fiziska vardarbība, apvainojumi – [..]. Tā ir vispārēja visām dalībvalstīm kopīga problēma, kas ne vienmēr nonāk atklātībā, jo tā nereti ir saistīta ar personīgām attiecībām vai ierobežotiem lokiem un tā skar ne tikai sievietes. <HT TYPE="ITALIC">Arī vīrieši var</HT> <HT TYPE="ITALIC">tikt pakļauti vardarbībai ģimenē</HT>, kā arī bērni, kuri no tās bieži cieš tieši vai netieši [..].<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/> Mans izcēlums. Turklāt visas dalībvalstis ir ratificējušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas <DATE ISO="19791218">1979. gada 18. decembrī</DATE> pieņemto Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kas stājās spēkā <DATE ISO="19810903">1981. gada 3. septembrī</DATE> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil des traités des Nations unies</HT>, 1249. sēj., 13. lpp.). Savienība nav šīs konvencijas dalībniece.</P></NOTE>, gan valsts līmenī arvien vairāk atzīst, cik svarīgi ir pieņemt tiesību aktus par vardarbību ģimenē un vardarbību tuvāko cilvēku lokā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Šajā ziņā atgādinu, ka Stambulas konvencijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Eiropas Padomes <DATE ISO="20110511">2011. gada 11. maija</DATE> Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), <HT TYPE="ITALIC">Série des Traités du Conseil de l’Europe</HT>, Nr. 210. Par iespējamo Savienības pievienošanos šai konvencijai skat. Atzinumu 1/19, Stambulas konvencija, kas tiek skatīts Tiesā.</P></NOTE> 59. panta 1. punktā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0102" ID="QS0102"/>Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuriem, kuru uzturēšanās statuss ir atkarīgs no uzturēšanās statusa, kāds ir viņa laulātajam vai partnerim, kā to nosaka valsts tiesību akti, gadījumos, kad tiek šķirta viņu laulība vai izbeigtas partnerattiecības un kad viņu apstākļi ir īpaši smagi, pēc viņu lūguma tiek piešķirta patstāvīga uzturēšanās atļauja <HT TYPE="ITALIC">neatkarīgi no laulības vai partnerattiecību ilguma</HT>. Noteikumus, kas attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz valsts tiesību akti<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Skat. arī Stambulas konvencijas paskaidrojošā ziņojuma, <HT TYPE="ITALIC">Série des Traités du Conseil de l’Europe</HT> Nr. 210, kas pieejams adresē https://rm.coe.int/16800d38c9, 1. un nākamos punktus: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0103" ID="QS0103"/>Vardarbība pret sievietēm, tostarp vardarbība ģimenē, Eiropā ir viens no smagākajiem ar dzimumu saistītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas joprojām tiek noklusēts. <HT TYPE="ITALIC">Arī pret citiem vardarbības upuriem, piemēram, bērniem, vīriešiem un gados veciem cilvēkiem, vērstā vardarbība ģimenē</HT> ir apslēpta parādība, kuru nedrīkst atstāt bez ievērības, jo tā skar ļoti daudzas ģimenes.<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/> Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="25"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Protams, no šīs tiesību normas izriet, ka uzturēšanās atļaujas piešķiršana cietušajiem no vardarbības ģimenē nav automātiska un to var pakļaut nosacījumiem, kuru noteikšana it īpaši ir dalībvalstu likumdevēju ziņā saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Saskaņā ar Stambulas konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 303. punktu: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0104" ID="QS0104"/>Projekta autori atzina, ka vispiemērotāk ir ļaut Konvencijas dalībvalstīm saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem paredzēt to, ar kādiem nosacījumiem un uz cik ilgu termiņu pēc vardarbības upuru lūguma tiem var izsniegt uzturēšanās atļauju. Tas cita starpā nozīmē to, ka jānosaka, kuru valsts iestāžu kompetencē ir konstatēt, vai attiecības ir izbeigtas pret vardarbības upuri vērstās vardarbības dēļ, un noteikt, kādi pierādījumi vardarbības upurim ir jāiesniedz. Vardarbības pierādījumi cita starpā ir policijas protokoli, notiesājošs tiesas spriedums, ārkārtas aizliegums tuvoties tūlīt pēc vardarbības akta vai aizsardzības rīkojums, medicīniski pierādījumi, spriedums par laulības šķiršanu, sociālo dienestu dokumentācija vai ziņojumi no sieviešu NVO, [..] še minēti tikai daži piemēri.<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/></P></NOTE> vai – gadījumā, ja Savienība pievienotos šai konvencijai, – Savienības likumdevēja ziņā. Tomēr no tā arī izriet, ka valstu likumdevēji šādas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu nevar pakļaut nosacījumam, kas balstīts <HT TYPE="ITALIC">uz laulības ilgumu vai attiecību</HT> <HT TYPE="ITALIC">ilgumu</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Savukārt minētās konvencijas 59. panta 3. punktā ir noteikts, ka cietušajiem tiek izsniegta pagarināma uzturēšanās atļauja, ja kompetentā iestāde uzskata, ka viņu uzturēšanās ir nepieciešama, vai nu ņemot vērā viņu personisko situāciju, vai arī lai sadarbotos ar kompetentajām iestādēm izmeklēšanā vai kriminālprocesā. Saskaņā ar konvencijas paskaidrojošo ziņojumu šī norma citastarp attiecas uz gadījumiem, kad cietušā personiskā situācija ir tāda, ka nav saprātīgi pieprasīt, lai viņš atstātu teritoriju. Šajā ziņojumā ir paskaidrots, ka cietušā personīgās situācijas kritērijs ir jānovērtē, pamatojoties uz dažādiem faktoriem, tostarp cietušā drošību, viņa veselības stāvokli, ģimenes stāvokli vai situāciju viņa izcelsmes valstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Skat. Stambulas konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 307. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>No šā Stambulas konvencijas 59. panta īsā izvērtējuma izriet, ka šīs konvencijas ietvaros pušu tiesības noteikt patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanas nosacījumus, konkrēti piemērojot šos nosacījumus, papildina pienākums ņemt vērā cietušā īpašo situāciju un izsniegt uzturēšanās atļauju, ja šī situācija to prasa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Kad nu tas ir precizēts, lai gan pašlaik<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Situācija varētu mainīties, ja Savienība tai pievienotos.</P></NOTE> Stambulas konvencijai nav tiešas ietekmes uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretāciju, tas tā nav attiecībā uz juridisko attīstību, kas ar to ir paredzēta un kas mudina uz politiskām un sociālām izmaiņām attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību. Proti, tā kā šīs konvencijas 59. panta 1. punkts ļauj cietušajiem iegūt nepieciešamo aizsardzību no iestādēm, nebaidoties, ka vainīgais atriebjoties varētu atsaukt vai draudēt atsaukt atļauju uzturēties viņa kontrolētajā dzīvesvietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>Skat. Stambulas konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 304. punktu.</P></NOTE>, man šķiet, ka neatkarīgi no tā, vai Savienība pievienojas šai konvencijai vai ne<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Lai gan ir taisnība, ka šajā lietā šī konvencija nav piemērojama, jo Savienība tai nav pievienojusies, tā tomēr varētu kalpot par iedvesmas avotu, lai interpretētu Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu.</P></NOTE>, tas būtu nesaskanīgi, ja, interpretējot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, tiktu ignorēts <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0105" ID="QS0105"/>šantāžas ar laulības šķiršanu<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/> vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0106" ID="QS0106"/>šantāžas ar izceļošanu<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/> risks. Turklāt tas novestu pie tā, ka cietušajiem tiktu liegts baudīt šajā tiesību normā paredzēto aizsardzību, lai gan šīs normas mērķis tieši ir aizsargāt laulāto, trešās valsts valstspiederīgo, kurš citastarp ir bijis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0107" ID="QS0107"/>ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>, saglabājot viņa uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Noslēgumā ir jākonstatē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams. Tāpēc izvērtēšu jautājumu par spēkā esamību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="26"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālo jautājumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, raugoties no Hartas 20. un 21. panta skatpunkta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>It īpaši, kā tas izriet no paša jautājuma formulējuma un ar to saistītajiem paskaidrojumiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma nav spēkā, ciktāl šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā tajā ir paredzēts, ka Savienības pilsoņa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, uzturēšanās tiesību saglabāšana citastarp ir pakārtota nosacījumam par to, ka viņam ir pietiekami iztikas līdzekļi, kaut gan saskaņā ar Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktu trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir izmantojis tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās vai atšķiršanas gadījumā nav pakārtota šādam nosacījumam. Tas esot Hartas 20. un 21. pantā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par nediskriminācijas principu un Hartas 21. pantu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Es šaubos, vai Hartas 21. pants ir piemērojams gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzētais regulējums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņu laulātajiem, ir mazāk labvēlīgs nekā Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā paredzētais regulējums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir laulājušies ar kādu citu trešās valsts valstspiederīgo.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Hartas 21. panta 1. punktu norādāms, ka nepastāv saistība starp šajā lietā aplūkoto situāciju un šajā tiesību normā minēto iemeslu atklātu sarakstu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Šādas saiknes neesamības gadījumā doktrīnā tiek norādīts uz Hartas 20. un 21. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0108" ID="QS0108"/>pakārtotības attiecībām<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>; skat. Bribosia, E., Rorive, I. un Hislaire, J., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0109" ID="QS0109"/>Article 20. – Égalité en droit<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/>, no: F. Picod, C. Rizcallah un S. Van Drooghenbroeck (red.), <HT TYPE="ITALIC">Charte des droits fondamentaux de l’Union européenne, Commentaire article par article</HT> (2. izdevums), Bruylant, Brisele, 2019, 533. lpp.: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0110" ID="QS0110"/>[..] Uz 20. pantu varētu raudzīties, lai pārbaudītu jebkādas atšķirīgas attieksmes saskaņotību un racionalitāti, ņemot vērā izvirzīto mērķi, neatkarīgi no tās pamatojuma.<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/> Skat. arī Bell, M., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0111" ID="QS0111"/>Article 20 – Equality before the Law<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/>, no: S. Peers, T. Hervey, J. Kenner un A. Ward (red.), <HT TYPE="ITALIC">The EU Charter of Fundamental Rights – A commentary</HT>, Hart Publishing, Oksforda, 2014, 563. lpp., it īpaši 577. lpp.</P></NOTE>. Proti, atgādinu, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta otrā daļa ir piemērojama ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, bez jebkādas atšķirības, kuras pamatā būtu Hartas 21. panta 1. punktā minētie iemesli. Tādējādi, tā kā ar Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu ieviestā atšķirīgā attieksme ir balstīta uz pilsonību, no Hartas 21. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šai tiesību normai šajā lietā nav nozīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Hartas 21. panta 2. punkts saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> atbilst LESD 18. panta pirmajai daļai un ir jāpiemēro saskaņā ar šo LESD normu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P>Atzinums 1/17 (ES un Kanādas VET nolīgums), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190430">2019. gada 30. aprīlis</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:341">EU:C:2019:341</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0168">168.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Taču, kā Tiesa to jau ir precizējusi, LESD 18. panta pirmā daļa nav piemērojama iespējamas atšķirīgas attieksmes gadījumā starp dalībvalstu un trešo valstu pilsoņiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Atzinums 1/17 (ES un Kanādas VET nolīgums), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190430">2019. gada 30. aprīlis</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:341">EU:C:2019:341</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0169">169.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vatsouras</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Koupatantze</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑22/08 un C‑23/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:344">EU:C:2009:344</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi Hartas 21. panta 2. punkts nav attiecināms uz lietu arī tad, ja, kā to lūdz iesniedzējtiesa, ir jāpārbauda atšķirīgas attieksmes tiesiskums starp trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņa laulātajiem, Direktīvas 2004/38 ietvaros un trešo valstu valstspiederīgajiem, citu trešās valsts valstspiederīgo laulātajiem, kuri ir panākuši ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Direktīvu 2003/86.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="27"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Tomēr ir jākonstatē, ka savukārt Hartas 20. panta piemērošanas joma ir īpaši plaša. Proti, šajā pantā, kurā ir noteikts, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā, nav paredzēti nekādi tieši ierobežojumi attiecībā uz tā piemērošanas jomu, un tātad tas ir piemērojams visās situācijās, kuras regulē Savienības tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><P>Atzinums 1/17 (ES un Kanādas VET nolīgums), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190430">2019. gada 30. aprīlis</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:341">EU:C:2019:341</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0171">171.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, arī tajās, kuras ietilpst Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Līdz ar to es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamība ir jāizvērtē, raugoties vienīgi no Hartas 20. panta skatpunkta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par vienlīdzīgas attieksmes principu un Hartas 20. pantu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienlīdzības princips, kas ir nostiprināts Hartas 20. pantā, ir vispārējs Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru salīdzināmas situācijas nedrīkst aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nedrīkst aplūkot vienādi, ja vien šāda atšķirīga pieeja nav objektīvi attaisnojama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060711">2006. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Franz Egenberger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑313/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:454">EU:C:2006:454</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131017">2013. gada 17. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schaible</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑101/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:661">EU:C:2013:661</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200326">2020. gada 26. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Luxaviation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑113/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:228">EU:C:2020:228</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. No šīs pašas judikatūras izriet, ka, noskaidrojot, vai pastāv vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, izvērtējamajām situācijām ir jābūt salīdzināmām pēc tās raksturojošo elementu kopuma un tostarp atbilstoši attiecīgā tiesību akta, ar ko ir ieviesta šī atšķirība, priekšmetam un mērķim, neaizmirstot, ka šajā nolūkā ir jāņem vērā arī attiecīgās regulējuma jomas, kurā šis akts ietilpst, principi un mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arcelor Atlantique</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lorraine</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:728">EU:C:2008:728</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170307">2017. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">RPO</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑390/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:174">EU:C:2017:174</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī 2019. gada 22. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cresco Investigation</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑193/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:43">EU:C:2019:43</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Proti, ja situācijas nav salīdzināmas, atšķirīga attieksme šajās situācijās nepārkāpj Hartas 20. pantā nostiprinātās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140522">2014. gada 22. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glatzel</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑356/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:350">EU:C:2014:350</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Tagad izvērtēšu tieši situāciju salīdzināmību aplūkotajā gadījumā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par to, vai trešās valsts valstspiederīgā, Savienības pilsoņa laulātā, situācija Direktīvas 2004/38 ietvaros ir salīdzināma ar trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir laulājies ar citu trešās valsts valstspiederīgo, situāciju Direktīvas 2003/86 ietvaros</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Šajā lietā rodas jautājums, vai attiecībā uz atvasināto uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumiem trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, ko laulības laikā ir veicis laulātais, Savienības pilsonis, un uz kuru attiecas Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts, ir situācijā, kas ir salīdzināma ar trešās valsts valstspiederīgā situāciju, kurš ir cietis no šādas vardarbības, ko laulības laikā veicis laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, un uz kuru attiecas Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Prasītājs pamatlietā savos apsvērumos apgalvo, ka, ņemot vērā šo abu tiesību normu priekšmetu un kopīgo mērķi, šajā lietā aplūkotās situācijas ir salīdzināmas. Savukārt Beļģijas valdība, Parlaments, Padome un Komisija aizstāv pretēju viedokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Lai izvērtētu šo divu situāciju salīdzināmību, ir jāpārbauda to jomu principi un mērķi, uz kurām attiecas Direktīvas 2004/38 un 2003/86.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="28"?><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības pilsonība un kopējā imigrācijas tiesību politika: divas dažādas jomas ar atšķirīgiem principiem un mērķiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Īsumā atgādināšu pastāvošās atšķirības kompetenču sadalījumā starp Savienību un dalībvalstīm, kas izriet no juridiskajiem pamatiem, kuri Līgumos reglamentē tādu leģislatīvo aktu pieņemšanu, kuros ir definēts, pirmkārt, trešo valstu valstspiederīgo statuss un, otrkārt, Savienības pilsoņu statuss.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Vispirms – brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Šajā ziņā Tiesa jau ir lēmusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0112" ID="QS0112"/>Šengenas zonai piemērojamajos noteikumos ir skaidri paredzēts, ka tie neietekmē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kuri tos pavada vai pievienojas tiem, pārvietošanās brīvību, kas it īpaši ir garantēta Direktīvā 2004/38<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/> (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ryanair Designated Activity Company</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑754/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:478">EU:C:2020:478</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Savienībai ir dalīta kompetence ar dalībvalstīm, kas ir paredzēta LESD 4. panta 2. punkta j) apakšpunktā. Šīs kompetences īstenošanas mērķi un kārtība ir precizēta LESD trešās daļas V sadaļā. LESD 67. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Savienība nodrošina to, ka personas netiek kontrolētas uz iekšējām robežām, un tostarp izstrādā kopēju imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku, kuras pamatā ir dalībvalstu solidaritāte un kura ir taisnīga attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem. Turklāt LESD 79. panta 1. punktā ir noteikts, ka kopējās imigrācijas politikas mērķis ir nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, kā arī novērst nelegālu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un cīnīties pret tām. Tādējādi, pieņemot jebkuru pasākumu, kas minēts LESD 79. panta 2. punktā, tiek piemērota parastā likumdošanas procedūra.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Turklāt Savienības kompetence migrācijas jomā ir saskaņošanas kompetence. Līdz ar to tās īstenošanas pirmtiesīguma vai prioritātes ietekme attiecībā uz dalībvalstu kompetenci atšķiras atkarībā no Savienības iesaistīšanās precīzā apmēra un pakāpes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P>LES un LESD pievienotajā 25. protokolā par kopīgas kompetences īstenošanu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="326" PAGE.FIRST="307" DATE.PUB="2012">OV 2012, C 326, 307. lpp.</REF.DOC.OJ>) ir noteikts, ka tad, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0113" ID="QS0113"/>ja Eiropas Savienība ir rīkojusies kādā konkrētā jomā, šo kompetenču darbības joma atteicas tikai uz tiem elementiem, kas noteikti attiecīgajā Savienības aktā un tādēļ neattiecas uz visu jomu<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/>.</P></NOTE>. Tādēļ tiek pieņemti kopīgi noteikumi, izmantojot direktīvas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Tā tas it īpaši ir Direktīvas 2003/86 gadījumā.</P></NOTE>, kuras dalībvalstīm ir pienākums pārņemt, tomēr tās var pieņemt tiesību aktus par jautājumiem, kas nav ietverti Savienības tiesībās, un tām ir arī iespēja atkāpties no kopīgajiem noteikumiem, ciktāl šīs tiesības to atļauj. Šādos apstākļos dalībvalstis principā saglabā savu kompetenci imigrācijas tiesību jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Savukārt tas tā nav Savienības pilsonības un personu brīvas pārvietošanās jomā. Proti, attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties visu dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem tieši izriet no LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 21. panta 1. punkta, rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir imigrācijas jomā, nedrīkstētu ietekmēt noteikumu par Savienības pilsonību vai pārvietošanās brīvību piemērošanu, pat ja šīs tiesību normas attiecas ne tikai uz Savienības pilsoņu situāciju, bet arī uz to trešo valstu valstspiederīgo situāciju, kuri ir viņu ģimenes locekļi. Pretējais acīmredzami nebūtu savienojams ar iekšējā tirgus izveidi, un tas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0114" ID="QS0114"/>nozīmē, ka nosacījumi, kas regulē Savienības pilsoņa iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nav, ir vienādi visās dalībvalstīs<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080725">2008. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Metock</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:449">EU:C:2008:449</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Visbeidzot – manā ieskatā ir svarīgi atgādināt, ka juridiskais statuss, kas ir atzīts trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar direktīvām, kuras ir pieņemtas atbilstoši kopējai politikai imigrācijas tiesību jomā, un Savienības pilsoņu un trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir viņu ģimenes locekļi, statuss <HT TYPE="ITALIC">ir divi dažādi statusi, kas balstīti uz atšķirīgu juridisko loģiku</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><P>Skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ryanair Designated Activity Company</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑754/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:131">EU:C:2020:131</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Proti, ņemot vērā<?PAGE NO="29"?> kompetenču piešķiršanas principu, ar Savienības tiesībām nodrošinātais aptvērums un aizsardzība abiem statusiem nav vienāda: Savienības imigrācijas tiesību jomā trešās valsts valstspiederīgajam nav tādu pašu tiesību kā Savienības pilsonim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P>Tomēr ir jāatgādina, ka trešo valstu valstspiederīgie imigrācijas tiesību jomā citastarp var atsaukties uz Hartu, ciktāl tā ir piemērojama Savienības tiesību piemērošanas jomā. Attiecībā uz Direktīvu 2003/86 šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE>Y. Z. u.c. (Krāpšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑557/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:203">EU:C:2019:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šī atšķirība ietekmē arī šo divu kategoriju tiesību subjektu ģimenes locekļu juridisko statusu, tostarp ar Direktīvām 2003/86 un 2004/38 izveidotajās sistēmās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Sekojot šādai domu gaitai, doktrīnā tiek uzskatīts, ka Līgumos paredzētā nošķiršana starp Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem ir vairāk nekā semantiska, jo tā atspoguļo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0115" ID="QS0115"/>konstitucionālu sadalījumu, kas ir Eiropas projekta pamatā<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/>, ciktāl tā atklāj būtisku atšķirību starp Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām uz brīvu pārvietošanos un līdzvērtīgu garantiju neesamību Līgumu līmenī attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>Thym, D., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0116" ID="QS0116"/>Legal Framework for EU Entry and Border Control Policies<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/>, no: K. Hailbronner un D. Thym (red.), <HT TYPE="ITALIC">EU Immigration and Asylum Law. Commentary</HT>, 2. izdevums, C. H. Beck/Hart Publishing/Nomos, Minhene/Oksforda/Bādenbādene, 2016, 272. lpp., it īpaši 285. lpp. Šajā pašā darbā skat. arī Hailbronner, K. un Thym, D. <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0117" ID="QS0117"/>Introduction: EU Immigration and Asylum Law: Constitutional Framework and Principles for Interpretation<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/>, minēts iepriekš, it īpaši 4. lpp.: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0118" ID="QS0118"/>Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas konceptuālā autonomija apstiprina, ka Eiropas tiesības imigrācijas un patvēruma jomā neatspoguļo Savienības pilsoņu mobilitātes sistēmu. Gluži pretēji, imigrācijas tiesībām un patvēruma tiesībām šodien ir raksturīga virkne dažādu mērķu, kas noteikti Savienības līgumos, kuri ir tikuši ieviesti ar Lisabonas līgumu.<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/></P></NOTE> kopējās imigrācijas politikas ietvaros.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>No šīm atšķirībām attiecīgo jomu principos un mērķos izriet, ka konkrētās situācijas principā nav salīdzināmas. Tomēr, lai papildinātu šo situāciju salīdzināmības izvērtējumu, man ir jāpievēršas attiecīgi Direktīvu 2003/86 un 2004/38 regulējuma priekšmetu un mērķu analīzei.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2003/86 un 2004/38: divi atšķirīgi regulējumi, kuru pamatā ir atšķirīgi mērķi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">i)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ar Direktīvu 2003/86 izveidotais režīms</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Direktīva 2003/86 iekļaujas Savienībai ar LESD 79. pantu uzticētajā uzdevumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P>Skat. šo secinājumu 121. punktu.</P></NOTE>. Precīzāk, šī direktīva tika pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 63. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kas kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir kļuvis par LESD 79. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurš attiecas uz kopējo imigrācijas politiku. Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 1. pantu tās mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 3. panta 3. punktu tā neattiecas uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem.</P></NOTE>. Turklāt no šīs direktīvas 4. apsvēruma izriet, ka tās vispārējais mērķis ir atvieglot trešo valstu valstspiederīgo integrāciju dalībvalstīs, dodot iespēju uz ģimenes dzīvi, izmantojot ģimenes atkalapvienošanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0117"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE>Y. Z. u.c. (Krāpšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑557/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:203">EU:C:2019:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā vispirms atgādināšu, ka tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos Direktīvā 2003/86 ir pakļautas <HT TYPE="ITALIC">stingriem nosacījumiem</HT> gan attiecībā uz apgādnieku, gan viņa laulāto. Tādējādi ar šo direktīvu izveidotajā sistēmā tā saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu ir piemērojama, ja apgādniekam ir kādas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja ar derīguma termiņu vismaz viens gads un ja viņam ir pamatotas izredzes saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Šajā gadījumā<?PAGE NO="30"?> Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis atļauj apgādnieka laulātā ieceļošanu un uzturēšanos saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot minētās direktīvas IV nodaļā un 16. pantā paredzētos nosacījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT>Turpinot – attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">apgādniekam izvirzītajiem nosacījumiem</HT> būtu jāatgādina, ka ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma iesniegšanas gadījumā attiecīgā dalībvalsts ir tiesīga no pieteikumu iesniegušā laulātā pieprasīt sniegt pierādījumus, ka apgādniekam ir pajumte, veselības apdrošināšana un stabili un pastāvīgi ienākumi, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0118"><P>Skat. Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punktu.</P></NOTE>. Šajā ziņā attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde citastarp var atsaukt ģimenes atkalapvienošanās atļauju, ja apgādniekam vairs nav stabilu un pastāvīgu ienākumu Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0119"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160421">2016. gada 21. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Khachab</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑558/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:285">EU:C:2016:285</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Turklāt dalībvalsts var pieprasīt, lai apgādnieks būtu likumīgi uzturējies tās teritorijā laikposmu, kas nevar būt ilgāks par diviem gadiem pirms viņa ģimenes locekļu pievienošanās viņam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0120"><P>Skat. Direktīvas 2003/86 8. panta pirmo daļu.</P></NOTE>, un lai viņam ir pietiekami ienākumi, lai uzturētu savu ģimeni visā uzturēšanās laikā tās teritorijā, tas ir, līdz brīdim, kad ģimenes locekļi iegūst savu, no apgādnieka uzturēšanās atļaujas neatkarīgu uzturēšanās atļauju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0121"><P>Skat. Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punktu. Skat. arī ģenerāladvokāta P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Khachab</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑558/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:852">EU:C:2015:852</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Visbeidzot saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">nosacījumiem, kas izvirzīti ģimenes locekļiem</HT>, attiecībā uz kuriem tiek lūgta ģimenes atkalapvienošanās, dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2003/86 7. panta 2. punktu var pieprasīt trešo valstu valstspiederīgajiem īstenot integrācijas pasākumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0122"><P>Par pienākumu nokārtot sabiedriskās integrācijas pārbaudījumu skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>K un A</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑153/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:453">EU:C:2015:453</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ievērojot valsts tiesību aktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131.</NO.P><TXT>Precīzāk, attiecībā uz Direktīvas 2003/86 15. pantu norādāms – no šīs direktīvas 15. apsvēruma izriet, ka šā panta mērķis ir veicināt trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir laulājušies ar citu trešās valsts valstspiederīgo, integrāciju laulības šķiršanas gadījumā. Šajā kontekstā minētās direktīvas 15. panta 3. punktā ir paredzēts, ka citastarp šķiršanās vai atšķiršanas gadījumā patstāvīgu uzturēšanās atļauju <HT TYPE="ITALIC">var</HT> izsniegt, vajadzības gadījumā iesniedzot pieteikumu, personām, kas ieceļojušas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos. Šajā tiesību normā ir arī paredzēts, ka dalībvalstis pieņem noteikumus, kas nodrošina patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu īpaši sarežģītu apstākļu gadījumā. Šajā ziņā precizējams, ka saskaņā ar šīs pašas direktīvas 15. panta 4. punktu patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanai un derīguma termiņam piemērojamos noteikumus <HT TYPE="ITALIC">paredz valsts tiesību aktos</HT>. Proti, Tiesa jau ir atzinusi, ka, Direktīvas 2003/86 15. panta 4. punktā ieviešot atsauci uz valsts tiesībām, Savienības likumdevējs ir norādījis, ka tas atstāj katras dalībvalsts ziņā noteikt nosacījumus patstāvīgas uzturēšanās atļaujas izsniegšanai trešās valsts valstspiederīgajam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0123"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181107">2018. gada 7. novembris</DATE>, <NAME.CASE>C un A</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑257/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:876">EU:C:2018:876</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Manā ieskatā šī rīcības brīvība attiecas uz patstāvīgu uzturēšanās tiesību piešķiršanu šīs direktīvas 15. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="31"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132.</NO.P><TXT>Turklāt būtiski norādīt, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts noraidīt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā vai attiecīgā gadījumā atsaukt ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju vai atteikties to pagarināt, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0119" ID="QS0119"/><HT TYPE="ITALIC">ja apgādnieks un viņa/viņas ģimenes loceklis(‑ļi) vairs faktiski nedzīvo laulības vai ģimenes dzīvi</HT><QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0124"><P>Mans izcēlums. Savukārt tā tas nav trešās valsts valstspiederīgā, Savienības pilsoņa laulātā, gadījumā. Šajā ziņā skat. spriedumus, 1985. gada 13. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diatta</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>267/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:67">EU:C:1985:67</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ogieriakhi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑244/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2068">EU:C:2014:2068</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī šo secinājumu 71. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133.</NO.P><TXT>Tomēr atsaukšana vai pagarināšanas atteikums nedrīkstētu notikt automātiski. Proti, kā to atzinusi Tiesa, no vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0120" ID="QS0120"/>var [..] atsaukt<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/> lietojuma šajā tiesību normā izriet, ka attiecībā uz šo atsaukšanu dalībvalstīm ir rīcības brīvība. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2003/86 17. pantu attiecīgajai dalībvalstij vispirms <HT TYPE="ITALIC">ir</HT> jāveic individualizēta konkrēto ģimenes locekļu situācijas pārbaude, īstenojot līdzsvarotu un saprātīgu visu iesaistīto interešu izvērtējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0125"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE>Y. Z. u.c. (Krāpšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑557/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:203">EU:C:2019:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Turklāt uzturēšanās atļaujas atsaukšanas pasākumi ir jānosaka atbilstoši pamattiesībām, tostarp Hartas 7. pantā garantētajām tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0126"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE>Y. Z. u.c. (Krāpšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑557/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:203">EU:C:2019:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Skat. arī Direktīvas 2003/86 2. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134.</NO.P><TXT>Tādējādi dalībvalstīm ir jāievēro samērīguma princips un Savienības likumdevēja izvirzītie mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0127"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181107">2018. gada 7. novembris</DATE>, <NAME.CASE>C un A</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑257/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:876">EU:C:2018:876</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas nozīmē, kā to pamatoti uzsvērusi Komisija, ka pat tad, ja valsts iestādes – Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos – pakļauj patstāvīgas atļaujas piešķiršanu būtiskiem nosacījumiem, tām šie nosacījumi ir jāatvieglo vai pat nav jāpiemēro, ja konkrētajos lietas apstākļos to prasa samērīguma principa ievērošana vai prasība neapdraudēt šīs direktīvas 15. panta mērķus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0128"><P>Skat. Direktīvas 2003/86 15. apsvērumu. Skat. arī šo secinājumu 131. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135.</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevēja griba ir bijusi nevis garantēt trešo valstu valstspiederīgajiem atvasinātas uzturēšanās tiesības, bet gan garantēt viņiem iespēju lūgt uzturēšanās atļauju, kuras izsniegšana un saglabāšana ir ierobežota ar noteikumiem, kuru mērķis ir noteikt vispārējo kārtību tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanai. Šādi rīkojoties, Savienības likumdevējs ir nodrošinājis valstu tiesību aktu tuvināšanu migrācijas jomā, pamatojoties uz LESD 79. pantā piešķirto kompetenci.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">ii)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ar Direktīvu 2004/38 izveidotais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136.</NO.P><TXT>Direktīva 2004/38 ir pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 12., 18., 40., 44. un 52. pantu (tagad attiecīgi – LESD 18., 21., 46., 50. un 59. pants), un tās mērķis ir atvieglot Savienības pilsoņiem ar LESD 21. panta 1. punktu tieši piešķirto pamattiesību un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu, kā arī nostiprināt šīs tiesības. Šīs direktīvas 5. apsvērumā ir uzsvērts, ka minētās tiesības būtu jāpiešķir arī šo pilsoņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no to valstspiederības, lai tās varētu īstenot, ievērojot objektīvus cieņas nosacījumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0129"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171114">2017. gada 14. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lounes</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑165/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:862">EU:C:2017:862</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">McCarthy</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑202/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2450">EU:C:2014:2450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. It īpaši – laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasinātās uzturēšanās tiesības var izrietēt vienkārši no laulības ar Savienības pilsoni, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0130"><P>Skat. Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktu un 3. panta 1. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="32"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā Direktīvā 2004/38 paredzētā sistēma reglamentē Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļu pārvietošanās brīvību kopš viņu ieceļošanas Savienībā brīža un – attiecīgā gadījumā – līdz viņu izceļošanai no tās. Tātad uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī šajā direktīvā tiek reglamentētas pakāpeniskā veidā un noved pie pastāvīgās uzturēšanās tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0131"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ziolkowski</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Szeja</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑424/10 un C‑425/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:866">EU:C:2011:866</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2014. gada 16. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Onuekwere</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑378/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:13">EU:C:2014:13</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180417">2018. gada 17. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>B un <HT TYPE="ITALIC">Vomero</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑316/16 un C‑424/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:256">EU:C:2018:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tā, vispirms norādāms, ka attiecībā uz Direktīvas 2004/38 6. pantā paredzētajām tiesībām uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem nav nedz izvirzīti nekādi nosacījumi, nedz noteikta vēl kādas citas formalitātes ievērošana, izņemot prasību par derīgas personas apliecības vai pases esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0132"><P>Saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 1. punktu šīs tiesības tiek saglabātas, ja Savienības pilsoņi vai viņu ģimenes locekļi nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.</P></NOTE>. Turpinot – tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus ir pakļautas šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0133"><P>Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 14. panta 2. punktu Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem šīs uzturēšanās tiesības ir, ja viņi atbilst tostarp šīs direktīvas 7. pantā paredzētajiem nosacījumiem, kuru mērķis ir novērst to, ka viņi kļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.</P></NOTE>. Visbeidzot – pastāvīgās uzturēšanās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0134"><P>Precīzāk, no Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta izriet, ka uz pastāvīgās uzturēšanās tiesībām neattiecina šīs direktīvas III nodaļā paredzētos nosacījumus.</P></NOTE> minētās direktīvas 16. pantā ir paredzētas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējas dalībvalsts teritorijā piecus gadus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0135"><P>Tomēr, atkāpjoties no Direktīvas 2004/38 16. panta, pastāvīgās uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī pirms šā nepārtrauktā piecu gadu uzturēšanās laikposma beigām ir paredzētas darba ņēmējiem, kuri ir izbeiguši savu darbību uzņēmējā dalībvalstī, un viņu ģimenes locekļiem, kuri atbilst šīs direktīvas 17. pantā paredzētajiem nosacījumiem.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138.</NO.P><TXT>Šajā ziņā būtu norādāms, ka LESD 21. panta 1. punkts un Direktīvas 2004/38 normas trešo valstu valstspiederīgajiem nepiešķir nekādas patstāvīgas tiesības. Iespējamās tiesības, kas šādiem valstspiederīgajiem ir piešķirtas ar Savienības tiesību normām par Savienības pilsonību, ir tiesības, kuras ir atvasinātas no Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvības tiesību izmantošanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0136"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">McCarthy</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑202/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2450">EU:C:2014:2450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tomēr šīs direktīvas 12. un 13. pantā Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības tiek saglabātas divu veidu atšķirīgās situācijās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0137"><P>Skat. šo secinājumu 54.–58. punktu.</P></NOTE>, proti, attiecīgi, kad Savienības pilsonis mirst vai izceļo un kad notiek šķiršanās, laulības atzīšana par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0138"><P>Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 18. pantu Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kas minēti šīs direktīvas 12. panta 2. punktā un 13. panta 2. punktā un kuri atbilst šajās tiesību normās paredzētajiem nosacījumiem, iegūst pastāvīgās uzturēšanās tiesības pēc tam, kad ir likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus. Par minētās direktīvas 12. un 13. pantu skat. manu analīzi par šīs pašas direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamību šo secinājumu 53.–58. punktā.</P></NOTE>. Lai gan šīs situācijas neietekmē Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, ja viņi ir kādas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0139"><P>Neskarot Direktīvas 2004/38 12. panta 1. punkta otro daļu, kurā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0121" ID="QS0121"/>pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajām personām jāatbilst 7. panta 1. punkta a), b), c) vai d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/>, kā arī šīs direktīvas 13. panta 1. punkta otro daļu, kurā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0122" ID="QS0122"/>pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajām personām jāatbilst 7. panta 1. punkta a), b), c) vai d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/>.</P></NOTE>, tas tā nav attiecībā uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, kuriem ir jāatbilst noteiktiem īpašiem nosacījumiem, lai saglabātu savas atvasinātās uzturēšanās tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139.</NO.P><TXT>Kā tas izriet no Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta, īpaši nosacījumi laulības šķiršanas gadījumā ir piemērojami trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir Savienības pilsoņa laulātais. Proti, kā esmu to jau precizējis, viņam, lai saglabātu savas uzturēšanās tiesības, ir jāietilpst kādā no alternatīvajām situācijām, kas paredzētas šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmajā daļā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0140"><P>Atgādināšu, ka no manas analīzes par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta piemērojamību izriet, ka persona tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Skat. šo secinājumu 36.–93. punktu.</P></NOTE>. Gadījumā, ja viņš vēl nav ieguvis pastāvīgās uzturēšanās tiesības, Savienības likumdevējs šīs<?PAGE NO="33"?> tiesību normas otrajā daļā ir paredzējis viņa uzturēšanās tiesību saglabāšanu tikai personisku iemeslu dēļ un tikai tad, ja viņš atbilst tajā paredzētajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam par pietiekamu iztikas līdzekļu esamību. Šie nosacījumi būtībā ir līdzvērtīgi tiem nosacījumiem, kuri saskaņā ar Direktīvas 2004/38 13. panta 1. punkta otro daļu Savienības pilsoņa laulātajam, kuram ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir jāizpilda pirms viņa pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0141"><P>Tomēr lietderības vajadzībām uzsveru, ka tāda trešās valsts valstspiederīgā – Savienības pilsoņa laulātā – situācija, kurš ir vardarbības ģimenē upuris un kuram, tā kā viņam nav pietiekamu līdzekļu un veselības apdrošināšanas, ir jāatstāj uzņēmējas dalībvalsts teritorija un jāatgriežas trešā valstī, principā nav salīdzināma ar tāda Savienības pilsoņa situāciju, kurš ir Savienības pilsoņa laulātais, kurš ir vardarbības ģimenē upuris un kuram tādos pašos apstākļos ir jāatstāj uzņēmējas dalībvalsts teritorija un jāatgriežas tajā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir. Proti, nav noliedzams, ka trešās valsts valstspiederīgā – vardarbības ģimenē upura – izceļošanai uz trešo valsti ir daudz nozīmīgākas sekas saistībā ar saikņu ar uzņēmēju dalībvalsti saraušanu nekā Savienības pilsoņa – vardarbības ģimenē upura – izceļošanai uz dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir, vai uz citu dalībvalsti.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kā to savos apsvērumos pamatoti ir uzsvērusi Komisija, tomēr ir iespējams, ka īpašos gadījumos – it īpaši tad, ja vardarbības ģimenē dēļ, ko Savienības pilsonis ir veicis attiecībā uz savu laulāto, trešās valsts valstspiederīgo, šo nosacījumu piemērošana neļautu sasniegt šajā tiesību normā paredzētos mērķus vai būtu pretrunā samērīguma principam, – valsts iestādēm var nākties mīkstināt vai attiecīgā gadījumā pat nepiemērot minētās tiesību normas nosacījumus. Tātad ir pieļaujama zināma elastība, lai risinātu situācijas, kurās laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, ir jāiegūst nepieciešamā kvalifikācija, lai atrastu darbu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141.</NO.P><TXT>Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 37. pantu attiecībā uz šajā direktīvā minētajām personām dalībvalstis var piemērot labvēlīgākus normatīvos un administratīvos aktus. Kā to ir precizējusi arī Komisija, valsts tiesību normu vai administratīvo praksi, kas konkrētā gadījumā, kad to prasa apstākļi, ļauj mīkstināt vai nepiemērot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētos nosacījumus, tostarp nosacījumu par pietiekamu iztikas līdzekļu esamību, nevar uzskatīt par pretēju šīs direktīvas mērķim. Tāpat ir jāatgādina, ka 15. apsvērumā ir precizēts – šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt tiesisko aizsardzību trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņu laulātajiem, kuri ir cietuši no vardarbības ģimenē, tostarp šķiršanās gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142.</NO.P><TXT>No šiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību dalībvalstu teritorijā konstitucionālo raksturu, kas ir tieši piešķirtas ar Līgumiem – un kas ir tiesības, kurām ir pastiprinātas garantijas un kurām ir paredzēts kļūt par pastāvīgām Direktīvā 2004/38 izveidotajā sistēmā –, ir ne tikai loģiski, bet arī leģitīmi, ka šķiršanās gadījumā Savienības pilsoņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, lai viņš saglabātu savas atvasinātās uzturēšanās tiesības, saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 2. punkta otro daļu ir piemērojami vismaz līdzvērtīgi nosacījumi tiem, kādi ir izvirzīti Savienības pilsoņa laulātajam, kurš ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143.</NO.P><TXT>Līdz ar to, ņemot vērā konstatētās atšķirības, pirmkārt, starp sistēmām, kas izveidotas ar Direktīvām 2003/86 un 2004/38 – kurām ir atšķirīgi juridiskie pamati un mērķi, kas pamato atšķirīgu Savienības pilsoņu laulāto, trešo valstu valstspiederīgo, un trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir laulājušies ar citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, juridisko statusu –, un, otrkārt, starp mērķiem, kas sasniedzami ar Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu un Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktu, ir jāsecina, ka attiecīgās situācijas nav salīdzināmas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="34"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Starpsecinājums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144.</NO.P><TXT>No aplūkoto situāciju salīdzināmības izvērtējuma izriet, ka tās ir acīmredzami atšķirīgas. Tādējādi trešo valstu valstspiederīgo, Savienības pilsoņu laulāto, tiesiskais statuss ir atvasināts no konstitucionālā līmenī Līgumos garantētām tiesībām, un šis statuss ir pakļauts Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem, kuri dalībvalstīm ir jāievēro. Savukārt to trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir citu trešo valstu valstspiederīgo laulātie, ir balstīts uz saskaņošanas kompetenci, un tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz Direktīvā 2003/86 paredzētajiem nosacījumiem. Līdz ar to tiesības, kas izriet no šajās divās direktīvās ietvertajiem regulējumiem, atšķiras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145.</NO.P><TXT>Šie apsvērumi ļauj secināt, ka abas aplūkotās situācijas nav salīdzināmas. Līdz ar to atšķirīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cietuši no vardarbības ģimenē no viņu laulātā puses, atkarībā no tā, vai viņi ir tikuši apvienoti ģimenē ar Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo, nepārkāpj Hartas 20. pantā nostiprinātās trešo valstu valstspiederīgo, kuri ietilpst vienā vai otrā situācijā, tiesības uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0123" ID="QS0123"/>vienlīdzīgu attieksmi<QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz <HT TYPE="ITALIC">Conseil du contentieux des étrangers</HT> (Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu ierosinu Tiesai atbildēt šādi:</TXT><P>Prejudiciālā jautājuma izskatīšanā nav atklāti nekādi apstākļi, kas, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā noteikto, varētu ietekmēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="77" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 158, 77. lpp.</REF.DOC.OJ>), 13. panta 2. punkta spēkā esamību.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>