<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-66/20</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62020CC0066</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:200">EU:C:2021:200</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>14</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>14</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Campos Sánchez</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Bordona</HT> secinājumi – Lieta C‑66/20</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Finanzamt für Steuerstrafsachen und Steuerfahndung Münster</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">M. Campos Sánchez‑Bordona</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20210311">2021. gada 11. martā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – spāņu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑66/20</HT></P><P>XK,</P><P>piedaloties</P><P><HT TYPE="ITALIC">Finanzamt für Steuerstrafsachen und Steuerfahndung Münster</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Procura Distrettuale della Repubblica presso il Tribunale ordinario di Trento</HT> (Trento tiesai piesaistītā republikas apgabala prokuratūra, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Pilnvaras vērsties ar prejudiciāliem jautājumiem saskaņā ar LESD 267. pantu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2014/41/ES</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas izmeklēšanas rīkojums krimināllietās</KEYWORD><KEYWORD>Izdevējiestāde</KEYWORD><KEYWORD>Administratīvā iestāde, kas kriminālprocesos saistībā ar pārkāpumiem nodokļu jomā nozīmēta kā prokuratūra</KEYWORD><KEYWORD>Prasība par apstiprināšanu tiesā</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Vai Vācijas administratīvā iestāde<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Šajā gadījumā tā ir <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt für Steuerstrafsachen und Steuerfahndung Münster</HT> (Minsteres Nodokļu krimināllietu un nodokļu izmeklēšanas Finanšu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</P></NOTE>, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarota īstenot prokuratūras tiesības un pienākumus attiecībā uz konkrētiem pārkāpumiem, var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>EIR<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), nesaņemot Direktīvas 2014/41/ES 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā prasīto apstiprinājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="130" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 130, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Būtībā šādu jautājumu Tiesai uzdod Itālijas prokuratūra<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P><HT TYPE="ITALIC">Procura Distrettuale della Repubblica presso il Tribunale Ordinario di Trento</HT> (Trento tiesai piesaistītā republikas apgabala prokuratūra, Itālija; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>Trento prokuratūra<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>).</P></NOTE>, kas ir saņēmusi vienas no šādām Vācijas iestādēm izdotu EIR, par kura atzīšanu un izpildi tai ir jālemj. Pirms tiks kliedētas šīs šaubas, vispirms ir jānoskaidro, vai Trento prokuratūra ir tiesīga izmantot tiesu iestāžu sadarbības mehānismu, kas izveidots ar LESD 267. pantu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tādējādi Tiesai atkal ir jāizskata jautājums par to, vai prokuratūra ir uzskatāma par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>tiesu iestādi<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Par prokuratūras kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>tiesu iestādes<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> pilnvarām izdot Eiropas apcietināšanas orderi (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>EAO<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) Tiesa ir lēmusi <DATE ISO="20190527">2019. gada 27. maija</DATE> spriedumā OG un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑508/18 un C‑82/19 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:456">EU:C:2019:456</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>spriedums OG un PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra)<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) un <DATE ISO="20190527">2019. gada 27. maija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>PF (Lietuvas ģenerālprokurors)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑509/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:457">EU:C:2019:457</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Par prokuratūras kompetenci izdot EIR tā ir lēmusi arī <DATE ISO="20201208">2020. gada 8. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Staatsanwaltschaft Wien</HT> (Viltoti pārveduma rīkojumi)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑584/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:1002">EU:C:2020:1002</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Staatsanwaltschaft Wien</HT> (Viltoti pārveduma rīkojumi)<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>).</P></NOTE>, bet tagad no pilnīgi jauna skatpunkta. Būs jānoskaidro: a) vai šī iestāde ir tiesīga iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz EIR;<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Lietā, kurā tā uz šo jautājumu atbildēja noraidoši, tika pasludināts <DATE ISO="19961212">1996. gada 12. decembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>X</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑74/95 un C‑129/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:491">EU:C:1996:491</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>spriedums X<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>).</P></NOTE> un b) vai administratīvo iestādi, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piešķirtas prokuratūras pilnvaras veikt kriminālvajāšanu par noteiktiem pārkāpumiem, var pielīdzināt prokuratūrai attiecībā uz EIR izdošanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības – Direktīva 2014/41</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Direktīvas 12. un 15. apsvērums ir formulēts šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>(12)</NO.P><TXT>Izdodot EIR, izdevējiestādei īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai nodrošinātu Eiropas Savienības pamattiesību hartas (Hartas) 48. pantā noteikto tiesību pilnīgu ievērošanu. Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā ir pamattiesību stūrakmens krimināltiesību telpā, kā atzīts Hartā. Jebkuram šādu tiesību ierobežojumam ar izmeklēšanas pasākumu, kurš noteikts saskaņā ar šo direktīvu, būtu pilnīgi jāatbilst prasībām, kas paredzētas Hartas 52. pantā attiecībā uz nepieciešamību, proporcionalitāti un tās mērķiem, it īpaši vajadzību aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.</TXT></NP></ITEM></CONSID><P>[..]</P><CONSID><ITEM><NP><NO.P>(15)</NO.P><TXT>Šī direktīva būtu jāīsteno, ņemot vērā [..] Direktīvu 2010/64/ES [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20101020">2010. gada 20. oktobris</DATE>) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="280" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 280, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>, 2012/13/ES [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20120522">2012. gada 22. maijs</DATE>) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="142" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 142, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT> un 2013/48/ES [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20131022">2013. gada 22. oktobris</DATE>) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="294" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 294, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>, kas attiecas uz procesuālajām tiesībām kriminālprocesā.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></TXT></NP></ITEM></CONSID></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Direktīvas 1. pantā (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>[EIR] un pienākums to izpildīt<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>[EIR] ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>izdevējvalsts<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>izpildvalsts<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.</ALINEA><ALINEA>EIR var arī izdot, lai iegūtu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Direktīvas 2. panta c) punktā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>izdevējiestāde<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> ir definēta šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>i)</NO.P><TXT>tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta, vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu. Turklāt, pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību EIR izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā. Ja EIR ir apstiprinājusi tiesu iestāde, šo iestādi arī var uzskatīt par izdevējiestādi EIR nosūtīšanas mērķiem.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Direktīvas 6. pantā (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="006.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga ar 4. pantā minētās tiesvedības nolūku, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības; un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>EIR norādīto izmeklēšanas pasākumu(‑us) tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="006.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="006.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Direktīvas 9. pantā (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>Atzīšana un izpilde<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>) ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="009.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Izpildiestāde atzīst saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nosūtītu EIR, neprasot nekādas papildu formalitātes, un nodrošina tā izpildi tieši tāpat un atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde, ja vien minētā iestāde nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem EIR neatzīšanas vai nepildīšanas pamatiem vai uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem izpildes atlikšanas pamatiem.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="009.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Izpildiestāde ievēro formalitātes un procedūras, ko nepārprotami norādījusi izdevējiestāde, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi un ja minētās formalitātes un procedūras nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="009.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ja izpildiestāde ir saņēmusi EIR, ko izdevējiestāde [..] nav izdevusi saskaņā ar 2. panta c) punkta noteikumiem, izpildiestāde EIR nosūta atpakaļ izdevējvalstij.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Direktīvas 11. pantā ir minēti <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>neatzīšanas vai neizpildes pamati<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vācijas tiesības – Abgabenordnung (Nodokļu kodekss)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Nodokļu kodeksa 386. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="386.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja rodas aizdomas par pārkāpumu nodokļu jomā, izmeklēšanu veic nodokļu iestāde. Šajā iedaļā iestāde ir <HT TYPE="ITALIC">Hauptzollamt</HT> [Galvenā muitas pārvalde], <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> [Finanšu pārvalde], <HT TYPE="ITALIC">Bundeszentralamt für Steuern</HT> [Federālā centrālā nodokļu pārvalde] un <HT TYPE="ITALIC">Familienkasse</HT> [Ģimenes pabalstu kase].</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="386.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Nodokļu iestāde veic izmeklēšanu neatkarīgi, ievērojot 399. panta 1. punktā, 400. un 401. pantā noteiktos ierobežojumus, ja nodarījums</ALINEA><ALINEA><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>ir tikai pārkāpums nodokļu jomā vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>ir tāds, ka ar to tika pārkāpti citi krimināltiesību akti, un šis pārkāpums ietekmē Baznīcas nodokļus vai citus publiskus ieņēmumus attiecībā uz aprēķina bāzi, neto nodokļu bāzi vai nodokļu summu.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="386.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šā panta 2. punktu nepiemēro, ja ir pieņemts lēmums piemērot apcietinājumu kriminālvajāšanai nodotajai personai vai par tās turēšanu apsardzībā tās izdarīto nodarījumu dēļ.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="386.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Nodokļu iestāde jebkurā brīdī var nodot lietu prokuratūrai. Prokuratūra var pārņemt lietu jebkurā brīdī. Abos gadījumos prokuratūra, vienojoties ar nodokļu iestādi, var nodot atpakaļ lietu nodokļu iestādei.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>Ja nodokļu iestāde rīkojas neatkarīgi saskaņā ar 386. panta 2. punktu, tā īsteno tādas pašas tiesības un pienākumus, kas izmeklēšanas stadijā ir piešķirtas prokuratūrai.<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. martā</DATE> Vācijas Republikas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā attiecībā uz Vācijas administratīvo iestāžu izdotajiem EIR sniedza šādu deklarāciju:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>Atbilstoši direktīvas [2014/41] 2. panta c) punktam Vācijas administratīvo iestāžu lūgumi parasti ir jāapstiprina prokuratūrai, kas ir piesaistīta apgabaltiesai, kuras jurisdikcijā atrodas administratīvā iestāde. Tomēr federālās zemes var piešķirt apstiprināšanas pilnvaras tiesai vai citādi vietējā līmenī regulēt prokuratūras apstiprināšanas pilnvaras. Tiesu iestādēm vai tiesām nav jāapstiprina pieprasījumi, ko iesniegušas Vācijas nodokļu iestādes, kurām saskaņā ar Vācijas Nodokļu kodeksa 386. panta 2. punktu ir pilnvaras veikt kriminālizmeklēšanu. Šādos gadījumos nodokļu iestādes īsteno prokuratūras tiesības un pienākumus saskaņā ar Vācijas Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktu [..] un rīkojas kā tiesu iestāde Direktīvas [2014/41] 2. panta c) punkta izpratnē.<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Itālijas tiesības – Leģislatīvais dekrēts Nr. 108/17<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Leģislatīvais dekrēts Nr. 108/17. Norme di attuazione della direttiva 2014/41/UE del Parlamento europeo e del Consiglio, del <DATE ISO="20140403">3 aprile 2014</DATE>, relativa all’ordine europeo di indagine penale (<DATE ISO="20170621">2017. gada 21. jūnija</DATE> Leģislatīvais dekrēts Nr. 108/17 – Direktīvas 2014/41/ES [..] īstenošanas noteikumi; <DATE ISO="20170713">2017. gada 13. jūlija</DATE> GURI Nr. 162).</P></NOTE></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Leģislatīvā dekrēta 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>apgabala, kurā ir jāveic pieprasītās darbības, galvaspilsētas tiesas prokurors ar motivētu lēmumu atzīst izmeklēšanas rīkojumu trīsdesmit dienu laikā no tā saņemšanas vai citā izdevējiestādes norādītā termiņā un katrā ziņā ne vēlāk kā sešdesmit dienu laikā<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Tā 5. panta 1. punktā ir piebilsts, ka, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>ja izdevējiestāde lūdz tiesnesim veikt attiecīgo darbību vai ja lūgtā darbība saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem ir jāveic tiesnesim, prokurors atzīst izmeklēšanas rīkojumu un lūdz izmeklētājtiesnesi to izpildīt<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 10. panta 3. punktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>izmeklēšanas rīkojumu, kuru izdevusi iestāde, kas nav tiesu iestāde, vai kuru nav apstiprinājusi tiesu iestāde, nosūta atpakaļ izdevējiestādei<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Faktiskie apstākļi, tiesvedība un uzdotais jautājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><DATE ISO="20191114">2019. gada 14. novembrī</DATE> Trento prokuratūra saņēma EIR, kuru tajā pašā dienā saskaņā ar Vācijas Nodokļu kodeksa 369. un 370. pantu bija izdevusi Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT>, lūdzot veikt kratīšanu dažās komerctelpās saistībā ar izmeklēšanu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>EIR bija parakstījis Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> ģenerāldirektors, un to nebija apstiprinājusi tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><DATE ISO="20191220">2019. gada 20. decembrī</DATE> Trento prokuratūra apstiprināja Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT>, ka tā bija saņēmusi EIR, un nosūtīja tai vēstuli, kurā lūdza šī EIR eksemplāru, ko būtu apstiprinājusi tiesu iestāde. Trento prokuratūras ieskatā apstiprinājums bija nepieciešams, jo izdevējiestāde bija administratīva iestāde.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT><DATE ISO="20200108">2020. gada 8. janvārī</DATE> Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> Trento prokuratūrai paziņoja, ka tiesu iestādei nebija jāapstiprina EIR, jo saskaņā ar Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktu tiesvedībās saistībā ar pārkāpumiem nodokļu jomā <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> pilda prokuratūras funkcijas un ka tā ir kvalificējama kā tiesu iestāde Direktīvas 2014/41 2. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos Trento prokuratūra uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>Vai [..] Direktīvas 2014/41 [..] 2. panta [..] c) punkta ii) apakšpunkts, ciktāl tajā ir paredzēts, ka izdevējiestāde var būt arī <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, tomēr nosakot, ka šādā gadījumā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij atbrīvot administratīvo iestādi no pienākuma apstiprināt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kvalificējot minēto administratīvo iestādi kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>tiesu iestādi direktīvas 2. panta izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>?<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/></P></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Trento prokuratūras skatījumā <HT TYPE="ITALIC">pasīvajā</HT> EIR atzīšanas procedūrā saskaņā ar Direktīvas 2014/41 9. pantu un Leģislatīvā dekrēta Nr. 108/17 4. un 10. pantu tai ir uzticēts uzdevums <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>izšķirt strīdu pilnīgi neatkarīgi<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>. Tāpēc tā esot tiesīga iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Attiecībā uz lietas būtību Trento prokuratūra norāda, ka EIR ir obligāti jāizdod vai jāapstiprina tiesu iestādei. Tas izrietot, ņemot vērā analoģiju starp EIR un EAO<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Tos reglamentē Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (<DATE ISO="20020613">2002. gada 13. jūnijs</DATE>) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="190" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 190, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes <DATE ISO="20090226">2009. gada 26. februāra</DATE> Pamatlēmumu 2009/299/TI (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="081" PAGE.FIRST="24" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 81, 24. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, no <DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembra</DATE> sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Özçelik</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Lieta <REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑453/16 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:860">EU:C:2016:860</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Tādējādi ir jānoskaidro, vai tāda administratīvā iestāde kā <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT>, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkrētos gadījumos ir pilnvarota īstenot prokuratūras funkcijas, var izdot EIR bez tiesas apstiprinājuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Pēc Trento prokuratūras domām, risinājums ir jārod, balstoties uz Tiesas judikatūru par EAO, proti, pamatojoties uz to, ka: a) jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>tiesu iestāde<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> ir vienots jēdziens un tas nevar būt atkarīgs no situācijas dažādās dalībvalstīs; un b) minētais jēdziens ir attiecināms tikai uz tām iestādēm, kas nav pakļautas ārējiem, it īpaši izpildvaras, rīkojumiem vai norādījumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts <DATE ISO="20200124">2020. gada 24. janvārī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas, Itālijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu rīkot tiesas sēdi, bet lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz diviem jautājumiem, kas attiecas uz EIR<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Tā jautāja tiem, vai saskaņā ar Savienības tiesībām gadījumā, ja lēmumu par EIR neatzīšanu ir pieņēmusi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>izpildiestāde<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> Direktīvas 2014/41 2. panta d) punkta izpratnē, kas nav tiesnesis vai tiesa, minētajam lēmumam ir jābūt pakļautam kontrolei tiesā.</P></NOTE> kontroli tiesā un piemērojamiem Itālijas tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Itālijas valdībai tika lūgts izskaidrot EIR atzīšanas un izpildes procedūru, ko piemēro prokuratūra, un norādīt, kad tiesnesis vai tiesa, iespējams, tiek uzaicināti iesaistīties minētajā procedūrā un kad to īsteno tikai prokuratūra. Tai tika lūgts arī paskaidrot, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi ir paredzēti valsts tiesību aktos EIR neatzīšanas un neizpildes gadījumā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 267. pantu tikai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>tiesas<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> var – vai tām ir pienākums – iesniegt Tiesai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Līgumu interpretāciju<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> vai Savienības atvasināto tiesību aktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>spēkā esamību un interpretāciju<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos jautājums par to, kas ir jāsaprot ar jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, ir jāatrisina, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesību aktiem: prasības par Savienības tiesību vienotu un vienveidīgu piemērošanu liek to aplūkot kā autonomu jēdzienu, ko neietekmē dažādu valstu tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200121">2020. gada 21. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco de Santander</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑274/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:17">EU:C:2020:17</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Banco de Santander</HT><QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Definējot šī jēdziena tvērumu, Tiesa tradicionāli ņēma vērā virkni faktoru, kas vispirms tika noteikti spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Vaassen‑Göbbels</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19660630">1966. gada 30. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑61/65</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1966:39">EU:C:1966:39</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Vaassen‑Göbbels</HT><QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>).</P></NOTE>. <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>Tiesas<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> statuss tika rezervēts iestādēm, kuras izveidotas kā pastāvīgas iestādes saskaņā ar likumu, kuras piemēro tiesību normas uz sacīkstes principu balstītā procedūrā, kuru jurisdikcija ir obligāta un kuras rīkojas pilnīgi neatkarīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Banco de Santander</HT>, 51. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Principā nupat minētos nosacījumus vienlaikus izpilda tikai dalībvalstu tiesu varas sistēmā integrēti tiesneši un tiesas. Tomēr Tiesa bija diezgan elastīga, vērtējot šo nosacījumu izpildi, un tas ļāva par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>tiesām<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/> atzīt tādas ar tiesu varu nesaistītas iestādes kā profesionālas kolēģijas apelācijas komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19811006">1981. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Broekmeulen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>246/80</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1981:218">EU:C:1981:218</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Broekmeulen</HT><QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>).</P></NOTE> vai pašvaldības sūdzību izskatīšanas komiteja<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011129">2001. gada 29. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">De Coster</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑17/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:651">EU:C:2001:651</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Pret formālismu vērstā Tiesas nostāja šajā jomā tika kritizēta, norādot, ka laika gaitā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Vaassen‑Göbbels</HT> noteiktie priekšnosacījumi tika <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>sagrozīti<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>To nosodīja ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [<HT TYPE="ITALIC">D. Ruiz‑Jarabo Colomer</HT>] secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Umweltanwalt von Kärnten</HT> (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑205/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:397">EU:C:2009:397</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>secinājumi <HT TYPE="ITALIC">Umweltanwalt von Kärnten</HT><QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>), 25. punktā. Pēc viņa domām, judikatūras attīstība izraisīja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>dažnedažādu institūciju sajaukum[u], kas ne vienmēr atbilst [LESD 267. panta] pamatā esošajai izpratnei par tiesu darbību<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Tādējādi viņš aizstāvēja savu nostāju, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>ko bija paudis secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">De Coster</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑17/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:366">EU:C:2001:366</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>secinājumi <HT TYPE="ITALIC">De Coster</HT><QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>), 14. punktā.</P></NOTE>. Tomēr nesen Tiesa grozīja savu iepriekšējo pārmērīgi atļaujošo nostāju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Banco de Santander</HT>, 55. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Faktiski Tiesas judikatūra balstās uz dziļāku iemeslu, kas ir ar LESD 267. pantu izveidotā tiesu iestāžu sadarbības mehānisma pamatā: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>garantēt [Savienības] tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), <DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE> (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2454">EU:C:2014:2454</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>Atzinums 2/13<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>), 174. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Šī mērķa sasniegšanai ir izveidota tiesu sistēma, kuras <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu tieši starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt <HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju</HT> [..], tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību raksturu<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Atzinums 2/13, 176. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>LESD 267. pantā paredzētā tiesvedība ir noteikta kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>tiesnešu dialogs<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> tāpēc, ka tiesnešiem <HT TYPE="ITALIC">parasti</HT> ir pēdējais vārds par tiesību normām, kas iekļautas dalībvalstu tiesību sistēmās. Ja Savienības tiesību normas ietekmē šīs tiesību sistēmas un turpmākās tiesvedības, prejudiciāla nolēmuma tiesvedības ierosināšana Tiesā ir vērsta uz to, lai novērstu ar Savienības tiesībām nesaderīgus galīgus risinājumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Galu galā, tie ir tiesneši, kuri, neatsaucami spriežot tiesu (<HT TYPE="ITALIC">ius dicere</HT>) konkrētajā lietā, garantē, ka normatīvā un lēmumu pieņemšanas procedūra, kas izraisa tiesību sistēmā paredzētā vispārēja un abstrakta tiesiskā regulējuma piemērošanu, ir īstenota šajā tiesiskajā regulējumā noteiktajā kārtībā. Šajā nozīmē atsaucos uz maniem secinājumiem lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>OG un PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑508/18 un C‑82/19 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:337">EU:C:2019:337</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Tāpat secinājumu lietā PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑509/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:338">EU:C:2019:338</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 27. punktā esmu norādījis, ka tiesneša uzdevums ir sacīt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/><HT TYPE="ITALIC">pēdēj[o] vārd[u]</HT>, kas izpaužas kā tiesību sistēmas piemērošana, nodrošinot, ka [tās piedāvātā] atbilde, kurai piemīt <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēks, ir saderīga ar tiesībām un līdz ar to ir spēkā<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>. Kompetence garantēt šī pēdējā vārda tiesiskumu tiesību sistēmā ir tik būtisks tās uzdevums, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/>var sacīt, ka tiesnesim [tiesību sistēma] nav <HT TYPE="ITALIC">līdzeklis</HT>, bet <HT TYPE="ITALIC">mērķis</HT> pats par sevi. Precīzāk, tas ir <HT TYPE="ITALIC">vienīgais mērķis</HT><QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> (turpat, 28. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Iepriekš minētais izskaidro to, ka valsts tiesas vēršas Tiesā, cenšoties rast atbildi uz jautājumiem par to Savienības tiesību normu pareizo nozīmi, kas ietekmē strīdu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Valsts tiesās – izmantojot tiesiskās aizsardzības mehānismus – tiek nodrošināta vienotība attiecībā uz dažādām tiesību interpretācijām, kuras sniedz valsts tiesību sistēmas iestādes, kas nav tiesas (ieskaitot administratīvās iestādes). Galu galā, ir spēkā tikai tās interpretācijas, ko apstiprina tiesu iestādes, tāpēc ir loģiski, ka saskaņā ar LESD 267. pantu tās ir Tiesas dabiski (un ekskluzīvi) sarunu biedri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Taču ir vēl kas vairāk. Kā esmu uzsvēris, mērķis ir saglabāt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>Savienības tiesību interpretācijas vienotību<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Atzinums 2/13, 176. punkts.</P></NOTE>. Ar LESD 267. pantu valsts tiesām tiek sniegts atbalsts to Savienības tiesību normu interpretācijā, kuras tām ir jāpiemēro tajās izskatīto strīdu atrisināšanai. Tomēr tā mērķis ir arī nodrošināt, ka nav tādas Savienības tiesību normas, attiecībā uz kuru nebūtu iespējams saņemt Tiesas apstiprinātu interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>LESD 267. panta mērķis ir novērst to, ka valstu tiesību sistēmās <HT TYPE="ITALIC">iesakņojas</HT> Savienības tiesību interpretācijas, kuras Tiesa nav varējusi apstiprināt. Ja tas tā notiktu, nepareizas interpretācijas risku papildinātu gandrīz neizbēgama Savienības tiesību normu <HT TYPE="ITALIC">interpretāciju</HT> daudzveidība dažādās dalībvalstīs, tādējādi kaitējot Savienības tiesību vienotībai. Tāpēc pēdējās instances valsts tiesām ar LESD 267. pantu ne tikai ir piešķirtas tiesības uzdot prejudiciālus jautājumus, bet arī tām ir noteikts pienākums tos uzdot.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Ja savā judikatūrā Tiesa ir izvēlējusies funkcionālo pieeju, pieņemot izskatīšanai tos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus iesniegušas iestādes, kas nav tiesu iestādes šaurā nozīmē, manuprāt, tas ir tā paša mērķa dēļ. Ja valsts tiesību sistēmā šo iestāžu aktus nevar pārsūdzēt tiesā, rodas risks konsolidēt galīgas Savienības tiesību interpretācijas bez Tiesas iesaistīšanās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Proti, kā esmu norādījis iepriekš, dalībvalstu tiesību sistēmās tieši tiesām <HT TYPE="ITALIC">parasti</HT> ir pēdējais vārds<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Viens no tiesiskuma principiem ir prasība, ka tām ir pēdējais vārds, tāpēc varas iestāžu pakļautība likumam tiek garantēta ar iespēju pārbaudīt tiesā pilnīgi visus šo varas iestāžu izdotos aktus. Papildus jāmin arī Hartas 47. pantā nostiprinātā garantija, saskaņā ar kuru indivīdiem ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Nesen pieņemtajā Savienības tiesību aktā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>tiesiskums<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> ir definēts kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>Savienības vērtība, kas noteikta LES 2. pantā<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>, kas tostarp ietver tādu principu kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>efektīva tiesību aizsardzība tiesā [..], ko nodrošina [..] tiesas, arī attiecībā uz pamattiesībām<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2020/2092 (<DATE ISO="20201216">2020. gada 16. decembris</DATE>) par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="433" DATE.PUB="2020">OV 2020, L 433</REF.DOC.OJ>I, 1. lpp.) 2. panta a) punkts).</P></NOTE>. Tāpēc atkārtoti uzsveru, ka LESD 267. pants attiecas pret tām kā Tiesas <HT TYPE="ITALIC">dabiskiem</HT> sarunu biedriem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Tomēr izņēmuma gadījumos, kuros tiesu iesaistīšanās nav iespējama valsts tiesību sistēmas raksturiezīmju dēļ, šis noteikums var tikt niansēts, lai novērstu sadrumstalotības risku Savienības tiesību interpretācijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Kā norādīja ģenerāladvokāts D. Ruiss Harabo Kolomers, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/>tiesu iekārta divdesmit septiņu dalībvalstu [Kopienā] atbilst gaužām atšķirīgiem kritērijiem un mērķiem<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>, tāpēc <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/>ir grūti iedomāties modeli, kurā kopumā tiktu atspoguļota tik daudzu valstu tiesu varas funkcija<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>. Tāpēc spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Vaassen‑Göbbels</HT> paredzētie kritēriji tika interpretēti <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/>tik vispārīgi un plaši<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Secinājumi <HT TYPE="ITALIC">Umweltanwalt von Kärnten</HT>, 35. punkts. Tādējādi Tiesa pielika pūles, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>lai nodrošinātu, ka Eiropas tiesu dialoga veidošanā tiktu ņemtas vērā kopīgās konstitucionālās tradīcijas<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> (turpat, 36. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tiesa tādējādi izmantoja ideālo modeli, kura pamatā ir iezīmes, kas parasti ir raksturīgas tiesu iestādēm (būtībā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Vaassen‑Göbbels</HT> paredzētās)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Dīvainā kārtā to vidū nebija minēts tiesu neatkarības kritērijs. Ģenerāladvokāts D. Ruiss Harabo Kolomers secinājumu lietā <HT TYPE="ITALIC">De Coster</HT> 17. punktā uzsvēra, ka norāde uz neatkarības prasību pirmo reizi ir minēta <DATE ISO="19870611">1987. gada 11. jūnija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>X</NAME.CASE> (<NO.CASE>14/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:275">EU:C:1987:275</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un līdz <DATE ISO="19930330">1993. gada 30. marta</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Corbiau</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑24/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:118">EU:C:1993:118</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) pasludināšanai tā netika pieņemta bez nosacījumiem.</P></NOTE>. Tomēr gadu gaitā Tiesai tika iesniegtas lietas, kuras tai lika relativizēt minētajā spriedumā noteikto kritēriju nozīmīgumu, jo jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> bija jāpielāgo iestādēm, kas īstenoja tiesu kompetenci<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Lai arī valsts tiesībās tās ir skaidri kvalificētas kā administratīvās iestādes. Piemēram, <DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consorci Sanitari del Maresme</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:664">EU:C:2015:664</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Català de Contractes del Sector Públic</HT>, kas ir administratīvā iestāde saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem, tika atzīta par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/>tiesu<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> LESD 267. panta izpratnē.</P></NOTE>, lai arī darbojās ārpus tiesu varas sistēmas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Bet vienmēr tika ievērota prasība par to, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedz [tikai] tas, kurš <HT TYPE="ITALIC">faktiski</HT> īsteno tiesu kompetenci, proti, neatsaucami spriež tiesu konkrētajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Kā jau esmu norādījis, Tiesa bez grūtībām atzina profesionālās kolēģijas apelācijas komisiju par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>tiesu<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>, lai arī tās lēmumus varēja pārsūdzēt tiesās. Ar šo pēdējo minēto apstākli būtu jāpietiek, lai secinātu, ka tieši šīm tiesām attiecīgā gadījumā, iespējams, būtu jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr, tā kā par komisijas lēmumiem praksē netika celtas prasības, ar to pietika, lai Tiesa nospriestu, ka <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> minētajiem lēmumiem bija tiesu nolēmumu raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Broekmeulen</HT> 17. punkts: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>tā kā <HT TYPE="ITALIC">praksē</HT> saistībā ar [Savienības] tiesību piemērošanu nav paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi vispārējās tiesās, apelācijas komisija<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>, kuras lēmumi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/><HT TYPE="ITALIC">faktiski tiek atzīti par galīgiem</HT>, ir jāuzskata par dalībvalsts tiesu iestādi [LESD 267. panta] izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/> (mans izcēlums).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tādējādi saistībā ar LESD 267. pantu svarīga nozīme ir tam, ka Tiesā drīkst vērsties tie, kam saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pēdējais vārds, ja tiem rodas jautājums saistībā ar Savienības tiesību normu interpretāciju. Tas ir attiecināms gan uz tiesu iestādēm šaurā nozīmē, gan uz citām iestādēm, kurām nav šāda statusa, bet kuras izņēmuma kārtā <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> galīgi spriež tiesu strīdā. Gan vienām, gan otrām iestādēm ir jādod vārds Tiesai, lai tā <HT TYPE="ITALIC">sniegtu</HT> Savienības tiesību apstiprinātu interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tādējādi ir saprotams, ka LESD 267. pantā lietotais jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>sniegt spriedumu<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> tika interpretēts plaši, lai novērstu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0068" ID="QS0068"/>to, ka daži procesuāli jautājumi tiks uzskatīti par nepieņemamiem un <HT TYPE="ITALIC">nevarēs būt Tiesas interpretācijas priekšmets, un lai Tiesa varētu lemt par visu to Savienības tiesību normu interpretāciju</HT>, kas iesniedzējtiesai ir jāpiemēro<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, 2019. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:162">EU:C:2019:162</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0069" ID="QS0069"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT><QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>), 35. punkts. Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tādējādi Tiesa, ņemot vērā, ka tai ir pēdējais vārds attiecībā uz visu Savienības tiesību interpretāciju, paredzēja divus izņēmumus, kurus savā laikā minēja ģenerāladvokāts D. Ruiss Harabo Kolomers: i) tiesību aizsardzības līdzekļa tiesās neesamība; un ii) tiesas spriešanas funkciju piešķiršana struktūrām, kas nav tiesas, ar konstitucionālām tiesību normām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Secinājumi lietā <HT TYPE="ITALIC">Umweltanwalt von Kärnten</HT>, 40.–49. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Balstoties uz šīm premisām, ir jāizskata iebildes par Trento prokuratūras iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Šī iestāde atbilst kritērijiem par tās izveidi ar likumu, tās pastāvīgumu, tās jurisdikcijas saistošo raksturu un tiesību normu piemērošanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Lai arī EIR atzīšanas un izpildes procedūra nenotiek atbilstoši sacīkstes principam – tomēr arī tas ir apšaubāms – šīs iezīmes nozīmi jau ir mazinājusi Tiesa, neatzīstot to par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0070" ID="QS0070"/>absolūtu kritēriju<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19970917">1997. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dorsch Consult</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑54/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:413">EU:C:1997:413</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tāpēc viss, šķiet, norāda uz to, ka atbilstoši Trento prokuratūras un Itālijas valdības sniegtajai informācijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Tāda ir Itālijas valdības rakstveida atbildes jēga (8. punkts) uz jautājumu, ko tai uzdeva Tiesa un kas ir minēts šo secinājumu 14. zemsvītras piezīmē.</P></NOTE> ir jāpiemēro pirmais izņēmums, ko minēju iepriekš, jo, lai arī prokuratūras lēmumu <HT TYPE="ITALIC">atzīt</HT> EIR var pārbaudīt tiesā, tomēr nav iespējams celt prasību tiesās, lai apstrīdētu lēmumu <HT TYPE="ITALIC">atteikt</HT> EIR atzīšanu, kas ir nepieciešama tā izpildei.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos es uzskatu, ka Trento prokuratūrai būtu jāpiešķir tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tomēr varētu iebilst, ka, ja prokuratūra atzītu EIR spēkā esamību, tās lēmums varētu tikt apstrīdēts tiesā, kurai ir pēdējais vārds, tāpēc šai tiesai tiktu rezervētas tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Pašreizējā tiesvedības stadijā, kurā ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Trento prokuratūra tomēr nevarēja spriest par EIR dzīvotspēju, par kura atzīšanu tai būs jālemj. Tā nevarēja to izdarīt tieši tā iemesla dēļ, ka tai radās šaubas par to, vai saskaņā ar Direktīvu 2014/41 ir izpildīti strīdīgā EIR atzīšanas nosacījumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tādējādi Trento prokuratūra var iesaistīt tiesu tikai tad, kad tā nolemj atzīt EIR, <HT TYPE="ITALIC">neatkarīgi no tā, vai, pēc tās domām, EIR izdevusi iestāde, kurai nav kompetences</HT> (Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT>). Būtībā tā būtu spiesta pieņemt lēmumu, zinot, ka, iespējams, tas ir nepareizs, un pārliecībā par tiesu iestāžu iesaistīšanos, ko turklāt nevar uzskatīt par garantētu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Trento prokuratūra var rast risinājumu, tikai balstoties uz savām labākajām zināšanām un pārliecību, ka tai ir garantija, ka tās lēmumu neatzīt EIR arī var pārbaudīt tiesā. Lai sasniegtu LESD 267. pantā paredzēto mērķi, nebūtu nozīmes tam, ka minēto pārskatīšanu veiktu EIR izdevējas dalībvalsts (Vācija) tiesa, kurai vienmēr būtu iespēja vērsties Tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Iespēju izcelsmes dalībvalsts tiesai vērsties [Tiesā] par izpildes dalībvalsts iestādes sniegto Savienības tiesību interpretāciju atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa atzina <DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>AY (Apcietināšanas orderis – Liecinieks)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑268/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:602">EU:C:2018:602</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Tādējādi tas, ka kādā dalībvalstī sniegtās Savienības tiesību interpretācijas dēļ citas dalībvalsts tiesai būtu jāatsauc pirmajai minētajai adresētais EAO, lika Tiesai secināt, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0071" ID="QS0071"/>nav pamata apgalvot, ka uzdotajiem jautājumiem nav nekā kopīga ar iesniedzējtiesā notiekošajā procedūrā aplūkoto faktisko situāciju vai tās priekšmetu, nedz, ka problēma ir hipotētiska<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/> (minēts iepriekš, 27. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tomēr šajā lietā aplūkoto strīdīgo EIR izdeva nevis tiesa, bet administratīvā iestāde, kurai turklāt nav pilnvaru vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Ņemot vērā apstākļus, kādos iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Trento prokuratūra sliecas uzskatīt, ka Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> izdotajam EIR ir nepieciešams strīdīgais apstiprinājums. Balstoties uz šo premisu, Tiesai tiek lūgts apstiprināt savu Direktīvas 2014/41 interpretāciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nebūtu pieņemams, Trento prokuratūra varētu rīkoties saskaņā ar savu Direktīvas 2014/41 interpretāciju un atteikt Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> prasīto atzīšanu. Tā kā minētā iestāde, atkārtošu, arī nevarētu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un nav droši, ka par EIR izdošanu tiktu nolemts tiesas procesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos (54. punkts) apgalvo, ka Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> izdeva EIR pēc tam, kad <HT TYPE="ITALIC">Amtsgericht Münster</HT> (Minsteres pirmās instances tiesa, Vācija) bija izdevusi kratīšanas rīkojumu. Tomēr nav norādīts, vai EIR ir pārņemts tikai šī tiesas rīkojuma saturs – šajā gadījumā par EIR izdevējiestādi būtu jāuzskata <HT TYPE="ITALIC">Amtsgericht</HT> –, vai arī minētais rīkojums tika izmantots kā vispārējs pamats, lai pieņemtu lēmumu, kura konkrēto saturu noteica tikai <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT>. Katrā ziņā pirms tiesvedības oficiālas uzsākšanas administratīvo iestāžu izdotie EIR nebūtu izslēdzami.</P></NOTE>, tad neviena tiesu iestāde nevarētu lūgt Tiesai lemt par šīs direktīvas interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Ja šo risinājumu vispārinātu un secinātu, ka Trento prokuratūra šīs lietas apstākļos nevar iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Savienības tiesību normas interpretācijā rastos <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0072" ID="QS0072"/><HT TYPE="ITALIC">aklā zona</HT><QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>. Tieši tas ir jānovērš, lai nodrošinātu šīs tiesību sistēmas vienotību, kā tas tika uzsvērts spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Turklāt, lai rastu risinājumu šajā lietā, nav izšķirošas nozīmes tam, ka Tiesa savā laikā neatzina Turīnas prokuratūru par iestādi, kas ir tiesīga iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedums X).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Protams, sprieduma X judikatūra joprojām ir spēkā. Taču tā ir jāpiemēro, ņemot vērā, ka prokuratūras institucionālas un organizatoriskas iezīmes nav vienīgā svarīgā informācija, bet nozīme ir arī tās izpildiestādes funkcijai Direktīvā 2014/41 paredzētajā procedūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Atšķirībā no spriedumā X aplūkotā gadījuma, kurā Turīnas prokuratūra rīkojās tiesā kā kriminālprocesa <HT TYPE="ITALIC">dalībniece</HT>, šajā lietā Trento prokuratūra ir iesaistīta kā iestāde, kas valstī <HT TYPE="ITALIC">galīgi</HT> piemēro Savienības tiesību normas. Funkcionāli tā rīkojas tāpat, kā to darītu tiesa, un tās lēmumu neatzīt EIR nevar pārsūdzēt tiesā. Ja tā šādi rīkojas, manuprāt, nav nekādu šķēršļu atzīt tai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0073" ID="QS0073"/>tiesas<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> statusu LESD 267. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Manuprāt, ir jāmin vēl viens svarīgs apsvērums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Tas, ka Trento prokuratūra <HT TYPE="ITALIC">faktiski vai funkcionāli</HT> rīkojas kā tiesa, varētu norādīt uz kādu valsts tiesību nepilnību, jo principā visas publiskas darbības ir jāspēj kontrolēt tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat. it īpaši šo secinājumu 41. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tomēr Tiesai tagad nav jālemj par šo problēmu, jo uz to neattiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Pat ja valsts tiesību aktos būtu jāparedz iespēja pārsūdzēt tiesā Trento prokuratūras lēmumu neatzīt EIR (uzsveru, ka šajā tiesvedībā minētais jautājums nav aplūkots un ka turklāt, pēc Komisijas un Itālijas valdības domām, uz to būtu jāsniedz noraidoša atbilde)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Šādu viedokli pauda Komisija, sniedzot rakstveida atbildi uz Tiesas jautājumu, kas minēts šo secinājumu 13. zemsvītras piezīmē. Tāda ir arī Itālijas valdības nostāja (tās atbildes 22.–30. punkts).</P></NOTE>, <HT TYPE="ITALIC">konkrētajos faktiskajos apstākļos, saistībā ar kuriem tika iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</HT>, tas neļautu pārvarēt ar Tiesas nepieejamību saistītās grūtības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Kopumā, tā kā Trento prokuratūra ir izvelēta, lai rīkotos kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0074" ID="QS0074"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, kas pieņem nepārsūdzamu lēmumu par EIR noraidīšanu, kā tas izklāstīts iepriekš, tā ir tiesīga uzdot Tiesai šo prejudiciālo jautājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punktu EIR ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0075" ID="QS0075"/>tiesas lēmums<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Vācijas valdība (rakstveida apsvērumu 38.–43. punktā) norādīja, ka atšķirībā no citām tiesību normas valodu redakcijām vācu valodas redakcijā ir lietots nevis jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0076" ID="QS0076"/>tiesu [varas]<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0077" ID="QS0077"/><HT TYPE="ITALIC">justizielle</HT><QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>), bet <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0078" ID="QS0078"/>tiesu [iestādes]<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0079" ID="QS0079"/><HT TYPE="ITALIC">gerichtliche</HT><QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>) [lēmums]. Nesaskatu šeit būtisku atšķirību, jo skaidra atsauce uz prokuroriem Direktīvas 2014/41 2. panta c) punktā parāda, ka EIR nav lēmums, kas jebkurā gadījumā ir jāpieņem tiesai šaurā nozīmē.</P></NOTE>. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta c) punktu šādu lēmumu var pieņemt un izdot tiesnesis vai prokurors<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Konkrēti, saskaņā ar i) apakšpunktu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0080" ID="QS0080"/>tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/>.</P></NOTE>, kā arī tas, kurš <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0081" ID="QS0081"/>darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Šajā pēdējā minētajā gadījumā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0082" ID="QS0082"/>izmeklēšanas iestāžu<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/> izdoto EIR vispirms izskata <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0083" ID="QS0083"/>[..] tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Minēts iepriekš.</P></NOTE>, proti, tie, kas var izdot EIR <HT TYPE="ITALIC">motu proprio</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta formulējumam, manuprāt, ir izšķiroša nozīme, lai uz uzdoto jautājumu sniegtu noliedzošu atbildi. Tādējādi es piekrītu Itālijas un Portugāles valdību, kā arī Komisijas apgalvojumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Vācijas valdības minētie iemesli, lai attaisnotu saskaņā ar valsts tiesību aktiem <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> piešķirtās izmeklēšanas pilnvaras nodokļu jomā, manuprāt, nav nesaderīgi ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>It īpaši šī pilnvaru piešķiršana atbilst Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā ietvertajam noteikumam, kurā ir norāde uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0084" ID="QS0084"/>jebkuru citu <HT TYPE="ITALIC">izdevējvalsts noteiktu</HT> kompetentu iestādi<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/>, kas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0085" ID="QS0085"/>konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai <HT TYPE="ITALIC">saskaņā ar valsts tiesību aktiem</HT> ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Taču jautājums nav par to.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Jautājums attiecas uz to, ka, lai arī dalībvalstīm ir atzītas tiesības piešķirt pilnvaras iestādēm veikt izmeklēšanu kriminālprocesos un izdot rīkojumu par pierādījumu iegūšanu, ar Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktu šādi izraudzītajām iestādēm ir uzticēts tikai uzdevums izdot EIR, kuru, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0086" ID="QS0086"/>pirms [to] nosūta izpildiestādei, [..] apstiprina<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>. It īpaši tas ir jāapstiprina tiesai, tiesnesim vai prokuroram.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Minsteres <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> nepārprotami ir administratīva iestāde, kas tātad saskaņā ar Direktīvu 2014/41 nav pilnvarota viena pati izdot EIR. Precīzāk, tā nav pilnvarota <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0087" ID="QS0087"/>nosūtīt to<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/> izpildiestādei, ja saskaņā ar Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktu to nav iepriekš apstiprinājusi kāda tiesu iestāde, saprotot ar to tiesu, tiesnesi vai prokuroru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Vācijas valdība apgalvo, ka, izmantojot savu procesuālo autonomiju, tā nodokļu jomā uzticēja <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> tipiskas prokuratūras funkcijas, piešķirot tai attiecīgas tiesības un pienākumus. Tiesību aktos paredzētais izņēmums ir atkāpe no prokuratūras monopola kriminālizmeklēšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Vai šīs piešķiršanas dēļ <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> kļūst par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0088" ID="QS0088"/>prokuroru<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> Direktīvas 2014/41 izpratnē? Manuprāt, tas tā nav.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Lai arī valsts tiesību aktos par nodokļu pārkāpumu vajāšanu <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> ir piešķirtas tādas pašas izmeklēšanas pilnvaras kā prokuratūrai, ar to nepietiek, lai abas iestādes pielīdzinātu vienu otrai atbilstoši Direktīvai 2014/41.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Kā norāda Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> ir administratīva iestāde, kas pārvalda lietas nodokļu jomā un ir izpildvaras iestāde. Lai arī Vācijas tiesiskajā regulējumā tai ir piešķirtas ierobežotas pilnvaras izmeklēt noteiktus pārkāpumus, nodokļu iestāde tajā ir skaidri nošķirta no prokuratūras. <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> nav visu prokuratūras pilnvaru, tāpēc to nevar tai pielīdzināt kā EIR izdevējiestādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ratio</HT>, kas ir Direktīvas 2014/41 2. panta pamatā, ir tāds, ka administratīvās iestādes neatkarīgi no pilnvarām, kas tām ir piešķirtas valsts tiesību aktos, ir jālūdz tiesu (tostarp šajā gadījumā prokuroram) apstiprināt EIR.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Šis <HT TYPE="ITALIC">ratio</HT> izzustu, ja dalībvalstis vienkārši varētu atļaut izpildvaras iestādēm nosūtīt EIR, kurus nav apstiprinājušas tiesu iestādes (tostarp prokurors), izmantojot mehānismu, kas šajā ziņā ļauj vienas iestādes pielīdzināt otrajām minētajām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Papildus ir jāmin vēl viens arguments attiecībā uz uzdevumu, kuru tiesu iestādes šaurā nozīmē (ieskaitot prokuroru) pilda saistībā ar EIR.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2014/41 12. apsvērumu izdevējiestādei īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu, jo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0089" ID="QS0089"/>nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā ir pamattiesību stūrakmens krimināltiesību telpā, kā atzīts Hartā<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tāpēc Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0090" ID="QS0090"/>jebkuram šādu tiesību ierobežojumam ar izmeklēšanas pasākumu, kurš noteikts saskaņā ar šo direktīvu, būtu pilnīgi jāatbilst prasībām, kas paredzētas Hartas 52. pantā attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">nepieciešamību</HT>, <HT TYPE="ITALIC">proporcionalitāti un tās mērķiem</HT>, it īpaši vajadzību <HT TYPE="ITALIC">aizsargāt</HT> citu personu <HT TYPE="ITALIC">tiesības un brīvības</HT><QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tāpat saskaņā ar Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punktu EIR izdošana ir atļauta tikai tad, ja tā ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0091" ID="QS0091"/>vajadzīga un samērīga [..], ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/>. Papildus tam izdevējiestādei saskaņā ar 6. panta 2. punktu ir jāievēro vairākas direktīvas par procesuālajām tiesībām kriminālprocesos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Direktīva 2010/64, Direktīva 2012/13 un Direktīva 2013/48. Skat. šo secinājumu 4. punktu un 7., 8. un 9. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tāpēc EIR izdevējiestādei, atbilstīgi izsverot vispārējās intereses un, iespējams, aizskartās pamattiesības, ir jāpieņem lēmums par tā vajadzību un samērīgumu, un tam ir nepieciešams tāds institucionālais statuss, kura nav administratīvajām iestādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Lai arī tādai administratīvai iestādei kā <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> ir piešķirtas prokuratūrai raksturīgas pilnvaras, šīs piešķiršanas dēļ tā nekļūst par tādu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0092" ID="QS0092"/>tiesu iestādi<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/> Direktīvas 2014/41 izpratnē, kas var lemt par vajadzību un samērīgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Kvalificēta materiālā kompetence, kuras dēļ Vācijas likumdevējs uzticēja <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> pilnvaras veikt nodokļu pārkāpumu izmeklēšanu, parāda, ka šajā konkrētajā jomā tās ir ļoti specializētas struktūras. Taču atbilstoši Direktīvai 2014/41 ar šo specializāciju nepietiek, lai tām atzītu vispārīgāku perspektīvu vai kompetenci, kas tiek prasīta, lai pirms lēmuma izdot EIR pieņemšanas izvērtētu tiesības un intereses.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tiesa ir nospriedusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0093" ID="QS0093"/>termins <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0094" ID="QS0094"/>tiesu iestāde<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/> nav ierobežots ar to, ka ar to tiktu apzīmēti vienīgi dalībvalsts tiesneši vai tiesas, bet tas ļauj – plašākā nozīmē – ietvert iestādes, kas attiecīgajā dalībvalstī piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Spriedums OG un PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra), 50. punkts.</P></NOTE>, bet tas nekad nav attiecināms uz izpildvarā ietilpstošajām administratīvajām iestādēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161110">2016. gada 10. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Poltorak</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑452/16 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:858">EU:C:2016:858</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Lai arī prokuratūrai ne vienmēr ir tiesai raksturīga neatkarība, pakļautības un subordinācijas ziņā tā nav tāda pati izpildvarai pakļauta iestāde kā administratīvās iestādes. Protams, dažās tiesību sistēmās tās dalībnieki var saņemt konkrētus izpildvaras norādījumus, bet tām arī ir autonomijas <HT TYPE="ITALIC">statuss</HT>, kas nošķir tās no izpildvaras iestādēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Prokuratūras pakļautība konkrētiem izpildvaras norādījumiem neļauj tai izdot EAO (spriedums OG un PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra)], bet tas neliedz tai izdot EIR (spriedums <HT TYPE="ITALIC">Staatsanwaltschaft Wien</HT> (Viltoti pārveduma rīkojumi)).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Prokuratūras institucionālais statuss būt par tiesiskuma garantu tiesās padara to par patiesu dalībnieku tiesas spriešanā, ciktāl tā nedarbojas tikai vai galvenokārt valsts pārvaldes interesēs, bet vispārēji nodrošina likuma ievērošanu. Tāpēc Direktīvas 2014/41 2. pantā prokuratūra tiek pielīdzināta tiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P><DATE ISO="20210302">2021. gada 2. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Prokuratuur</HT> (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑746/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:152">EU:C:2021:152</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) attiecībā uz specifisku gadījumu, kas attiecās uz piekļuvi informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem kriminālizmeklēšanas nolūkiem, Tiesa interpretēja Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK (<DATE ISO="20020712">2002. gada 12. jūlijs</DATE>) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="201" PAGE.FIRST="37" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 201, 37. lpp.</REF.DOC.OJ>), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20091125">2009. gada 25. novembra</DATE> Direktīvu 2009/136/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="337" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 337, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>), tādējādi, ka tai pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prokuratūrai, kad tā vada pirmstiesas kriminālizmeklēšanu un vajadzības gadījumā uztur valsts apsūdzību, ir piešķirtas pilnvaras atļaut šādu piekļuvi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Lai arī <HT TYPE="ITALIC">Finanzamt</HT> īsteno <HT TYPE="ITALIC">ad casum</HT> izmeklēšanas funkcijas, kas ir līdzīgas prokuratūras funkcijām, tā joprojām ir administratīvā iestāde un tādējādi ir strukturāli un funkcionāli pakļauta administrācijas hierarhijai, un it īpaši tai nav tādas kompetences, kas ir vajadzīga, lai spriestu par vajadzību un veiktu izsvēršanu, kas prasīta Direktīvā 2014/41. Šis vērtējums pārsniedz nodokļu iestādes konkrētās intereses un ietver valsts vispārējās intereses kopumā un pilsoņu pamattiesību garantēšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai sniegt <HT TYPE="ITALIC">Procura Distrettuale della Repubblica presso il Tribunale Ordinario di Trento</HT> (Trento tiesai piesaistītais republikas apgabala prokurors, Itālija) šādu atbildi:</TXT><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (<DATE ISO="20140403">2014. gada 3. aprīlis</DATE>) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstij atbrīvot valsts administratīvās iestādes, kurām ir kompetence nodokļu jomā, tostarp tās, kas ir pilnvarotas veikt izmeklēšanu noteiktos kriminālprocesos, no pienākuma lūgt izdevējvalsts tiesnesim, tiesai, prokuroram vai izmeklētājtiesnesim apstiprināt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, pirms to nosūta izpildiestādei.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>