<number>I –</number> <titlecontent id="B300000000"> <emphasis role="bold" id="B400000000">Ievads</emphasis> </titlecontent>

<number>V –</number> <titlecontent id="B300000008"> <emphasis role="bold" id="B400000048">Analīze</emphasis> </titlecontent>

<number>A –</number> <titlecontent id="B300000009"> <emphasis role="italc" id="B400000049">Par pirmo prejudiciālo jautājumu</emphasis> </titlecontent>

<number>22.</number> Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tāpēc, ka tas nav transponēts valsts tiesībās, ar to privātpersonām var tikt piešķirtas tiesības vērsties pret līgumslēdzējām iestādēm saistībā ar prasībām, kas celtas valsts tiesās. Tāpēc ir jānosaka šīs normas iespējamā tiešā ietekme.

<number>1)</number> <titlecontent id="B300000010">Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma tiešās iedarbības noteikšana</titlecontent>

<number>23.</number> Ir zināmi direktīvas tiesību normu tiešās iedarbības atzīšanas nosacījumi un ierobežojumi. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru visos gadījumos, kuros kādas direktīvas normas attiecībā uz to saturu šķiet beznosacījuma un pietiekami precīzas, privātpersonām ir pamats uz tām atsaukties valsts tiesās, vēršoties pret valsti vai nu, ja tā noteiktajā termiņā nav transponējusi direktīvu valsts tiesībās, vai, ja tā to ir transponējusi nepareizi 3 – Šajā ziņā daudzu spriedumu vidū skat. spriedumu Portgás (C‑425/12, EU:C:2013:829, 18. punkts un tajā minētā judikatūra). .

<number>24.</number> Savienības tiesību norma ir beznosacījuma norma tad, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā pakārtots kādam Eiropas Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam 4 – Šajā ziņā skat. spriedumus Almos Agrárkülkereskedelmi (C‑337/13, EU:C:2014:328, 32. punkts) un Larentia + Minerva un Marenave Schiffahrt (C‑108/14 un C‑109/14, EU:C:2015:496, 49. punkts). .

<number>25.</number> Man šķiet, ka Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums atbilst iepriekš minētajiem beznosacījuma un precizitātes noteikumiem. Šai normai nav nepieciešami nekādi papildu pasākumi tās piemērošanai, jo tajā ir paredzēts, pirmkārt, ka saimnieciskās darbības subjektu tehniskās iespējas var tikt pamatotas, iesniedzot galveno iepriekšējos trijos gados veikto piegāžu vai sniegto pakalpojumu sarakstu, norādot summas, datumu un saņēmējus gan valsts, gan privātajā sektorā, un tajā ir precizēts, otrkārt, ka, ja saņēmējs ir privāts pircējs, pakalpojumu sniegšana ir jāpierāda ar pircēja apliecinājumu vai, ja tāda nav, vienkārši ar saimnieciskās darbības subjekta sniegtu deklarāciju.

<number>26.</number> Tiesai turklāt jau ir bijusi iespēja nospriest, ka uz Padomes 1971. gada 26. jūlija Direktīvas 71/305/EEK par būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūru koordinēšanu 5 –OV L 185, 5. lpp. 26. pantu privātpersonas var atsaukties valsts tiesās “bez nepieciešamības ieviest jebkādu īpašu pasākumu, lai ievērotu [tajā noteiktās] prasības” 6 –Spriedums Beentjes (31/87, EU:C:1988:422, 43. punkts). . Lai arī šis Direktīvas 71/305 pants attiecās tikai uz būvdarbu, nevis pakalpojumu līgumiem, tehnisko iespēju pierādīšanas noteikumi, kas paredzēti šajā normā, to beznosacījuma un precizitātes aspektā var tikt uzskatīti par analogiem Direktīvas 2004/18 48. panta noteikumiem.

<number>27.</number> Visbeidzot ir jānorāda, ka Tiesa, vispārīgāk ņemot, ir uzskatījusi arī, ka privātpersona valsts tiesā var atsaukties uz Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 7 – OV L 209, 1. lpp. VI sadaļas normām, “ciktāl no individuālas to formulējuma pārbaudes izriet, ka tās ir beznosacījuma un pietiekami skaidras un precīzas” 8 –Spriedums Tögel (C‑76/97, EU:C:1998:432, 47. punkts). . Starp šīm normām ir arī 32. pants, kura 2. punktā jau bija paredzēts, ka pakalpojumu sniedzēja tehniskās iespējas var tikt apliecinātas “ar sarakstu par pēdējos trīs gados sniegtajiem nozīmīgākajiem pakalpojumiem, norādot summas, datumus un gan valsts, gan privātus to saņēmējus, [un], ja tie sniegti privātiem pircējiem, – tas jāapliecina pircējam, vai, ja ne, pakalpojumu sniedzējs vienkārši dara zināmu, ka sniedzis šādu pakalpojumu”.

<number>28.</number> Jākonstatē, ka Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punktā šī norma ir pārņemta ar gandrīz identisku formulējumu. Šī pēdējā norma man tādējādi šķiet beznosacījuma un pietiekami precīza, lai uz to atsauktos valsts tiesās.

<number>2)</number> <titlecontent id="B300000011">Nepieciešamība līgumslēdzēju iestādi kvalificēt par “valsti”</titlecontent>

<number>29.</number> Tomēr, lai Ambisig valsts tiesā varētu atsaukties uz Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otro ievilkumu, iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka līgumslēdzēja iestāde pamatlietā nav “privātpersona”.

<number>30.</number> Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai. Tātad uz to nevar atsaukties, vēršoties pret šādu personu valsts tiesā 9 – Šajā ziņā skat. spriedumus Marshall (152/84, EU:C:1986:84, 48. punkts), Faccini Dori (C‑91/92, EU:C:1994:292, 20. punkts), kā arī Portgás (C‑425/12, EU:C:2013:829, 22. punkts). .

<number>31.</number> Tomēr, lai gan uz direktīvas normām, kurām ir tieša iedarbība, var atsaukties tikai, vēršoties pret valsti, nav nozīmes, kādā statusā pēdējā minētā rīkojas 10 – Šajā ziņā skat. spriedumu Portgás (C‑425/12, EU:C:2013:829, 23. punkts). .

<number>32.</number> Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “pie tādiem subjektiem, pret kuriem var vērsties, atsaucoties uz direktīvas normām, kurām var būt tieša iedarbība, pieder subjekts, kuram neatkarīgi no tā, kāds ir tā juridiskais statuss, saskaņā ar valsts iestādes izdotu tiesību aktu un tās pārraudzībā ir uzdots veikt sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu un kuram šā mērķa īstenošanai ir pilnvaras, kas ir plašākas nekā noteikumi, kuri ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām” 11 – Spriedums Portgás (C‑425/12, EU:C:2013:829, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). .

<number>33.</number> Šķiet, ka no attiecīgās līgumslēdzējas iestādes pamatlietā nosaukuma izriet, ka tā ir pilnīgi privāta uzņēmumu apvienība, kura nesniedz pakalpojumus sabiedrības interesēs un kurai katrā ziņā nav plašāku pilnvaru, lai izpildītu savus uzdevumus.

<number>34.</number> Atbildot uz 2016. gada 28. janvāra tiesas sēdē Tiesas uzdotajiem jautājumiem, Portugāles valdības pārstāvis apstiprināja, ka AICP ir privāto tiesību asociācija, kura ne sniedz, ne arī tai ir uzticēts sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs. Atbilstīgi šiem paskaidrojumiem tikai tādēļ, ka AICP darbība galvenokārt ir valsts finansēta, tai var tikt piemēroti tiesību akti, kas attiecas uz publiskiem līgumiem 12 – Atbilstīgi Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punktam. .

<number>35.</number> Ņemot vērā iepriekš minēto, Tribunal Central Administrativo Sul (Centrālā dienvidu administratīvā tiesa) ir jāpārbauda, vai pamatlietas faktu rašanās brīdī AICP bija subjekts, kuram valsts iestādes pārraudzībā bija uzdots sniegt sabiedrisku pakalpojumu, un vai šai uzņēmumu apvienībai šā mērķa īstenošanai bija plašas pilnvaras 13 – Šajā ziņā skat. spriedumu Portgás (C‑425/12, EU:C:2013:829, 31. punkts). .

<number>36.</number> Ja tas tā nebija, tad pret to nevar tikt izvirzīts Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums. Šajā gadījumā iesniedzējtiesai tomēr būtu jāpiemēro atbilstošas interpretācijas princips un visas atbilstošās valsts tiesību normas jāinterpretē, cik vien iespējams, atbilstoši Direktīvas 2004/18 tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tātad panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai 14 – Šajā ziņā skat. spriedumu Dominguez (C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesa īpaši ir apstiprinājusi to risinājumu hierarhizāciju, kas piemērojami tādā tiesvedībā starp privātpersonām kā lietā, kurā pieņemts spriedums Fenoll (C‑316/13, EU:C:2015:200), apliecinot, ka, “ja nav iespējams – kas jāpārbauda iesniedzējtiesai – valsts tiesības interpretēt atbilstoši [šai] direktīvai, uz tās [..] pantu nevar atsaukties tādā tiesvedībā starp privātpersonām [..], lai nodrošinātu minēto tiesību [..] pilnīgu īstenošanu un novērstu ikvienas tādas valsts tiesību normas piemērošanu, kas tām ir pretrunā. Turklāt šādā situācijā lietas dalībnieks, kuram kaitē valsts tiesību neatbilstība Savienības tiesībām, varētu tomēr atsaukties uz judikatūru [par dalībvalstu ārpuslīgumisko atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu], kas izriet no sprieduma Francovich u.c. (C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428), lai attiecīgā gadījumā saņemtu atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem (skat. spriedumu Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 43. punkts)” (48. punkts). Citiem vārdiem, ja tiesvedībā starp privātpersonām valsts tiesa nevar valsts tiesības interpretēt atbilstīgi piemērojamajai direktīvai, tad tā nevarēs piemērot šo direktīvu, bet tā nevarēs arī noraidīt pretēju valsts tiesību piemērošanu. Šajā gadījumā vienīgais risinājums, kas tiek piešķirts privātpersonai, kurai tas kaitē, būs saukt pie atbildības dalībvalsti par Savienības tiesību pārkāpumu. .

<number>B –</number> <titlecontent id="B300000012"> <emphasis role="italc" id="B400000073">Par otro prejudiciālo jautājumu</emphasis> </titlecontent>

<number>37.</number> Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums nepieļauj to noteikumu piemērošanu, ko noteikusi līgumslēdzēja iestāde un kas neļauj saimnieciskās darbības subjektam pierādīt savas tehniskās iespējas, izmantojot paša parakstītu deklarāciju, izņemot gadījumu, ja viņš iesniedz pierādījumu par to, ka viņam nav iespējams vai ir ļoti grūti iegūt apstiprinājumu no privāta pircēja.

<number>38.</number> Tāpēc iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu par iespējamo to pierādījumu veidu hierarhiju, kuri ir atļauti ar Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otro ievilkumu.

<number>39.</number> Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļā ir paredzēts, ka komersantu tehniskās iespējas var tikt pierādītas, iesniedzot galveno iepriekšējos trijos gados veikto piegāžu vai sniegto pakalpojumu sarakstu. Ja saņēmējs ir privāts pircējs, šīs normas otrajā ievilkumā ir paredzēti divi pierādījumu veidi, lai pierādītu minēto darījumu (piegādes un pakalpojumi) esamību. To veic vai nu “ar pircēja apliecinājumu, vai, ja tāda nav, vienkārši ar komersanta sniegtu deklarāciju” 15 – Izcēlums mans. .

<number>40.</number> Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi 16 – It īpaši skat. spriedumus Yaesu Europe (C‑433/08, EU:C:2009:750, 24. punkts), Brain Products (C‑219/11, EU:C:2012:742, 13. punkts), Koushkaki (C‑84/12, EU:C:2013:862, 34. punkts) un Lanigan (C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 35. punkts). .

<number>41.</number> Ņemot to vērā – kā norādījusi ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak] savu secinājumu lietā Agrana Zucker (C‑33/08, EU:C:2009:99) 37. punktā –, “noteikuma teksts atbilstoši vispārpieņemtajiem interpretēšanas principiem arvien ir sākumpunkts un vienlaikus jebkuras interpretēšanas robežas” 17 – Izcēlums mans. . Es turklāt atbalstu ģenerāladvokāta F. Ležē [Ph. Léger] sniegto precizējumu, atbilstīgi kuram cita veida interpretācija, nevis tā, kas saistīta ar normas formulējumu, nav nepieciešama, ja konkrētais teksts ir absolūti skaidrs un nepārprotams. “Šādā gadījumā pietiek ar pašiem [Savienības] tiesību noteikumiem” 18 – Ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumi lietā Schulte (C‑350/03, EU:C:2004:568, 88. punkts). Skat. arī, lasot a contrario, spriedumu Tecom Mican un Arias Domínguez (C‑223/14, EU:C:2015:744, 35. punkts). .

<number>42.</number> Šajā lietā ir jākonstatē, ka Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļa ir pietiekami skaidra un nepārprotama, un tas attiecas uz visām valodu redakcijām.

<number>43.</number> Tik tiešām, izteikums “ja tāda nav”, kas izmantots šajā normā, nozīmē “tā neesamības gadījumā” 19 – Atbilstīgi vārdnīcā “Le Petit Robert” 2014. gada izdevumā sniegtajai definīcijai. , “tā vietā” vai arī “ja kaut kā nav” 20 – Atbilstīgi vārdnīcā “Larousse.fr” sniegtajām definīcijām. . Tādējādi tas nevar tikt citādi interpretēts, kā vien nosakot ideju prioritātes. Konkrēti, pierādījuma veids, kas seko pēc “ja tāda nav”, proti, “ar komersanta sniegtu deklarāciju”, noteikti ir pakārtots attiecībā uz to, kurš ir pirms tam, proti, pircēja apliecinājumu.

<number>44.</number> Dažas valodu redakcijas ir vēl skaidrākas tajā ziņā, ka tajās nav tikai izteikumu, kas ir analoģiski vārdiem “ja tāda nav”, bet vienkārša komersanta deklarācija ir atļauta, tikai skaidri norādot uz pircēja apliecinājuma, kas norādīts iepriekš, neesamību 21 – Skat. it īpaši redakciju spāņu valodā, kurā Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļa ir formulēta šādi: “cuando el destinatario sea un comprador privado, mediante un certificado del comprador o, a falta de este certificado [ja tāda apliecinājuma nav], simplemente mediante una declaración del operador económico” (izcēlums mans). Itāļu valodas redakcijā arī ir minēts “in mancanza di tale attestazione”. Visbeidzot, vācu valodas redakcijā Savienības likumdevējs norāda uz situāciju, kad “falls eine derartige Bescheinigung nicht erhältlich ist”. Grieķu valodas redakcija ir vēl skaidrāka attiecībā uz pircēja apstiprinājuma neiespējamību: “εάν ο αποδέκτης είναι ιδιωτικός φορέας, με βεβαίωση του αγοραστή ή, εάν τούτο δεν είναι δυνατόν [ja tas nav iespējams], με απλή δήλωση του οικονομικού φορέα” (izcēlums mans). .

<number>45.</number> Turklāt, ja saimnieciskās darbības subjekts varētu brīvi izvēlēties pierādījumu veidu no tiem, kuri ir atļauti ar Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otro ievilkumu, vārdiem “ja tāda nav” nebūtu jēgas. Saimnieciskās darbības subjektam būtu vieglāk pašam sagatavot deklarāciju nekā pieprasīt apliecinājumu no trešās personas.

<number>46.</number> Saimnieciskās darbības subjekta deklarācija tādējādi ir pakārtots pierādījuma veids tad, ja nav bijis iespējams iegūt pircēja apliecinājumu. Šajā gadījumā saimnieciskās darbības subjektam ir jāpierāda, ka viņam nav bijis iespējams iegūt minēto apliecinājumu.

<number>47.</number> Tā kā ar Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu ir atļauts izslēgt no iepirkuma ikvienu saimnieciskās darbības subjektu, kurš “ir vainīgs nopietnā tādas sniegtās informācijas sagrozīšanā, kas prasīta saskaņā ar šo iedaļu, vai nav sniedzis šādu informāciju”, līgumslēdzējai iestādei ir jāspēj pārbaudīt šīs informācijas patiesumu vai tās neesamības iemeslu.

<number>48.</number> Šī pārbaudes iespēja līgumslēdzējai iestādei ir svarīga vēl jo vairāk tādēļ, ka Tiesa jau ir spriedusi, ka atbilstīgi vienlīdzīgas attieksmes principam un no tā izrietošajam pārskatāmības pienākumam, kuriem ar Direktīvas 2004/18 2. pantu ir pakļautas līgumslēdzējas iestādes, tām ir “stingri jāievēro pašas noteiktie kritēriji tādā veidā, ka tās pienākums ir izslēgt no publiskā iepirkuma procedūras uzņēmēju, kurš nav darījis zināmu dokumentu vai informāciju, kuras iesniegšana bijusi pieprasīta šā publiskā iepirkuma dokumentācijā, pretējā gadījumā izslēdzot šo piedāvājumu no konkursa” 22 – Spriedums Cartiera dell’Adda (C‑42/13, EU:C:2014:2345, 42. punkts). Atsaucei uz vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principu skat. arī šā sprieduma 43. punktu un Direktīvas 2004/18 2. pantu. .

<number>49.</number> Tomēr, kā Komisija uzsver savos rakstveida apsvērumos, šai papildu prasībai ir jāatbilst samērīguma principam.

<number>50.</number> Tas, pirmkārt, nozīmē, ka saimnieciskās darbības subjekta deklarācija var tikt izmantota ne tikai tad, kad pilnīgi nav iespējams iegūt pircēja apliecinājumu (kā, piemēram, maksātnespējas gadījumā). Pietiek ar šķērsli šā apliecinājuma iegūšanai, tādu kā vienkāršs neargumentēts pircēja atteikums, vai ar to, ka viņš pieprasa finansiālu atlīdzību. Otrkārt, šīs neiespējamības pierādījums ir jānovērtē in concreto. Tādējādi, ja oficiāla dokumenta iesniegšana var tikt pieprasīta maksātnespējas gadījumā, ar vienkāršu vēstuļu apmaiņu vai atbildes neesamību (kas ir jāpierāda, piemēram, ar vienu vai vairākiem atgādinājumiem) varētu būt pietiekami, lai pierādītu pircēja nevēlēšanos rīkoties.

<number>51.</number> Nobeigumā es uzskatu, ka Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums pieļauj to noteikumu piemērošanu, ko noteikušas līgumslēdzējas iestādes un ar kuriem saimnieciskās darbības subjektam pierādīt savas tehniskās iespējas, izmantojot paša parakstītu deklarāciju, ir atļauts tikai tad, ja viņš iesniedz pierādījumus par neiespējamību vai nopietnām grūtībām iegūt privātā pircēja apliecinājumu.

<number>C –</number> <titlecontent id="B300000013"> <emphasis role="italc" id="B400000091">Par trešo prejudiciālo jautājumu</emphasis> </titlecontent>

<number>52.</number> Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums nepieļauj tādu noteikumu piemērošanu, ko pieņēmusi līgumslēdzēja iestāde un atbilstoši kuriem privāta pircēja apliecinājumā ir jābūt notariāli, advokāta vai citas kompetentas iestādes apliecinātam parakstam, pretējā gadījumā paredzot izslēgšanu.

<number>53.</number> Iesniedzējtiesas šaubas izraisa Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma redakcija portugāļu valodā. Šajā redakcijā ir norāde uz “declaração reconhecida do adquirente” 23 – Izcēlums mans. , proti, “atzītu” vai “apliecinātu” deklarāciju. Pārējo valodu redakcijās minētās direktīvas 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma tekstā šāda īpašības vārda nav.

<number>54.</number> Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar tikt piešķirta prioritāra nozīme salīdzinājumā ar pārējo valodu redakcijām. Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības oficiālo valodu redakcijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību teksts dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst 24 – Šajā ziņā skat. spriedumu Léger (C‑528/13, EU:C:2015:288, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). .

<number>55.</number> Šis valodu līdzvērtības un vienlīdzības princips tomēr nenozīmē, ka tas Tiesai traucē noraidīt kāda teksta valodas redakciju, kas ir pretrunā kopējai nozīmei citās valodu redakcijās, par pamatu ņemot konteksta un/vai teleoloģisko interpretāciju 25 – Šajā ziņā skat. Lenaerts, K. un Guttiérrez-Fons, J. A., “To say what the law of the EU is: Methods of interpretation and the European Court of Justice”, Columbia Journal of European Law, 2014, 20th Anniversary Issue, 3.–61. lpp., it īpaši 14. lpp. un 78. zemsvītras piezīmē minētie autori. .

<number>56.</number> Šajā lietā parastā vārda nozīme, kas izmantota citās valodu redakcijās, vien, protams, nevar sniegt skaidru atbildi uz uzdoto prejudiciālo jautājumu. Tomēr konteksts, kurā iekļaujas Direktīvas 2004/18 48. pants un tā grozījumi, kā arī tā teleoloģiskā interpretācija man liek pieņemt interpretāciju, atbilstīgi kurai Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrajā ievilkumā nav prasīts, lai privātā pircēja apliecinājumā būtu notariāli, advokāta vai jebkuras citas kompetentas iestādes apliecināts paraksts.

<number>1)</number> <titlecontent id="B300000014">Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma formulējums</titlecontent>

<number>57.</number> Kad salīdzinām Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma dažādās valodu redakcijas, atklājas, ka apzīmētājs “reconhecida” (“atzīta” vai “apliecināta”) ir minēts tikai portugāļu valodas redakcijā, kurā šis pats vārds ir izmantots diviem paredzētajiem pierādījuma veidiem.

<number>58.</number> Pārējās valodu redakcijās vārds “deklarācija” ir izmantots tikai otrajā gadījumā (komersanta deklarācija), savukārt pirmais gadījums attiecas uz piegāžu vai sniegto pakalpojumu pircēja sniegto “apliecinājumu”. Tā, piemēram, tostarp spāņu, vācu, angļu vai arī franču valodas redakcijās ir sastopami vārdi “certificado” un “declaración”, “Bescheinigung” un “Erklärung”, “certification” un “declaration”, kā arī “certification” un “déclaration” 26 – Atzīmēsim, ka slovāku valodas redakcijā ir izmantots vārds “potvrdením”, kas var tikt tulkots drīzāk kā “apstiprinājums”, nevis “apliecinājums”, un “vyhlásením”. .

<number>59.</number> Atšķirīgu vārdu lietošana abos gadījumos, kas minēti Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrajā ievilkumā, varētu paust Eiropas Savienības likumdevēja gribu nošķirt pierādījuma pienākumu attiecībā uz šiem gadījumiem. Atšķirība starp vārdiem “apliecinājums” un “deklarācija” liek domāt par palielinātu formālismu pirmajā gadījumā. Šādu interpretāciju varētu apstiprināt normas formulējums portugāļu valodas redakcijā, kurā abos gadījumos ir lietots vārds “deklarācija”, taču tam pievienojot īpašības vārdu “atzīta” vai “apliecināta” tikai pirmajā gadījumā.

<number>60.</number> Tomēr es nevaru pilnībā neņemt vērā, ka ar Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otro ievilkumu ir atļauts pierādīt komersanta norādīto pakalpojumu sniegšanu ar pircēja apliecinājumu, neatsaucoties ne uz kādu oficiālu dokumentu vai trešās personas iesaistīšanos. Ja šāda precizējuma nav, tad vārds “apliecinājums” nenozīmē neko citu kā vien kādu rakstveida apliecinājumu 27 – Saskaņā ar vārdnīcas “Le Petit Robert” 2014. gada izdevumu apliecinājums, pirmkārt, ir juridisks termins, kas nozīmē “rakstveidā sniegtu apliecinājumu”. Spāņu valodā saskaņā ar tiešsaistē pieejamo Real Academia Española vārdnīcu vārds “certificado” norāda uz terminu “certificación”, kurš var tikt definēts kā dokuments, ar kuru tiek apstiprināts dokumenta patiesums. .

<number>61.</number> Tādējādi ir jākonstatē, ka konkrētās normas gramatiskā analīze vien neļauj to interpretēt ar vajadzīgo pārliecību.

<number>2)</number> <titlecontent id="B300000015">Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma sistēmiskā analīze</titlecontent>

<number>62.</number> Vispirms no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Direktīvas 2004/18 48. pantu ir izveidota slēgta sistēma, kas ierobežo līgumslēdzējām iestādēm pieejamos novērtēšanas un pārbaudes veidus un tādējādi to iespējas noteikt prasības 28 – Šajā ziņā skat. spriedumu Édukövízig un Hochtief Construction (C‑218/11, EU:C:2012:643, 28. punkts). .

<number>63.</number> Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka pat saistībā ar atvērtu sistēmu (kā tā, kas ir paredzēta Direktīvas 2004/18 47. panta 4. punktā par kandidātu ekonomisko un finanšu stāvokli) līgumslēdzēju iestāžu brīvība nav neierobežota un izvēlētajiem rādītājiem ir jābūt “objektīvi piemērotiem [..] iespēju noskaidrošanai [..], tomēr nepārsniedzot to, kas ir saprātīgi nepieciešams šī mērķa sasniegšanai” 29 – Spriedums Édukövízig un Hochtief Construction (C‑218/11, EU:C:2012:643, 29. punkts). .

<number>64.</number> Nevar a fortiori būt citādi attiecībā uz Direktīvas 2004/18 48. panta slēgtajā pierādījumu sistēmā paredzētajām prasībām. Privāta pircēja apstiprināta paraksta noteikšana, ar kuru ir apliecināma saimnieciskās darbības subjekta, kas kandidē uz dalību līgumā, veiktā piegāde vai sniegtais pakalpojums, manuprāt, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai pierādītu attiecīgā saimnieciskās darbības subjekta tehniskās iespējas, un ir pārmērīgi formāla salīdzinājumā ar vienkāršu saimnieciskās darbības subjekta deklarāciju, kas ir pakārtots pierādījuma veids, kurš ir atļauts ar Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otro ievilkumu.

<number>65.</number> Ja līgumslēdzējai iestādei ir šaubas par tai iesniegta dokumenta patiesumu, tā, manuprāt, var pieprasīt arī papildu informāciju, lai pierādītu sniegtā apliecinājuma autentiskumu. Saistībā ar konteksta analīzi nedrīkst aizmirst, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunktā ir atļauts atteikt dalību līgumā komersantam, kas “ir vainīgs nopietnā tādas sniegtās informācijas sagrozīšanā”.

<number>66.</number> Piemērojamā tiesiskā regulējuma attīstība tāpat liecina par labu prasītā apliecinājuma neformālai interpretācijai.

<number>67.</number> Doma, kas ir Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma pamatā, bija norādīta jau Direktīvā 92/50, taču nedaudz atšķirīgā formulējumā. Atbilstīgi Direktīvas 92/50 32. panta 2. punkta b) apakšpunkta otrajam ievilkumam saimnieciskās darbības subjekta norādītā pakalpojuma sniegšana, lai pierādītu savas tehniskās iespējas, bija “jāapliecina pircējam” 30 – Izcēlums mans. .

<number>68.</number> Ja apliecinājuma ideja ir atrodama darbības vārdā “apliecināt”, tad institucionālas trešās personas jebkādas iesaistīšanās neesamība ir skaidrāka, tāpēc ka nepārprotami ir uzsvērta pircēja darbība, jo pakalpojuma sniegšana ir jāapliecina viņam.

<number>69.</number> Turklāt var tikt konstatēts arī, ka Direktīvas 92/50 portugāļu valodas redakcijā attiecībā uz abām pierādījumu iespējām ir izmantots termins “declaração”, taču to pirmajā gadījumā nepapildinot ar kādu īpašības vārdu.

<number>70.</number> Direktīvas 92/50 32. panta 2. punkta tekstā iesākumā nebija nekādu grozījumu Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumā direktīvai par valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru saskaņošanu piegāžu, pakalpojumu un būvdarbu jomā (COM(2000) 275, galīgā redakcija) 31 – OV 2001, C 29 E, 11. lpp. Skat. minētā priekšlikuma direktīvai 49. panta 3. punktu. , kura rezultāts ir Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkts.

<number>71.</number> Tikai pēc Eiropas Parlamenta grozījumu iekļaušanas attiecībā, pirmkārt, uz komersantu grupas piedalīšanos un, otrkārt, rūpēm par vidi un veselību, kā arī darbinieku drošību Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums tika izklāstīts tā pašreizējā formulējumā 32 – Skat. grozīto Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu direktīvai par valsts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru saskaņošanu piegāžu, pakalpojumu un būvdarbu jomā (COM(2002) 236, galīgā redakcija, OV 2002, C 203 E, 210. lpp., it īpaši 223. un 224. lpp.). .

<number>72.</number> Tāpēc nevar tikt izvirzīts arguments par strīdīgās normas formulējuma grozījumu, jo tie apsvērumi, kuru dēļ tika pieņemtas šīs izmaiņas, neattiecas uz jebkādu likumdevēja gribu palielināt to pierādījumu formālo raksturu, kas ir saistīti ar pircēja veiktu saimnieciskās darbības subjekta sniegto pakalpojumu apliecinājumu.

<number>73.</number> Gluži otrādi, ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar kuru atceļ Direktīvu 2004/18[..] 33 – OV L 94, 65. lpp. , atceļot visas atsauces uz jebkādu pircēja sniegtu apliecinājumu, pierādījumu formālisma samazināšanas ziņā ir iets vēl tālāk.

<number>74.</number> Tagad šīs direktīvas 60. panta 4. punktā, ar kuru ir aizstāts Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkts, ir paredzēts tikai, ka “ekonomikas dalībnieku tehniskās spējas var apliecināt ar vienu vai vairākiem XII pielikuma II daļā minētajiem pierādījumiem saskaņā ar būvdarbu, piegāžu vai pakalpojuma raksturu, daudzumu vai svarīgumu un lietojumu”.

<number>75.</number> Atbilstīgi Direktīvas 2014/24 XII pielikuma II daļas a) punkta ii) apakšpunktam ekonomikas dalībnieka tehnisko spēju pierādījums ir “saraksts, kurā uzskaitītas būtiskākās veiktās piegādes vai sniegtie pakalpojumi ne vairāk kā trijos iepriekšējos gados, norādot summas, laiku un gan valsts, gan privātos saņēmējus; ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstīgu konkurences līmeni, līgumslēdzējas iestādes var norādīt, ka ņems vērā liecības par attiecīgajām piegādēm vai pakalpojumiem, kas īstenoti pirms vairāk nekā trīs gadiem”. Vairs nav nepieciešamības šo sarakstu papildināt ar pircēja sniegtu apliecinājumu.

<number>76.</number> Lai gan Direktīva 2014/24 nav piemērojama pamatlietā, šī jaunā direktīva, ar kuru atceļ Direktīvu 2004/18, ir lietderīga tajā ziņā, ka tajā ir pausta Savienības likumdevēja mūsdienīgā griba. Tā var mums palīdzēt piešķirt aktuālu nozīmi iepriekšējai līdzīgai normai, tomēr ar nosacījumu, ka netiek pārkāpts likums.

<number>77.</number> Šajā konkrētajā gadījumā man šķiet, ka, neskarot piemērojamās normas formulējumu, ar Direktīvu 92/50 un Direktīvu 2014/24 tiek apstiprināta Savienības likumdevēja nepārtrauktā griba nepiešķirt saimnieciskās darbības subjekta tehnisko spēju pierādījumam īpašu formālismu.

<number>78.</number> Citiem vārdiem sakot, Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrajā ievilkumā, to skatot tā kontekstā un vēsturiskajā perspektīvā, netiek prasīts nekas cits kā vien pircēja sniegts apstiprinājums vai apliecinājums par to, ka saimnieciskās darbības subjekta sniegtais pakalpojums, lai iegūtu publisko līgumu, atbilst īstenībai.

<number>3)</number> <titlecontent id="B300000016">Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma teleoloģiskā interpretācija</titlecontent>

<number>79.</number> Visbeidzot, šāda interpretācija atbilst arī Direktīvas 2004/18 mērķim – atvieglot preču brīvu apriti, brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus, kā arī, plašāk, efektīvu konkurenci valsts iepirkumos 34 – Skat. Direktīvas 2004/18 preambulas 2. apsvērumu. .

<number>80.</number> Man šķiet, ka tas, ka pircēja sniegtajā apliecinājumā ir jābūt notariāli, advokāta vai citas kompetentas iestādes apliecinātam parakstam, var būt pretrunā šim mērķim.

<number>81.</number> Šāda prasība, tik tiešām, varētu atturēt dažus iespējamos kandidātus, kuri, saskaroties ar praktiskām grūtībām (piemēram, paziņojumā par līgumu noteikto termiņu dēļ) šā papildu nosacījuma izpildē, varētu atteikties iesniegt piedāvājumu.

<number>4)</number> <titlecontent id="B300000017">Secinājums par trešo prejudiciālo jautājumu</titlecontent>

<number>82.</number> Nobeigumā es uzskatu, ka Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrā ievilkuma kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija apstiprina parasto nozīmi, kas piešķirta tajā norādītajam terminam “apliecinājums”, un no vārda “reconhecida” pievienošanas portugāļu valodas redakcijā nav jāizdara nekādi īpaši secinājumi.

<number>83.</number> Kontekstā, kādā ir iekļauts Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrais ievilkums un tā grozījumi, kā arī tā teleoloģiskās interpretācijas rezultātā ir jāpieņem interpretācija, atbilstīgi kurai vārds “apliecinājums” un vārdi “apliecināta deklarācija”, kas izmantoti portugāļu valodas redakcijā, neprasa nekādu īpašu formālu pieeju.

<number>84.</number> Tāpēc es uzskatu, ka līgumslēdzējas iestādes noteikti noteikumi, kuros ir paredzēts, ka pircēja sniegtajā apliecinājumā ir jābūt notariāli, advokāta vai citas kompetentas iestādes apliecinātam parakstam, pretējā gadījumā paredzot izslēgšanu, ir pretrunā Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļas otrajam ievilkumam.